Andruss Kivirehks. Pasaules malā (24)

Vakarā Malle un Kalju sēdēja blakus uz dīvāna un skatījās televizoru.

"Kas tie par briesmoņiem?" jautāja Malle sastingusi. "Tu debess, cik šausmīgi ģīmji! Tie ir kaut kādi velni!"

"Tie ir orki," Kalju skaidroja.

"Ko tas nozīmē? Kas tie par zvēriem?"

"Tie nav zvēri, tie ir tādi radījumi."

"Priekš kam tādus rādīt? Tie tak ir šausmīgi! Padomā, ja kāds bērns ierauga, viņš pēc tam gulēt nevarēs, murgi rādīsies!" Malle kritizēja. "Vai nekā cita nav nekur, ka mums šitādi spoki jāskatās?"

"Mamm, tā ir slavena filma," Kalju uzstāja. "Es to gribu skatīties, tas ir "Gredzenu pavēlnieks"."

"Mūsdienās viņi vairs nezin, ko darīt!" Malle šūpoja galvu. "Ko tur skatīties! Tikai vienas slepkavības. Kad mēs ar tavu tēvu bijām jauni, tad mēs šitādas filmas neskatījāmies, tad tādus mēslus netaisīja. Mēs gājām uz kino skatīties "Volga, Volga", tā bija lieliska, tur dziedāja Ļubova Orlova. Tad vēl "Karnevāla nakts", tā arī bija izcila filma, tavs tēvs viņu skatījās desmit reizes un visu laiku smējās. Man jau arī patika, tur Gurčenko jaunībā spēlē, tik skaista."

"Nu jā, mamm, tās bija krievu filmas."

"Nu un, ka krievu, krievu filmas ir ļoti labas! Protams, viņi taisīja arī briesmīgas lietas, visas tās karu filmas un "Čapajevi" – es tādas neskatījos, un tavam tēvam arī nepatika. Bet nu tādas briesmas kā te krievu filmās nebija. Tur bija varbūt kaut kas diezgan nelabs, bet nu šitādas šausmas viņi nespēja izgudrot!"

"Mamm, nu tā ir tāda pasaka," Kalju aizstāvēja filmu. "Pasakās vienmēr ir visādi ērmi un radījumi."

"Nezinu, agrāk pasakas arī bija daudz skaistākas. Pelnrušķīte un skaistā Vasilisa. Tur vienmēr bērnam bija, ko skatīties, bet te nekā cita kā vienas stulbības."

Malle uzmeta nosodošu skatienu ekrānam.

"Un kas tie tādi?"

"Tie ir hobiti."

"Ko tas nozīmē?"

"Nu viņi ir šīs filmas galvenie varoņi. Viņi ir tādi mazi vīreļi. Viņu rokās ir gredzens, un viņiem tas jāiznīcina. "

"Tikai iznīcināt un iznīcināt! Citu neko filmās nerāda, kā iznīcināt." Malle bārās. "Ieslēdz televizoru un tur no rīta līdz vakaram iet vieni kari, mājas sprāgst gaisā... Par mīlestību vispār vairs nerāda. Vai tu, Kalju, esi redzējis "Jautros draugus"? Tā arī bija viena izcila filma, Utjosova dziedāja... Tavs tēvs arī to dziesmu mācēja."

"Jā, mamm, zinu, esmu redzējis."

"Ak tu debess, tagad sit viens otram pa galvu!" Malle šausminājās. "Nē, es to negribu skatīties."

Viņa ar ar grūtībām piecēlās, piegāja pie plaukta un aplūkoja Imanuēla kunga dāvāto figūriņu.

"Mums nākamnedēļ noteikti jāuzaicina ciemos Imanuēla kungs," viņa izlēma. "Tā pieklājas, viņš uzaicināja mūs, uzdāvināja dārgu dāvanu, bet mēs viņam neko. Tas ir tik neglīti. Noteikti jāuzaicina."

Malle iegāja virtuvē, iedzēra glāzi ūdens un nāca atpakaļ uz istabu.

"Dikti slāpst, tā frikadeļu zupa bija drusku pārsālīta," viņa apgalvoja, atlaizdamās atpakaļ uz dīvāna. "Bet citādi jau ļoti laba zupa, Ulo kungs ir labs pavārs. Nu un ko tie briesmoņi un hobiti tagad dara? Kas tas par sirmo vīru?"

"Tas ir burvis."

"Tas gan ir zolīds vīrietis, man patīk, kad veciem vīriem ir bārda. Manam tēvam bija gara bārda, kuru tas aizvien ķemmēja spoguļa priekšā, pirms izgāja no mājas. Tavam tēvam bārdas nebija, tikai ūsas, bet viņš jau arī vēl nebija vecs, viņš bija gluži jauns vīrietis, kad viņš... Njā..."

No griestu puses atskanēja trokšņi, augšējā dzīvoklī kāds lēkāja.

"Re, Ūsnu bērni sāk spēlēties," teica Malle, uzmetot griestiem labvēlīgu skatienu. "Cik lieliski, ja ģimenē ir veseli četri bērni! Tā ir vislielākā bagātība."

Dauzīšanās kļuva arvien spēcīgāka, ātrā dipoņa mijās ar skaļiem klaudzieniem.

"Skat, kā plosās!" Malle apmierināta pamāja. "Nezin, kādu spēli viņi spēlē? Kā gan man patīk bērni! Es aizvien cerēju, ka tu, Kalju, man dāvāsi mazbērnus, bet re, tu vēl neesi nemaz sev sievu atradis, pats jau esi piecdesmitgadnieks. Tā tu vēl paliksi vecpuisī! Tev jāpasteidzas, man jau vairs nav laika ilgi gaidīt, esmu jau veca!"

"Lai nu tas paliek, mamm," Kalju atteica. "Ļauj man filmu skatīties."

"Kas tur ko skatīties! Es nesaprotu, kā tev tas var patikt?" Malle skaitās, bet spītīgi blenza uz ekrānu. "Nu, kas ir šis briesmīgais vecis?"

"Tas nav vecis, tas ir rūķis."

"Kāds rūķis? Tāds spalvains! Viņš izskatās pēc klaidoņa. Bērnībā viens tieši tāds dzīvoja vienā mūsu ielas šķūnī. Mēs, bērni, gan no viņa baidījāmies, viņš bija netīrs kā dubļu pika, staigāja basām kājām, visa seja noaugusi ar bārdu, ka pat acis un muti lāga nevarēja saskatīt. Sauca par Jozefu. Es atceros, ka reiz ziemā mēs koka zarā uzkarinājām zīlītēm speķi, bet tas Jozefs gāja garām un to apēda! Sagrāba plaukstā, iebāza mutē un norija! Rūķi tomēr ir citādi, mīlīgi, sarkanu micīti un pušķainām čībām."

"Mammu, nu bet šitajā filmā rūķi ir tieši šādi!" skaidroja Kalju. "Netraucē!"

"Nu es jau teicu, ka tā ir viena šausmīgi briesmīga filma," Malle apgalvoja, izdzirdēja atkal virs galvas rībienu un pasmaidīja griestiem.

"Ak, kas par plosīšanos! Tūlīt viņiem tur ies vaļā dejas! Laimīgi cilvēki tie Ūsnas. Bērni arī viņiem kā pīlēni, visi gandrīz viena vecuma, pa gadam starpā, pie tam vieni dvīņi arī. Dzirdi, kā viņi tur darbojas? Kalju? Dzirdi?"

"Dzirdu, dzirdu. Viņiem tak tas jandāliņš iet vaļā katru vakaru."

"Bet ko tad tie bērni lai dara, bērniem ir jāspēlējas," Malle aizstāvēja augšējos kaimiņus. "Galvenais, ka veseli. Vai, nu bija spēcīgs blīkšķis – baidos, ka kāds būs sasities!"

"Skaties, mamm, redz kur rūķa skelets!"

"Kalju! Ko tu man rādi tādas lietas? Tas ir tik briesmīgi, ka... Drebuļi pārskrien! Kā tev var tādas lietas patikt?"

"Visiem patīk, mamm. Es jau teicu, ka tā ir ļoti slavena filma, godalgota!"

"Ai, tie cilvēki šodien vairs paši nezin, kas viņiem patīk un kas ne. Skaistas filmas vairs neviens negrib skatīties, ražo tikai visādas šausmas un slavē... Dzirdi – nu Heino sāk urbt!"

Augšējā stāva rīboņai patiesi bija pievienojušās urbšanas skaņas. Malle saspringti nopētīja griestus, gluži kā cerēdama redzēt tiem cauri.

"Viens ļoti darbīgs vīrs," viņa slavēja. "Padomā, viņš visu garo dienu ir darbā, tad nāk mājās un tūlīt sāk remontēt! Izcili krietns ģimenes tēvs! Četri bērni, jauka sieva, un tagad būs arī skaists mājoklis. Nezin, ko viņš tur meistaro? Varbūt liek parketu uz grīdas? Tavs tēvs Ričards aizvien runāja, ka liks uz grīdas parketu un būšot skaisti, es arī domāju, ka parkets būtu ļoti smalki. Bet nu, mums toreiz nebija priekš tam naudas, tad Ričards nomira, un tā arī palikām bez parketa. Tu jau neesi remontmeistars. Kad mēs nopirkām tās tapetes – pirms sešiem gadiem? Tu vēl līdz šim laikam tās neesi pielīmējis. Dzirdi, Kalju?"

"Dzirdu, dzirdu. Gan jau kādreiz pielīmēšu."

"Bet kad tad?"

"Mammu, nu es taču tagad, šovakar nesākšu taisīt remontu!" Kalju kļuva nervozs. Viņam nepatika runas par remontu, kuru viņam vajadzētu taisīt. Jā, tapetes mammas guļamistabai patiesi bija kaut kad nopirktas un jau gadiem stāvēja sienasskapī, bet Kalju tapešu līmēšanu atlika un atlika un pat izvairījās atvērt sienasskapi, lai tās tapetes neredzētu. Viņš nekad agrāk nebija līmējis tapetes, un jau doma vien par to viņam lika nosvīst.

"Bet re, Ūsnas taisa remontu tieši pa vakariem," Malle neatlaidās. "Dzirdi, kā urbj!"

"Jā, tāda sajūta, ka drīz iegāzīsies mūsu istabā," Kalju purpināja.

"Nekur neiegāzīsies, vienkārši iztaisa savu dzīvokli smuku."

"Patiesībā tik vēlu nemaz nedrīkstētu remontēt," Kalju iebilda. "Vakar vakarā nevarēju aizmigt, kā viņi tur dauzījās."

"Nē, man tas vispār netraucē," Malle purināja galvu. "Kad tad tas Heino lai remontē, ja ir visu dienu darbā? Man tieši patīk, ka mums ir tāds darbīgs kaimiņš. Vai būtu labāk, ja tur mitinātos kāds dzērājs? Dzīrotu caurām dienām un naktīm,  bļautu un kautos... Lūk, tas būtu briesmīgi, bet, ja bērni drusku palēkā un ģimenes tēvs taisa remontu, tas mani galīgi netraucē. Tas ir dabiski!"

Malle apklusa un, Kalju arī neko neteica, tikai saspringti blenza televizorā. Briesmoņi bija izlīduši no alām un cīnījās ar labajiem, labie šāva ar lokiem, bet rūķi cirta ar cirvjiem. Hobiti izbijušies mīņājās apkārt.

"Grīdu arī vajadzētu nokrāsot," Malle nopūtās. "Daudzās vietās pilnīgi izdilusi... Kad to vispār pēdējoreiz krāsoja? Pirms divdesmit gadiem, toreiz es pati krāsoju, bet nu jau vairs nejaudāju. Kā es apsēžos uz grīdas, tā vairs netieku kājās, palieku ķepurojamies kā bruņurupucis, un tu jau arī nevarēsi mani piecelt. Es tev, Kalju, esmu teikusi, ka ņem pindzeli rokā, bet tev tādas lietas galīgi neinteresē. Citādi būtu labs dēls, bet remontu uztaisīt nevīžo."

Urbja rūkoņa augšējā stāvā skanēja kā vīrišķības paraugs.

"Kāds malacis tas Ūsna Heino," murmināja Malle un jautāja Kalju:

"Vai tu pirms gulētiešanas vēl kaut ko ēdīsi?"

"Nē, mamm, liels paldies, es esmu pieēdies," Kalju īpaši pieklājīgi pateicās. Viņš, mātē klausoties, juta sirdsapziņas pārmetumus un šausmīgi kaunējās par savu neizdarību un nepatiku remontu lietās, tai pat laikā zināja, ka pie grīdu krāsošanas un tapešu līmēšanas viņš neķersies ne par kādu naudu. Viņš bija nelaimīgs, ka sagādā mātei vilšanos un, taisnību sakot, viņam jau nebūtu nekas pret to, ka nodilušās tapetes un plankumainā grīda iegūtu jaukāku izskatu, bet tas drīkstētu notikt tikai kaut kā pats no sevis, uz burvju nūjiņas mājienu; viņš pats no tā gribētu ieturēt lielu distanci.

"Tad es eju gultā," noteica Malle un cēlās kājās. "Tā šausmīgā filma vēl ilgi vilksies?"

"Jā, viņi vēl dosies uz Elfu zemi," Kalju atbildēja.

"Lai nu būtu, laimīgu ceļu! Es toties dodos uz miega zemi," Malle novēlēja un iedeva Kalju buču. "Ar labu nakti!"

"Ar labunakti, mamm!" Kalju atbildēja – priecīgs, ka nepatīkamā remonta tēma ir atkal uz laiku atlikta. Viņš pietrausās kājās un nobučoja mammu uz vaiga. "Dusi saldi!"

"Dusēšu gan!" Malle pamāja, uzmeta vēl skatienu Ričarda bildei un aizsteberēja uz savu istabu. Augšā laikam bija sākuši zāģēt, elfi televizorā dziedāja. Kalju sēdēja dīvānā un laimīgi skatījās.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (23)

Nākamajā rītā Malle teica:

"Šodien gaidāms skaists laiks, vajadzētu aiziet uz kapsētu pie Ričarda."

Kalju tēvs Ričards bija miris jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un viņa kapa apmeklējums laika gaitā bija kļuvis par nedēļas nogales rituālu. Uz ziemu gan tas neattiecās, jo tad ir biezs sniegs un zem kupenām kapakmens pat nebija lāga atrodams. Taču vasarā gan kapsēta tika apciemota ik nedēļu, jo augi taču jāaplaista, un bija jau arī jauki tāpat vien pastaigāties.

Malle kapsētas apmeklējumam aizvien gatavojās ļoti rūpīgi, sameklēja priekšnama skapī mazītiņo grābeklīti, kura otrs gals bija lāpstiņa, izņēma arī maziņo lejkannu un Kalju veco flaneļa kreklu kapakmens nospodrināšanai. Vēl noteikti kabatā ielika rotaļlietu veikalā pirktu pīlesveida svilpīti, kā arī līdzekli pret odiem. Tie pēdējie tika ņemti līdzi drošības labad. Malle bija pilnīgi pārliecināta, ka kapos ņudz no klaidoņiem, kabatzagļiem un visādiem perversiem tipiem, kuru mīļākā nodarbošanās bija uzbrukt vecām sievietēm.

"Ir ļoti daudz gadījumu, kad kapos uzbrūk cilvēkiem!" viņa vienmēr atkārtoja. "Ohuristi Leili aizgāja pie brāļa kapa un bija tikko iestādījusi puķes, kad no mugurpuses dabūja sitienu pa galvu un, nākusi pie samaņas, konstatēja, ka naudasmaks pazudis ar visu naudu. Un tad vēl Lillenfelda Tamāra, viņa mierīgi gāja uz savu vecāku kapu pusi, un viens baismīga paskata vīrs nāca pretī un sauca: "Dod naudu!" Tamāra atbildējusi – ko nu jūs man, trūcīgai pensionārei, naudu prasāt, man pašai tās nav –bet laupītājam jau tas nerūpēja, pielēca klāt un sāka žņaugt. Par laimi, kāds godīgs vīrietis gājis garām, tas uzsaucis – ko jūs darāt sievietei, es tūliņ izsaukšu policiju, tad nu slepkava nobijās un aizbēga. Kapsēta šādā ziņā ir visbīstamākā vieta, jo tur ir maz cilvēku, tur ir ēnains, klaidoņiem tur ļoti labi slēpties un uzglūnēt. Pilumetsa Aili Pernamaelā vienreiz redzēja veselu laupītāju baru, sēdēja pie kapa, ēda desu, dzēra vīnu, ieraugot Aili, iesaucās – nāciet, kundze, bariņā, iedzeriet uz mūsu veselību. Un viens, visbriesmīgākais, vēl iekliedzās, lai sēžoties viņam klēpī. Aili vēlāk stāstīja, ka būtu vajadzējis iet prom, bet tik daudz prāta viņai bijis pie tiem vīriešiem neiet, tikai uzsaukusi, ka viņai neesot laika neko dzert un klēpī sēdēt, viņu tepat netālu gaidot vīrs kopā ar lielo suni. Un mēģināja taisīties prom. Laupītāji gan neuzbruka, jo, noticējuši, ka Aili gaida vīrs ar suni, nobijās."

"Tad patiesībā viņai nekāda vīra ar suni nebija?"

"No kurienes gan, Aili nekad nav bijis vīra, tak sameloja, lai paliktu dzīva."

"Mammu, ja tavus stāstus paklausās, tad var padomāt, ka bīstamākas vietas par kapsētu pasaulē nav," Kalju aizrādīja.

"Nav jau arī! Tā patiešām ir visbīstamākā vieta! Tāpēc vajag svilpi un odu atbaidītāju vienmēr līdzi. Kā kāds nāks virsū, tā es uzreiz iepūtīšu svilpē, lai izsauktu palīdzību, bet odu atbaidītāju iepūtīšu laupītājam acīs."

"Mamm, nu es taču iešu tev līdzi."

