piektdiena, 2014. gada 25. aprīlis

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (18)


Reinam bija Sandra no dārziņa jāizņem tāpēc, ka Anu pavadīja vakaru ar draudzeni. Draudzeni sauca Karmena, un viņa bija ielūgusi Anu uz kopīgu šopingtūri.
"Tirdzniecības centrā ir trakās dienas, un es gribu sev nopirkt normālas vasaras drēbes," Karmena skaidroja. "Bet es gribu, lai kāds mani pieskata, jo veikalos es vienmēr zaudēju galvu. Es neko nespēju izvēlēties, bet, kad beidzot tomēr izvēlos, tad kaut ko šausmīgu un nekvalitatīvu. Pēc tam mājās pilnīgi raudu – nu kāpēc man bija jāpērk tieši šitais kankars, bija taču arī labākas mantas? Es nezinu, kas tas ir, bet mani kaut kas velk uz tām šausmīgajām lupatām."
"Vai tad ir tik traki? Pēc manām domām, tavām drēbēm nav nekādas vainas," Anu mierināja.
"Tu jau neesi redzējusi visas tās riebeklības, ko es nopērku!" viņa strīdējās pretī. "Tu tiešām domā, ka es ar tādām ietu cilvēkos? Es tās iebāžu skapja dziļākajā stūrī, lai nekad vairs neieraudzītu. Tās nedaudzās drēbes, ko es valkāju, ir nejauši laimīgi nopirkušās, bet uz katru labo drēbi ir kalns drazu. Lūdzu, Anu, nāc līdzi, man patiešām vajag, lai kāds blakus skatās un dod padomus."
"Bet tavs vīrs?" Anu jautāja.
"Mans vīrs!" Karmena ievaidējās. "Pāvo no drēbēm neko nesaprot! Kad es viņam pajautāju, viņš tikai vienmēr atbild – jā, super! Es varu sev kaut kartupeļu maisu uzvilkt virsū, viņš nemanīs starpību. Viņš nu ir pēdējais, kam prasīt padomu, viņam vispār nav gaumes izjūtas. Viņam pašam pilnīgi vienalga, ko vilkt mugurā, es viņam pērku drēbes, pats viņš staigātu caurām biksēm. Vai tu nāksi ar mani? Nu lūdzu!"
"Nu labi jau labi, man šovakar kontroldarbi nav jālabo, tā ka varu iet," teica Anu. "Ejam šopingot."
Trakajās dienās cilvēku bija ka biezs, un visi staigāja riņķī kā sēņotāji pa mežu, kas starp sūnām un zariem meklē laupījumu. Atšķirībā no meža, kur nākas īpaši lēni vilkties, lai pamanītu kādu sēni, veikalā, protams, ir lērums preču, bet – turpinot salīdzinājumu ar sēņu mežu – tās bija lielākoties tārpainas vai suņusēnes. Ikviens meklēja vislabāko, meklēja rudmieses vai baravikas, visapkārt raidot satrauktu skatienu.
Karmena un Anu ienāca tirdzniecības namā, un Karmena uzreiz metās uz vīriešu nodaļas pusi.
"Kur tu ej, tur ir vīriešu apģērbi!" Anu apsauca.
"Jā, es zinu, bet es izdomāju, ka priekš Pāvo jānopērk kāds krekls," Karmena atteica. "Man tie viņa krekli jau galīgi apnikuši. Zini, tas ir kā ar tapetēm – vienā brīdī apriebjas un nekas cits neatliek kā nomainīt. Jo siena jau pati par savu izskatu nerūpēsies. Siena pati var stāvēt kaut simt gadu ar vienām un tām pašām tapetēm, viņa pati tās mainīt nesāks."
"Jā, par tapetēm allaž jārūpējas cilvēkiem," Anu piekrita.
Tad nu abas gāja uz vīriešu nodaļu un sāka meklēt kreklu priekš Pāvo.
"Principā var, protams, nopirkt vienalga kādu," teica Karmena. "Pāvo būs mierā ar visu. Bet man pašai vajag, lai būtu patīkami uz viņu skatīties. Tā ka es ņemšu šo zilo un vēl arī zaļo ar baltām strīpām. Tie gan ir nocenoti, bet izskatās tīri normāli. Ar zilo viņš varēs iet uz darbu, bet zaļi-balti strīpaino es viņam uzvilkšu tad, kad mēs kaut kur iziesim."
"Tev taču nemaz nevajag palīdzību," Anu prātoja. "Tu rīkojies ļoti pārdomāti."
"Ak kungs, es tak tevi ne jau tāpēc lūdzu palīgā, lai Pāvo drēbes izvēlētos!" Karmena izsaucās. "Ar Pāvo drēbēm, protams, ka es pati varu tikt galā. Tavs padoms ir vajadzīgs attiecībā uz manām drēbēm. Tūlīt iesim uz sieviešu nodaļu, tad tu redzēsi, cik grūti man iet."
Viņa samaksāja par krekliem un jau pagriezās uz sieviešu nodaļas pusi, kad Karmena kaut ko atcerējās.
"Patiesībā man vajadzētu arī Johannesam kaut ko nopirkt."
Johanness bija Karmenas dēls, viņš mācījās ģimnāzijā un gribēja kļūt par ķīmiķi.
"Viņš ir precīzi tāds pats kā tēvs," Karmena žēlojās. "Viņam absolūti neinteresē, kas ir mugurā. Viņam bija viens vecs, brūns džemperis ar caurumu uz vēdera, ar ko tas gāja visur, līdz es to vairs nevarēju izturēt un džemperi izmetu. Un iedomājies – kad viņš no rīta vairs savu džemperi uz krēsla neatrada, viņš aizgāja uz skolu vienā T-kreklā! Ziemā! Es pēc tam jautāju, kā tas iespējams, ka nav auksti – a šis atbild, ka bija gan auksti, bet ko tad lai dara, ja džemperi uz krēsla neatrod. Es saku – bet, mīļais cilvēk, kāpēc tu nepaņēmi no skapja citu džemperi, tur taču ir vairāki pilnīgi jauni. Viņš atbild, ka viņam tāda doma neesot ienākusi prātā. Sēž skolā visu cauru dienu T-kreklā, es interesējos, vai tad citiem tas nelikās savādi, šis saka, kas tur savāds, es taču nebiju pliks. Ai, nopirkšu viņam sporta jaku."
Viņas gāja un izvēlējās Karmenasprāt piemērotāko jaku, samaksāja par to. Mirkli vēlāk Karmenai ienāca prātā, ka Johannesam vajadzētu arī jaunas bikses.
"Varbūt lai viņš pats pērk?" Anu šaubījās. "Tomēr labāk, ja viņš pats ir līdzi, tad varēsiet uzlaikot un pakonsultēties."
"Ar ko pakonsultēties? Ar Johannesu? Kādu padomu viņš var dot? Nē, no viņa te nebūs nekādas jēgas, viņš tikai traucēs un kritīs man uz nerviem. Vispār viņš jau tik un tā nenāktu. Viņš ienīst veikalus. Ja es viņam teiktu, ka mums jāiet nopirkt bikses, viņš atbildētu, ka viņam jau ir un jaunas nevajag, bet es ta zinu, ka vajag, es uz tām vecajām skrandām vairs paskatīties! Vienos pleķos un izdilušiem galiem. Vakarā izmetīšu vecās ārā un vietā nolikšu jaunās, viņš pat nepamanīs izmaiņas. Nāc, ejam, es tūliņ kādas sameklēšu. Viņa izmērus es zinu precīzi, gan viņa, gan Pāvo, kā gan citādi, es taču viņus apģērbju."
"Viņi tev laikam ir kā divas papīra lelles," prātoja Anu.
"Tieši tā! Divas papīra lelles! Ja es viņiem jaunas drēbes neizgriezīšu, abi sēdēs pliki. Skat, šīs bikses ir lētas un diezgan normālas, es tās ņemu."
"Pēc manām domām viņas ir mazliet... kā teikt..." Anu šaubījās. "Vecmodīgas. Jaunam puisim..."
"Klausies, kāda starpība! Es tak teicu, ka viņš nepamana tādas lietas!"
Viņas samaksāja par biksēm, un Karmena teica, ka nu viņa ir gatava sieviešu nodaļai.
Bet tad, pārlaidusi skatienu cepuru plauktam, Karmena pamanīja nocenotu žokejcepuri un izlēma, ka tā derētu Pāvo.
"Vai tad viņš nēsā žokejcepures?" jautāja Anu. "Es viņu nekad neesmu redzējusi ar tādu."
"Viņam agrāk tādas nav bijis," Karmena paskaidroja. "Bet manam priekam viņš tādu varētu sākt nēsāt. Kāpēc ne?"
"Viņš jau parasti nēsā kaut ko līdzīgu bumbuļmicei."
"Tieši tā, līdzīgu! Viņš ar viņu staigā jau ilgi, nu jau pietiek. Paskaties, cik šitā žokejcepure ir lēta! Goda vārds, es to nopirkšu un uzlikšu Pāvo galvā."
"Tu ved savu vīriešu baru uz grandiozām pārmaiņām," teica Anu. "Bet paši viņi tās nemaz nejūt."
"Es gan jūtu! Klausies, ne jau katru dienu es viņiem pērku jaunas drēbes. Reizi gadā nokļūstu veikalā, un tad nu sanāk dzēst ugunsgrēku. Nevaru tak bezgalīgi dzīvot kopā ar diviem skrandaiņiem. Es gribu, lai manas papīra lelles izskatās vairāk vai mazāk pēc cilvēkiem."
Viņas nopirka arī žokejcepuri un beidzot ar iepirkuma maisiem rokās sasniedza sieviešu nodaļu, kur sēņotāju bija īpaši daudz, visi cerībā atrast īstus dārgumus par pazeminātām cenām. Viņi apčamdīja apģērbus, cēla pret gaismu, spaidīja pirkstos, izraustīja un izstaipīja vienādi un otrādi, un beigu beigās pameta un maldījās tālāk.
"Vai, tagad sākas grūtākais!" žēlojās Karmena, nogurusi no jau veiktajiem pirkumiem, un blenza uz kaudzēs sakrautajiem tērpiem ar izmisušu skatienu. "Es te neko neatradīšu!"
"Esi mierīga, re, cik vienkārši bija nopirkt drēbes Pāvo un Johannesam!" Anu mierināja. "Un tagad nemaz nebūs grūtāk. Ko tev vajag?"
"Kā lai es zinu? Visdažādākās lietas! Kādā sakarā te Pāvo un Johanness? To vispār nevar salīdzināt, es jau gan neesmu nekāda papīra lelle."
Viņas sāka rakņāties pa apģērbu kaudzēm, bet Karmena izrādījās patiesi smags gadījums. Viņa pesimistiski aplūkoja katru lietu, nopētīja no visām pusēm un kad Anu apjautājās "Vai patīk?", tad traģiskā balsī atbildēja:
"Es nezinu! Neuzdod tik sarežģītus jautājumus! Ak dievs, es sajukšu prātā!"
"Manuprāt, šis tev piestāvētu."
"Domā? Nu es nezinu..."
"Uzlaikosim," Anu rosināja. "Tad pati arī redzēsi."
"Bet varbūt tomēr uzlaikot šo?" viņa pacēla nākamo apģērba gabalu.
"Uzlaikosim. Uzlaikosim abus."
"Nezinu, paskatīsimies vēl."
Tad pēc pusstundas:
"Es neko neatrodu! Anu, es pilnīgi neko neatrodu!"
"Mieru, mēs jau atradām visu ko, tu tikai negribēji laikot."
"Bet saproti, es nezinu... Es nezinu, vai man tieši šie ir vajadzīgi? Varbūt man tomēr vajag ko citu?"
"Nu tad pirksim to citu," Anu centās saglabāt pacietību.
"Bet es taču nezinu ko... Es neko nezinu! Tas ir šausmīgi."
Beidzot, pēc milzīgas iekšējas cīņas, Karmena nopirka vienu blūzi un pēc tam drūmi paziņoja Anu:
"Bet es to tomēr nevalkāšu. Man viņa nepiestāv."
"Piestāv gan! Ļoti labi piestāv!"
"Nepiestāv."
"Kāpēc tad tu to nopirki?"
"Tāpēc, ka esmu muļķe. Tagad redzi, ka es vienmēr nopērku kaut ko atbaidošu."
"Tici man, tā ir ļoti smuka blūze!"
Karmena neticīgi purināja galvu. Tad dziļi nopūtās, momentā kļuva lietišķa un paziņoja:
“Man ienāca doma, ka man vēl jānopērk priekš Pāvo apakšbikses.”
Viņas gāja atpakaļ uz vīriešu nodaļu, kur Karmena atkal izrādīja dzelžainu pašpārliecinātību un nešaubīgi izvēlējās sūnu zaļas apakšbikses, ko pārdeva komplektā pa seši.
“Kāpēc tieši zaļas?” jautāja Anu.
“Jo tās ir vislētākās un kāda starpība, kādas krāsas apenes Pāvo valkā,” teica Karmena. “Es paņemšu Johannesam arī. Tad būs rezerve ilgākam laikam. Pašreiz Pāvo ir tikai divi pāri, bet Johannesam trīs pāri, tagad būs astoņi un deviņi.”
“Tev viss ir uzskaitē,” Anu atzinīgi pamāja.
“Jābūt,” Karmena teica. “Citādi vienā jaukā dienā iestāsies situācija kā pērtiķbūrī, kura iemītnieki skraida ar plikām pakaļām.”
“Varbūt viņiem vajag zeķes arī nopirkt?” Anu iejautājās.
“Jā, pareizi, nopirksim arī zeķes,” Karmena piekrita. “Trakajās dienās noteikti būs lētāk kā parasti.”
Kad viņas beidzot izgāja no veikala, Karmenai bija abas rokas pilnas ar iepirkumu maisiem.
“Tik mīļi no tevis, ka tu piekriti man palīdzēt,” teica Karmena. “Man tomēr par to blūzi nav mierīgs prāts. Man ir sajūta, ka viņa ir par šauru.”
“Nemaz ne! Manuprāt viņa ir pat nedaudz par platu!”
“Par platu? Nu jā, iespējams. Ak kungs, kāpēc es mūžīgi nopērku drēbes, kas plandās?”
“Nē, viņa neplandās. Karmena, viss ir kārtībā, tici man!”
Karmena skābi pasmīnēja.
“Ai labi, aizmirstam to blūzi,” viņa noteica. “Vismaz man tagad uz kādu laiku ir, ko vilkt mugurā maniem vīriešiem! Čau, dārgā! Vēlreiz liels paldies! Sazvanāmies!”
Un Karmena možā solī devās uz stāvvietas pusi, kur bija viņas mašīna.
Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru