pirmdiena, 2015. gada 20. jūlijs

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (47)


Anu bija sācies atvaļinājums, tāpēc Karmena viņu uzaicināja kādu vakaru paciemoties.
“Pāvo un Johaness aizbrauca uz Elvu pie Pāvo mātes,” viņa skaidroja. “Tā ka mums būs pilnīgs miers. Uzgrillēsim kādu desu, iedzersim vīnu. Ko saki?”
“Kāpēc ne,” Anu piekrita. “Reins ar Sandru varēs iet uzēst picu, bet vakaru pavadīt ar čili riekstu paku un filmu. Viņi tā vienmēr dara, kad es nemaisos pa kājām. Un, protams, tad Reins dzer alu, bet Sandra iztempj vismaz pāris litru limonādes. Vispār jau briesmīgi. Tā ka pārāk bieži es viņus nevaru atstāt savā vaļā, bet savu reizi jau nekaitē.”
“Oi, tas nu tiešām nav nekas!” Karmena iesaucās. “Es ļoti labi zinu, ko Pāvo un Johaness dara tai Elvā. Pāvo māte izvāra pilnu katlu ar malto gaļu – saproti, izvāra, nevis izcep – un viņi to ēd. Man kaut kas tāds nelien mutē, tāda pelēka, tvaikojoša masa, vē... mazliet pat tā kā gļotaina... Kad mēs apprecējāmies, tad pievārīja pilnu vešbļodu, un vēl joprojām man tā dažreiz rādās sapņos tā, ka sāku aiz bailēm svīst. Bet šie sukā iekšā ar apetīti, un visvairāk apēd Pāvo tēvs, kura vēders ir tik liels kā katls, acīmredzot tur tā gaļa arī nogulsnējas. Čili rieksti viņa ausij skanētu kā kaut kas bezgala inteliģents, tos tātad ēd inteliģenti cilvēki kā tavs vīrs.”
“Un tavējais? Viņš tak zinātnieks,” Anu iebilda.
“Jā, tikai no iekšpuses viņš ir īsts senlaiku cilvēks, viņš vispār nezin tādu vārdu kā čili, vienīgā garšviela viņam ir sāls. Gaļas gabals ar sāli virsū, un tā viņam ir maltīte. Nu tad noteikti atnāc, es gaidīšu.”
Nākamajā dienā Anu sēdās autobusā un brauca uz Mūgu pie Karmenas. Karmena bija pretī pieturā.
“Cik forši tevi redzēt,” viņa teica, Anu apkampjot. “Laiks arī smuks, tikai odu gan daudz. Bet kad aizdegsim grilu, tad jau viņi sajutīs dūmus un muks prom.”
Pļāpādamas viņas sasniedza Karmenas māju. Un blakus gruntsgbala stāvēja vīrs apakšbiksēs un priecīgi pamāja.
“Tas it Mitja,” Karmena skaidroja. “Mūsu kaimiņš.” Viņa smaidīdama pamāja pretī.
“Citādi jau foršs cilvēks,” Viņa pačukstēja Anu.”Tikai, kā sākas siltāks laiks, tā iet vaļā striptīzs. Pa pagalmu staigā vienās apenēs, un, kad paliek pavisam karsts, tad vēl norullē malu uz leju. Dīvains paskats.”
“Vasarnīcas romantika,” Anu noteica. Viņas iegāja dārzā.
“Gribēsi tagad uzreiz glāzi vīna?” Karmena jautāja. “Es iedzeršu gan. Desas gan arī ir, bet jautājums tikai, vai es mācēšu tikt galā ar grilu. Es pati nekad neesmu grilējusi, kad mums ir ciemiņi, tas ir vienmēr Pāvo darbs. Viņam patīk. Protams, ir jau viņam drusku žēl, ka tik laba gaļa jācep tā vietā, lai viņa mātes stilā to izvārītu lielajā katlā, bet nu tik daudz jau viņš saprot, ka par to strīdēties būtu bezjēdzīgi. Vai tu proti grilēt?”
“Es nu gan neprotu,” Anu atbildēja. “Dārza mums nav, kur tad lai mēs grilētu?” Viņa pakasīja kāju. “Odu tiešām daudz.”
“Ni jā, bet ko darīt, mums tak ir dārza ballīte,” Karmena atgādināja. “Zini, es esmu redzējusi, ka Pāvo uzliek ogles, un tad pārlej ar to aizdedzināšanas šķidrumu. Tad tās aizdedzina. Bet desas liek uz šitās restes. Ogles mums ir, šķidrums mums ir, desas arī ir. Nu tad mēģinām?”
Viņa nosita odu uz pieres.
“Tu gan riskē,” prātoja Anu.
“Nu kāds tur risks,” Karmena oponēja. “Patiesībā man tas liekas šaubīgi, cept uz oglēm, ja man ir iekšā lieliska plīts. Bet mēs nedrīkstam iet iekšā, jo ir vasara, un vasarā jātusē pa āru.”
Viņa nosita vēl divus odus.
“Palūgsim palīgā to Mitju?” Anu ierosināja.
“Nē, nē, nekādus apakšbikšainus večus manā pagalmā!” Karmena noraidīja. “Es pūlos atsaukt atmiņā, kā to dara Pāvo. Varbūt man rodas kāda skaidrība. Iedzersim tikmēr vīnu.”
Viņas dzēra vīnu, cīnījās ar odiem un vienā laidā kasījās.
“Nu jopcik!” beidzot Karmena iesaucās. “Mēs tak esam pieaugušas un neatkarīgas sievietes. Mēs neticam rūķiem un gariņiem, tad kāpēc mums jātic tām muļķībām, ka vasarā ēdiens jātaisa ārā? Tas tikai tāds mīts. Nē, mēs gatavosim iekšā. Ejam tūlīt, citādi tie odi mani padarīs traku.”
“Tas būs prātīgi,” Anu piekrita. “Tā ārā ēšanas ideja laikam nāk no odiem. Viņiem tiešām jāēd ārā, bet mums labāk iet istabā.”
“Jā, tur ir plīts un mīksts dīvāns, priekš kam sēdēt dārzā uz cieta koka beņķa,” Karmena piemetināja. “Ņem vīnu un glāzes, es ņemšu desas. Ogles tad lai paliek odiem, lai paši cepas.”
Un viņas pazuda iekšā, aizverot aiz sevis durvis.
“Vai ne, ka ir daudz labāk,” Karmena slavēja. “Cilvēkam jādomā ar savu galvu, nevis jāpakļaujas kaut kādām blēņām. Ielej man vēl vīnu, es ielikšu cepties desas un pa to laiku uztaisīsim salātus.”
Kad salāti bija gatavi, Karmena uz galda iededza sveces.
“Man baigi patīk sveču gaisma, bet Pāvo neļauj dedzināt,” viņa žēlojās. “Pat ne Ziemassvētkos! Saproti, es sapirkos lielu daudzumu visskaistāko sveču un visas iededzu, bet tiklīdz es izgāju no istabas, Pāvo visas nodzēsa. Es prasīju, kāpēc tu nodzēsi, a šis uzreiz pretī, priekš kam viņām priekšā un pakaļā jādeg. Es saku, ka ir taču tik smuki, , a šis – bet tu jau neskatījies, izgāji no istabas. Saproti, viņaprāt sveces var dedzināt tikai tad, ja sēdi blakus un visu laiku viņās blenz. Tad viss labi, tad tās nedeg bezjēdzīgi. Šausmas! Es prasu viņam, priekš kam mums biņas taupīt, šis atbild, ka tak nākamgad arī būšot Ziemassvētki. It kā nevarētu nopirkt jaunas! Šodien gan es sadegšu visas sveces, un neviens tās nedzēsīs nost.”
Viņa izņēma no skapja lielu kasti sveču un sāka tās visas aizdegt.
“Bet vai patiešām nav nedaudz dīvaini – pa logu iespīd vasaras saule, bet uz galda deg sveces,” Anu šaubījās. “Kaut kā neiet kopā.”
“Mēs aizvilksim aizkarus,” Karmena paziņoja. “Nekādas saules. Sveces arī dod tik labu gaismu.”
Viņa aizvilka aizkarus un patiesi kļuva tik krēslains kā ziemā. Vien sveces izstaroja omulīgu gaismu.
“Tiešām rodas Ziemassvētku noskaņa,” Anu konstatēja.
“Un kāpēc gan ne?” Karmena kļuva kareivīga. “Mēs esam brīvas sievietes un varam radīt Ziemassvētku noskaņu, kad vien to vēlamies. Lai tas Mitja drasē pa āru apenēs un baro odus, mums ir Ziemassvētki! Varbūt uzliekam arī Ziemassvētku mūziku?”
Viņa sameklēja kādu disku, un drīz vien Frenks Sinatra medainā balsī iedziedājās: “White Christmas...”
“Nē, nu tas ir par traku,” Anu iebilda. “Man uznāk drebuļi, to dzirdot. It kā ar spalvainu mēli kāds man laizītu seju.”
“Jā, nu mazliet siekalaini jau ir,” Karmena piekrita. “Patiesībā mēs šito neklausāmies arī Ziemsvētkos, vienkārši šito disku Pāvo vinnēja institūta Ziemsvētku loterijā un es to turu gadījumam, ja vajadzētu radīt Ziemsvētku noskaņu... Nu tad es labāk uzlikšu “Qween”.”
Tad arī desas bija gatavas, un Karmena tās lepni ienesa istabā un nolika starp svecēm.
“Nav gluži asinsdesas, bet gandrīz tādā pašā krāsā,” viņa konstatēja. “Katrā ziņā tās ceptas kvalitatīvā plītī, nevis uz lidojošam šķīvim līdzīga grila. Te ir salāti, vīns arī vēl ir, tā ka labu apetīti!”
“Priecīgus Ziemassvētkus!” Anu novēlēja.
“Tieši tā! Tev arī!” Karmena priecājās. “Zin, cik forši! Tur ārā kaut kāda nesaprotama vasara ar odiem un sasvīdušiem večiem apakšbiksēs, bet mēs te sēžam kā divi lācīši!” Viņa pacēla kājas uz dīvāna un iemalkoja vīnu. “Pasaka!”
“Esam aizbēgušas no realitātes un ieslēgušās savā ziloņkaula tornī,” Anu svinīgi papildināja.
“Bet kas mums vēl atlika? Dārzā taču bija netīkami! Kaut kādā ziņā man vienmēr ir tik patīkami, kad atgriežos pilsētā no vasarnīcas, šeit es kaut kā nepārliecinoši jūtos, kā baltā sieviete džungļos starp cilvēkēdājiem.”
Vientulīga muša nolaidās uz galda blakus desām un sāka trīt priekškājas kluži kā kaķis.
“Visi kukaiņi tomēr nav palikuši ārā,” Anu paziņoja. “Muša mums ir sekojusi, laikam viņai arī odi nepatīk.”
“Tā ir pilsētas muša,” Karmena paskaidroja. “Lai viņa ir. Pēc tam sērkociņu kārbiņā to aizvedīšu uz Tallinu.”
Viņas vēl kādu brīdi pļāpāja, dzēra vīnu un skrubināja desu. Tālu Elvā Pāvo ar Johannesu ēda vārīto malto gaļu. Tallinā Reins ar Sandru skatījās “Šreku”, piegrauzdami čilī riekstus, Sandra bija jau izdzērusi puslitru “Fantas”, un Reins gāja uz virtuvi pēc vēl viena Saku ala. Viss bija labi. Beidzot Anu paskatījās uz sienaspulksteni un paziņoja:
“Eu, klausies, nu gan man jāiet! Lai arī mums te ir Ziemassvētki, es netaisos pie tevis arī jauno gadu sagaidīt!”
“Ja gribi, varam arī jauno gadu sagaidīt!” Karmena apgalvoja. “Man kaut kur skapī ir arī brīnumsvecītes. Un tu mierīgi vari pie manis pārnakšņot, viņi no Elvas līdz rītam neatgriezīsies.”
“Nē, nē, es tomēr došos mājās,” Anu atteica. “Citādi, viņi tur bez manis netiks galā.”
Viņas izgāja pa durvīm, un acis samiedzās no spožās saules. Vasaras gaisma šķita gluži kā tāds cunami.
“Jocīgi ir no Ziemassvētkiem tūliņ ieiet Jāņu noskaņā,” Anu sacīja.
“Jā, un paskaties uz to Mitju!” Karmena pagriezās uz kaimiņu dārza pusi. “Goda vārds, kā es viņu tagad ieraudzīju, tā man ieskrēja prātā – Mitja savā dārzā šķūrē sniegu. Tas liktos tik dabiski! Tikai pēc sekundes sapratu, ka viņš pļauj mauriņu.”
“Un kas ar apenēm, tās ir nolocītas?”
“Tūlīt apskatīsimies!”
Viņas aizlavījās uz dārza malu un ielūrēja kaimiņa pagalmā.
“Ir gan!” Anu iesaucās.
“Vai ne!” Karmena nopriecājās. “Vīrs kā pončiks!”
Viņa pavadīja Anu uz autobusa pieturu. Odi jau bija klāt un spindzēja apkārt.
“Man šķiet tik nožēlojami atstāt tevi šeit viņa nagos,” Anu sacīja. “Braucam kopā!”
“Nē, nē, gan jau es spēšu turēties pretī,” Karmena nosolījās. “Man ir droša akmens māja kā trīs sivēntiņiem. Tur netiek ne vilks, ne odi. Tur ir gandrīz Ziemassvtki, bet Ziemassvētkos odu nav. Bet drīz jau es atgriezīšos un tad atkal dosimies šopingot, man vajag jaunas vasaras kurpes, tādas, kas neberž.”
“Vai tev kādreiz tādas ir bijušas?”
“Nekad,” Karmena skumīgi atbildēja. “Bet cerība mirst pēdējā. Es ticu, ka kaut kur tādas kurpes tomēr ir un ka kādreiz liktenis mūs savedīs kopā.”
Viņa pamāja Anu, un Anu pamāja pretī pa autobusa logu.

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana