Andruss Kivirehks. Pasaules malā (42)

Arī Ulo iepirkās. Viņš jau kādu laiku juta, ka spilvens vairs nav riktīgs, izdilis galīgi plāns. Tas ar spilveniem notika nepārtraukti – tikko atnes no veikala, tas ir resns un pufīgs, bet jau pēc pusgada to var četrās daļās pārlocīt. Tas izžuva un izkāmēja kā izbadināta govs. Protams, tas jau arī tika badināts, tak Ulo nebija dzirdējis, ka spilveni būtu jābaro, citādi jau viņš spilvena resnināšanas nolūkā to būtu darījis. Tagad viņš tos tikai tos klapēja un uzbužināja, kaut gan no tā bija maz labuma. Uz kādu mirkli jau tas piepūtās kā pāvs, taču pietika vien uz tā uzlikt galvu, un tas saplaka kā putukrējuma torte, uz kuras uzlikta čuguna panna.

Spilvens Ulo bija īpaši svarīgs, jo viņš mīlēja lasīt tieši gultā, tāpēc bija neērti, ja spilvens nebija pufīgs. Loci un rullē kā gribi, vienalga plakans. Ulo nolēma pirkt jaunu.

Aizslēdzis “Oposumu”, viņš devās uz netālo tirdzniecības centru. Priekšā vēl vīdēja Kalju un Malles figūras, par abām nesdamas maisiņu, kurā bija kastrolis ar sardelēm un kartupeļiem. Ulo nogriezās ap stūri un iegāja milzīgajā tirdzniecības centrā.

Viņš pagāja garām kurpju un veļas veikaliem, uzbrauca ar eskalatoru otrajā stāvā un uzmeklēja spilvenu veikalu. Tur nebija neviena cilvēka, ja neskaita blondu pārdevēju, kas tūliņ pienāca piedāvāt palīdzību.

“Vai es varu palīdzēt?” viņa jautāja kaut kā īpaši saldi un uztaisīja līdz riebumam mīlīgu seju.

Ulo viņu aizkustināti uzlūkoja. Ak kungs, cik lieliski šī meitene iederējās veikalā! Kādā celtnicības veikalā starp naglām un otām viņa izskatītos nepiedienīgi, arī sporta preču veikalā tāda kaķenīte neko nepārdotu, aiz desu letes viņa izskatītos kā princese kartupeļu laukā. Bet šeit, starp bārkšainiem dīvānspilvniem un ar trollīšiem Muminiem rotātiem virtuves cimdiem, puķainiem aizkariem un segām ar zaķīšiem, tā bija savā elementā. Šķita, ka viņa pati arī ir kādas prasmīgas rokdarbnieces uztamborēta un izšūta. Ulo juta, ka no tādas meitenes viņš nopirktu spilvenu arī tad, ja viņam to galīgi nevajadzētu.

“Man vajadzīgs spilvens,” viņš teica.

“Ak, spilvens!” meitene nopriecājās. “Spilvenu mums ir daudz.”

Viņas seja iemirdzējās, un viņa pakampa pirmo paraugu, gaišzaļu dīvāna spilvenu, kuram abās pusēs bija attēlots jenots.

“Vai šo?” viņa nerātni jautāja un piespieda spilvenu savām cirtām, gluži kā mācīdama Ulo apieties ar jenotspilvenu.

“Nē, šo ne,” Ulo atteica, un viņa seja neviļus savilkās smaidā. “Parastu spilvenu, uz kā gulēt.”

“Uz kā gulēt...” pārdevēja atkārtoja tādā tonī, it kā Ulo būtu pateicis kaut ko sevišķi asprātīgu un draiskulīgu. “Tādu spilvenu, ar ko var gulēt...”

Viņa meklējoši pavērās apkārt.

“Tur laikam ir tādi spilveni,” Ulo norādīja uz telpas otru galu. “Kā šķiet...”

“Tieši tā!” meitene paslavēja un neliekuļotā dedzībā piemetināja “Vai iesim paskatīties?”

“Iesim!” Ulo piekrita, jusdamies, it kā dotu piekrišanu uzaicinājumam uz randiņu.

Viņi piegāja pie spilveniem, un meitene iesaucās medainā balsī:

“Te tie ir. Mīksti, mīksti dūnu spilveni. Uz tiem būt patiesi saldi sapņi.”

“Es gribētu iespējami lielu,” Ulo paskaidroja.

“Protams!” meitene skaļi iesaucās. “Jo lielāks spilvens, jo labāk. Es arī mīlu gulēt uz lieliem spilveniem. Tas ir tik ērti.”

Viņa uztaisīja tādu seju, it kā kostu šokolādē.

“Galvenais, lai tas nesaplok,” Ulo piebilda. “Man kaut kā neveicas, jo visi spilveni saplok. Sākumā visi ir lieli kā šie, bet pēc laika tiem iziet gaiss. Vai tie ir dūnu spilveni vai baloni?”

Meitene iesmējās tik dzidri kā zvārgulītis.

“Nekādi baloni!” viņa teica. “Patiešām īsti dūnu spilveni! Lieliski un ērti.”

Viņa uztaisīja kaķēna seju. Ulo blenza viņā kā brīnumā. Kā gan parasts gājiens uz veikalu var piedāvāt tādu piedzīvojumu! Viņš negribēja, ka tas beigtos...

“Es tad paskatīšos šos,” viņš teica.

“Skatieties, skatieties!” pārdevēja piekrita. “Varat arī aptaustīt.”

Viņa paņēma no plaukta vienu spilvenu un papliķēja to.

“Tik mīksts!” viņa liegi noteica. “Uz tāda būs vissaldākie sapņi. Pamēģniet!”

