“Oposumā” bija
pusdienlaiks. Ulo šodien bija pagatavojis makaronus ar gaļu jeb
makaronus jūrnieku gaumē, kā tos nosauca Gunārs, kas kopā ar
Oidermā bija atnākuši iekost pusdienas un iemalkot mazo pusdienu
alu.
“Tas ir jūrnieku
ēdiens”, viņš apgalvoja. “To ēd visi matroži.”
“Kā tu to vari
zināt, tu nekad neesi braucis jūrā,” Oidermā pajautāja. Tu tak
vispār nebiji armijā, tā vietā tu atradies trakomājā.”
“Dabiski, baigā
man vajadzība par to krievu valsti karot. Trakomājā bija forši,
divas māsiņas bija manī ieķērušās un savā starpā plēsās,
kura paliks pa nakti dežūrēt. Abas bija krievietes, vienu sauca
Maša, otru – Aņa. Aņa toreiz giva virsroku un pamāja vēl man,
sakot, ka vakarā tiksimies. Bet Maša nepadevās un, tiklīdz Aņa
bija aizdevusies mājās, tā iesūtīja manā palātā sanitāru,
kas nokomandēja:”Pacient Kūsk, nāciet nodot asinis!” Es, jau
nojausdams ko nelāgu, iegāju procedūru telpā, bet tur gaida Maša,
pilnīgi kaila. Protams, asins nodošana nenotika.”
“Kāpēc gan es
neticu nevienam tavam vārdam?” Oidermā jautāja it kā pats sev
un domīgi dzēra alu.
“Es tezinu, kāpēc
tu netici, laikam esi tāds neticīgs, es katrā ziņā runāju tīru
patiesību. Nu labi, es tātad atnāku atpakaļ no procedūru telpas
uz savu palātu, pēc stundas atkal parādās sanitārs – pacient
Kūsk, jums vēlreiz jādodas nodot asinis, māsiņa Maša apgalvo,
ka jums ir ļoti sliktas analīzes. Gāju vēlreiz, Maša pat nebija
uzvilkusi drēbes, blenza manī iekāres pilna, sēdēdama zobārsta
krēslā.”
“Vienu momentu!
Maziņš jautājumiņš! Kā tur uzradās zobārsta krēsls? Tā taču
bija trakomāja, nevis zobu klīnika?”
“Kā lai es to
zinu, varbūt tā Maša agrāk bija strādājusi par zobārsta
palīgu...”
“Un zobārsta
krēslu paņēma līdzi? Ļoti loģiski! Nu labi, patiesībā tā ir
nebūtiska detaļa, stāsti vien tālāk.”
“Tur jau vairāk
nav īpaši, ko stāstīt, es dienas garumā dabūju vēl piecas
reizes nodot asinis, tik ļoti miesaskārs sievišķis viņa bija.
Citi trakie jautāja, ka vai tad mani gribējuši izsūkt pavisam
tukšu, ka tik bieži lika nodot asinis. Kad beidzot viss bija cauri,
gāju, stutēdamies pret sienu, un, kad māsiņa Aņa vakarā atnāca
uz savu maiņu, un, caurspīdīgā ķitelī tērpusies, ielūkojās
manā palātā, es tikai gulēju gultā un īdēju. O, ku Aņa bija
nikna tad uz Mašu! Teica, ka re ko tā viltīgā velna mātīte
izdomājusi! Turpmāk viņa pati strādāja dienas maiņā. Diezgan
traka man bija dzīve trakomājā.”
“Interesanti gan
klausīties, kad cilvēks tā melo, ka pats tic,” piezīmēja
Oidermā. “Ulo, esi tik labs, ielej man vēl alu!”
Ulo sāka laist
glāzē alu, kad ienāca divas meitenes. Tādas jaunas, nedaudz
palaidnīgām sejām, viena blonda, otra brunete, abas uzkrītoši
ģērbušās. Šādas klientes “Oposumā” parasti neiegriezās.