"Tu tikpat pret tiem bandītiem neko nevarētu padarīt, tu taču nekad neesi pratis kauties. Tu ņem vērā, ka, tiklīdz laupītāji uzbruks un es iepūtīšu svilpē, tā tu skrien prom uz lielo ceļu un kliedz, cik jaudas."

"Mamm, man taču ir mobilais, es varēšu piezvanīt policijai, ja nu tiešām kaut kas atgadīsies."

"Muļķības, kā tad tu piezvanīsi, laupītāji tev tūliņ izraus telefonu no rokām! Un kad vēl tā policija ieradīsies! Tikai bēgšana var līdzēt! Es jau arī skrietu, bet es jau esmu veca un resna, es nejaudāju. Es mēģināšu ar to odu aizbaidāmo, tad viņš nevarēs tūlīt sākt žņaugt, bet pa to laiku tu atvedīsi palīdzību."

Vārdu sakot, gatavošanās apmeklēt Ričarda kapu bija gluži kā gatavošanās karam.

"Mēs tagad ejam pie tevis," teica Malle Ričarda bildei un ūsaina vīrieša figūriņai, ko viņa bija dabūjusi no Imanuēla kunga un kas tik ļoti atgādināja mirušo dzīvesbiedru. Tad viņa ielika kabatā svilpīti un odu atbaidāmo līdzekli, un nu māte ar dēlu devās ceļā.

Autobusā bija daudz cilvēku, tomēr Malle dabūja sēdēt. Viņa labvēlīgi nopētīja pārējos braucējus, starp kuriem vairākiem arī no somām rēgojās darbarīki.

"Arī brauc uz kapiem," viņa Kalju pavēstīja. "Tas ir labi – kad daudz cilvēku, tad laupītāji neuzdrīkstas uzbrukt."

Pie kapsētas vārtiem pārdeva ziedus, un Malle uzreiz virzījās uz letes pusi.

"Pagājšreiz, kad bijām, tad vēl bija salnas, tad puķes nevarēja stādīt, bet tagad gan paņemsim pāris stādiņus," viņa teica un vērsās pie pārdevējas:

"Vai šīs atraitnītes ir svaigas?"

"Kādā ziņā svaigas?" pārdevēja brīnījās. "Kamēr puķei sakne ir augsnē, tā aizvien ir svaiga! Grieztās puķes novīst, bet šīs ir podiņā. Ņemiet, ņemiet, tās ziedēs vēl vairākus mēnešus."

"Dažreiz šīs puķes, jau pie kapa iestādītas, izrok un pārdod vēlreiz," Malle bargi teica.

"Mammu!" Kalju čukstēja, juzdamies neveikli.

"Nē, es par tādiem gadījumiem neko neesmu dzirdējusi," pārdevēja saīga. "Kas gan naktī ietu uz kapiem rakt ārā puķes?"

"Vai dieniņ! Tādu ir daudz!"

"Es nezinu nevienu. Un to nu gan jums ar roku uz sirds varu teikt, ka šīs atraitnītes nav ne no kāda kapa izraktas, es tās šorīt no rīta atvedu no mājām."

"Labi, tad dodiet divas dzeltenās."

Pārdevēja ietina puķes avīzē, un Kalju tās paņēma. Tad viņi iegāja pa vārtiem.

"Mammu, kas tas tev par stāstu par to puķu izrakšanu?" satraukti jautāja Kalju. "Nekas tāds nav bijis!"

"Kā nu ne! Mana tante Luise – tu viņu neatceries, viņa nomira ar vēzi, kad tev bija divi gadi – viņa to redzējusi savām acīm! Atnāca pie vecāku kapa apliet puķes un ieraudzīja, ka kāds kaut ko ņemas pie kapa. Padomājusi, ka tā ir kāda radiniece, no mugurpuses jau nevarēja saprast, un pat uzsauca "labu veiksmi!". Kā šī nobijās! Tā bija pilnīgi sveša sieviete, kas raka ārā puķes no Luises vecāku kapiem! Pielēca kājās un skrēja prom, bet dažas puķes nebija paspējusi savākt, Luise tad nu iestādīja tās atpakaļ un vēlāk teica, ka pasaule ir sajukusi prātā, nu jau arī mirušos apzog, liec kaut sargsuni pie kapa."

"Nu jā, bet tā pārdevēja! Viņa tak nebija zagle! Viņa apvainojās!"

"Viņai nekas nekaiš, mēs tak no viņas nopirkām, tā ka ir laimīga. Cenas gan bija salikusi kā kādām rozēm. Pagaidi, Kalju, apstājies – paskaties, kas tur no turienes lūr?"

"Mammu, tas ir koks."

"Ļoti dīvains koks! Nu labi, ejam tālāk."

Malle un Kalju sasniedza Ričarda kapu. Malle salika rokas un pie sevis noskaitīja lūgšanu, tad nopūtās un teica:

"Skat, cik tev bēdīgi, Ričard, nevienas puķītes. Neraizējies, mēs tagad atnesām. Tev taču vienmēr patikušas atraitnītes. Kalju, noliec vienu puķi vienā akmens pusē un otru otrā."

Pa to laiku, kamēr Kalju nesa ūdeni, Malle nospodrināja kapakmeni, tomēr atstājot neskartu kapakmens aizmugurē noausto zirnekļtīklu.

"Lai viņš ir!" viņa pati sev teica. "Mazais zirneklītis būs tev biedrs."

Kalju iestādīja atraitnītes, rūpīgi aplaistīja un aizdedza no mājām paņemto balto sveci. Malle mēģināja nogrābt ap kapa vietu, bet viņai bija grūti pieliekties un tā atdeva grābekli Kalju.

"Esi labs zēns, izdari pats."

Un piemetināja, pagriezdamās uz Ričarda pusi:

"Viņš ir labs zēns, rūpējas par mani, strādā kārtīgi. Es par viņu nevaru sūdzēties."

Viņa mazu brīdi pastāvēja klusēdama, kā pārdomādama, un pārlaida skatienu kapam. Pēkšņi viņa izrāva grābekli no Kalju rokām, ielika maisā un čukstēja:

"Ejam nu ātri! Te ir viens šausmīgs vīrietis!"

"Kur?" Kalju izbijās, paskatījās apkārt un ieraudzīja garu vīrieti ar brillēm, kas dažus metrus tālāk lēni virzījās starp kapiem un šķita kaut ko meklējam.

"Mammu, tas ir pilnīgi parasts vīrietis!"

"Kāds parasts, paskaties, cik garš! Un ko viņš tā lūr! Nāc ātrāk!"

"Viņš laikam meklē kādu kapu," Kalju izteica pieņēmumu.

"Ko tur meklēt! Katrs normāls cilvēks tak zin, kur ir viņa tuvinieku kapi! Šitā glūn tad, kad grib kādu noslaktēt! Skaties, viņš nāk uz mūsu pusi! Kalju, bēgam!"

"Mamm, viņš nenāk uz mūsu pusi..." Kalju iesāka, bet tad vīrietis iesaucās:

"Atvainojiet! Pagaidiet, lūdzu!"

"Nu tu pats redzi! Ak, dievs, es tak teicu, ka viņš ir laupītājs! Kur man tā svilpe palika?" Malle krita izmisumā un taustīja kabatu, taču aiz pārbīļa neko nespēja atrast.

"Pagaidiet mirklīti!" vīrietis vēlreiz iesaucās.

"Mēs neko negaidīsim, mēs ļoti steidzamies!" Malle sauca pretī, viņas seja aiz milzīgā uztraukuma bija kļuvusi pleķaina. Viņa rāva Kalju aiz rokas. Tomēr garais, briļļainais vīrs bija ātrāks, viņš pienāca tiem blakus un jautāja:

"Piedodiet, jūs laikam šurp nākat bieži, vai jūs nezināt, kur ir rakstnieka Jāna Krosa kaps?"

"Kas? Mēs neko nezinām! Mums ar dēlu ātri jāiet tālāk, viņa draugi, karavīri, gaida aiz tā krūma!"

"Tad varbūt viņi zina?" vīrs pieklājīgi jautāja.

"Viņi arī neko nezina!" Malle apgalvoja un steidzās tālāk, tik ātri, cik vecās kājas nesa. Kalju vilkās viņai astē.

"Māt, tas vīrs nav nekāds laupītājs. Viņš meklēja Jāna Krosa kapu!" tas skaidroja.

"Ej tu galīgi ar savu Krosu! Skaties, vai viņš neskrien mums pakaļ!"

"Nē, viņš nogriezās uz citu pusi."

"Ohh!" Malle apstājās un noslaucīja sviedrus no pieres. "Nu gan pārbijos!" Viņa ielika roku kabatā. "Nu re, svilpe bija aizslīdējusi aiz oderes! Tā vienmēr, kā tev kaut kas vajadzīgs, tas pazūd."

"Ir jau labi, mamm! Padomā, cik neveikli būtu sanācis! Cilvēks meklē slavena rakstnieka kapu, bet tu svilp!"

"Neko viņš nemeklēja! Kas tu viņa ģīmi neredzēji? Tipisks laupītājs! Šausmīgs vīrs!" Malle apgalvoja. "Bet viņš sāka baidīties, kad es pateicu par karavīriem, un aizgāja meklēt citu upuri."

"Es tam neticu," Kalju palika pie sava.

"Tu jau vienmēr tici, ka visi cilvēki ir tikai labi!" Malle nopūtās. "Nu ja, tev ir laba sirds un tu domā, ka citi cilvēki ir tādi paši. Labs zēns esi. Ejam nu uz autobusu, mums vēl mājās ir Ulo kunga vakardienas frikadeļu zupa, uzsildīšu, paēdīsim. Un tēvam tagad skaisti, svece deg, un puķes zied. Labāk nevar gribēt."

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (22)

Gunārs un Oidermā tajā vakarā tomēr pie Ēvalda neparādījās, taču liķieri gan dzēra, tikai pavisam citā vietā. Gunāram bija kāda paziņa – no mītiskajiem teātra laikiem – izbijusi baletdejotāja Aino kundze. Un šai Aino kundzei bija suns, ne pārāk liels, taču arī ne gluži mazs, parasta kranča lielumā, un Gunārs bija uzņēmies saistības suni šad un tad aiziet nomazgāt.

Aino kundze pati to izdarīt nespēja, jo bija maza un trausla, un viņai jau bija pāri astoņdesmit. “Es nespēju to dzīvnieku iedabūt vannā,” viņa allaž teica. “Lai dievs pasarg! Es to suni nevaru dabūt rokā, viņš ir viltīgs! Kā sāku laist vannā ūdeni, tā šis palien zem gultas. Kā lai es viņu no turienes izdabonu, es pat nevaru noliekties, man ir augsts asinsspiediens, tūlīt galva sāk griezties. Ja jūsu nebūtu, Gunāra kungs, es nezinu, ko es ar to suni darītu!”

“Jā, bet es taču esmu,” mierināja Gunārs. “Neraizējieties, es to suni noberzīšu tik tīru, ka spīdēs un laistīsies.”

Viņš uz suņa mazgāšanu vienmēr ņēma līdzi arī Oidermā, kurš Aino kundzei ļoti patika. Aino kundze Oidermā dēvēja par “profesora kungu” un, kamēr Gunārs ar suni darbojās pa vannasistabu, Aino kundze paņēma rokās krustu un traģiski jautāja:

“Profesora kungs, sakiet tak, kas notiek pēc nāves?”

Uz to Oidermā uztaisīja domīgu ģīmi un atbildēja:

“Neraizējieties, Aino kundze, dzīve turpinās tālāk.”

Oidermā patika pie Aino kundzes, jo tur varēja ēst un iedzert.

Nu atkal bija suņa mazgāšanas diena pienākusi, un Gunārs ar Oidermā stāvēja aiz Aino kundzes durvīm. Namamāte tūliņ atvēra, viņa bija uzcirtusies šim gadījumam par godu, uzvilkusi garu ceriņkrāsas kleitu un uzkrāsojusi lūpas. Suns riedams sekoja saimniecei pa pēdām, taču, ieraugot Gunāru, apklusa un palīda istabā zem dīvāna. Viņš jau zināja, kas notiks.

Aino kundze, kā parasti, bezgalīgi pateicās, ka jaunie cilvēki viņas labā tā nopūlas, runāja izmisušā tonī, cik nevarīga viņa ir ar šo mežoni un ka vispareizāk laikam būtu to atdot patversmei, jo viņa pati vairs nevar nodarboties ar dzīvnieku kopšanu, bet ko lai dara, Hubi (tā sauca suni) bija viņai pieaudzis pie sirds.

“Ziniet, es esmu tik vientuļa,” Aino kundze žēlabaini sacīja. “Man neviena cita nav! Es nevaru no viņa šķirties!”

“Un nemaz nevajag šķirties!” Gunārs moži atteica. “Man nav grūti reizi mēnesī atnākt viņu nomazgāt. Tas ir tīrais nieks!”

“Tomēr tik neērti!” Aino kundze ievaidējās. “Profesoram jātērē savs dārgais laiks!”

“Man nav nekādu problēmu!” Oidermā mierināja. “Es vienmēr nāku ar prieku!”

“Ak tā, cik jauki dzirdēt... Nu tad nāciet tik tālāk!”

Oidermā ar Gunāru iegāja dzīvojamā istabā un kļuva priecīgi, ieraugot, ka galds jau ir uzklāts un kotletes smaržo.

“Es gan nezinu, vai tās ir ēdamas,” Aino kundze taisnojās. “Saprotiet, manas kulinārās spējas nav diezko attīstītas, es dzīvoju viena, nekādus lielus ēdienus negatavoju, iekožu šo un to, reizēm uzvāru putru. Un ziniet, es jau nekad neesmu bijusi liela pavāre, es biju dejotāja, man jau nebija laika pie plīts stāvēt. Manas mājas bija skatuve!”

“Ļoti garšīgas kotletes,” slavēja Oidermā. “Labākas nevar iedomāties!”

“Prieks dzirdēt, ka jūs slavējat,” Aino kundze pamāja. “Bet pag, varbūt vēlaties iedzert kādu glāzīti?”

Viņa aizsteidzās pie bufetes un atgriezās ar “Kännu Kukk” pudeli.

“Es jau neko no dzērieniem nesaprotu, es pati nedzeru, nekad neesmu lietojusi,” viņa skaidroja. “Vai šis dzēriens vispār der pie kotletēm? Varbūt pareizāk būtu pie kotletēm dzert balto vīnu, bet tāda man diemžēl nav. Ir tikai šis “Kännu Kukk”, brāļadēls uzdāvināja. Vinš man vienmēr dāvina ”Kännu Kukk”, kad atnāk ciemos, nezinu, kāpēc viņš domā, ka man tas garšo?”

“Gan jau tāpēc, ka jūs esat tāda eleganta dāma,” Oidermā minēja. “Un tas ir elegants dzēriens. “Kännu Kukk”! To ražoja jau Igaunijas laikos!”

“Jā, laikam tiešām, kaut gan es neatceros, Igaunijas laikā es biju bērns. Es nedzēru šo “Kännu Kukk” un tagad arī nedzeru, bet to es brāļadēlam nesaku, citādi vēl apvainosies.”

“Nesakiet vis, lai tik turpina nest tos gaiļus,” Gunārs pamācīja. “Tad man taisīt vaļā?”

“Jā, dieva dēļ, protams! Tas ir jums, ja tas der, tad dzeriet vien!”

“Kāpēc tas lai nederētu,” Gunārs noteica un salēja sev un Oidermā. “Ak!” viņš teica pēc iedzeršanas. “Cik salds! Mums teātrī viens aktieris garderobē arī dzēra šo gaili, apreiba, nolika glāzi uz grimēšanas galda un palika turpat gulēt – un tā pielipa aiz ūsām pie tā galda, ka nevarēja vairs dabūt kājās. Nācās ūsas apgriezt, un tā tās ūsas tur palika pie galda. Vīrs pats bija jau Meža kapos, bet ūsas vēl garderobē.”

“Vajag dzert kulturāli,” Oidermā secināja, izdzēra savu glāzi, uzkoda kotleti un ielēja vēl.

“Jā, man arī patīk, ja visu dara kulturāli,” piekrita Aino kundze. “Bet mūsdienās no kultūras vairs nekas nav palicis pāri! Vai ne, profesora kungs?”

“Nu, protams,” Oidermā piekrita un ielēja vēl vienu glāzi.

“Ja runājam kaut vai par dejām!” Aino kundze piebilda. “Es tak esmu bijusi balerīna, bet mūsdienu dejas es vairs nespēju skatīties! Tur nav nekā cita kā vien kratīšanās un raustīšanās, vārtīšanās pa zemi – vai tad tā ir deja? Viņi uzskata, ka tas esot moderni! Nu lai būtu moderni, bet kāpēc jāvārtās un jākratās?”

“Jauniešiem patīk,” Gunārs skaidroja.

“Es neticu, ka patīk! Kā tādas lietas var patikt? Jūs esat jauns, Gunāra kungs, vai jums patīk?”

“Es jau nu vairs neesmu gluži jauns,” Gunārs purināja galvu.

“Nemaz nerunājiet! Gluži jauns vīrietis, varat vēl sievietes iekarot! Un jūs esat skaists vīrietis, vīrišķīgs vīrietis, ar efektīgu ārieni!” Aino kundze apgarota uzlūkoja Gunāru. “Solīds vīrietis! Protams, ne vairs puišelis, bet vīrietim jau ar gadiem tikai pieaug vērtība. Es brīnos, kā jūs neesat jau savākts. Manā jaunībā dēļ tādiem vīriešiem plēsās kā trakas!”

“Lai nu paliek,” Gunārs meta ar roku. “Ņemam tagad priekšā Hubi. Hubi, Hubi!”

“Viņš ir zem dīvāna,” Aino kundze gaudās. “Pilnīgi neiespējams suns! Nāc nu ārā, laiks iet vannā!”

“Viņš tak pats nenāks, te vajadzīga stingra roka,” Gunārs noteica, nometās četrrāpus un sāka vilkt ārā Hubi no dīvāna apakšas. Suns nikni spārdījās. Gunārs dabūja Hubi rokās un iespieda to Oidermā klēpī.

“Turi cieši, lai neaizmūk.”

Pats viņš sāka izģērbties, lai, suni mazgājot, nesaslapinātu drēbes, un palika tikai apakšbiksēs.

“Ļoti pareizi, velciet visu nost,” Aino kundze pamāja. “Viņš citādi jūs visu nošpricēs! Nekautrējieties, es savā dzīvē plikus vīriešus esmu atskatījusies, ziniet, kā tas ir baletā...”

“Es jau nekautrējos,” atteica Gunārs un sagrāba suni.

“Nu, esam nu peldēties!”

Suns sāka smilkstēt, izbāza mēli un sāka izmisīgi spirināties, bet Gunārs to iespieda padusē, gluži kā dūdas, un stiepa uz vannasistabu. Mirkli vēlāk atskanēja ūdens burbuļošana un šausminošs tracis, kad Gunārs bāza suni vannā. Suņa nagi skrāpējās, tam cenšoties rāpties pa emaljēto virsmu, taču Gunārs neļāva nelaimīgajam upurim nekur aizbēgt un skaloja to ar siltu ūdeni, ieziepēdams kažoku.

Pa to laiku Aino kundze pasniedza Oidermā kafiju, nometās atpūtas krēslā, sakrustoja smalkos, dzīslainos pirkstus un jautāja:

“Profesora kungs, sakiet tak, kas notiek pēc nāves?”

Un Oidermā neapstrīdamā balsī atbildēja:

“Dzīve turpinās, Aino kundze, dzīve turpinās!”

“Tad labi,” Aino kundze nopūtās. “Citādi es šad tad domāju... kas un kā. Ziniet, uztraucos!”

“Nevajag uztraukties,” Oidermā purināja galvu. “Viss ir štokos.”

“Jums seja tik sarkana,” Aino kundze piebilda.

“Vai tiešām? Tas jau būs no tā Kannu Kukka! Man, ziniet, ir tā, ka mazākā lāsīte uzreiz iesit pa galvu,” Oidermā skaidroja. Viņš tiešām jutās tīkami noguris un labprāt būtu laidies snaudā, bet Aino kundzes klātbūtnē to neuzdrošinājās.

"Vai gribat vēl? Man vajadzētu vēl vienam būt bufetes skapī," jautāja Aino kundze.

"Ko jūs sakāt, jums ir pilnīgi gaiļu noliktava!" Oidermā brīnījās. "Gandrīz kā vistu kūtī!"

"Es tak jau teicu, brāļadēls vienmēr atnes! Vēlaties? Es jau šos nebrūķēju, un ko tad viņš te plauktā stāvēs."

"Nu bet kāpēc nē," Oidermā piekrita. "Lai gailis lido un dzied!"

Jauns "Kännu Kukk" parādījās uz galda, un Oidermā atkal iemalkoja.

"Patiesībā diezgan stiprs," viņš teica. "Sākumā liekas kā salds sieviešu dzēriens, bet kā sāk dzert, tā jūt grādus."

No vannasistabas atskanēja aizvien šausminošākas skaņas, tad tika aizgriezts ūdens un dzīvojamā istabā parādījās viscaur slapjais Gunārs, nesdams klēpī rozā dvielī ietīto Hubi. Suns rēja un izrāvās no Gunāra tvēriena, nolēca uz grīdas, izvāļājās pa paklāju, gluži kā mēģinādams iespējami ātrāk atkal palikt netīrs un tad zibenīgi atkal nozuda zem dīvāna. Bija dzirdams, kā viņš no turienes histēriski elso.

"Suns nu ir tīrs, es tad nu arī ieiešu noskaloties zem dušas, pirtnieka darbs mani sasviedrēja," noteica Gunārs un pazuda no istabas.

"ak, cik es jums esmu pateicīga!" iesaucās Aino kundze. "Ko es bez jums iesāktu! Hubi tak nāk pie manis gulēt, katru nakti ierāpjas gultā, ziniet, ļoti nepatīkama ir tā spēcīgā suņa smaka! Saprotiet, man higiēna ir ļoti svarīga, es tā esmu audzināta. Es atceros, kā tad, kad man apritēja pieci gadi, man mamma uzdāvināja zemeņu ziepes. Un teica, tu Aino, ņem vērā, ka sieviete un ziepes sader kopā. Un es saku, ja sieviete ziepes augstu nevērtē, tad viņa nav nekāda sieviete, bet nešķīsta vecene!"

"Man arī patīk ziepes, ar tām vispareizāk mazgāt galvu," Oidermā piekrita un nožāvājās. "Kännu Kukk" iedarbojās kaut kā dīvaini, radot sajūtu, ka vēderā izveidojusies salda un lipīga klimpa. Gunārs iznāca no dušas, ar nelielu dvielīti ap gurniem un slapjajām apakšbiksēm rokās.

"Apenes galīgi piesvīdušas," viņš teica.

"Bet ko nu?" Aino kundze izbijās. "Kur es jums dabūšu jaunas? Man nav mājās vīriešu apakšbikšu!"

Oidermā bija pietiekami iereibis, lai ieteiktu Aino kundzei iedot Gunāram viņas pašas apakšbiksītes, taču, par laimi, sāka žagoties.

"Nekas traks, es varu iztikt," Gunārs apgalvoja un, uzgriezis muguru, nometa dvieli un uzvilka džinsus uz plika dibena. Aino kundze no šī skata bija ļoti pacilāta un sāka spiedzošā balsī stāstīt kādu jautru atgadījumu no savas jaunības.

"Ziniet, tā deju pasaule bija tik nerātna!" viņa smējās. "Gunāra kungs, varbūt vēl drusciņu "Kännu Kukk"? Un jums, profesora kungs?"

"Nē, paldies, es izlaidīšu," Oidermā purināja galvu un noguris atspiedās pret spilvenu. Žagošanās nekādi negribēja apstāties, kaut gan viņš bija pielicis visus dvēseles spēkus un izmēģinājis visādus paņēmienus.

"Es labprāt," Gunārs pieņēma piedāvājumu, iedzēra kārtīgu klunkšķi un, tā kā kotletes bija jau cauri, tad uzēda virsū plikas sinepes no burciņas.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (21)

Vakarā pie Ēvalda mājas parādījās Veiko. Viņa izpratnē gan tā, protams, bija Jānikas māja. Veiko dažas dienas bija izcīnījis ar sevi grūtu cīņu, aizliedzis sev ar Jāniku sarunāties un pat uz viņu skatīties, tomēr ar pēdējo uzdevumu viņā īsti galā netika. Grūti ir izvairīties no cilvēka, ar ko tu strādā vienā veikalā. Pietika uzmest vienu nomaldījušos skatienu uz meiteni, un sirds sitās kā negudra.

Jānika no savas puses nepievērsa Veiko nekādu uzmanību, viņa vēl joprojām bija apvainojusies par to, ka puisis viņu izsekoja un ielauzās kāpņutelpā. Un pārdevējai jau nav nekādas vajadzības sazināties ar apsargu, pārdevēja runājas ar klientiem. Pasniedz viņiem prasītās smaržas un smaida. Paņem bankas karti, palūdz ievadīt pin kodu un smaida tālāk. Ieliek smaržas maisiņā un uzsmaida vēlreiz.

Veiko bija ļoti sāpīgi skatīties uz viņas smaidiem, īpaši jau, protams, tad, ja pircējs bija vīrietis. Tad viņam bija vēlēšanās tam tipam iespert ar kāju pa pakaļu. Kaut kāds nepazīstams stulbenis ienāk veikalā, pirmo reizi uzsmaida un jau uzreiz izpelnās Jānikas uzmanību: viņam uzsmaida, ar viņu sarunājas, bet viņam, Veiko, kas Jāniku tik karsti mīl, jāstāv vientuļi stūrī, nevarīgi blisinoties. Izmisušajam Veiko likās, ka Jānika ar vīriešu dzimuma klientiem apietas īpaši silti, tieši uzsvērti laipni. Vai tiešām tādēļ, lai viņu, Veiko, kaitinātu un padarītu greizsirdīgu? Un klienti savukārt laipnajai pārdevējai arī uzsmaidīja īpaši plati, ieskatoties acīs un pļāpājot vairāk, nekā vajadzīgs, lai iepirktos. Izvirtuļi tādi, vot kas viņi ir! Veiko aizgāja uz vekala otru galu, lai stulbo flirtu neredzētu, bet ilgi tur nenoturējās, drīz vien atšļūca atpakaļ un atkal bija spiests noskatīties kārtējo saldeno scēnu.

Vakar vakarā pēc darba Veiko zvilnēja uz dīvāna un prātoja, kā tālāk dzīvot, sastādīja nākotnes plānu. Tā tas nevarēja vairs ilgāk turpināties! Jā, viņš bija slikti uzvedies, bija Jāniku izsekojis un tāpēc tajā kāpņutelpā piedzīvojis sava mūža lielāko kaunu. To kaunu viņš izjuta līdz šim laikam, tāpēc nebija vairs iedrošinājies ar Jāniku runāt. Taču vajadzētu tomēr beidzot saņemt dūšu un palūgt piedošanu? Varbūt tad pēkšņi viss pagriezīsies uz labo pusi?

Pirms iemigšanas Veiko nolēma, ka rīt no rīta pieies pie Jānikas, atvainosies, vispār runās droši un asprātīgi, un tad, pēc pāris dienām, uzaicinās meiteni uz kafiju. Bet, tiklīdz atnāca uz darbu un ieraudzīja Jāniku, tā nosarka līdz ausīm, un visa drosme bija papēžos. Veiko aizlavījās un noslēpās aiz plauktiem un klusi blenza no turienes, un visas ciešanas sākās no gala.

Šovakar viņš bija reizi par visām reizēm nolēmis, ka nu pietiek! Viņam jāatvainojas un jāizlīdzina konflikts. Un nevis rīt, bet gan tūlīt! Viņš atkal devās pie Jānikas mājas durvīm. (Kāds gudrais gan jau teiktu, ka šī ideja ir dīvaina un nesaprotama – pietiek vien atcerēties, kā Jānika toreiz, kāpņutelpā, uz Veiko saniknojās – tak Veiko nabaga mazās smadzenes bija to gājienu izperinājušas.) Viņam jāatvainojas, viņam Jānika jāsatiek – un būs divas mušas ar vienu sitienu. Lieliski, tad ko vēl gaidīt?

Kaut kā ar muguras smadzenēm viņš gan jau sajuta, ka palēnām zaudē, taču par to labāk nedomāt. Un neviena gudrāka, kas viņu varētu brīdināt, pie apvāršņa nebija.

Tātad Veiko sasniedza Jānikas māju. Viņš atminējās iepriekšējo vizīti, kas bija beigusies tik neizprotami, pie kaut kādiem dzērājiem. Tas bija briesmīgi! Veiko no rīta pamodās, un viņam palika slikti. Viņš aizskrēja uz tualeti un izvēmās un, kad grīļodamies no turienes iznāca, virtuvē ieraudzīja Oidermā apakšbiksēs, kas domīgi pīpēja pie galda un jautāja Veiko:

"Ko tu ēdīsi brokastīs? Es tev varu piedāvāt mannāputru."

"Cik pulkstenis?" Veiko jautāja.

"Nu cik tas var būt, pusdeviņi. Man agri miegs ir prom, es jau septiņos esmu augšā, un divas krustvārdu mīklas jau gatavas. Gunārs vēl guļ, viņš vienmēr ilgi guļ. Ja es viņu neuzbungotu augšā, gulšņātu līdz pusdienlaikam. Nu tad man tev uzlikt putru? Putra brokastīs ir vērtīga, aizpilda kuņģi."

"Man jāiet uz darbu," Veiko murmināja. Patiešām – ja pulkstenis ir pusdeviņi, tad viņam jāpasteidzas! Deviņos jau viņam jābūt uz vietas. Veiko iebrāzās priekšnamā un sāka meklēt savas kurpes. Tas bija visai sarežģīti, jo priekšnams nezin kāpēc bija pilns visdažādāko apavu, gluži kā pie mošejas durvīm, kur sanākuši desmitiem ticīgo. Tak Veiko atminējās, ka vakar vakarā viņi atnāca tikai trijatā. No kurienes tad visas šīs kurpes? Mīklas atminējumu pateica Oidermā, kas ienāca priekšnamā paskaidrodams:

"Mēs aizvakar atnesām no baznīcas, viņi ir saņēmuši humāno palīdzību. Paņēmām ar rezervi, tie jau aizvien nonēsājas. Tev nevajag kurpes, varbūt kādas tev der?"

"Es gribētu savas paša kurpes atrast!" Veiko bija izmisis. "Es citādi nokavēšu!"

Oidermā apsēdās uz priekšnamā nomestas kastes un izvilka gaišbrūnas zamšādas kurpes.

"Piemēram, šīs," viņš rādīja. "Man tās noteikti ir par mazu, un Gunāram jau vēl lielāka kāja. Tā ka ņem, ja gribi. Kāds tev kājas izmērs?"

"40., " Veiko atteica. Viņam ienāca prātā, ka viņš tak ar visām kurpēm iegāja istabā un tikai tur novilka. Tā arī bija. Viņs kurpes mētājās pie dīvāna, netālu no uz grīdas guļošā Gunāra.

"Tad tev šitās varētu gan derēt," Oidermā no priekšnama teica. "Vai tev ir, kur ielikt? Ak, protams, tev taču ir kartupeļu maiss! Tur arī ieliksim."

"Kāds kartupeļu maiss?" samulsis Veiko vilka kājās kurpes.

"Tu taču vakar no Ēvalda dabūji kartupeļus! Tiešām biji tik ļoti pilnā, ka neatceries? Ņem tagad savu maisu un re, es tur ielieku arī kurpes. Lūk, šitā. Nu tad vari iet! Piekāp citreiz atkal!"

Veiko paķēra maisu un aizsteidzās. Izbīlis viņam deva spēkus, viņš skrēja visu ceļu un sasniedza darbu tieši laikā, bet tad arī spēki bija galā. Visu dienu viņš jutās šausmīgi nelādzīgi, vairākkārt gāja uz tualeti vemt, sviedriem pār ķermeni līstot. Pat pret Jāniku viņš todien nejuta ierasto kaisli, skatījās uz viņu tādām aizmiglotām acīm, pie sevis pārdomādams, vai atkal kļūs slikti, vai tomēr ne.

Kartupeļus un kurpes viņš vakarā aiznesa mājās. Kurpes patiešām derēja, tā ka Veiko sāka tās valkāt, un kartupeļi patiešām bija dzelteni un ātri izvārījās. Tā ka tajā ziņā tā savādā diena bija izrādījusies izdevīga, kaut gan viss, kas attiecas uz Jāniku... Nē, bija pēdējais laiks izlīgt ar meiteni, no visas sirds izrunāties, izsūdzēt grēkus – tak godīgums vienmēr atmaksājas! – un sākt jaunu nodaļu savā dzīvē.

Veiko sasniedza Jānikas ārdurvis. Viņš izlasīja kārtīgi instrukciju – "Nospiediet dzīvokļa numuru un gaidiet atbildi!" – kādu brīdi vēl svārstījās, tad saņēma drosmi un nospieda pogu.

Galvai cauri izskrēja doma, ka, ja Jānika atbildēs, tad viņš vēl pagūs aizbēgt, jo Jānika tak bija augšā, savā dzīvoklī, bet viņš lejā uz ielas un, ja viņš, neko nepasakot, metīsies skriet, Jānika nevarēs zināt, kurš tas bija.

Šāds atkāpšanās ceļš Veiko nedaudz nomierināja, un viņš piezvanīja vēlreiz. Neviens neatbildēja. Jānikas nebija mājās, viņai bija braukšanas stunda, bet Veiko to nezināja.

Viņš nospieda pogu trešoreiz.

Joprojām nekā.

"Viņas nav," nodomāja Veiko un vienlaicīgi izjuta gan vilšanos, gan atvieglojumu. Viņš bija stipri vēlējies Jāniku redzēt, bet tai pat laikā šausmīgi baidījās. "Labi, es ar viņu rīt parunāšos," viņš izlēma, bet vēl nesāka iet mājās, bet aizvien stāvēja pie durvīm un blenza apkārt, it kā cerot, ka tomēr Jānika no kaut kurienes uzradīsies un viņam tādējādi paveiksies meiteni ieraudzīt.

Bet nācēja bija Pireta. Viņa iznāca no mājas, un viņai rokā bija atkritumu maiss. Pireta gāja izmest atkritumus.

"Citādi pa nakti sāks smirdēt," viņa Ēvaldam bija teikusi. "Visas tās rabarberu mizas un... Iziešu izmest."

"Rīt izmetīsi," Ēvalds ierosināja. "Uz darbu ejot. Kāda jēga veltīgi staigāt augšup-lejup?"

"Un kas tad man notiks? Šausmas, cik tu esi slinks! Es gribu izmest šodien un viss!"

Un Pireta nomaršēja pa kāpnēm lejā un, tiklīdz atvēra ārdurvis, tā ieraudzīja Veiko un nopriecājās.

"Oi, tas atkal esi tu, Veiko! Re, cik lieliski, ka tu te esi! Nāc, es tev iedošu rabarberu kūku, tikko izcepu."

Veiko sagrāba panika. Atkal jau viņš iekrīt šo ļaužu ķetnās! Viņš mēģināja izvairīties, bet Pireta neklausījās viņa iebildumos.

"Protams, nāc, mums ir tik daudz kūku! Viens paziņa vīram atnesa rabarberus, veselu kaudzi, it kā būtu rabarberu mežu cirtis, un visi tie rabarberi tik resni, pilnīgi cilvēka rokas resnumā! Esi nu labs zēns, aizjoz, izmet šos atkritumus konteinerā, lai man ar čībām nav uz ielas jāiet. Un tad tūliņ nāc atpakaļ, iesim augšā, kūkas vēl ir siltas! Nu, skrien!"

Veiko darīja, kā bija likts, viņš padevās Piretas prasīgajam tonim. Viņam iezagās prātā doma, ka šī māja ir kā apburts mežs. Viņš nāk šurp meklēt apburto skaistuli, bet nonāk aizvien pie troļļiem. Troļļi gan nebija nikni, gluži otrādi, ļoti laipni, daudz laipnāki par apburto skaistuli. Cienāja ar kartupeļiem, vīnu, rabarberu kūku , bet tomēr – apburtajā mežā ceļinieks nenokļuva tur, kur vēlējās, jo ceļš aizvilināja biezoknī. Un no turienes izkļūt un atrast ceļu mājās nemaz nebija viegli.

Ēvalds, Veiko ieraugot, bija priecīgi pārsteigts.

"Sveiks, Veiko!" viņš iesaucās. "Tu atkal te! Atnāci ciemos pie līgavas?"

Veiko bija patīkami dzirdēt, ka Jānika tiek uzskatīta par viņa līgavu, un viņš lepni atbildēja, ka jā.

"Viņa ir skaista meitene, vēlu laimes!" Ēvalds slavēja, un Veiko sajutās vēl labāk.

"Uzaicini viņu uz kūku," Pireta ierosināja. Kūku tiešām bija daudz, Pireta bija izcepusi vairākas plātis, un tās brīnišķīgi smaržoja.

"Nē, viņa... Viņa nevar atnākt, viņa ir izgājusi," skaidroja Veiko.

"Tik vēlu?" brīnījās Pireta. "Un viena pati? Kāpēc tad jūs negājāt kopā?"

"Nu..." Veiko vilcinājās. Viņš nevarēja uzreiz neko izdomāt, bet tad Ēvalds nāca palīgā.

"Ko tu uzkasies? Jaunie cilvēki dara, kā grib. Iet divatā vai vieni paši, kas tev par daļu!"

"Nu jā, protams," Pireta piekrita. "Bet ņem nu kūku, Veiko! Ēd, nekautrējies!"

"Bet ja jau mums ir ciemiņš, tad derētu..." iesāka Ēvalds, bet Pireta purināja galvu.

"Nekādā gadījumā, tu esi slims! Nupat iedzēri zāles. Vīns neder kopā ar zālēm."

"Nu bet ciemiņam..." viņš mēģināja sievu pārliecināt. Veiko sabijies klausījās. Vai tiešām atkal būs jādzer? Kas zin, atkal tūlīt parādīsies Oidermā ar Gunāru? Tiešām kā troļļu migā. Veiko par lielu prieku Pireta tomēr Ēvaldam paskaidroja, ka šodien nekādas vīna dzeršanas nebūs.

"Nu ja tu tā saki..." Ēvalds nopūtās.

"Saku gan! Bet par ciemiņu neraizējies. Veiko, vai tu iedzersi ar mani mazliet Kīvu torni?"

"Tas taču ir olu liķieris!" Ēvalds savilka ģīmi.

"Nu un kas, ka olu liķieris? Ļoti labs, salds! Visi jau nav tik dumji kā tu, kas nenovērtē labu mantu. Liķieris tieši der pie rabarberu kūkas. Vai ne, Veiko, es tev drusku ieliešu, nogaršosim."

Veiko saprata, ka pretoties liktenim nav vērts. "Ja Kīvu tornis, tad Kīvu tornis," viņš padevīgi nodomāja. Ko gan var izdarīt mežā apmaldījies cilvēku bērns pret troļļiem? Neko.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (20)

Ēvalds jau kopš vakara jutās kaut kā nožēlojami. Kājās dīvains smagums, pat tad, kad Pireta viņu sauca vakariņās, nebija vēlmes celties no dīvāna. Pēc kņudēšanas galvā, deguna dziļumā, bija paredzams, ka tuvojas iesnas. Ar lielām pūlēm Ēvalds šķērsoja priekšnamu, sasniedza virtuvi, apsēdās savā krēslā un, smagi nopūzdamies, apēda pievas desumaizes.

“Kas tev kaiš?” jautāja Pireta. “Tu esi apslimis?”

“Laikam gan,” Ēvalds atzinās. “Briesmīgs nespēks.”

“Es tev uzvārīšu karstu tēju, izdzersi un tad uztaisīšu kāju vannu, pielikšu vēl klāt sinepes, tās palīdz,” izlēma Pireta.

Ēvalds izdzēra tēju, trīs tases, izmērcēja kājas karstajā sinepjūdenī tā, ka pēc izņemšanas no bļodas tās bija sarkanas kā vārīti vēži. Tad palīda zem deķa un svīda cerībā, ka slimība būs saņēmusi nāvējošu triecienu.

Bet slimība bija sīksta, un no rīta Ēvaldam tecēja deguns, un arī kakls bija iekaisis. Ēvalds aizsteberēja uz virtuvi un slapjām acīm skatījās uz Piretu.

“Tu izskaties slims,” teica Pireta. “Es tavā vietā šodien nekur neietu. Piezvani uz darbu un saki, ka esi slims.”

“Laikam tiešām tā būs jādara,” Ēvalds piekrita un, kad Pireta aizgāja, uzspieda kolēģa numuru un aizsmakušā balsī pateica, ka ir slims un nevar iet uz darbu.

“Es jūs vēl aplipināšu,” viņš teica. “Noteikti es esmu pilns vīrusu. Jums diez vai tie ir vajadzīgi.”

Kolēģis otrā galā Ēvaldam piekrita, ka tas paliek mājās un ārstējas, gan jau kaut kā iztiks bez viņa.

“Tu jau tikpat tagad neko nevarēsi padarīt,” viņš prātuļoja un kaut ko strēba, acīmredzot rīta kafiju. “Patiesībā tev veicas, es arī gribētu slimot pa mājām.”

“Varbūt vēl saslimsi, pavasaris jau ir viltīgs,” Ēvalds mierināja.

“Cerēsim,” atbildēja kolēģis. “Labu izveseļošanos!”

Pēc telefonsarunas Ēvalds jutās spirgtāks. Viņš uzvilka rītasvārkus, uzvārīja sev tēju, atrada pieliekamajā zemeņu ievārījumu un sāka ēst.

“Ievārījums ir veselīgs,” viņš prātoja. “Un šokolāde dod enerģiju,” viņš piemetināja, atradis dažas konfektes un arī tās apēdis.

“Arī alpīnisti ēd šokolādi, lai slimības turētu tālu prom.”

Pabeidzis šo ārstniecisko kursu, Ēvalds iegāja dzīvojamā istabā, atlaidās uz dīvāna un juta, ka īstenībā cilvēks ir radīts, lai dienas pavadītu mājās, bet paradums iet uz darbu ir dievs vien zina, no kurienes uzsūtīts ļaunums.

“Tā pamatā būs septiņi nāves grēki,” prātoja Ēvalds, jūtot, kā nāk miegs un jūsmīgi izbaudīja apziņu, ka veselu dienu varēs slinkot, bet, ja ļaunā slimība neatkāpsies, tad pat vairākas dienas. “Kas īsti tie bija? Nu jā, alkatība – strādājam, lai dabūtu naudu. Tad švītība un augstprātība – tas, protams, nozīmē tieksmi pēc karjeras. Skaudību arī darbā novēro, vai ne, ja citam ir lepnāks dienesta auto. Un tad dusmas... Darbaļaudis allaž ir dusmīgi... Skat, kaut vai tie, kas dauza un urbj...”

Tai brīdī Ēvalds iemiga un pamodās pēc pāris stundām. Deguns bija ciet, un kakls iekaisis, tajā ziņā veselība uzlabojusies nebija, pie tam ķermenī bija tāds nogurums, ka Ēvalds pagriezās uz otriem sāniem un apskāva spilvenu. Viņš grasījās gulēt vēl.

Tad izlīda muša.

Tā bija pirmā muša istabā šopavasar. Tā, skaļi spindzot, lidinājās no viena stūra uz otru, no loga, pie skapja, un tad un tad virs dīvāna, tieši pie Ēvalda galvas.

Muša Ēvaldam briesmīgi traucēja.

Miega garša no mutes pazuda, it kā kāds būtu viņam izvilcis cukurgailīti no mutes. Mušas mērķtiecība piespindzēt visu istabu pieauga ar katru brīdi, kamēr riebīgais kukainis nosēdās uz galvas.

Ēvalds uzlēca kājās un gribēja mušu nosist.

Bet tas izrādījās grūts uzdevums. Muša bija spēkpilna, viņai nebija nodoma kaut kur nolaisties, un trāpīt tai gaisā bija neiespējami. Ēvalds paņēma avīzi no galda un vicinājās ar to, mēģinot nosist naidīgo lidoni, bet muša arvien izvairījās un beidzot aizlidoja uz otru istabu.

Istabā kļuva klusu. Ēvalds noguris apsēdās. Beidzot atkal bija mierīgi un labi. Tad muša atlidoja atpakaļ un atkal pretīgi piezumēja visu universumu. Ēvalds pielēca kājās un atsāka vēcināt ar avīzi. Muša iztaisīja pāris apļus ap slimā cilvēka galvu un atkal aizvirsījās uz otru istabu.

Ēvalds aiztaisīja durvis. Nonāvēt viņš to sātanu nevarēja, tad lai vismaz spindz kaut kur citur, nevis pie ausīm.

Viņš apsvēra, ko tālāk darīt. Gulēt viņš vairs negribēja, miegs bija aizdzīts. Laika kavēklim Ēvalds ieslēdza televizoru un kādu laiciņu paskatījās šausmīgu dienvidnieku seriālu, bez skaņas, lai nedzirdētu tekstus, bet vienkārši tāpēc, ka viena aktrise izskatījās dikti glīta un ar lielu dekoltē. Bet diemžēl viņu rādīja maz, kamera pārsvarā pievērsās ūsaina jaunekļa un skumīga paskata vecenes strīdam. Ēvalds mazliet pagaidīja, vai jaukā vistiņa nenāks atpakaļ uz ekrāna, bet ieradās tikai viens aptaukojies vecis sombrēro cepurē, un Ēvalds televizoru izslēdza.

Tad ienāca prātā, ka varētu kādam piezvanīt. Bet kam? Tak viņš viens te tā bezrūpīgi zviln uz dīvāna, vispār taču ir darbadiena, un citi cilvēki, kas nav saķēruši slimības mikrobus, strādāja. Viņus nevajadzētu traucēt.

Bet Tonu, izbijušais sportists! Pēc tā vakara ar kartupeļu biezputru un vīnu Ēvalds nemaz vairs nebija ar Tonu un Veroniku sazvanījies. Bet vajadzētu. Nebūtu labi atsvešināties, jo Tonu ar Veroniku bija lieliski.

Ēvalds uzspieda Tonu numuru. Vecais sportists atbildēja tūlīt.

“Sveiks, Ēvald!” Viņš kliedza trubā. “Es tagad esmu tirgū, pērku gaļu. Kā tev iet? Nāc tūlīt pie mums, mums ir pīles olas, draugs atsūtīja! Uzsitīsim uz pannas un sacepsim ar speķi!”

“Nē, es pie tevis nevaru iet, es esmu slims,” atteica Ēvalds.

“Ko tu saki, slims? Kas tev par slimību?”

“Nu parastā saaukstēšanās laikam, iesnas un iekaisis kakls...”

“Pagaidi, es tūliņ aiziešu pie tevis! Kāda tev adrese?”

“Es nezinu, vai vērts!” Ēvalds sabijās. Tonu aizvien bija tik aktīvs, mazliet par daudz, plāna aicināt viņu pie sevis Ēvaldam nebija. Viņš bija domājis tāpat vien papļāpāt pa telefonu, bet ne tusiņu organizēt. Uzdzīvei viņš tomēr jutās pārāk vārgs. Bet Tonu nebija apstādināms.

“Nebaidies, es tūlīt atnākšu!” viņš bazūnēja. “Ko? Vīrusi? Es nebaidos ne no kādiem vīrusiem, es nekad neesmu slimojis, ja man kāds vīruss iekšā iekļūs, tad es vienkārši to izvilkšu ārā un metīšu ūdenī. Saki tagad savu adresi! Skaidrs! Es jau ceļā!”

Atskanēja pīkstiens. Ēvalds apjucis nolika telefonu. Vai šito vajadzēja? Tik tīkami bija vienam laiskoties pa māju. Un nu pēkšņi ciemiņš! Vai vajadzētu beidzot apģērbties? Ak, skāde!

Viņš uzvilka rītasvārkus uz pidžammas un ātri mēģināja savest kārtībā istabu. Tad jau zvanīja pie durvīm. Ēvalds steidzās atvērt.

Tonu iesoļoja iekšā, vienā rokā milzīgs iepirkumu maiss, otrā rabarberu saišķis, tik liels, ka mazāka auguma cilvēks to nemaz nevarētu rokā paņemt. Radās iespaids, it kā viņš būtu bijis mežā žagarus lasīt un tagad dāvinātu tos Ēvaldam kā malku iekuram.

“Sākumā domāju, ka nopirkšu tev apelsīnu,” skaidroja Tonu. “Slimniekiem jau vienmēr nes apelsīnus, bet tad es ieraudzīju rabarberus un izlēmu, ka tomēr pirkšu igauņu mantu, apelsīnus jau ved no Āfrikas, kas zin kādos ziloņu mēslos tie ir audzēti. Un rabarbers ir labs un arī skābs, gluži kā citrons, bet citrons tak ir veselīgs. Kad es ziemā dzeru tēju, tad es spiežu klāt veselu citronu un redzi, cik esmu vesels!”

Tonu nolika rabarberu saišķi uz galda un izvilka no tā divus resnus kātus.

“Nomizo, ja gribi, es pats graužu tāpat,” viņš teica un nokoda lielu kumosu. “O, ku labs!” viņš slavēja. “Tik skābs, ka olas savelk krunkās.”

Ēvalds savu rabarberu tomēr nomizoja un tad nogaršoja. Skābs gan, Ēvaldam pat saskrēja asaras acīs.

“Ja par skābu, tad ēd ar cukuru,” ieteica Tonu. “Veronika vienmēr ēd ar cukuru, paņem veselu cukura paku, iemērc tajā un tik rij. Kilograms cukura kā nebijis.”

Ēvalds aizgāja uz virtuvi pēc cukura, Tonu viņam sekoja un negaidīti pajautāja pēc cirvja.

“Ko tu darīsi ar cirvi?” Ēvalds brīnījās. “Skaldīsi rabarberu?”

“Rabarberberus skaldīt nevajag, bet es tev gribu iedot gaļu. Nopirku tirgū labu karbonādi, iedošu tev arī gabalu.”

Ēvalds turējās pretī, ka viņam karbonādi nevajagot, un Tonu nevajag tā rūpēties, jau rabarberi ir par daudz, bet nu gaļu lai patur sev.

“Ņem vien,” noteica Tonu. “Dod cirvi!”

“Man nav cirvja.”

“Kā tad tu dzīvo bez cirvja?”

“Nu bet priekš kam man cirvis, man taču centrālapkure, malka nav jāgādā, ko es pilsētā darīšu ar cirvi?”

“Cirvim vienmēr saimniecībā jābūt,” teica Tonu. “Es tev citreiz atnesīšu, man ir seši vai septiņi gabali.”

“Nevajag, Tonu!”

“Vajag gan. Es tad paņemšu nazi.”

Un Tonu tūliņ atrada nazi un nogrieza karbonādi.

Muša, kas visu laiku bija iesprostota priekšnamā, tagad bija brīva un uzvaroši ielidoja virtuvē.

“Tev istabā ir muša,” teica Tonu, rūpīgi zāģēdams gaļu.

“Nerunā, tas kukainis ir tik apnicīgs,” Ēvalds žēlojās. “Es gribēju gulēt, bet muša neļāva, visu laiku džinkstēja man ap galvu. Un rokā dabūt viņu nevar, viņa ir tik viltīga, nekur nenosēžas, ka varētu ar avīzi nosist.”

“Pacentīsimies tagad dabūt ciet,” Tonu apņēmīgi noteica. Viņš nekustīgi stāvēja un ar skatienu sekoja mušas riņķošanai zem griestiem, turēdams labajā rokā asiņaino dunci.

“Nedomā ar nazi...” Ēvalds izbijies brīdināja, bet Tonu dusmīgi pameta ar roku:

“Klusu!”

Muša riņķoja ap griestu lampu, iztaisīja pirueti pie loga un virzījās uz izlietnes pusi, spindzēdama aizvien iedomīgāk.

Tonu izveica tikai vienu, bet zibensātru kustību. Izstiepa kreiso roku un iekliedzās. Spindzēšana apklusa, kā nekad nebijusi, un virtuvē iestājās laimīgs klusums.

“Dabūji rokā?” Ēvalds jautāja.

Tonu pastiepa savu milzīgo plaukstu. Beigtā muša bija starp īkšķi un rādītājpirkstu.

“Rūpīgs darbs,” Ēvalds uzslavēja.

“Vai tava sieva audzē istabas puķes?” Tonu jautāja. “Apglabā mušu poda zemē. Es tā vienmēr daru, Veronika uz palodzes audzē kaut kādus kaktusus un lakstus, kā es nositu mušu, tā allaž tur apglabāju. Tas dod mēslojumu un ir jau arī pieklājīgi, nevar tak līķi atstāt mētājamies zem klajas debess. Pēc kara kritušos vienmēr apglabā!”

“Piretai ir viena līdakas aste,” Ēvalds atbildēja. Tonu iebirdināja mirušo mušu delnā, un Ēvalds apglabāja kukaini puķpodā. Tonu stāvēja blakus un skatījās.

“Nu ko,” viņš teica. “Man nu jāiet, gaļa jāliek uz plīts. Kad Veronika vakarā pārnāks, tā varēsim stumt māgā. Bet tu ēd rabarberus! Kad izveseļosies, tad piekāp, uztaisīsim laupītāju cepeti.”

Turpinājums sekos.