Viņa padeva spilvenu Ulo. Viņš to satvēra un paspaidīja. Pārdevēja atkal iesmējās, it kā Ulo darītu ko nerātnu.

“Šo spilvenu patiešām ir labi apkampt,” viņa teica murrājoši. “Gluži kā lāci.”

Ulo bija gatavs noticēt, ka šī meitene vēl guļ ar lāčiem. Viņš apmierināts pamāja.

“Šito tad es ņemu.”

“Lieliski!” nopriecājās pārdevēja un pašķieba galvu. “Tad ejam uz kasi?”

“Kā gan es varu atteikties no šāda priekšlikuma,” Ulo atbildēja, un viņa sirds vai kusa.

“Vai varbūt tomēr vēl ko gribat?” meitene turpināja tādā pašā tonī. “Varbūt jums vēl vajag arī spilvena pārvalku?”

Viņa piegāja pie veļas plaukta.

“Piemēram, šo ar pienenēm,” viņa piedāvāja. “Nu dikti smuks.”

“Nezinu gan, vai tad vīrietim piestāv spilvendrāna ar pienenēm?” Ulo šaubījās.

“Kāpēc ne?” pārdevēja atteica un skatījās ar savu kaķēna skatienu. “Vīrietis var gan pirkt spilvendrānu ar pienenēm, lai viņa meitenei patīk.”

“Bet man nav meitenes,” Ulo ar nožēlu noteica.

“Kā tad tā?” pārdevēja nodvesa.

“Es jau esmu vecs.”

“Kas par blēņām!” viņa atkal izplūda smieklos. “Vīrieši nekad nepaliek veci.”

“Oho!” Ulo nopriecājās. “Tās nu gan ir labas ziņas!”

“Jā!” Pārdevēja pamāja ar blondo galviņu. “Nepaliek! Tā ka pērciet vien droši pieneņu spilvendrānu! Vai varbūt vēlaties ābolu? Re, cik smuki sarkani āboli!”

“Uz tādiem jau nevar gulēt, tūlīt gribēsies iekosties,” Ulo prātoja.

“Nē, iekosties gan nedrīkst!” meitene šķelmīgi noteica. “Tie ir tikai priekš skatīšanās!” Ulo uz mirkli likās, ka meitene runātu par sevi, jo viņam tiešām bija uznācis kārdinājums pataustīt, vai šis mīlīgais radījums ir īsts, vai tikai iztēle. Bet pareizi, jāaprobežojas tikai ar skatīšanos, pārāk skaistas lietas var saplīst, ja tās aiztiek.

“Te ir vēl viena, tumši zila ar zvaigznītēm,” viņš teica.

“O, jā!” meitene nopriecājās. “Tā ir patiešām skaista. Nakts debesis, tik romantiski. Un paskatieties, kas ir otrā pusē! Maziņš Une-Mati!”

Viņa uzvaroši pagrieza otru pusi pret Ulo, un tur bija mazs rūķis ar maisu. Viņš izskatījās tik smieklīgs, ka Ulo iespurdzās.

“Jā, to es ņemu,” viņš teica.

“Protams!” pārdevēja bija apmierināta ar izvēli. “Man arī patīk šitas Une-Mati, viņš ir tik apburošs. Es tūliņ iesaiņošu!”

Viņa paņēma no letes apakšas lielu iepirkumu maisu.

“Te varēs ielikt arī spilvenu,” viņa teica. “Jau šovakar varēsit likties gulēt uz jaunā spilvena ar spilvendrānu. Saldus sapņus!”

Ulo samaksāja, un pārdevēja ieveva viņam maisu.

“Nāciet atkal,” viņa gandrīz pavedinoši sacīja.

“Varbūt nākšu katru dienu,” Ulo atbildēja.

Meitene atkal smējās savus sudraba smieklus.

“Kāpēc ne! Mums ir daudz labu mantu. Esam atvērti katru dienu, laipni gaidīti!”

Ulo jau bija tuvu tam, lai pajautātu, vai viņa strādā katru dienu un bez aplinkiem palūgtu iedot telefona numuru, tomēr pēdējā brīdī attapās un apreibis izgāja no veikala.

Viņš apgāja ap stūri un palika stāvam. Nē, nu patiesi, kas par lietu? Iemīlējies, vai? Interesanti, vai viņa tā ar visiem... Viņš ieraudzīja kādu sievieti ieejam veikalā un piegāja tuvāk, lai dzirdētu balsis.

Sieviete gribēja nopirkt draudzenei dāvanu. Meitene tūliņ sāka savu murrāšanu:

“Varbūt, piemēram, šos virtuves cimdus? Vai nav feini? Ar sunīšiem... Paskat, cik mīlīgs ar ausīm! Un šitas? Šitas ir visburvīgākais! Ņemsiet? Vai varu lūgt jūs uz kasi? Nu tad ejam!”

“Viņa tāda vienkārši ir,” Ulo nodomāja. “Tas nebija speciāli man par godu. Bet es tomēr tur iešu atkal. Ir taču patīkami, kad pakutina zem zoda. Man bija pilnīgi tāda sajūta.”

Viņš ar savu spilvena maisu devās uz māju pusi. Dostojevska “Idiots” vēl nebija cauri, un viņš jau domās izbaudīja mierīgu vakaru ar grāmatu un jauno spilvenu. Bet blondā pārdevēja joprojām bija prātā, un Ulo mēģināja iztēloties, kādas būtu attiecības ar šādu sievieti.

Tas likās kaut kā tik vilinoši. Bet jo ilgāk Ulo par to domāja un jo vairāk attālinājās no tirdzniecības centra, jo mazāk viņam šķita, ka tādas attiecības būtu kaut kas labs. Cik gan daudz uzmanības prasītu tāds kaķēns! Cik ļoti būtu jāpiepūlas, lai tādu aplidotu! Jāpērk puķes, jāvadā uz restorāniem un uz kino, velns viņ zin, uz kurieni vēl. Jāved ceļojumā uz siltajām zemēm, rokās sadevušamies, jāstaigā gar jūras krastu. Un neba nu šī cālīte ir izņēmums, viņas visas jau tādas. Gan jau tā Eve, kuras numurs joprojām glabājās viņa telefonā, nebija citāda. Tai reizē bija labi tāpat, un alkohols palīdzēja, bet citā reizē ar to vairs nepietiks. Pirmā reize bija nejaušs gadījums, citā reizē jau jāplāno, jādefinē mērķis. Bet viņam jau tāda nebija. Viņa vienīgais mērķis bija gūt jaukas sajūtas, atpūtināt galvu uz spilvena, pabūt vienam un mierā pēc garās dienas “Oposuma” dzērāju kompānijā.

Viņš izņēma mobilo no kabatas un izdzēsa Eves numuru.

Viņam to nevajadzēja. Viņš nekad nezvanīs tai sievietei. Uz spilvenu bodi viņš varbūt vēl kādreiz aizies, varbūt arī nē, bet viņš tai pārdevējai telefonu neprasīs un kafiju dzert neaicinās. Vienkārši paskatīsies. Gluži kā uz skaistu tūrisma pastkarti veikalā, kuru mājās nest nav jēgas.

Viņš labāk sāka domāt par kņazu Miškinu, Rogožinu un Nastasju Filipovnu. Šī nelaimīgā un lepnā sieviete viņam likās daudz interesantāka nekā tās, ko varēja satikt kafejnīcā vai veikalā. Ja vien tādu satiktu! Tomēr patiesībā – ko gan viņš ar tādu Nastasju Filipovnu iesāktu? Skaidrs, ka viņai līdzi nāktu virkne sarežģījumu un neērtību.

Galu galā, viņš jau ir bijis precējies, tā ka ar to pietiek.

Ulo apdomāja. Drīz ar “Idiotu” būs cauri, ko ņemt nākamo? Jāpaskatās plauktā.

Maiss rokā bija liels, bet viegls.

Turpinājums sekos...

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (41)

Padzēris rīta kafiju, Imanuēla kungs devās uz tirgu.

Viņam bija ieplānots nopirkt atraitnīšu stādus savai puķukastei, kas bija piestiprināta zem loga. Arī tāpat, bez puķēm, bija jauki skatīties pa logu, bet caur puķēm skats uz ielu bija vēl mīlīgāks. Vasarā ziedos sanēja bites, reizēm nolaidās kāds tauriņš. Tas pēc Imenuēla kunga domām bija ļoti skaisti.

Uz tirgu varēja aiziet kājām, bet varēja arī pāris pieturu nobraukt ar tramvaju, un Imanuēla kungs izvēlējās otro variantu, vienkārši prieka pēc. Viņš ilgi nebija braucis ar tramvaju, un sabiedriskais transports viņam patika, tur varēja redzēt vairāk cilvēku nekā pa logu. Imanuēla kungs ļoti labprāt vēroja cilvēkus, un sabiedriskais transports šim nolūkam bija piemērots.

Braucēju nebija daudz, un Imanuēla kungs apsēdās blakus apaļīgai kundzei melnā mētelī. Kā jau vasaras sākumā, cilvēki bija apģērbušies dažādi – vieni bija jau no skapjiem izvilkuši vasaras drēbes un drosmīgi tās uzvilkuši, citi vēl nebija šķīrušies no mēteļiem un zābakiem. Pirmajiem bija auksti, otrajiem karsti. Kundze melnajā mētelī atpogāja tā pogas, un Imanuēla kungs redzēja, ka apakšā vēl ir vilnas džemperis.

“Šitajā laikā nekad nevar saprast, ko vilkt mugurā,” kundze nopūtās. “Vakar izgāju vienā jakā un apsaldējos, šodien sviedri līst pār muguru.”

Imanuēla kungs saprotoši pamāja. Viņš jau bija pieradis, ka cilvēki tramvajos vai autobusos uzsāka ar viņu sarunu. Imanuēla kungā bija kaut kas, kas raisīja uzticību, viņš šķita kā sens paziņa, kura vārds ir gadu gaitā aizmirsies, bet ar kuru tomēr tik labi runāties, it kā būtu šķīrušies tikai vakar. Arī kundze melnajā mētelī sāka pļāpāt, stāstīja, ka dodoties uz tirdzniecības centru nopirkt mazmeitai dzimšanas dienā Bārbiju un ka mūsdienās lelles viņasprāt esot briesmīgas.

“Vai ne, ka tad kad mēs ar jums bijām jauni, lelles bija kā mazas princeses rozā kleitās un lokainiem matiem,” viņa kavējās atmiņās. “Mīlīgas lūpiņas. Bet tagad kaut kādi briesmoņi. Kaut vai tās ar milzu galvām, tā vien liekas, ka tām lellēm kaut kāda baisa slimība. Zināt tās ūdensgalvas? Cik šausmīgi nedabiski, bet bērniem patīk. Es nesaprotu, kas tur ko patikt! Bet tagad ir vēl trakāk, tagad lellēm ir ragi pierē un aste pakaļā! Mazbērns man skaidri palūdza – vecomamm, nopērc man velna meiteni! Iedomājieties – velna meiteni! Viena šausmone viņai jau ir, vampīrs ar ilkņiem mutē un sarkanām acīm, pilnīgi šausmas! Kā tad tādu pa nakti lai apkampj, tak briesmone!”

“Gan jau bērns no viņas nebaidās,” Imanuēla kungs prātoja.

“Oi, viņa, protams, ne. Viņi tagad ne no kā nebaidās. Bet nē, meloju. Kad aizbraucām uz laukiem un tur ieraudzīja vistu, iebēga istabā un ārā iet vairs neuzdrošinājās. Vai nav dīvaini – no vistas baidās, bet vampīrus un velnus apkampj! Agrāk neviens bērns no vistām nebaidījās.”

“Nu un tad jūs pirksiet mazmeitai to velna meiteni?” jautāja Imanuēla kungs.

“Kur tad es likšos, protams, ka pirkšu,” kundze nopūtās. “Bērns taču lūdza, parādīja man pat bildi ar to ķēmu. Palūgšu veikalā iepakot, mājās ielikšu skapī, lai man nav jāredz. Vai jums ir mazbērni?”

Imanuēla kungs papurināja galvu.

“Bet sieva vismaz ir? Arī nav? Bet kā tad jūs iztiekat? Vīrieša cilvēkam vienam ir grūti? Kas tad jūs pabaro un drēbes mazgā? Esat tak simpātisks kungs.”

“Varu iztikt,” Imanuēla kungs iesmējās. “Pats vāru, pats mazgāju. Tagad braucu uz tirgu pirkt puķes.”

“Sievas kapam?”

“Nē, puķu kastei pie loga.”

“Jūs gan esat lielisks vīrietis, mīlat puķes! Vīrieši parasti par puķēm nerūpējas, mans nelaiķa vīrs vienmēr, kad noliku puķu vāzi uz galda, teica, lai vācu to sienu prom, mums tak ne govju, ne zirgu nav. Citādi bija labs vīrs, bet no puķēm nekā nesaprata. Jums gan patīk puķes?”

“Patīk,” Imanuēla kungs pamāja. “Bet nu man jākāpj ārā, tirgus jau klāt. Jauku dienu, kundze!”

“Jums tāpat! Žēl, ka nevarējām parunāt ilgāk, bet ko var zināt, varbūt vēl redzēsimies.”

“Ļoti iespējams, kundze,” Imanuēla kungs piekrita. Viņš izkāpa no tramvaja un teciņiem devās pāri krustojumam, jo zaļā gaisma jau mirkšķināja. Aizvien gadījās, ka pavecākas dāmas Imanuēla kungam sabiedriskajā transportā izteica komplimentus, reiz garākā braucienā viņš tika pat atklāti bildināts. Vientuļš, laipns kungs viņās modināja gan līdzjūtību, gan vēlmi ienest savā dzīvē jaunas vēsmas piedienīga vīriešcilvēka izskatā. Viņam bieži teica: “Vai gribat, es šad tad atnākšu pie jums iztīrīt.” Vai arī: “Atnāciet pie manis kādreiz uz pusdienām, diviem cilvēkiem ir vieglāk pagatavot.” Imanuēla kungs tomēr no šiem piedāvājumiem atvairījās, taču paturēja šīs simpātiskās sievietes prātā, lai vēlāk tās atveidotu mālā.

Tirgū viņš negāja uzreiz pie puķu pārdevējām, bet pastaigāja apkārt vienkārši tāpat, jo vēlāk, ar atraitnītēm somā, tas būtu daudz neērtāk. Imanuēla kungs pamanīja pārdevēju zilā beretē, kas iesvēra garam un tievam jauneklim kilogramu kartupeļu un teica:

“Jūs esat tik garš, ko jūs iesāksiet ar vienu kilogramu? Labāk došu jums divus.”

“Nu tad dodiet divus,” jauneklis piekrita.

“Tad ņemsiet divus? Bet ziniet – man ir trīskilogramīgi maisiņi jau sasvērti. Varbūt ņemsiet? Ļoti labi kartupeļi, neizšķīst vārot. Trīs kilogrami nav daudz, jums taču ir ģimene, gan jau noēdīsiet. Jums vairāk jāēd, jūs esat tik vājš, ka vējš var aizpūst.”

“Labi, tad ņemšu tos trīs kilogamus,” puisis samierinājās.

“Nu pareizi! Bet vispār man ir arī pieckilogramīgie maisi! Es skatos, ka jums ir tik laba tirgus soma, to var pakarināt uz pleca, un jūs aiznesīsiet mājās piecus kilo kā nieku. Nemaz nav tik smagi. Došu piecus kilo, vai ne, citādi ko mēs te niekojamies. Tak kartupeļi nav jau nekāds kaviārs, ko pērk pa drusciņai, kartupeļiem jābūt mājās pietiekami.”

“Nu ja jūs tā domājat,” garais cilvēks murmināja. “Tad ņemšu ar to pieckilogramīgo...”

“Tā ir vīru runa. Lūdzu! Un skābie gurķi? Man te ir divu dienu, trīs dienu... Vai jums patīk skābāki vai mazāk skābi?”

“Nemāku teikt,” puisis samulsa.

“Nu bet tak nogaršojiet!” mudināja tante ar zilo bereti un nogrieza pa šķēlei no abu veidu gurķiem. Jauneklis apēda ar domīgu sejas izteiksmi. Patiesībā viņam vispār nebija ieplānots pirkt skābus gurķus, bet tagad jau bija neērti atteikties.

“Nu, kurš? Ziniet ko, es jums iedošu katra pa pieciem.”

Un jau iekrāmēja maisiņā gurķus un pasniedza puisim.

“Lai labi garšo! Vēl kaut ko?”

“Nē, paldies!” viņš steidzīgi samaksāja, uzkāra somu plecā un mēģināja iet.

Imanuēla kungs gāja uz gaļas paviljonu. Spēcīgs vīrs ar sarkanu ģīmi pārdeva malto gaļu, kas bija precizi viņa paša ādas krāsā – bija pilnīgi tāda sajūta, ka viņš būtu samalis pats sevi. Viņš pamāja Imanuēla kungam un iesaucās:

“Nu ko, saimniek, malto gaļu?”

“Ai, nē, es tāpat vien skatos,” Imanuēla kungs atteica.

“Kas tur ko uz malto gaļu skatīties, nav jau meitene! Pērc tik nost, papiņ, vakarā ēdīsi kotletes!”

Kāda kundze piestāja un pavaicāja, vai maltā gaļa ir svaiga.

“Tik svaiga, ka faktiski vēl dzīva!” vīrs apstiprināja. “Burtiski skrien vēl ap leti, negrib rimties! Viena govs puse ir samalta, otra vēl pienu dod. Pērciet, pērciet, kundze!”

“Drausmas! Man šitās jūsu runas uzdzen šermuļus,” kundze noteica un paņēma puskilogramu.

Beidzot Imanuēla kungs tika līdz puķēm. Atraitnīšu bija daudz, Imanuēla kungs izvēlējās sešus stādus dažādās krāsās.

“Šīs, lūdzu,” viņš teica.

Pārdevēji bija divi, vīrietis un sieviete. Sieviete paņēma stādus no Imanuēla kunga rokām un uzsauca vīrietim: “Iedod papīru!”

“Papīru...” vīrs lēni atkārtoja, padomāja piecas sekundes un sameklēja zem letes avīžu žūksni.

“Nu dod tak ātrāk!” sieviete steidzināja. “Cilvēks gaida.”

“Man ir laika gana,” Imanuēla kungs mierināja.

Vīrs centās paņemt vienu avīzi, taču tas nebija tik viegli, jo tās bija salipušas.

“Ko tu tur ņemies?” sieviete viņu strostēja.

“Nezinu, laikam mitrumu dabūjušas,” viņš prātoja un centās palēnām tās atdalīt.

“Dod šurp!” Sieviete tūliņ paņēma avīzi un sāka ietīt tajā puķes. Vīrs tikmēr iedziļinājās tajā, kas viņam bija palikusi rokās.

“Iedod vēl vienu!” sieviete nokomandēja. “Ko tu tur dari! Beidz lasīt!”

“Ko?” vīrs jautāja.

“Es teicu, nelasi! Kas tu uz tirgu atbrauci avīzes lasīt? Tās ir vecas avīzes tu viņas mājās esi jau simts reižu izlasījis!”

“Nē, es tikai skatījos...” vīrs skaidroja. “Tur bija Putina bilde.”

“Ej tu ar savu Putinu! Tu nedzirdēji, ko tev teicu – iedod man vēl vienu avīzi!”

Vīrs atkal nopūlējās, kamēr visa paka nokrita zem letes.

“Ak, debess!” sieviete nošausminājās un vāca avīzes kopā. “Lūdzu atvainojiet, kungs, ka jums tas viss jāpacieš!”

“Viss kārtībā!” Imanuēla kungs pasmaidīja. Viņš zināja, ko šovakar veidos. Viņš ar prieku uzlūkoja tūļīgo vīru, kas viņam vientiesīgi atsmaidīja pretī, gluži kā kāds liels spēļu lācis – uzlūkoja, lai paturētu prātā sejas vaibstus. “Vecas avīzes dažkārt ir ļoti interesantas,” viņš teica. “Es arī šad tad palasu. Tas ir dīvaini, ka pirmajā reizē nemaz nepamani kaut ko interesantu.”

“Ak, ziniet, viņam šitā mūžīgi, ar visām lietām... Vecas avīzes ta var lasīt, cik uziet, bet ne jau tirgū, kad klients gaida! Viņš man mūžīgais tūļa. Par puķēm jau viņš rūpējas labi, caurām dienām kašājas pa dārzu, un augi viņu mīl, aug griezdamies. Bet ņemt viņu līdzi uz tirgu... nekādas jēgas. Šī ir pēdējā reize. Trīs sešdesmit, lūdzu.”

Imanuēla kungs sameklēja naudasmakā piecīti un speciāli pasniedza to vīrietim, lai redzētu, ko viņš darīs.

“Ahāā...” vīrs noteica un domīgi uzlūkoja banknoti. “Pieci eiro... Un jāmaksā bija trīs sešdesmit... Tad sanāk... Viens... divi... trīs... un četri un pieci. Tad jāizdod – viens... divi... trīs... un sešdesmit centi... Tad sanāk... mīnus četrdesmit... Trīs sešdesmit atpakaļ.”

Viņš mirkli pārdomāja.

“Nē, trīs sešdesmit jūs iedevāt...” viņš pablenza uz piecīti. “Nē, jūs devāt piecus... Man rokā ir pieci eiro... Tas nozīmē, ka jāizdod...”

“Eiro četrdesmit,” sieviete nikni teica un iedeva Imanuēla kungam atlikumu. “Lūdzu!”

Viņa paķēra piecīti no vīra rokām, kurš vēl joprojām turpināja rēķināt, un ielika skārda kārbā.

“Pilnīgs ārprāts,” viņa teica vīram. “Tev tak naudu rokā nedrīkst dot! Vai jums maisiņu vajag, kungs? Tālu jābrauc? Esat ar mašīnu?”

“Ar tramvaju,” viņš atbildēja.

“Tad es ielikšu maisiņā,” sieviete izlēma un ielika avīzē ietītos stādus rozā maisiņā. “Paldies par pirkumu, nāciet atkal!”

“Visu labu!” vīrs pieklājīgi piebilda. Pēc mirkļa viņa acīs parādījās satraukums, viņš sāka māt jau promejošajam Imanuēla kungam un iesaucās:

“Bet puķes! Vai tad puķes neņemsiet? Tās... atraitnītes...” Viņš norādīja ar pirkstu uz sev priekšā esošo atraitnīšu kasti.

“Ak dievs, vai tad tu neredzēji, ka es pati savām rokām ietinu sešus stādus un ieliku maisiņā?” sieva izmisa. “Viss kārtībā.”

“Ā, viss kārtībā...” vīrs nomierinājās. “Nu tad jauki.”

Viņš stāvēja un draudzīgi smaidīja. Imanuēla kungs uzlūkoja viņu ar patiesu cieņu un devās mājup, lai atlikušo dienu pavadītu, stādot atraitnītes un viedojot kārtējo māla figūriņu.

Turpinājums sekos...

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (40)

Pēc tam viņi ģērbtuvē dzēra vīnu. Vīnu bija atnesis Kusti. Oidermā turpretim neatzina stiprināšanos ar tādiem niekiem.

“Saunā dzer alu,” viņš apgalvoja. “Vīnu var dzert mājās, ja vēlas, bet saunā tas izskatās muļķīgi.”

“Alu dzer, lai remdētu slāpes, bet vīnu, lai paceltu tonusu,” Kusti atbildēja. “Kad esi nopēries, tad der uzprišināt organismu. Un pirtī iešana ir kārtīgam igauņu vīrietim īsti svētki, bet svētkos jāpaceļ glāzes.”

“Es arī domāju, ka neliels mēriņš par ļaunu nenāk,” teica Gunārs un iedzēra tieši no pudeles. “Mums teātrī bija viens skatuves strādnieks, viņš vienmēr teica – nu, vīri, sauna ir uzkurināta karsta, iesildīsimies arī mēs. Un vēl – vēders un dibens ir nopērti, tagad vīns lai noper ar;i kuņģi un aknas. Interesants vecis bija, audzēja garus matus, ķemmēja uz abām pusēm un sasēja zem zoda.”

“Oriģināli!” Kusti uzslavēja, arī iedzēra un padeva pudeli Oidermā.

“Es nedzeru!” Oidermā atteicās. “Man ir mans alus, ko iemalkot. Un es atnācu šurp mazgāties nevis piedzerties.”

“Ei nu, kurš ta te piedzeras?” Kusti taisnojās. “Tas puslitrs, tas jau tā vairāk modes pēc. Ko tu skaisties?”

Oidermā drūmi klusēja. Patiesībā jau vaina nebija vīnā, savas dzīves laikā Oidermā bija pirtī gana lietojis un arī tagad ieņemtu malciņu, bet galīgi nebija noskaņojuma. Un tur vainīgs bija melnbārdainais vīrs ar savu musinošo un riebīgo runu. Viņi vēl ģērbtuvē bija labu laiku strīdējušies, taču melnbārdis nebija Oidermā pa zobam, viņš bija pilns spītības un netaisījās padoties.

“Krievu laikos biju kungs, bet tagad esmu nabaga pensionārs!” viņš kareivīgi sludināja. “Katru dienu gāju restorānā ēst, bet svētdienās arī iedzert, visi Tallinas šveicari mani pazina, visu krogu durvis man bija vaļā un galdā labākie ēdieni. Bet tagad mājās ēdu putru. Par ko mēs vēl runājam?”

“Es gan neēdu restorānos, ar skolotāja algu to nevarēja atļauties,” Oidermā nikni strīdējās pretī. “Un mani pie tam čeka izsauca uz nopratināšanām. Jau augstskolas laikā viņi okšķerēja man pakaļ, gandrīz taisījās jau izmest.”

“Gan jau bija kāds iemesls,” bārdainis prātoja. “Mani neviens nenoklausījās un arī nebija nekādas vajadzības slēpties. Godīgus ļaudis neviens neaiztika. Krievu laikos vispār bija kārtība, nebija narkomānu, un cilvēkiem nebija jāmeklē ēdiens pa miskastēm.”

Saniknotais Oidermā centās runāt par demokrātiju un vārda brīvību, okupāciju un pat par Molotova-Rībentropa paktu, bet melnbārdis pateica, ka tās lielās politikas lietas uz viņu neattiecas.

“Es krievu laikos vienā reizē nopirku trīs vislielākos krāsu televizorus,” viņš paziņoja. “Mājai, vasarnīcai un mātei ar tēvu. Kur es tagad varu nopirkt trīs televizorus? Knapi vienu, un i tad līzingā. Tāpēc man nevajag stāstīt, ka tagad ir laba dzīve. Sūdīga dzīve! Visu gaišu!”

Viņš uzlika galvā cepuri un izmaršēja no pirts. Oidermā vārījās aiz dusmām. Cik nekrietns var būt viens cilvēks! Domā tikai par desu un krāsu televizoru, uz morālām vērtībām viņam uzčurāt. Pie tam – tas īpaši satrauc – Oidermā lieliski saprata, ka vienā ziņā tam vīram taisnba, patiešām krievu laikā dzīve bija labāka. Dzīvoja viņš kā žurka pa labības apcirkni, Oidermā rūgti nodomāja, skaidrs, ka viņš vēlējās tās zelta dienas atsaukt atpakaļ. Turklāt toreiz viņš bija spēka gados, tagad pensionārs, dabiski, ka viņš ilgojās pēc laikiem, kad varēja sev gana daudz atļauties – salīdzinājumā ar to, ko varēja atļauties tagad. Protams, gan jau savā laikā melnbārdainais laizījās ap Somijas televīzijas reklāmām, jo tajās redzamais nebija pieejams, pat ja biji ministrijas šoferis un pazini visus Tallinas šveicarus, taču tas nav pieejams arī tagad, kaut citu iemeslu dēļ.

Oidermā sēdēja un drūmi strēba savu alu. Viņam nelika mieru šī doma, tā darīja viņu nervozu. Kad viņš pats dzīvoja labāk – toreiz vai tagad? Protams, viņš tajos laikos nebija nekāds spekulants un arī ne priekšnieka šoferis, viņam nebija nekādu pazīšanos, un zaļie zirnīši vai cīsiņi galdā parādījās reti. Apelsīnus dabūja reizi gadā, krāsu televizora nebija. Viņš bija jauns skolotājs, pilns tēvzemes mīlestības un pretošanās gara, taču nabags. Nebija viņš krievu laikos uz zaļa zara, viņam jau arī vairāk rūpēja cīņa par Igaunijas brīvību.

Bet citā ziņā? Sieva bija no viņa aizgājusi, skolotāja vietu viņš zaudēja. Krustvārdu mīklu haltūras viņu kaut cik turēja virs ūdens, vismaz tik daudz, lai galva būtu ārā un varētu elpot, bet rumpis jau sen bija nogrimis. Jau vairākus gadus viņš dzīvoja kopā ar Gunāru. Nu ja, nabaga cilvēkam nebija, kur palikt, aiz labas sirds viņš to paņēma pie sevis, bet tomēr. Gluži normāla tāda dzīve nebija, mājas bija pārvērtušās par kopmītni.

Vai par tādu dzīvi viņš sapņoja, kad dienām un naktīm cīnījās par igauņu lietu, gāja uz mītiņiem un piedalījās sapulcēs? Noteikti ne. Tādu dzīvi viņš būtu mierīgi varējis dzīvot arī krievu laikos, par labāku, jo krievu laikos tukšā tara bija vērtīga, par divām tukšām alus pudelēm varēja nopirkt vienu pilnu.

Viņš vēroja pusizdzerto pudeli savās rokās. Laikam viņš dzēra pārāk daudz. Bet ko tad citu darīsi, ja mājās jādodas kopā ar Gunāru?

Vai melnbārdainajam vīram patiesi bija taisnība?

Gunārs tikmēr stāstīja atgadījumu ar garmataino skatuves strādnieku.

“Viņa tēvs strādāja vīnafabrikā, puisis reizēm gāja veco apciemot, iegāja kabinetā un apsēdās uz vīna kastes, tās tur vienmēr mētājās pa grīdu, pudeles iekšā. Nu čau, tēt, kā iet, vai vari naudu palienēt? Tēvs brēca, ka nedos ne kapeikas, nav tev ko dzert un vazāties, vai es tevi tāpēc skoloju, lai tu kaut kādā teātrī stieptu krēslus, ej mācīties uz institūtu! Un nogriez tos matus, tu tak izskaties pēc pērtiķa. Puisis nesāka strīdēties, tikai nopūtās un teica, labi jau labi, tēt, tev taisnība, laikam stāšos tai augstskolā un nogriezīšu matus, paldies tev par padomu. Forši bija tevi satikt, nu tad uz redzi! Cēlās kājās un gāja atpakaļgaitā uz durvīm, mādams tēvam, un tēvs pamāja pretī, priecīgs, ka dēls beidzot nācis pie prāta. Bet puisis bija tik izveicīgs, ka, uz vīna kastes sēdēdams, bija izvilcis vienu pudeli un, dibenā iespiestu, iznesa pa durvīm. Pudele karājās pie dibena kā aste. Vot, kāds viņš bija meistars!”

“Kā tas ir iespējams?” Kusti brīnījās. “Oidermā, dod savu tukšo pudeli, es pamēģināšu.”

“Mēģini ar vīna pudeli!” Oidermā ieteica.

“Nē, mēs vēl dzeram no tās pudeles. Dod alus pudeli!”

Oidermā iedeva. Kusti mēģināja to iedabūt starp resnajiem dibena vaigiem, bet neizdevās.

“Esi uzmanīgs, ja tu nogrūdīsi to pudeli zemē, visa grīda būs vienās lauskās,” viņš brīdināja. “Un mēs te visi basām kājām.”

“Nu jā,” Kusti piekrita un gribēja pudeli atdot atpakaļ.

“Atstāj sev,” viņš uzbrēca.

“Ar aluspudeli tas triks ir grūtāks, jo resnāks kakliņš,” Gunārs skaidroja. “Un tev ir pārāk resna pakaļa, tas skatuves puisis bija tievs un ar dibenu kā knīpstangas.”

Oidermā sēdēja, klausījās un kļuva aizvien drūmāks. Visa dzīve likās tik pretīga. Zemu kritis cilvēks, tas viņš bija, un visi viņa līdzbiedri tādi paši. Vazājas pa visādiem zaņķiem, zuduši ir visi mērķi un ideāli. Caurām dienām dzer. Nekas cits kā klaidoņi un saulesbrāļi.

Kusti un Gunārs bija pieveikuši vīna pudeli.

“Atnesam vēl vienu?” Gunārs jautāja. “Bode tepat aiz stūra, apjozīšos ar dvieli un aizskriešu.”

“Nē, nu gan pietiek!” Oidermā paziņoja. “Šodien nu pietiks svinēt. Kādu dienu var arī izlaist!”

“Cilvēka dzīve katru dienu ir svētki!” Gunārs strīdējās. “Es pazinu vienu čomu...”

“Apklusti!”

Oidermā, nikni šņākdams, piecēlās un sāka ģērbties.

“Nu ja, jāiet vien mājās,” Gunārs samiernieciski noteica. “Mājās uz krāsns ir visērtāk.”

Kusti pārlika pār vēderu tādu kā priekšautu un sāka zem tā slaucīties.

“Forši bija satikties!” viņš iesaucās, kad Oidermā ar Gunāru taisījās ceļā.

“Paliec sveiks!” atteica Gunārs. Oidermā neteica neko.

Visu vakaru viņš bija galēji mazrunīgs. Sēdēja virtuvē, sarāvies čokurā, un blenza vienā punktā, kamēr Gunārs istabā skatījās televizoru. Tad viņš aizgāja pajautāt, kur palika viņa pēdējās divas cigaretes.

“Oi, atvaino, es tās paņēmu,” Gunārs paskaidroja. “Manējās bija beigušās.”

“Ak tā,” teica Oidermā, noņēma brilles un sāka slaucīt piedurknē, un acīs tam bija savāds skatiens, kurā slēpās tāds spēks, kas varētu pārvērsties eksplozijā.

“Bet es varu aizskriet pakaļ,” Gunārs piedāvāja. “Tik un tā jau vajadzēs. Es tikai nezinu, vai man ir nauda.”

Ne vārda neteikdams, Oidermā nolika savu maku uz galda.

“Tūliņ būšu atpakaļ,” Gunārs apsolīja un bija prom.

Oidermā bija brilles notīrījis un uzlika atpakaļ uz deguna. Piegāja pie loga un paskatījās lejup uz ielu.

“Vajadzētu kaut kur aizbraukt,” viņš prātoja. “Uz kādu citu vietu un tur sākt visu no gala. Un pasaules galu kā Kalevipoegs. Šeit nekas nesanāk, te es esmu kā līmespodā iekritusi vabole vai jūrascūciņa krātiņā. Nīkstu vienā vietā un pavadu visas dienas vienādi. Vienā stūrī ēdu, otrā kārtojos, un tas ir viss. Man jātiek ārā. Man nav, ko zaudēt, ne ģimenes, ne bērnu. Neviens mani nemeklēs. Gunārs atradīs kādu citu, pie kā apmesties un kam zagt cigaretes, vai, ja neatradīs, tad nodzersies līdz nāvei, un viņa tāpat nevienam nebūs žēl. Naudas gan man nav, bet es varu balsot uz ceļa. Es gan neesmu meitene, bet gan jau mani kāds paņems. Kāds fūres šoferis jau apžēlosies. Man jātiek iespējami tālu. Valodu jau iemācīšos, kad būs vajadzība.”

Viņš pārdomāja visus iespējamos maršrutus – Amerika, Āzija, bet konkrētība viņu satrauca. Viņš deva priekšroku abstraktām vietām, vēl nezināmām.

“Tak es negribu dzīvot kaut kādā hipiju komūnā, es jau tāpat tādā dzīvoju, tas ir atbaidoši,” viņš prātoja tālāk. “Gribu ierasties darbā pēc pulksteņa, būt noderīgs, garlaicīgs, parasts cilvēks, viens no daudziem. Gribu būt sīkburžujs, jā, tieši to es gribu. Gribu pasaules malā mājiņu, mājai apkārt dārzu, dārzā rūķi. Un es katru sestdienu pļautu mauriņu, bet svētdienās apmeklētu muzejus un mākslas izstādes, bet pirmdienā dotos uz darbu un visu nedēļu strādātu, aizrautīgi un ar patiku. Vakarā noguris pārrastos mājās, bet domas joprojām būtu pie darba lietām, es izstrādātu nākamās dienas plānus, izlemtu, kā labāk darīt, es ļoti mēlētu savu darbu. Interesanti, kādu darbu es tur, pasaules malā, darītu? Vai es būtu skolotājs? Svešā mēlē gan ir grūti mācīt, bet es noteikti atrastu kaut ko citu, interesantāku... Pasaules otrā malā. Es pat nezitēlojos, kas tur viss ir... Visdažādākais...”

Jā.

Viņš iegāja virtuvē un sāka ar naža galu tīrīt nagus.

Gunārs pārradās ar iepirkumu maisu rokā, tajā kaut kas žvadzēja.

“Nopirku pīpējamos un pāris pudeles baltā vīna,” viņš teica. “Un pie tā reņģes tomātu mērcē. Pie vīna jau zivs prasās.”

Viņš pienāca un uzsita Oidermā pa plecu.

“Kas tev kaiš, vecais, šodien esi kaut kāds saskābis?” viņš draudzīgi pajautāja. “Es tak saprotu, katram ir labākas un sliktākas dienas. Bet liec aiz auss – vēl dzīvojam! Es attaisīšu konservus.”

“Taisi vien,” Oidermā truli atteica. Pēkšņi viņš izjuta milzu nogurumu. Kaut kad viņš tiešām aizbrauks. Bet jāēd jau arī ne, un tad kāpēc nepagaršot reņģes tomātu mērcē. Tās ir gluži labas, augstskolas laikā viņš tādas vien ēda. Veca, pazīstama garša. Vecas un pazīstamas lietas vienmēr ir labas – veca, laba igauņu manta. Galu galā viņš ir Igaunijas patriots! Par ko tad viņš cīnījās.

Ar pilnu vēderu jāiet gulēt – tā ir vispareizāk. Tad jau rīts parādīs, ko tālāk darīt.

“Šovakar ir Puaro jaunās sērijas,” Gunārs paziņoja.

“Ā, nu tad ieslēdz,” Oidermā noteica. Puaro bija viņa iemīļotais seriāls.

Turpinājums sekos.