Meitenes aplaida apkārt skatienu, sačukstējās un tad pienāca pie
letes.
“Mēs gājām
garām un izdomājām, ka beidzot ieiesim, jo sen jau gribējām
ienākt apskatīties, kas šī īsti ir par vietu,” viņas runāja
viena caur otru. “Vai te var dabūt paēst?”
“Jā, šovakar
mums ir makaroni jūrnieku gaumē,” Ulo atbildēja.
“Pasta? Bet ko
nozīmē jūrnieku gaumē?” meitenēm acis iepletās.
“Makaroni ar
gaļu,” Ulo paskaidroja.
“Nē, gaļu mēs
negribam. Kādi salāti jums ir?”
“Salātu nav,”
Ulo atteica un pēkšņi sajutās neērti, nezin kāpēc.
“Vispār nav
salātu?” viņas brīnījās. “Bet kas tad jums ir vēl bez tiem
makaroniem?”
“Cita nekā nav,”
Ulo nokaunējies teica.”Mums te, “Oposumā” ir tāda kārtība,
ka katru dienu viens ēdiens. Ak jā, vēl var dabūt ķilavmaizi.”
Bet jau no meiteņu sejām viņš noģida, ka ķilavmaize viņās
īpašu interesi neizraisa, tāpēc aši iesaucās: “Bet es varu
izcept pankūkas! Ar zemeņu ievārījumu!”
“Nē, paldies!”
meitenes atteicās. “Pankūkas mēs laikam negribam. Tad mēs
laikam iesim citur... Mēs jau īstenībā tikai gribējām iemest
aci. Tā jau jauka vieta, bet mēs vienkārši gaļu neēdam...
Ķilavas arī nē.” Viņas centās atstāt pieklājīgu iespaidu.
“Bet varbūt kādreiz atnāksim ieēst pankūkas un iedzert vīnu,”
viņas smaidot piemetināja.
“Vīna mums arī
pašreiz nav,” Ulo teica, bet tā nebija taisnība, jo patiesībā
“Oposumā” vīna nebija nekad. Parasti Ulo par to bija lepns, bet
šoreiz paša ēdienkartes īsums viņu sarūgtināja. Viņš
izskatījās kā pieķerts nepiedienīgā situācijā.
“Okei,” meitenes
pamāja un paskatījās viena uz otru. Brunete gandrīz ieķiķinājās,
bet tad apspieda šo vēlmi. “Nu labi. Jauku dienu!”
Un viņas izsteidās
pa durvīm, tak Ulo vēl sadzirdēja, kā abas, izkļuvušas pa
durvīm, izplūda smieklos.
“Ļoti jaukas
meitenes,” Oidermā noteica.
“Jaukas gan. Es
sākumā padomāju, ka manas vecas paziņas,” Gunārs izmeta.
“Paziņas? No
kurienes tev tādas domas? Pag, tu varbūt gribi teikt, ka viņas
bija tavas trakomājas sanitāres?” Oidermā jautāja. “Gunār,
kas tev kaiš?”
“Nē, ne jau
sanitāres... Es jau teicu, ka viņas tikai izskatījās pazīstamas.
Viena ministra kundze un viņas māsa izskatījās ļoti līdzīgas.”
“Gunār, es
atkārtoju jautājumu – kas tev kaiš? Par kādām ministru kundzēm
tu runā?”
“Es nedrīkstu
izpaust viņas vārdu, es devu godavārdu,” Gunārs paskaidroja,
iedzēra alu un kļuva aizvien aizrautīgāks. “Tas notika Vosulā,
pāris vasaras atpakaļ, bija diezgan karsta nakts, un es izdomāju,
ka iešu pamērcēties, lai atvēsinātos. Aizgāju uz pludmali, un
savā priekšā izdzirdēju kņadu...”
“Vosulā, starp
citu, ir ļoti sekls,” Oidermā precizēja. “Puskilometrs
jānoiet, kamēr var peldēt. Vai tu tur vispār esi peldējies?”
“Es taču saku, ka
esmu! Parasti tur tiešām ir sekls, bet tonakt vējš pūta no jūras
puses, un ūdens bija sasniedzis diezgan augstu līmeni.”
“Lai nu būtu, ko
es te strīdos,” Oidermā atmeta ar roku.
“Es arī
nesaprotu, ko tu strīdies. Tātad es tur peldēju un pēkšņi
ieraudzīju nākam divas sievietes. Abas brīnumskaistas. Viņas
nometa drēbes. Izģērbās pilnīgi plikas! Padomāju, ak tu velns,
kas nu notiks...”
“Kas tad notika?
Es jau nojaušu. Tā bija tā ministra sieva?”
“Precīzi. Bet
pag, ļauj man stāstīt...”
Gunārs stāstīja,
kamēr Oidermā viņu visu laiku pārtrauca ar ironiskām piezīmēm,
bet Ulo stāvēja aiz letes gluži skumjš. Dvēselē bija tāds kā
tukšums, tāda kā vainas sajūta, it kā viņš būtu izdarījis
kādu kļūdu, kuru labot vairs nav iespējams. Viņam pēkšņi
nemaz vairs nepatika atrasties “Oposumā”, viņš būtu vēlējies
aizslēgt durvis un doties mājās.
Ienāca viens
večuks, pasūtīja makaronus jūrnieku gaumē, ēda čāpstinādams
un slavēdams, ka sen neesot neko tik smeķīgu ēdis. Tieši tā
viņš teica – smeķīgu. Un Ulo šis vārds tā uzkrita uz
nerviem, ka viņš būtu gribējis večukam atcirst, ka te neko
smeķīgu negatavo, smeķīgi lai viņš ēd mājās. Te gatavo
pastu, jā, tieši pastu, bet par makaroniem nosauc tikai tāpēc,
lai šādi tādi večuki saprastu. Taču viņš neko tomēr neteica,
tikai pieklājīgi pamāja, kad večuks devās ārā pa durvīm. Un
pie sevis nodomāja – jā, šitie ir apmierināti. Priekš šitādiem
šī vieta ir piemērota, viņi neko labāku nemaz nespētu novērtēt.
No manis ir sanācis
zaņķa turētājs, viņam iešāvās prātā, zupas virtuves
saimnieks. Uzsviežu tik uz galda viru, un šie priecīgi. Un pats
iztēlojos, ka te ir tik jauki un mājīgi. Ne sūda. Normāls
cilvēks no šāda ūķa bēg ārā atmuguriski.
No šādas domas Ulo
kļuva vēl drūmāks. No malas gan neviens nebūtu varējis
iedomāties, ka “Oposuma” saimnieka galvā rosās tādas domas,
jo Ulo lēja klientiem alu un pasniedza makaronu porcijas un
ķilavmaizes kā katru dienu, tikai tērzēt gan negribēja un, ja
kāds ko pajautāja, atbildēja vienā vārdā.
Beidzot galdi
atbrīvojās, parādījās arī Malle un iegrāba līdzpaņemtajā
katliņā makaronus, daiļrunīgi slavēdama Ulo. Ulo to knapi spēja
izturēt, viņam būtu gribējies Kalju un Malli vienkārši izstumt
pa durvīm. Viņam bija mokoši redzēt abu laimīgās un bezgala par
makaroniem pateicīgās sejas. Bet viņi beidzot bija prom, un nu Ulo
varēja savu zupas ķēķi slēgt ciet.
Mājās viņš
ievēlās dīvānā un atvēra grāmatu. Bet, kā par spīti,
“Nožēlojamie” bija jau cauri, un nākamo Ulo no grāmatplaukta
bija izņēmis Tomasa Manna “Doktoru Faustu”. Tas viņam galīgi
nepatika, bija garlaicīgs un nesaprotams. Ulo lasīja dažus
teikumus pat trīs reizes, bet vienalga nesaprata, tad sāka izlaist
rindas, tad veselas rindkopas, tad attapās, ka ir izlaidis jau
piecas lappuses, nezinādams, priekš kam tas viss un beigās nometa
grāmatu malā.
“Pilnīgs
stulbums!” viņš skaļi noteica un gulēja kādu brīdi uz dīvāna,
nikns un apvainojies uz visu pasauli.
Jā, esošā pasaule
bija nejēdzīga, un viņš pats arī bija nejēdzīgs, jo pasaule
viņu veidoja līdzīgu sev. Vajadzētu doties prom, viņš prātoja,
uz citu vietu, uz pasaules malu. Līdzšinējai dzīvei jāpārvelk
svītra. No kurienes gan lai rod spēku rīt atkal stāvēt aiz
letes, lai visiem šitiem Gunāriem, Oidermā, Reiniem un Ēvaldiem
ceptu kotletes, labas mājas kotletes – lai viņi iebāž tās
kotletes sev pakaļā!
Viņš gribētu
dzīvot citu dzīvi, turēt krogu citā pasaules malā, pilnīgi
citādu krogu, krāsainu un bezbēdīgu, kur mielojas ar
neiedomājamiem gardumiem un dzer smalkus kokteiļus, kur valda
prieks un līksmība. Kur dodas jauni ļaudis, tādi kā tās
meitenes, kas šodien no “Oposuma” bēga pa galvu pa kaklu un uz
ielas smējās par šo dīvaino ūķi. Skaidrs, ka smējās, kā lai
nesmejas par vietu, kur dod tādus ēdienus kā makaroni jūrnieku
gaumē.
Ulo piecēlās kājās
un dusmīgi staigāja pa istabu. Tāda dzīve, kādu dzīvoja viņš,
bija pilnīgi bezjēdzīga. Viņam vienkārši jāpieņem mēri. Jā,
pasaules apceļošana nebūtu slikta doma. Kā “Kalevipoegā”.Un
tas nebija tikai pasakā vai eposā tā, arī īstiem cilvēkiem
nepieciešams izvēdināties no ikdienas viduvējības. Tas prasīs,
protams, laiku. Bet nebija jau nekādas steigas, varbūt viņš nemaz
negribēs atgriezties. Pasaules malā atradīsies krogs, kur staigās
meitenes krāsainos bruncīšos un lidināsies papagaiļi, un kur
pasniegs dzērienus no eksotiskiem augļiem. Un neviens tur nestāvēs
aiz alus kannas un nepiedāvās ķilavmaizes vai makaronus jūrnieku
gaumē.
Ulo nostājās pie
loga un paskatījās ārā. Ielu laternās dega gaisma, mašīnas
brauca, cilvēki gāja pa ielu, runādamies priecīgās balsīs.
Viņiem bija lielisks noskaņojums. Viņi grasījās aizraujoši
pavadīt laiku. Kāpēc viņiem būtu mājās vienatnē nomāktiem
jālasa stulbas grāmatas? Kā šito te “Doktoru Faustu”? Neviens
viņu nelasīja un nebija tāpēc nelaimīgs.
Pasaules mala ir
tālu, bet, ja tūliņ sāktu iet, tad līdz rītdienai jau vismaz
kāds gabals būs noiets. Kamēr te, pie “Doktora Fausta” sēžot,
jau var traks palikt.
Ulo uzvilka gaišo
žaketi, kuru jau sen nebija vilcis, uzspodrināja kurpes,
pārbaudīja, vai līdzi ir naudasmaks un bankas karte, un devās uz
pilsētu iedzert. Pasaules ceļojumi bieži sākās tieši šādā
veidā.
Turpinājums sekos.
