Andruss Kivirehks. Pasaules malā (21)

Vakarā pie Ēvalda mājas parādījās Veiko. Viņa izpratnē gan tā, protams, bija Jānikas māja. Veiko dažas dienas bija izcīnījis ar sevi grūtu cīņu, aizliedzis sev ar Jāniku sarunāties un pat uz viņu skatīties, tomēr ar pēdējo uzdevumu viņā īsti galā netika. Grūti ir izvairīties no cilvēka, ar ko tu strādā vienā veikalā. Pietika uzmest vienu nomaldījušos skatienu uz meiteni, un sirds sitās kā negudra.

Jānika no savas puses nepievērsa Veiko nekādu uzmanību, viņa vēl joprojām bija apvainojusies par to, ka puisis viņu izsekoja un ielauzās kāpņutelpā. Un pārdevējai jau nav nekādas vajadzības sazināties ar apsargu, pārdevēja runājas ar klientiem. Pasniedz viņiem prasītās smaržas un smaida. Paņem bankas karti, palūdz ievadīt pin kodu un smaida tālāk. Ieliek smaržas maisiņā un uzsmaida vēlreiz.

Veiko bija ļoti sāpīgi skatīties uz viņas smaidiem, īpaši jau, protams, tad, ja pircējs bija vīrietis. Tad viņam bija vēlēšanās tam tipam iespert ar kāju pa pakaļu. Kaut kāds nepazīstams stulbenis ienāk veikalā, pirmo reizi uzsmaida un jau uzreiz izpelnās Jānikas uzmanību: viņam uzsmaida, ar viņu sarunājas, bet viņam, Veiko, kas Jāniku tik karsti mīl, jāstāv vientuļi stūrī, nevarīgi blisinoties. Izmisušajam Veiko likās, ka Jānika ar vīriešu dzimuma klientiem apietas īpaši silti, tieši uzsvērti laipni. Vai tiešām tādēļ, lai viņu, Veiko, kaitinātu un padarītu greizsirdīgu? Un klienti savukārt laipnajai pārdevējai arī uzsmaidīja īpaši plati, ieskatoties acīs un pļāpājot vairāk, nekā vajadzīgs, lai iepirktos. Izvirtuļi tādi, vot kas viņi ir! Veiko aizgāja uz vekala otru galu, lai stulbo flirtu neredzētu, bet ilgi tur nenoturējās, drīz vien atšļūca atpakaļ un atkal bija spiests noskatīties kārtējo saldeno scēnu.

Vakar vakarā pēc darba Veiko zvilnēja uz dīvāna un prātoja, kā tālāk dzīvot, sastādīja nākotnes plānu. Tā tas nevarēja vairs ilgāk turpināties! Jā, viņš bija slikti uzvedies, bija Jāniku izsekojis un tāpēc tajā kāpņutelpā piedzīvojis sava mūža lielāko kaunu. To kaunu viņš izjuta līdz šim laikam, tāpēc nebija vairs iedrošinājies ar Jāniku runāt. Taču vajadzētu tomēr beidzot saņemt dūšu un palūgt piedošanu? Varbūt tad pēkšņi viss pagriezīsies uz labo pusi?

Pirms iemigšanas Veiko nolēma, ka rīt no rīta pieies pie Jānikas, atvainosies, vispār runās droši un asprātīgi, un tad, pēc pāris dienām, uzaicinās meiteni uz kafiju. Bet, tiklīdz atnāca uz darbu un ieraudzīja Jāniku, tā nosarka līdz ausīm, un visa drosme bija papēžos. Veiko aizlavījās un noslēpās aiz plauktiem un klusi blenza no turienes, un visas ciešanas sākās no gala.

Šovakar viņš bija reizi par visām reizēm nolēmis, ka nu pietiek! Viņam jāatvainojas un jāizlīdzina konflikts. Un nevis rīt, bet gan tūlīt! Viņš atkal devās pie Jānikas mājas durvīm. (Kāds gudrais gan jau teiktu, ka šī ideja ir dīvaina un nesaprotama – pietiek vien atcerēties, kā Jānika toreiz, kāpņutelpā, uz Veiko saniknojās – tak Veiko nabaga mazās smadzenes bija to gājienu izperinājušas.) Viņam jāatvainojas, viņam Jānika jāsatiek – un būs divas mušas ar vienu sitienu. Lieliski, tad ko vēl gaidīt?

Kaut kā ar muguras smadzenēm viņš gan jau sajuta, ka palēnām zaudē, taču par to labāk nedomāt. Un neviena gudrāka, kas viņu varētu brīdināt, pie apvāršņa nebija.

Tātad Veiko sasniedza Jānikas māju. Viņš atminējās iepriekšējo vizīti, kas bija beigusies tik neizprotami, pie kaut kādiem dzērājiem. Tas bija briesmīgi! Veiko no rīta pamodās, un viņam palika slikti. Viņš aizskrēja uz tualeti un izvēmās un, kad grīļodamies no turienes iznāca, virtuvē ieraudzīja Oidermā apakšbiksēs, kas domīgi pīpēja pie galda un jautāja Veiko:

"Ko tu ēdīsi brokastīs? Es tev varu piedāvāt mannāputru."

"Cik pulkstenis?" Veiko jautāja.

"Nu cik tas var būt, pusdeviņi. Man agri miegs ir prom, es jau septiņos esmu augšā, un divas krustvārdu mīklas jau gatavas. Gunārs vēl guļ, viņš vienmēr ilgi guļ. Ja es viņu neuzbungotu augšā, gulšņātu līdz pusdienlaikam. Nu tad man tev uzlikt putru? Putra brokastīs ir vērtīga, aizpilda kuņģi."

"Man jāiet uz darbu," Veiko murmināja. Patiešām – ja pulkstenis ir pusdeviņi, tad viņam jāpasteidzas! Deviņos jau viņam jābūt uz vietas. Veiko iebrāzās priekšnamā un sāka meklēt savas kurpes. Tas bija visai sarežģīti, jo priekšnams nezin kāpēc bija pilns visdažādāko apavu, gluži kā pie mošejas durvīm, kur sanākuši desmitiem ticīgo. Tak Veiko atminējās, ka vakar vakarā viņi atnāca tikai trijatā. No kurienes tad visas šīs kurpes? Mīklas atminējumu pateica Oidermā, kas ienāca priekšnamā paskaidrodams:

"Mēs aizvakar atnesām no baznīcas, viņi ir saņēmuši humāno palīdzību. Paņēmām ar rezervi, tie jau aizvien nonēsājas. Tev nevajag kurpes, varbūt kādas tev der?"

"Es gribētu savas paša kurpes atrast!" Veiko bija izmisis. "Es citādi nokavēšu!"

Oidermā apsēdās uz priekšnamā nomestas kastes un izvilka gaišbrūnas zamšādas kurpes.

"Piemēram, šīs," viņš rādīja. "Man tās noteikti ir par mazu, un Gunāram jau vēl lielāka kāja. Tā ka ņem, ja gribi. Kāds tev kājas izmērs?"

"40., " Veiko atteica. Viņam ienāca prātā, ka viņš tak ar visām kurpēm iegāja istabā un tikai tur novilka. Tā arī bija. Viņs kurpes mētājās pie dīvāna, netālu no uz grīdas guļošā Gunāra.

"Tad tev šitās varētu gan derēt," Oidermā no priekšnama teica. "Vai tev ir, kur ielikt? Ak, protams, tev taču ir kartupeļu maiss! Tur arī ieliksim."

"Kāds kartupeļu maiss?" samulsis Veiko vilka kājās kurpes.

"Tu taču vakar no Ēvalda dabūji kartupeļus! Tiešām biji tik ļoti pilnā, ka neatceries? Ņem tagad savu maisu un re, es tur ielieku arī kurpes. Lūk, šitā. Nu tad vari iet! Piekāp citreiz atkal!"

Veiko paķēra maisu un aizsteidzās. Izbīlis viņam deva spēkus, viņš skrēja visu ceļu un sasniedza darbu tieši laikā, bet tad arī spēki bija galā. Visu dienu viņš jutās šausmīgi nelādzīgi, vairākkārt gāja uz tualeti vemt, sviedriem pār ķermeni līstot. Pat pret Jāniku viņš todien nejuta ierasto kaisli, skatījās uz viņu tādām aizmiglotām acīm, pie sevis pārdomādams, vai atkal kļūs slikti, vai tomēr ne.

Kartupeļus un kurpes viņš vakarā aiznesa mājās. Kurpes patiešām derēja, tā ka Veiko sāka tās valkāt, un kartupeļi patiešām bija dzelteni un ātri izvārījās. Tā ka tajā ziņā tā savādā diena bija izrādījusies izdevīga, kaut gan viss, kas attiecas uz Jāniku... Nē, bija pēdējais laiks izlīgt ar meiteni, no visas sirds izrunāties, izsūdzēt grēkus – tak godīgums vienmēr atmaksājas! – un sākt jaunu nodaļu savā dzīvē.

Veiko sasniedza Jānikas ārdurvis. Viņš izlasīja kārtīgi instrukciju – "Nospiediet dzīvokļa numuru un gaidiet atbildi!" – kādu brīdi vēl svārstījās, tad saņēma drosmi un nospieda pogu.

Galvai cauri izskrēja doma, ka, ja Jānika atbildēs, tad viņš vēl pagūs aizbēgt, jo Jānika tak bija augšā, savā dzīvoklī, bet viņš lejā uz ielas un, ja viņš, neko nepasakot, metīsies skriet, Jānika nevarēs zināt, kurš tas bija.

Šāds atkāpšanās ceļš Veiko nedaudz nomierināja, un viņš piezvanīja vēlreiz. Neviens neatbildēja. Jānikas nebija mājās, viņai bija braukšanas stunda, bet Veiko to nezināja.

Viņš nospieda pogu trešoreiz.

Joprojām nekā.

"Viņas nav," nodomāja Veiko un vienlaicīgi izjuta gan vilšanos, gan atvieglojumu. Viņš bija stipri vēlējies Jāniku redzēt, bet tai pat laikā šausmīgi baidījās. "Labi, es ar viņu rīt parunāšos," viņš izlēma, bet vēl nesāka iet mājās, bet aizvien stāvēja pie durvīm un blenza apkārt, it kā cerot, ka tomēr Jānika no kaut kurienes uzradīsies un viņam tādējādi paveiksies meiteni ieraudzīt.

Bet nācēja bija Pireta. Viņa iznāca no mājas, un viņai rokā bija atkritumu maiss. Pireta gāja izmest atkritumus.

"Citādi pa nakti sāks smirdēt," viņa Ēvaldam bija teikusi. "Visas tās rabarberu mizas un... Iziešu izmest."

"Rīt izmetīsi," Ēvalds ierosināja. "Uz darbu ejot. Kāda jēga veltīgi staigāt augšup-lejup?"

"Un kas tad man notiks? Šausmas, cik tu esi slinks! Es gribu izmest šodien un viss!"

Un Pireta nomaršēja pa kāpnēm lejā un, tiklīdz atvēra ārdurvis, tā ieraudzīja Veiko un nopriecājās.

"Oi, tas atkal esi tu, Veiko! Re, cik lieliski, ka tu te esi! Nāc, es tev iedošu rabarberu kūku, tikko izcepu."

Veiko sagrāba panika. Atkal jau viņš iekrīt šo ļaužu ķetnās! Viņš mēģināja izvairīties, bet Pireta neklausījās viņa iebildumos.

"Protams, nāc, mums ir tik daudz kūku! Viens paziņa vīram atnesa rabarberus, veselu kaudzi, it kā būtu rabarberu mežu cirtis, un visi tie rabarberi tik resni, pilnīgi cilvēka rokas resnumā! Esi nu labs zēns, aizjoz, izmet šos atkritumus konteinerā, lai man ar čībām nav uz ielas jāiet. Un tad tūliņ nāc atpakaļ, iesim augšā, kūkas vēl ir siltas! Nu, skrien!"

Veiko darīja, kā bija likts, viņš padevās Piretas prasīgajam tonim. Viņam iezagās prātā doma, ka šī māja ir kā apburts mežs. Viņš nāk šurp meklēt apburto skaistuli, bet nonāk aizvien pie troļļiem. Troļļi gan nebija nikni, gluži otrādi, ļoti laipni, daudz laipnāki par apburto skaistuli. Cienāja ar kartupeļiem, vīnu, rabarberu kūku , bet tomēr – apburtajā mežā ceļinieks nenokļuva tur, kur vēlējās, jo ceļš aizvilināja biezoknī. Un no turienes izkļūt un atrast ceļu mājās nemaz nebija viegli.

Ēvalds, Veiko ieraugot, bija priecīgi pārsteigts.

"Sveiks, Veiko!" viņš iesaucās. "Tu atkal te! Atnāci ciemos pie līgavas?"

Veiko bija patīkami dzirdēt, ka Jānika tiek uzskatīta par viņa līgavu, un viņš lepni atbildēja, ka jā.

"Viņa ir skaista meitene, vēlu laimes!" Ēvalds slavēja, un Veiko sajutās vēl labāk.

"Uzaicini viņu uz kūku," Pireta ierosināja. Kūku tiešām bija daudz, Pireta bija izcepusi vairākas plātis, un tās brīnišķīgi smaržoja.

"Nē, viņa... Viņa nevar atnākt, viņa ir izgājusi," skaidroja Veiko.

"Tik vēlu?" brīnījās Pireta. "Un viena pati? Kāpēc tad jūs negājāt kopā?"

"Nu..." Veiko vilcinājās. Viņš nevarēja uzreiz neko izdomāt, bet tad Ēvalds nāca palīgā.

"Ko tu uzkasies? Jaunie cilvēki dara, kā grib. Iet divatā vai vieni paši, kas tev par daļu!"

"Nu jā, protams," Pireta piekrita. "Bet ņem nu kūku, Veiko! Ēd, nekautrējies!"

"Bet ja jau mums ir ciemiņš, tad derētu..." iesāka Ēvalds, bet Pireta purināja galvu.

"Nekādā gadījumā, tu esi slims! Nupat iedzēri zāles. Vīns neder kopā ar zālēm."

"Nu bet ciemiņam..." viņš mēģināja sievu pārliecināt. Veiko sabijies klausījās. Vai tiešām atkal būs jādzer? Kas zin, atkal tūlīt parādīsies Oidermā ar Gunāru? Tiešām kā troļļu migā. Veiko par lielu prieku Pireta tomēr Ēvaldam paskaidroja, ka šodien nekādas vīna dzeršanas nebūs.

"Nu ja tu tā saki..." Ēvalds nopūtās.

"Saku gan! Bet par ciemiņu neraizējies. Veiko, vai tu iedzersi ar mani mazliet Kīvu torni?"

"Tas taču ir olu liķieris!" Ēvalds savilka ģīmi.

"Nu un kas, ka olu liķieris? Ļoti labs, salds! Visi jau nav tik dumji kā tu, kas nenovērtē labu mantu. Liķieris tieši der pie rabarberu kūkas. Vai ne, Veiko, es tev drusku ieliešu, nogaršosim."

Veiko saprata, ka pretoties liktenim nav vērts. "Ja Kīvu tornis, tad Kīvu tornis," viņš padevīgi nodomāja. Ko gan var izdarīt mežā apmaldījies cilvēku bērns pret troļļiem? Neko.

Turpinājums sekos.