otrdiena, 2015. gada 10. novembris

Indreks Hargla. Aptiekārs Melhiors un bendes meita (1) - fragmenti ar komentāriem


Lasu igauņu rakstnieka Indreka Harglas kriminālromānu "Aptiekārs Melhiors un bendes meita", tā darbība notiek viduslaiku Tallinā. Personas ar vājiem nerviem, lūdzu, nelasīt. Pirmie divi šīs sērijas romāni ir izdoti latviski un pieejami grāmatnīcās. Šis ir trešais sērijas romāns, kura fragmentus ar saviem komentāriem šeit publicēšu.

1422. g. 16. septembrī, vakarpusē, Pilsētas mūra priekšā starp Kalēju un Lopu vārtiem.

Vibekei Bosei bija septiņpadsmit gadu, un viņa savā mūžā bija jau vairākkārt redzējusi, kā nogalina cilvēku. Vismaz trīs reizes viņa bija vērojusi galvas nociršanu, bet pakāršanu vēl vairāk. Viņa zināja, kā cilvēki pirms nonāvēšanas sajūk prātā – lūdzas žēlastību no jebkura, sola jebko, apgāna jebkuru, arī svētos un dievu ar viņa eņģeļiem. Viņa atcerējās to skatienus, kuros pa brīžam uzliesmoja ārprātīgas nāvesbailes, vai atkal citreiz pilnīga vienaldzība, it kā tas nenotiktu ar viņiem pašiem, it kā viņi to visu vērotu no malas un nemaz neticētu, ka tūliņ mirs. Jā, daudzi pirms nonāvēšanas kļūst traki, smilkst un kliedz, svaidās un vārtās dubļos, lūdzas žēlastību. Cits toties truli ļauj sevi vest uz soda izpildes vietu un, muti pavēris, gaida..

Nē, tās nogalināšanas detaļas tak 21.gs. cilvēks vispār nav spējīgs lasīt. Kaut gan, baidos, ka tālāk ies vēl trakāk.
Vibeke Bose bija redzējusi daudz nāvju, jo viņa bija bendes meita un bija spiesta noraudzīties, kā viņas tēvs nogalina. Tāds bija viņas vecāku lēmums, ka viņa nedrīkst no tēva kaunēties un ka viņai jāzina, kas tas ir par darbu, kas viņiem nodrošina maizi uz galda, kas viņiem dod apģērbu un siltumu.
Likumā bija rakstīts, ka bende dabū nogalinātā drēbes, un Vibeke kopā ar māti bija vairākkārt mazgājušas un skalojušas asiņainās un pieķēzītās drēbes, pēc tam vedušas uz tirgu pārdot, ja pašu ģimenei tās nederēja. Tak pilsētas ļaudis labi zināja, kas tās par drēbēm, tāpēc viņas bija spiestas nolaist cenu. Tomēr tās vienalga pirka, kas par to, ja kāds deguns saraucās.

Pirmā reakcija - šausmas. Nē, nu kā tie cilvēki vispār toreiz dzīvoja. Bet laikam viņi vienkārši savādāk uztvēra pasauli, dzīvi un nāvi. Mēs nebūtu tagad kļuvuši tik pārcivilizēti, ja nebūtu bijis arī iepriekšējo vēstures periodu.
Bet šodien Vibeke pirmo reizi mūžā redzēja vardarbīgu nogalināšanu, kas nebija apstiprināta ar zobena tiesībām, jo kāds pats nosprieda citam tiesu un viņu uz vietas nogalināja. To redzēt bija atbaidoši, tas bija briesmīgi un nežēlīgi.
Bendes bērna dzīve nebija viegla, gluži tāpat kā bendes paša dzīve. No bendes un viņa ģimenes visi turējās pa gabalu, bendes profesiju dēvēja par nevērtīgu – ne jau tāpēc, ka tā būtu apkaunojoša nodarbošanās, bet tāpēc, ka tas nebija godājams amats, kā kurpnieka vai zeltkalēja. Bende darīja to, ko rāte pieprasīja, viņš nebija amatnieks, kas pats izlemj, kad un ko darīt, viņš tikai savāca pilsētas mēslus. Tāpēc bendem bija papildus pienākums savākt drazas to māju priekšā, kuru iedzīvotāji paši to nebija izdarījuši. Un tad savukārt pēc tradīcijas bende varēja pieprasīt, ka viņam šādā mājā ļauj kādu laiku padzīvot, un to nedrīkst liegt.
Tak bende jau negalināja pats pēc savas gribas, viņš bija augstākas varas pilnvarots izpildītājs. Viņš pildīja rātes un pilsētnieku gribu.
Un tomēr viņš, kā arī viņa sieva un bērni, bija apzīmogots. Bende darīja to, ko cits neviens nedarīja. Neviens negribēja būt par bendes draugu, tikai daži gribēja draudzēties ar viņa meitu, un tikai viens vīrs piekrita bendes meitu bildināt.
Viņš lūdza bendes meitas roku, Vibeke dusmās atcerējās. Lūdza roku, teica visādus skaistus vārdus un grasījās jau prasīt tēva piekrišanu, bet nu mārstaļa kalēja zellis Everts Brakele bija sapinies ar galdnieka meitu Lipi Holti, vilināja viņu, pirka šai našķus gadatirgū un muldēja visādas nerātnības, tā ka Lipe – un to nu gan visi zināja, ka viņa nav ilgi pierunājama – ķiķināja vien, kamēr beigu beigās abi pazuda krūmājā, kas atradās uz Plēkkalna pusi no gadatirgus laukuma.
Tallinas mūra priekšā šodien noturēja gadatirgu, ģildes un rāte bija ļāvušas kaut lopus, ko griezt uz iesmiem, alus darītāji pārdeva savus brūvējumus, tāpat arī cepa saknes, zemnieki pārdeva vistas, muižnieki pārdeva kumeļus un vēl visu ko citu... Kopš agra rīta aiz savām letēm rosījās kurpnieki, seglinieki, virvju pinēji, skroderi un citi amatnieki, staigāja zivju tirgotāji un maiznieki, un pat aptiekārs, kas pārdeva savus slavenos cepumus un konfektes. Šeit salasījās ļaudis no tuvienes un tālienes, no muižām, no ordeņa zemēm un bīskapijas, te bija zemnieki, ubagi un kropļi, pilsētas iedzīvotāji, ordeņa brāļi un baznīcas kalpi. Bija ieradušies arī dominikāņi, kuri aizvien ar savām lūgšanām griezās pie alus galdiem. Rāte bija pasūtījusi mūzikantus, kas pūš taurēs un sit bungas, komturs bija uzaicinājis savu kapelu, kas pie Lopu vārtiem pūta stabulēs un bazūnēs. Un vēl rāte bija ataicinājusi burvju māksliniekus, iluzionistus, žonglierus un lāču dīdītājus. Svētā Mikaela mūķenes lasīja priekšā mistēriju par kādas cēlas jaunavas ciešanām, taču tautu gan vairāk saistīja no Rīgas atbraukušie lāpu metēji, no kuriem viens pie tam arī rija zobenus. Tie iluzionisti raibajās drēbēs toties vadāja apkārt bārdainu sievieti, rādīja to par naudu, kā arī demonstrēja visādus trikus ar monētām un stikla lodītēm, kam ļāva pazust starp pirkstiem un tad no citas puses atkal parādīties. Viņi meta salto, lēca cauri riņķiem, novilka virvi starp diviem mietiem un staigāja pa to, aizdedza lāpas, meta tās gaisā un ķēra.
Tallinas melngalvji ap pusdienlaiku saviem sargiem lika staigāt riņķī uz rādīt savu cīņas mākslu, lai apliecinātu, cik vareni kareivji viņi ir. Vēlāk mieta galā uzsēja vainagu, un melngalvji jāšus mēģināja tam trāpīt ar šķēpiem. Visapkārt valdīja prieks un līksmība, un parasti Vibeke būtu gribējusi visur piedalīties. Viņas māte stāvēja ceriņkrūma paēnā, tirgodama nogalināto apģērbu un apavus, Vibeke kopā ar brāli bija viņai visu dienu palīdzējuši, tak beigu beigās māte viņai ļāva apstaigāt gadatirgu, un tā nu Vibeke bija aizskrējusi, jo gribēja uzmeklēt Evertu, kas bija apsolījis te būt. Bet kad viņa beidzot Evertu ieraudzīja, tad viņa aiz īgnuma un vilšanās gandrīz pakrita. Jo tas Everts bija viens melīgs krāpnieks, to jau viņai daudzi bija teikuši, bet nu viņa savām acīm redzēja, ka tā ir patiesība.
Gadatirgu rīkoja starp Kalēju un Lopu vārtiem, no kurienes veda plats lielceļš, tā malā atradās pāris noplukuša paskata krogi, un no šejienes varēja nokļūt uz takām, kas veda apkārt pilsētai rietumu un dienvidu virzienā uz ostas pusi. Abos krogos novēlojušies ceļinieki varēja dabūt arī naktsmājas, ja pilsētas vārti jau bija ciet un nebija citur, kur palikt.

 Man bail, ka es ģeogrāfiskos aprakstus iztulkošu neprecīzi. Tāpēc es tos nemaz netulkoju. Nez, vai tās vietas šodien vairs ir jelkā identificējamas dabā...

 Dienvidos Jeruzalemes kalna pusē atradās pilsētas ganības un tīrumi, ko ieskāva biezi krūmāji, kuru starpā varēja manīt jau aizaugušu zirgu dzirdināšanas dīķi. Pēcpusdienā lielākā daļa tirgus apmeklētāju jau piedzērušies zvilnēja gan zem ābelēm, gan grāvja malā, gan pie dīķa, kur nu kurais. Abi krogi sen bija jau pilni, un ārā palicēji bija spiesti sildīties uz soliņiem vai grāvī. Priekameitas grozījās ap piedzērušajiem, viena no viņām jau bija ieraususies klēpī resnam dominikānim un ar vienu roku taustīja viņa dibenu, bet ar otru lēja mutē alu. Mūkam apkārt bija salasījies bariņš ādmiņu un svaru mājas maisu cēlāju, kas visi solīja nopirkt viņam vēl un vēl alu, ja tas viņus atbrīvos no grēkiem un noturēs lustīgu sprediķi.
Vibeke skrēja garām sev pazīstamajām meitenēm, kas viņu aicināja uz ganībām, kur bija uzceltas šūpoles un taisījās dedzināt ugunskuru. Vibekei nebija ne mazākā prieka kaut kur iet un ar kādu runāt. Viņa bja nelaimīga un gribēja izraudāties, kur neviens neredz, un tad skriet pie svētajām māsām un lūgt, lai paņem viņu uz visiem laikiem pie sevis.
Pēcpusdienā apmācās, un virs pilsētas savilkās draudīgi negaisa mākoņi. Augusts bija silts un mēreni lietains, tā ka raža bija bagātīga, un tauta priecājās. Septembra sākums arī bija silts, neparasti silts, taču tad rudens nežēlīgi pieteica savas tiesības, jo, neraugoties uz dienas silto sauli, vakari kļuva arvien dzestrāki. Un kad nu debesīs sāka ducināt un zibeņot, tad tirgotāji steigšus vāca kopā savus krāmus, lai paspētu izbēgt no lietus. Vibekei būtu bijis jādodas palīgā mātei, taču viņai galīgi nebija garastāvokļa, viņa negribēja nevienu redzēt un ne ar vienu runāt. Neviens nedrīkstēja redzēt viņas asaras. Viņa atrada vietu, kur varēja no sirds izraudāties un pēc tam kļūt tik stipra, lai uz Everta pusi vairs nemūžam neskatītos un vispār pilnīgi un galīgi aizmirstu viņu ar visām viņa skrandainajām biksēm.
Kad, pērkondārdu pavadītas, sāka krist pirmās aukstās lietuslāses, viņa stāvēja krūmāja malā, kas auga aiz kroga staļļa, un sajuta, ka citreiz vairs nekad Everta dēļ neraudās un aizmirsīs par viņu. Viņa nebaidījās no lietus, viņai vajadzēja pabūt vienai un tā viņa devās paklejot pa mežu. Brikšņi bija biezi, un viņa ilgi klīda asaru pilnām acīm un sāpju pilnu sirdi. Viņa jau gandrīz sasniedza birzes malu, mežs kļuva retāks, no ezera nāca dzestrums, un tā malā atradās karātavu koks, viņas tēva darbavieta un...
Tad viņa redzēja, ka viens vīrs nogalina citu.
Viņi atradās starp diviem attāliem kokiem, jau krēslojās un lietus sāka līt stiprāk. Vibeke īsti neizšķīra viņu sejas, bet viņa redzēja, kā viens tips melnā apmetnī, galvu kapucē, vilka otru pāri grāvim, un viņi abi smējās. Tam otram bija mugurā īss zaļas vadmalas mētelis ar lāčādas apkakli un cepure turzas formā, un viņš tā streipuļoja, ka knapi turējās kājās. Tad pēkšņi pirmais vīrs to nogāza garšļaukus un pagrāba no zemes akmeni. Un tad viņš sāka sist tam otram ar akmeni pa galvu, ļoti ātri, vairākas reizes, no visa spēka atvēzēdamies, it kā dzītu naglu grīdā. Viņš sita tik ilgi, kamēr pat Vibeke redzēja, ka šļācas asinis un tas otrs vīrs vairs nekustas. Vibeke iekliedzās, bet tad tūliņ aizšāva roku mutei priekšā, jo baidījās. Viņa nesaprata, vai tas vīrs viņu ieraudzīja vai nē, taču viņš pacēla galvu un lūkojās riņķī.
Bet Vibeke jau bēga prom, ko kājas nes, apspiezdama rīklē šausmu kliedzienus. Lietus gāza, un Vibeke metās atpakaļ uz pilsētas pusi, slapjie zari sitās viņai sejā, viņas drēbes bija izmirkušas. Tad viņa aizlēca aiz gružu kaudzes un uzmanīgi pavērās riņķī. Likās, ka neviens viņai neseko. Tālumā no lielceļa puses atskanēja novēlojušos tirdzinieku saucieni, taču sev apkārt viņa dzirdēja vien lietus čaboņu. Vibeke nu apmeta riņķi un devās atpakaļ uz to vietu, kur nogalināja cilvēku. Viņa pienāca visai tuvu un jau atkal ieraudzīja zaļo apmetni, asinīm klāto seju un turzas veida cepuri, kas bija novēlusies no galvas.
Un tad viņa iekliedzās, jo skaidri redzēja, kā vīrietis – nē, tas pat nebija gluži pieaudzis vīrietis, viņš bija ļoti jauns, kā varēja manīt pēc ķermeņa apveidiem – tomēr vēl lokās un sten. Tā varēja būt pēdējā agonijas lēkme, jo bendes meita labi zināja, ka ķermenis, no kura atdalīta galva, var vēl kādu laiku raustīties krampjos. Taču viņa vienalga būtu gribējusi traukties pie nabaga vīra, lai paskatītos, vai viņā vēl ir dzīvības gars, bet tad sev aiz muguras izdzirdēja zaru brakšķēšanu. Izbailēs apgriezusies riņķī, viņa ieraudzīja, ka caur lietus plīvuru caur krūmiem tuvojas kāds tumšs stāvs. Nu gan meitene metās atkal skriet, cik jaudāja, un neapstājās tikmēr, kamēr nesasniedza drošu vietu, no kuras jau varēja redzēt pilsētas mūri. Tad viņa brīdi atvilka elpu un turpināja skriet, līdz pat Lopu vārtiem. Viņa nepievērsa uzmanību apsardzei un skrēja tik tālāk, pa lopu dzīšanas ielu, cauri ļaužu pūlim, kas drūzmējās, meklējot patvērumu no lietus, cauri rātslaukumam, kamēr sasniedza Pakalnes ielu, un tālāk caur vārtrūmi iekļuva Tallinas bendes Vulfa Boses mājā, kur ieslīga tēva rokās un izstāstīja visu, ko redzējusi.
Bende kopā ar meitu un rātes apakšfogtu vakarpusē devās uz slepkavības vietu. Lietus jau bija pārstājis, vien rudenīgie mākoņi darīja krēslaino vakaru vēl tumšāku. Viņi atrada tikai samīdītu zāli un asins pleķus, taču līķa nekur nebija.

Bendes meita aprakstīta ļoti dzīvi. Šķiet, es pat nedaudz sajutu, kā viņa jutās.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana