Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (11)

Ulo arī sēdēja parkā. Citā parkā, nevis tajā, kur Reins, dažas tramvaja pieturas tālāk. Sēdēja un lasīja "Karu un mieru".

Viņš nu jau bija sasniedzis pēdējo, ceturto, daļu. Vakars bija tik jauks, ka viņam radās doma lasīt ārā. Parkā cilvēku bija diezgan daudz, jaukais pavasara laiks bija vairumu tautas izvilinājis ārā, bet bērnu klaigas un suņu rejas Ulo nemaz netraucēja. Viņš drīzāk izjuta sava veida baudu no domas, ka viņš ir šeit, 21. gadsimtā un parkā, kur māmiņas stūma bērnu ratiņus un puišeļi dragāja ar skrejriteņiem, un vienlaicīgi arī 19. gadsimta Krievijā, kur Maskava dega, un Pjērs Bezuhovs nonāca starp karagūstekņiem, sadraudzēdamies ar krievu zemnieku Platonu Karatajevu. Romāna aizraujošie notikumi sapinās kopā ar parkā notiekošo, pastiprinot viens otra labākās īpašības kā auksts vīns ar marinētām rudmiesēm.

Ulo juta, ka ir laimīgs.

Kāds večuks pagāja viņam garām, apstājās pie miskastes un lietišķi aplūkoja tās saturu. Redzēdams, ka pudeļu tur nav, viņš apsēdās soliņa otrā galā. Ulo uzmeta viņam paviršu skatienu, večuks pamāja sveicienu un jautāja:

“Grāmatu lasi?”

“Lasu,” Ulo atbildēja.

“Bet vai tu šitādu grāmatu esi lasījis?” jautāja večuks un izvilka no sava maisa sējumu apbružātos vākos. “Konana-Doila “Zudusī pasaule”,” viņš svinīgi paziņoja. “Esi par tādu dzirdējis?”

“Esmu dzirdējis un esmu arī lasījis,” pamāja Ulo. “Ļoti laba grāmata.”

“Tas jau ir tas pats vīrs, kas rakstīja par Šerloku Holmsu,” skaidroja večuks. “Bet šajā grāmatā nav par Šerloku Holmsu, šeit ir par dinozauriem. Es to atradu miskastē, viens duraks bija izsviedis. Muļķi vienmēr atrodas, vai ne? Nezinu, kā viņam šī grāmata tā apnika? Neietilpa vairs dzīvoklī? Un ko – visas citas lietas lai paliek, bet šai dinozauru grāmatai jāpazūd, tai gan vairs nav vietas! Prom, prom! Ko tu domā, ko?”

Ulo nedomāja neko, bet večuks nemaz negaidīja atbildi, viltīgi piemiedza acis un runāja tālāk.

“Es jau, protams, tāpat vien pļāpāju pekstiņus un tu nedusmojies, ka tevi saucu uz “tu”, es kā godprātīgs cilvēks redzu, ka tu arī esi grāmatu draugs, tāpēc tev var teikt “tu”, mēs esam no viena kaula. Es arī traki mīlu lasīt. Redz, tikai tādēļ jau vērts miskastes pārmeklēt. Pudeles – arī labi, pudeles ir pats par sevi, tās es savācu un nododu, pudelēm jau jābūt apritē, citādi alus ražošana apstāsies, nebūs, kur pildīt. Un piedevām kāda naudaskapeiciņa ienāk, tak garām jau neskriesi. Tā ka pudeļu lasīšana ir pats par sevi, bet blakus tam rokās nonāk arī visdažādākās citas lietas. Kaut vai šī grāmata. Man sen atpakaļ tāda bija, bet tad pienāca grūti laiki un nācās daudzas lietas pārdot, tā es to zaudēju. Bet re, tagad tā ir atnākusi pie manis atpakaļ! Nē, tagad es to vairs nepārdošu! Grāmata ir labāks biedrs par suni. Suni jābaro un jāved pastaigāties, bet grāmata neko neprasa.”

Ulo skatījās uz večuku un domāja, ka apmēram tā varētu izskatīties tas zemnieks Karatajevs, par kuru viņš tikko bija lasījis. Pie viena viņš domāja arī par to, vai vēl kādam cilvēkam parkā ienāktu prātā šitāds salīdzinājums. Noteikti nē, neviens šodien vairs neatcerējās nekādu Karatajevu! Ulo atkal sajutās dikti gudrs un viņam sajuta tīkamu kņudoņu zem pakauša.

Karatajevam līdzīgais večuks tikmēr izšņauca degunu un jautāja:

“Un ko tu tagad lasi?”

Ulo parādīja vāku, un večuks to tūliņ atzina par labu.

“Tolstojs arī man bija mājās, visi kopoto rakstu sējumi, tie zaļajos vākos, kā tad citādi, bet tie arī aizgāja prom, kad visu pārdevu,” viņš teica. “Bet redzi – pagājušajā gadā miskastē atradu “Annu Kareņinu”! Tā nebija zaļajos vākos, tas bija jauns izdevums. Un viens muļķis izsviedis! Noteikti kāda sieviete, ieraugot, ka vīrs to lasa un sāka iztaujāt, - kas tā Anna tāda ir, par ko tu lasi, un, ko tu tur lasi tikai par to Annu, bet mani nemaz neievēro! Ārā! Ārā! Ko tu domā, ko?”

"Nezinu gan, vai tas bija tieši tā..." Ulo novilka.

"Tā jau, protams, nebija, es pajokoju, tu neņem galvā, man ir tāds noskaņojums, ka vienas muļķības seko citām. Gan jau vienkārši tāpat izsvieda, lai plauktā atbrīvotos vieta vāzei, vai arī izmeta kopā ar visu plauktu, lai sienas paliktu plikas un varētu piekarināt mežacūkas ādu vai brieža ragus – lai redz, cik es esmu varens mednieks, pif paf, priekš kam man vairs "Anna Kareņina"! Tā ir mana darīšana, darīšu, ko gribēšu, ja man ir noskaņojums izmest, tad metīšu ārā visas grāmatas. Vai tu "Annu Kareņinu" esi lasījis?"

"Esmu," Ulo apstiprināja. "Bet sen, gribētos atkal pārlasīt."

"Tā ir, vajag pārlasīt, es aizvien pārlasu. Tagad iešu mājās, sākšu "Zudušo pasauli" pārlasīt, savā laikā man dikti patika, kā tie dinozauri dzinās cilvēkiem pakaļ, bet nenoķēra, bet pēc tam vienu milzu ķirzaku aizveda uz Londonu, un tā tur izbēga, bet to es vairs neatceros, vai tā kādu arī apēda. Dažas lietas ir prātā, bet citas lietas no prāta ir pagaisušas, tāpēc jāpārlasa vēlreiz. Mani sauc Ritsiks."

Ulo arī iepazīstināja ar sevi. Ritsiks izstiepa kājas, noņēma bereti, noslaucīja ar to seju, uzlika atpakaļ galvā un priecājās:

"Te gan ir labi pasēdēt, gaiss tik jauks, tāda sajūta, ka vasara vairs nav tālu. Re, cilvēki izgājuši pastaigāties, ar visiem bērniem lai. Vai tu zini to dziesmu: "Bērni, vai jūs cietumā bijuši, sen neesat zaļā mauriņā tikuši?". Protams, zini, visi to zin. Skaties, cik bērni ir priecīgi, skraidīdami riņķī, gluži kā suņi, astes luncinādami. Tik jauki vērot pavasari.. Un redzi, viens vīrs čurā aiz koka, tas arī ir pavasaris, jo ziemā tak tā nečurā, vien tad, kad lapas zaļo. Ziemā pīrādziņu tur aiz atslēgas, bet pavasarī izlaiž ārā. Apmēram tā: "Pīrādziņ, nāc ārā, nāc ārā!" Man tādas blēņu dziesmas patīk, es tādas vienmēr dziedu." Tad viņš skaļi iesaucās: "Ej, ko tu tur čurā? Vai tad tiešām nevar līdz mājām paciesties? Nedzirdi, vai?"

"Atvainojos," noteica vīrs un pienāca tuvāk, vilkdams ciet rāvējslēdzēju. "Laikam par daudz alu iedzēru, nevarēju vairs izturēt."

Viņa seja sārtojās, un viņš škita esam možā noskaņojumā. Viena kurpjušņore bija atraisījusies, un mēteļa piedurkne notašķīta ar kečupu.

"Vai tu arī esi grāmatu draugs?" jautāja Ritsiks un parādīja jaunpienācējam savu neseno guvumu. "Konana-Doila "Zudusī pasaule"! Tas ir no sērijas "Piedzīvojumi , fantastika, ceļojumi", man bija vesels plaukts ar šo sēriju, un es visu biju izlasījis."

“Nē, es pārāk daudz nelasu,” atteica vīrs.

“Kā tad tā? Kā tevi sauc?”

“Juku,” vīrs atbildēja. “Nezinu... Neesmu kaut kā ieradis. Es vairāk tāds skandālists un jokdaris.”

“Skandalēt un jokot – arī nav slikti, bet tas jau lasīšanai netraucē,” pamācīja Ritsiks. “Bet jā, Juku, tur tev ir pilnīga taisnība, ka lasīšana tiešām ir ieradums, tāds ieradums, kas pieķeras un nelaiž vaļā, tāpat kā smēķēšana. Bet smēķēšana ir slikts ieradums, lasīšana ir labs. Lasīšana veselībai neko ļaunu nenodara. Vai tu smēķē?”

“Smēķēju gan,” vīrs nopriecājās. “Labprāt vienu smēķi paņemtu, manējie ir beigušies.”

“Bet redzi, mēs neesam smēķētāji, mēs esam grāmatnieki!” paskaidroja Ritsiks. "Tev, Juku, sanāk tā, ka visus sliktos ieradumus esi savācis, bet labos apkaro. Tak otrādi vajag! Pīpēt es tev nedošu, bet grāmatu gan varētu iedot, man ir "Zudusī pasaule", bet draugam ir "Karš un miers", ceturtais sējums. Bet ko gan tev dos ceturtais sējums, ja pirmo neesi lasījis, bet es tev savu grāmatu arī nedošu, jo es to vispirms pats gribu izlasīt."

"Un arī nevajag," teica Juku, viegli grīļodamies. "Es jau teicu... Es neesmu liels lasītājs. Darba arī ir daudz..."

"Par ko tad tu strādā?"

"Par remontmeistaru."

"Esi labu remontmeistars? Vai haltūrists? Tikai godīgi, Juku!"

"Kapēc tad haltūrists? Ja es kaut ko sāku darīt, tad izdaru labi, citādi jau nav jēgas. Es jau neesmu žūpa! Tas, ka es tagad tā... aiz krūma... tas neko nenozīmē, es biju kopā ar draugu, izdzērām pāris kausus, jokojāmies, tad taisījāmies uz māju, bet tik garš ceļš priekšā, krūms gadījās pa ceļam..."

"Nav ko atvainoties, mēs tak neesam nekādi parka uzraugi," Ritsiks viņu pārtrauca. "Ja tu, Juku, esi labs remontmeistars, tad mēs tev piedodam. Labi remontnieki vienmēr ir vajadzīgi, un viņiem nav obligāti "Zudusī pasaule" un "Karš un miers" jālasa. Labāk labs remontmeistars bez Tolstoja, nekā haltūrists ar Tolstoju. Citādi sanāk, uzslien trepes, uzkāp un iekrīti lasīšanā, aizrautībā grauzdams pindzeli – vai tā būtu pareizi? Ko tu domā, ko?"

"Nezinu, ka kāds grauztu pindzeli, bet mums bija viens, kas grauza līmlenti," noteica Juku un nožagojās. "Noplēsa gabaliņu, savirpināja pirkstos un bāza mutē. Teica, ka esot tikpat kā košļene."

"Bet darbam tas netraucēja?"

"Nē. Kāda starpība, kas tev mutē."

"Nu ja netraucēja, tad lai jau!" Ritsiks pasludināja."Kas mums netraucē, tam arī mēs netraucēsim, tā lūk, Juku! Nāc tak apsēdies, ko tu stāvi, šis ir valsts soliņš, šeit katrs drīkst sēdēt."

Juku apsēdās, paspieda Ulo roku un iepazināja ar sevi. Ulo atbildēja ar to pašu. Juku ar cieņu raudzījās uz Ulo grāmatu, izburtoja virsrakstu un jautāja:

"Par kādu karu tur runāts, par kuru laiku?"

"Par 1812. gada karu," Ulo atbildēja.

"Vai tas bija tas Mahtras karš?"

"Tu ko, kāds Mahtras karš?" iejaucās Ritsiks. "Ulo, izstāsti remontmeistaram! Izstāsti par Napoleonu un Kutuzovu! Pastāsti, kā Maskava dega!"

Pēc Ulo domām tā nemaz nebija laba ideja, viņam nebija ne mazākās vēlēšanās piedzērušajam Juku pārstāstīt savu grāmatu, bet, tā kā Ritsiks uz viņu blenza mirdzošām acīm, viņš tomēr sāka stāstīt. Tūliņ iemaisījās arī Ritsiks. Viņš gan "Kara un miera" notikumus sevišķi precīsi neatcerējās, bet darbojošās personas, kā arī atcevišķas epizodes tam joprojām bija prātā, ko viņš ņēmās skaļi citēt. Kā arī no savas puses piemeta dažādus personiskus spriedumus, piemēram: "Tur, kur esat jūs, tur ir arī nekrietnība un ļaunums! Tieši tā teica Pjērs tam nelgam! Es būtu viņam tā ievilcis, tu, miesaskārais cūka, es tev rādīšu, kā jaunas meitenes pavedināt!" Vai atkal: "Vecais kņazs Bolkonskis katru dienu noteiktas stundas strādāja pie virpas. Saprotat? Kņazs – un pie virpas! Kas par cilvēku! Savā ziņā arī remontmeistars, tā ka tev, Juku, viņš varētu iepatikties. Tik neparasti brīnišķīgs cilvēks!"

"Vareni!" Juku vaļsirdīgi atzinam, kad Ritsiks pabeidza un ar bereti noslaucīja sviedrus no pieres. "Un re, cik labi, ka tas kņazs Andrejs nomira, tagad Pjērs var precēties ar Natašu. Tagad viss saskan, ikviens var dabūt to, kuru mīl. Citādi, ja Andrejs būtu atveseļojies un dabūjis Natašu, tad Pjērs būtu palicis bešā?"

"Kā tu redzi, Tolstojs tādas muļķības nepieļāva," Ritsiks piekrita, "Viņš bija patiess ģēnijs, viņš salika visus punktus uz "i" – kā tapiņas sadzen dēlī."

"Jā, patiesi," priecīgi piekrita Juku, dzirdēdot pazīstamus vārdus. "Tieši kā tapiņas dēlī." Viņš savilka vienu roku dūrē, ar otras īkšķi iebakstīja tajā un šķelmīgi ieķiķinājās, pamanīja kečupa traipu uz piedurknes un sāka ar siekalām to tīrīt. "Laba grāmata, es, protams, pats nekad mūžā nespētu tādu izlasīt, bet šitā paklausīties ir forši. Kā pa radio."

"Bet mēs tak varam savu lasītāju klubu noorganizēt," Ritsiks paziņoja. "Tepat parkā! Es ātri izņemšu cauri "Zudušo pasauli", atsvaidzināšu atmiņu, un tad satiekamies atkal, un tad es remontmeistaram Juku izstāstīšu par tiem neticamajiem piedzīvojumiem, kas šajā grāmatā attēloti."

"Vai tā ir tikpat interesanta?" Juku neticīgi jautāja.

"Bet dabīgi! Tur ir dinozauri!"

"Pat tā!" Juku atzinīgi izsaucās. "Tas ir lieliski."

"Pieliec vēl pērtiķcilvēkus," ieminējās Ulo. "Turklāt pērtiķcilvēku karalis ir tieši vienā vecumā ar profesoru, tikai profesors ir balts, bet pērtiķcilvēks sarkans."

"Patiešām, tā bija!" Ritsiks iesaucās. "Nē, piedodiet, man tagad jādodas mājās, lai ķertos pie lasīšanas. Uz tikšanos, biedri grāmatu draugi! Uzvedies kārtīgi, Juku!"

Ritsiks aizsteidzās. Skandalētājam un jokdarim Juku literāro sarunu rezultātā bija izkaltusi mute, un viņš Ulo izteica priekšlikumu iet kaut kur tuvumā iedzert alu, taču Ulo no tā atteicās. Tad Juku gāja viens pats, mēteli vaļā un atraisītajām kurpjušņorēm velkoties. Ulo ietinās jakā un sāka lasīt "Kara un miera" epilogu.

Viņš bija jau mājās un raudzījās pēc jaunas grāmatas. Viņš pamanīja Viktora Igo "Nožēlojamos". Tas ir viens iespaidīgs garadarbs! Jau rītvakar viņš ķersies pie pirmās lappuses. Un lasīs lēnām, izbaudot katru rindu. Steigties nebija kur, mātes grāmatu kolekcija bija ļoti liela. Šī apziņa iedvesa mieru un drošības sajūtu par nākotni.

Turpinājums sekos.