Ritsiks ar jauno
mēbeli bija ļoti apmierināts.
“Malacis, Ēvald,
ka palīdzēji atnest!” viņš slavēja. “Es jau neesmu nekāds
nepateicīgs cūka, es protu būt pateicīgs. Kā tu domā, varētu
ko saldu ieņemt?”
Šāds priekšlikums
parasti nozīmēja to, ka no skapja tika izņemts vīns vai konjaks,
Ēvalds to zināja. Viņš zināja arī to, ka bija gājis
pastaigāties, lai nodzītu kalorijas, nevis dzertu. Bet viņš
zināja arī to, ka, ja šāda pudele parādās, tad nav pieklājīgi
atteikties.
Ritsiks aplaizījās
un mirdzošām acīm pablenza Ēvaldā.
“Lai gan tas
skapis jau tukšs, nebija smags, bet tomēr tā nešana prasīja
enerģiju, un nekas tā neatjauno enerģiju kā salda garša mutē.
Nāc līdzi, Ēvald!”
“Acīmredzot iesim
uz veikalu,” nodomāja Ēvalds un neveikli mēģināja atteikties:
“Nē, manis pēc
gan nevajag...”
“Kuš, kuš, beidz
šitās runas,” Ritsiks vicināja ar roku. “Nāc līdzi un
nekādas čīkstēšanas.”
Viņi izgāja no
mājas, un Ritsiks veda Ēvaldu dziļāk pagalmā, kur redzēja
vārtiņus, kas veda uz dārzu. Tas izskatījās diezgan aprūpēts,
vecas ābeles zarā karājās šūpoles, un kāda sieviete bija
noliekusies pār dobi.
“Tā ir
Pille-Līsa,” teica Ritsiks. “Vai nav jauka? Nekas nav saldāks
par jaunas sievietes buču, vai nav tiesa, Ēvald?”
Ēvaldam palika
jocīgi ap dūšu. Uz kurieni Ritsiks viņu atvedis, kas tā par
sievieti, un ko ar viņu taisās darīt? Par kādu bučošanos viņš
runā? Bet tūliņ Ritsiks viņam uzsita pa plecu un iesaucās:
“Jokoju jau
jokoju! Es jau nekā nevaru citādi, kā vienmēr dzīt blēņas.
Netici pusei, ko es saku! Kāda gan mums ar tevi vairs darīšana ar
bučošanos, priekš mums jāvelk ārā ievārījums.”
Tad viņš iegāja
pa vārtiņiem un uzsauca:
“Sveika, saimniec!
Mēs ar draugu nākam noprovēt burkānu ievārījumu.”
Par Pilli-Līsu
nodēvētā izslējās un pavērās uz nācēju pusi. Viņa bija
draudzīga paskata trīsdesmitgadniece gariem gaišiem matiem un
svārkiem līdz zemei. Viņas seja bija vienos vasaras raibumos, un
galvā tā nēsāja tamborētu cepuri.
“Ļoti jauki,
tūlīt atnesīšu,” viņa noteica tik klusā balsī, ka Ēvalds
knapi sadzirdēja, un iesteidzās mājā.
“Kā tu tā –
ieej svešā pagalmā un pieprasi ievārījumu?” Ēvalds brīnījās.
“Kas tev tā Pille-Līsa, meita vai?”
“Nē,” Ritsiks
atteica. “Kaimiņiene. Neuztraucies, viņa ir tik labs cilvēks, ka
labāka vienkārši nevar būt. Viņai nav cita prieka, kā citus
pacienāt. Un tici man, no Pilles-Līsas burkānu ievārījuma var
mēli norīt! Viņa pati audzē burkānus un vēl visādas lietas, kā
arī izmanto to, ko citi met kompostkaudzē – nātras, balandas un
pat bērzu lapas. Toties gaļu neņem ne mutē, jo viņai žēl
nogalināto dzīvnieku, olas arī neēd, jo žēl cāļu. Nu eņģelis,
ne cilvēks!”
“Bet vienalga,
nevar tak tā, cilvēks strādā, bet mes te ienākam kā tādā
krogā vai kafejnīcā.”
“Ēvald, dārgo
cilvēk, tici, ka viņai ir tikai prieks!” Ritsiks apzvērēja, un
tūlīt jau Pille-Līsa nāca. Viņa nesa mazu koka paplāti, uz
kuras bija uzlikta ievārījuma burka un dažas šķēles pašceptas
maizes, kā arī šķīvis ar dīvainiem zaļiem plāceņiem.
“Tās ir lakšu
kotletes,” viņa skaidroja savā gandrīz nedzirdamajā balsī, kas
lika Ēvaldam cieši skatīties uz viņas lūpām, lai uztvertu
teikto. “Es tās izcepu dēlam, bet palika pāri. Pēc tam
nogaršojiet burkānu ievārījumu ar maizi, tā ir vēl silta, tikko
no krāsns.”
Viņa mīlīgi
pasmaidīja un nolika paplāti uz lieveņa trepēm.
Ēvaldam apēstā
kliņģera dēļ nebija apetītes, taču no tik laipna piedāvājuma
nevarēja atteikties, tāpēc viņš vispirms nogaršoja lakšu
kotletes, kas gan negaršoja tik labi kā parastās, bet arī ne
slikti, un pēc tam burkānu ievārījumu ar baltmaizi, kas garšoja
vienreizīgi.
“Nekad neesmu ēdis
tik garšīgu ievārījumu,” viņš godīgi atzinās, un saimnieces
vasarraibumainā seja laimīgi piesarka, bet mute savilkās neviltotā
smaidā līdz ausīm.
Ritsiks arī ēda un
piekrītoši pamāja.
“Ko viens cilvēks
vēl vairāk dzīvē var gribēt?” viņš jautāja. “Skaties,
Ēvald, puis, cik viegli ir labi dzīvot! Izrauj no zemes nezāli,
apēd, ēd un esi laimīgs! Vai kazai ir kādas raizes? Nē, nekādu.
Tikai tāpēc, ka viņai neko daudz nevajag.”
Ēvalds nobijās, ka
salīdzinājums ar kazu varētu saimnieci aizvainot, tāpēc steidzās
piebilst, ka cilvēks ir vēl laimīgāks, jo dabū arī burkānu
ievārījumu, ko kaza nedabū. Taču viņš velti uztraucās, jo
Pille-Līsa nemaz neapvainojās.
“Augos ir liels
spēks,” viņa čukstēja. “Un ja cilvēks tos apēd, arī kļūst
spēcīgāks. Bet gaļā, gluži otrādi, ir nāves grēks un
ļaunums. Kad cilvēks to ēd, tad dabū tos sevī iekšā. Viss
pasaules sliktums un vardarbība nāk no gaļas.”
Skatoties uz
Pilli-Līsu, šai teorijai pat varēja piekrist, jo patiesi bija
grūti iztēloties no ļaunuma vēl tālāk stāvošu cilvēku. Lai
gan Ēvaldam ne prātā nenāca atteikties no cepeša, pelmeņiem un
šnicelēm, viņš piekrītoši pamāja.
Sakustējās krūmi,
vispirms likās, ka tur ir kaķis vai suns, bet parādījās apmēram
septiņus gadus vecs zēns, vājš kā ķirzaka.
“Sveiks, Nāt,”
teica Ritsiks.
“Tas ir mans
dēls,” Pille-Līsa Ēvaldam paskaidroja. “Nāc, uzēd tu arī
maizīti ar ievārījumu!”
Zēns panāca tuvāk,
paņēma maizes šķēli, uzsmērēja biezu kārtu ievārījuma un
zibens ātrumā nozuda aiz stūra. Pēc mirkļa Ēvalds sev par lielu
izbrīnu viņu pamanīja uz mājas jumta.
“Vai viņš arī
ēd tikai augu barību?” Ēvalds jautāja.
“Jā gan,”
smaidot atbildēja Pille-Līsa. “Kāpēc bojāt bērna dvēseli,
barojot to ar līķiem? Es viņam uzreiz pēc piedzimšanas pilināju
mutē pieneņu sulu.”
“Tā taču laikam
ir rūgta,” Ēvalds ieminējās.
“Asinis ir
rūgtas,” Pille-Līsa ar mīļumu paraudzījās Ēvaldā.
Nāta vājais augums
pazuda no jumta, un dažas sekundes vēlāk Ēvalds to ieraudzīja
slīdam gar ābeles stumbra tumšo ēnu. Zēns ložņāja pa zariem,
un tie nemaz nesaliecās zem viņa.
“Tiešām kā
ķirzaka,” Ēvalds nodomāja. Patiesībā viņam likās, ka ir
laiks iet. Galu galā Pille-Līsa viņam bija svešs cilvēks, un
viņš jau tik ilgi sēž tās dārzā, ēdot ievārījumu. Viņš
pieklājīgi pateicās par pacienāšanu un teica, ka nu ies mājās.
“Vai vēlaties,
lai jums iedodu līdzi pieneņu lapas?” piedāvāja saimniece.
Pēc Ēvalda domām
šāds piedāvājums bija diezgan dīvains, jo pieneņu lapas bija
dabūjamas jebkurā krūmājā – pastiep tik roku un plūc, bet
viņš to laipnajai Pille-Līsai neteica, vienkārši pateica, ka gan
jau citreiz.
“Kā lai tagad
izeju uz ielas?” viņš jautāja.
“Mīļais draugs
Ēvald, es tevi pavadīšu,” atteica Ritsiks. “Mēs iesim pa
taisnāko ceļu, cauri pagalmam.”
“Jauku vakaru!”
Ēvalds novēlēja Pille-Līsai.
“Saulainu!”
novēlēja saimniece un pasmaidīja tik silti, ka pati kļuva kā
saulīte. Nāts slepus lūkojās no koka lapotnes un, kad Ēvalds uz
viņu paskatījās, pazuda tajā.
“Tā Pille-Līsa
gluži kā feja,” Ēvalds noteica.
“Vai ne!”
Ritsiks piekrita. “Bet tagad es tevi iepazīstināšu ar citu savu
draugu, viņu sauc Kaido Kuzņecovs.”
“Ko, vai tad mēs
vēl kādu iesim apciemot?” brīnījās Ēvalds.
“Nevis apciemot,
bet vienkārši iesim cauri pagalmam,” Ritsiks paskaidroja un
uzsauca:
“Sveiks, Kuzņecov,
puis! Kā sviežas?”
Ja Pilli-Līsu
varēja salīdzināt ar feju, tad Kaido Kuzņecovs bija izspļauts
trollis. Viņš sēdēja savā dārzā, resns, noaudzis ar bārdu un
matiem, taukainu sporta tērpu mugurā un tīrīja butes.
“Sveiki, sveiki,”
viņš noņurdēja pretī. “Ko te, vecais auns, te vakarā
vazājies?”
“Mums šodien bija
talka, ar draugu nesām mājās lielu skapi,” Ritsiks lielījās.
“tagad atpūšamies un baudām dzīvi.”
“Nu tad
noprovējiet butes, kā tad to dzīvi citādi baudīsiet? Katja,
atnes večiem zivis!”
Mājas durvīs
parādījās veca sieviete, kas visādi citādi līdzinājās vīram,
tikai bez bārdas. Tai rokās bija bļoda ar tikko ceptām butēm,
kuru tā ar blīkšķi nolika uz netīrā galda.
“Ņemiet par
labu!”
Neko darīt, nācās
ēst. Butes nemaz nebija sliktas, taču Ēvalds bija nocieties iet
mājās, viņam šīs ciemos iešanas un jaunu paziņu satikšanas
jau bija līdz kaklam.
“Jāā, bute ir
zivju karaliene!” Ritsiks slavēja un pameta zem galda zivs galvu,
kur resns, ruds kaķis jau gaidīja.
“Kas nu tā par
sūda karalieni, bet zacenei jau der,” piebilda Kuzņecovs. “Nu
ko, vienu maziņo?”
“Tikai nesāciet
atkal dzert!” Katja iebļāvās. “Kāds tu vakar biji!”
“Kāds tad es
vakar biju?”
“Pilns kā
tarakāns! Nespēji līdz gultai aiziet, gulēji saunā uz grīdas!”
“Un kāda vaina,
tur tak silts. Un smaržo pēc bērzu lapām.”
Ēvalds atminējās,
ka Pille-Līsa ēdot bērzu lapas, bet par to runāt nesāka. Tikai
pateica, ka viņam esot laiks iet mājās un tāpēc nav laika ņemt
ne maziņo, ne lielo.
“Re, cik prātīgs
cilvēks!” Katja slavēja. “Atcerējās, ka viņam ir mājas un
sieva un nevar visu laiku vazāties.”
“Nu tad citu
reizi,” Kaido Kuzņecovs samierinājās. “Tad iekurināsim arī
saunu.”
Ritsiks un Ēvalds
devās tālāk un sasniedza nākamo pagalmu. Tur bija ļaužu ka
biezs. Pagalma vidū bija uzslieta liela telts, un svētku drēbēs
ģērbušies cilvēki staigāja apkārt, vienā rokā turēdami
šķīvi, otrā vīna glāzi.
“Vai šeit svin
kāzas?” Ēvalds izbrīnīts ievaicājās.
“Tūlīt
noskaidrosim!” atteica Ritsiks, parāva garāmejošu sievieti aiz
piedurknes un prašņāja:
“Klau, Annabel,
kas jums šeit notiek?”
“O, sveiki!”
sieviete nopriecājās. “Re, cik jauki, ka jūs atnācāt!
Vecaimammai ir jubileja, paliek deviņdesmit gadu!”
“Tas ir ievērojams
vecums!” Ritsiks bija iespaidots. “Kur tad jubilāre, mēs ar
draugu gribam novēlēt laimes, un man prasītos teikt nelielu runu!”
“Ai, vecāmāte
jau sen guļ!” Annabela taisnojās. “Bet nāciet kaut ko iekost!
Nāciet, nāciet!”
“Man tomēr
jāiet,” Ēvalds čukstēja Ritsikam ausī. “Sieva jau sen
gaida... Un ko man te darīt, sveši cilvēki...”
“Kādi sveši!
Tūlīt iepazīsies!” Ritsiks noteica. “Ģimenes tēvs ir
biznesmenis, pārdod automašīnas. Annabela viņa sieva, neizsakāmi
draudzīgs cilvēks. Skaties, pildītas olas!”
Ēvalds nopūtās un
ļāva sevi pievest pie galda.
“Ēdiet, ēdiet!”
Annabela mudināja. “Un pēc tam nomēģiniet kliņģeri! Tas ir
labākais kliņģeris Tallinā, mēli var norīt!”
Ēvalds pazina
kliņģeri. Tas bija tas pats treknais milzenis, kas viņam visu
dienu spieda māgu, tas spīdēja un laistījās ar visu šokolādes
glazūru. Ēvalds nodomāja, ka nu gan ir pēdējais laiks iet.
“Paliec sveiks!”
viņš novēlēja Ritsikam. “Bet nu man patiešām jāiet. Sieva
atsūtīja īsziņu... Viņai tur kaut kāda problēma... Nu tad
atā!”
“Vai vajag
palīdzību?” Ritsiks tūliņ kļuva izpalīdzīgs.
“Nē, nē! Gan
paši tiksim galā! Jauku vakaru!”
“Bet kliņģeri tu
nenogaršoji, Ēvald!”
“Jā, nesanāca.
Citreiz. Visu labu!”
Un Ēvalds metās
skriet.
“Lai dzīvo
vecāmāte!” viņam aiz muguras vēl labu laiku atskanēja priecīgi
saucieni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru