ceturtdiena, 2014. gada 22. maijs

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (23)


Nākamajā rītā Malle teica:
"Šodien gaidāms skaists laiks, vajadzētu aiziet uz kapsētu pie Ričarda."
Kalju tēvs Ričards bija miris jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un viņa kapa apmeklējums laika gaitā bija kļuvis par nedēļas nogales rituālu. Uz ziemu gan tas neattiecās, jo tad ir biezs sniegs un zem kupenām kapakmens pat nebija lāga atrodams. Taču vasarā gan kapsēta tika apciemota ik nedēļu, jo augi taču jāaplaista, un bija jau arī jauki tāpat vien pastaigāties.
Malle kapsētas apmeklējumam aizvien gatavojās ļoti rūpīgi, sameklēja priekšnama skapī mazītiņo grābeklīti, kura otrs gals bija lāpstiņa, izņēma arī maziņo lejkannu un Kalju veco flaneļa kreklu kapakmens nospodrināšanai. Vēl noteikti kabatā ielika rotaļlietu veikalā pirktu pīlesveida svilpīti, kā arī līdzekli pret odiem. Tie pēdējie tika ņemti līdzi drošības labad. Malle bija pilnīgi pārliecināta, ka kapos ņudz no klaidoņiem, kabatzagļiem un visādiem perversiem tipiem, kuru mīļākā nodarbošanās bija uzbrukt vecām sievietēm.
"Ir ļoti daudz gadījumu, kad kapos uzbrūk cilvēkiem!" viņa vienmēr atkārtoja. "Ohuristi Leili aizgāja pie brāļa kapa un bija tikko iestādījusi puķes, kad no mugurpuses dabūja sitienu pa galvu un, nākusi pie samaņas, konstatēja, ka naudasmaks pazudis ar visu naudu. Un tad vēl Lillenfelda Tamāra, viņa mierīgi gāja uz savu vecāku kapu pusi, un viens baismīga paskata vīrs nāca pretī un sauca: "Dod naudu!" Tamāra atbildējusi – ko nu jūs man, trūcīgai pensionārei, naudu prasāt, man pašai tās nav –bet laupītājam jau tas nerūpēja, pielēca klāt un sāka žņaugt. Par laimi, kāds godīgs vīrietis gājis garām, tas uzsaucis – ko jūs darāt sievietei, es tūliņ izsaukšu policiju, tad nu slepkava nobijās un aizbēga. Kapsēta šādā ziņā ir visbīstamākā vieta, jo tur ir maz cilvēku, tur ir ēnains, klaidoņiem tur ļoti labi slēpties un uzglūnēt. Pilumetsa Aili Pernamaelā vienreiz redzēja veselu laupītāju baru, sēdēja pie kapa, ēda desu, dzēra vīnu, ieraugot Aili, iesaucās – nāciet, kundze, bariņā, iedzeriet uz mūsu veselību. Un viens, visbriesmīgākais, vēl iekliedzās, lai sēžoties viņam klēpī. Aili vēlāk stāstīja, ka būtu vajadzējis iet prom, bet tik daudz prāta viņai bijis pie tiem vīriešiem neiet, tikai uzsaukusi, ka viņai neesot laika neko dzert un klēpī sēdēt, viņu tepat netālu gaidot vīrs kopā ar lielo suni. Un mēģināja taisīties prom. Laupītāji gan neuzbruka, jo, noticējuši, ka Aili gaida vīrs ar suni, nobijās."
"Tad patiesībā viņai nekāda vīra ar suni nebija?"
"No kurienes gan, Aili nekad nav bijis vīra, tak sameloja, lai paliktu dzīva."
"Mammu, ja tavus stāstus paklausās, tad var padomāt, ka bīstamākas vietas par kapsētu pasaulē nav," Kalju aizrādīja.
"Nav jau arī! Tā patiešām ir visbīstamākā vieta! Tāpēc vajag svilpi un odu atbaidītāju vienmēr līdzi. Kā kāds nāks virsū, tā es uzreiz iepūtīšu svilpē, lai izsauktu palīdzību, bet odu atbaidītāju iepūtīšu laupītājam acīs."
"Mamm, nu es taču iešu tev līdzi."
"Tu tikpat pret tiem bandītiem neko nevarētu padarīt, tu taču nekad neesi pratis kauties. Tu ņem vērā, ka, tiklīdz laupītāji uzbruks un es iepūtīšu svilpē, tā tu skrien prom uz lielo ceļu un kliedz, cik jaudas."
"Mamm, man taču ir mobilais, es varēšu piezvanīt policijai, ja nu tiešām kaut kas atgadīsies."
"Muļķības, kā tad tu piezvanīsi, laupītāji tev tūliņ izraus telefonu no rokām! Un kad vēl tā policija ieradīsies! Tikai bēgšana var līdzēt! Es jau arī skrietu, bet es jau esmu veca un resna, es nejaudāju. Es mēģināšu ar to odu aizbaidāmo, tad viņš nevarēs tūlīt sākt žņaugt, bet pa to laiku tu atvedīsi palīdzību."
Vārdu sakot, gatavošanās apmeklēt Ričarda kapu bija gluži kā gatavošanās karam.
"Mēs tagad ejam pie tevis," teica Malle Ričarda bildei un ūsaina vīrieša figūriņai, ko viņa bija dabūjusi no Imanuēla kunga un kas tik ļoti atgādināja mirušo dzīvesbiedru. Tad viņa ielika kabatā svilpīti un odu atbaidāmo līdzekli, un nu māte ar dēlu devās ceļā.
Autobusā bija daudz cilvēku, tomēr Malle dabūja sēdēt. Viņa labvēlīgi nopētīja pārējos braucējus, starp kuriem vairākiem arī no somām rēgojās darbarīki.
"Arī brauc uz kapiem," viņa Kalju pavēstīja. "Tas ir labi – kad daudz cilvēku, tad laupītāji neuzdrīkstas uzbrukt."
Pie kapsētas vārtiem pārdeva ziedus, un Malle uzreiz virzījās uz letes pusi.
"Pagājšreiz, kad bijām, tad vēl bija salnas, tad puķes nevarēja stādīt, bet tagad gan paņemsim pāris stādiņus," viņa teica un vērsās pie pārdevējas:
"Vai šīs atraitnītes ir svaigas?"
"Kādā ziņā svaigas?" pārdevēja brīnījās. "Kamēr puķei sakne ir augsnē, tā aizvien ir svaiga! Grieztās puķes novīst, bet šīs ir podiņā. Ņemiet, ņemiet, tās ziedēs vēl vairākus mēnešus."
"Dažreiz šīs puķes, jau pie kapa iestādītas, izrok un pārdod vēlreiz," Malle bargi teica.
"Mammu!" Kalju čukstēja, juzdamies neveikli.
"Nē, es par tādiem gadījumiem neko neesmu dzirdējusi," pārdevēja saīga. "Kas gan naktī ietu uz kapiem rakt ārā puķes?"
"Vai dieniņ! Tādu ir daudz!"
"Es nezinu nevienu. Un to nu gan jums ar roku uz sirds varu teikt, ka šīs atraitnītes nav ne no kāda kapa izraktas, es tās šorīt no rīta atvedu no mājām."
"Labi, tad dodiet divas dzeltenās."
Pārdevēja ietina puķes avīzē, un Kalju tās paņēma. Tad viņi iegāja pa vārtiem.
"Mammu, kas tas tev par stāstu par to puķu izrakšanu?" satraukti jautāja Kalju. "Nekas tāds nav bijis!"
"Kā nu ne! Mana tante Luise – tu viņu neatceries, viņa nomira ar vēzi, kad tev bija divi gadi – viņa to redzējusi savām acīm! Atnāca pie vecāku kapa apliet puķes un ieraudzīja, ka kāds kaut ko ņemas pie kapa. Padomājusi, ka tā ir kāda radiniece, no mugurpuses jau nevarēja saprast, un pat uzsauca "labu veiksmi!". Kā šī nobijās! Tā bija pilnīgi sveša sieviete, kas raka ārā puķes no Luises vecāku kapiem! Pielēca kājās un skrēja prom, bet dažas puķes nebija paspējusi savākt, Luise tad nu iestādīja tās atpakaļ un vēlāk teica, ka pasaule ir sajukusi prātā, nu jau arī mirušos apzog, liec kaut sargsuni pie kapa."
"Nu jā, bet tā pārdevēja! Viņa tak nebija zagle! Viņa apvainojās!"
"Viņai nekas nekaiš, mēs tak no viņas nopirkām, tā ka ir laimīga. Cenas gan bija salikusi kā kādām rozēm. Pagaidi, Kalju, apstājies – paskaties, kas tur no turienes lūr?"
"Mammu, tas ir koks."
"Ļoti dīvains koks! Nu labi, ejam tālāk."
Malle un Kalju sasniedza Ričarda kapu. Malle salika rokas un pie sevis noskaitīja lūgšanu, tad nopūtās un teica:
"Skat, cik tev bēdīgi, Ričard, nevienas puķītes. Neraizējies, mēs tagad atnesām. Tev taču vienmēr patikušas atraitnītes. Kalju, noliec vienu puķi vienā akmens pusē un otru otrā."
Pa to laiku, kamēr Kalju nesa ūdeni, Malle nospodrināja kapakmeni, tomēr atstājot neskartu kapakmens aizmugurē noausto zirnekļtīklu.
"Lai viņš ir!" viņa pati sev teica. "Mazais zirneklītis būs tev biedrs."
Kalju iestādīja atraitnītes, rūpīgi aplaistīja un aizdedza no mājām paņemto balto sveci. Malle mēģināja nogrābt ap kapa vietu, bet viņai bija grūti pieliekties un tā atdeva grābekli Kalju.
"Esi labs zēns, izdari pats."
Un piemetināja, pagriezdamās uz Ričarda pusi:
"Viņš ir labs zēns, rūpējas par mani, strādā kārtīgi. Es par viņu nevaru sūdzēties."
Viņa mazu brīdi pastāvēja klusēdama, kā pārdomādama, un pārlaida skatienu kapam. Pēkšņi viņa izrāva grābekli no Kalju rokām, ielika maisā un čukstēja:
"Ejam nu ātri! Te ir viens šausmīgs vīrietis!"
"Kur?" Kalju izbijās, paskatījās apkārt un ieraudzīja garu vīrieti ar brillēm, kas dažus metrus tālāk lēni virzījās starp kapiem un šķita kaut ko meklējam.
"Mammu, tas ir pilnīgi parasts vīrietis!"
"Kāds parasts, paskaties, cik garš! Un ko viņš tā lūr! Nāc ātrāk!"
"Viņš laikam meklē kādu kapu," Kalju izteica pieņēmumu.
"Ko tur meklēt! Katrs normāls cilvēks tak zin, kur ir viņa tuvinieku kapi! Šitā glūn tad, kad grib kādu noslaktēt! Skaties, viņš nāk uz mūsu pusi! Kalju, bēgam!"
"Mamm, viņš nenāk uz mūsu pusi..." Kalju iesāka, bet tad vīrietis iesaucās:
"Atvainojiet! Pagaidiet, lūdzu!"
"Nu tu pats redzi! Ak, dievs, es tak teicu, ka viņš ir laupītājs! Kur man tā svilpe palika?" Malle krita izmisumā un taustīja kabatu, taču aiz pārbīļa neko nespēja atrast.
"Pagaidiet mirklīti!" vīrietis vēlreiz iesaucās.
"Mēs neko negaidīsim, mēs ļoti steidzamies!" Malle sauca pretī, viņas seja aiz milzīgā uztraukuma bija kļuvusi pleķaina. Viņa rāva Kalju aiz rokas. Tomēr garais, briļļainais vīrs bija ātrāks, viņš pienāca tiem blakus un jautāja:
"Piedodiet, jūs laikam šurp nākat bieži, vai jūs nezināt, kur ir rakstnieka Jāna Krosa kaps?"
"Kas? Mēs neko nezinām! Mums ar dēlu ātri jāiet tālāk, viņa draugi, karavīri, gaida aiz tā krūma!"
"Tad varbūt viņi zina?" vīrs pieklājīgi jautāja.
"Viņi arī neko nezina!" Malle apgalvoja un steidzās tālāk, tik ātri, cik vecās kājas nesa. Kalju vilkās viņai astē.
"Māt, tas vīrs nav nekāds laupītājs. Viņš meklēja Jāna Krosa kapu!" tas skaidroja.
"Ej tu galīgi ar savu Krosu! Skaties, vai viņš neskrien mums pakaļ!"
"Nē, viņš nogriezās uz citu pusi."
"Ohh!" Malle apstājās un noslaucīja sviedrus no pieres. "Nu gan pārbijos!" Viņa ielika roku kabatā. "Nu re, svilpe bija aizslīdējusi aiz oderes! Tā vienmēr, kā tev kaut kas vajadzīgs, tas pazūd."
"Ir jau labi, mamm! Padomā, cik neveikli būtu sanācis! Cilvēks meklē slavena rakstnieka kapu, bet tu svilp!"
"Neko viņš nemeklēja! Kas tu viņa ģīmi neredzēji? Tipisks laupītājs! Šausmīgs vīrs!" Malle apgalvoja. "Bet viņš sāka baidīties, kad es pateicu par karavīriem, un aizgāja meklēt citu upuri."
"Es tam neticu," Kalju palika pie sava.
"Tu jau vienmēr tici, ka visi cilvēki ir tikai labi!" Malle nopūtās. "Nu ja, tev ir laba sirds un tu domā, ka citi cilvēki ir tādi paši. Labs zēns esi. Ejam nu uz autobusu, mums vēl mājās ir Ulo kunga vakardienas frikadeļu zupa, uzsildīšu, paēdīsim. Un tēvam tagad skaisti, svece deg, un puķes zied. Labāk nevar gribēt."

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru