Vienpadsmitos
no rīta negaidīti iezvanījās Gunāra telefons uz virtuves galda.
“Nāc,
pacel!” kliedza Oidermā, kurš turpat darbojās ap savu krustvārdu
mīklu. Viņš cēlās agri, lai varētu mierīgi pastrādāt, kamēr
Gunārs netraucē. Viņš paskatījās telefonā. “Tā ir Aino
kundze.”
“Tad
pats pacel,” atkliedza Gunārs no otras istabas. “Es esmu zem
segas.”
Oidermā
pielika telefonu pie auss.
“Halooo!”
“Gunār!”
Aino kundze izklausījās nobažījusies. “Vai tu, Gunār?”
“Nē,
tas es, Oidermā.”
“Ā,
profesora kungs! Cik patīkami! Ziniet, man ir lielas raizes! Visu
nakti negulēju. Iedomājieties, kas par briesmīgu nelaimi – Hubi
ir iekodusi ērce!”
“Vai
vai!” Oidermā brīnījās. “No kurienes tad viņa to dabūja?”
“Oi,
nezinu. Gan jau ārā! Tas ir neiedomājami, ka ērces jau
sasniegušas pilsētu! Vairs pat nevar atļauties savus vecos kaulus
pavēdināt. Brīnums, ka vēl vilki ap māju neriņķo. Ziniet, es
tā izbijos, kad atklāju to ērci, saprotiet, vakar vakarā sāku
ķemmēt Hubi un pēkšņi manu tādu kā izaugumu, sāku pētīt
tuvāk – ak dievs, tā taču ērce! Es pilnīgi iekliedzos.
Saprotiet, biju šokā! Manam mazajam, mīļajam Hubi ir ērce kā
tādam sētas krancim!”
“Nu
ja viena vienīga, tad jau nav nekas traks,” Oidermā mierināja.
“Bet
Hubi pie tādām lietām nav pieradis, viņš ir ļoti trausls suns!”
Aino kundze žēlojās. “Kā viņš izcieta nakti! Es redzēju! Ar
kādu skatienu viņš uz mani lūkojās! Mamm, palīdzi man! Un es
raudāju un teicu, Hubucīt, es tev tagad nekā nevaru palīdzēt,
piedod, dārgais, bet es nevaru! Es jau gribēju tūlīt pat zvanīt
Gunāram, bet bija jau vēls, un neklājas tik vēlu traucēt, jo
jums, profesora kungs, ir svarīgs darbs, un ko tad es zvanīšu ar
savām sīkajām raizēm... Bet tagad no rīta, es vairs nevarēju
ciesties! Es ceru, ka es jūs neuzmodināju?”
“Nemaz,”
Oidermā atbildēja. “Aino kundze, neuztraucieties! Mēs ar Gunāru
aizbrauksim pie jums un izvilksim to ērci.”
“Vai,
es nezinu, kā lai jums pateicos! Tano jūsu puses ir tik
augstsirdīgi! Es jau neko nevaru darīt, tas nabaga suns man ie pie
sirds pieaudzis, es nespēju noskatīties, kā viņš cieš!
Vajadzīga palīdzība. Profesora kungs, es jūs gaidu!”
Oidermā
iegāja istabā, kur Gunārs vēl vā'ļājās pa gultu.
“Slienies
tik augšā!” viņš nokomandēja. “Pasaule jāglābj. Tūlīt
dosimies pie Aino kundzes, sunim jāizvelk ērce.”
“Vai,
ku forši!” Gunārs žāvādamies noteica. “Tad tur varēsim
paēst brokastis.” Viņš piecēlās un sameklēja cigareti. “Man
pašam vienreiz ērce bija iekodusi krāna galā. Es jau, protams,
pats būtu varējis izvilkt, bet es gāju uz pirmās palīdzības
punktu, jo tur strādāja viena baigi smukā māsiņa un es izlēmu,
ka man nekaitēs patīkama rīta masāža. Bet, velns, izrādījās,
ka viņa tai dienā nebija darbā. Ieeju kabinetā, bet tur sēž
mazs, resns krievs ar ūsām kā bebram. Tūlīt atmuguriski izgāju
pa durvīm ārā, tādam es savu dārgumu neuzticu, tāds meža zvērs
tak to varētu saplosīt. Aizgāju uz ateju un pats izvilku ārā ar
nagiem.”
“Labi,
labi, bet nu taisies veicīgi,” Oidermā steidzināja. “Aino
kundze tur paliks traka.”
“Nav
nekādas jēgas pārāk steigties, lai viņa paspēj brokastis
uztaisīt,” Gunārs prātoja.
Aino
kundze paspēja. Kad tā ar saraudāto seju atvēra viņiem durvis,
dzīvoklis smaržoja pēc ceptām olām ar speķi.
“Jūs
jau noteikti mājās nepaspējāt neko iekost,” viņa noteica.
“Manis dēļ jums rīta agrumā bija jādodas prom no mājas – es
jūtos patiesi neveikli. Es tak sagādāju tādas neērtības! Es tad
izcepu dažas olas un žāvēto speķi, man jau tāpat mājās nav
nekā cita, ko darīt. Uz veikalu es iet nevarēju, šādos apstākļos
Hubi nedrīkstu atstāt vienu. Viņš ir kritiskā stāvoklī, guļ
jau vairākas stundas. Es viņu pasaucu – Hubi, Hubi – viņš tik
paceļ galvu un paskatās ar tādu skatienu! Nabaga suns! Kā jūs
domājat, profesora kungs, vai viņam nav asinssaindēšanās?”
“Nē,
nu tik traki gan noteikti nav,” Oidermā mierināja. “Ko nu vairs
bēdāties, palīdzība jau ir klāt.”
“Tieši
tā,” Gunārs apstiprināja. “Kur tas suns paslēpies?”
“Bet
varbūt vēlaties vispirms paēst?” Aino kundze šķukstēdama
jautāja. “Kā tad jūs citādi tā ar tukšu vēderu...”
“Nē,
vispirms to knisli paņemsim aiz pakaļas,” Gunārs noteica. “Un
pēc tam būs laiks vicot iekšā olas.”
“Cik
jūs esat labs cilvēks!” Aino kundze nopūtās. “Hubi guļ uz
sava deķīša. Tik pacietīgi, tik klusi...Viņam laikam ir
temperatūra. Pataustīju ķermeni, tas ir silts.”
Viņi
iegāja otrā istabā, kur Hubi omulīgi žāvājās. Ieraugot
Gunāru, viņš atdzīvojās – suns nodomāja, ka tas atnācis viņu
mazgāt, un mēģināja zibens ātrumā pazust zem dīvāna, bet
Oidermā to satvēra aiz astes.
“Nekut
neskriesi! Gunār, vai man turēt viņu ciet?”
“Jā,
iespied viņu starp kājām,” Gunārs norīkoja un pataustīja Hubi
kāju. “Jā, te patiešām ir ērce. Diezgan apaļa jau
piesūkusies.”
“Nabaga
Hubi, nabaga Hubi,” Aino kundze vaidēja un dramatiski spieda rokas
sev pie krūts. Hubi locījās un raustījās starp Oidermā kājām.
“Viņam laikam ir krampji...”
“Nav
viņam nekādi krampji, tāpat vien spirinās,” atteica Gunārs.
“Turi viņu tagad! Tā! Hops! Gatavs!”
Hubi
iesmilkstējās un mēģināja Gunāram iekampt. Oidermā to atlaida,
un suns zibenīgi pazuda otrā istabā.
“Jau
viss? Dabūjāt rokā?” Aino kundze žēlabaini jautāja.
“Jā!”
Gunārs apstiprināja un lepni parādīja ērci, turēdams starp
īkšķi un rādītājpirkstu. “Diezgan varens milzenis, asiņu
piesūcies.”
“Cik
pretīgi kustoņi gan ir pasaulē!” Aino kundze iesaucās. “Un
padomā tikai, tev tie ārā uzglūn, līdzko izej pa durvīm! Vai
tas briesmonis tagad ir beigts? Vai mums tas jāapglabā?”
“Viņš
vēl nevarētu būt beigts,” Oidermā atteica. “Mums tas
jāsadedzina, citādi tas var atkal kaut kur piesūkties.”
“Tad
sadedziniet!” Aino kundze teatrāli iesaucās. “Metiet to ugunī!”
Viņi
iegāja virtuvē. Hobi tur tieši dzēra ūdeni, bet, ieraudzījis
nākam briesmīgos vīrus, kas viņu citreiz mazgāja, citreiz aiz
ķepas raustīja, tūliņ pameta savu bļodu un aizgāja paslēpties.
“Hubi,
dārgumiņ, neskrien prom!” Aino kundze lūdzās. “Nāc šurp un
pateicies dakteriem, kas tevi izārstēja!”
“Lai
tak sunīts iet!” Oidermā vēlēja.
Viņš
apsēdās pie galda un priecīgi berzēja rokas, redzot lielo
daudzumu ceptu olu un treknās speķa šķēles.
Gunārs
tikmēr aizdedzināja sērkociņu un tā liesmā sadedzināja ērci.
Tad viņš arī sēdās pie galda.
“Vēders
jau kurkst,” viņš līksmi paziņoja.
“Nu,
protams, pulkstenis jau tik daudz, bet jūs vēl aizvien neēduši!
Vai, jūs patiesi esat nesuši upuri!” Aino kundze iesaucās un
steidzās vīrus apkalpot. “Man tikai šodien nav nekāda dzeramā,
ko piedāvāt. Man tāds kauns! Bet mājās nav ne pilītes!”
“Nekas,
vēl jau ir agrs,” Oidermā augstsirdīgi atmeta ar roku.
“Jūsu
apciemojums sanāca tik negaidīts,” Aino kundze turpināja
atvainoties. “Būtu es agrāk zinājusi, bētu varējusi aiziet uz
veikalu. Es nevarēju iedomāties, ka Hobucītim atgadīsies tāda
nelaime.”
“Nelaime,
kas jau ir likvidēta!” Oidermā sauca. Gunārs tikai pamāja un
iekodās olā.
“Ak,
jā,” Aino kundze nopūtās. “Atļausiet, es apsēdīšos. Kājas
tik nogurušas no šīs nervozēšanas. Ko es vispār darītu bez
jums! Jūs esat mani vienīgie palīgi un gaismasstari šajā
pelēkajā pasaulē!”
“Nu
jau, nu jau, nepārspīlējiet!”
“Bet
tā tas ir, profesora kungs! Ak, profesora kungs, tak pasakiet, kas
mums tiks par šo laicīgo dzīvi?”
“Kas
nu var tikt, dzīve ies tāpat vien tālāk savu ceļu.
Neraizējieties!”
Vēlāk
Gunārs ar Oidermā iegriezās netālu no Aino mājas esošajā
veikaliņā un nopirka tur dažus alus, kurus turpat uz parka soliņa
arī izdzēra, jo apēstajam sāļajam speķim stipri slāpa. Tad
Oidermā sajuta, ka alus spiež uz pūsli un aizgāja aiz dēļu
sētas pačurāt, kamēr Gunārs uzpīpēja. Garām gāja strādnieks
Juku un arī sev palūdza cigareti.
“Nu
tad lūdzu, uz veselību,” Gunārs novēlēja.
“Tencinu,”
Juku pateicās. Gunārs padeva uguni. “Tagad darba tik daudz, ka
nepaliek pat laika pīppauzei. Nupat biju uzstādīt tualetes podu,
tagad uz citu objektu parketu likt. Tas pat nav slikti, dabū vismaz
svaigu gaisu paelpot, nevis visu dienu starp putekļiem. Un ko tu
strādā?”
“Es
esmu vetārsts, nupat biju vienu suni operēt, nogriezu šim piekto
kāju.”
“Kādu
piekto kāju?” Juku izbijies jautāja. “Vai tad suņiem ir piecas
kājas?”
“Nevajag
būt, tāpēc nācās piekto nogriezt,” Gunārs paskaidroja. “Gadās
tāda dabas kļūda, zini, aug uz muguras. Priekš kam tur kāja,
tādu tak suns nevar izmantot. Nācās nogriezt.”
“Šausmas,”
Juku noteica. “Tad nu gan izdzimtenis.”
“Nevis
izdzimtenis, bet gan ar nestandarta ķermeņa uzbūvi,” Gunārs
precizēja. “Anomālija.”
“Ā...”
Juku novilka. “Nu jā, tad jau tu esi izglītots čalis. Doktors
vai kas. Es esmu vienkāršs cilvēks, remontstrādnieks. Es nekad
mūžā suni ar piecām kājām neesmu redzējis.”
Parādījās
Oidermā, kārtodams bikses.
“Nu,
tad ejam mājās?” viņš jautāja.
Juku
ar jautājošu skatienu pavērās Gunārā.
“Mēs
dzīvojam kopā,” Gunārs paskaidroja, izpūsdams dūmus.
Juku
vispirms pablenza uz viņu, tad uz Oidermā un tad kļuva domīgs.
“Veči,
nu kas par lietu?” viņš raudulīgi vaicāja. “Pēdējā laikā
visur, kur vien eju, pediņi priekšā. Ko tas nozīmē?”
“Tu
esi skaists vīrietis, tāpēc,” Gunārs atteica. “Tu viņus
pievelc.”
Juku
briesmīgi izbijās.
“Kāds
skaists vīrietis?” viņš izmisis jautāja. “Tak nē! Pilnīgi
parasts! Es pat neķemmējos, kā pamostos, tā eju, nemaz neskatos
spogulī!”
“Bet
tāds nedaudz savēlusies frizūra izskatās nerātni,” Gunārs
skaidroja.
“Ko?
Nerātni? Veči, ko jūs runājat, nav man nekāda nerātna frizūra!”
Juku stulbi blenza riņķī. “Man vispār nav nekādas frizūras,
vienkārši mati tā aug... Veči, kas tie par jokiem? Ko jūs
darāt?”
“Ko
mēs darām?” Oidermā jautāja.
“A?”
“Saki,
ko mēs darām!”
“Ē...
Ko jūs darāt? Kādā ziņā? Tajā ziņā?”
“Piemēram.”
Juku
apjuka aizvien vairāk.
“A
ko jūs man prasāt? Tak vai es zinu, es neko konkrēti nezinu. Veči,
tā nav mana darīšana, dariet, ko gribat, tikai... Kāpēc es? Ko
jūs okšķerējat man pakaļ?”
“Neviens
neokšķerē, tu pats nāci klāt un prasīji smēķi,” Gunārs
atteica. “Tu nodibināji kontaktu.”
“Es
nodibināju kontaktu? Es nedibināju nekādu kontaktu! Es...” Juku
noslaucīja sviedrus no pieres. “Es vispār neprotu nekādus
kontaktus dibināt.”
“Proti
gan,” Gunārs apstrīdēja. “Tu nodibināji kontaktu, tas ir
fakts.”
“Fakts...”
Juku murmināja. Viņš nelaimīgi vērās viņos abos. “Man jāiet
likt parketu.” Viņš gandrīz šņukstēja, to sacīdams.
“Nu
bet ej!” Oidermā atļāva. “Neviens tevi te ar varu netur.”
“Vai
tomēr tur?” Gunārs pajautāja, izpūsdams dūmu mākoni.
“Nē,
nē, netur...” Juku strauji papurināja galvu. “Es vienkārši
domāju, ka tas kontakts...” Viņš sāka lēnām kustēties,
pamādaja ar roku Gunāram un Oidermā un attālinājās, dīvaini
saspringti iedams, it kā baidīdamies, ka uz viņu varētu šaut.
Ticis aiz stūra, viņš saņēma dūšu un atskatījās, atviegloti
nopūtās un metās skriet kā no būra izlaists trusis.
“Ko
mēs tagad darām?” jautāja Oidermā. Priekšā bija visa diena un
ar krustvārdu mīklām viņam vairs nebija patikas nodarboties.
“Ejam
uz Stromi pludmali,” Gunārs ierosināja. “Gulēsim tur un
vērosim sievietes. Dažas jau tur noteikti būs, viņas jau trakas
uz to sauļošanos. Ak, cik daudz brūtes es esmu pludmalē saticis!”
“Ej
nu, nesāc atkal par tām brūtēm,” Oidermā viņu pārtrauca.
“Neesmu tev vēl nevienu brūti redzējis, un tu pie manis jau nez
cik ilgi dzīvo.”
“Nu
šitie pēdējie gadi neskaitās, bet agrāk, un vispār...” Gunārs
iesāka. Tad viņi iekāpa autobusā.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru