piektdiena, 2015. gada 28. augusts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (49)


Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, nogriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā galveno ielu. Pagāja garām puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai. No debesīm krita pirmās lietus lāses, un Reins pielika soli. Viņam nebija līdzi lietussarga, tāpēc viņš gribēja tikt līdz “Oposumam”, pirms izmirkst līdz ādai.
Tas izdevās. Lietus viņu nenoķēra, jo Reinam izdevās iemukt pa kroga durvīm, pirms lietus vēl kārtīgi atgrieza vaļā savus krānus. Ulo viņam pamāja aiz letes, Ēvalds bija uz vietas, Imanuēla kungs sēdēja savā stūrī. Un vēl bija viens maza auguma apaļīgs vīriņš, kas sēdēja pie galdiņa blakus Ēvaldam un dzēra alu.
“Tev atkal to pašu?” jautāja Ulo. Reins pamāja, pagrozījās pie letes, un tad ar plēvi apklāto ķilavmaižu šķīvi rokā apsēdās blakus Ēvaldam. Aiz loga šalca lietus.
Ēvalds bija kaut kādā sanīkušā garastāvoklī. Viņš vienaldzīgi dzēra alu un, kad Reins apvaicājās, kā iet, atteica:
“Nezinu. Kaut kā garlaicīgi.”
“Vai Pireta atkal uz laukiem aizbraukusi?”
“Tas arī. Un vispār... Zini, dažreiz ir tāda sajūta, ka tiešām vajadzētu aizbraukt...”
“Kaut kur uz pasaules malu,” Reins pamāja. Viņš pavirši pavērās uz Imanuēla kunga pusi, kas viņam atsmaidīja pretī. “Es zinu. Bet iztēlojies, ka tu jau tur esi. Es domāju, pasaules malā. Tad nekur nav vajadzības doties.”
“Var doties uz otru malu.” Ēvalds kūtri noteica. “Vai kur. Vienkārši... Kur nav apriebies, vienmēr viens un tas pats.”
“Tas pāriet,” Reins mierināja.
“Jā,” Ēvalds novilka. “Tas būtu glābiņš.”
Ulo atnesa Reinam alu un pats piesēdās uz brīdi blakus. Mazais vīriņš pie blakusgalda, ieraudzīdams saimnieku pienākam, priecīgi iesaucās:
“Jums ir baigi foršais krogs! Vienmēr esmu gājis garām, skatījies - “Oposums”, lielisks nosaukums, bet visu laiku kaut kā neiedomājos ieiet. Tagad vienmēr nākšu. Mani sauc Mits. Īpaši man patīk tas, ka jauniešus te laikam pārāk bieži nesatiek, te vairāk nāk tādi padzīvojuši vīri? Man nepatīk iet, kur daudz jauniešu.”
“Kas tad jums pret jauniešiem?” Reins apvaicājās.
“Ai, nu nesāksim jūsot, teiksim “tu” kā pie cilvēkiem,” Mits ierosināja. “Nē, man nekā nav pret jauniešiem, es ar tiem augām dienām esmu kopā, jo strādāju par skolotāju. Un tieši tāpēc man jāsargās, lai kādu no viņiem nesatieku krogā. Kā tas izskatītos? Ja nu es iznāku no tualetes, neaiztaisījis bikses, kādu iespaidu tas atstātu uz manu autoritāti?” viņš šķelmīgi ieķiķinājās. “Un skolniekiem arī būtu slikti, neiedrošinātos ne klasesbiedreni nobučot, ne cigareti aizdegt, redzot, ka skolotājs lūr no stūra. Skolotājiem jādzer atsevišķi, skolēniem atsevišķi, tad sirdij ir miers.”
“Mana sieva arī ir skolotāja,” Reins teica. “Vēstures skolotāja. Un ko tu māci?”
“Amatu mācību,” Mits atteica. Visi tūliņ sajuta no viņa nākam vieglu zāģu skaidu smaržu.
“Puiši joprojām taisa taburetes?” Ulo apjautājās.
“Kā tad!” Mits pamāja. “Lai katram igaunim būtu, kur apsēsties! Zemei jābūt pilnai taburešu!”
Viņš izplūda smieklos.
“Man joprojām saglabājusies skolas laikā taisītā taburete,” Reins paziņoja. “Mājās stāv, un es uz tās kāpju, lai nomainītu spuldzīti.”
“Manējā laikam pēc šķiršanās palika pie sievas,” Ulo atminējās.
“Tas gan ir cēli!” Mits iesaucās un tā sāka smieties, ka viņam uznāca žagas. “Tagad viņa var apmainīt spuldzītes.”
“Man laikam nav taburetes,” Ēvalds atzinās.
“Nu vot! To es arī saku saviem puišiem, kad viņi kurn, priekš kam vajag tās taburetes. Es vienmēr saku – vēl joprojām katram igaunim nav savas taburetes.” Mits noteica un atkal smējās. Tad viņš no sava apdilušā portfeļa izvilka ar zilu izolācijas lentu aptītu vecu portatīvo datoru un atvēra to.
“Es jums parādīšu kaut ko smieklīgu,” viņš paziņoja un smējās tik lipīgi, ka visi klātesošie arī kļuva smaidīgi, pat drūmais Ēvalds. Reins pamanīja, ka stūrī sēdošais Imanuēla kungs aplūko lustīgo taburešu meistaru ar lielu interesi, un nodomāja: re, atkal vienu atradis savai kolekcijai. Taps jauna figūriņa.
“Mēs ar sievu bijām kāzās,” viņš stāstīja, klabinādams nodilušo klavieri. “Mūsu jaunā angļu valodas skolotāja precējās ar vienu bagātnieku un ielūdza visu skolotāju kolektīvu. Vesels vērsis griezās uz iesma!”
Viņš smējās piecas minūtes un pārējie viņam līdzi, it kā vērsis uz iesma būtu kaut kas neiedomājami smieklīgs.
“Bet ne jau par to es gribēju stāstīt,” beidzot Mits noteica un noslaucīja asaras. “Es gribēju jums kāzu bildes parādīt! Skat – visi cilvēki kā cilvēki, bet mums ar sievu acis ciet. It kā divi miroņi būtu uz kāzām atnākuši.”
Viņš atkal sāka pilnā balsī smieties. Reins paskatījās uz bildi, un tā bija patiešām smieklīga – līksmojošu kāzinieku vidū Mits ar savu dzīvesbiedri acīm ciet.
“Ko jūs tur skatāties, es arī gribu,” teica Imanuēla kungs uz pienāca tuvāk ar savu alus krūzi. Mits viņam atbrīvoja vietu pie galda.
“Lūdzu, lūdzu!” viņš iesaucās. “Bet šī viena bilde vēl nav nekas, lieta tāda, ka mēs pilnīgi visās bildēs esam acīm ciet. Tikai vienā vienīgā bildē esam acīm vaļā, bet tur mums ir vaļā arī mutes un tortesgabals krīt ārā.”
Viņš kratījās smieklos. Bildes ekrānā mainījās, un tiešām visās Mits ar sievu bija ciet acīm, it kā viņi visu svinību laiku gulētu. Beidzot parādījās bilde, kur viņi skatījās kamerā, mutēm līdz galam vaļā, un Mitam uz mēles bija balts krēms.
“Kā divas vardes,” Mits sajūsminājās. “Tak mūs vairāk nevienās kāzās nelūgs, sak, tie divi sabojā visas bildes, vai nu acis ciet, vai mēles ārā, tādi lai sēž mājās.”
Visi smējās, vēderus turēdami.
“Skatāmies vēlreiz no sākuma,” Mits ierosināja, un šie skatījās un smējās atkal.
“Tiešām labas bildes,” beigās Mits noteica un smiedamies aizvēra datoru. “Labi vēl, ka mūs neaicināja uz ģimenes bildi, tās vismaz sanāca normālas, citādi jau nevarētu ārzemju radiem rādīt. Līgavainim Zviedrijā ir bagāts onkulis, krietni gados, uz kāzām viņš neatbrauca, bet pie galda visu laiku runāja, ka Alfrēda onkulis varēs kāzu prieku baudīt no bildēm. Nu gan viņam vajadzēs paskaidrot, kas tie divi par idiotiem.”
Viņš tā smējās, ka gandrīz nogāzās no krēsla.
“Tie ir divi nabaga neredzīgie, kam acis atveras vien tad, kad torti bāž mutē,” viņš izdvesa caur smiekliem. “Ko lai dara, ka tādi slimi cilvēki Igaunijā dzīvo! Onkulis Alfrēds var būt laimīgs, ka savulaik laivā uz Zviedriju pārcēlies.”
Viņš noslaucīja smieklu asaras un iedzēra pāris malku alus.
“Ak vai,” viņš vēl pēdējo reizi iespurdzās un tad paskatījās rokaspulkstenī.
“Drīz sākas futbols,” viņš noteica. “Vai šeit televizora nav?”
“Nav vis,” Ulo atbildēja. “Es arvien domāju, ka televizoru var skatīties mājās. Es vispār arī drīz slēgšu ciet, man nav iekāriena vakaros nīkt aiz letes.”
Viņš bija iesācis pārlasīt Tamsāres “Patiesību un taisnību”. Pirmā daļa bija jau pusē, tātad priekšā vēl veselas četrarpusi. Ulo jau tagad izbaudīja, cik tīkams vakars viņu gaida. Jaunais spilvens arī bija labs un zvilnēt uz tā bija tīkami, pāršķirt laiku pa laikam grāmatas lapas un, uznākot miegam, likties gulēt. Pa vaļējo logu ienāk tīkams vasaras vakara gaiss. Ulo uznāca nepārvarama vēlme tūliņ pat slēgt ciet krogu, tik vilinoša bija uzburtā aina.
“Kas spēlē?” Ēvalds jautāja.
“Mūsējie pret angļiem,” Mits paskaidroja. “Mūsējie jau, protams, dabūs pa mizu, bet vienalga tak jāskatās. Ja dabū pa mizu, tad vēl jo vairāk najadzīgs draudzīgs atbalsts.”
“Varbūt ejam pie manis?” Ēvalds ierosināja. “Man tik un tā sievas nav mājās, un vakaros vienam ir tā...”
“Draņķīgi,” Mits piebilda un ieķiķinājās.
“Jā, kaut kā tā kā pietrūkst,” Ēvalds piekrita. “Nu ko, tad ejam?”
“Varētu jau aiziet,” Reins prātoja. “Es piezvanīšu Anu un pateikšu, ka eju futeni skatīties. Imanuēla kungs, vai jūs arī nāksiet?”
“Labprāt,” atteica Imanuēla kungs. “Sen neesmu futbolu skatījies, būs jauka pārmaiņa.”
“Tas ir forši,” Ulo priecājās. “Tad jūs ejiet pie Ēvalda, un es varu slēgt ciet un kustēt mājup.” Viņš atcerējās, kur iepriekšējā vakarā palika. Tajā vietā, kur Andress un Mari kristīja savu otro dēlu Antsu, un Pearu ar pliku dibenu dauzījās riņķī, kamēr dabūja ar nātrēm. Šodien viņš lasīs tālāk un, kad “Patiesība un taisnība” būs galā, tad ņems priekšā kaut ko citu. Grāmatas nekad nebeidzas, un nevienam nebūs viņu traucēt, kad viņš to sabiedrībā pavada vakarus.
“Vai kaut ko nopērkam pa ceļam?” Ēvalds jautāja.
“Alu?” Reins ierosināja.
“Nu ja, ko tad mēs pie kafijas tases futbolu skatīsimie? Kā tādi pensionāri dienas centrā.”
“Protams, nopirksim,” Mits piekrita. “Kaut gan es vispār nedrīkstu dzert, pirms gada bija infarkts, un ārsts aizliedza.”
“Bet tu tak šodien dzēri alu?” Reins brīnījās.
“Ai, nu bet kas tad tos ārstus klausās?” Mits līksmi iesaucās. “Ko tad lai dara, ja uznāk kāre?”
“Ar sirdi nav joki,” Ēvalds iebilda.
“Jā, jokus viņa nesaprot,” Mits piekrita. “Kā tāda vecmeita.”
Viņš smējās un piemiedza pārējiem ar aci.
“Nav ko izdabāt tādai vecmeitai,” viņš paziņoja. “Iesim vien caur bodi, lai nav skumīgi skatīties, kā mūsējos sasit.”
“Kāds ir laiks?” Reins iejautājās. “Joprojām līst?”
“Aizgāja jau tālāk,” Imanuēla kungs teica. “Debesīs ir varavīksne.”
Viņi izgāja ārā no “Oposuma” un devās pie Ēvalda.

Nobeigums sekos.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana