svētdiena, 2015. gada 6. septembris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (50)


Igaunija, protams, zaudēja, bet ne pārāk briesmīgi, tikai 0:2, un komentētājs domāja, ka kopumā mūsu puiši bija malači un parādīja sevi no labākās puses. Arī Ēvalda kompānija tam piekrita.
“Pareizi!” Mits apstiprināja. “Skat, cik viņi nosvīduši. Tā bija smaga spēle! Es jaunībā vienreiz spēlēju futbolu, es nezinu, kas ar to īsto spēlētāju notika, kaut ko izmežģīja vai kā... Bet mani aizsūtīja viņa vietā uz laukuma, ak šausmas, es vispār nesapratu, ko man darīt! Redzu, bumba nāk uz manu pusi, atvēzējos, lai spertu, bet netrāpīju. Tad jau tā tika pretikiekam, šis raidīja uz vārtiem, es viņam pakaļ, bet paslīdēju un nogāzos, tā ka dubļi vien nošķīda. Pieslējos kājās, skatījos, kur ir bumba, un tūliņ dabūju ar bumbu pa muguru, tā ka pilnīgi elpa aizsitās. Bumba bija man aiz muguras! Atkal nogāzos. Tad mani nomainīja, teica, ka es ;sodien neesot formā.”
Viņš izplūda smieklos.
“Biju priecīgs, kad mani noņēma no laukuma, no tiem sitieniem biju gandrīz bez samaņas,” viņš turpināja. “Mugura bija zila vēl veselu nedēļu. Nē, tie puiši tiešām ir malači, nospēlēja līdz pat beigām. Īsti čempioni!”
“Un kur tad nu mēs tiem angļiem varam pretī turēties,” Ēvalds prātoja. “Esam taču maza valsts. Zaudēt ar nieka diviem punktiem ir labi priekš mums. Piespēles izdevās, pāris lielisku raidījumu pa vārtiem arī bija, ko vēl gribēt?”
“Viņi paši ar rezultātu laikam ir pilnīgā mierā,” Reins piemetināja. “Kad gāja prom no laukuma, visi tāsmaidīja un mainījās krekliem.”
“Ā, nu vot, tagad viņiem mājās būs īsts angļu krekls,” Mits nopriecājās. “Angļu apģērbs ir izturīgs, to varēs nodotmantojumā vēl bērnubērniem. Tāpēc vien bija vērts uz laukuma iet, lai krekls nebūtu pašiem jāpērk. Izmazgās angļu sviedrus un kā jauns!”
Imanuēla kungs izdzēra savu alus pudeli tukšu.
“Tad nu taisāmies uz māju pusi?” viņš jautāja.
“Jā, tā jau būs jādara,” Reins piekrita. “Paldies, Ēvald, ka uzaicināji!”
“Ko nu es viens mājās būtu sēdējis,” Ēvalds atteica. “Paldies, ka atnācāt!”
Viņi atvadījās no mājastēva un devās prom. Nonākuši lejā pa kāpnēm, viņi manīja, ka Ēvalds stāv uz balkona un māj. Viņi pamāja pretī.
“Kā jūs, iesiet vai brauksiet?” Reins apvaicājās. “Es eju kājām.”
“Es arī,” Imanuēla kungs pievienojās. “Es dzīvoju netālu.”
“Es labāk ar autobusu,” Mits sacīja. “Nav ko kurpju zoles deldēt. Redz, kur arī nāk mans buss! Nu tad palieciet sveiki! Tiekamies “Oposumā”!”
Un viņš pārskrēja pāri ielai uz autobusa pieturu un iekāpa. Autobuss dārdēdams aizbrauca, un pieturā palika dirnam vientuļš augums, kas tur bija sēdējis jau iepriekš. Ja to redzētu Ēvalds, viņš tai sēdošajā būtu atpazinis Veiko. Bet Ēvalds bija jau iekšā un tīrīja zobus. Reins un Imanuēla kungs Veiko nepazina. Viņi sāka iet un nozuda aiz stūra.
Veiko bija devies ar bijušo klasesbiedru šņabi iedzert. Viņi arī bija krogā skatījušies futbolu, bet otrā puslaika vidū Veiko pateica, ka ies uz tualeti, bet pie galdiņa tā arī neatgriezās. Jo viņš izmuka no kroga un devās šurp uz Jānikas māju.
Futbols viņam vairs nebija ne prātā, viņu vilka uz šo pusi.
Noteiktu plānu viņam nebija. Vienā brīdī viņš iedomājās apciemot Piretu un Ēvaldu, bet tad šo domu atmeta, jo saprata, ka ir pārāk piedzēries. Labāk sēdēt tepat, šai autobusa pieturā, pēc lietus bija tik labs gaiss. Bija neliela cerība ieraudzīt Jāniku, kad viņa kaut kur dodas vai no kaut kurienes atgriežas, bet pat ja viņa neparādītos, viņš nebūtu īpaši vīlies. Nebūtu jau nemaz labi, ja Jānika viņu te ieraudzītu. Lai viņa ir kaut kur, savā mājā, savā gultā, vai arī kur citur, pie kāda ciemos, kādās svinībās. Veiko pietika ar to, ka redz viņas māju. Šī bija gluži parastā ēka ar nobirušo apmetumu Veiko prātā asociējās ar Jāniku. Kad viņš iedomājās par šo māju, caur sirdi izskrēja saldas sajūtas. Viņš to reizēm redzēja pat sapnī un pēc tam pamodās laimīgs. Jānikas māja bija gandrīz tikpat svarīga un dārga kā Jānika pati.
Reiz viņš pat pačurāja pie Jānikas mājas ārsienas. Viņš iezīmēja savu teritoriju gluži kā suns.
Tomēr nevarēja jau autobusa pieturā pavadītvisu nakti. Veiko paskatījās pulkstenī. Bija jau vēls, bet rīt darbadiena. Tad jau viņš atkal Jāniku redzēs. Varēs visu dienu uz viņu lūkoties. Tas gan nebija nekas daudz, bet tomēr.
Veiko piecēlās kājās. Un atklāja, ka visu laiku sēdējis uz košļenes. Kāds to bija uzlipinājis uz soliņa. Nu tā bija arī uz biksēm. Veiko nokasīja nost, cik spēja, taču daļa tā arī palika ieēdusies bikšu audumā no ilgās sēdēšanas. Jāgriež vai biksēs caurums, lai tiktu vaļā no košļenes.
Veiko saslapināja pirkstu mutē un paberzēja ar to, bet tas nepalīdzēja. Viņš nopūtās un devās mājup ar visu košļeni.
Reins pa to laiku bija jau tālu. Imanuēla kungs bija nogriezies uz citu ielu, tā nu viņš tagad soļoja viens. Jau kārtējo reizi viņš pagāja garām puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai. Pret vakaru iela bija tukša, satiksmes maz. Luksofors vairs nedarbojās, mirgoja tikai dzeltenais. Reins šķērsoja ielu un iegāja mājā.
Kāpņu telpā stāvēja Voremē, domu pilns. Reins viņu sen nebija redzējis. Voremē bija vasarīgi ģērbies, viņš valkāja musturotas zeķes zandalēs un rūtainu žaketi, tas viss kopā izskatījās burvīgi. Reins pasveicināja.
“Sveiki, sveiki!” Voremē atteica lēni un svinīgi.
“No teātra?” Reins jautāja.
“No teātra gan,” Voremē pamāja. “Skatījos Ļermontova “Maskarādi”. Izcili laba. Varēju smieties un raudāt.” Viņš ieturēja nelielu pauzi. “Tagad kāpju augšā, un visādas domas nāk galvā. Mēs tomēr esam tuvāk putniem, nekā dzīvniekiem.”
“Kāpēc tā?” Reins nesaprata. “Ā, tādā ziņā, ka mēs lidojam ar lidmašīnām?”
“Nē, man bija cits domu gājiens,” Voremē skaidroja. “Mūsu mājas ir debesīs, tur tā lieta.”
“Kādā ziņā debesīs?” Reins neiebrauca.
“Šīs kāpnes nav nekas cits kā kāpnes uz debesīm,” skaidroja Voremē. “Un mēs pa tām kāpjam. Ja dzīvoklim, kas atrodas, teiksim, piektajā stāvā, noņemtu sienas, tad atklātos, ka tas atrodas starp debesīm un zemi! Un ja noņemtu grīdu, tas ar šausmām varētu vērot bezdibeni zem tā. Dzīvnieki tomēr nedzīvo debesīs, viņi rok alas. Kurmis rok dziļumā. Kazas un aitas gan nerok, taču vienalga mājas neiekārto debesīs, bet gan guļ uz zemes. Bet putni – tie gan. Tie taisa ligzdas kokos. Vārna, pūce, sarkankrūtītis, dzilnītis. Un cilvēks arī tāpat.”
“Māja tomēr nav koks,” Reins iebilda. “Es dzīvoju trešajā stāvā, savā ziņā tas ir augstu, bet es par to nedomāju. Kad esmu mājās, tad grīda ir zeme, nevis koka zars.”
“Bet ja grīda pazustu?” jautāja Voremē.
“Tad es nokristu,” Reins atbildēja.
“Tieši tā,” Voremē piekrita. “Tāpēc, ka esam augstu. No zemes nekrīt. Lācis no savas migas nekur nevar nokrist. Viņš ir zemu, mēs augstu. Jā, cilvēks ir kā putns.”
Voremē izbrauca ar pirkstiem caur sirmajiem, izspūrušajiem matiem un sāka kāpt augšā.
“Vai esat kāpņu telpā atradis kaut ko jaunu un interesantu?” Reins apjautājās. Viņam piepeši izlikās, ka šovakar būtu īstais laiks mazam pārgājienam kopā ar Voremē, apskatot kāpņutelpas ievērojamākās vietas.
“Protams,” Voremē atbildēja. “Katru dienu atklāju ko tādu, kas liek apstāties un padomāt. Katru dienu.”
“Ziniet ko, iesim kopā,” Reins ierosināja. “Parādīsiet man ar.”
“Bet lūdzu,” Voremē piekrita. “Kāpņutelpa ir atvērta visiem.”
Viņi sāka lēnām kustēties. Voremē pagāja, apstājās, pavērās apkārt, tad spēra nākamo soli. Brīžiem viņš noliecās, piemiedza acis un klusēdams pētīja sienu vai pakāpienu.
“Kas tur ir?” Reins pajautāja.
“Ja es to zinātu,” Voremē atteica. “Bet skaisti izskatās.”
“Ko tieši?”
“Tās drupačas uz pakāpiena. Tik baltas kā līgavas plīvurs. Vai tās ir baltmaizes drupačas? Rīsi? Kā jūs domājat?”
“Es domāju, ka baltmaizes drupačas,” Reins teica.
Voremē saspringti tās vēroja.
“Par laimi, mums ir iespēja to pārbaudīt,” un viņš paņēma drupačas pirkstos.
“Jums bija taisnība, tiešām baltmaize,” viņš konstatēja un rūpīgi ielika drupačas kabatā.
“Rīt pacienāšu baložus,” viņš paskaidroja. “Redziet nu – kāpnes spēj arī pabarot!”
Viņš uzkāpa uz nākamā pakāpiena. Tad pagriezās atpakaļ un pavērās uz noieto ceļu.
“Kas par skatu, vai ne!” viņš iesaucās. Tad paplikšķināja pa margām.
“Cik jauki un droši ir uz tām atbalstīties,” viņš slavēja. “Tās ir metāla. Bet kāpnes no akmens. Abi stipri materiāli. Izturīgi. Cik neparasti, ka mēs, cilvēki, spējam valdīt pār šādiem elementiem! Kad par to domāju, man nāk prātā kalējs Vulkāns savā kalvē un man šķiet, ka redzu dzirksteles ceļamies debesīs, kad tas kaļ ar savu veseri.”
Viņš vēlreiz papliķēja pa margām.
“Tas ir brīnums,” viņš atkārtoja.
Viņš paskatījās lejā uz pirmo stāvu.
“Diendienā mēs iekarojam šo cilvēku būvēto kalnu virsotnes,” viņš svinīgi paziņoja. “Katru vakaru, nākot mājās, atkal un atkal. Bet no rītiem kāpjam no kalniem lejā, vieglu soli un priecīgu prātu. Un kad, devušies jau svaigajā rīta gaisā, paveramies atpakaļ, ko aiz sevis ieraugām?”
“Savu māju,” Reins bilda.
“Jā, savu māju! Tā paceļas mūsu priekšā tik varena! Un mēs zinām, ka nupat esam bijuši tās virsotnē un jūtam lepnumu. Naktī mēs bijām tur augšā. Vai vakarā mums pietiks spēka to iekarot no jauna? Jāpietiek, jo mums palīgā ir akmens un dzelzs.”
Viņš atkal pieskārās margām.
“Jā, tālāk uz kalna virsotni, kā Prometejs!” viņš iesaucās un pakāpās vēl divus soļus.
Reins bija jau sasniedzis savu dzīvokli.
“Laimīgu ceļu!” viņš novēlēja. “Izturību!”
Voremē viņā nopietni pavērās.
“Pateicos,” viņš atbildēja. “Es centīšos.”
Viņš dziļi ieelpoja un turpināja ceļu.
Reins klusi atvēra dzīvokļa durvis. Bija tumšs, visi jau gulēja. Reins iegāja vannasistabā un iztīrīja zobus. Iegāja tualetē. Tad noģērbās un ielavījās guļamistabā. Zem segas bija redzami divi pauguri – Sandra bija ielīdusi pie Anu.
Reins arī nogūlās. Spilvens bija vēss, zem segas bija silti. Omulīgāk vairs nevar būt. Sieva ar meitu klusi šņāca. Reins aizvēra acis un aizmiga.

Beigas.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana