Malle un Kalju visu
vakaru tīrīja māju.
Malle vispirms
piezvanīja Imanuēla kungam un vienojās, ka Imanuēla kungs nāks
ciemos, tāpēc tagad vajadzēja ieviest kārtību. Vispār jau viņi
tik un tā būtu tīrījuši, bet šai gadījumā Malle izlēma veikt
lielo tīrīšanu, ieskaitot pat griestus.
“Es gan nezinu, kā
mēs tur tiksim klāt,” viņa noraizējusies prātoja. “Es nevaru
uzkāpt uz krēsla, uzreiz sāks reibt galva, nokritišu un salauzīšu
visus kaulus. Bet tev, Kalju, kaut kā jāmēģina. Tu vēl esi jauns
cilvēks, tev vēl veselība turas.”
“Kaut kā jau
mēģināšu,” Kalju apsolīja, novilka čības un uzrāpās uz
taburetes.
“Pagaidi, ne ar
zeķēm!” Malle uztraucās. “Zeķes slīd. Es domāju, ka
vislabāk būtu ar basām kājām.”
Kalju nokāpa zemē,
novilka zeķes un kāpa atkal augšā.
“Še, ņem slapju
lupatu un mēģini tīrīt!” Malle pamācīja. “Bet uzmanies, ka
nenokrīti! Pag, es salikšu apkārt spilvenus, lai būtu mīkstāk
krist.”
“Nav vērts,
mamm!” Kalju noteica. Viņš nebija diezko gara auguma, tāpēc
nācās papūlēties, lai aizsniegtu griestus. Bet viņš centās,
tāpēc griesti tiešām palika tīrāki.
“Nu jau tu vairs
tālāk nevari aizsniegt, kāp zemē, pabīdīsim krēslu,” Malle
ierosināja. “Tad tīrīsi tālāk.”
Tādā veidā viņi
apgāja visu istabu un, kad pēdējais stūris bija notīrīts, Kalju
norausās no taburetes un ievēlās sīvānā, noguris un nosvīdis.
“Tev ir maz
spēka,” Malle žēlīgi noteica. “Tev vajadzētu nodarboties ar
sportu. Esi tak vēl gana jauns.”
“Kur nu jauns! Man
jau ir piecdesmit!” Kalju stenēja dīvānā.
“Un tas jau ir
vecums? Vīrietim tas nemaz vēl nav vecums. Visa dzīve priekšā!
Vai tu atceries Kirendiku onkuli? Viņš vēl piecdesmit trīs gadu
vecumā mācījās augstskolā, pirms tam bija parasts strādnieks,
strādāja “Ilmārā”, bet tad vienā jaukā brīdī izlēma kļūt
par advokātu, devās uz augstskolu un sāka mācīties! Mācījās
septiņus gadus, jo bija slimas plaušas un pa to starpu tās
vajadzēja ārstēt, un būtu arī pabeidzis, bet palika sešdesmit,
un krievu laikos jau sešdesmit gados gāja pensijā. Tad atmeta ar
roku un izlēma, ko nu es tālāk māžošos, ja valsts tāpat maksā.
Tad jau nav vērts vairs mocīties un skolas solu deldēt. Pēc tam
viņš dzīvoja Kadrioru, katru rītu nopirka baltmaizi un devās
barot pīles. Atceries viņu?”
“Nē, neatceros,”
Kalju atteica.
“Kā tad nu
neatceries! Bija tāds sīks vīrelis, kādu metru sešdesmit, ne
vairāk. Mēs ar tevi gājām pie viņa ciemos, kad viņam palika
septiņdesmit pieci, tu toreiz saindējies ar pārtiku un visu nakti
vēmi. Kirendiku onkulis bija vecpuisis, kas to zin, ko viņš
salātos iemaisīja, vai vecu desu vai vecu krējumu... Redze arī
viņam vairs nebija laba un pats jau vairs neredzēja, ko ēd.”
“Nekas nenāk
atmiņā,” Kalju vēlreiz atkārtoja.
“Nu gan žēl, un
man laikam arī neviena bilde ar Kirendiku onkuli nav palikusi.”
“Bet kas tad viņš
mums bija? Radinieks?”
“Nē, ne
radinieks, bet tava tēva darbabiedrs. Kalju, celies nu kājās, gana
esi atpūties, jāķeras pie putekļu sūcēja.”
Kalu šņākdams
piecēlās un izvilka putekļu sūcēju no sienasskapja. Par laimi,
šis darbs bija vieglāks par griestu tīrīšanu, tomēr arī
mesties četrrāpus, lai iztīrītu gultas un dīvāna apakšas, bija
diezgan nogurdinoši.
“Esi rūpīgs, būs
kauns, ja Imanuēla kungs atnāks, bet mums stūros putekļu kamoli,”
Malle tērgāja. Viņa pati netīrīja, vecums, svars un augstais
asinsspiediens neļāva, viņa sēdēja krēslā un komandēja Kalju.
“Paklājam pārbrauc vairākas reizes, jo putekļi no turienes
grūti nāk ārā. Tavs tēvs katru ziemu nesa paklāju ārā
izdauzīt sniegā, tas ļoti nāk par labu. Pēc tam visa istaba tik
svaigi smaržo un paklājs tik tīkami auksts. Tu kāpi uz tā basām
kājām un raudāji, ka kniebj.”
“Nu bet tagad nav
ziema, un sniega nav,” Kalju atteica, negribīgi braukādams ar
putekļu sūcēju pa paklāju.
“Ļoti žēl,
citādi mēs iznestu to ārā, un tad tas tiešām kļūtu tīrs,
šitā māžošanās ar putekļu sūcēju neko daudz nepalīdz,
vienalga daudz putekļu paliek iekšā,” Malle šūpoja galvu.
“Šitās mūsdienu ierīces ir tikai priekš naudas nokāšanas,
jēgas nekādas. Kaut vai veļasmašīna! Tā taču neko neizmazgā.”
“Kā nu ne,
izmazgā gan,” Kalju strīdējās. “Mamm, nu ko tu vari šitās
runas!”
“Ko tad viņa
izmazgā, ka neizmazgā!” Malle kliedza, jo putekļu sūcējs skaļi
rūca, bet Kalju devās tīrīt otru istabu. Malle piecēlās kājās
un tenterēja pie dēla, lai pabeigtu sakāmo. “Neko tā neizmazgā!
Agrāk, kad biju bērns, tad gultasveļu vārīja! Mans tēvs pats
vārīja, viņš apgalvoja, ka sieviešu lieta ir zupu vārīt, bet
ir divas lietas, ko sievietes vārīt nevar – gultasveļu un auksto
gaļu. Viņš vārīja tos pats, uzvilka garu baltu kreklu,
iekurināja plīti, stāvēja blakus un maisīja ar koka puļķi. Pēc
tam palagi bija tik balti kā gulbja spalvas, tīri, tīri un
smaržojoši. Tagad pēc mazgāšanas ar veļasmašīnu nav ne uz
pusi tādi, veļasmašīna pleķus neizņem!”
“Nu tad vāri
savus palagus, mamm, kas tev liedz!”
“Kur nu es vārīšu,
un uz gāzes plīts jau to nemaz nevar izdarīt! Es jau teicu, ka tie
jaunie aparāti nekam neder. Ledusskapis ar – nu nav no ledusskapja
izņemtam pienam tās garšas, kāda ir no akas izņemtam! No akas
izņemts piens bija tik svaigs un labs, ka gribējās dzert, kamēr
pārplīsti, bet no ledusskapja izņemtu, pagaršo un liec atpakaļ,
tik sīvs un uzdzen atraugas.”
“Mamm, nu tev nav
nekādas sajēgas,” Kalju noteica un izslēdza putekļu sūcēju.
“Viss, gatavs. Istabas ir tīras.”
“Oi, kur nu
tīras!” Malle pūta. “Te vēl tik daudz, ko darīt. Atnes man
lupatu, noslaucīšu plauktus.”
Kalju atnesa putekļu
lupatu un Malle sāka slaucīt plauktus, tikai augstākos atstājot
Kalju, vēl viņa uzdevums bija pārstaigāt ar lupatu logu rāmim no
ārpuses.
“Uzvelc tikai kādu
džemperi, kad taisi vaļā logu,” Malle ieteica.
“Mamm, tas tak ir
viens mirklis,” Kalju skaidroja. “Attaisi, noslauki, aiztaisi,
nav nekādas jēgas uz to īso mirkli meklēt skapī džemperi.”
“Un saslimt ir
jēga?”
“Mamm, es
nesaslimšu.”
“Nu pats zini, esi
jau pieaudzis,” Malle saskuma. “Bet es atceros, ka biji tik
mazs.”
Viņa novilka ar
roku metra augstumā.
“Gājāt ar tēvu
uz cirku, un pēc tam tu teici, ka gribot kļūt par tīģeru
dresētāju. Es jautāju, vai tad tu no tīģeriem nebaidies, tie
taču ir bīstami dzīvnieki, bet tu atbildēji, ka nē, nebaidos,
viņi ir pai. Tu biji tik jauks bērns, mīlēji dzīvniekus, kad
vasarā braucām uz laukiem, tu pielasīji pilnu pudeli ar gliemežiem
un noslēpi sev aiz drēbēm. Ak debess, mēs ar tēvu to
nepamanījām, tu to izdarīji slepus, pudelei nebija korķis virsū,
un naktī tie sāka līst ārā, visa gulta bija pilna. Es no rīta
gandrīz sirdstrieku dabūju, kad iegāju tevi apraudzīt, no sākuma
man izskatījās, ka tās ir milzīgas blaktis, tikai pēc tam
sapratu, ka gliemeži. Ko tik tu bērnībā neizstrādāji!”
Malle, putekļus
slaukot, bija nonākusi līdz Ričarda foto un Imanuēla kunga
dāvātajai figūriņai un apslaucīja tos īpaši rūpīgi.
“Kalju joprojām
ir malacis,” viņa stāstīja bildei. “Vienmēr palīdz. Šodien
tīrīja griestus un sūca putekļus. Nu varam gaidīt ciemiņus.”
No augšas atskanēja
rīboņa un klaudzēšana. Malle apmierināta pamāja.
“Ūsnati arī ir
mājās,” viņa konstatēja. “Bērni spēlējas. Dzirdi, kā
skan, tās laikam ir mašīnītes, kas tā skan. Tev bērnībā arī
bija dzeltena mašīna, kas tev ļoti patika, tad tev tētis nopirka
sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu, tu ar to braukājies un teici
“Dlum-dlum”, jo nemācēji izrunāt r burtu līdz pat septiņu
gadu vecumam! Toreiz domju, re cik labi, ka tev patīk mašīnas,
izaugsi liels, nopirksi mašīnu un vizināsi mūs ar tēvu, kas gan
tā būs par skaistu dzīvi! Bet, re – sajūsma ir pāri, neesi vis
mašīnu nopircis.“
“Man patīk gan
joprojām!” Kalju taisnojās. “Tikai nav tik daudz naudas.”
“Jā, ir jau gan
viņas dārgas,” Malle piekrita. “Ta nevajag jau ar mums to vāģi,
tikai problēmas vien, pērc tik benzīnu un vaktē, ka kāds nenozog
no mājas priekšas. Un braukt jau arī bīstami, trako pilni ceļi,
televīzijā jau ne par ko citu nerunā, kā tikai par bojā
gājušajiem. Dzērumā sēžas pie stūres, un citu dzīvības jau
viņiem nerūp! Tiešām labi, Kalju, ka tev nav mašīnas. Es tev
nemaz neļautu braukt!”
“Ko mēs te
runājam, nu tik un tā tak mēs nekādu mašīnu nepirksim,” Kalju
pārtrauca. “Vai nu ir viss iztīrīts? Varu skatīties teļuku?”
“Nē, ko tu runā!
Vēl virtuve!”
“Mamm, nu gan jau
Imanuēla kungs virtuvē neies.”
“Kā tu vari
zināt? Ja nu viņš tomēr ieskatās? Tad varētu vai zemē līst
aiz kauna! Un tualete un vannasistaba? Uz tualeti viņš noteikti
ies, kā citādi? Ej un netaisies nemaz tagad sēdēt!”
Kalju tiešām jau
bija iekārtojies uz dīvāna, kājas zem dibena pavilcis. Tagad ar
skābu ģīmi cēlās augšā un čāpoja uz tualetes pusi pēc mātes
rīkojuma.
“Bet kas tad te
jādara?” viņš jautāja. “Manuprāt, te ir pietiekami tīrs.”
“Nekas nav tīrs!
Ilgu laiku neesam tīrījuši podu! Es jau vairs nespēju, agrāk,
kad biju jaunāka, tīrīju tualeti katru nedēļu! Tavs tēvs
necieta, ja tualete ir netīra! Viņš nevarēja čurāt, ja pods
bija netīrs. Viņš bija no izglītotas ģimenes, viņa tēvs bija
skolmeistars un pat nedaudz rakstnieks! Viņa ģimenē bija dabiski,
ka ķemertiņš spīd. Vēlāk krievi aizsūtīja visu Ričarda
ģimeni uz Sibīriju, viņš vienīgais atgriezās, bet tīra tualete
bija obligāta līdz mūža galam. Un es arī no viņa esmu
mācījusies un tev, Kalju, arī jāmācās! Esi paipuisītis, ņem
birsti un sāc berzt!”
Kalju nometās
četrrāpus un sāka berzt podu, bet Malle stāvēja viņam aiz
muguras un runāja – par Ričardu, par Ričarda tēvu, par savu
tēvu un vēl daudziem citiem brīnišķīgiem un godājamiem
cilvēkiem, kas kaut kad mūsu vidū ir dzīvojuši, tīrījuši
atejas un vēl citus labus darbus darījuši. Viņu liktenis nebija
viegls, bet viņi vienmēr turējuši galvu augstu paceltu,
nezaudējot cerību uz labākiem laikiem, taču, kad šie laiki
nepienāca, tad dzīvoja vismaz to dzīvi, kāda bija atvēlēta,
mācēdami novērtēt to nelielo laimi, kāda bija.
“Kaut vai piemēram
Leili Vīkholma,” Malle stāstīja. “Zelta cilvēks. Viņai bija
tik mazs dzīvoklis, ka knapi gulta ietilpa, bet visu dzīvi sapņoja
par klavierēm un krāja tām naudu. Un teica – tad es mācīšos
spēlēt. Tak, protams, naudu nesakrāja, klavieres tak ir dārgas!
Nomira, un es pat nezinu, kur tā nauda palika, es jau nebiju viņai
rada, man nav daļas gar citu naudasmakiem. Bet bija ļoti eleganta
sieviete! Vienmēr taisnu muguru un nesacirtotiem matiem no mājas
ārā negāja. Dāma!”
“Nu, vai atejas
pods tagad ir tīrs?” jautāja Kalju mocekļa balsī.
“Jā, ir jau labs,
tavs tēvs būtu apmierināts. Tagad ejam uz virtuvi.”
Kalju piecēlās
kājās un notrausa sviedrus no pieres.