otrdiena, 2014. gada 30. decembris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (31)


Malle un Kalju visu vakaru tīrīja māju.
Malle vispirms piezvanīja Imanuēla kungam un vienojās, ka Imanuēla kungs nāks ciemos, tāpēc tagad vajadzēja ieviest kārtību. Vispār jau viņi tik un tā būtu tīrījuši, bet šai gadījumā Malle izlēma veikt lielo tīrīšanu, ieskaitot pat griestus.
“Es gan nezinu, kā mēs tur tiksim klāt,” viņa noraizējusies prātoja. “Es nevaru uzkāpt uz krēsla, uzreiz sāks reibt galva, nokritišu un salauzīšu visus kaulus. Bet tev, Kalju, kaut kā jāmēģina. Tu vēl esi jauns cilvēks, tev vēl veselība turas.”
“Kaut kā jau mēģināšu,” Kalju apsolīja, novilka čības un uzrāpās uz taburetes.
“Pagaidi, ne ar zeķēm!” Malle uztraucās. “Zeķes slīd. Es domāju, ka vislabāk būtu ar basām kājām.”
Kalju nokāpa zemē, novilka zeķes un kāpa atkal augšā.
“Še, ņem slapju lupatu un mēģini tīrīt!” Malle pamācīja. “Bet uzmanies, ka nenokrīti! Pag, es salikšu apkārt spilvenus, lai būtu mīkstāk krist.”
“Nav vērts, mamm!” Kalju noteica. Viņš nebija diezko gara auguma, tāpēc nācās papūlēties, lai aizsniegtu griestus. Bet viņš centās, tāpēc griesti tiešām palika tīrāki.
“Nu jau tu vairs tālāk nevari aizsniegt, kāp zemē, pabīdīsim krēslu,” Malle ierosināja. “Tad tīrīsi tālāk.”
Tādā veidā viņi apgāja visu istabu un, kad pēdējais stūris bija notīrīts, Kalju norausās no taburetes un ievēlās sīvānā, noguris un nosvīdis.
“Tev ir maz spēka,” Malle žēlīgi noteica. “Tev vajadzētu nodarboties ar sportu. Esi tak vēl gana jauns.”
“Kur nu jauns! Man jau ir piecdesmit!” Kalju stenēja dīvānā.
“Un tas jau ir vecums? Vīrietim tas nemaz vēl nav vecums. Visa dzīve priekšā! Vai tu atceries Kirendiku onkuli? Viņš vēl piecdesmit trīs gadu vecumā mācījās augstskolā, pirms tam bija parasts strādnieks, strādāja “Ilmārā”, bet tad vienā jaukā brīdī izlēma kļūt par advokātu, devās uz augstskolu un sāka mācīties! Mācījās septiņus gadus, jo bija slimas plaušas un pa to starpu tās vajadzēja ārstēt, un būtu arī pabeidzis, bet palika sešdesmit, un krievu laikos jau sešdesmit gados gāja pensijā. Tad atmeta ar roku un izlēma, ko nu es tālāk māžošos, ja valsts tāpat maksā. Tad jau nav vērts vairs mocīties un skolas solu deldēt. Pēc tam viņš dzīvoja Kadrioru, katru rītu nopirka baltmaizi un devās barot pīles. Atceries viņu?”
“Nē, neatceros,” Kalju atteica.
“Kā tad nu neatceries! Bija tāds sīks vīrelis, kādu metru sešdesmit, ne vairāk. Mēs ar tevi gājām pie viņa ciemos, kad viņam palika septiņdesmit pieci, tu toreiz saindējies ar pārtiku un visu nakti vēmi. Kirendiku onkulis bija vecpuisis, kas to zin, ko viņš salātos iemaisīja, vai vecu desu vai vecu krējumu... Redze arī viņam vairs nebija laba un pats jau vairs neredzēja, ko ēd.”
“Nekas nenāk atmiņā,” Kalju vēlreiz atkārtoja.
“Nu gan žēl, un man laikam arī neviena bilde ar Kirendiku onkuli nav palikusi.”
“Bet kas tad viņš mums bija? Radinieks?”
“Nē, ne radinieks, bet tava tēva darbabiedrs. Kalju, celies nu kājās, gana esi atpūties, jāķeras pie putekļu sūcēja.”
Kalu šņākdams piecēlās un izvilka putekļu sūcēju no sienasskapja. Par laimi, šis darbs bija vieglāks par griestu tīrīšanu, tomēr arī mesties četrrāpus, lai iztīrītu gultas un dīvāna apakšas, bija diezgan nogurdinoši.
“Esi rūpīgs, būs kauns, ja Imanuēla kungs atnāks, bet mums stūros putekļu kamoli,” Malle tērgāja. Viņa pati netīrīja, vecums, svars un augstais asinsspiediens neļāva, viņa sēdēja krēslā un komandēja Kalju. “Paklājam pārbrauc vairākas reizes, jo putekļi no turienes grūti nāk ārā. Tavs tēvs katru ziemu nesa paklāju ārā izdauzīt sniegā, tas ļoti nāk par labu. Pēc tam visa istaba tik svaigi smaržo un paklājs tik tīkami auksts. Tu kāpi uz tā basām kājām un raudāji, ka kniebj.”
“Nu bet tagad nav ziema, un sniega nav,” Kalju atteica, negribīgi braukādams ar putekļu sūcēju pa paklāju.
“Ļoti žēl, citādi mēs iznestu to ārā, un tad tas tiešām kļūtu tīrs, šitā māžošanās ar putekļu sūcēju neko daudz nepalīdz, vienalga daudz putekļu paliek iekšā,” Malle šūpoja galvu. “Šitās mūsdienu ierīces ir tikai priekš naudas nokāšanas, jēgas nekādas. Kaut vai veļasmašīna! Tā taču neko neizmazgā.”
“Kā nu ne, izmazgā gan,” Kalju strīdējās. “Mamm, nu ko tu vari šitās runas!”
“Ko tad viņa izmazgā, ka neizmazgā!” Malle kliedza, jo putekļu sūcējs skaļi rūca, bet Kalju devās tīrīt otru istabu. Malle piecēlās kājās un tenterēja pie dēla, lai pabeigtu sakāmo. “Neko tā neizmazgā! Agrāk, kad biju bērns, tad gultasveļu vārīja! Mans tēvs pats vārīja, viņš apgalvoja, ka sieviešu lieta ir zupu vārīt, bet ir divas lietas, ko sievietes vārīt nevar – gultasveļu un auksto gaļu. Viņš vārīja tos pats, uzvilka garu baltu kreklu, iekurināja plīti, stāvēja blakus un maisīja ar koka puļķi. Pēc tam palagi bija tik balti kā gulbja spalvas, tīri, tīri un smaržojoši. Tagad pēc mazgāšanas ar veļasmašīnu nav ne uz pusi tādi, veļasmašīna pleķus neizņem!”
“Nu tad vāri savus palagus, mamm, kas tev liedz!”
“Kur nu es vārīšu, un uz gāzes plīts jau to nemaz nevar izdarīt! Es jau teicu, ka tie jaunie aparāti nekam neder. Ledusskapis ar – nu nav no ledusskapja izņemtam pienam tās garšas, kāda ir no akas izņemtam! No akas izņemts piens bija tik svaigs un labs, ka gribējās dzert, kamēr pārplīsti, bet no ledusskapja izņemtu, pagaršo un liec atpakaļ, tik sīvs un uzdzen atraugas.”
“Mamm, nu tev nav nekādas sajēgas,” Kalju noteica un izslēdza putekļu sūcēju. “Viss, gatavs. Istabas ir tīras.”
“Oi, kur nu tīras!” Malle pūta. “Te vēl tik daudz, ko darīt. Atnes man lupatu, noslaucīšu plauktus.”
Kalju atnesa putekļu lupatu un Malle sāka slaucīt plauktus, tikai augstākos atstājot Kalju, vēl viņa uzdevums bija pārstaigāt ar lupatu logu rāmim no ārpuses.
“Uzvelc tikai kādu džemperi, kad taisi vaļā logu,” Malle ieteica.
“Mamm, tas tak ir viens mirklis,” Kalju skaidroja. “Attaisi, noslauki, aiztaisi, nav nekādas jēgas uz to īso mirkli meklēt skapī džemperi.”
“Un saslimt ir jēga?”
“Mamm, es nesaslimšu.”
“Nu pats zini, esi jau pieaudzis,” Malle saskuma. “Bet es atceros, ka biji tik mazs.”
Viņa novilka ar roku metra augstumā.
“Gājāt ar tēvu uz cirku, un pēc tam tu teici, ka gribot kļūt par tīģeru dresētāju. Es jautāju, vai tad tu no tīģeriem nebaidies, tie taču ir bīstami dzīvnieki, bet tu atbildēji, ka nē, nebaidos, viņi ir pai. Tu biji tik jauks bērns, mīlēji dzīvniekus, kad vasarā braucām uz laukiem, tu pielasīji pilnu pudeli ar gliemežiem un noslēpi sev aiz drēbēm. Ak debess, mēs ar tēvu to nepamanījām, tu to izdarīji slepus, pudelei nebija korķis virsū, un naktī tie sāka līst ārā, visa gulta bija pilna. Es no rīta gandrīz sirdstrieku dabūju, kad iegāju tevi apraudzīt, no sākuma man izskatījās, ka tās ir milzīgas blaktis, tikai pēc tam sapratu, ka gliemeži. Ko tik tu bērnībā neizstrādāji!”
Malle, putekļus slaukot, bija nonākusi līdz Ričarda foto un Imanuēla kunga dāvātajai figūriņai un apslaucīja tos īpaši rūpīgi.
“Kalju joprojām ir malacis,” viņa stāstīja bildei. “Vienmēr palīdz. Šodien tīrīja griestus un sūca putekļus. Nu varam gaidīt ciemiņus.”
No augšas atskanēja rīboņa un klaudzēšana. Malle apmierināta pamāja.
“Ūsnati arī ir mājās,” viņa konstatēja. “Bērni spēlējas. Dzirdi, kā skan, tās laikam ir mašīnītes, kas tā skan. Tev bērnībā arī bija dzeltena mašīna, kas tev ļoti patika, tad tev tētis nopirka sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu, tu ar to braukājies un teici “Dlum-dlum”, jo nemācēji izrunāt r burtu līdz pat septiņu gadu vecumam! Toreiz domju, re cik labi, ka tev patīk mašīnas, izaugsi liels, nopirksi mašīnu un vizināsi mūs ar tēvu, kas gan tā būs par skaistu dzīvi! Bet, re – sajūsma ir pāri, neesi vis mašīnu nopircis.“
“Man patīk gan joprojām!” Kalju taisnojās. “Tikai nav tik daudz naudas.”
“Jā, ir jau gan viņas dārgas,” Malle piekrita. “Ta nevajag jau ar mums to vāģi, tikai problēmas vien, pērc tik benzīnu un vaktē, ka kāds nenozog no mājas priekšas. Un braukt jau arī bīstami, trako pilni ceļi, televīzijā jau ne par ko citu nerunā, kā tikai par bojā gājušajiem. Dzērumā sēžas pie stūres, un citu dzīvības jau viņiem nerūp! Tiešām labi, Kalju, ka tev nav mašīnas. Es tev nemaz neļautu braukt!”
“Ko mēs te runājam, nu tik un tā tak mēs nekādu mašīnu nepirksim,” Kalju pārtrauca. “Vai nu ir viss iztīrīts? Varu skatīties teļuku?”
“Nē, ko tu runā! Vēl virtuve!”
“Mamm, nu gan jau Imanuēla kungs virtuvē neies.”
“Kā tu vari zināt? Ja nu viņš tomēr ieskatās? Tad varētu vai zemē līst aiz kauna! Un tualete un vannasistaba? Uz tualeti viņš noteikti ies, kā citādi? Ej un netaisies nemaz tagad sēdēt!”
Kalju tiešām jau bija iekārtojies uz dīvāna, kājas zem dibena pavilcis. Tagad ar skābu ģīmi cēlās augšā un čāpoja uz tualetes pusi pēc mātes rīkojuma.
“Bet kas tad te jādara?” viņš jautāja. “Manuprāt, te ir pietiekami tīrs.”
“Nekas nav tīrs! Ilgu laiku neesam tīrījuši podu! Es jau vairs nespēju, agrāk, kad biju jaunāka, tīrīju tualeti katru nedēļu! Tavs tēvs necieta, ja tualete ir netīra! Viņš nevarēja čurāt, ja pods bija netīrs. Viņš bija no izglītotas ģimenes, viņa tēvs bija skolmeistars un pat nedaudz rakstnieks! Viņa ģimenē bija dabiski, ka ķemertiņš spīd. Vēlāk krievi aizsūtīja visu Ričarda ģimeni uz Sibīriju, viņš vienīgais atgriezās, bet tīra tualete bija obligāta līdz mūža galam. Un es arī no viņa esmu mācījusies un tev, Kalju, arī jāmācās! Esi paipuisītis, ņem birsti un sāc berzt!”
Kalju nometās četrrāpus un sāka berzt podu, bet Malle stāvēja viņam aiz muguras un runāja – par Ričardu, par Ričarda tēvu, par savu tēvu un vēl daudziem citiem brīnišķīgiem un godājamiem cilvēkiem, kas kaut kad mūsu vidū ir dzīvojuši, tīrījuši atejas un vēl citus labus darbus darījuši. Viņu liktenis nebija viegls, bet viņi vienmēr turējuši galvu augstu paceltu, nezaudējot cerību uz labākiem laikiem, taču, kad šie laiki nepienāca, tad dzīvoja vismaz to dzīvi, kāda bija atvēlēta, mācēdami novērtēt to nelielo laimi, kāda bija.
“Kaut vai piemēram Leili Vīkholma,” Malle stāstīja. “Zelta cilvēks. Viņai bija tik mazs dzīvoklis, ka knapi gulta ietilpa, bet visu dzīvi sapņoja par klavierēm un krāja tām naudu. Un teica – tad es mācīšos spēlēt. Tak, protams, naudu nesakrāja, klavieres tak ir dārgas! Nomira, un es pat nezinu, kur tā nauda palika, es jau nebiju viņai rada, man nav daļas gar citu naudasmakiem. Bet bija ļoti eleganta sieviete! Vienmēr taisnu muguru un nesacirtotiem matiem no mājas ārā negāja. Dāma!”
“Nu, vai atejas pods tagad ir tīrs?” jautāja Kalju mocekļa balsī.
“Jā, ir jau labs, tavs tēvs būtu apmierināts. Tagad ejam uz virtuvi.”
Kalju piecēlās kājās un notrausa sviedrus no pieres.

pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (30)


Ritsiks ar jauno mēbeli bija ļoti apmierināts.
“Malacis, Ēvald, ka palīdzēji atnest!” viņš slavēja. “Es jau neesmu nekāds nepateicīgs cūka, es protu būt pateicīgs. Kā tu domā, varētu ko saldu ieņemt?”
Šāds priekšlikums parasti nozīmēja to, ka no skapja tika izņemts vīns vai konjaks, Ēvalds to zināja. Viņš zināja arī to, ka bija gājis pastaigāties, lai nodzītu kalorijas, nevis dzertu. Bet viņš zināja arī to, ka, ja šāda pudele parādās, tad nav pieklājīgi atteikties.
Ritsiks aplaizījās un mirdzošām acīm pablenza Ēvaldā.
“Lai gan tas skapis jau tukšs, nebija smags, bet tomēr tā nešana prasīja enerģiju, un nekas tā neatjauno enerģiju kā salda garša mutē. Nāc līdzi, Ēvald!”
“Acīmredzot iesim uz veikalu,” nodomāja Ēvalds un neveikli mēģināja atteikties:
“Nē, manis pēc gan nevajag...”
“Kuš, kuš, beidz šitās runas,” Ritsiks vicināja ar roku. “Nāc līdzi un nekādas čīkstēšanas.”
Viņi izgāja no mājas, un Ritsiks veda Ēvaldu dziļāk pagalmā, kur redzēja vārtiņus, kas veda uz dārzu. Tas izskatījās diezgan aprūpēts, vecas ābeles zarā karājās šūpoles, un kāda sieviete bija noliekusies pār dobi.
“Tā ir Pille-Līsa,” teica Ritsiks. “Vai nav jauka? Nekas nav saldāks par jaunas sievietes buču, vai nav tiesa, Ēvald?”
Ēvaldam palika jocīgi ap dūšu. Uz kurieni Ritsiks viņu atvedis, kas tā par sievieti, un ko ar viņu taisās darīt? Par kādu bučošanos viņš runā? Bet tūliņ Ritsiks viņam uzsita pa plecu un iesaucās:
“Jokoju jau jokoju! Es jau nekā nevaru citādi, kā vienmēr dzīt blēņas. Netici pusei, ko es saku! Kāda gan mums ar tevi vairs darīšana ar bučošanos, priekš mums jāvelk ārā ievārījums.”
Tad viņš iegāja pa vārtiņiem un uzsauca:
“Sveika, saimniec! Mēs ar draugu nākam noprovēt burkānu ievārījumu.”
Par Pilli-Līsu nodēvētā izslējās un pavērās uz nācēju pusi. Viņa bija draudzīga paskata trīsdesmitgadniece gariem gaišiem matiem un svārkiem līdz zemei. Viņas seja bija vienos vasaras raibumos, un galvā tā nēsāja tamborētu cepuri.
“Ļoti jauki, tūlīt atnesīšu,” viņa noteica tik klusā balsī, ka Ēvalds knapi sadzirdēja, un iesteidzās mājā.
“Kā tu tā – ieej svešā pagalmā un pieprasi ievārījumu?” Ēvalds brīnījās. “Kas tev tā Pille-Līsa, meita vai?”
“Nē,” Ritsiks atteica. “Kaimiņiene. Neuztraucies, viņa ir tik labs cilvēks, ka labāka vienkārši nevar būt. Viņai nav cita prieka, kā citus pacienāt. Un tici man, no Pilles-Līsas burkānu ievārījuma var mēli norīt! Viņa pati audzē burkānus un vēl visādas lietas, kā arī izmanto to, ko citi met kompostkaudzē – nātras, balandas un pat bērzu lapas. Toties gaļu neņem ne mutē, jo viņai žēl nogalināto dzīvnieku, olas arī neēd, jo žēl cāļu. Nu eņģelis, ne cilvēks!”
“Bet vienalga, nevar tak tā, cilvēks strādā, bet mes te ienākam kā tādā krogā vai kafejnīcā.”
“Ēvald, dārgo cilvēk, tici, ka viņai ir tikai prieks!” Ritsiks apzvērēja, un tūlīt jau Pille-Līsa nāca. Viņa nesa mazu koka paplāti, uz kuras bija uzlikta ievārījuma burka un dažas šķēles pašceptas maizes, kā arī šķīvis ar dīvainiem zaļiem plāceņiem.
“Tās ir lakšu kotletes,” viņa skaidroja savā gandrīz nedzirdamajā balsī, kas lika Ēvaldam cieši skatīties uz viņas lūpām, lai uztvertu teikto. “Es tās izcepu dēlam, bet palika pāri. Pēc tam nogaršojiet burkānu ievārījumu ar maizi, tā ir vēl silta, tikko no krāsns.”
Viņa mīlīgi pasmaidīja un nolika paplāti uz lieveņa trepēm.
Ēvaldam apēstā kliņģera dēļ nebija apetītes, taču no tik laipna piedāvājuma nevarēja atteikties, tāpēc viņš vispirms nogaršoja lakšu kotletes, kas gan negaršoja tik labi kā parastās, bet arī ne slikti, un pēc tam burkānu ievārījumu ar baltmaizi, kas garšoja vienreizīgi.
“Nekad neesmu ēdis tik garšīgu ievārījumu,” viņš godīgi atzinās, un saimnieces vasarraibumainā seja laimīgi piesarka, bet mute savilkās neviltotā smaidā līdz ausīm.
Ritsiks arī ēda un piekrītoši pamāja.
“Ko viens cilvēks vēl vairāk dzīvē var gribēt?” viņš jautāja. “Skaties, Ēvald, puis, cik viegli ir labi dzīvot! Izrauj no zemes nezāli, apēd, ēd un esi laimīgs! Vai kazai ir kādas raizes? Nē, nekādu. Tikai tāpēc, ka viņai neko daudz nevajag.”
Ēvalds nobijās, ka salīdzinājums ar kazu varētu saimnieci aizvainot, tāpēc steidzās piebilst, ka cilvēks ir vēl laimīgāks, jo dabū arī burkānu ievārījumu, ko kaza nedabū. Taču viņš velti uztraucās, jo Pille-Līsa nemaz neapvainojās.
“Augos ir liels spēks,” viņa čukstēja. “Un ja cilvēks tos apēd, arī kļūst spēcīgāks. Bet gaļā, gluži otrādi, ir nāves grēks un ļaunums. Kad cilvēks to ēd, tad dabū tos sevī iekšā. Viss pasaules sliktums un vardarbība nāk no gaļas.”
Skatoties uz Pilli-Līsu, šai teorijai pat varēja piekrist, jo patiesi bija grūti iztēloties no ļaunuma vēl tālāk stāvošu cilvēku. Lai gan Ēvaldam ne prātā nenāca atteikties no cepeša, pelmeņiem un šnicelēm, viņš piekrītoši pamāja.
Sakustējās krūmi, vispirms likās, ka tur ir kaķis vai suns, bet parādījās apmēram septiņus gadus vecs zēns, vājš kā ķirzaka.
“Sveiks, Nāt,” teica Ritsiks.
“Tas ir mans dēls,” Pille-Līsa Ēvaldam paskaidroja. “Nāc, uzēd tu arī maizīti ar ievārījumu!”
Zēns panāca tuvāk, paņēma maizes šķēli, uzsmērēja biezu kārtu ievārījuma un zibens ātrumā nozuda aiz stūra. Pēc mirkļa Ēvalds sev par lielu izbrīnu viņu pamanīja uz mājas jumta.
“Vai viņš arī ēd tikai augu barību?” Ēvalds jautāja.
“Jā gan,” smaidot atbildēja Pille-Līsa. “Kāpēc bojāt bērna dvēseli, barojot to ar līķiem? Es viņam uzreiz pēc piedzimšanas pilināju mutē pieneņu sulu.”
“Tā taču laikam ir rūgta,” Ēvalds ieminējās.
“Asinis ir rūgtas,” Pille-Līsa ar mīļumu paraudzījās Ēvaldā.
Nāta vājais augums pazuda no jumta, un dažas sekundes vēlāk Ēvalds to ieraudzīja slīdam gar ābeles stumbra tumšo ēnu. Zēns ložņāja pa zariem, un tie nemaz nesaliecās zem viņa.
“Tiešām kā ķirzaka,” Ēvalds nodomāja. Patiesībā viņam likās, ka ir laiks iet. Galu galā Pille-Līsa viņam bija svešs cilvēks, un viņš jau tik ilgi sēž tās dārzā, ēdot ievārījumu. Viņš pieklājīgi pateicās par pacienāšanu un teica, ka nu ies mājās.
“Vai vēlaties, lai jums iedodu līdzi pieneņu lapas?” piedāvāja saimniece.
Pēc Ēvalda domām šāds piedāvājums bija diezgan dīvains, jo pieneņu lapas bija dabūjamas jebkurā krūmājā – pastiep tik roku un plūc, bet viņš to laipnajai Pille-Līsai neteica, vienkārši pateica, ka gan jau citreiz.
“Kā lai tagad izeju uz ielas?” viņš jautāja.
“Mīļais draugs Ēvald, es tevi pavadīšu,” atteica Ritsiks. “Mēs iesim pa taisnāko ceļu, cauri pagalmam.”
“Jauku vakaru!” Ēvalds novēlēja Pille-Līsai.
“Saulainu!” novēlēja saimniece un pasmaidīja tik silti, ka pati kļuva kā saulīte. Nāts slepus lūkojās no koka lapotnes un, kad Ēvalds uz viņu paskatījās, pazuda tajā.
“Tā Pille-Līsa gluži kā feja,” Ēvalds noteica.
“Vai ne!” Ritsiks piekrita. “Bet tagad es tevi iepazīstināšu ar citu savu draugu, viņu sauc Kaido Kuzņecovs.”
“Ko, vai tad mēs vēl kādu iesim apciemot?” brīnījās Ēvalds.
“Nevis apciemot, bet vienkārši iesim cauri pagalmam,” Ritsiks paskaidroja un uzsauca:
“Sveiks, Kuzņecov, puis! Kā sviežas?”
Ja Pilli-Līsu varēja salīdzināt ar feju, tad Kaido Kuzņecovs bija izspļauts trollis. Viņš sēdēja savā dārzā, resns, noaudzis ar bārdu un matiem, taukainu sporta tērpu mugurā un tīrīja butes.
“Sveiki, sveiki,” viņš noņurdēja pretī. “Ko te, vecais auns, te vakarā vazājies?”
“Mums šodien bija talka, ar draugu nesām mājās lielu skapi,” Ritsiks lielījās. “tagad atpūšamies un baudām dzīvi.”
“Nu tad noprovējiet butes, kā tad to dzīvi citādi baudīsiet? Katja, atnes večiem zivis!”
Mājas durvīs parādījās veca sieviete, kas visādi citādi līdzinājās vīram, tikai bez bārdas. Tai rokās bija bļoda ar tikko ceptām butēm, kuru tā ar blīkšķi nolika uz netīrā galda.
“Ņemiet par labu!”
Neko darīt, nācās ēst. Butes nemaz nebija sliktas, taču Ēvalds bija nocieties iet mājās, viņam šīs ciemos iešanas un jaunu paziņu satikšanas jau bija līdz kaklam.
“Jāā, bute ir zivju karaliene!” Ritsiks slavēja un pameta zem galda zivs galvu, kur resns, ruds kaķis jau gaidīja.
“Kas nu tā par sūda karalieni, bet zacenei jau der,” piebilda Kuzņecovs. “Nu ko, vienu maziņo?”
“Tikai nesāciet atkal dzert!” Katja iebļāvās. “Kāds tu vakar biji!”
“Kāds tad es vakar biju?”
“Pilns kā tarakāns! Nespēji līdz gultai aiziet, gulēji saunā uz grīdas!”
“Un kāda vaina, tur tak silts. Un smaržo pēc bērzu lapām.”
Ēvalds atminējās, ka Pille-Līsa ēdot bērzu lapas, bet par to runāt nesāka. Tikai pateica, ka viņam esot laiks iet mājās un tāpēc nav laika ņemt ne maziņo, ne lielo.
“Re, cik prātīgs cilvēks!” Katja slavēja. “Atcerējās, ka viņam ir mājas un sieva un nevar visu laiku vazāties.”
“Nu tad citu reizi,” Kaido Kuzņecovs samierinājās. “Tad iekurināsim arī saunu.”
Ritsiks un Ēvalds devās tālāk un sasniedza nākamo pagalmu. Tur bija ļaužu ka biezs. Pagalma vidū bija uzslieta liela telts, un svētku drēbēs ģērbušies cilvēki staigāja apkārt, vienā rokā turēdami šķīvi, otrā vīna glāzi.
“Vai šeit svin kāzas?” Ēvalds izbrīnīts ievaicājās.
“Tūlīt noskaidrosim!” atteica Ritsiks, parāva garāmejošu sievieti aiz piedurknes un prašņāja:
“Klau, Annabel, kas jums šeit notiek?”
“O, sveiki!” sieviete nopriecājās. “Re, cik jauki, ka jūs atnācāt! Vecaimammai ir jubileja, paliek deviņdesmit gadu!”
“Tas ir ievērojams vecums!” Ritsiks bija iespaidots. “Kur tad jubilāre, mēs ar draugu gribam novēlēt laimes, un man prasītos teikt nelielu runu!”
“Ai, vecāmāte jau sen guļ!” Annabela taisnojās. “Bet nāciet kaut ko iekost! Nāciet, nāciet!”
“Man tomēr jāiet,” Ēvalds čukstēja Ritsikam ausī. “Sieva jau sen gaida... Un ko man te darīt, sveši cilvēki...”
“Kādi sveši! Tūlīt iepazīsies!” Ritsiks noteica. “Ģimenes tēvs ir biznesmenis, pārdod automašīnas. Annabela viņa sieva, neizsakāmi draudzīgs cilvēks. Skaties, pildītas olas!”
Ēvalds nopūtās un ļāva sevi pievest pie galda.
“Ēdiet, ēdiet!” Annabela mudināja. “Un pēc tam nomēģiniet kliņģeri! Tas ir labākais kliņģeris Tallinā, mēli var norīt!”
Ēvalds pazina kliņģeri. Tas bija tas pats treknais milzenis, kas viņam visu dienu spieda māgu, tas spīdēja un laistījās ar visu šokolādes glazūru. Ēvalds nodomāja, ka nu gan ir pēdējais laiks iet.
“Paliec sveiks!” viņš novēlēja Ritsikam. “Bet nu man patiešām jāiet. Sieva atsūtīja īsziņu... Viņai tur kaut kāda problēma... Nu tad atā!”
“Vai vajag palīdzību?” Ritsiks tūliņ kļuva izpalīdzīgs.
“Nē, nē! Gan paši tiksim galā! Jauku vakaru!”
“Bet kliņģeri tu nenogaršoji, Ēvald!”
“Jā, nesanāca. Citreiz. Visu labu!”
Un Ēvalds metās skriet.
“Lai dzīvo vecāmāte!” viņam aiz muguras vēl labu laiku atskanēja priecīgi saucieni.