Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (18)

Reinam bija Sandra no dārziņa jāizņem tāpēc, ka Anu pavadīja vakaru ar draudzeni. Draudzeni sauca Karmena, un viņa bija ielūgusi Anu uz kopīgu šopingtūri.

"Tirdzniecības centrā ir trakās dienas, un es gribu sev nopirkt normālas vasaras drēbes," Karmena skaidroja. "Bet es gribu, lai kāds mani pieskata, jo veikalos es vienmēr zaudēju galvu. Es neko nespēju izvēlēties, bet, kad beidzot tomēr izvēlos, tad kaut ko šausmīgu un nekvalitatīvu. Pēc tam mājās pilnīgi raudu – nu kāpēc man bija jāpērk tieši šitais kankars, bija taču arī labākas mantas? Es nezinu, kas tas ir, bet mani kaut kas velk uz tām šausmīgajām lupatām."

"Vai tad ir tik traki? Pēc manām domām, tavām drēbēm nav nekādas vainas," Anu mierināja.

"Tu jau neesi redzējusi visas tās riebeklības, ko es nopērku!" viņa strīdējās pretī. "Tu tiešām domā, ka es ar tādām ietu cilvēkos? Es tās iebāžu skapja dziļākajā stūrī, lai nekad vairs neieraudzītu. Tās nedaudzās drēbes, ko es valkāju, ir nejauši laimīgi nopirkušās, bet uz katru labo drēbi ir kalns drazu. Lūdzu, Anu, nāc līdzi, man patiešām vajag, lai kāds blakus skatās un dod padomus."

"Bet tavs vīrs?" Anu jautāja.

"Mans vīrs!" Karmena ievaidējās. "Pāvo no drēbēm neko nesaprot! Kad es viņam pajautāju, viņš tikai vienmēr atbild – jā, super! Es varu sev kaut kartupeļu maisu uzvilkt virsū, viņš nemanīs starpību. Viņš nu ir pēdējais, kam prasīt padomu, viņam vispār nav gaumes izjūtas. Viņam pašam pilnīgi vienalga, ko vilkt mugurā, es viņam pērku drēbes, pats viņš staigātu caurām biksēm. Vai tu nāksi ar mani? Nu lūdzu!"

"Nu labi jau labi, man šovakar kontroldarbi nav jālabo, tā ka varu iet," teica Anu. "Ejam šopingot."

Trakajās dienās cilvēku bija ka biezs, un visi staigāja riņķī kā sēņotāji pa mežu, kas starp sūnām un zariem meklē laupījumu. Atšķirībā no meža, kur nākas īpaši lēni vilkties, lai pamanītu kādu sēni, veikalā, protams, ir lērums preču, bet – turpinot salīdzinājumu ar sēņu mežu – tās bija lielākoties tārpainas vai suņusēnes. Ikviens meklēja vislabāko, meklēja rudmieses vai baravikas, visapkārt raidot satrauktu skatienu.

Karmena un Anu ienāca tirdzniecības namā, un Karmena uzreiz metās uz vīriešu nodaļas pusi.

"Kur tu ej, tur ir vīriešu apģērbi!" Anu apsauca.

"Jā, es zinu, bet es izdomāju, ka priekš Pāvo jānopērk kāds krekls," Karmena atteica. "Man tie viņa krekli jau galīgi apnikuši. Zini, tas ir kā ar tapetēm – vienā brīdī apriebjas un nekas cits neatliek kā nomainīt. Jo siena jau pati par savu izskatu nerūpēsies. Siena pati var stāvēt kaut simt gadu ar vienām un tām pašām tapetēm, viņa pati tās mainīt nesāks."

"Jā, par tapetēm allaž jārūpējas cilvēkiem," Anu piekrita.

Tad nu abas gāja uz vīriešu nodaļu un sāka meklēt kreklu priekš Pāvo.

"Principā var, protams, nopirkt vienalga kādu," teica Karmena. "Pāvo būs mierā ar visu. Bet man pašai vajag, lai būtu patīkami uz viņu skatīties. Tā ka es ņemšu šo zilo un vēl arī zaļo ar baltām strīpām. Tie gan ir nocenoti, bet izskatās tīri normāli. Ar zilo viņš varēs iet uz darbu, bet zaļi-balti strīpaino es viņam uzvilkšu tad, kad mēs kaut kur iziesim."

"Tev taču nemaz nevajag palīdzību," Anu prātoja. "Tu rīkojies ļoti pārdomāti."

"Ak kungs, es tak tevi ne jau tāpēc lūdzu palīgā, lai Pāvo drēbes izvēlētos!" Karmena izsaucās. "Ar Pāvo drēbēm, protams, ka es pati varu tikt galā. Tavs padoms ir vajadzīgs attiecībā uz manām drēbēm. Tūlīt iesim uz sieviešu nodaļu, tad tu redzēsi, cik grūti man iet."

Viņa samaksāja par krekliem un jau pagriezās uz sieviešu nodaļas pusi, kad Karmena kaut ko atcerējās.

"Patiesībā man vajadzētu arī Johannesam kaut ko nopirkt."

Johanness bija Karmenas dēls, viņš mācījās ģimnāzijā un gribēja kļūt par ķīmiķi.

"Viņš ir precīzi tāds pats kā tēvs," Karmena žēlojās. "Viņam absolūti neinteresē, kas ir mugurā. Viņam bija viens vecs, brūns džemperis ar caurumu uz vēdera, ar ko tas gāja visur, līdz es to vairs nevarēju izturēt un džemperi izmetu. Un iedomājies – kad viņš no rīta vairs savu džemperi uz krēsla neatrada, viņš aizgāja uz skolu vienā T-kreklā! Ziemā! Es pēc tam jautāju, kā tas iespējams, ka nav auksti – a šis atbild, ka bija gan auksti, bet ko tad lai dara, ja džemperi uz krēsla neatrod. Es saku – bet, mīļais cilvēk, kāpēc tu nepaņēmi no skapja citu džemperi, tur taču ir vairāki pilnīgi jauni. Viņš atbild, ka viņam tāda doma neesot ienākusi prātā. Sēž skolā visu cauru dienu T-kreklā, es interesējos, vai tad citiem tas nelikās savādi, šis saka, kas tur savāds, es taču nebiju pliks. Ai, nopirkšu viņam sporta jaku."

Viņas gāja un izvēlējās Karmenasprāt piemērotāko jaku, samaksāja par to. Mirkli vēlāk Karmenai ienāca prātā, ka Johannesam vajadzētu arī jaunas bikses.

"Varbūt lai viņš pats pērk?" Anu šaubījās. "Tomēr labāk, ja viņš pats ir līdzi, tad varēsiet uzlaikot un pakonsultēties."

"Ar ko pakonsultēties? Ar Johannesu? Kādu padomu viņš var dot? Nē, no viņa te nebūs nekādas jēgas, viņš tikai traucēs un kritīs man uz nerviem. Vispār viņš jau tik un tā nenāktu. Viņš ienīst veikalus. Ja es viņam teiktu, ka mums jāiet nopirkt bikses, viņš atbildētu, ka viņam jau ir un jaunas nevajag, bet es ta zinu, ka vajag, es uz tām vecajām skrandām vairs paskatīties! Vienos pleķos un izdilušiem galiem. Vakarā izmetīšu vecās ārā un vietā nolikšu jaunās, viņš pat nepamanīs izmaiņas. Nāc, ejam, es tūliņ kādas sameklēšu. Viņa izmērus es zinu precīzi, gan viņa, gan Pāvo, kā gan citādi, es taču viņus apģērbju."

"Viņi tev laikam ir kā divas papīra lelles," prātoja Anu.

"Tieši tā! Divas papīra lelles! Ja es viņiem jaunas drēbes neizgriezīšu, abi sēdēs pliki. Skat, šīs bikses ir lētas un diezgan normālas, es tās ņemu."

"Pēc manām domām viņas ir mazliet... kā teikt..." Anu šaubījās. "Vecmodīgas. Jaunam puisim..."

"Klausies, kāda starpība! Es tak teicu, ka viņš nepamana tādas lietas!"

Viņas samaksāja par biksēm, un Karmena teica, ka nu viņa ir gatava sieviešu nodaļai.

Bet tad, pārlaidusi skatienu cepuru plauktam, Karmena pamanīja nocenotu žokejcepuri un izlēma, ka tā derētu Pāvo.

"Vai tad viņš nēsā žokejcepures?" jautāja Anu. "Es viņu nekad neesmu redzējusi ar tādu."

"Viņam agrāk tādas nav bijis," Karmena paskaidroja. "Bet manam priekam viņš tādu varētu sākt nēsāt. Kāpēc ne?"

"Viņš jau parasti nēsā kaut ko līdzīgu bumbuļmicei."

"Tieši tā, līdzīgu! Viņš ar viņu staigā jau ilgi, nu jau pietiek. Paskaties, cik šitā žokejcepure ir lēta! Goda vārds, es to nopirkšu un uzlikšu Pāvo galvā."

"Tu ved savu vīriešu baru uz grandiozām pārmaiņām," teica Anu. "Bet paši viņi tās nemaz nejūt."

"Es gan jūtu! Klausies, ne jau katru dienu es viņiem pērku jaunas drēbes. Reizi gadā nokļūstu veikalā, un tad nu sanāk dzēst ugunsgrēku. Nevaru tak bezgalīgi dzīvot kopā ar diviem skrandaiņiem. Es gribu, lai manas papīra lelles izskatās vairāk vai mazāk pēc cilvēkiem."

Viņas nopirka arī žokejcepuri un beidzot ar iepirkuma maisiem rokās sasniedza sieviešu nodaļu, kur sēņotāju bija īpaši daudz, visi cerībā atrast īstus dārgumus par pazeminātām cenām. Viņi apčamdīja apģērbus, cēla pret gaismu, spaidīja pirkstos, izraustīja un izstaipīja vienādi un otrādi, un beigu beigās pameta un maldījās tālāk.

"Vai, tagad sākas grūtākais!" žēlojās Karmena, nogurusi no jau veiktajiem pirkumiem, un blenza uz kaudzēs sakrautajiem tērpiem ar izmisušu skatienu. "Es te neko neatradīšu!"

"Esi mierīga, re, cik vienkārši bija nopirkt drēbes Pāvo un Johannesam!" Anu mierināja. "Un tagad nemaz nebūs grūtāk. Ko tev vajag?"

"Kā lai es zinu? Visdažādākās lietas! Kādā sakarā te Pāvo un Johanness? To vispār nevar salīdzināt, es jau gan neesmu nekāda papīra lelle."

Viņas sāka rakņāties pa apģērbu kaudzēm, bet Karmena izrādījās patiesi smags gadījums. Viņa pesimistiski aplūkoja katru lietu, nopētīja no visām pusēm un kad Anu apjautājās "Vai patīk?", tad traģiskā balsī atbildēja:

"Es nezinu! Neuzdod tik sarežģītus jautājumus! Ak dievs, es sajukšu prātā!"

"Manuprāt, šis tev piestāvētu."

"Domā? Nu es nezinu..."

"Uzlaikosim," Anu rosināja. "Tad pati arī redzēsi."

"Bet varbūt tomēr uzlaikot šo?" viņa pacēla nākamo apģērba gabalu.

"Uzlaikosim. Uzlaikosim abus."

"Nezinu, paskatīsimies vēl."

Tad pēc pusstundas:

"Es neko neatrodu! Anu, es pilnīgi neko neatrodu!"

"Mieru, mēs jau atradām visu ko, tu tikai negribēji laikot."

"Bet saproti, es nezinu... Es nezinu, vai man tieši šie ir vajadzīgi? Varbūt man tomēr vajag ko citu?"

"Nu tad pirksim to citu," Anu centās saglabāt pacietību.

"Bet es taču nezinu ko... Es neko nezinu! Tas ir šausmīgi."

Beidzot, pēc milzīgas iekšējas cīņas, Karmena nopirka vienu blūzi un pēc tam drūmi paziņoja Anu:

"Bet es to tomēr nevalkāšu. Man viņa nepiestāv."

"Piestāv gan! Ļoti labi piestāv!"

"Nepiestāv."

"Kāpēc tad tu to nopirki?"

"Tāpēc, ka esmu muļķe. Tagad redzi, ka es vienmēr nopērku kaut ko atbaidošu."

"Tici man, tā ir ļoti smuka blūze!"

Karmena neticīgi purināja galvu. Tad dziļi nopūtās, momentā kļuva lietišķa un paziņoja:

“Man ienāca doma, ka man vēl jānopērk priekš Pāvo apakšbikses.”

Viņas gāja atpakaļ uz vīriešu nodaļu, kur Karmena atkal izrādīja dzelžainu pašpārliecinātību un nešaubīgi izvēlējās sūnu zaļas apakšbikses, ko pārdeva komplektā pa seši.

“Kāpēc tieši zaļas?” jautāja Anu.

“Jo tās ir vislētākās un kāda starpība, kādas krāsas apenes Pāvo valkā,” teica Karmena. “Es paņemšu Johannesam arī. Tad būs rezerve ilgākam laikam. Pašreiz Pāvo ir tikai divi pāri, bet Johannesam trīs pāri, tagad būs astoņi un deviņi.”

“Tev viss ir uzskaitē,” Anu atzinīgi pamāja.

“Jābūt,” Karmena teica. “Citādi vienā jaukā dienā iestāsies situācija kā pērtiķbūrī, kura iemītnieki skraida ar plikām pakaļām.”

“Varbūt viņiem vajag zeķes arī nopirkt?” Anu iejautājās.

“Jā, pareizi, nopirksim arī zeķes,” Karmena piekrita. “Trakajās dienās noteikti būs lētāk kā parasti.”

Kad viņas beidzot izgāja no veikala, Karmenai bija abas rokas pilnas ar iepirkumu maisiem.

“Tik mīļi no tevis, ka tu piekriti man palīdzēt,” teica Karmena. “Man tomēr par to blūzi nav mierīgs prāts. Man ir sajūta, ka viņa ir par šauru.”

“Nemaz ne! Manuprāt viņa ir pat nedaudz par platu!”

“Par platu? Nu jā, iespējams. Ak kungs, kāpēc es mūžīgi nopērku drēbes, kas plandās?”

“Nē, viņa neplandās. Karmena, viss ir kārtībā, tici man!”

Karmena skābi pasmīnēja.

“Ai labi, aizmirstam to blūzi,” viņa noteica. “Vismaz man tagad uz kādu laiku ir, ko vilkt mugurā maniem vīriešiem! Čau, dārgā! Vēlreiz liels paldies! Sazvanāmies!”

Un Karmena možā solī devās uz stāvvietas pusi, kur bija viņas mašīna.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (17)

Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, kā parasti, pagriezās ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Viņš pagāja garām ziedu veikalam un pulksteņdarbnīcai. Tagad nācās šķērsot ielu, bet šodien Reins nevarēja iegriezties “Oposumā”, jo bija jādodas uz bērnudārzu. Šodien bija viņa kārta izņemt Sandru.

Viņš slāja tālāk pa ielu, šķērsoja vienu pagalmu, jo tā bija taisnāk, tad pagriezās un sasniedza bērnudārzu. Kāds zēns stāvēja vārtu otrā pusē gluži kā sardzē un, pamanījis Reinu nākam, traucās atvērt vārtiņus.

“Paldies!” teica Reins.

“Astoņpadsmitais,” atbildēja zēns. “Tu esi astoņpadsmitais.”

Viņš rūpīgi aizvēra vārtiņus un palika gaidīt deviņpadsmito.

Bērni bija ārā. Pāris meiteņu uzreiz metās kliegt: “Sandras tētis nāk! Sandras tētis nāk!” Sandra, kas spēlējās otrā galā, pamanīja Reinu, pamāja viņam un lēnām nāca klāt. Acīmredzot pārāk lēni, jo citi bērni bija nemierīgi. Viens zēns pieskrēja pie Sandras, sagrāba viņu aiz kapuces un iebļāvās pilnā balsī:

“Sandra! Tavs tētis nāk!”

“Es jau redzu, nebļauj,” Sandra dusmīgi teica. “Pilnīgs muļķis.”

Zēns domīgi paurbināja degunu, kopā ar Sandru pienāca pie Reina un teica:

“Es protu skrūvēt ar skrūvgriezi.”

“Skat, kāds malacis!” Reins uzslavēja, bet Sandra sarauca uzacis un paziņoja:

“A kas mums par daļu!” viņa paņēma tēti aiz rokas un veda iekšā.

“Kas tas bija par zēnu?” Reins jautāja.

“Kristo,” Sandra atteica. “Viņš visu laiku lielās un maisās. Mēs ar meitenēm gribam spēlēties, bet viņš nāk un sāk runāt! Jau apnicis!”

“Bet varbūt viņš arī grib ar jums spēlēties?” Reins izteica domu.

“Nē, viņš grib tikai lielīties. Uzkāpj uz celma un tik stāsta, ko viņš prot.”

“Ko tad viņš prot?” Reins prašņāja, palīdzēdams meitai apģērbties.

“Šodien viņš teica, ka prot sasiet kurpju šņores un izslēgt radio.”

“Nu gan jau prot,” Reins prātoja. “Radio izslēgt ir viegli, nospiež podziņu un viss. Tu arī proti.”

“Protams, ka māku, bet es nekāpju uz celma, lai visiem par to paziņotu. Viņš ir tik apnicīgs, ka no viņa citādi netiek vaļā kā ar bučošanos.”

“Ko tas nozīmē, ar bučošanos?” interesējās Reins. “Tu viņam devi buču?”

“Es izliekos, ka gribu dot,” Sandra skaidroja. “Sataisu lūpas šitā un eju uz viņa pusi. Tad viņš bēg, aizskrien aiz krūma un sāk vemt.”

“Kā – vemt?” brīnījās Reins. “Patiešām vemj?”

“Nē, nu, viņš tikai taisa tādas skaņas – oa, oa! Vai skrien uz smilšukasti un sāk rakt ārā smiltis. Viņš tik baigi baidās no bučām,” Sandra stāstīja, uzvaroši smīkņādama. “Patiesībā visi puiši baidās, mēs viņus vienmēr, kad gribam, varam sabaidīt.”

Viņi izgāja ārā. Kristo tūliņ bija klāt, pielēca pie Reina un iesaucās:

“Es protu pats uzvilkt džemperi!”

“Tu esi meistars visos darbos,” Reins pamāja. Kāds cits zēns, kas bija pār gurniem apvilcis šņori, arī pieskrēja klāt un paziņoja:

“Skaties, man ir aste!”

“Kas tad tu tagad esi, lapsa, vai?” Reins jautāja. Zēns iespurdzās, it kā onkulis būtu pateicis ko īpaši muļķīgu.

“Nē, lapsas taču ir dzīvnieki!” viņš iesaucās. “Mani sauc Aleksandrs Blūmenfelds!”

Pie vārtiņiem bija izcēlies skandāls. Pēc vārtusarga bija ieradusies mamma, bet zēns negribēja iet mājās, raudāja un kliedza:

“Es gribu palikt te! Es gribu palikt te!”

“Daudz tev tagad ir?” jautāja nelaimīgā māte. “Cik cilvēku ir iegājuši?”

“Divdesmit seši!”

“Dārgais bērns, tad vēl tev tik daudz pietrūkst līdz simtam! Tik daudz mammu un tētu neatnāks, tik daudz bērnu nemaz bērnudārzā nav.”

“Es gribu palikt te!” zēns spiedza un spirinājās mātei pie rokas, stiepjoties ar brīvo roku uz vārtiņu pusi kā izslāpušais, kura acu priekšā izžūst ūdens avots.

Reins ar Sandru izgāja pa vārtiņiem un čāpoja uz māju pusi.

“Ko tu šodien bērnudārzā ēdi?” Reins jautāja.

“Neko,” Sandra atbildēja. “Šodien bija kāpostu zupa. Un vakariņās bija riebīga zivs. Bet es izdzēru divas glāzes morsa.”

“Tad varbūt ejam ēst?” piedāvāja Reins.

“Uz ”Oposumu”? Ejam!” Sandra piekrita. Viņa tur jau agrāk bija bijusi, tāpat atceļā no bērnudārza, un viņai tur bija paticis, jo Ulo viņai vienmēr izcepa pankūkas, kuru ēdienkartē gan nebija, bet pie vēlmes aizvien varēja dabūt. Un tais pašās reizēs, kad Sandra ēda pankūkas, Reins dzēra alu pie ķilavmaizes, un visi bija apmierināti.

“Oposums” šoreiz bija diezgan pilns, bet pazīstamus cilvēkus nemanīja, izņemot Imanuēla kungu, kurš, kā parasti, neuzkrītoši sēdēja savā stūrī un lēnītiņām dzēra alu. Pārējie apmeklētāji bija sveši, bet noteikti arī jauki cilvēki. Vispār Reins bija pamanījis tādu raksturīgu iezīmi, ka svešiniekus, kas iegriezās “Oposumā”, lai steidzīgi pasūtītu zupu vai otro, kausu alus vai tasi tējas, apbūra šejienes omulīgā un sirsnīgā atmosfēra. Kaut gan to, protams, nevarēja zināt, kas īsti tie bija par cilvēkiem, par ko strādāja un kā uzvedās uz ielas vai pie auto stūres, bet “Oposums” uz viņiem iedarbojās gluži kā silds pleds, kurā ietīties un kas maigi apņem visu ķermeni.

“Kur mēs sēdēsim?” jautāja Sandra.

“Apsēdīsimies pie Imanuēla kunga,” Reins teica. “Imanuēla kungs, vai drīkst?”

“Katrā laikā!” Imanuēla kungs pamāja. “Vietas pietiek!”

“Vai pankūkas?” jautāja Ulo, pienācis pie Reina, lai sarokotos.

“Esi tik laipns. Un man alu un ķilavmaizi.”

“Pankūkas?” brīnījās Imanuēla kungs. “Es nemaz nezināju, ka te dod pankūkas!”

“Ēdienkartē nav, bet bērnam es vienmēr uztaisu,” Ulo paskaidroja.

“Ā, bērnam...” Imanuēla kungs pamāja ar galvu un izskatījās mazliet tā kā vīlies, tāpēc Ulo piedāvāja:

“Bet ja vēlaties, es jau jums arī varu kādu pārīti izcept? Panna jau tākātā karsta.”

“Ja vien tas jūs neapgrūtina!” atbildēja Imanuēla kungs, un viņa seja iemirdzējās, tā ka visas krunciņas ieņēma citu formu, it kā tās arī smaidītu. Sandra viņu ar interesi nopētīja.

“Tev nemaz nav matu,” viņa teica.

“Sandra!” Reins iesaucās.

“Ļoti pareizi, Sandriņ, patiešām nav,” Imanuēla kungs pamāja. “Ne viena vienīga matiņa.”

“Tava galva ir kā... kā kaut kāds tuksnesis,” domīgi teica Sandra. “Un krunkas ir kā līkumainas upes.”

“Kādas blēņas tu pļāpā, Sandra,” Reins kļuva vēl nemierīgāks. “Liec onkuļa galvai mieru!” Bet Imanuēla kungs tikai nopietni pamāja un teica:

“Tik tiešām! Krunkas ir kā upes, pa kurām ūdens aiztek aiz ausīm. Jā, zem dušas mana galva samirkst, bet dīgt nekas nesāk, tā nu mans pauris paliek aizvien plikāks.”

“Bet tas jau nekas,” teica Sandra, kurai Imanuēla kunga pēdējie vārdi bija izklausījušies skumīgi, tāpēc viņa gribēja veco vīru mierināt.

“Nu ja, tas jau nekas,” atbildēja Imanuēla kungs.

Ulo atnesa pankūkas un uzlika uz galda arī burku zemeņu ievārījuma, lai katrs varētu sev uzlikt tik daudz, cik sirds vēlas. Imanuēla kungs uzlika sev diezgan lielu kaudzi, un Sandra uzlika vēl vairāk, tā ka zem ievārījuma nemaz neredzēja pankūkas. Reins dabūja savu ķilavmaizi ar alu un uzsauca tostu uz Imanuēla kunga veselībām.

“Vai jūs te sen jau nākat?” viņš jautāja. “Es esmu jūs pēdējā laikā pamanījis, sēžat vienmēr te, stūrī, dažreiz sākumā pat nepamanu, bet tad vēlāk skatos, ka re, pie tā galviņa pazīstama seja.”

“Te ir labi,” atbildēja Imanuēla kungs. “Jā, es šurp nāku jau ilgu laiku un jūs esmu bieži redzējis. Bet man patīk tāpat vien klusiņām sēdēt un vērot cilvēkus. Tā priekš manis ir labākā izklaide. Man patīk cilvēki.”

“Jā, vai ne – suņu audzētājiem patīk suņi, citiem patīk zelta zivtiņas, bet, ka var patikt cilvēki, tas nemaz tā neienāk prātā,” Reins piekrita.

“Man patīk arī suņi un zelta zivtiņas,” Imanuēla kungs lēnīgi noteica. “Bet cilvēki tomēr vairāk.”

“Bet kaķi?” Sandra pajautāja.

“Kaķi arī.”

“Man mājās ir lelle runcis zābakos,” teica Sandra. “Un grāmata par runci zābakos. Vai tu zini to pasaku? Vecs vīrs uzdāvināja vecākajam dēlam dzirnavas, vidējam dēlam ēzeli un jaunākajam kaķi...”

“Sandra, nesāc tagad stāstīt!” Reins apsauca. “Un vēl ar pilnu muti!”

“Es zinu to stāstu,” teica Imanuēla kungs. “Kaķis uzvilka kājās zābakus un sāka kalpot jaunākajam dēlam.”

“Jā, bet es vēl vienmēr domāju, ka interesanti, kas notika ar ēzeli. Man ēzeļa ir tik žēl, par viņu grāmatā nemaz nestāsta. Tikai kaķis kļuva slavens.”

“Kaķis uzvilka zābakus, tāpēc,” skaidroja Reins. “Kaķis bija īpašs.”

“Bet tas nav godīgi!” Sandra satraucās. “Par ēzeli arī vajadzēja pastāstīt, ēzelis ir ļoti mīļš dzīvnieks. Tas nekas, ka viņam nebija zābaku, par parastiem dzīvniekiem arī vajag rakstīt pasaka. Citādi viņi ir bēdīgi.”

“Es tev piekrītu, Sandriņ,” teica Imanuēla kungs. “Ēzelis tiešām ir nepelnīti aizmirsts. Bet tu jau vari viņam palīdzēt. Izdomā pasaku par ēzeli. Par vienu pilnīgi parastu ēzeli. Viņš būs ļoti priecīgs.”

“Es?” brīnījās Sandra. “Es jau neesmu rakstniece.”

“Bet pasakas var sacerēt jebkurš.”

“Nu labi...” Sandra vilcinājās un īsu brīdi paskatījās griestos. “Ēzelis gāja kopā ar vidējo brāli un viņi sāka dzīvot skaistā mājā upes krastā. Ēzelis palīdzēja savam saimniekam... Tēti, kādus darbus ēzeļi dara?”

“Stiepj saiņus uz muguras.”

“Palīdzēja saimniekam stiept saiņus. Viņi vienmēr kopā gāja uz veikalu, nopirka daudz ēdiena un tad ēzelis nesa maisu uz mājām. Vidējais brālis bija ļoti priecīgs, ka viņam neko nevajadzēja nest rokās. Viņš vienmēr slavēja ēzeli un cienāja viņu ar burkāniem. Kad vidējam brālim piedzima bērns un sāka iet skolā, viņš nesa bērna skolas somu un bija arī tik labs, ka arī bērnam ļāva jāt sev uz muguras. Bērns ļoti mīlēja ēzeli un katru dienu tam salasīja lielu pieneņu pušķi, jo pienenes bija ēzeļa mīļākais ēdiens. Beigas.”

“Malacis,” Reins uzslavēja. “Bet vai tad ēzelim nekādi piedzīvojumi neatgadījās? Kā pasakās parasti notiek. Nu ka kāds burvis nolaupa bērnu, un ēzelis dodas to atbrīvot. Vai arī ēzelis izdzer burvju dzērienu un pārvēršas par skaistu princi...”

“Tēti, tas taču bija parasts ēzelis!” Sandra skaidroja.

“Jā, pareizi, Sandriņ, tas bija parasts ēzelis,” Imanuēla kungs pamāja krunkaino galvu. “Kāpēc vienmēr jānotiek kaut kam pasakainam? Ēzeļa dzīve bija skaista ar to, ka viņam deva burkānus un pieneņu lapas, viņu loloja un mīlēja. Tas ir jauki. Kāda ēzelim vajadzība pārvērsties par princi?”

“Nē, nekādas vajadzības nav,” Reins piekrita. “Protams, var arī tāda... parasta pasaka būt. Par parastu ēzeli. Vai tu pankūkas apēdi, Sandra? Tad iesim.”

Imanuēla kungs paspieda viņiem roku uz atvadām.

“Visu labu! Visu labu!” viņš paklanīdamies atkārtoja un spieda Sandras sīciņo roku.

“Patiešām, ļoti priecājos ar jums tuvāk iepazīties,” Reins teica. “Droši vien atkal redzēsimies. Jūs jau laikam bieži nākat šurp? Jūs tak laikam esat pensijā, tad jau jums ir laika te pasēdēt.”

“Jā, es esmu pensijā,” Imanuēla kungs apstiprināja. “Man ir daudz laika. Jauku vakaru, Sandriņ, un veselību ēzelim!”

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (16)

Parkā nodibinātais lasītāju klubs izzuda, pirms tas vispār sāka darboties.

Remontmeistars Juku izgulēja dzērumu, nākamajā rītā ar sāpošu galvu devās uz darbu un, špaktelēdams kārtējās centra biroja ēkas sienu, kā pa miglu atcerējās vakar parkā notikušo.

“Ar mani gadījās dīvains atgadījums,” viņš teica savam pāriniekam Fedjam. Fedja bija jau padzīvojis vīrs, krievs, kurš igauņu valodā runāja gluži pareizi, bet ar vieglu akcentu. Viņš bija pieredzējis cilvēks, visu ātri aptvēra un atcerējās dažādus laikus.

“Kas tad notika?” Fedja apvaicājās.

“Es parkā satiku kaut kādus večus, kas mani uzaicināju ar kaut kādu lasītāju klubu,” Juku skaidroja. “Rādīja arī grāmatas...”

“Nu-nū!” Fedja kratīja galvu. “Ak, kaut kādi veči parkā... Un lasītāju klubs... Saprotu! Juku, teikšu tev godīgi – tie bija homoseksuāļi.”

“Kas?”

“Nu pediņi, nu.”

“Ko tu saki?” Juku aiz bailēm nometa špaktelējamo lāpstiņu. “Tiešām?”

“Protams! Viņi vienmēr satiekas parkos, es zinu, es viņus tur vienmēr esmu redzējis. Jā jā! Ko tad viņi tev teica?”

“Zini, es vairs īsti neatceros, bet... Stāstīja par kaut kādu grāmatu... Par kaut kādu vecu kņazu tur bija, kas strādāja rokudarbus.”

“Vot, precīzi! Viņi visi jūtas kņazi un prinči. Es reiz pazinu vienu tādu, Kalmas saunā redzēju – viņam bija trusiki ar mežģīnēm. Iedomājies? Nav šaubu, visīstākie homoseksuāļi! Un rokudarbs – tas ir zināms, kas tas ir. Viņi jau allaž tā runā – kā saka – caur puķēm, vai ne. Kā viņi tevi atrada?”

“Es čurāju aiz krūma,” stāstīja Juku. “Un tad viņi uzsauca, lai nāku šurp... Un es, muļķis, gāju.”

“Ļoti tipiski,” Fedja pamāja. “Viņi bieži apmeklē publiskās tualetes, viņiem tādas lietas patīk skatīties. Saproti tak. Jā, jā, viņi vienmēr ir tur, kur var redzēt vīriešus ar vaļā biksēm, un tur novēro un tad uzaicina tevi uz... savu klubu.”

“Lasītāju klubu.”

“Nu ja, precīzi. Lasītāju klubu. Viņi ir kā šitie te... zirnekļi, izliek visur savas lamatas un vēro, kad muša iekrīt, tā tūlīt klāt. Ko viņi tev darīja?”

“Neko nedarīja, ko tu, Fedja, domā, ka es... Nu velns! Es būtu viņus kārtīgi iepļaukājis! Nē, viņi patiesībā bija pieklājīgi...”

“Pieklājīgi, jā! Kulturāli ļaudis! Inteliģenti! Protams!”

“Goda vārds! Aicināja mani atkal turpat uz parku, teica, lai tur satiekamies, vecākais apsolīja pastāstīt par dinozauriem...”

“Zini, es tev saku – sargi savu ādu, puis! Tie dinozauri – lai dievs tevi no viņiem pasargā! Nekādā gadījumā vairs neej uz to parku, tur acīmredzot ir viņu midzenis.”

“Klausies, tu domā, ka es kāds idiots? Turpmāk es tam parkam iešu ar lielu līkumu.”

“Ļoti pareizi. Malacis.”

“Velns!” Juku vēl nevarēja nomierināties. “Es nebūtu ticējis... Nebija jau vēl tik vēls, cilvēki visapkārt staigāja... Pat bērni bija parkā! Un viņi šitā publiski...”

“A no kā viņiem baidīties? Zini, viņiem visur augšās ir draugi. Tu jau nezini arī, kas tie bija par vīriem, kādos amatos. Varbūt ministri? Ja sāksi sūdzēties, viņi tev savārīs tādu putru, ka nevarēsi izstrēbt.”

Fedja nokāpa no trepēm un izšņauca degunu.

“Jā, viņiem ir vara,” viņš it kā skumji, it kā svinīgi piebilda. “Zini, Juku, tu vēl sveikā tiki cauri.”

“Paklau, bet ko tie dinozauri nozīmē... nu, viņu izpratnē?”

“Nezinu, Juku, nezinu. Nezinu un negribu zināt. Pateicies dievam, puiss, ka vēl esi sveiks un vesels.”

Un nebija jau nekāds brīnums, ka Ritsiks pāris dienu vēlāk, izlasījis “Zudušo pasauli”, aizgāja uz parku un tur nesatika ne Juku, ne Ulo. Ritsiks izveica apgaitu pa miskastēm, atrada trīs tukšas pudeles, aiznesa tās uz taras automātu, atnāca atpakaļ uz parku, taču nevienu lasītāju kluba biedru nemanīja. Tikai aiz piepūles sarkanu seju Markus karājās līka ceriņkrūma zarā, un Markus māte sēdēja uz soliņa un lasīja modes žurnālu. Ritsiks piegāja pie viņas un jautāja:

“Cienītā kundze, vai esat lasījusi “Zudušo pasauli”? Paša Artura Konana-Doila sarakstītu.”

Markus māte pacēla apjukušu skatienu un papurināja galvu.

“Šī grāmata stāsta par četriem drošsirdīgiem vīriem, kas nokļūst uz tāda plato, kur saglabājušies baismīgi aizvēsturiski radījumi,” stāstīja Ritsiks. “Ja kundzei nav nekas pretī, tad es jūs īsumā iepazīstinātu ar šo ievērības cienīgo romānu?”

“Nu bet es tagad lasu žurnālu,” atteica Markus māte.

“Vai tajā žurnālā stāstīts par pērtiķcilvēkiem?”

“Nē, es lasu par mitrinošo krēmu.”

“Bet vai jūs zināt, kā pērtiķcilvēki nonāvēja savus gūstekņus? Viņi piespieda tos uzlēkt uz asiem dzeloņiem! Dzeloņi bija tik gari, ka cilvēks tur uzdūrās kā šašliks uz iesma. Vai tas ir jūsu dēls? Pasauciet viņu šurp, es pastāstīšu, kā tur viss bija.”

“Es ļoti atvainojos, bet kāpēc jūs gribat mums to stāstīt? Ja es gribēšu, tad izlasīšu pati.”

“Bet jūs taču nelasāt!” Ritsiks nepacietīgi iesaucās. “Jūs lasāt savu žurnālu! Klausieties, cilvēkiem taču viens otram jāpalīdz. Darām tā, ka es jums pastāstīšu sākumu no “Zudušās pasaules”, un tad jūs man pastāstīsiet par mitrinošo krēmu? Vai tā derēs? Kā sauc jūsu dēlu? Markus? Markus, panāc šurp! Mēs parunāsimies par dinozauriem.”

“Es gribu karāties,” atbildēja Markus.

Ritsiks dusmīgi atmeta ar roku un sāka stāstīt. Grāmatu viņš stāstījuma laikā no rokām neizlaida, bet meklēja ilustrācijas, kas apstiprinātu viņa vārdus. Viņš runāja dedzīgi un pret negatīvajām darbībām izturējās ar skaidru nosodījumu. Pērtiķcilvēkus saukāja par neliešiem un sūdabrāļiem.

Markus māte sekoja Ritsika priekšnesumam, neuzdrošinādamās veco vīru pārtraukt. Toties Markus bija beidzot novēlies no zara zemē, sēdēja zālītē un klausījās pavērtu muti un, kad Ritsiks pabeidza, ar interesi pajautāja:

“Vai par to ir arī filma?”

“Nē, tikai grāmata,” atbildēja Ritsiks un noguris apsēdās. “Nu, kundze, tagad jūsu kārta.”

“Kādā ziņā?” Markus māte sabijās.

“Jūs man apsolījāt pastāstīt par mitrinošajiem krēmiem.”

“Vai tad jūs tos lietojat?”

“Nē, nu kur tad es tādus lietošu, nelietoju! Ko tad nu es tā mitrināšos, mana nelaiķe māte tak mācīja, ka cilvēkam jāturas sausam, sevišķi, kas attiecas uz kājām, jo, ja kājas ir slapjas, var saslimt. Vai tā ir?”

“Ir gan, bet...”

“Nu ko, kundze, es taču pajokoju, es bez muļķošanās nevaru, tāds raksturs. Es tak zinu, ka tāds krēms kājas nesaslapinās. Tā ka pastāstiet, pastāstiet! Žurnāls jau, protams, nav nekāds Konans-Doils, bet izlasīt der, es pats arī, ja miskastē atrodu žurnālu, vienmēr nesu mājās. Stāstiet vien, es klausos.”

“Es nezinu...” Markus māte šaubījās, bet tomēr izšķīrās par to, ka labāk ar veco vīru nestrīdēties un pastāstīja Ritsikam pāris vārdu par mitrinošajiem krēmiem. Ritsiks apmierināti pamāja.

“Nu redziet, un atkal jau cilvēkbērns ir mazliet gudrāks,” viņš teica. “Rakstītam vārdam aizvien ir liels spēks. Tagad jūs esat lietas kursā par dinozauriem un es par krēmiem. Var teikt, ka diena nav pagājusi veltīgi.”

“Jā,” Markus māte piekrita. “Liels paldies jums... Mēs ar Marku laikam tagad iesim.”

“Nākamreiz es plānoju ņemt priekšā stāstus par Natanielu Bampo,” teica Ritsiks. “Vai jums interesē indiāņi?”

“Kā to teikt... Kādreiz interesēja,” Markus māte pasmaidīja. “Nāc, Markus! Ejam nu! Visu labu!”

Viņa paņēma puiku aiz rokas, velkot ātrāk prom.

“Uz šo parku vairs nenāksim,” viņa noteica. “Spēļu laukuma te arī nav un vispār...”

“Bet pie ceriņa arī ir labi karāties,” Markus strīdējās. “Nāksim tomēr!”

“Nē. Zini... Ceriņam sāp, kad tu pie viņa karājies. Ceriņš raud.”

“Neraud!”

“Raud gan.”

“Kas tas bija par onkuli?”

“Nezinu. Ejam ātrāk.”

Trešais lasītāju kluba dalībnieks Ulo tai pašā laikā zvilnēja mājās uz dīvāna un lasīja Viktora Igo “Nožēlojamos”. Viņam jau no paša sākuma nepatika doma par organizētu lasīšanu un tāpēc viņš turpmāk izlēma no parkiem turēties tālāk. Lasīt ir jēka tikai vienatnē, viņš nejuta nekādas vajadzības savos iespaidos dalīties ar citiem. Gluži otrādi – prieku deva doma, ka to, ko lasi tu, nelasa neviens cits, un tādējādi tu vari sajusties īpaši izvēlēta persona: vecs un gudrs arheologs, kas atklājis dziļu alu ar seniem zīmējumiem un izlemj to paturēt noslēpumā, lai ziņkārīgo bars trauslajai vērtībai nenodarītu kaitējumu. Protams, “Nožēlojamie” nebija gluži kaut kāds aizmirstībā grimis romāns, pēc tā bija veidotas filmas un mūzikls, un daži labi varoņi, kā Žans Valžans, Kozete vai Gavrošs, bija plaši pazīstami. Bet salīdzinot ar visas grāmatas mērogu, tie bija tikai kā pāris izgaismotu istabu milzīgā tumšā pilī, kas pilna ar lielām zālēm, kur gadu desmitiem nav bijis nevienas dzīves dvēseles. Ulo patika atklāt nodaļas, kuru eksistence nevienam nebija zināma, un rindu pēc rindas uzmanīgi lasīt cauri. Tas bija tieši kā atrast zem smiltīm apraktas senlietas, tikai priekš sevis. Kāda bauda vēlāk staigāt pa ielām un prātot, ka tie cilvēki, kas ar svarīgu seju joņo apkārt un kārto visādas lietas, nezin, kas bija bīskaps Muriels un par ko viņš runāja ar bijušo parlamenta locekli pie viņa nāves gultas.

Kaut gan Ulo pat nevarētu paskaidrot, ko viņš ar šīm zināšanām varētu iesākt, tikai bija tāda tīkama kutēšanas sajūta vēderā. Viņam neradās pārākuma sajūta pret tiem līdzpilsoņiem, kam par šīm nesvarīgajām lietām nebija ne jausmas, tik vien tāds maigs žēlums, pateicoties kuram viņš “Oposumā” gatavoja dienas ēdienu ar īpašu gādību. Bez tam grāmata uz viņu iedarbojās arī tādā ziņā, ka viņš netīši mēģināja būt tikpat cildens kā katordznieks Valžans un pret klientiem izturējās laipni, pat maigi, un šis maigums nokļuva tālāk uz ķilavmaizēm un pat alū. Ēdāji bija apmierināti, un dzērāji katrā ziņā prasīja vēl vienu kausu.

Priekš kam viņam būtu jāiet uz parku, uz kaut kādu lasītāju kluba sapulci? Gluži otrādi, Ulo savā istabā ietinās segā un pilnībā aizmirsās, iegrimis nodaļā par klostera vēsturi un Parīzes pazemi, un pagrāba jaunu konfekti. Viņš jutās kā Viktora Igo vēstuļu draugs, kas lasa rindas, kuras citiem nav domātas. Bija tik tīkama sajūta, ka gluži vai prasījās murrāt.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (15)

Veiklo šīvakara piedzīvojumi nebeidzās ar vīnu pie Ēvalda, jo, kad dzeramais bija beidzies un Gunārs ar Oidermā bija pielādējuši mugursomu ar kartupeļiem, kuru Gunārs uzcēla mugurā – Oidermā ielūdza visus pie sevis ciemos.

“Ejam?” Ēvalds jautāja Piretai. “Varētu tak aiziet?”

“Nē, šodien vairs nekur neiesim,” noteica Pireta. “Kur tad tu vairs naktī trieksies, un tev jau ir mājas drēbes mugurā.”

“Es taču drēbes varu pārvilkt, nu kad Oidermā ielūdz!”

“Lai ielūdz, aiziesi citreiz. Sēdi vien mierā!”

Tā kā Ēvalds bija pieradis darīt to, ko saka citi, tad viņš klausīja Piretai un no ielūguma atteicās.

Veiko gan aizgāja ar Oidermā un Gunāru. Pie rokas viņam karājās nelielais kartupeļu maišelis, un vienbrīd vispār ienāca prātā doma, ka būtu labi iet mājās, nevis vazāties pa pilsētu ar kartupeļu maisu rokā piedzīvojumu meklējumos. Taču vīns bija iedevis tik daudz dūšas, ka viņš tik atpalikušām un nožēlojamām idejām neļāva savi ietekmēt. Viņš sajutās par vismaz metru garāks kā parasti un vēlējās, kaut Jānika viņu tagad redzētu. Nezin kāpēc viņam bija tāda sajūta, ka tādā drosminieku sabiedrībā kā Oidermā un Gunārs viņš izskatās īpaši neatvairāms. Droši vien meitene paliktu traka aiz iekāres, ja redzētu, kādu mežonīgu un netikumīgu dzīvi Veiko piekopj, ar kartupeļkuli rokās dodamies pretim nezināmiem piedzīvojumiem, ne par ko nebēdādams.

Bet Jānikas nekur nebija, un Veiko par viņu vairāk nedomāja, jo Oidermā un Gunārs sāka apspriest, vai aiznest kartupeļus mājās un tad iet pēc alus, vai vispirms alu un tad mājās.

“Tehniski būtu gudrāk nopirkt alu tūlīt, lai nav turpu šurpu jāskraida,” Oidermā pamācīja. “Tā būtu ekonomiskāk.”

“Tev ir labi būt ekonomiskam, kad visi kartupeļi ir uz mana kakla,” Gunārs iebilda. “Kur mēs tos alus vispār liksim, mugursoma ir jau pilna.”

“Nu jā,” Oidermā piekrita. “Nu labi, tad aiznesam vispirms kartupeļus uz māju.”

Oidermā un Gunārs dzīvoja netālu vecā koka mājā, kas bija kaut kā aiz pārskatīšanās jaunceļamā kvartālā joprojām atstāta vesela. Tieši pie viņu mājas atradās pagrabstāva veikaliņš. Gunārs un Veiko ienesa savus nesamos mājā, bet tikmēr Oidermā jau devās uz veikala pusi un, kad citi viņu panāca, pārdevēja jau krāva aluspudeles uz letes.

“Kas tas ir par alu?” jautāja Veiko, jusdamies liels alus šķirņu speciālists, īpaši pašreizējā miglainajā noskaņojumā. “Es šitādu agrāk neesmu redzējis.”

“Krievijas alus”Slavjanskoje”,” pamācoši atbildēja Oidermā. “Maksā tikai 60 centu, gandrīz uz pusi lētāk nekā igauņu alus. To pārdod tikai šajā veikalā. Drošvien tas ir kontrabandas, bet garšo diezgan ciešami, nav ne par stipru, ne par vāju, tieši septiņi grādi.”

Gunārs iekrāmēja aluspudeles somā un nesa mājās. Oidermā novilka gumijniekus un iezvēlās atzveltnes krēslā, kur viņa pakaļa gadu gaitā bija jau iespiedusi tik dziļu bedri, ka krēsls viņu praktiski aprija.

“Jaunais cilvēk, padod man lūdzu vienu alu,” viņš lūdza. “Un apsēdies arī pats un jūties kā mājās!”

Veiko attaisīja alu un apsēdās uz dīvāna, kas arī tūliņ iegrima gandrīz līdz zemei, un ar sēdētāju izveidoja tādu kā ligzdu. Kad Gunārs mirkli vēlāk ar savu alu nolaidās tai pašā dīvānā, mēbele žēli ieņerkstējās un arī otrā galā izveidoja ligzdu.

“Paskatīsimies, kas pa televizoru,” teica Gunārs un nospieda pulti. Televizors, kas bija dīvāna līdzgaitnieks, brītiņu padomāja, vai sākt darboties un, ja sākt, tad kuru programmu cienījamai publikai piedāvāt, un, kad tas beidzot parādīja bildi, tā attēloja briļļainu zēnu uz slotas.

“Kas tas tāds?” Oidermā jautāja.

“Tas ir Harijs Poters,” Veiko atdzīvojās.

“Ahāā!” nopriecājās Oidermā. “Ļoti labi, paskatīsimies šī mazā burvja piedzīvojumus! Es vēl neesmu redzējis. Bet jūs, jaunais cilvēk, laikam esat lietas kursā par šo pasaulslaveno magu?”

“Es esmu noskatījies visas filmas par Poteru,” teica Veiko. “Es gāju uz kino skatīties. Man patika, viss tik ātri notiek.”

“Es aizvien esmu domājis,” sacīja Oidermā, vērodams, kā Harijs poters lido uz slotas, “kāpēc vispār visi tie burvji lido uz slotām? Tas taču ir šausmīgi neērti. Šajā ziņā austrumnieku burvji ir gudrāki, viņi ir izraudzījušies šim nolūkam paklājus. Vai ne, ka tā tak ir daudz labāk. Un paklāja tu vari ērti iekārtoties, kaut vai guļus, vari paņemt līdzi draugus, kā arī lidojuma laikā ēst un dzert... Lidojums sanāk gluži kā pikniks. Paklājs ir mīksts un ar skaistiem musturiem. Paklājs, salīdzinot ar slotu, ir kā luksus automašīna, salīdzinot ar morociklu.”

“Nesāc nu atkal!” brīdināja Gunārs. “Es jau zinu, ka tu neciet motociklus, bet tev nav taisnība. Motocikls ir varena lieta, kaut kāds sūda auto tam nestāv blakus.”

“Ļoti dīvains viedoklis,” Oidermā paraustīja plecus. “Es gribētu zināt, vai tu tā domāsi arī tad, kad tev nāksies sēsties uz sava moča lietus laikā, kamēr es sēdēšu ērtā automašīnā, kur skan mūzika un kur ir silts un sauss.”

“Katrā laikā izvēlēšos moci, katrā laikā!” Gunārs pasludināja. “Un ja tu to nesaproti, tad tāpēc, ka tu esi sīkburžujs. Lidojošs paklājs viņam! Kam tev tur, debesīs, zvilnēt? Ja gribi zvilnēt, tad necelies augšā no gultas, paliec tur augām dienām kā klēpja sunītis, bet, ja lido, tad uz slotas. Tikai tad izjūt īsto lidošanas garšu.”

“Tu runā ar tādu ģīmi, it kā uz slotas lidot jau būtu mēģinājis,” Oidermā novīpsnāja. “Gunār, tu patiesībā esi burvis? Es pat nezināju.”

“Uz slotas neesmu lidojis, bet ar moci gan esmu braucis!” Gunārs deva pretī, nolika tukšo pudeli uz galda un attaisīja jaunu. “Un tas ir pilnīgi tas pats.”

“Ļoti interesanti!” Oidermā brīnījās. “Nākamreiz ielikšu krustvārdu mīklā jautājumu “Parasts motocikls?”, un atbilde būs slota. Paklau, Gunār, man bail par tevi. Tu tās burvju padarīšanas zini pārāk labi. Vai tev nav attiecību at Sātanu?”

“Protams, ir, katru nakti. Kad tu guli un krāc, es istabā ielaižu Sātanu.”

“Un ko jūs te darāt?”

“Ejam virtuvē, uzliekam mūziku, dejojam ar mugurām kopā un bučojam viens otram pakaļu.”

Veiko skaļi iesmējās. Vīnam pievienotais alus bija ātri iedarbojies, viss likās superforši, un Oidermā ar Gunāru varenākie cilvēki pasaulē.

“Redzi, ka jaunais cilvēks par tevi smejas,” teica Oidermā un paņēma jaunu alu. “Bet skatāmies tak tagad tomēr Hariju Poteru! Es gribu gūt ieskatu pasaules kultūrā. Kas tas par nezvēru?”

“Tas ir viens skolotājs...” Veiko iesāka.

“Šitāds skolotājs? Vai burvjiem ir šitādi skolotāji? Nabaga bērni!”

“Nu viņš jau visu laiku nav tāds, parasti viņš ir kā normāls cilvēks, bet dažreiz pārvēršas par vilkaci,” Veiko skaidroja. Attēls televizorā viņam jau rēgojās miglains, bet, neraugoties uz to, viņš atkorķēja nākamo pudeli un varonīgi blenza ekrānā, kur milzīgais vilkacis darbojās nabaga bērniem aiz muguras. “Tā ir trešā daļa “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis”,” viņš noteica un vairākkārt nožagojās.

“Es neko nevaru padarīt,” spriedelēja Oidermā no sava atzveltnes krēsla dziļumiem. “Man kaut kā tas viss šķiet diezgan banāli. Tas vilkacis ir kā tāds leļļu teātra personāžs. Tur nav ne kripatiņas noslēpumainības. Ja viņam blakus noliktu Augusta Kitsberga “Vilkaci”, tad...”

Viņš apklusa un noslaucīja uz džempera uzpilējušo alu.

“Nu kas tad?” iebļāvās Gunārs no dīvāna.

“Tad šitas amerikāņu variants ir banāls. Tas ir bērnu teātris. Kur ir traģika, kur ir jūtas?”

“Pie velna to traģiku un jūtas! Vai tu zini, cik šī filma ir nopelnījusi?”

“Nezinu. Kāpēc man tas būtu jāzina? Mani tas neinteresē.”

“Viņu pārdod steriem.”

“Lai pārdod. Es runāju par Kitsbergu...”

“Bet es nerunāju,” brēca Gunārs. “Mani tavs Kitsbergs neinteresē. Iesāli un ieliec burkā! Saki, Veiko, vai tā ir laba filma?”

“Ļoti laba,” miegaini piekrita Veiko.

“Nu tieši tā, es arī saku – ļoti laba filma!”

“Tak tu jau viņu faktiski neesi redzējis,” nomurmināja Oidermā un atkal uzlēja alu uz džempera. “Runā par lietām... kuras tu nezini... vienkārši komercija... tikai priekš izklaides.”

“Mākslas uzdevums arī ir izklaidēt,” Gunārs sludināja. “Es to zinu, es esmu aktieris! Kāda jēga no teātra bez publikas? Aktieris rāda, un skatītājs skatās, tā ir māksla!”

“Vai vilkacis ir aktieris?” jautāja Oidermā ar jau ļoti mīkstu mēli. “Kas viņš ir, Als Pačīno, vai?”

“Nē, viņš ir ar datoru samontēts,” paskaidroja Veiko, jau gandrīz aizmidzis. Spuldze pie griestiem sāka savādi griezties. Veiko izvēra acis.

“Dzirdēji, viņš ir ar datoru samontēts,” Oidermā atkārtoja.

“Kāda tam nozīme,” Gunārs atcirta. “Vai ar datoru samontēts, vai mēsludakšām, galvenais, ka iedarbojas!”

“Uz tevi... iedarbojas?”

“Jā, uz mani iedarbojas! Uz mani iedarbojas!”

“Tad apsveicu...” un Oigermā iegrima snaudā. Veiko jau gulēja.

“Tādu Hariju Poteru vajadzētu Igaunijā arī uztaisīt,” sprieda Gunārs. “Tas būtu lielisks vasaras projekts. Iedomājieties, kaut kur Dienvidigaunijā, svaigā gaisā, lidojot uz slotām un ar visu vilkaci... Tauta uz to pavilktos. Davai, uztaisām šito lietu!”

“Kādu lietu?” murmināja Oidermā.

“Hariju Poteru. Velns, es tūliņ piezvanīšu, taisām šito lietu!”

Veiko gulēja nemierīgi. Ik pa laikam viņš iegrima dziļā iedzēruša cilvēka nemaņā, tad atkal atguva samaņu un dzirdēja Gunāra muldēšanu:

“Tu taču neguli? Klausies, vajag parunāt. Tev vasarā ir brīvs? Vai tu nāksi man par mākslinieku? Vajag uztaisīt skatuves dekorācijas... Inscenētāja vēl nav... Es laikam spēlēšu vilkaci, nu es vēl paskatīšos... Es pats savākšu trupu... Par to neuztraucies, saproti, tā būs tāda bumba, es domāju, vajadzēs kādas piecdesmit izrādes pa vasaru... Un ja labi ies, tad ziemā varēs turpināt Nokijas koncertzālē... Ko? Netaisi tagad jokus, ko tu nesaki... Esi jau aizņemts? Klau, bet nu padomā vēl! Tas izdosies, tas būs gadsimta projekts un, ja mēs to neuztaisīsim, to uztaisīs kāds cits. Tev jau tur liela darba nebūs, kautkādu mēteli mugurā un... Vajadzēs slotas, to tev vajadzēs izštukot, kā tām likt lidot... Viegli nebūs, protams, nebūs viegli, bet vajag... Tad darām tā, padomā vēl, es piezvanīšu Villam, lai viņš taisa mūziku... Viņam sanāks riktīgs smagais metāls... Labi, ar labu nakti!”

Viņš aizgāja un papurināja Oidermā aiz pleca.

“Parunāju ar Ailu, viņš nāks par mākslinieku.”

“Mmmm...” pa miegam ņurdēja Oidermā, bet Gunārs marša solī drasēja pa istabu šurp-turp, kaut kam zvanīja, iedzēra alu, uzpīpēja... Veiko no jauna iegrima miegā. Pēc kādas stundiņas viņš atkal pamodās, tagad istabā valdīja klusums. Oidermā gulēja atpūtas krēslā, galvai nokarājoties un mutei vaļā, bet nekrāca, tikai sēca, kamēr Gunārs vienās apakšbiksēs gulēja istabas vidū uz grīdas, kājas un rokas izplētis, kā krustā sists. Mobilo telefonu viņš turēja iežņaugtu dūrē. Veiko prātā uzausa neskaidra doma, ka rīt – vai patiesībā laikam jau šodien? - taču ir darbadiena, taču viņam nebija spēka šo briesmģo domu izdomāt līdz galam, viņš noslīdēja atpakaļ uz dīvāna, pavilka elkoni zem zoda un gulēja tālāk.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (14)

Jānika sēdēja suši restorānā, malkoja burbuļūdeni un klausījās sava šīvakara kavaliera muldēšanā. Bija garlaicīgi, suši negaršoja nemaz, bet neko nevarēja darīt, nācās paciest.

Vīrietis otrā galda pusē bija absolūti laimīgs. Ar Jāniku viņš bija iepazinies jau pirms vairākiem gadiem kādā naktsklubā, kur viņa bija ieradusies ar citu pielūdzēju. Jānika bija atnākusi ar cerību padejot, bet kavalieris izrādījās nespējīgs pārvietoties, piedzērās no pāris vīna kokteiļiem un tad mēģināja Jāniku par katru cenu noskūpstīt, tā ka Jānika apsvēra domu, kā varētu no turienes pazust. Tomēr iet nekur nevajadzēja, jo, nesot no bāra jaunu dzērienu, piedzērušais pielūdzējs paklupa un pārsita uzaci uz trepēm. Jānika noslēpās sieviešu tualetē, tai pašā laikā, kad apsardzes darbinieki asiņainajam kavalierim izsauca ātro palīdzību un pavadīja ārā no kluba. Vairs šis vīrietis Jānikai nezvanīja, laikam kaunēdamies par necienīgo uzvedību, un Jānika varēja mierīgi palikt naktsklubā – viens apnicīgais mazāk! - bet diemžēl pielipa tūliņ pielipa viens cits. Tiklīdz Jānika iznāca no tualetes un atviegloti uzelpoja, viņš jau bija klāt. Sākumā viņš bija pieklājīgs un jauks, uzlūdza Jāniku dejot, pacienāja un izskatījās simpātisks, tā ka nedaudz iereibusī Jānika viņam iedeva savu telefona numuru. Vēlāk, protams, viņa nespēja vien beigt lamāt sevi par tik stulbu gājienu, jo vīrietis viņai sāka zvanīt katru nedēļu, sūdzēdamies, cik ļoti viņš pēc Jānikas ilgojas, un aizvien kaut kur ielūdza, starp citu arī ceļojumā uz Skotijas kalniem, no kura Jānika bailēs atteicās. Kāpēc vajadzētu ar svešu cilvēku doties nez kur rāpties pa kalniem? Bet viņai omēr bija laba sirds un, kad telefonsarunas kļuva aizvien uzbāzīgākas, viņa veidzot padevās un aizgāja ar vīrieti kaut kur paēst. Kā šovakar.

Tikai šodien viņa uz satikšanos atnāca ļoti sliktā noskaņojumā, un tur bija vainīgs apsargs Veiko ar savu nekrietno uzvedību. Kāda nekaunība, okšķerēties viņai pakaļ un līst viņas kāpņu telpā.

Jānika juta, ka nu viņai tas vienreiz ir līdz kaklam. Vienas mocības – viņai te jāsēž pie galda kopā ar vīrieti, kurš viņai patiesībā galīgi nepatīk, vienkārši aiz līdzjūtības, un tādējādi jāizšķiež savs brīvais vakars! Jāēd pretīgie, bezgaršīgie un aukstie suši, tai pašā laikā, kad viņa varētu mājās sev uzcept pankūkas un uzsmērēt tām biezu kārtu ievārījuma. Vai arī izcept kartupeļus, tos pašus, ko kaimiņš nesen uzdāvināja. Brīnišķīgus, zeltainbrūni saceptus kartupeļus! Pavilktu kājas zem dibena un zvilnētu pie televizora. Skatītos kādu seriālu un mierīgi gremotu. Jānikai uznāca briesmīga kāre pēc ceptiem kartupeļiem, kurpretī suši likās vēl jo negaršīgāki - jau redzot vien, vemt gribējās.

Vīrietis otrpus galda tikai tērzēja, mēģinot būt sabiedrisks un asprātīgs, kaut gan Jānikasprāt viss, ko viņš runāja, bija stulbs un garlaicīgs. Satraukums tikai pieauga. Vai tiešām tam reiz nepienāks gals! Viens pamuļķis okšķerē pa kāpņu telpu, otrs nomoca ar suši, bet iepriekšējā vakarā viņa ar trešo pamuļķi bija gājusi uz kino un skatījusies kaut kādu šausmīgu filmu par robotiem, kas skaldīja viens otru. Priekš kam? Visu seansu viņa bija sapņojusi par to, kad beidzot tiks mājās un grūdusi nost tā stulbeņa roku, kas mēģināja pa tumsu slepus lavīties uz viņas ceļgalu. Un viņas ciešanām nebija paredzams gals, rītvakar viņa bija apsolījusi ar ceturto iet ķegļus spēlēt. Neticami, cik ādas viņai grib noplēst.

Cik labi būtu tagad vienkārši ņemt un doties prom, tālu tālu! Aizbraukt uz otru zemeslodes galu! Jā, līdz pašai zemes malai. Zemeslodes galā, kur neviens viņu neatradīs un nebāzīs klāt rokas.

Jānika pārdomāja šo iespēju, un tā izraisīja viņā neiedomājamas ilgas. Kas tā būtu par baudu – atrasties kaut kur vienai pašai, tālu no visiem, tālu no ķegļiem, suši, rokām, kas krabjveida kustībām grābstās kinozāles tumsā, un kāpņutelpā okšķerējošiem kolēģiem. Sēdēt pasaules malā, šūpot kājas, skatīties tālumā un ēst ceptus kartupeļus un pankūkas.

“Par ko tu domā?” jautāja vīrietis no galda otras puses. “Tu šodien esi tik klusa. Vai kaut kas noticis?”

“Nekas,” atbildēja Jānika.

“Bet kāpēc tu neēd suši? Tev negaršo?”

“Galīgi nemaz.”

“Piedod, es nezināju! Es biju iedomājies, ka suši garšo visiem. Mana kļūda! Ejam kaut kur citur? Ko tev gribētos?”

“Ceptus kartupeļus,” Jānika atteica.

“Ceptus kartupeļus?” kavalieris augstsirdīgi atkārtoja. “Tu domā frī? Tu gribi iet uz Makdonaldu?”

Jānika klusēja. Patiesībā viņai būtu gribējies teikt – nē, es negribu uz Makdonaldu, es gribu doties apceļot pasauli. Iespējami tālu no visiem tev līdzīgajiem, apmesties pasaules malā, otrpus varavīksnes un apvāršņa. Bet tā bija lieta, par ko nevajadzēja runāt, jo īpaši ar šo vīrieti, kas bija viņu aicinājis kāpt Skotijas kalnos un bez šaubām būtu ar mieru sarīkot arī ceļojumu uz pasaules malu. Tikai kāda vairs jēga no pasaules malas, ja tur ir līdzi kaut kāds vīrietis?

“Šeit netālu ir Makdonalds,” otrā pusē sēdošais satraukti runāja. “Es saprotu, man arī reizēm uznāk briesmīga kāre uz frī. Sevišķi pēc dzeršanas, nākamajā dienā, tad organismam vajag kaut ko grūti sagremojamu un neveselīgu. Tev vakar bija kādi svētki?”

“Nē. Parasta diena,” teica Jānika, atcerēdamās kino, rokas un septiņas saņemtās īsziņas. Pilnīgi parasta diena. Parasta riebīga dieniņa, citādu jau viņas dzīvē nav bijis. “Piedod, es tagad iešu mājās.”

“Kāpēc?” nobijās vīrietis un nobālēja. “Tik agri! Es domāju, ka pasēdēsim vēl brītiņu, tad pastaigāsimies pa pilsētu, vakars tik silts, tad vēl ieiesim kaut kur padzert kafiju... Neej vēl!”

“Man jāiet,” teica Jānika. “Rīt agri jāceļas un...”

“Lūdzu, neej,” vīrietis lūdzās, izskatīdamies dziļi nelaimīgs. Jānikai bija viņa žēl, bet sevis tomēr vairāk.

“Saproti, man tiešām jāiet,” viņa noteica, mēģinādama piedot balsij maigu noskaņu – ko darīt, ja ir tik muļķīgi bail apvainot vīriešus. Ak, cik riebīgi ir būt labam cilvēkam! “Gan jau citreiz atkal redzēsimies. Zvani!”

Ak, dievs, ak, dievs, ak, dievs, ko es vispār runāju, viņa tūlīt nodomāja. Nezvani! Vai es nezinu... Ak, lieciet visi man vienkārši mieru... Ejiet dirst!

Viņa piecēlās, un kavalieris palīdzēja uzvilkt mēteli, kā jau kavalierim pieklājas. Tiklīdz Jānika bija aizgājusi, viņš atkal apsēdās pie galda, pasūtīja lielo viskiju, izdzēra vienā paņēmienā, kādu brītiņu prātoja, ko viņš īsti izdarīja nepareizi, ka meitene tik negaidot aizbēga. Skumīgi viņš apēda visu suši, pasūtīja vēl viskiju, izdzēra, pasūtīja vēl, izdzēra, tad vēl, un visbeidzot, samaksājis rēķinu, izgāja zvāļodamies pa durvīm un pazuda tumsā.

Jānika iesākumā pa pusei skriešus devās uz māju pusi, bet tad atminējās par Veiko, un viņai ienāca prātā doma – ja nu pēkšņi viņš slēpjas kaut kur koridorā vai aiz atkritumu tvertnes? Bēdīgi, bet mājas vairs nebija droša vieta. Jānika samazināja gaitu. Pa ceļam bija parks, Jānika apsēdās uz soliņa.

Parks bija tumšs un tukšs un nedaudz līdzinājās tai pasaules malai, kur neviens netraucē un cilvēks var dzīvot mierā. Jānika aizdedza cigareti. Viņa smēķēja ļoti reti, bet šī varēja būt īstā reize.

Uz soliņa bija labi. Lai gan šī jau, protams, nebija tā zemes mala, šeit sastapās visdažādākie cilvēki no visām pusēm katrs ar savām problēmām. Telefons iepīkstējās, un uz ekrāna parādījās burts “J”.

Sūtītājs bija tas pats, no kura viņa tikko bija aizbēgusi. Viens pats “J” nesapratējam neko neizteiktu, bet Jānika pie tādām īsziņām bija pieradusi. Tās sāka pienākt ap pusnakti, tad kad daži labi pielūdzēji jau bija pilni kā zeķes un izlēma savai sirdsdāmai kaut ko īpaši sirsnīgu aizsūtīt. Kad pirksti vairs neklausīja un reizēm aizsūtījās pusvārds vai ļaunākajā gadījumā, kā tagad, tikai pirmais burts. Jānika zināja, ka drīz sekos īstā īsziņa. Viņa izslēdza telefonu un mierīgi turpināja smēķēt.

Joprojām neliek mieru! Un rīt viņai jāiet uz darbu, un tur būs tas Veiko, noteikti bolīsies un nāks lūgt piedošanu. Cik apnicīgi! Un re, arī parkā viņa jau vairs nebija viena. Pienāca kāds vīrs un apsēdās tieši Jānikai blakām, kaut gan brīvu soliņu bija gana.

Jānika pavirzījās malā. Lai tik tas lops pamēģina viņai uzmākties! Vecs vīrs, būtu kaunējies!

Jānika nezināja, ka tas ir Voremē, kas nāca no teātra kā jau katru vakaru. Šīvakara izrāde bija īpaši gara, veseli trīs cēlieni, un Voremē bija tik laimīgs. Viņš laipni paskatījās uz Jāniku un teica:

“Vecie meistari zināja, ka izrādi nav iespējams ietiplināt divos vai pat vienā cēlienā. Mūsdienās to mēģina, bet velti, jo teātris ir vieta pārdomām un, ja izrādei ir trīs cēlieni, tad tai ir arī divi starpbrīži, un starpbrīžos var domāt. Pārdomu brīdis. Es šodien dziļi pārdomāju, varbūt pat pārāk dziļi, pēc otrā cēliena tā iegrimu domās, ka tik tikko nenokavēju trešo cēlienu. Vai jūs, jaunkundz, ejat uz teātri?”

Voremē jautājums Jānikai bija tik negaidīts, ka viņa pamanījās vien pamāt. Voremē pacēla pirkstu.

“Jūs pareizi darāt. Vejag iet! Ko jūs šodien skatījāties?”

“Šodien es nebiju.”

“Ak tā...” Voremē ar nožēlu novilka. “Bet es biju. Skatījos “Otello”. Reti laba izrāde, lieliska. Varēja raudāt un smieties.”

Viņš paklusēja brītiņu, paskatījās debesīs, norādīja ar pirkstu uz vienu zvaigzni un ieteicās:

“Kas tā par zvaigzni? Es nezinu. Un es arī neuzzināšu, jo kā gan lai es uz to zvaigzni nokļūstu? Tur ērgļi nelido, un bites nelido. Neviens nelido. Tādas lidmašīnas vēl nav izgudrotas.”

“Zvaigznes nosaukumu jūs varat apskatīties kādā zvaigžņu kartē,” Jānika ierosināja.

“Ko tas vārds izsaka,” Voremē nopietni atteica. “Vārds neko neizsaka. Jā, mēs varam uzzināt nosaukumu, bet no tā mēs neiegūstam būtību. Nosaukt jau var vienalga kā, var iedot arī nepareizu vārdu. Lai sajustu būtību, vajag pietuvoties ļoti tuvu. Piemēram, šis soliņš, uz kā mēs sēžam. Šis soliņš mums ir tuvu, mēs to jūtam. Tomēr mēs nezinām tā vārdu.”

“Bet tā vārds ir vienkārši soliņš,” teica Jānika. Šis dīvainais večuks viņai patika, viņam interesēja teātris, interesēja zvaigznes, interesēja pat parka soliņš, taču viņa – Jānika – nē. Ar šo večuku var normāli sarunāties, nebaidoties, ka viņš sāks katru dienu zvanīt un aicināt pusdienās. Voremē sakrustoja rokas.

“Tam nav nozīmes!” viņš sludināja. “Mēs varam nosaukt vienalga kā, nosaukuma došana šim soliņam vai pudelei, vai zvaigznei nozīmē, ka mēs tos sajūtam, ka tie mums tā kā pienākuši tuvāk. Saprotat? Bet tā zvaigzne tur debesīs mums nekādi nekļūst tuvāka. Mēs to nevaram aptaustīt, kā mēs aptaustām šo soliņu. Pamēģiniet! Vai jūtat nelīdzenumu, robus, punus? Kā tie ir radušies, kas ir to cēlonis? Pie šī soliņa varētu strādāt vesela zinātnieku brigāde, un tad mēs varbūt uzzinātu ko vairāk. Zvaigzne tomēr ir un paliek mums sveša, redzam vien tās spīdumu.”

Voremē brītiņu svinīgi klusēja.

“To visu man ir iemācījis teātris,” viņš nobeidza savu monologu. “Arlabvakaru, jaunkundz! Man ir laiks iet, lai mājās to visu turpinātu pārdomāt. Atstāju jūs vienu ar soliņu – kā jūs šo manu draugu nosaucāt. Dzīvojiet labi, mūs nākotnē gaida vēl daudz kas skaists!”

Pēc šiem vārdiem Voremē aizgāja, bet Jānika sajuta, ka domas ir nomierinājušās un vairs netraucas uz pasaules malu, kur vienai sēdēt. Patiesībā būtu smieklīgi redzēt, ar kādu ģīmi rīt Veiko atnāks uz darbu. Un ķegļus spēlēt arī viņai itin labi patīk, jo īpaši tāpēc, ka ķegļu zālē dod garšīgas picas. Īpaši laba ir tā ar vistu un ananāsiem.

Jānika piecēlās, ieslēdza telefonu un gāja mājās. Veiko kāpņutelpā nebija, tā ka viņa bez jebkādiem šķēršļiem sasniedza savu dzīvokli un iegāja dušā.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (13)

Ēvalds pārnāca no darba un jau pa gabalu pamanīja, ka pie mājas ārdurvīm stāv kāds jauneklis un blenž uz durvju koda kārbiņu, tad mazliet atkāpjas un pablenž uz logiem, tad atkal iet atpakaļ pie durvīm. Mīņājās tur kādu brīdi, tad pagriezās riņķī, kā izlēmis iet prom, nogāja pāris soļu, tad tomēr palika stāvam, tad pamīņājās uz vienu pusi, uz otru un piegāja atkal pie durvīm.

“Sveiki!” teica nu pat pienākušais Ēvalds. “Vai jūs gribat iekļūt iekšā? Pie kā jūs nākat?”

Jauneklis sabijās, vispirms ātri papurināja galvu, bet tad kautrīgi pavaicāja:

“Vai Jānika šeit dzīvo?”

“Jānika?” Ēvalds atkārtoja. “Pag... Tā meitene, kurai es kartupeļus devu... Viņa man teica savu vārdu, bet tie sieviešu vārdi ir tik līdzīgi, es tos nevaru iegaumēt. Bet laikam tiešām bija Jānika. Tāda smuka, ja?”

“Jā, diezgan smuka,” jauneklis atbildēja un nosarka. “Tādiem gaišiem matiem.”

“Tā pati jau būs,” Ēvalds piekrita. “Ejam iekšā!”

Šis piedāvājums puisi nobiedēja.

“Nē, es nezinu...” viņš nomurmināja. “Es nezinu, vai man iet iekšā... Es viņai labāk piezvanīšu no šejienes. Caur durvju kodu... Kāds viņai dzīvokļa numurs?”

“Numurs varētu būt četrpadsmitais,” teica Ēvalds. “Bet kāds jēga zvanīt, ja es varu ielaist ar savu atslēgu. Nāciet tik kopā ar mani.”

Jauneklis izskatījās esam lielās sprukās un vislabprātāk tas laikam būtu devies prom. Bet Ēvalds viņam drosmīgi pamāja un veda iekšā. Pa trepēm uzreiz viņiem pretim nāca Jānika, kas bija tieši ceļā uz randiņu ar kādu senu pielūdzēju, kuru viņa nebija redzējusi jau vairākus mēnešus un kura lūgumi jau bija kļuvuši tik izmisīgi, ka Jānikai nekas cits neatlika kā vien piekrist viņa uzaicinājumam pavakariņot suši restorānā, kaut gan suši viņa vispār nevarēja ciest. Viņa laipni pasveicināja Ēvaldu un tad ieraudzīja viņam aiz muguras jaunekli ar samulsušo seju un iesaucās:

“Veiko!”

“Sveika, Jānika!” teica jauneklis, kļūdams ar katru sekundi sarkanāks. “Es tikai gāju garām un...”

“No kurienes tu uzzināji, kur es dzīvoju?”

“Nu es... Īstenībā...”

“Es taču tev neesmu savu adresi devusi!”

“Nē, bet.... Neesi gan, bet es šodien vienkārši... Nu kad tu gāji mājās, tad es pilnīgi nejauši gāju tai pašā virzienā un netīšām ieraudzīju, ka tu dzīvo šeit un...”

“Kas tu mani izsekoji?”

Jānika bija tik nikna, cik viens cilvēks vispār var būt. Šis puisis, šis Veiko – tas bija tas veikala apsargs, kas uz viņu tāpat blenza caurām dienām. Tā viņam bija tik lieliska izdevība, ka Jānika visu dienu stāvēja parfimērijas veikalā aiz letes, viņam bija jābūt pateicīgam liktenim. Citiem vīriešiem nācās ilgi gaidīt uz īsu tikšanos, ik pa vairākiem mēnešiem. Bet re – Veiko ar to vēl bija par maz, vēl viņš vēl okšķerē viņai pēdas, uzmeklē, kur viņa dzīvo un laužas iekšā pa durvīm. Ar kādām tiesībām? Priekš kam?

“Nē, es neizsekoju, saproti, patiešām, mana vecāmāte dzīvo te netālu...” Veiko putrojās.

“Ko tad tu neej pie vecāsmātes? Vai tad viņa arī dzīvo šajās trepēs?”

“Šajās nē, viņa dzīvo tur tālāk... Es bieži pie viņas eju, kā Sarkangalvīte...” Veiko mēģināja jokot, bet pats tūliņ saprata, ka stāsts izklausās nejēdzīgs, un aiz kauna vēlējās zemē ielīst, taču tas nebija iespējams, tāpēc nācās vien muldēt tālāk. “Un tad es tevi ieraudzīju un man ienāca prātā doma tev piezvanīt, nu tā, garām ejot...”

“Priekš kam? Mēs taču jau darbā redzamies.”

“Nu jā, tā jau ir, bet man ienāca prātā doma pajautāt, ko tu vakarā dari...”

“Izeju. Kā redzi.”

“Ā, nu jā! Protams! Paklau, nu baigi labi, es arī iešu, varam iet kopā...”

“Nevaram, man ir satikšanās.”

“Ar ko?”

Veiko gan zināja, ka tā neklājas jautāt, bet neko nevarēja izdarīt, jautājums pats izlauzās no lūpām, un viņš, blanzdams caur pieri, gaidīja atbildi.

“Kas tev par daļu?” Jānika eksplodēja. “Velns parāvis! Es eju, kur gribu! Vācies malā!”

Un viņa pagrūda Veiko malā un noskrēja lejā pa trepēm.

“Piedod, es pajokoju!” puisis sauca viņai nopakaļ. “Gribi, es tevi aizvedīšu?”

Bet Jānika pat netaisījās atbildēt viņa priekšlikumam, bet izmetās pa durvīm, kuras ar blīkšķi aizcirtās.

Veiko palika stāvam trepēs kā nelaimes čupiņa.

“Sūds, sūds, sūds, sūds!” viņš izmisīgi atkārtoja un nezin kāpēc raustīja sevi aiz auss, it kā par kaut ko sodītu. “Stulbenis, bļin!”

Ēvalds, kamēr Jānika ar Veiko skaidrojās, bija delikāti pagājis tālāk un stāvējis maliņā kluss kā pelīte un ziņkārīgi klausījies sarunā. Tagad viņš iznāca no trepjapakšas. Veiko viņu ieraudzīja un steidzās ātrāk pazust.

“Pagaidi!” Ēvalds iesaucās. “Es gribēju pajautāt...”

Viņam puiša bija briesmīgi žēl un viņš vēlējās tam kaut kā palīdzēt.

“Varbūt tu gribētu pāris kilo kartupeļu?” viņš piedāvāja. “Man sieva atveda no laukiem, viņas mamma izaudzējusi, ļoti garšīgi, dzeltenie. Protams, tie ir pērnie, ilgi vairs nevar glabāties, un drīz jau arī būs jaunie, bet šie jau pagaidām arī labi. Nāc, paņem!”

Veiko nezināja, ko atbildēt, priekšlikums bija tik negaidīts un dīvains, beidzot viņš tikai izmeta:

“Man nav maisiņa.”

“Maisiņu iedosim!” Ēvalds solīja. “Nāc, tik nāc! Es jau tos kartupeļus uz visām pusēm esmu dāļājis, bet man vēl joprojām ir daudz.”

Viņi uzkāpa trešajā stāvā un Ēvalds ieveda Veiko dzīvoklī. Pireta bija mājās, iznāca pretī priekšnamā, un Ēvalds iepazīstināja viņu ar ciemiņu:

“Tas ir Veiko. Pēc kartupeļiem.”

“Cik labi!” Pireta nopriecājās un veda pilnīgi galvu zaudējušo Veiko virtuvē, iedeva tam rokā maisiņu un norīkoja:

“Ņem tik daudz, cik vari aiznest.”

Veiko sāka krāmēt kartupeļus maisiņā, bet Pireta stāvēja blakus un pamācīja:

“Ņemiet smukākos, nav jau jēgas staipīt iebojātus. Vai tu strādā kopā ar Ēvaldu?”

“Nē, mēs netīšām iepazināmies,” teica Ēvalds. “Veiko, tu kafiju negribi?”

“Protams, ka grib,” Pireta atbildēja Veiko vietā. “Iedod viņam to Mikimauša krūzi. Par ko tad tu strādā, Veiko?”

“Veikalā par apsargu,” noteica Veiko. Maiss jau bija pilns ar kartupeļiem, bet tagad viņam iegrūda rokā kafijas krūzi ar Mikimauša bildi un apsēdināja pie galda.

“Vai, tas gan ir grūts darbs!” Pireta nošūpoja galvu. “Vai esat saņēmis ciet daudz zagļu?”

“Nekā sevišķa,” atteica Veiko. “Nu bet es jau strādāju tikai pirmo gadu.”

“Kurā veikalā tu strādā?” jautāja Ēvalds.

“Parfimērijas.”

“Nu tad jau tev tikai ar sievietēm sanāk darīšana!” Pireta prātoja. “Vīrieši jau smaržas nezags, tikai sievietes.”

“Vīrietis var gan zagt smaržas, daži tak viņas dzer,” Ēvalds strīdējās pretim.

“Nu klausies, tie, kas dzer smaržas, tie tam šitādā parfimērijas veikalā neies, viņi savu devu nopirks stacijas kioskā. Veikalos ir dārgās smaržas, tādas viņi nemaz negribēs. Tur tikai sievietes zog, vai ne, Veiko? Un tev viņas jāsaņem ciet, kad iepīkstas pie vārtiem. Un tad tev viņas vajag pārmeklēt? Kur viņas tās nozagtās smaržas parasti slēpj? Es domāju, ka krūšturī. Vai tā ir?”

“Pireta!” Ēvalds apsauca. “Netirdi viņu!”

“Ko es tirdu, es vienkārši interesējos. Es noteikti slēptu krūšturī. Kāda vēl cita iespēja, ja svārk ir īsi, tad biksītēs nevar, izkritīs cauri un ieraudzīs. Vai man ir taisnība? Vai varbūt tiešām slēpj biksītēs?”

“Nezinu,” nomurmināja Veiko nosarkdams. “Es esmu tikai pāris reižu maisiņā atradis.” Viņš vislabprātāk būtu gājis prom un ar sasvīdušajiem pirkstiem nervozi spaidīja bikses. Šodien bija dīvaina diena, vispirms viņš izstrādāja nedzirdētu muļķību, parādoties aiz Jānikas durvīm, sadusmojot meiteni pilnīgi un galīgi un iznīcinot visas cerības uz viņu. Un tad viņš negaidīti attapās šajā pilnīgi svešo cilvēku virtuvē, kur viņš virpirms izšķiroja kartupeļus un nu dzēra kafiju, nezinādams, kas notiks tālāk.

“Vai tu desumaizi negribi?” iejautājās Ēvalds, rakņādamies pa ledusskapi.

Bet pirms Veiko jebko paspēja atbildēt, iezvanījās durvju zvans. Pireta aizgāja atvērt un ielaida Gunāru un Oidermā.

“Mēs nākam sakarā ar laipno ielūgumu pēc kartupeļiem,” paziņoja Oidermā. “Kur ir tā vaga?”

“Ejiet vien tālāk, vaga ir virtuvē, un traktors ir tieši ķēries pie darba, tā ka tikai lasīšanas vaina.”

Oidermā un Gunārs iegāja virtuvē. Viņiem nebija jādod maisiņš, viņiem viss vajadzīgais bija līdzi, kā arī pudele vīna, kuru Gunārs uzlika uz galda.

“Mēs jau ar tukšām rokām uz tīrumu nenākam,” viņš teica. “Uz tīruma vienmēr ir vējš, tāpēc zālēm pret saaukstēšanos jābūt līdzi.”

“Nu jā, tad jau būs jāmeklē glāzes,” Ēvalds priecājās. “Veiko, tu taču neesi ar mašīnu?”

“Nē,” atbildēja Veiko, un viņa priekšā uzradās glāze ar vīnu.

“Nu tad! Uz kartupeļu veselību!” noteica Gunārs un saskandināja glāzes.

“Veiko jūs laikam nepazīstat?” Ēvalds ienāca ar desas šķīvi. “Viņš ir apsargs. Strādā parfimērijas veikalā un vaktē, lai dāmas nezog smaržas.”

“Priekš kam zagt?” brīnījās Gunārs. “Mūsdienās vispār nav jēgas smaržas nest mājās, ne par naudu, ne bez. Vienkārši aizej uz parfimērijas veikalu, tur visās malās ir tie testeri, uzšpricē sev, cik vajag. Vai zem zoda, vai uz biksēm, neviens neliedz. Es katru dienu eju uz parfimērijas veikalu iesmaržoties.”

“Jā, dažkārt atnāku mājās un ir sajūta, ka manās majās notiktu bēres, saprotiet, nu tak ap zārku sakrauj kaudzēm ziedu, un visi smaržo tik kodīgi, ka galva iet riņķī,” skaidroja Oidermā. “Bet nav nekadu bēru, vienkārši Gunārs ir bijis iesmaržoties, un tagad iztvaiko, tā ka logu stikli aizsvīst.”

“Vīrietim jāsmaržo labi,” Gunārs apgalvoja. “Nu! Uz apsarga veselību!”

Viņš saskandināja ar Veiko. Veiko bija zaudējis jebkuru cerību tikt mājās, samierinājies ar visiem dīvainajiem notikumiem, dzēra vīnu un košļāja desu.

Turpinājums sekos...

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (12)

Pēc vairākām telefonsarunām un nebeidzamiem strīdiem – "Nāciet taču pie manis!" – "Kā mēs tā iesim, mēs taču jau esam pie jums bijuši un jūsu laipnību ļaunprātīgi izmantojuši, tagad ir mana kārta jūs uzcienāt!" – "Kādā ziņā ļaunprātīgi izmantojuši? Es ar prieku, ar prieku izpalīdzu! Nāciet, nāciet, un Kalju jau vispār nav bijis pie manis iekšā." – "Kāds kauns visu laiku jūs traucēt!" – "Nu beidziet tās muļķības, kāds tur kauns? Nāciet, nāciet, un tad citu reizi es pie jums." – vārdu sakot, pēc šīm karstajām debatēm viņi beidzot bija vienojušies, ka Malle ar Kalju iet pie Imanuēla dzert tēju, bet nākamreiz otrādi. Pašlaik māte ar dēlu posās iziešanai. Malle sameklēja skapī tauriņveida brošu, kuru tā jau vairākus gadus nebija nēsājusi. Sprauzdama to sev pie krītīm, viņa pamanīja, ka Kalju uzvilcis mugurā darbdienas rūtaino kreklu un sāka dēlu bārt.

"Ko tu vispār esi uzvilcis mugurā? Ar šo kreklu taču tu ej uz darbu!"

"Bet tas ir pilnīgi tīrs."

"Tīrs ta tīrs, bet ciemos tu ar viņu vienalga neiesi! Es taču tev jau no rīta uz krēsla uzliku velkamās drēbes! Aizmirsi?"

Kalju aizgāja un apskatījās, uz krēsla tiešām bija drēbes.

"Es to kreklu ar zilajām puķēm nevilkšu," viņš teica. "Tas ir pārāk sievišķīgs."

"Kā var būt sievišķīgs, sievietes tādus kreklus nevalkā. Sieviešu blūzes ir pilnīgi citādas."

"Nu bet viņš ir sieviešu blūzes stilā. Skaties, mammu! Šitās zilās puķes..." Kalju žēlojās.

"Nu un kas, ka zilas puķes? Tās ir neaizmirstulītes, ļoti skaistas. Bērnībā es aizvien mammai uz dzimšanas dienu salasīju neaizmirstulītes, viņai dzimšanas diena bija tieši tajā laikā, kad neaizmirstulītes zied. Mamma vienmēr bija ļoti priecīga. Velc vien kreklu mugurā, ko tad es viņu pirku. Tas pie tam ir ārzemju krekls, paskaties, kas uz tās birkas rakstīts – kurā zemē tas ir ražots?"

"Ķīnā," Kalju izlasīja.

"Padomā tikai – Ķīnā! Tik tālu! Tas patiešām ir ļoti labs krekls, ar tādiem staigā visi smalkie kungi. Un klāt vēl šlipse piederas."

"Kas man vēl kaklasaite jāliek?" Kalju saviebās.

"Bet kā tad bez šlipses? Mēs taču ejam ciemos! Tavs tēvs, ciemos ejot, vienmēr lika šlipsi, viņam šlipse ļoti piestāvēja, uzreiz bija tāds skaistulis, ka nu tikai! Liec, liec šlipsi, nestrīdies!"

Malle nostājās pie spoguļa, pielaboja vēl brošu pie krūtīm un ar pirkstu iesmērēja smaržas aiz auss.. Šīs smaržas viņai uzdāvināja jau pirms desmit gadiem, bet pudelīte joprojām bija gandrīz pilna, jo ar tik dārgu lietu jāapietas taupīgi, lai pietiktu ilgākam laikam. Tāpēc Malle katru dienu nesmaržojās, vien pāris reižu gadā, uz īpašiem svētkiem. Malle bija pārliecināta, ka ar šo pudelīti viņas mūžam pietiks.

Kalju arī piegāja pie spoguļa un žēlojās, ka šlipse spiež.

"Redzi," teica Malle. "Protams, šitā gumija ir diezgan cieša. Žēl gan ka tēvs nevarēja tev šlipses siešanu iemācīt, tagad tev jānēsā šlipses uz gumijas. Ričardam nebija nekādu šlipšu uz gumijām, viņam vienmēr bija kārtīgas. Pat tauriņa mezglu mācēja sasiet. Pag, stāvi mierīgi, es tev sakārtošu smuki. Nu re, nu tu esi mans jaukais zēns."

Malle iegāja virtuvē. Maisiņš ar ciemakukuli bija jau iepakots un stāvēja uz taburetes. No rīta viņi vēl bija strīdējušies, Kalju uzskatīja, ka Imanuēlam labāk patiktu kūka, bet Malle domāja, ka piemērotāki būtu kāpostu tīteņi.

"Mammu, ciemos ejot, neviens nenes līdzi kāpostu tīteņus!" Kalju mācīja. "Vienmēr nes kūkas, torti vai kliņģeri. Kaut ko saldu!"

"Bet es domāju, ka nesīsim kāpostu tīteņus. Viņš ir vientuļš vīrs, viņam būs prieks par kaut ko sāļu."

"Mammu, bet tie tīteņi taču ir no "Oposuma". Neklājas tādus nest."

"Un kas par to, ka "Oposuma", Ulo kungs taču ir ļoti labs pavārs. Viņa kāpostu tīteņus nav kauns dāvināt. Tie ir ļoti garšīgi. Un tikai vakardienas, visu laiku stāvējuši vēsumā, tos vēl vairākas dienas varēs uzsildīt. Tici man, Imanuēla kungs ļoti priecāsies. Kas tad ir kūka, pliks putukrējums, tikai bojā zobus un resnina. Apēstu tās kūkas pie tējas un viss, Imanuēla kungam nekas nepaliktu. Turpretī kāpostu tīteņus viņš vēl varēs uzsildīt rīt un parīt, un nevajadzēs pašam neko gatavot."

Malle ielika kāpostu tīteņus starp diviem zupasšķīvjiem un tos cieši sasēja kopā ar auklu. Tad viņa tos ietīstīja maisiņā un tad drošības pēc vēl vienā maisiņā. Un to visu beigu beigās rūpīgi ielika ceļojuma somā.

Tad viņi sāka doties. Malle turējās pie Kalju rokas, un Kalju otru roku aizņēma soma ar kāpostu tīteņiem.

"Nevicinies pārāk ar to somu," Malle piekodināja. "Tur ir pārtika."

Soma briesmīgi novilka Kalju roku un viņš to centās turēt nekustīgi, kamēr sāka sāpēt. Bet viņš nesūdzējās.

Imanuēls jau gaidīja pie mājas durvīm, kā pirmoreiz tiekoties. Viņš plati smaidīja, tā ka katra grumba viņa valriekstam līdzīgajā sejā smaidīja līdzi.

"Nāciet tik iekšā!" viņš aicināja. "Tēja jau ievelkas. Indijas tēja!"

"Ak, dievs, Indijas tēja! Vai nu vajadzēja tā pūlēties?" Malle meta ar roku. "Mums būtu derējusi arī visparastākā liepziedu tēja, vai tā pati mežrozīšu. Indijas, ak kungs! Priekš kam tā tērēties? Būtu varējuši kaut vai to pašu ūdeni dzert, pliks ūdens arī ir ļoti labs, mans tēvs vienmēr teica, ka akas ūdens ir zelta vērts."

"Karsta tēja ir tomēr vēl labāka," smaidīja Imanuēls un veda ciemiņus iekšā. Viņš bija ļoti priecīgs par kāpostu tīteņiem ("Nu tagad ir uz vairākām dienām ēšanas problēma atrisināta! Cik gan es jums esmu pateicīgs!"), un Kalju bija priecīgs, ka atbrīvojies no smagās nastas, un vēl jo vairāk priecīgs kļuva, kad uzmeta skatienu galdam un saprata, ka tomēr šodien bez kūkas nepaliks. Malle uzreiz palūdza atļauju apmeklēt tualeti ("Es nezinu, kas tā par lietu, bet kā es drusku pastaigāju, tā vajag!"), un Imanuēls, burvīgi smaidīdams, atbildēja, ka tualete ir kundzes rīcībā jebkurā laikā.

Kalju novilka kurpes un iegāja dzīvojamā istabā. Imanuela dzīvoklis nebija liels, divas istabas un virtuve, nekā īpaša. Bet kas tūliņ iekrita acīs, tās bija lelles. Desmitiem leļļu, kas bija saliktas plauktos gar sienām. Lelles bija veidotas no māla un attēloja cilvēkus dažādās pozās: vīriešus un sievietes, bērnus un vecīšus. Daļa stāvēja, daļa sēdēja, daļa ar kaut ko nodarbojās. Vienai bija rokā lāpsta, citai spainis, viena turēja virs galvas badmintona raketi, cita peldbiksītēs gatavojās lēcienam ūdenī. Viena lelle lasīja grāmatu, cita spēlēja mutes harmonikas. Viena lelle šuva, cita turēja rokās pannu, gatavojoties cept vēršaci. Visas lelles bija ar priecīgām sejām, visas smaidīja.

Kalju nespēja atraut skatienu. Malle iznāca no tualetes, paslavēja rožaino tapešu skaistumu, bet istabā palika brīdi stāvam, tad iesaucās:

“Ak debess, te taču ir muzejs!”

“Muzejs jau nu gan tas nav,” Imanuēls pasmaidīja. “Vienkārši mans mazais hobijs. Man brīvajā laikā patīk ar mālu darboties, bet ko es vienmēr podus un vāzes taisīšu, tas ir garlaicīgi. Lelles taisīt ir interesantāk. Un kopš brīva laika man ir daudz, to ir saradies kāds bariņš. Drīz vairs nebūs vietas, kur tās salikt.”

“Cik skaisti!” Malle bija sajūsmā. “Skaties, Kalju! Skursteņslauķis! Un te ir ugunsdzēsējs! Ak mīļā stundiņ, viens boksējas! Vīrs ar bārdu ēd saldējumu. Un skaties, šitai lellei ir viena mazāka klēpī – cik mīļi!”

“Tā ir māte ar bērnu.”

“Un skaities šo, Kalju! To ar ūsām! Tas jau ir... Mīļā debess, tas taču pilnīgi izskatās pēc tava tēva Ričarda! Nu tiešām, precīzi! Jūs esat liels mākslinieks, Imanuēla kungs. Jums vajadzētu par šito darbu ordeni saņemt.”

“Kādu vēl ordeni, dārgā Malles kundze? Un par ko? Par to, ka es mājās savam priekam ņemos ar mālu un tādā veidā nositu laiku? Bet man ir prieks, ka Jums patīk. Tagad sēdīsimies pie galda, citādi tēja atdzisīs. Ņemiet kūku!”

Malle sāka Imanuēlu rāt, ka tas viņus tik bagātīgi cienājot un visbeidzot paziņoja, ka viņa ir gatava apēst tikai ceturtdaļu kūkas, vairāk ne. Toties Kalju nelika divreiz lūgties, paņēma veselu kūku un ēda.

“Malles kundze, nu ko jūs jokojat, kāpēc man vēl kūka būtu jāgriež gabaliņos?” teica Imanuēls. “Es nopirku trīs kūkas – katram pa vienai. Par kādu ceturtdaļu jūs runājat? Ņemiet un ēdiet, ticiet man, tā ir laba. Es jums nepiedāvātu sliktu.”

“To es zinu, ka jūs sliktu nepiedāvājat, es vienkārši tāpēc, ka kauna lieta...”

“Par visu jums kauna lieta. Ēdiet nu, neraizējieties ne par ko.”

“Jūs par mums rūpējaties kā par kādiem karaļa kaķiem,” Malle nopūtās, bet vairs nestrīdējās un paklausīgi apēda kūku. Tad pašūpoja galvu un teica:

“Kaut ko tik garšīgu es mūžā nebiju ēdusi. Liels paldies!”

Pēc brīža viņi dzēra tēju un tērzēja. Kalju nespēja vien beigt apbrīnot lelles.

“Mammu, skaties – šī lasa sēnes!” Viņš ik pa brīdim iesaucās. “Mammu, skaties – policists!”

“Esi klusu, Kalju, mēs ar Imanuēla kungu runājamies,” Malle aizrādīja, bet viņas skatiens arī vienā laidā krita uz plauktiem, jo sevišķi tur, kur stāvēja ūsainais vīrs, kas atgādināja Ričardu. Imanuēls to pamanīja, piecējās, paņēma no plaukta ūsaino lelli un teica:

“Ļaujiet man jums to uzdāvināt.”

“Nē, ko jūs!” Malle sabijās. “Es tikai skatījos... Jūs nedrīkstat savas lelles tā izdāļāt?”

“Gluži otrādi, es to tieši drīkstu. Mana lelle, daru, ko gribu. Malles kundze, paskatieties apkārt, man to vēl paliek tik daudz! Tieši labi, ja plauktā drusku atbrīvojas vieta, es varēšu jaunu tēlu uzmeistarot. Ņemiet, ņemiet! Es taču redzu, ka jums patīk.”

“Atgādina manu mirušo dzīvesbiedru,” Malle atvainodamās bilda. “Ko lai ar jums dara! Tikai cienājat un dāvināt...”

“Un jums tikai arvien kauns.”

“Ļoti kauns.”

Mallei pat asaras uznāca. Imanuēls viņai smaidot paspieda roku.

“Velti, gluži velti! Es ietīšu lelli avīzē, jums būs vieglāk to paņemt līdzi.”

Beidzot tika līdz tam, ka Mallei un Kalju bija laiks taisīties uz māju.

“Es esmu jums bezgala pateicīga par visu!” teica Malle un pagriezās pret Kalju, kurš vilka kājās kurpes. “Bet, Kalju, vai tu vispār uz tualeti biji? Vai, tu nebiji! Tad jau tu neesi redzējis rožainās tapetes! Tu jau vari vēl ieiet.”

“Bet man jau viena kurpe ir kājā,” Kalju taisnojās.

“Nu tad novelc to!”

“Nē, ej tāpat!” piedāvāja Imanuēls. “Tas neko nekaitēs.”

“Es aizlēkšu uz vienas kājas,” apsolīja Kalju un tā izdarīja. Pēc brīža atgriezās un slavēja:

“Ir gan skaistas!”

“Skaties, ka tu ar lelli uzmanīgi apejies,” brīdināja Malle. “Noliksim mājās blakus tēva bildei. Kad jūs pie mums atnāksiet, Imanuēla kungs, tad redzēsiet, cik līdzīga, pilnīgi neticami līdzīga.”

“Es ticu gan,” teica Imanuēls. “Uz drīzu tikšanos, kundze! Un ar tevi, Kalju, noteikti redzēsimies “Oposumā”!”

Viņš pavadīja ciemiņus līdz ārdurvīm un vēroja, kā tie lēni sasniedz ielas stūri un tad izgaist skatienam. Tad viņš iegāja atpakaļ istabā un no skapja izņēma māla gabalu. Visai lielu gabalu.

Turpinājums sekos.