Pēc vairākām
telefonsarunām un nebeidzamiem strīdiem – "Nāciet taču pie
manis!" – "Kā mēs tā iesim, mēs taču jau esam pie
jums bijuši un jūsu laipnību ļaunprātīgi izmantojuši, tagad ir
mana kārta jūs uzcienāt!" – "Kādā ziņā ļaunprātīgi
izmantojuši? Es ar prieku, ar prieku izpalīdzu! Nāciet, nāciet,
un Kalju jau vispār nav bijis pie manis iekšā." – "Kāds
kauns visu laiku jūs traucēt!" – "Nu beidziet tās
muļķības, kāds tur kauns? Nāciet, nāciet, un tad citu reizi es
pie jums." – vārdu sakot, pēc šīm karstajām debatēm viņi
beidzot bija vienojušies, ka Malle ar Kalju iet pie Imanuēla dzert
tēju, bet nākamreiz otrādi. Pašlaik māte ar dēlu posās
iziešanai. Malle sameklēja skapī tauriņveida brošu, kuru tā jau
vairākus gadus nebija nēsājusi. Sprauzdama to sev pie krītīm,
viņa pamanīja, ka Kalju uzvilcis mugurā darbdienas rūtaino kreklu
un sāka dēlu bārt.
"Ko tu vispār
esi uzvilcis mugurā? Ar šo kreklu taču tu ej uz darbu!"
"Bet tas ir
pilnīgi tīrs."
"Tīrs ta tīrs,
bet ciemos tu ar viņu vienalga neiesi! Es taču tev jau no rīta uz
krēsla uzliku velkamās drēbes! Aizmirsi?"
Kalju aizgāja un
apskatījās, uz krēsla tiešām bija drēbes.
"Es to kreklu
ar zilajām puķēm nevilkšu," viņš teica. "Tas ir pārāk
sievišķīgs."
"Kā var būt
sievišķīgs, sievietes tādus kreklus nevalkā. Sieviešu blūzes
ir pilnīgi citādas."
"Nu bet viņš
ir sieviešu blūzes stilā. Skaties, mammu! Šitās zilās puķes..."
Kalju žēlojās.
"Nu un kas, ka
zilas puķes? Tās ir neaizmirstulītes, ļoti skaistas. Bērnībā
es aizvien mammai uz dzimšanas dienu salasīju neaizmirstulītes,
viņai dzimšanas diena bija tieši tajā laikā, kad
neaizmirstulītes zied. Mamma vienmēr bija ļoti priecīga. Velc
vien kreklu mugurā, ko tad es viņu pirku. Tas pie tam ir ārzemju
krekls, paskaties, kas uz tās birkas rakstīts – kurā zemē tas
ir ražots?"
"Ķīnā,"
Kalju izlasīja.
"Padomā tikai
– Ķīnā! Tik tālu! Tas patiešām ir ļoti labs krekls, ar
tādiem staigā visi smalkie kungi. Un klāt vēl šlipse piederas."
"Kas man vēl
kaklasaite jāliek?" Kalju saviebās.
"Bet kā tad
bez šlipses? Mēs taču ejam ciemos! Tavs tēvs, ciemos ejot,
vienmēr lika šlipsi, viņam šlipse ļoti piestāvēja, uzreiz bija
tāds skaistulis, ka nu tikai! Liec, liec šlipsi, nestrīdies!"
Malle nostājās pie
spoguļa, pielaboja vēl brošu pie krūtīm un ar pirkstu iesmērēja
smaržas aiz auss.. Šīs smaržas viņai uzdāvināja jau pirms
desmit gadiem, bet pudelīte joprojām bija gandrīz pilna, jo ar tik
dārgu lietu jāapietas taupīgi, lai pietiktu ilgākam laikam. Tāpēc
Malle katru dienu nesmaržojās, vien pāris reižu gadā, uz īpašiem
svētkiem. Malle bija pārliecināta, ka ar šo pudelīti viņas
mūžam pietiks.
Kalju arī piegāja
pie spoguļa un žēlojās, ka šlipse spiež.
"Redzi,"
teica Malle. "Protams, šitā gumija ir diezgan cieša. Žēl
gan ka tēvs nevarēja tev šlipses siešanu iemācīt, tagad tev
jānēsā šlipses uz gumijas. Ričardam nebija nekādu šlipšu uz
gumijām, viņam vienmēr bija kārtīgas. Pat tauriņa mezglu mācēja
sasiet. Pag, stāvi mierīgi, es tev sakārtošu smuki. Nu re, nu tu
esi mans jaukais zēns."
Malle iegāja
virtuvē. Maisiņš ar ciemakukuli bija jau iepakots un stāvēja uz
taburetes. No rīta viņi vēl bija strīdējušies, Kalju uzskatīja,
ka Imanuēlam labāk patiktu kūka, bet Malle domāja, ka piemērotāki
būtu kāpostu tīteņi.
"Mammu, ciemos
ejot, neviens nenes līdzi kāpostu tīteņus!" Kalju mācīja.
"Vienmēr nes kūkas, torti vai kliņģeri. Kaut ko saldu!"
"Bet es domāju,
ka nesīsim kāpostu tīteņus. Viņš ir vientuļš vīrs, viņam
būs prieks par kaut ko sāļu."
"Mammu, bet tie
tīteņi taču ir no "Oposuma". Neklājas tādus nest."
"Un kas par to,
ka "Oposuma", Ulo kungs taču ir ļoti labs pavārs. Viņa
kāpostu tīteņus nav kauns dāvināt. Tie ir ļoti garšīgi. Un
tikai vakardienas, visu laiku stāvējuši vēsumā, tos vēl
vairākas dienas varēs uzsildīt. Tici man, Imanuēla kungs ļoti
priecāsies. Kas tad ir kūka, pliks putukrējums, tikai bojā zobus
un resnina. Apēstu tās kūkas pie tējas un viss, Imanuēla kungam
nekas nepaliktu. Turpretī kāpostu tīteņus viņš vēl varēs
uzsildīt rīt un parīt, un nevajadzēs pašam neko gatavot."
Malle ielika kāpostu
tīteņus starp diviem zupasšķīvjiem un tos cieši sasēja kopā
ar auklu. Tad viņa tos ietīstīja maisiņā un tad drošības pēc
vēl vienā maisiņā. Un to visu beigu beigās rūpīgi ielika
ceļojuma somā.
Tad viņi sāka
doties. Malle turējās pie Kalju rokas, un Kalju otru roku aizņēma
soma ar kāpostu tīteņiem.
"Nevicinies
pārāk ar to somu," Malle piekodināja. "Tur ir pārtika."
Soma briesmīgi
novilka Kalju roku un viņš to centās turēt nekustīgi, kamēr
sāka sāpēt. Bet viņš nesūdzējās.
Imanuēls jau
gaidīja pie mājas durvīm, kā pirmoreiz tiekoties. Viņš plati
smaidīja, tā ka katra grumba viņa valriekstam līdzīgajā sejā
smaidīja līdzi.
"Nāciet tik
iekšā!" viņš aicināja. "Tēja jau ievelkas. Indijas
tēja!"
"Ak, dievs,
Indijas tēja! Vai nu vajadzēja tā pūlēties?" Malle meta ar
roku. "Mums būtu derējusi arī visparastākā liepziedu tēja,
vai tā pati mežrozīšu. Indijas, ak kungs! Priekš kam tā
tērēties? Būtu varējuši kaut vai to pašu ūdeni dzert, pliks
ūdens arī ir ļoti labs, mans tēvs vienmēr teica, ka akas ūdens
ir zelta vērts."
"Karsta tēja ir tomēr vēl labāka," smaidīja Imanuēls
un veda ciemiņus iekšā. Viņš bija ļoti priecīgs par kāpostu
tīteņiem ("Nu tagad ir uz vairākām dienām ēšanas problēma
atrisināta! Cik gan es jums esmu pateicīgs!"), un Kalju bija
priecīgs, ka atbrīvojies no smagās nastas, un vēl jo vairāk
priecīgs kļuva, kad uzmeta skatienu galdam un saprata, ka tomēr
šodien bez kūkas nepaliks. Malle uzreiz palūdza atļauju apmeklēt
tualeti ("Es nezinu, kas tā par lietu, bet kā es drusku
pastaigāju, tā vajag!"), un Imanuēls, burvīgi smaidīdams,
atbildēja, ka tualete ir kundzes rīcībā jebkurā laikā.
Kalju novilka kurpes
un iegāja dzīvojamā istabā. Imanuela dzīvoklis nebija liels,
divas istabas un virtuve, nekā īpaša. Bet kas tūliņ iekrita
acīs, tās bija lelles. Desmitiem leļļu, kas bija saliktas
plauktos gar sienām. Lelles bija veidotas no māla un attēloja
cilvēkus dažādās pozās: vīriešus un sievietes, bērnus un
vecīšus. Daļa stāvēja, daļa sēdēja, daļa ar kaut ko
nodarbojās. Vienai bija rokā lāpsta, citai spainis, viena turēja
virs galvas badmintona raketi, cita peldbiksītēs gatavojās
lēcienam ūdenī. Viena lelle lasīja grāmatu, cita spēlēja mutes
harmonikas. Viena lelle šuva, cita turēja rokās pannu,
gatavojoties cept vēršaci. Visas lelles bija ar priecīgām sejām,
visas smaidīja.
Kalju nespēja
atraut skatienu. Malle iznāca no tualetes, paslavēja rožaino
tapešu skaistumu, bet istabā palika brīdi stāvam, tad iesaucās:
“Ak debess, te
taču ir muzejs!”
“Muzejs jau nu gan
tas nav,” Imanuēls pasmaidīja. “Vienkārši mans mazais hobijs.
Man brīvajā laikā patīk ar mālu darboties, bet ko es vienmēr
podus un vāzes taisīšu, tas ir garlaicīgi. Lelles taisīt ir
interesantāk. Un kopš brīva laika man ir daudz, to ir saradies
kāds bariņš. Drīz vairs nebūs vietas, kur tās salikt.”
“Cik skaisti!”
Malle bija sajūsmā. “Skaties, Kalju! Skursteņslauķis! Un te ir
ugunsdzēsējs! Ak mīļā stundiņ, viens boksējas! Vīrs ar bārdu
ēd saldējumu. Un skaties, šitai lellei ir viena mazāka klēpī –
cik mīļi!”
“Tā ir māte ar
bērnu.”
“Un skaities šo,
Kalju! To ar ūsām! Tas jau ir... Mīļā debess, tas taču pilnīgi
izskatās pēc tava tēva Ričarda! Nu tiešām, precīzi! Jūs esat
liels mākslinieks, Imanuēla kungs. Jums vajadzētu par šito darbu
ordeni saņemt.”
“Kādu vēl
ordeni, dārgā Malles kundze? Un par ko? Par to, ka es mājās savam
priekam ņemos ar mālu un tādā veidā nositu laiku? Bet man ir
prieks, ka Jums patīk. Tagad sēdīsimies pie galda, citādi tēja
atdzisīs. Ņemiet kūku!”
Malle sāka Imanuēlu
rāt, ka tas viņus tik bagātīgi cienājot un visbeidzot paziņoja,
ka viņa ir gatava apēst tikai ceturtdaļu kūkas, vairāk ne.
Toties Kalju nelika divreiz lūgties, paņēma veselu kūku un ēda.
“Malles kundze, nu
ko jūs jokojat, kāpēc man vēl kūka būtu jāgriež gabaliņos?”
teica Imanuēls. “Es nopirku trīs kūkas – katram pa vienai. Par
kādu ceturtdaļu jūs runājat? Ņemiet un ēdiet, ticiet man, tā
ir laba. Es jums nepiedāvātu sliktu.”
“To es zinu, ka
jūs sliktu nepiedāvājat, es vienkārši tāpēc, ka kauna
lieta...”
“Par visu jums
kauna lieta. Ēdiet nu, neraizējieties ne par ko.”
“Jūs par mums
rūpējaties kā par kādiem karaļa kaķiem,” Malle nopūtās, bet
vairs nestrīdējās un paklausīgi apēda kūku. Tad pašūpoja
galvu un teica:
“Kaut ko tik
garšīgu es mūžā nebiju ēdusi. Liels paldies!”
Pēc brīža viņi
dzēra tēju un tērzēja. Kalju nespēja vien beigt apbrīnot
lelles.
“Mammu, skaties –
šī lasa sēnes!” Viņš ik pa brīdim iesaucās. “Mammu,
skaties – policists!”
“Esi klusu, Kalju,
mēs ar Imanuēla kungu runājamies,” Malle aizrādīja, bet viņas
skatiens arī vienā laidā krita uz plauktiem, jo sevišķi tur, kur
stāvēja ūsainais vīrs, kas atgādināja Ričardu. Imanuēls to
pamanīja, piecējās, paņēma no plaukta ūsaino lelli un teica:
“Ļaujiet man jums
to uzdāvināt.”
“Nē, ko jūs!”
Malle sabijās. “Es tikai skatījos... Jūs nedrīkstat savas
lelles tā izdāļāt?”
“Gluži otrādi,
es to tieši drīkstu. Mana lelle, daru, ko gribu. Malles kundze,
paskatieties apkārt, man to vēl paliek tik daudz! Tieši labi, ja
plauktā drusku atbrīvojas vieta, es varēšu jaunu tēlu
uzmeistarot. Ņemiet, ņemiet! Es taču redzu, ka jums patīk.”
“Atgādina manu
mirušo dzīvesbiedru,” Malle atvainodamās bilda. “Ko lai ar
jums dara! Tikai cienājat un dāvināt...”
“Un jums tikai
arvien kauns.”
“Ļoti kauns.”
Mallei pat asaras
uznāca. Imanuēls viņai smaidot paspieda roku.
“Velti, gluži
velti! Es ietīšu lelli avīzē, jums būs vieglāk to paņemt
līdzi.”
Beidzot tika līdz
tam, ka Mallei un Kalju bija laiks taisīties uz māju.
“Es esmu jums
bezgala pateicīga par visu!” teica Malle un pagriezās pret Kalju,
kurš vilka kājās kurpes. “Bet, Kalju, vai tu vispār uz tualeti
biji? Vai, tu nebiji! Tad jau tu neesi redzējis rožainās tapetes!
Tu jau vari vēl ieiet.”
“Bet man jau viena
kurpe ir kājā,” Kalju taisnojās.
“Nu tad novelc
to!”
“Nē, ej tāpat!”
piedāvāja Imanuēls. “Tas neko nekaitēs.”
“Es aizlēkšu uz
vienas kājas,” apsolīja Kalju un tā izdarīja. Pēc brīža
atgriezās un slavēja:
“Ir gan skaistas!”
“Skaties, ka tu ar
lelli uzmanīgi apejies,” brīdināja Malle. “Noliksim mājās
blakus tēva bildei. Kad jūs pie mums atnāksiet, Imanuēla kungs,
tad redzēsiet, cik līdzīga, pilnīgi neticami līdzīga.”
“Es ticu gan,”
teica Imanuēls. “Uz drīzu tikšanos, kundze! Un ar tevi, Kalju,
noteikti redzēsimies “Oposumā”!”
Viņš pavadīja
ciemiņus līdz ārdurvīm un vēroja, kā tie lēni sasniedz ielas
stūri un tad izgaist skatienam. Tad viņš iegāja atpakaļ istabā
un no skapja izņēma māla gabalu. Visai lielu gabalu.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru