Nākamajā rītā
Malle teica:
"Šodien
gaidāms skaists laiks, vajadzētu aiziet uz kapsētu pie Ričarda."
Kalju tēvs Ričards
bija miris jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un viņa kapa
apmeklējums laika gaitā bija kļuvis par nedēļas nogales rituālu.
Uz ziemu gan tas neattiecās, jo tad ir biezs sniegs un zem kupenām
kapakmens pat nebija lāga atrodams. Taču vasarā gan kapsēta tika
apciemota ik nedēļu, jo augi taču jāaplaista, un bija jau arī
jauki tāpat vien pastaigāties.
Malle kapsētas
apmeklējumam aizvien gatavojās ļoti rūpīgi, sameklēja
priekšnama skapī mazītiņo grābeklīti, kura otrs gals bija
lāpstiņa, izņēma arī maziņo lejkannu un Kalju veco flaneļa
kreklu kapakmens nospodrināšanai. Vēl noteikti kabatā ielika
rotaļlietu veikalā pirktu pīlesveida svilpīti, kā arī līdzekli
pret odiem. Tie pēdējie tika ņemti līdzi drošības labad. Malle
bija pilnīgi pārliecināta, ka kapos ņudz no klaidoņiem,
kabatzagļiem un visādiem perversiem tipiem, kuru mīļākā
nodarbošanās bija uzbrukt vecām sievietēm.
"Ir ļoti daudz
gadījumu, kad kapos uzbrūk cilvēkiem!" viņa vienmēr
atkārtoja. "Ohuristi Leili aizgāja pie brāļa kapa un bija
tikko iestādījusi puķes, kad no mugurpuses dabūja sitienu pa
galvu un, nākusi pie samaņas, konstatēja, ka naudasmaks pazudis
ar visu naudu. Un tad vēl Lillenfelda Tamāra, viņa mierīgi gāja
uz savu vecāku kapu pusi, un viens baismīga paskata vīrs nāca
pretī un sauca: "Dod naudu!" Tamāra atbildējusi – ko
nu jūs man, trūcīgai pensionārei, naudu prasāt, man pašai tās
nav –bet laupītājam jau tas nerūpēja, pielēca klāt un sāka
žņaugt. Par laimi, kāds godīgs vīrietis gājis garām, tas
uzsaucis – ko jūs darāt sievietei, es tūliņ izsaukšu policiju,
tad nu slepkava nobijās un aizbēga. Kapsēta šādā ziņā ir
visbīstamākā vieta, jo tur ir maz cilvēku, tur ir ēnains,
klaidoņiem tur ļoti labi slēpties un uzglūnēt. Pilumetsa Aili
Pernamaelā vienreiz redzēja veselu laupītāju baru, sēdēja pie
kapa, ēda desu, dzēra vīnu, ieraugot Aili, iesaucās – nāciet,
kundze, bariņā, iedzeriet uz mūsu veselību. Un viens,
visbriesmīgākais, vēl iekliedzās, lai sēžoties viņam klēpī.
Aili vēlāk stāstīja, ka būtu vajadzējis iet prom, bet tik daudz
prāta viņai bijis pie tiem vīriešiem neiet, tikai uzsaukusi, ka
viņai neesot laika neko dzert un klēpī sēdēt, viņu tepat netālu
gaidot vīrs kopā ar lielo suni. Un mēģināja taisīties prom.
Laupītāji gan neuzbruka, jo, noticējuši, ka Aili gaida vīrs ar
suni, nobijās."
"Tad patiesībā
viņai nekāda vīra ar suni nebija?"
"No kurienes
gan, Aili nekad nav bijis vīra, tak sameloja, lai paliktu dzīva."
"Mammu, ja
tavus stāstus paklausās, tad var padomāt, ka bīstamākas vietas
par kapsētu pasaulē nav," Kalju aizrādīja.
"Nav jau arī!
Tā patiešām ir visbīstamākā vieta! Tāpēc vajag svilpi un odu
atbaidītāju vienmēr līdzi. Kā kāds nāks virsū, tā es uzreiz
iepūtīšu svilpē, lai izsauktu palīdzību, bet odu atbaidītāju
iepūtīšu laupītājam acīs."
"Mamm, nu es
taču iešu tev līdzi."
"Tu tikpat pret
tiem bandītiem neko nevarētu padarīt, tu taču nekad neesi pratis
kauties. Tu ņem vērā, ka, tiklīdz laupītāji uzbruks un es
iepūtīšu svilpē, tā tu skrien prom uz lielo ceļu un kliedz, cik
jaudas."
"Mamm, man taču
ir mobilais, es varēšu piezvanīt policijai, ja nu tiešām kaut
kas atgadīsies."
"Muļķības,
kā tad tu piezvanīsi, laupītāji tev tūliņ izraus telefonu no
rokām! Un kad vēl tā policija ieradīsies! Tikai bēgšana var
līdzēt! Es jau arī skrietu, bet es jau esmu veca un resna, es
nejaudāju. Es mēģināšu ar to odu aizbaidāmo, tad viņš nevarēs
tūlīt sākt žņaugt, bet pa to laiku tu atvedīsi palīdzību."
Vārdu sakot,
gatavošanās apmeklēt Ričarda kapu bija gluži kā gatavošanās
karam.
"Mēs tagad
ejam pie tevis," teica Malle Ričarda bildei un ūsaina vīrieša
figūriņai, ko viņa bija dabūjusi no Imanuēla kunga un kas tik
ļoti atgādināja mirušo dzīvesbiedru. Tad viņa ielika kabatā
svilpīti un odu atbaidāmo līdzekli, un nu māte ar dēlu devās
ceļā.
Autobusā bija daudz
cilvēku, tomēr Malle dabūja sēdēt. Viņa labvēlīgi nopētīja
pārējos braucējus, starp kuriem vairākiem arī no somām rēgojās
darbarīki.
"Arī brauc uz
kapiem," viņa Kalju pavēstīja. "Tas ir labi – kad
daudz cilvēku, tad laupītāji neuzdrīkstas uzbrukt."
"Pagājšreiz,
kad bijām, tad vēl bija salnas, tad puķes nevarēja stādīt, bet
tagad gan paņemsim pāris stādiņus," viņa teica un vērsās
pie pārdevējas:
"Vai šīs
atraitnītes ir svaigas?"
"Kādā ziņā
svaigas?" pārdevēja brīnījās. "Kamēr puķei sakne ir
augsnē, tā aizvien ir svaiga! Grieztās puķes novīst, bet šīs
ir podiņā. Ņemiet, ņemiet, tās ziedēs vēl vairākus mēnešus."
"Dažreiz šīs
puķes, jau pie kapa iestādītas, izrok un pārdod vēlreiz,"
Malle bargi teica.
"Mammu!"
Kalju čukstēja, juzdamies neveikli.
"Nē, es par
tādiem gadījumiem neko neesmu dzirdējusi," pārdevēja saīga.
"Kas gan naktī ietu uz kapiem rakt ārā puķes?"
"Vai dieniņ!
Tādu ir daudz!"
"Es nezinu
nevienu. Un to nu gan jums ar roku uz sirds varu teikt, ka šīs
atraitnītes nav ne no kāda kapa izraktas, es tās šorīt no rīta
atvedu no mājām."
"Labi, tad
dodiet divas dzeltenās."
Pārdevēja ietina
puķes avīzē, un Kalju tās paņēma. Tad viņi iegāja pa vārtiem.
"Mammu, kas tas
tev par stāstu par to puķu izrakšanu?" satraukti jautāja
Kalju. "Nekas tāds nav bijis!"
"Kā nu ne!
Mana tante Luise – tu viņu neatceries, viņa nomira ar vēzi, kad
tev bija divi gadi – viņa to redzējusi savām acīm! Atnāca pie
vecāku kapa apliet puķes un ieraudzīja, ka kāds kaut ko ņemas
pie kapa. Padomājusi, ka tā ir kāda radiniece, no mugurpuses jau
nevarēja saprast, un pat uzsauca "labu veiksmi!". Kā šī
nobijās! Tā bija pilnīgi sveša sieviete, kas raka ārā puķes no
Luises vecāku kapiem! Pielēca kājās un skrēja prom, bet dažas
puķes nebija paspējusi savākt, Luise tad nu iestādīja tās
atpakaļ un vēlāk teica, ka pasaule ir sajukusi prātā, nu jau arī
mirušos apzog, liec kaut sargsuni pie kapa."
"Nu jā, bet tā
pārdevēja! Viņa tak nebija zagle! Viņa apvainojās!"
"Viņai nekas
nekaiš, mēs tak no viņas nopirkām, tā ka ir laimīga. Cenas gan
bija salikusi kā kādām rozēm. Pagaidi, Kalju, apstājies –
paskaties, kas tur no turienes lūr?"
"Mammu, tas ir
koks."
"Ļoti dīvains
koks! Nu labi, ejam tālāk."
Malle un Kalju
sasniedza Ričarda kapu. Malle salika rokas un pie sevis noskaitīja
lūgšanu, tad nopūtās un teica:
"Skat, cik tev
bēdīgi, Ričard, nevienas puķītes. Neraizējies, mēs tagad
atnesām. Tev taču vienmēr patikušas atraitnītes. Kalju, noliec
vienu puķi vienā akmens pusē un otru otrā."
Pa to laiku, kamēr
Kalju nesa ūdeni, Malle nospodrināja kapakmeni, tomēr atstājot
neskartu kapakmens aizmugurē noausto zirnekļtīklu.
"Lai viņš
ir!" viņa pati sev teica. "Mazais zirneklītis būs tev
biedrs."
Kalju iestādīja
atraitnītes, rūpīgi aplaistīja un aizdedza no mājām paņemto
balto sveci. Malle mēģināja nogrābt ap kapa vietu, bet viņai
bija grūti pieliekties un tā atdeva grābekli Kalju.
"Esi labs zēns,
izdari pats."
Un piemetināja,
pagriezdamās uz Ričarda pusi:
"Viņš ir labs
zēns, rūpējas par mani, strādā kārtīgi. Es par viņu nevaru
sūdzēties."
Viņa mazu brīdi
pastāvēja klusēdama, kā pārdomādama, un pārlaida skatienu
kapam. Pēkšņi viņa izrāva grābekli no Kalju rokām, ielika
maisā un čukstēja:
"Ejam nu ātri!
Te ir viens šausmīgs vīrietis!"
"Kur?"
Kalju izbijās, paskatījās apkārt un ieraudzīja garu vīrieti ar
brillēm, kas dažus metrus tālāk lēni virzījās starp kapiem un
šķita kaut ko meklējam.
"Mammu, tas ir
pilnīgi parasts vīrietis!"
"Kāds parasts,
paskaties, cik garš! Un ko viņš tā lūr! Nāc ātrāk!"
"Viņš laikam
meklē kādu kapu," Kalju izteica pieņēmumu.
"Ko tur meklēt!
Katrs normāls cilvēks tak zin, kur ir viņa tuvinieku kapi! Šitā
glūn tad, kad grib kādu noslaktēt! Skaties, viņš nāk uz mūsu
pusi! Kalju, bēgam!"
"Mamm, viņš
nenāk uz mūsu pusi..." Kalju iesāka, bet tad vīrietis
iesaucās:
"Atvainojiet!
Pagaidiet, lūdzu!"
"Nu tu pats
redzi! Ak, dievs, es tak teicu, ka viņš ir laupītājs! Kur man tā
svilpe palika?" Malle krita izmisumā un taustīja kabatu, taču
aiz pārbīļa neko nespēja atrast.
"Pagaidiet
mirklīti!" vīrietis vēlreiz iesaucās.
"Mēs neko
negaidīsim, mēs ļoti steidzamies!" Malle sauca pretī, viņas
seja aiz milzīgā uztraukuma bija kļuvusi pleķaina. Viņa rāva
Kalju aiz rokas. Tomēr garais, briļļainais vīrs bija ātrāks,
viņš pienāca tiem blakus un jautāja:
"Piedodiet, jūs
laikam šurp nākat bieži, vai jūs nezināt, kur ir rakstnieka Jāna
Krosa kaps?"
"Kas? Mēs neko
nezinām! Mums ar dēlu ātri jāiet tālāk, viņa draugi, karavīri,
gaida aiz tā krūma!"
"Tad varbūt
viņi zina?" vīrs pieklājīgi jautāja.
"Viņi arī
neko nezina!" Malle apgalvoja un steidzās tālāk, tik ātri,
cik vecās kājas nesa. Kalju vilkās viņai astē.
"Māt, tas vīrs
nav nekāds laupītājs. Viņš meklēja Jāna Krosa kapu!" tas
skaidroja.
"Ej tu galīgi
ar savu Krosu! Skaties, vai viņš neskrien mums pakaļ!"
"Nē, viņš
nogriezās uz citu pusi."
"Ohh!"
Malle apstājās un noslaucīja sviedrus no pieres. "Nu gan
pārbijos!" Viņa ielika roku kabatā. "Nu re, svilpe bija
aizslīdējusi aiz oderes! Tā vienmēr, kā tev kaut kas vajadzīgs,
tas pazūd."
"Ir jau labi,
mamm! Padomā, cik neveikli būtu sanācis! Cilvēks meklē slavena
rakstnieka kapu, bet tu svilp!"
"Neko viņš
nemeklēja! Kas tu viņa ģīmi neredzēji? Tipisks laupītājs!
Šausmīgs vīrs!" Malle apgalvoja. "Bet viņš sāka
baidīties, kad es pateicu par karavīriem, un aizgāja meklēt citu
upuri."
"Es tam
neticu," Kalju palika pie sava.
"Tu jau vienmēr
tici, ka visi cilvēki ir tikai labi!" Malle nopūtās. "Nu
ja, tev ir laba sirds un tu domā, ka citi cilvēki ir tādi paši.
Labs zēns esi. Ejam nu uz autobusu, mums vēl mājās ir Ulo kunga
vakardienas frikadeļu zupa, uzsildīšu, paēdīsim. Un tēvam tagad
skaisti, svece deg, un puķes zied. Labāk nevar gribēt."
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru