Indreks Hargla. Aptiekārs Melhiors un bendes meita (2) - fragmenti ar komentāriem

Šajā nodaļā autors mūs iepazīstina ar slaveno izmeklētāju un - kas nav mazsvarīgi - ar Tallinas ostu. Laikam tolaik tā izskatījās nedaudz savādāk nekā tagad? Šogad mums bija problēmas ar noparkošanos ostas stāvvietā. Diemžēl par šo aspektu romāna autors klusē.

2. Tallinas osta 17. septembrī, priekšpusdienā

Tallinas aptiekārs Melhiors Vakenstēde jau gandrīz pusgadu varēja sevi saukt par rātes aptiekāru. Tas bija martā, kad viņš ieradās rātsnamā, parādīja savu naudu un apliecinājuma rakstu, un vienošanās uzmetumu, kuru viņš, vadoties pēc sava sen mirušā tēva norādījumiem un no Lībekas pasūtītās kopijas, bija uzrakstījis. Un šo papīru no visām pusēm izpētījusi, rāte bija piekritusi Melhiora piedāvājumam, ka pilsēta nopērk no viņa Akas ielas namu, samaksājot pieklājīgu daudzumu sudraba, un tad viņam atkal to izīrē, pati uzņemoties turpmākos izdevumus, kas saistīti ar aptiekas nama uzturēšanu: logu iestiklošanu, jaunu durvju ielikšanu un caurā jumta salabošanu. Toties Melhiors katru mēnesi maksā īri un tur savu aptieku tādu, kā prasa rātes dakteris un pilsētas noteikumi. Viņš katru gadu sūta rātskungiem cepumus, klaretus un konfektes, kā tagad dokumentā bija ierakstīts, ārstē sasirgušos pēc daktera norādījumiem un vispār dara visu, kas pēc Lībekas ieražām paredzēts, un pie kā viņam palīdz Dievs tas Kungs. Tas nozīmēja, ka pēc gadiem desmit Melhiors var sev nopirkt krietni lielāku māju – tā vismaz rādīja viņa aprēķini – un to tad viņš varēs nodot saviem bērniem kopā ar aptiekāra amatu, ja kāds no viņiem to vēlēsies. Un varbūt viņa dēls spēs pierunāt rāti, lai tā aptiekas vajadzībām nopērk to namu rātslaukuma stūrī, blakus svaru mājai un karātavām, kuru jau Melhiora tēvs bija noskatījis kā vispiemērotāko rātes aptiekai.

Bet pagaidām Melhiora līgumu bija parakstījis rātskungs un rakstvedis, un šis līgums paredzēja, ka aptieka ir rātes īpašums un tādējādi Melhiors bija rātes amatpersona. Viņš vismaz daļēji bija piepildījis sava tēva sapni.

Protams, rāte ņēma vērā arī to, ka Melhioram bija nopelni tās priekšā. Tikai pateicoties viņa palīdzībai, tika saņemti ciet slepkavas, kas bija nogalinājuši pilsētas iedzīvotājus vai augstus viesus. Ar Melhiora palīdzību tika atklāti drūmākie noslēpumi – tiesa gan, dažs labs jau būtu gribējis, lai tie uz visiem laikiem paliktu apslēpti. Tak to neviens nevarētu noliegt, ka, pateicoties Melhioram, pilsētas gaiss bija tīrāks un ļaunuma bija kļuvis mazāk. Gluži kā Melhiora maisītās zāles palīdzēja dziedēt pilsētnieku miesas kaites, tāpat viņa padomi spēja izravēt nekrietnību un darīt dzīvi mierīgāku un drošāku.

Melhiors bija sev vairākas reizes jautājis, kāpēc viņš to dara. Kas viņam liek savu un dažreiz arī savas ģimenes dzīvi pakļaut briesmām, lai tvarstītu noziedzniekus ? Un atbilde bija ļoti vienkārša – pilsētas gaisam jābūt tīram, lai viņa bērniem būtu labāk dzīvot. Viņš mīlēja Tallinu un ticēja, ka Tallina viņu arī mīl. Ai, par to viņš bija pārliecināts, ka šī pilsēta prot mīlēt, ka tā ir dzīva, ka tai ir savas domas, savi sapņi un savas bailes. Pagaidām pilsēta vēl bija jauna, taču tā augs un kļūs gudrāka, un Melhiors gribēja piedalīties tās izaugsmē.

Bet vēl kaut kas bija.

Vēl kaut kam bija jābūt, viņam bija tāda sajūta.

Viņa tēvs, pēc vārda arī Melhiors, kā Vakenstēdu dzimtā kopš seniem laikiem bija pieņemts, bija mācījis ienīst slepkavas. Un vēlāk viņš no rātes rakstveža Blomendāla dzirdēja, ka tai laikā, kad Melhiors uzturējās Rīgā, viņa tēvs bija rātes priekšā apsūdzējis kādu tirgoni cita nožņaugšanā un spējis to arī pierādīt, tā ka šo tirgoni piespieda doties svētceļojumā uz Bari pilsētu pie svētā Nikolaja relikvijas un ziedot tai lielu sāpju naudu, taču viņš ceļā no Tallinas uz Pērnavu tika nodurts. Tēvs nebija Melhioram par to neko stāstījis, un tagad Melhiors sev jautāja, cik vēl no aptiekāriem Vakenstēdēm bija ķēruši slepkavas un kāpēc.

Un vēl – uz nāves gultas tēvs viņam bija licis paturēt prātā vienu svēto, no kura jābaidās. Kāpēc un kuru, to tēvs vairs nebija spējis pateikt. Viņu dzimtā vienmēr bija izjutuši tikai cieņu un mīlestību pret svētajiem, un katrs Vakenstēde uzskatīja par pienākumu iemācīties visu svēto dzīvesstāstus, lūgt no viņiem svētību un aizlūgt par viņiem. Nikolajs, Viktors, Cosmas, Katrīna, Sturms un Vicilinus bija tikai daži no tiem.

Jau gadsimtiem Vakenstēdu dzimtu pa vīriešu līniju vajāja baigs lāsts, pret kuru nebija izgudrotas zāles. Vakenstēdes apguva aptiekāra amatu un meklēja palīdzību pie svētajiem, lai beidzot pārvarētu to likstu, kas viņu vīriešus iedzen kapā. Tā bija briesmīga kaite, ko dzimtas vīrieši nesa sev līdzi, un pēdējos gados arī Melhioram tā pieņēmās spēkā. Kad viņš saskaras ar sāpēm un ciešanām, ar domām par šausmām vai nāvi, viņu atkal sagrābj vecā liga. Tā brāžas virsū kā vētra, it kā liktu viņam samaksāt par visas pasaules grēkiem un paciest visas pasaules sāpes.

Es nolēmu izlaist baisās slimības detaļas. Mani tikai interesē, vai šī slimība ir reāla, vai autora fantāzija?

Melhioram šogad apritēja četrdesmit četri gadi, un viņa slimības lēkmes pēdējos gados bija kļuvušas biežākas. Viņš sargājās no tām, slēpa no draugiem, tomēr daudzi tāpat jau zināja. Un viņš pats zināja, ka nav vairs tālu tas brīdis, kad dievs aicinās pie sevis. Viņš centās par to nedomāt, jo, par to domājot, viņš tikai tuvināja sev nākamo lēkmi. Viņš vērsās ar lūgšanām pie svētajiem, kaut gan nebija pārliecināts, ka saņems atbildi. Viņš zināja, ka viņam jāsteidzas, ka nav vairs daudz atlicis, taču viņam bija jāizaudzina dēls un jāizmāca aptiekāra amatā, lai tas varētu parūpēties par māti.

Un gadu no gada viņš mēģināja atminēt, kas saista kopā šo veco kaiti, svētos un to, ka Vakenstēdes tvarsta slepkavas. Patiesībā tā bija tāda pati mīkla kā tās, ko viņš risināja pilsētas labā, tikai šeit vēl viņam bija jāizprot sava loma. Un joprojām viņam vēl nebija atbildes.

Bet šodien viņš stāvēja Tallinas ostā kā bija stāvējis daudzus gadus, jo aptiekāra amatā viņš pelnīja savu maizi, tas bija darbs, ko viņam bija paredzējis viņa tēvs un par ko viņš bija devis pilsētai zvērestu. Pirmkārt un galvenokārt viņš bija Tallinas aptiekārs. Pavasarī viņš bija apkopojis pasūtāmo preču sarakstu un nosūtījis to uz Lībeku tirgoņa Pētera Helfritša biedrībai. Tad nu visu vasaru pēc šī saraksta vāca kopā zāles, garšvielas un citas pasūtītās mantas, un šorīt viņš saņēma ziņu, ka sen gaidītais kuģis nu beidzot ir sasniedzis ostu un tajā ir arī divas lādes aptiekāram. Rēķins esot pie Helfritša, ar kuru viņam vēlāk pašam būs jānorēķinās. Un vēl viņam teica, ka jāpateicas dievam, ka tas kuģis vispār nonāca līdz Tallinai.

Ostmalā sakarā ar kuģa pienākšanu valdīja liela rosība. Tirgonis Pēters Helfritšs bija klāt pats, kā arī vēl vairāki citi tirgoņi. Un no kuģa apkalpes, nesēju, krāvēju un ormaņu runām Melhiors dabūja dzirdēt, kā viss noticis. Septembra sākumā no Lībekas uz Tallinu devās piecu kuģu konvojs, kuru pavadīja viens Hansas sargkuģis, uz kura bija kareivji, lai aizsargātos pret laupītājiem. Taču sacēlās milzīga vētra, un daudzi kuģi jau bija uznesti uz Sāremā dienvidrietumu sēkļa. Sargkuģis nogrima, un tikai trīs vīri no tā izglābās. No pieciem kuģiem trīs tika aizdzīti uz dienvidiem un vētrā bija stipri cietuši. Kapteiņi uzskatīja, ka, ja dievs dos, tad tiem izdosies sasniegt Rīgas līci un īpašas veiksmes gadījumā pat Rīgas ostu, kur tos tad nāksies lāpīt un remontēt. Divi pārējie kuģi ar lielām mokām bija spējuši izvairīties no Sāremā sēkļa un kādā līcītī spējuši pārlaist vētru. Tiesa gan, tūliņ bija klāt piekrastes ļaudis, šiem zemniekiem kaut kādas Lībekas tiesības bija pie vienas vietas, un viņi uzskatīja, ka tas, ko vētra krastā atnesusi, ir viņu guvums. Kuģa komanda raidīja uz viņiem arbaleta bultas un sagaidīja bīskapa kareivjus, kuri piekrastes ļaudis izklīdināja. Tad viņiem nācās vēl pāris dienas gaidīt un labot bojājumus, un tikai tad viņi varēja burāt tālāk uz Tallinu.

Tirgoņi Helfritšs, Verdinhusens, Unsenis, Palmedags un Limpekers, kuru preces bija uz šiem kuģiem, pirms trim dienām bija saņēmuši no Rīgas ziņneša vēsti, ka divi vētrā pazudušie kuģi bija laimīgi sasnieguši Rīgas ostu, un šķiperiem bija izdevies arī saglābt lielāko daļu kravas. Daļu preču gan nācās dzīvības glābšanas nolūkos pārsviest pār bortu, un tas nozīmēja, ka tad, kad tās aizdreifēja līdz krastam, piekrastes ļaudis tās savāca sev, jo Lībekas tiesības viņi neatzina. Lībekas tiesības paredz, ka atrastās preces jānodod tuvākajam fogtam vai rātei, taču parasti neviens tā nerīkojās un, pat ja kāds pilsētas fogts par atrastajām precēm dabūja zināt, viņam nācās dalīties ar atradēju. Tāpēc nereti gadījās tā, ka dažs bīskapa vasalis sūtīja uz Tallinu pārdošanai preces, kas patiesībā nāca no tirdzniecības kuģiem. Tas nozīmēja garas tiesas prāvas bīskapijas, ordeņa un pilsētas starpā, un līdz taisnīgam spriedumam bija jāgaida vairāki gadi.

Tomēr lielākā daļa šī konvoja preču bija laimīgi sasniegušas Rīgas ostu un nu tikai bija jāgaida, kad uz turieni aizsūtīs kuģi, kurā šīs preces pārkraut, lai nosūtītu uz Tallinu. Par pārvešanu tirgoņiem, protams, būs jāpiemaksā. Tāds nu bija tas tirgoņu amats, bet viņi jau savu atpelnīs, paaugstinot pārdodamajām precēm cenu. Taču Melhioram bija smaidījusi laime, viņa abas lādes bija neskartas sasniegušas Tallinu.

Mani sajūsmināja šis viduslaiku kuģniecības apraksts. Īsta vēstures stunda. Gluži kā savām acīm visu skatīju (it īpaši jau tos piekrastes ļaudis).

Un nu Melhiors spiedās cauri pūlim, rosījās, pavēlēja un organizēja lietas tā, lai viņa lādes pirmās nonāktu uz laivas, uzpirka nesēju, krāvēju un ormani, kuru darba pienākumi bija rātes noteikumos skaidri noteikti, tāpēc viņi nereti sajutās kā lieli kungi.

Bet nu beidzot abas Melhiora lādes bija iekrautas laivā, tad viņš atrada nesēju, kas tās aiznesa un iekrāva ormaņa divričos, kurš jau bija pa nostiprināto ceļu iebraucis ūdenī un gaidīja. Viņš samaksāja ormanim un nesējam un arī vienojās ar Helfritšu par rēķina apmaksu, un laimīgi uzlūkoja savas ar teļādu klātās un kaņepju virvēm sašņorētās lādes, kas tādējādi bija pasargātas no samirkšanas. Šajās lādēs bija viņa visas ziemas peļņa, un, ja svētie viņam dos attapību un viltību – un viņi vienmēr bija devuši – tad Melhiors to vērtību trīskāršos.

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs, kā nu tirgonis būs izpildījis viņa pasūtījumu un kā izskatās un garšo koraļļi un mūmijas esence, agaves un kāda maģistra de Girolas rožu eļļa, kā arī īpaši maisītais līdzeklis pret krītamo kaiti, kuru bija dikti slavējis rāti apciemojušais Burgundijas bruņinieks fon Veinkamps. Melhiors bija mūsdienīgs aptiekārs, kas labprāt izmēģināja visus jaunos un Tallinā līdz šim nepazīstamos medikamentus, jo aizvien tak tiek atklāts vai no tālām Austrumu zemēm atvests kaut kas jauns.

Es ceru, ka mani nekad neārstēs ar mūmijas esenci. Kaut gan - kas to lai zina, varbūt tas kādreiz jau ir noticis...

Tā ka viņš dega nepacietībā ātrāk izpētīt savu pirkumu, bet tieši tai brīdī, kad lādes bija izkrautas no ormaņa ratiem, pie viņa piesteidzās rātes tiesas kalps un teica: “Godājamais Melhiora kungs, man jums jānodod ziņa no tiesas kunga Vencela Dorna, ja vien jums ir brītiņš laika, viņš jūs gaida sprediķotāju brālības infirmāriumā. Tur ir nogādāts kāds smagi ievainotais, kuru gribēja nogalināt, viņa dzīvība karājas mata galā, un ar viņu ir saistīts kāds noslēpums...”

Nu kāpēc nodaļa beidzas visinteresantākajā vietā?
 

Indreks Hargla. Aptiekārs Melhiors un bendes meita (1) - fragmenti ar komentāriem

Lasu igauņu rakstnieka Indreka Harglas kriminālromānu "Aptiekārs Melhiors un bendes meita", tā darbība notiek viduslaiku Tallinā. Personas ar vājiem nerviem, lūdzu, nelasīt. Pirmie divi šīs sērijas romāni ir izdoti latviski un pieejami grāmatnīcās. Šis ir trešais sērijas romāns, kura fragmentus ar saviem komentāriem šeit publicēšu.

1422. g. 16. septembrī, vakarpusē, Pilsētas mūra priekšā starp Kalēju un Lopu vārtiem.

Vibekei Bosei bija septiņpadsmit gadu, un viņa savā mūžā bija jau vairākkārt redzējusi, kā nogalina cilvēku. Vismaz trīs reizes viņa bija vērojusi galvas nociršanu, bet pakāršanu vēl vairāk. Viņa zināja, kā cilvēki pirms nonāvēšanas sajūk prātā – lūdzas žēlastību no jebkura, sola jebko, apgāna jebkuru, arī svētos un dievu ar viņa eņģeļiem. Viņa atcerējās to skatienus, kuros pa brīžam uzliesmoja ārprātīgas nāvesbailes, vai atkal citreiz pilnīga vienaldzība, it kā tas nenotiktu ar viņiem pašiem, it kā viņi to visu vērotu no malas un nemaz neticētu, ka tūliņ mirs. Jā, daudzi pirms nonāvēšanas kļūst traki, smilkst un kliedz, svaidās un vārtās dubļos, lūdzas žēlastību. Cits toties truli ļauj sevi vest uz soda izpildes vietu un, muti pavēris, gaida..

Nē, tās nogalināšanas detaļas tak 21.gs. cilvēks vispār nav spējīgs lasīt. Kaut gan, baidos, ka tālāk ies vēl trakāk.

Vibeke Bose bija redzējusi daudz nāvju, jo viņa bija bendes meita un bija spiesta noraudzīties, kā viņas tēvs nogalina. Tāds bija viņas vecāku lēmums, ka viņa nedrīkst no tēva kaunēties un ka viņai jāzina, kas tas ir par darbu, kas viņiem nodrošina maizi uz galda, kas viņiem dod apģērbu un siltumu.

Likumā bija rakstīts, ka bende dabū nogalinātā drēbes, un Vibeke kopā ar māti bija vairākkārt mazgājušas un skalojušas asiņainās un pieķēzītās drēbes, pēc tam vedušas uz tirgu pārdot, ja pašu ģimenei tās nederēja. Tak pilsētas ļaudis labi zināja, kas tās par drēbēm, tāpēc viņas bija spiestas nolaist cenu. Tomēr tās vienalga pirka, kas par to, ja kāds deguns saraucās.

Pirmā reakcija - šausmas. Nē, nu kā tie cilvēki vispār toreiz dzīvoja. Bet laikam viņi vienkārši savādāk uztvēra pasauli, dzīvi un nāvi. Mēs nebūtu tagad kļuvuši tik pārcivilizēti, ja nebūtu bijis arī iepriekšējo vēstures periodu.

Bet šodien Vibeke pirmo reizi mūžā redzēja vardarbīgu nogalināšanu, kas nebija apstiprināta ar zobena tiesībām, jo kāds pats nosprieda citam tiesu un viņu uz vietas nogalināja. To redzēt bija atbaidoši, tas bija briesmīgi un nežēlīgi.

Bendes bērna dzīve nebija viegla, gluži tāpat kā bendes paša dzīve. No bendes un viņa ģimenes visi turējās pa gabalu, bendes profesiju dēvēja par nevērtīgu – ne jau tāpēc, ka tā būtu apkaunojoša nodarbošanās, bet tāpēc, ka tas nebija godājams amats, kā kurpnieka vai zeltkalēja. Bende darīja to, ko rāte pieprasīja, viņš nebija amatnieks, kas pats izlemj, kad un ko darīt, viņš tikai savāca pilsētas mēslus. Tāpēc bendem bija papildus pienākums savākt drazas to māju priekšā, kuru iedzīvotāji paši to nebija izdarījuši. Un tad savukārt pēc tradīcijas bende varēja pieprasīt, ka viņam šādā mājā ļauj kādu laiku padzīvot, un to nedrīkst liegt.

Tak bende jau negalināja pats pēc savas gribas, viņš bija augstākas varas pilnvarots izpildītājs. Viņš pildīja rātes un pilsētnieku gribu.

Un tomēr viņš, kā arī viņa sieva un bērni, bija apzīmogots. Bende darīja to, ko cits neviens nedarīja. Neviens negribēja būt par bendes draugu, tikai daži gribēja draudzēties ar viņa meitu, un tikai viens vīrs piekrita bendes meitu bildināt.

Viņš lūdza bendes meitas roku, Vibeke dusmās atcerējās. Lūdza roku, teica visādus skaistus vārdus un grasījās jau prasīt tēva piekrišanu, bet nu mārstaļa kalēja zellis Everts Brakele bija sapinies ar galdnieka meitu Lipi Holti, vilināja viņu, pirka šai našķus gadatirgū un muldēja visādas nerātnības, tā ka Lipe – un to nu gan visi zināja, ka viņa nav ilgi pierunājama – ķiķināja vien, kamēr beigu beigās abi pazuda krūmājā, kas atradās uz Plēkkalna pusi no gadatirgus laukuma.

Tallinas mūra priekšā šodien noturēja gadatirgu, ģildes un rāte bija ļāvušas kaut lopus, ko griezt uz iesmiem, alus darītāji pārdeva savus brūvējumus, tāpat arī cepa saknes, zemnieki pārdeva vistas, muižnieki pārdeva kumeļus un vēl visu ko citu... Kopš agra rīta aiz savām letēm rosījās kurpnieki, seglinieki, virvju pinēji, skroderi un citi amatnieki, staigāja zivju tirgotāji un maiznieki, un pat aptiekārs, kas pārdeva savus slavenos cepumus un konfektes. Šeit salasījās ļaudis no tuvienes un tālienes, no muižām, no ordeņa zemēm un bīskapijas, te bija zemnieki, ubagi un kropļi, pilsētas iedzīvotāji, ordeņa brāļi un baznīcas kalpi. Bija ieradušies arī dominikāņi, kuri aizvien ar savām lūgšanām griezās pie alus galdiem. Rāte bija pasūtījusi mūzikantus, kas pūš taurēs un sit bungas, komturs bija uzaicinājis savu kapelu, kas pie Lopu vārtiem pūta stabulēs un bazūnēs. Un vēl rāte bija ataicinājusi burvju māksliniekus, iluzionistus, žonglierus un lāču dīdītājus. Svētā Mikaela mūķenes lasīja priekšā mistēriju par kādas cēlas jaunavas ciešanām, taču tautu gan vairāk saistīja no Rīgas atbraukušie lāpu metēji, no kuriem viens pie tam arī rija zobenus. Tie iluzionisti raibajās drēbēs toties vadāja apkārt bārdainu sievieti, rādīja to par naudu, kā arī demonstrēja visādus trikus ar monētām un stikla lodītēm, kam ļāva pazust starp pirkstiem un tad no citas puses atkal parādīties. Viņi meta salto, lēca cauri riņķiem, novilka virvi starp diviem mietiem un staigāja pa to, aizdedza lāpas, meta tās gaisā un ķēra.

Tallinas melngalvji ap pusdienlaiku saviem sargiem lika staigāt riņķī uz rādīt savu cīņas mākslu, lai apliecinātu, cik vareni kareivji viņi ir. Vēlāk mieta galā uzsēja vainagu, un melngalvji jāšus mēģināja tam trāpīt ar šķēpiem. Visapkārt valdīja prieks un līksmība, un parasti Vibeke būtu gribējusi visur piedalīties. Viņas māte stāvēja ceriņkrūma paēnā, tirgodama nogalināto apģērbu un apavus, Vibeke kopā ar brāli bija viņai visu dienu palīdzējuši, tak beigu beigās māte viņai ļāva apstaigāt gadatirgu, un tā nu Vibeke bija aizskrējusi, jo gribēja uzmeklēt Evertu, kas bija apsolījis te būt. Bet kad viņa beidzot Evertu ieraudzīja, tad viņa aiz īgnuma un vilšanās gandrīz pakrita. Jo tas Everts bija viens melīgs krāpnieks, to jau viņai daudzi bija teikuši, bet nu viņa savām acīm redzēja, ka tā ir patiesība.

Gadatirgu rīkoja starp Kalēju un Lopu vārtiem, no kurienes veda plats lielceļš, tā malā atradās pāris noplukuša paskata krogi, un no šejienes varēja nokļūt uz takām, kas veda apkārt pilsētai rietumu un dienvidu virzienā uz ostas pusi. Abos krogos novēlojušies ceļinieki varēja dabūt arī naktsmājas, ja pilsētas vārti jau bija ciet un nebija citur, kur palikt.

 Man bail, ka es ģeogrāfiskos aprakstus iztulkošu neprecīzi. Tāpēc es tos nemaz netulkoju. Nez, vai tās vietas šodien vairs ir jelkā identificējamas dabā...

 Dienvidos Jeruzalemes kalna pusē atradās pilsētas ganības un tīrumi, ko ieskāva biezi krūmāji, kuru starpā varēja manīt jau aizaugušu zirgu dzirdināšanas dīķi. Pēcpusdienā lielākā daļa tirgus apmeklētāju jau piedzērušies zvilnēja gan zem ābelēm, gan grāvja malā, gan pie dīķa, kur nu kurais. Abi krogi sen bija jau pilni, un ārā palicēji bija spiesti sildīties uz soliņiem vai grāvī. Priekameitas grozījās ap piedzērušajiem, viena no viņām jau bija ieraususies klēpī resnam dominikānim un ar vienu roku taustīja viņa dibenu, bet ar otru lēja mutē alu. Mūkam apkārt bija salasījies bariņš ādmiņu un svaru mājas maisu cēlāju, kas visi solīja nopirkt viņam vēl un vēl alu, ja tas viņus atbrīvos no grēkiem un noturēs lustīgu sprediķi.

Vibeke skrēja garām sev pazīstamajām meitenēm, kas viņu aicināja uz ganībām, kur bija uzceltas šūpoles un taisījās dedzināt ugunskuru. Vibekei nebija ne mazākā prieka kaut kur iet un ar kādu runāt. Viņa bja nelaimīga un gribēja izraudāties, kur neviens neredz, un tad skriet pie svētajām māsām un lūgt, lai paņem viņu uz visiem laikiem pie sevis.

Pēcpusdienā apmācās, un virs pilsētas savilkās draudīgi negaisa mākoņi. Augusts bija silts un mēreni lietains, tā ka raža bija bagātīga, un tauta priecājās. Septembra sākums arī bija silts, neparasti silts, taču tad rudens nežēlīgi pieteica savas tiesības, jo, neraugoties uz dienas silto sauli, vakari kļuva arvien dzestrāki. Un kad nu debesīs sāka ducināt un zibeņot, tad tirgotāji steigšus vāca kopā savus krāmus, lai paspētu izbēgt no lietus. Vibekei būtu bijis jādodas palīgā mātei, taču viņai galīgi nebija garastāvokļa, viņa negribēja nevienu redzēt un ne ar vienu runāt. Neviens nedrīkstēja redzēt viņas asaras. Viņa atrada vietu, kur varēja no sirds izraudāties un pēc tam kļūt tik stipra, lai uz Everta pusi vairs nemūžam neskatītos un vispār pilnīgi un galīgi aizmirstu viņu ar visām viņa skrandainajām biksēm.

Kad, pērkondārdu pavadītas, sāka krist pirmās aukstās lietuslāses, viņa stāvēja krūmāja malā, kas auga aiz kroga staļļa, un sajuta, ka citreiz vairs nekad Everta dēļ neraudās un aizmirsīs par viņu. Viņa nebaidījās no lietus, viņai vajadzēja pabūt vienai un tā viņa devās paklejot pa mežu. Brikšņi bija biezi, un viņa ilgi klīda asaru pilnām acīm un sāpju pilnu sirdi. Viņa jau gandrīz sasniedza birzes malu, mežs kļuva retāks, no ezera nāca dzestrums, un tā malā atradās karātavu koks, viņas tēva darbavieta un...

Tad viņa redzēja, ka viens vīrs nogalina citu.

Viņi atradās starp diviem attāliem kokiem, jau krēslojās un lietus sāka līt stiprāk. Vibeke īsti neizšķīra viņu sejas, bet viņa redzēja, kā viens tips melnā apmetnī, galvu kapucē, vilka otru pāri grāvim, un viņi abi smējās. Tam otram bija mugurā īss zaļas vadmalas mētelis ar lāčādas apkakli un cepure turzas formā, un viņš tā streipuļoja, ka knapi turējās kājās. Tad pēkšņi pirmais vīrs to nogāza garšļaukus un pagrāba no zemes akmeni. Un tad viņš sāka sist tam otram ar akmeni pa galvu, ļoti ātri, vairākas reizes, no visa spēka atvēzēdamies, it kā dzītu naglu grīdā. Viņš sita tik ilgi, kamēr pat Vibeke redzēja, ka šļācas asinis un tas otrs vīrs vairs nekustas. Vibeke iekliedzās, bet tad tūliņ aizšāva roku mutei priekšā, jo baidījās. Viņa nesaprata, vai tas vīrs viņu ieraudzīja vai nē, taču viņš pacēla galvu un lūkojās riņķī.

Bet Vibeke jau bēga prom, ko kājas nes, apspiezdama rīklē šausmu kliedzienus. Lietus gāza, un Vibeke metās atpakaļ uz pilsētas pusi, slapjie zari sitās viņai sejā, viņas drēbes bija izmirkušas. Tad viņa aizlēca aiz gružu kaudzes un uzmanīgi pavērās riņķī. Likās, ka neviens viņai neseko. Tālumā no lielceļa puses atskanēja novēlojušos tirdzinieku saucieni, taču sev apkārt viņa dzirdēja vien lietus čaboņu. Vibeke nu apmeta riņķi un devās atpakaļ uz to vietu, kur nogalināja cilvēku. Viņa pienāca visai tuvu un jau atkal ieraudzīja zaļo apmetni, asinīm klāto seju un turzas veida cepuri, kas bija novēlusies no galvas.

Un tad viņa iekliedzās, jo skaidri redzēja, kā vīrietis – nē, tas pat nebija gluži pieaudzis vīrietis, viņš bija ļoti jauns, kā varēja manīt pēc ķermeņa apveidiem – tomēr vēl lokās un sten. Tā varēja būt pēdējā agonijas lēkme, jo bendes meita labi zināja, ka ķermenis, no kura atdalīta galva, var vēl kādu laiku raustīties krampjos. Taču viņa vienalga būtu gribējusi traukties pie nabaga vīra, lai paskatītos, vai viņā vēl ir dzīvības gars, bet tad sev aiz muguras izdzirdēja zaru brakšķēšanu. Izbailēs apgriezusies riņķī, viņa ieraudzīja, ka caur lietus plīvuru caur krūmiem tuvojas kāds tumšs stāvs. Nu gan meitene metās atkal skriet, cik jaudāja, un neapstājās tikmēr, kamēr nesasniedza drošu vietu, no kuras jau varēja redzēt pilsētas mūri. Tad viņa brīdi atvilka elpu un turpināja skriet, līdz pat Lopu vārtiem. Viņa nepievērsa uzmanību apsardzei un skrēja tik tālāk, pa lopu dzīšanas ielu, cauri ļaužu pūlim, kas drūzmējās, meklējot patvērumu no lietus, cauri rātslaukumam, kamēr sasniedza Pakalnes ielu, un tālāk caur vārtrūmi iekļuva Tallinas bendes Vulfa Boses mājā, kur ieslīga tēva rokās un izstāstīja visu, ko redzējusi.

Bende kopā ar meitu un rātes apakšfogtu vakarpusē devās uz slepkavības vietu. Lietus jau bija pārstājis, vien rudenīgie mākoņi darīja krēslaino vakaru vēl tumšāku. Viņi atrada tikai samīdītu zāli un asins pleķus, taču līķa nekur nebija.

Bendes meita aprakstīta ļoti dzīvi. Šķiet, es pat nedaudz sajutu, kā viņa jutās.