svētdiena, 2014. gada 7. septembris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (27)


“Oposumā” bija pusdienlaiks. Ulo šodien bija pagatavojis makaronus ar gaļu jeb makaronus jūrnieku gaumē, kā tos nosauca Gunārs, kas kopā ar Oidermā bija atnākuši iekost pusdienas un iemalkot mazo pusdienu alu.
“Tas ir jūrnieku ēdiens”, viņš apgalvoja. “To ēd visi matroži.”
“Kā tu to vari zināt, tu nekad neesi braucis jūrā,” Oidermā pajautāja. Tu tak vispār nebiji armijā, tā vietā tu atradies trakomājā.”
“Dabiski, baigā man vajadzība par to krievu valsti karot. Trakomājā bija forši, divas māsiņas bija manī ieķērušās un savā starpā plēsās, kura paliks pa nakti dežūrēt. Abas bija krievietes, vienu sauca Maša, otru – Aņa. Aņa toreiz giva virsroku un pamāja vēl man, sakot, ka vakarā tiksimies. Bet Maša nepadevās un, tiklīdz Aņa bija aizdevusies mājās, tā iesūtīja manā palātā sanitāru, kas nokomandēja:”Pacient Kūsk, nāciet nodot asinis!” Es, jau nojausdams ko nelāgu, iegāju procedūru telpā, bet tur gaida Maša, pilnīgi kaila. Protams, asins nodošana nenotika.”
“Kāpēc gan es neticu nevienam tavam vārdam?” Oidermā jautāja it kā pats sev un domīgi dzēra alu.
“Es tezinu, kāpēc tu netici, laikam esi tāds neticīgs, es katrā ziņā runāju tīru patiesību. Nu labi, es tātad atnāku atpakaļ no procedūru telpas uz savu palātu, pēc stundas atkal parādās sanitārs – pacient Kūsk, jums vēlreiz jādodas nodot asinis, māsiņa Maša apgalvo, ka jums ir ļoti sliktas analīzes. Gāju vēlreiz, Maša pat nebija uzvilkusi drēbes, blenza manī iekāres pilna, sēdēdama zobārsta krēslā.”
“Vienu momentu! Maziņš jautājumiņš! Kā tur uzradās zobārsta krēsls? Tā taču bija trakomāja, nevis zobu klīnika?”
“Kā lai es to zinu, varbūt tā Maša agrāk bija strādājusi par zobārsta palīgu...”
“Un zobārsta krēslu paņēma līdzi? Ļoti loģiski! Nu labi, patiesībā tā ir nebūtiska detaļa, stāsti vien tālāk.”
“Tur jau vairāk nav īpaši, ko stāstīt, es dienas garumā dabūju vēl piecas reizes nodot asinis, tik ļoti miesaskārs sievišķis viņa bija. Citi trakie jautāja, ka vai tad mani gribējuši izsūkt pavisam tukšu, ka tik bieži lika nodot asinis. Kad beidzot viss bija cauri, gāju, stutēdamies pret sienu, un, kad māsiņa Aņa vakarā atnāca uz savu maiņu, un, caurspīdīgā ķitelī tērpusies, ielūkojās manā palātā, es tikai gulēju gultā un īdēju. O, ku Aņa bija nikna tad uz Mašu! Teica, ka re ko tā viltīgā velna mātīte izdomājusi! Turpmāk viņa pati strādāja dienas maiņā. Diezgan traka man bija dzīve trakomājā.”
“Interesanti gan klausīties, kad cilvēks tā melo, ka pats tic,” piezīmēja Oidermā. “Ulo, esi tik labs, ielej man vēl alu!”
Ulo sāka laist glāzē alu, kad ienāca divas meitenes. Tādas jaunas, nedaudz palaidnīgām sejām, viena blonda, otra brunete, abas uzkrītoši ģērbušās. Šādas klientes “Oposumā” parasti neiegriezās. Meitenes aplaida apkārt skatienu, sačukstējās un tad pienāca pie letes.
“Mēs gājām garām un izdomājām, ka beidzot ieiesim, jo sen jau gribējām ienākt apskatīties, kas šī īsti ir par vietu,” viņas runāja viena caur otru. “Vai te var dabūt paēst?”
“Jā, šovakar mums ir makaroni jūrnieku gaumē,” Ulo atbildēja.
“Pasta? Bet ko nozīmē jūrnieku gaumē?” meitenēm acis iepletās.
“Makaroni ar gaļu,” Ulo paskaidroja.
“Nē, gaļu mēs negribam. Kādi salāti jums ir?”
“Salātu nav,” Ulo atteica un pēkšņi sajutās neērti, nezin kāpēc.
“Vispār nav salātu?” viņas brīnījās. “Bet kas tad jums ir vēl bez tiem makaroniem?”
“Cita nekā nav,” Ulo nokaunējies teica.”Mums te, “Oposumā” ir tāda kārtība, ka katru dienu viens ēdiens. Ak jā, vēl var dabūt ķilavmaizi.” Bet jau no meiteņu sejām viņš noģida, ka ķilavmaize viņās īpašu interesi neizraisa, tāpēc aši iesaucās: “Bet es varu izcept pankūkas! Ar zemeņu ievārījumu!”
“Nē, paldies!” meitenes atteicās. “Pankūkas mēs laikam negribam. Tad mēs laikam iesim citur... Mēs jau īstenībā tikai gribējām iemest aci. Tā jau jauka vieta, bet mēs vienkārši gaļu neēdam... Ķilavas arī nē.” Viņas centās atstāt pieklājīgu iespaidu. “Bet varbūt kādreiz atnāksim ieēst pankūkas un iedzert vīnu,” viņas smaidot piemetināja.
“Vīna mums arī pašreiz nav,” Ulo teica, bet tā nebija taisnība, jo patiesībā “Oposumā” vīna nebija nekad. Parasti Ulo par to bija lepns, bet šoreiz paša ēdienkartes īsums viņu sarūgtināja. Viņš izskatījās kā pieķerts nepiedienīgā situācijā.
“Okei,” meitenes pamāja un paskatījās viena uz otru. Brunete gandrīz ieķiķinājās, bet tad apspieda šo vēlmi. “Nu labi. Jauku dienu!”
Un viņas izsteidās pa durvīm, tak Ulo vēl sadzirdēja, kā abas, izkļuvušas pa durvīm, izplūda smieklos.
“Ļoti jaukas meitenes,” Oidermā noteica.
“Jaukas gan. Es sākumā padomāju, ka manas vecas paziņas,” Gunārs izmeta.
“Paziņas? No kurienes tev tādas domas? Pag, tu varbūt gribi teikt, ka viņas bija tavas trakomājas sanitāres?” Oidermā jautāja. “Gunār, kas tev kaiš?”
“Nē, ne jau sanitāres... Es jau teicu, ka viņas tikai izskatījās pazīstamas. Viena ministra kundze un viņas māsa izskatījās ļoti līdzīgas.”
“Gunār, es atkārtoju jautājumu – kas tev kaiš? Par kādām ministru kundzēm tu runā?”
“Es nedrīkstu izpaust viņas vārdu, es devu godavārdu,” Gunārs paskaidroja, iedzēra alu un kļuva aizvien aizrautīgāks. “Tas notika Vosulā, pāris vasaras atpakaļ, bija diezgan karsta nakts, un es izdomāju, ka iešu pamērcēties, lai atvēsinātos. Aizgāju uz pludmali, un savā priekšā izdzirdēju kņadu...”
“Vosulā, starp citu, ir ļoti sekls,” Oidermā precizēja. “Puskilometrs jānoiet, kamēr var peldēt. Vai tu tur vispār esi peldējies?”
“Es taču saku, ka esmu! Parasti tur tiešām ir sekls, bet tonakt vējš pūta no jūras puses, un ūdens bija sasniedzis diezgan augstu līmeni.”
“Lai nu būtu, ko es te strīdos,” Oidermā atmeta ar roku.
“Es arī nesaprotu, ko tu strīdies. Tātad es tur peldēju un pēkšņi ieraudzīju nākam divas sievietes. Abas brīnumskaistas. Viņas nometa drēbes. Izģērbās pilnīgi plikas! Padomāju, ak tu velns, kas nu notiks...”
“Kas tad notika? Es jau nojaušu. Tā bija tā ministra sieva?”
“Precīzi. Bet pag, ļauj man stāstīt...”
Gunārs stāstīja, kamēr Oidermā viņu visu laiku pārtrauca ar ironiskām piezīmēm, bet Ulo stāvēja aiz letes gluži skumjš. Dvēselē bija tāds kā tukšums, tāda kā vainas sajūta, it kā viņš būtu izdarījis kādu kļūdu, kuru labot vairs nav iespējams. Viņam pēkšņi nemaz vairs nepatika atrasties “Oposumā”, viņš būtu vēlējies aizslēgt durvis un doties mājās.
Ienāca viens večuks, pasūtīja makaronus jūrnieku gaumē, ēda čāpstinādams un slavēdams, ka sen neesot neko tik smeķīgu ēdis. Tieši tā viņš teica – smeķīgu. Un Ulo šis vārds tā uzkrita uz nerviem, ka viņš būtu gribējis večukam atcirst, ka te neko smeķīgu negatavo, smeķīgi lai viņš ēd mājās. Te gatavo pastu, jā, tieši pastu, bet par makaroniem nosauc tikai tāpēc, lai šādi tādi večuki saprastu. Taču viņš neko tomēr neteica, tikai pieklājīgi pamāja, kad večuks devās ārā pa durvīm. Un pie sevis nodomāja – jā, šitie ir apmierināti. Priekš šitādiem šī vieta ir piemērota, viņi neko labāku nemaz nespētu novērtēt.
No manis ir sanācis zaņķa turētājs, viņam iešāvās prātā, zupas virtuves saimnieks. Uzsviežu tik uz galda viru, un šie priecīgi. Un pats iztēlojos, ka te ir tik jauki un mājīgi. Ne sūda. Normāls cilvēks no šāda ūķa bēg ārā atmuguriski.
No šādas domas Ulo kļuva vēl drūmāks. No malas gan neviens nebūtu varējis iedomāties, ka “Oposuma” saimnieka galvā rosās tādas domas, jo Ulo lēja klientiem alu un pasniedza makaronu porcijas un ķilavmaizes kā katru dienu, tikai tērzēt gan negribēja un, ja kāds ko pajautāja, atbildēja vienā vārdā.
Beidzot galdi atbrīvojās, parādījās arī Malle un iegrāba līdzpaņemtajā katliņā makaronus, daiļrunīgi slavēdama Ulo. Ulo to knapi spēja izturēt, viņam būtu gribējies Kalju un Malli vienkārši izstumt pa durvīm. Viņam bija mokoši redzēt abu laimīgās un bezgala par makaroniem pateicīgās sejas. Bet viņi beidzot bija prom, un nu Ulo varēja savu zupas ķēķi slēgt ciet.
Mājās viņš ievēlās dīvānā un atvēra grāmatu. Bet, kā par spīti, “Nožēlojamie” bija jau cauri, un nākamo Ulo no grāmatplaukta bija izņēmis Tomasa Manna “Doktoru Faustu”. Tas viņam galīgi nepatika, bija garlaicīgs un nesaprotams. Ulo lasīja dažus teikumus pat trīs reizes, bet vienalga nesaprata, tad sāka izlaist rindas, tad veselas rindkopas, tad attapās, ka ir izlaidis jau piecas lappuses, nezinādams, priekš kam tas viss un beigās nometa grāmatu malā.
“Pilnīgs stulbums!” viņš skaļi noteica un gulēja kādu brīdi uz dīvāna, nikns un apvainojies uz visu pasauli.
Jā, esošā pasaule bija nejēdzīga, un viņš pats arī bija nejēdzīgs, jo pasaule viņu veidoja līdzīgu sev. Vajadzētu doties prom, viņš prātoja, uz citu vietu, uz pasaules malu. Līdzšinējai dzīvei jāpārvelk svītra. No kurienes gan lai rod spēku rīt atkal stāvēt aiz letes, lai visiem šitiem Gunāriem, Oidermā, Reiniem un Ēvaldiem ceptu kotletes, labas mājas kotletes – lai viņi iebāž tās kotletes sev pakaļā!
Viņš gribētu dzīvot citu dzīvi, turēt krogu citā pasaules malā, pilnīgi citādu krogu, krāsainu un bezbēdīgu, kur mielojas ar neiedomājamiem gardumiem un dzer smalkus kokteiļus, kur valda prieks un līksmība. Kur dodas jauni ļaudis, tādi kā tās meitenes, kas šodien no “Oposuma” bēga pa galvu pa kaklu un uz ielas smējās par šo dīvaino ūķi. Skaidrs, ka smējās, kā lai nesmejas par vietu, kur dod tādus ēdienus kā makaroni jūrnieku gaumē.
Ulo piecēlās kājās un dusmīgi staigāja pa istabu. Tāda dzīve, kādu dzīvoja viņš, bija pilnīgi bezjēdzīga. Viņam vienkārši jāpieņem mēri. Jā, pasaules apceļošana nebūtu slikta doma. Kā “Kalevipoegā”.Un tas nebija tikai pasakā vai eposā tā, arī īstiem cilvēkiem nepieciešams izvēdināties no ikdienas viduvējības. Tas prasīs, protams, laiku. Bet nebija jau nekādas steigas, varbūt viņš nemaz negribēs atgriezties. Pasaules malā atradīsies krogs, kur staigās meitenes krāsainos bruncīšos un lidināsies papagaiļi, un kur pasniegs dzērienus no eksotiskiem augļiem. Un neviens tur nestāvēs aiz alus kannas un nepiedāvās ķilavmaizes vai makaronus jūrnieku gaumē.
Ulo nostājās pie loga un paskatījās ārā. Ielu laternās dega gaisma, mašīnas brauca, cilvēki gāja pa ielu, runādamies priecīgās balsīs. Viņiem bija lielisks noskaņojums. Viņi grasījās aizraujoši pavadīt laiku. Kāpēc viņiem būtu mājās vienatnē nomāktiem jālasa stulbas grāmatas? Kā šito te “Doktoru Faustu”? Neviens viņu nelasīja un nebija tāpēc nelaimīgs.
Pasaules mala ir tālu, bet, ja tūliņ sāktu iet, tad līdz rītdienai jau vismaz kāds gabals būs noiets. Kamēr te, pie “Doktora Fausta” sēžot, jau var traks palikt.
Ulo uzvilka gaišo žaketi, kuru jau sen nebija vilcis, uzspodrināja kurpes, pārbaudīja, vai līdzi ir naudasmaks un bankas karte, un devās uz pilsētu iedzert. Pasaules ceļojumi bieži sākās tieši šādā veidā.

Turpinājums sekos.