Ēvalds nāca no
darba, un viņam bija sajūta, it kā vēderā būtu iebāzts
ķieģelis, kas tagad spieda ribas. Vienai dāmai no Ēvalda nodaļas
bija bijusi dzimšanas diena un, kā jau pieklājas, visi kolēģi
viņai dāvināja puķes, bet jubilāre visus cienāja ar kliņģeri.
Kliņģeris bija liels un tik sātīgs, ka gluži vai spīdēja.
Vairums svinētāju bija sievietes – viņas katra apēda vienu
gabaliņu un paziņoja, ka vairāk nejaudā. Vīrieši tik viegli
cauri netika, jo jubilāre uzstāja, ka tiem noteikti jāēd vēl
otrs gabaliņš. Diemžēl vīrieši bija tikai divi: Ēvalds un kāds
ar cukurslimību sirgstošs kungs, kas no otra gabaliņa kategoriski
atteicās. Sievietes gan mēģināja viņu tomēr piedabūt uz otru
gabaliņu, apgalvojot, ka viens mazs gabaliņš jau nekādu skādi
nenodarīšot, un tas jau nemaz neesot tik ļoti salds. Un uzsvērti
centās iegalvot, ka: “Neesat nemaz tik slims, jums ir laba sejas
krāsa, ēdiet vien ēdiet!”
Taču vīrs palika
nelokāms, piecēlās kājās ar tekstu: “Vai jūs gribat mani
nogalināt?”
Tad viņu atstāja
mierā.
Tā no vīriešiem
palika tikai Ēvalds, un kliņģera apēšana gūlās tikai uz viņa
pleciem. Ēvaldam nekādu slimību nebija, un pirmo gabalu viņš
apēda ar prieku, kā arī otrais aizgāja viegli. No trešā viņš
jau mēģināja atteikties, taču nesekmīgi, bet ar ceturto un
piekto viņš jau sajuta, ka ir pārēdies. Viņš teica, ka vairāk
nevar.
“Kādi tie vīrieši
mūsdienās ir vārguļi!” iesaucās jubilāre. “Apēdiet,
apēdiet vēl gabaliņu, es taču nenesīšu uz mājām!”
“Apēdīsim rīt,”
Ēvalds piedāvāja.
“Rīt būs
sakaltis un nebūs labs. Es jums uzlikšu.”
“Nelieciet, es
vairs nevaru!” Ēvalds lūdza.
“Tas patiešām ir
dikti gards kliņģeris!” teica sekretāre, kas pati bija apēdusi
tikai dažas rozīnes. “Mans iemīļotais!”
“Nu tad uzēdiet
vēl!” Ēvalds ieteica.
“Es jau labprāt,
bet nedrīkstu,” viņa žēli atbildēja. “Man jānotievē.”
Ēvalds diemžēl
tāda attaisnojuma nebija, jo, uz viņu paskatoties, neviens tam
neticētu. Sievietes nolika viņam priekšā šķīvi ar kliņģeri
un visādi runāja, cik tas ir garšīgs. Ēvalds nopūtās un
padevās, līdz kamēr, darbdienai noslēdzoties, jutās kā Pekinas
pīle, piebāzta ar kārumiem līdz rīklei, tā ka nejaudāja vairs
lāga no galda piecelties. Tāpēc izlēma ceļā uz mājām
pastaigāties pa pilsētu, lai nolāpītais kliņģeris ātrāk
nosēžas.
Viņš pastaigājās
pa tuvējo pilsētas nomali, kur vienmēr bija jauki pastaigāties,
īpaši siltajā gadalaikā, kad varēja aplūkot cilvēku dārzus un
pagalmus. Skati pavērās visdažādākie, jo mājas bija sabūvētas
cita pie citas. Bija turīgie, kuru mājiņas bija tik krāsainas un
jaukas, ka gribējās nolaizīt kā augli, bet bija arī nabagie,
kuru māju apkārtne izskatījās tik nožēlojama, ka radās
vēlēšanās tās aizvākt, lai nebūtu jāpacieš nejaukais skats.
Boja dārzi, kur mauriņi nopļauti tik gludi, ka atgādināja zaļu
samtu, bet bija arī tādi, kurus aplūkojot radās jautājums, kādam
slepenam nolūkam ģimene audzē tik varenas nātras un dadžus.
Dažos dārzos grillēja, citos – sēdēja krēslos un dzēra
baltvīnu, vēl citos sēdēja uz kartupeļu kastēm un dzēra alu no
plastmasas pudelēm.
Vēl bija mājas,
kas vairs neizskatījās briesmīgas, bet nebija vēl skaistas –
tās, kur taisīja remontu. Pie vienas šādas mājas Ēvalds manīja
divus vīrus, kas pa ārdurvīm iznesa skapi un nolika pie miskastes.
Vīri iegāja atpakaļ mājā, taču parādījās kāds maza auguma
večuks, kas sāka skapi rūpīgi pētīt. Viņš atvēra skapja
durvis, iztaustīja iekšpusi, pieklauvēja te un tur, tad pilnīgi
ar palēcienu apsēdās uz tā. Ēvalds palēnināja soli. Večuks
viņu pamanīja, pamāja kā senam oaziņam un paskaidroja:
“Gluži laba
mēbele, tūliņ redzams, ka ar rūpību darināta. Bet šodien jau
tas nevienam nerūp, met tik veco skapi ārā, lai nominītu ar
jaunu. Bet uz kurieni lai tas vecais skapis dodas? Man jau aizvien
šķiet, ka skapis ir kā mājdzīvnieks, ja jau reiz esi mājā
atvedis, tad rūpējies par to, nevis izmet uz ielas. Skapim nepatīk
ārā, viņš ir kā kaķis, kam labāk istabā. Re, kā viņš tagad
nelaimīgi veras debesīs!”
Ēvalds bija spiests
piekrist, ka skapis tiešām izskatās skumjš un saīdzis. Izvilkts
ārā no mājas sienu sienu aizsardzības, tas jauno apkartni nemaz
neuzskatīja par piemērotu. Saules staros viņa skrambas īpaši
krita acīs, un skapis šķita kā izģērbts kails. Večuks blenza
uz Ēvaldu.
“Tu neņem ļaunā,
ka es tev saku “tu”, es visiem tā saku, bet mani sauc Ritsiks.
Skolā mani saukāja par Ritsikaksu, nu tas jau bija sen, lielākā
daļa skolasbiedru jau zem zemes, esmu bijis uz visām bērēm un arī
vienmēr runājis. Katru dienu eju uz bibliotēku lasīt avīzes, un
tur jau vienmēr paziņo par nomirušajiem un bērēm. Ar
klasesbiedrenēm grūtāk, viņas jau parasti apprecējušās un
nomainījušas uzvārdu, un tad jau vairs nevar saprast, kas ir kas.
Kā tevi sauc?”
Ēvalds
iepazīstināja ar sevi, un Ritsiks uzreiz atminējās, ka pazinis
vienu Ēvaldu, kas gan nebija viņa klasesbiedrs, bet ar kuru kopā
trenējies augstlēkšanā, bet kurš nu jau esot miris, tāpēc esot
patīkami iepazīties ar citu Ēvaldu.
“Biju tā
lēcēj-Ēvalda bērēs un, protams, arī teicu runu un teicu “Kad
mēs ar Ēvaldu kopā sportojām...”,” stāstīja Ritsiks.
“Zini ko, Ēvald,”
viņš negaidīti piebilda, “ņemam šito skapi un aiznesam pie
manis.”
Ēvaldu šis
priekšlikums pārsteidza un ne īpaši iepriecināja, jo lai arī
skapis nebija liels, tomēr tā nešana prasītu piepūli, un vēderu
spiedošais kliņģeris nemaz nepadarītu uzdevumu vieglāku. Taču
viņš nespēja atrast nevienu piemērotu attaisnojumu, lai atteiktos
no tā nešanas, pie tam Ritsiks jau bija vienu galu uzvēlis plecā
un nokomandēja: “Ņem no tā gala un ejam!”
Ēvalds lēnīgi
paklausīja pavēlei, un viņi gāja.
“Pie miskastēm ir
visādas labas lietas,” pļāpāja Ritsiks, “Būtu tikai, kas to
visu savāc. Piemēram, vakar atradu lielisku grāmatu “Dungānas
pasakas”, ar bildēm. Tur bija pasaka par pūci un vistu, zini to?
Es varu pastāstīt – pūce ar vistu gribēja sadraudzēties, bet
bija viena problēma – kad pūce naktī atnāca vistu apciemot,
vista viņu nevarēja ieraudzīt, bet kad vista pa dienu aizgāja uz
mežu ciemos pie pūces, pūce neredzēja viņu. Pūce teica vistai,
lai nenāk pie viņas ciemos pa dienu, lai nāk naktī, bet vista
atbildēja, ka vai-vai-vai, pa nakti viņa gan uz mežu neiešot.
Labāk atnāc tu rīt pa dienu pie manis! Tak pūce atbildēja, ka
viņa nekādā gadījumā dienas laikā nekur neiešot. Tā arī
nesanāca viņām draudzība. Ko teiksi? Lieliska pasaka, bet redz,
kāds duraks izmetis miskastē. Iedomājas, ka ir tik gudrs, ka viņam
par pūcēm un vistām neko nevajag zināt. Nu nekas, ka izmeta,
toties es savācu. “Dungānas pasakas”, vai esi dzirdējis?”
“Neesmu,” Ēvalds
atteica. “Vai vēl tālu jāiet?” Skapis nebija īpaši smags,
taču derēja zināt maršruta garumu.
“Esam jau gandrīz
klāt,” Ritsiks atbildēja. “Bet ja vēlies, varam ieturēt
pauzi. Nav jau jāplēšas pušu, visas lietas vajag darīt ar
patiku.”
Viņi nolika skapi
zemē, un Ritsiks uz tā apsēdās.
“Re, cik labs
skapis, noder arī par krēslu vai galdu,” viņš slavēja. “Es
esmu daudz labu lietu no miskastēm aiznesis mājās. Man reiz bija
grūti laiki, paliku gandrīz bez nekā, bet nu pamazām to visu
atgūstu. Rīt pameklēšu lietas, ko varētu tai skapī iekšā
likt.”
“Nu ja,” Ēvalds
atteica. “Bet kāpēc tad toreiz tie laiki bija tik grūti?”
“Arvien viskas
gadījās,” Ritsiks lietišķi noteica. “Skat, šim skapim arī
šobrīd ir grūti laiki. Kādreiz bija viegli, kāds to nopirka,
atnesa mājās, ielika kaut ko iekšā, gultasveļu vai vīna glāzes,
vai fotoalbūmus – ko tieši, nezinu, bet kaut ko jau noteikti
ielika. Bet tad vienā jaukā brīdī visu izņēma ārā un skapi
izlika uz ielas. Ko lai skapis dara uz ielas? Bet nekas, drīz tas
atkal būs zem jumta, un dzīve atkal ritēs tālāk. Grūtie laiki
jau pāriet. Un es tur noteikti ielikšu kaut ko iekšā.”
“Piemēram, tās
“Dungānas pasakas”,” Ēvalds ierosināja.
“Kāpēc ne!
Klausies, Ēvald – vispār, pasaki man arī savu uzvārdu.
Petersons? Priecājos, Ēvald Peterson! Klausies, Ēvald, vai esi jau
atpūties? Nu tad nesam tālāk!”
Viņi gāja tālāk,
skapis starp viņiem, un Ēvalds prātoja, ka Ritsiks tagad zina tik
daudz par viņu – pat uzvārdu, un kad viņš negaidīti nomirs,
Šis atvērs avīzi, izlasīs miršanas paziņojumu, atnāks uz bērēm
un teiks runu. Apmēram tādu: “Kā mēs ar Ēvaldu skapi nesām.”
No tā laikam nevarēs izvairīties citādi, kā vien nodzīvojot
ilgāk par Ritsiku.
Kas viss nevar nien
notikt ar cilvēku, kas pēc pārēšanās ar kliņģeri iet
pastaigāties!
Ritsiks šķērsoja
kādu pagalmu, un Ēvalds skapja otrā galā sekoja viņam. Šis bija
viens no tiem pagalmiem, kur dārza krēslos nesēdēja un pa batutu
neviens nelēkāja. Tikai kāds vājš kaķis bailīgi pabēga zem
ceriņkrūma. Mājas durvju priekšā bija liela, dubļaina peļķe,
kuras šķērsošanai bija nosviests ēvelsola gabals.
“Neiekāp tur!”
Ritsiks uzsauca, un Ēvaldam tas izdevās. Viņi ienesa skapi mājā,
uzstiepa pa nelielām kāpnēm un, kad Ritsiks atslēdza savu
dzīvokli, ienesa tajā un nolika pie sienas.
“Nu tā, kārtībā!”
Ritsiks papliķēja skapi un iesaucās:
“Skaties, Ēvald,
skapim šeit ir daudz labāk. Viņš te jūtas kā mājās. Viņš
tomēr ir pieradis stāvēt istabā, nevis pie miskastes. Zini, nav
jau viegli mainīt savu dzīvesveidu. Kad man bija grūtie laiki, es
dažkārt domāju, ka kļūšu par īstu klaidoni. Bet neizdevās, es
nebiju pieradis gulēt kartona kastē vai parkā uz soliņa dzert
odekolonu. Man patīk istabā, kur ir mēbeles un grāmatas. Tā kā
man bija sendienās, pirms grūtajiem laikiem. Un sāku pamazām
atgriezt dzīvi vecajās sliedēs, vākt lietas. Redz kur ir tās
“Dungānas pasakas”. Ielikšu to iekšā, sēklai. Gan jau
pievienosies arī citas mantas.”
Ēvalds pārlaida
skatu Ritsika dzīvoklim. Tas atgādināja trīsdimensionālu puzli.
Bija noprotams, ka ir mēģināts iekārtot klasisku dzīvojamo
istabu, jo dažas detaļas bija savās vietās, taču daudz kā vēl
trūka, kas izskatījās kā caurumi puzlē. Bija krēsls, taču
galda trūka, bija grāmatas, taču trūka plaukta, bija paklājs,
pat smalks, bārkstīm un pērlēm rotāta grīdaslampa, taču gultas
vietā parasts matracis.
Nu un tagad bija arī
skapis.
