trešdiena, 2015. gada 12. augusts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (48)


Vienpadsmitos no rīta negaidīti iezvanījās Gunāra telefons uz virtuves galda.
“Nāc, pacel!” kliedza Oidermā, kurš turpat darbojās ap savu krustvārdu mīklu. Viņš cēlās agri, lai varētu mierīgi pastrādāt, kamēr Gunārs netraucē. Viņš paskatījās telefonā. “Tā ir Aino kundze.”
“Tad pats pacel,” atkliedza Gunārs no otras istabas. “Es esmu zem segas.”
Oidermā pielika telefonu pie auss.
“Halooo!”
“Gunār!” Aino kundze izklausījās nobažījusies. “Vai tu, Gunār?”
“Nē, tas es, Oidermā.”
“Ā, profesora kungs! Cik patīkami! Ziniet, man ir lielas raizes! Visu nakti negulēju. Iedomājieties, kas par briesmīgu nelaimi – Hubi ir iekodusi ērce!”
“Vai vai!” Oidermā brīnījās. “No kurienes tad viņa to dabūja?”
“Oi, nezinu. Gan jau ārā! Tas ir neiedomājami, ka ērces jau sasniegušas pilsētu! Vairs pat nevar atļauties savus vecos kaulus pavēdināt. Brīnums, ka vēl vilki ap māju neriņķo. Ziniet, es tā izbijos, kad atklāju to ērci, saprotiet, vakar vakarā sāku ķemmēt Hubi un pēkšņi manu tādu kā izaugumu, sāku pētīt tuvāk – ak dievs, tā taču ērce! Es pilnīgi iekliedzos. Saprotiet, biju šokā! Manam mazajam, mīļajam Hubi ir ērce kā tādam sētas krancim!”
“Nu ja viena vienīga, tad jau nav nekas traks,” Oidermā mierināja.
“Bet Hubi pie tādām lietām nav pieradis, viņš ir ļoti trausls suns!” Aino kundze žēlojās. “Kā viņš izcieta nakti! Es redzēju! Ar kādu skatienu viņš uz mani lūkojās! Mamm, palīdzi man! Un es raudāju un teicu, Hubucīt, es tev tagad nekā nevaru palīdzēt, piedod, dārgais, bet es nevaru! Es jau gribēju tūlīt pat zvanīt Gunāram, bet bija jau vēls, un neklājas tik vēlu traucēt, jo jums, profesora kungs, ir svarīgs darbs, un ko tad es zvanīšu ar savām sīkajām raizēm... Bet tagad no rīta, es vairs nevarēju ciesties! Es ceru, ka es jūs neuzmodināju?”
“Nemaz,” Oidermā atbildēja. “Aino kundze, neuztraucieties! Mēs ar Gunāru aizbrauksim pie jums un izvilksim to ērci.”
“Vai, es nezinu, kā lai jums pateicos! Tano jūsu puses ir tik augstsirdīgi! Es jau neko nevaru darīt, tas nabaga suns man ie pie sirds pieaudzis, es nespēju noskatīties, kā viņš cieš! Vajadzīga palīdzība. Profesora kungs, es jūs gaidu!”
Oidermā iegāja istabā, kur Gunārs vēl vā'ļājās pa gultu.
“Slienies tik augšā!” viņš nokomandēja. “Pasaule jāglābj. Tūlīt dosimies pie Aino kundzes, sunim jāizvelk ērce.”
“Vai, ku forši!” Gunārs žāvādamies noteica. “Tad tur varēsim paēst brokastis.” Viņš piecēlās un sameklēja cigareti. “Man pašam vienreiz ērce bija iekodusi krāna galā. Es jau, protams, pats būtu varējis izvilkt, bet es gāju uz pirmās palīdzības punktu, jo tur strādāja viena baigi smukā māsiņa un es izlēmu, ka man nekaitēs patīkama rīta masāža. Bet, velns, izrādījās, ka viņa tai dienā nebija darbā. Ieeju kabinetā, bet tur sēž mazs, resns krievs ar ūsām kā bebram. Tūlīt atmuguriski izgāju pa durvīm ārā, tādam es savu dārgumu neuzticu, tāds meža zvērs tak to varētu saplosīt. Aizgāju uz ateju un pats izvilku ārā ar nagiem.”
“Labi, labi, bet nu taisies veicīgi,” Oidermā steidzināja. “Aino kundze tur paliks traka.”
“Nav nekādas jēgas pārāk steigties, lai viņa paspēj brokastis uztaisīt,” Gunārs prātoja.
Aino kundze paspēja. Kad tā ar saraudāto seju atvēra viņiem durvis, dzīvoklis smaržoja pēc ceptām olām ar speķi.
“Jūs jau noteikti mājās nepaspējāt neko iekost,” viņa noteica. “Manis dēļ jums rīta agrumā bija jādodas prom no mājas – es jūtos patiesi neveikli. Es tak sagādāju tādas neērtības! Es tad izcepu dažas olas un žāvēto speķi, man jau tāpat mājās nav nekā cita, ko darīt. Uz veikalu es iet nevarēju, šādos apstākļos Hubi nedrīkstu atstāt vienu. Viņš ir kritiskā stāvoklī, guļ jau vairākas stundas. Es viņu pasaucu – Hubi, Hubi – viņš tik paceļ galvu un paskatās ar tādu skatienu! Nabaga suns! Kā jūs domājat, profesora kungs, vai viņam nav asinssaindēšanās?”
“Nē, nu tik traki gan noteikti nav,” Oidermā mierināja. “Ko nu vairs bēdāties, palīdzība jau ir klāt.”
“Tieši tā,” Gunārs apstiprināja. “Kur tas suns paslēpies?”
“Bet varbūt vēlaties vispirms paēst?” Aino kundze šķukstēdama jautāja. “Kā tad jūs citādi tā ar tukšu vēderu...”
“Nē, vispirms to knisli paņemsim aiz pakaļas,” Gunārs noteica. “Un pēc tam būs laiks vicot iekšā olas.”
“Cik jūs esat labs cilvēks!” Aino kundze nopūtās. “Hubi guļ uz sava deķīša. Tik pacietīgi, tik klusi...Viņam laikam ir temperatūra. Pataustīju ķermeni, tas ir silts.”
Viņi iegāja otrā istabā, kur Hubi omulīgi žāvājās. Ieraugot Gunāru, viņš atdzīvojās – suns nodomāja, ka tas atnācis viņu mazgāt, un mēģināja zibens ātrumā pazust zem dīvāna, bet Oidermā to satvēra aiz astes.
“Nekut neskriesi! Gunār, vai man turēt viņu ciet?”
“Jā, iespied viņu starp kājām,” Gunārs norīkoja un pataustīja Hubi kāju. “Jā, te patiešām ir ērce. Diezgan apaļa jau piesūkusies.”
“Nabaga Hubi, nabaga Hubi,” Aino kundze vaidēja un dramatiski spieda rokas sev pie krūts. Hubi locījās un raustījās starp Oidermā kājām. “Viņam laikam ir krampji...”
“Nav viņam nekādi krampji, tāpat vien spirinās,” atteica Gunārs. “Turi viņu tagad! Tā! Hops! Gatavs!”
Hubi iesmilkstējās un mēģināja Gunāram iekampt. Oidermā to atlaida, un suns zibenīgi pazuda otrā istabā.
“Jau viss? Dabūjāt rokā?” Aino kundze žēlabaini jautāja.
“Jā!” Gunārs apstiprināja un lepni parādīja ērci, turēdams starp īkšķi un rādītājpirkstu. “Diezgan varens milzenis, asiņu piesūcies.”
“Cik pretīgi kustoņi gan ir pasaulē!” Aino kundze iesaucās. “Un padomā tikai, tev tie ārā uzglūn, līdzko izej pa durvīm! Vai tas briesmonis tagad ir beigts? Vai mums tas jāapglabā?”
“Viņš vēl nevarētu būt beigts,” Oidermā atteica. “Mums tas jāsadedzina, citādi tas var atkal kaut kur piesūkties.”
“Tad sadedziniet!” Aino kundze teatrāli iesaucās. “Metiet to ugunī!”
Viņi iegāja virtuvē. Hobi tur tieši dzēra ūdeni, bet, ieraudzījis nākam briesmīgos vīrus, kas viņu citreiz mazgāja, citreiz aiz ķepas raustīja, tūliņ pameta savu bļodu un aizgāja paslēpties.
“Hubi, dārgumiņ, neskrien prom!” Aino kundze lūdzās. “Nāc šurp un pateicies dakteriem, kas tevi izārstēja!”
“Lai tak sunīts iet!” Oidermā vēlēja.
Viņš apsēdās pie galda un priecīgi berzēja rokas, redzot lielo daudzumu ceptu olu un treknās speķa šķēles.
Gunārs tikmēr aizdedzināja sērkociņu un tā liesmā sadedzināja ērci. Tad viņš arī sēdās pie galda.
“Vēders jau kurkst,” viņš līksmi paziņoja.
“Nu, protams, pulkstenis jau tik daudz, bet jūs vēl aizvien neēduši! Vai, jūs patiesi esat nesuši upuri!” Aino kundze iesaucās un steidzās vīrus apkalpot. “Man tikai šodien nav nekāda dzeramā, ko piedāvāt. Man tāds kauns! Bet mājās nav ne pilītes!”
“Nekas, vēl jau ir agrs,” Oidermā augstsirdīgi atmeta ar roku.
“Jūsu apciemojums sanāca tik negaidīts,” Aino kundze turpināja atvainoties. “Būtu es agrāk zinājusi, bētu varējusi aiziet uz veikalu. Es nevarēju iedomāties, ka Hobucītim atgadīsies tāda nelaime.”
“Nelaime, kas jau ir likvidēta!” Oidermā sauca. Gunārs tikai pamāja un iekodās olā.
“Ak, jā,” Aino kundze nopūtās. “Atļausiet, es apsēdīšos. Kājas tik nogurušas no šīs nervozēšanas. Ko es vispār darītu bez jums! Jūs esat mani vienīgie palīgi un gaismasstari šajā pelēkajā pasaulē!”
“Nu jau, nu jau, nepārspīlējiet!”
“Bet tā tas ir, profesora kungs! Ak, profesora kungs, tak pasakiet, kas mums tiks par šo laicīgo dzīvi?”
“Kas nu var tikt, dzīve ies tāpat vien tālāk savu ceļu. Neraizējieties!”
Vēlāk Gunārs ar Oidermā iegriezās netālu no Aino mājas esošajā veikaliņā un nopirka tur dažus alus, kurus turpat uz parka soliņa arī izdzēra, jo apēstajam sāļajam speķim stipri slāpa. Tad Oidermā sajuta, ka alus spiež uz pūsli un aizgāja aiz dēļu sētas pačurāt, kamēr Gunārs uzpīpēja. Garām gāja strādnieks Juku un arī sev palūdza cigareti.
“Nu tad lūdzu, uz veselību,” Gunārs novēlēja.
“Tencinu,” Juku pateicās. Gunārs padeva uguni. “Tagad darba tik daudz, ka nepaliek pat laika pīppauzei. Nupat biju uzstādīt tualetes podu, tagad uz citu objektu parketu likt. Tas pat nav slikti, dabū vismaz svaigu gaisu paelpot, nevis visu dienu starp putekļiem. Un ko tu strādā?”
“Es esmu vetārsts, nupat biju vienu suni operēt, nogriezu šim piekto kāju.”
“Kādu piekto kāju?” Juku izbijies jautāja. “Vai tad suņiem ir piecas kājas?”
“Nevajag būt, tāpēc nācās piekto nogriezt,” Gunārs paskaidroja. “Gadās tāda dabas kļūda, zini, aug uz muguras. Priekš kam tur kāja, tādu tak suns nevar izmantot. Nācās nogriezt.”
“Šausmas,” Juku noteica. “Tad nu gan izdzimtenis.”
“Nevis izdzimtenis, bet gan ar nestandarta ķermeņa uzbūvi,” Gunārs precizēja. “Anomālija.”
“Ā...” Juku novilka. “Nu jā, tad jau tu esi izglītots čalis. Doktors vai kas. Es esmu vienkāršs cilvēks, remontstrādnieks. Es nekad mūžā suni ar piecām kājām neesmu redzējis.”
Parādījās Oidermā, kārtodams bikses.
“Nu, tad ejam mājās?” viņš jautāja.
Juku ar jautājošu skatienu pavērās Gunārā.
“Mēs dzīvojam kopā,” Gunārs paskaidroja, izpūsdams dūmus.
Juku vispirms pablenza uz viņu, tad uz Oidermā un tad kļuva domīgs.
“Veči, nu kas par lietu?” viņš raudulīgi vaicāja. “Pēdējā laikā visur, kur vien eju, pediņi priekšā. Ko tas nozīmē?”
“Tu esi skaists vīrietis, tāpēc,” Gunārs atteica. “Tu viņus pievelc.”
Juku briesmīgi izbijās.
“Kāds skaists vīrietis?” viņš izmisis jautāja. “Tak nē! Pilnīgi parasts! Es pat neķemmējos, kā pamostos, tā eju, nemaz neskatos spogulī!”
“Bet tāds nedaudz savēlusies frizūra izskatās nerātni,” Gunārs skaidroja.
“Ko? Nerātni? Veči, ko jūs runājat, nav man nekāda nerātna frizūra!” Juku stulbi blenza riņķī. “Man vispār nav nekādas frizūras, vienkārši mati tā aug... Veči, kas tie par jokiem? Ko jūs darāt?”
“Ko mēs darām?” Oidermā jautāja.
“A?”
“Saki, ko mēs darām!”
“Ē... Ko jūs darāt? Kādā ziņā? Tajā ziņā?”
“Piemēram.”
Juku apjuka aizvien vairāk.
“A ko jūs man prasāt? Tak vai es zinu, es neko konkrēti nezinu. Veči, tā nav mana darīšana, dariet, ko gribat, tikai... Kāpēc es? Ko jūs okšķerējat man pakaļ?”
“Neviens neokšķerē, tu pats nāci klāt un prasīji smēķi,” Gunārs atteica. “Tu nodibināji kontaktu.”
“Es nodibināju kontaktu? Es nedibināju nekādu kontaktu! Es...” Juku noslaucīja sviedrus no pieres. “Es vispār neprotu nekādus kontaktus dibināt.”
“Proti gan,” Gunārs apstrīdēja. “Tu nodibināji kontaktu, tas ir fakts.”
“Fakts...” Juku murmināja. Viņš nelaimīgi vērās viņos abos. “Man jāiet likt parketu.” Viņš gandrīz šņukstēja, to sacīdams.
“Nu bet ej!” Oidermā atļāva. “Neviens tevi te ar varu netur.”
“Vai tomēr tur?” Gunārs pajautāja, izpūsdams dūmu mākoni.
“Nē, nē, netur...” Juku strauji papurināja galvu. “Es vienkārši domāju, ka tas kontakts...” Viņš sāka lēnām kustēties, pamādaja ar roku Gunāram un Oidermā un attālinājās, dīvaini saspringti iedams, it kā baidīdamies, ka uz viņu varētu šaut. Ticis aiz stūra, viņš saņēma dūšu un atskatījās, atviegloti nopūtās un metās skriet kā no būra izlaists trusis.
“Ko mēs tagad darām?” jautāja Oidermā. Priekšā bija visa diena un ar krustvārdu mīklām viņam vairs nebija patikas nodarboties.
“Ejam uz Stromi pludmali,” Gunārs ierosināja. “Gulēsim tur un vērosim sievietes. Dažas jau tur noteikti būs, viņas jau trakas uz to sauļošanos. Ak, cik daudz brūtes es esmu pludmalē saticis!”
“Ej nu, nesāc atkal par tām brūtēm,” Oidermā viņu pārtrauca. “Neesmu tev vēl nevienu brūti redzējis, un tu pie manis jau nez cik ilgi dzīvo.”
“Nu šitie pēdējie gadi neskaitās, bet agrāk, un vispār...” Gunārs iesāka. Tad viņi iekāpa autobusā.

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana