Lasu igauņu rakstnieka Indreka Harglas kriminālromānu "Aptiekārs Melhiors un bendes meita", tā darbība notiek viduslaiku Tallinā. Personas ar vājiem nerviem, lūdzu, nelasīt. Pirmie divi šīs sērijas romāni ir izdoti latviski un pieejami grāmatnīcās. Šis ir trešais sērijas romāns, kura fragmentus ar saviem komentāriem šeit publicēšu.
1422. g. 16.
septembrī, vakarpusē, Pilsētas mūra priekšā starp Kalēju un
Lopu vārtiem.
Vibekei Bosei bija
septiņpadsmit gadu, un viņa savā mūžā bija jau vairākkārt
redzējusi, kā nogalina cilvēku. Vismaz trīs reizes viņa bija
vērojusi galvas nociršanu, bet pakāršanu vēl vairāk. Viņa
zināja, kā cilvēki pirms nonāvēšanas sajūk prātā – lūdzas
žēlastību no jebkura, sola jebko, apgāna jebkuru, arī svētos un
dievu ar viņa eņģeļiem. Viņa atcerējās to skatienus, kuros pa
brīžam uzliesmoja ārprātīgas nāvesbailes, vai atkal citreiz
pilnīga vienaldzība, it kā tas nenotiktu ar viņiem pašiem, it kā
viņi to visu vērotu no malas un nemaz neticētu, ka tūliņ mirs.
Jā, daudzi pirms nonāvēšanas kļūst traki, smilkst un kliedz,
svaidās un vārtās dubļos, lūdzas žēlastību. Cits toties truli
ļauj sevi vest uz soda izpildes vietu un, muti pavēris, gaida..
Nē, tās nogalināšanas detaļas tak 21.gs. cilvēks vispār nav spējīgs lasīt. Kaut gan, baidos, ka tālāk ies vēl trakāk.
Nē, tās nogalināšanas detaļas tak 21.gs. cilvēks vispār nav spējīgs lasīt. Kaut gan, baidos, ka tālāk ies vēl trakāk.
Vibeke Bose bija
redzējusi daudz nāvju, jo viņa bija bendes meita un bija spiesta
noraudzīties, kā viņas tēvs nogalina. Tāds bija viņas vecāku
lēmums, ka viņa nedrīkst no tēva kaunēties un ka viņai jāzina,
kas tas ir par darbu, kas viņiem nodrošina maizi uz galda, kas
viņiem dod apģērbu un siltumu.
Likumā bija rakstīts,
ka bende dabū nogalinātā drēbes, un Vibeke kopā ar māti bija
vairākkārt mazgājušas un skalojušas asiņainās un pieķēzītās
drēbes, pēc tam vedušas uz tirgu pārdot, ja pašu ģimenei tās
nederēja. Tak pilsētas ļaudis labi zināja, kas tās par drēbēm,
tāpēc viņas bija spiestas nolaist cenu. Tomēr tās vienalga
pirka, kas par to, ja kāds deguns saraucās.
Pirmā reakcija - šausmas. Nē, nu kā tie cilvēki vispār toreiz dzīvoja. Bet laikam viņi vienkārši savādāk uztvēra pasauli, dzīvi un nāvi. Mēs nebūtu tagad kļuvuši tik pārcivilizēti, ja nebūtu bijis arī iepriekšējo vēstures periodu.
Pirmā reakcija - šausmas. Nē, nu kā tie cilvēki vispār toreiz dzīvoja. Bet laikam viņi vienkārši savādāk uztvēra pasauli, dzīvi un nāvi. Mēs nebūtu tagad kļuvuši tik pārcivilizēti, ja nebūtu bijis arī iepriekšējo vēstures periodu.
Bet šodien Vibeke
pirmo reizi mūžā redzēja vardarbīgu nogalināšanu, kas nebija
apstiprināta ar zobena tiesībām, jo kāds pats nosprieda citam
tiesu un viņu uz vietas nogalināja. To redzēt bija atbaidoši, tas
bija briesmīgi un nežēlīgi.
Bendes bērna dzīve
nebija viegla, gluži tāpat kā bendes paša dzīve. No bendes un
viņa ģimenes visi turējās pa gabalu, bendes profesiju dēvēja
par nevērtīgu – ne jau tāpēc, ka tā būtu apkaunojoša
nodarbošanās, bet tāpēc, ka tas nebija godājams amats, kā
kurpnieka vai zeltkalēja. Bende darīja to, ko rāte pieprasīja,
viņš nebija amatnieks, kas pats izlemj, kad un ko darīt, viņš
tikai savāca pilsētas mēslus. Tāpēc bendem bija papildus
pienākums savākt drazas to māju priekšā, kuru iedzīvotāji paši
to nebija izdarījuši. Un tad savukārt pēc tradīcijas bende
varēja pieprasīt, ka viņam šādā mājā ļauj kādu laiku
padzīvot, un to nedrīkst liegt.
Tak bende jau
negalināja pats pēc savas gribas, viņš bija augstākas varas
pilnvarots izpildītājs. Viņš pildīja rātes un pilsētnieku
gribu.
Un tomēr viņš, kā
arī viņa sieva un bērni, bija apzīmogots. Bende darīja to, ko
cits neviens nedarīja. Neviens negribēja būt par bendes draugu,
tikai daži gribēja draudzēties ar viņa meitu, un tikai viens vīrs
piekrita bendes meitu bildināt.
Viņš lūdza bendes
meitas roku, Vibeke dusmās atcerējās. Lūdza roku, teica visādus
skaistus vārdus un grasījās jau prasīt tēva piekrišanu, bet nu
mārstaļa kalēja zellis Everts Brakele bija sapinies ar galdnieka
meitu Lipi Holti, vilināja viņu, pirka šai našķus gadatirgū un
muldēja visādas nerātnības, tā ka Lipe – un to nu gan visi
zināja, ka viņa nav ilgi pierunājama – ķiķināja vien, kamēr
beigu beigās abi pazuda krūmājā, kas atradās uz Plēkkalna pusi
no gadatirgus laukuma.
Tallinas mūra priekšā
šodien noturēja gadatirgu, ģildes un rāte bija ļāvušas kaut
lopus, ko griezt uz iesmiem, alus darītāji pārdeva savus
brūvējumus, tāpat arī cepa saknes, zemnieki pārdeva vistas,
muižnieki pārdeva kumeļus un vēl visu ko citu... Kopš agra rīta
aiz savām letēm rosījās kurpnieki, seglinieki, virvju pinēji,
skroderi un citi amatnieki, staigāja zivju tirgotāji un maiznieki,
un pat aptiekārs, kas pārdeva savus slavenos cepumus un konfektes.
Šeit salasījās ļaudis no tuvienes un tālienes, no muižām, no
ordeņa zemēm un bīskapijas, te bija zemnieki, ubagi un kropļi,
pilsētas iedzīvotāji, ordeņa brāļi un baznīcas kalpi. Bija
ieradušies arī dominikāņi, kuri aizvien ar savām lūgšanām
griezās pie alus galdiem. Rāte bija pasūtījusi mūzikantus, kas
pūš taurēs un sit bungas, komturs bija uzaicinājis savu kapelu,
kas pie Lopu vārtiem pūta stabulēs un bazūnēs. Un vēl rāte
bija ataicinājusi burvju māksliniekus, iluzionistus, žonglierus un
lāču dīdītājus. Svētā Mikaela mūķenes lasīja priekšā
mistēriju par kādas cēlas jaunavas ciešanām, taču tautu gan
vairāk saistīja no Rīgas atbraukušie lāpu metēji, no kuriem
viens pie tam arī rija zobenus. Tie iluzionisti raibajās drēbēs
toties vadāja apkārt bārdainu sievieti, rādīja to par naudu, kā
arī demonstrēja visādus trikus ar monētām un stikla lodītēm,
kam ļāva pazust starp pirkstiem un tad no citas puses atkal
parādīties. Viņi meta salto, lēca cauri riņķiem, novilka virvi
starp diviem mietiem un staigāja pa to, aizdedza lāpas, meta tās
gaisā un ķēra.
Tallinas melngalvji ap
pusdienlaiku saviem sargiem lika staigāt riņķī uz rādīt savu
cīņas mākslu, lai apliecinātu, cik vareni kareivji viņi ir.
Vēlāk mieta galā uzsēja vainagu, un melngalvji jāšus mēģināja
tam trāpīt ar šķēpiem. Visapkārt valdīja prieks un līksmība,
un parasti Vibeke būtu gribējusi visur piedalīties. Viņas māte
stāvēja ceriņkrūma paēnā, tirgodama nogalināto apģērbu un
apavus, Vibeke kopā ar brāli bija viņai visu dienu palīdzējuši,
tak beigu beigās māte viņai ļāva apstaigāt gadatirgu, un tā nu
Vibeke bija aizskrējusi, jo gribēja uzmeklēt Evertu, kas bija
apsolījis te būt. Bet kad viņa beidzot Evertu ieraudzīja, tad
viņa aiz īgnuma un vilšanās gandrīz pakrita. Jo tas Everts bija
viens melīgs krāpnieks, to jau viņai daudzi bija teikuši, bet nu
viņa savām acīm redzēja, ka tā ir patiesība.
Gadatirgu rīkoja starp
Kalēju un Lopu vārtiem, no kurienes veda plats lielceļš, tā malā
atradās pāris noplukuša paskata krogi, un no šejienes varēja
nokļūt uz takām, kas veda apkārt pilsētai rietumu un dienvidu
virzienā uz ostas pusi. Abos krogos novēlojušies ceļinieki varēja
dabūt arī naktsmājas, ja pilsētas vārti jau bija ciet un nebija
citur, kur palikt.
Man bail, ka es ģeogrāfiskos aprakstus iztulkošu neprecīzi. Tāpēc es tos nemaz netulkoju. Nez, vai tās vietas šodien vairs ir jelkā identificējamas dabā...
Dienvidos Jeruzalemes kalna pusē atradās pilsētas ganības un tīrumi, ko ieskāva biezi krūmāji, kuru starpā varēja manīt jau aizaugušu zirgu dzirdināšanas dīķi. Pēcpusdienā lielākā daļa tirgus apmeklētāju jau piedzērušies zvilnēja gan zem ābelēm, gan grāvja malā, gan pie dīķa, kur nu kurais. Abi krogi sen bija jau pilni, un ārā palicēji bija spiesti sildīties uz soliņiem vai grāvī. Priekameitas grozījās ap piedzērušajiem, viena no viņām jau bija ieraususies klēpī resnam dominikānim un ar vienu roku taustīja viņa dibenu, bet ar otru lēja mutē alu. Mūkam apkārt bija salasījies bariņš ādmiņu un svaru mājas maisu cēlāju, kas visi solīja nopirkt viņam vēl un vēl alu, ja tas viņus atbrīvos no grēkiem un noturēs lustīgu sprediķi.
Man bail, ka es ģeogrāfiskos aprakstus iztulkošu neprecīzi. Tāpēc es tos nemaz netulkoju. Nez, vai tās vietas šodien vairs ir jelkā identificējamas dabā...
Dienvidos Jeruzalemes kalna pusē atradās pilsētas ganības un tīrumi, ko ieskāva biezi krūmāji, kuru starpā varēja manīt jau aizaugušu zirgu dzirdināšanas dīķi. Pēcpusdienā lielākā daļa tirgus apmeklētāju jau piedzērušies zvilnēja gan zem ābelēm, gan grāvja malā, gan pie dīķa, kur nu kurais. Abi krogi sen bija jau pilni, un ārā palicēji bija spiesti sildīties uz soliņiem vai grāvī. Priekameitas grozījās ap piedzērušajiem, viena no viņām jau bija ieraususies klēpī resnam dominikānim un ar vienu roku taustīja viņa dibenu, bet ar otru lēja mutē alu. Mūkam apkārt bija salasījies bariņš ādmiņu un svaru mājas maisu cēlāju, kas visi solīja nopirkt viņam vēl un vēl alu, ja tas viņus atbrīvos no grēkiem un noturēs lustīgu sprediķi.
Vibeke skrēja garām
sev pazīstamajām meitenēm, kas viņu aicināja uz ganībām, kur
bija uzceltas šūpoles un taisījās dedzināt ugunskuru. Vibekei
nebija ne mazākā prieka kaut kur iet un ar kādu runāt. Viņa bja
nelaimīga un gribēja izraudāties, kur neviens neredz, un tad
skriet pie svētajām māsām un lūgt, lai paņem viņu uz visiem
laikiem pie sevis.
Pēcpusdienā apmācās,
un virs pilsētas savilkās draudīgi negaisa mākoņi. Augusts bija
silts un mēreni lietains, tā ka raža bija bagātīga, un tauta
priecājās. Septembra sākums arī bija silts, neparasti silts, taču
tad rudens nežēlīgi pieteica savas tiesības, jo, neraugoties uz
dienas silto sauli, vakari kļuva arvien dzestrāki. Un kad nu
debesīs sāka ducināt un zibeņot, tad tirgotāji steigšus vāca
kopā savus krāmus, lai paspētu izbēgt no lietus. Vibekei būtu
bijis jādodas palīgā mātei, taču viņai galīgi nebija
garastāvokļa, viņa negribēja nevienu redzēt un ne ar vienu
runāt. Neviens nedrīkstēja redzēt viņas asaras. Viņa atrada
vietu, kur varēja no sirds izraudāties un pēc tam kļūt tik
stipra, lai uz Everta pusi vairs nemūžam neskatītos un vispār
pilnīgi un galīgi aizmirstu viņu ar visām viņa skrandainajām
biksēm.
Kad, pērkondārdu
pavadītas, sāka krist pirmās aukstās lietuslāses, viņa stāvēja
krūmāja malā, kas auga aiz kroga staļļa, un sajuta, ka citreiz
vairs nekad Everta dēļ neraudās un aizmirsīs par viņu. Viņa
nebaidījās no lietus, viņai vajadzēja pabūt vienai un tā viņa
devās paklejot pa mežu. Brikšņi bija biezi, un viņa ilgi klīda
asaru pilnām acīm un sāpju pilnu sirdi. Viņa jau gandrīz
sasniedza birzes malu, mežs kļuva retāks, no ezera nāca
dzestrums, un tā malā atradās karātavu koks, viņas tēva
darbavieta un...
Tad viņa redzēja, ka
viens vīrs nogalina citu.
Viņi atradās starp
diviem attāliem kokiem, jau krēslojās un lietus sāka līt
stiprāk. Vibeke īsti neizšķīra viņu sejas, bet viņa redzēja,
kā viens tips melnā apmetnī, galvu kapucē, vilka otru pāri
grāvim, un viņi abi smējās. Tam otram bija mugurā īss zaļas
vadmalas mētelis ar lāčādas apkakli un cepure turzas formā, un
viņš tā streipuļoja, ka knapi turējās kājās. Tad pēkšņi
pirmais vīrs to nogāza garšļaukus un pagrāba no zemes akmeni. Un
tad viņš sāka sist tam otram ar akmeni pa galvu, ļoti ātri,
vairākas reizes, no visa spēka atvēzēdamies, it kā dzītu naglu
grīdā. Viņš sita tik ilgi, kamēr pat Vibeke redzēja, ka šļācas
asinis un tas otrs vīrs vairs nekustas. Vibeke iekliedzās, bet tad
tūliņ aizšāva roku mutei priekšā, jo baidījās. Viņa
nesaprata, vai tas vīrs viņu ieraudzīja vai nē, taču viņš
pacēla galvu un lūkojās riņķī.
Bet Vibeke jau bēga
prom, ko kājas nes, apspiezdama rīklē šausmu kliedzienus. Lietus
gāza, un Vibeke metās atpakaļ uz pilsētas pusi, slapjie zari
sitās viņai sejā, viņas drēbes bija izmirkušas. Tad viņa
aizlēca aiz gružu kaudzes un uzmanīgi pavērās riņķī. Likās,
ka neviens viņai neseko. Tālumā no lielceļa puses atskanēja
novēlojušos tirdzinieku saucieni, taču sev apkārt viņa dzirdēja
vien lietus čaboņu. Vibeke nu apmeta riņķi un devās atpakaļ uz
to vietu, kur nogalināja cilvēku. Viņa pienāca visai tuvu un jau
atkal ieraudzīja zaļo apmetni, asinīm klāto seju un turzas veida
cepuri, kas bija novēlusies no galvas.
Un tad viņa
iekliedzās, jo skaidri redzēja, kā vīrietis – nē, tas pat
nebija gluži pieaudzis vīrietis, viņš bija ļoti jauns, kā
varēja manīt pēc ķermeņa apveidiem – tomēr vēl lokās un
sten. Tā varēja būt pēdējā agonijas lēkme, jo bendes meita
labi zināja, ka ķermenis, no kura atdalīta galva, var vēl kādu
laiku raustīties krampjos. Taču viņa vienalga būtu gribējusi
traukties pie nabaga vīra, lai paskatītos, vai viņā vēl ir
dzīvības gars, bet tad sev aiz muguras izdzirdēja zaru
brakšķēšanu. Izbailēs apgriezusies riņķī, viņa ieraudzīja,
ka caur lietus plīvuru caur krūmiem tuvojas kāds tumšs stāvs. Nu
gan meitene metās atkal skriet, cik jaudāja, un neapstājās
tikmēr, kamēr nesasniedza drošu vietu, no kuras jau varēja redzēt
pilsētas mūri. Tad viņa brīdi atvilka elpu un turpināja skriet,
līdz pat Lopu vārtiem. Viņa nepievērsa uzmanību apsardzei un
skrēja tik tālāk, pa lopu dzīšanas ielu, cauri ļaužu pūlim,
kas drūzmējās, meklējot patvērumu no lietus, cauri rātslaukumam,
kamēr sasniedza Pakalnes ielu, un tālāk caur vārtrūmi iekļuva
Tallinas bendes Vulfa Boses mājā, kur ieslīga tēva rokās un
izstāstīja visu, ko redzējusi.
Bende kopā ar meitu un
rātes apakšfogtu vakarpusē devās uz slepkavības vietu. Lietus
jau bija pārstājis, vien rudenīgie mākoņi darīja krēslaino
vakaru vēl tumšāku. Viņi atrada tikai samīdītu zāli un asins
pleķus, taču līķa nekur nebija.
Bendes meita aprakstīta ļoti dzīvi. Šķiet, es pat nedaudz sajutu, kā viņa jutās.
Bendes meita aprakstīta ļoti dzīvi. Šķiet, es pat nedaudz sajutu, kā viņa jutās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru