Nākamās dienas
galvenais jaunums Ēvalda darbā bija – Urve ar savu Grieķijā
atrasto mēbeļu galdnieku, dārgo Sulevu, plānoja doties uz Alpiem.
“Oi, Alpos ir
skaisti!” sekretāre iegavilējās. “Es tur esmu bijusi
daudzreiz. Nemaz nezināju, ka tu Urve, proti slēpot.”
“Tak nē, es
neprotu slēpot!” Urve pacilātā garastāvoklī attrauca. Viņa
sēdēja ar kafijas krūzi rokā, un ausīs šūpojās milzīgie,
Grieķijā pirktie auskari. “Kopš pabeidzu skolu, pirms divdesmit
pieciem gadiem, neesmu kāpusi uz slēpēm. Ak, dievs, kā es skolā
ienīdu slēpošanu! Nekādi nevarēju tikt kalnā, slēpes visu
laiku slīdēja nost, beigās rāpos četrrāpus kā suns. Un, lejā
braucot, vienmēr iebraucu vienīgajā krūmā. Brīvprātīgi es
vairs nekad mūžā slēpes nevilkšu. Sulevs arī sen neslēpo. Viņš
klibo, viņam slima kāja, tu tiešām domā, ka viņš laidīsies no
kalna? Nē, nē!”
“Bet priekš kam
tad vispār braukt uz Alpiem?” brīnījās sekretāre.
“Tur ir skaisti,”
Urve atbildēja. “Sulevs ir tur bijis agrāk, viņā teica, ka tas
esot bjis vienreizējs pārdzīvojums, dzert rīta kafiju, lūkojoties
uz sniegotajiem kalniem un mirdzošo sauli. Lai tie citi slēpo, mums
tāpat ir labi, dzersim uz terases vīniņu un vērosim dabu.”
“Tomēr diezgan
dīvaini braukt vērot dabu tieši uz slēpošanas kūrortu,” teica
Naima. “Slēpošanas kūrorts ir domāts speciāli slēpotājiem.
Sauli var baudīt Pērnavā.”
“Vai tu esi bijusi
Alpos?” jautāja Urve nedaudz pikti.
“Neesmu, man
nepatīk kalnu slēpošana,” Naima uzsvērti atteica. “Man patīk
distanču slēpošana. Esmu braukusi uz Kēriku.”
“Nu tad arī runā
par Kēriku. Es tur neesmu bijusi, varbūt tur patiešām visi augām
dienām sviedriem vaigā slēpo. Sulevs ir divas reizes bijis Alpos,
un viņš teica, ka tur nepavisam nav noteikti jāslēpo, tur esot
papilnam ļaužu, kas vienkārši bauda kalnu gaisu un ainavas. Tā
nav nekāda olimpiešu treniņnometne, tā ir četrzvaigžņu
viesnīca.”
“Ai, kā es tevi
apskaužu,” sekretāre nopūtās. “Es arī gribētu braukt.”
“Nu gan jau tu arī
kādreiz aizbrauksi...” Urve samulsusi pasmaidīja. Viņai patika,
ka sekretāre viņu apskauda, jo sekretāre bija jauna un smuka,
viņai bija bagāts brūtgāns, un viņa bieži brauca uz ārzemēm,
arī uz ļoti eksotiskām vietām kā Brazīlija vai Madagaskara. Ja
jau viņa apskauda Urvi, tad bija iemesls būt lepnai.
Vecmeitai Naimai gan
jau arī skauda, bet viņa neko neteica, tikai bakstījās datorā.
Ēvaldam galīgi
neskauda, viņam nekārojās braukt ne uz Alpiem, ne citur. Viņam
tāpat bija labi. Viņš mierīgi strādāja, kamēr iezvanījās
telefons.
Zvanītājs bija
sportists Tonu, kas bez gara ievada aicināja Ēvaldu ciemos.
“Reņģes ir
krāsnī,” viņš kliedza trubā. “Vīnu šodien nedzersim. Mums
ir svinīga pasēdēšana, ņemsim konjaku.”
“Kam par godu?”
Ēvalds jautāja. “Vai tev ir dzimšanas diena? Vai Veronikai?”
“Veronika paņēma
kaķi,” Tonu paskaidroja. “Tu velns! Runcis! Baismīgs. Es jau
uzreiz teicu, ka mums diviem mājās vietas nav. Vienam no mums
jāsasit savas olas pret leti, citādi nekā. Tad jau redzēs, kuru
no mums Veronika izvēlēsies. Man jau tā nākas cīnīties par
savām tiesībām. Bet runcis ir spēka pilns, tā ka es nezinu, kurš
vinnēs.”
“Cik tad vecs tas
runcis ir?” Ēvalds prašņāja.
“Es tak saku –
maziņš,” Tonu kliedza. “Ļoti mazs, kā skudra. Nāc tūliņ
šurp, tad redzēsi. Šobrīd, vells, mēģina rāpties augšā pa
aizkariem. Riktīgs sportists, maita. Es jau saku, ka tas zvērs mani
izēdīs no mājas. Nāc tad!”
“Tūlīt es
nevaru, esmu darbā,” Ēvalds paskaidroja.
“Kas tas vispār
par darbu, mūrnieks dara darbu, mūrē sienas, bende dara darbu,
cērt galvas! Tu tur tāpat vien sēdi kā korķis pudelē.
Nāc labāk sēdēt šeit! Skat, skat! Tu nevari iedomāties, ko tas
kaķis tagad dara! Lien augšā pa krēsla atzveltni!”
Saruna
pārtrūka. Ēvalds domīgi uzlūkoja savu mobilo. Pēc minūtes tas
iezvanījās atkal.
“Es
ielēju kaķim pienu,” Tonu paskaidroja. “Vai tu jau esi uz
ielas? Nu cikos tad tu tiec? Nu labi, es tikmēr pieskatīšu kaķi.
Pilnīgi mežonīgs radījums, un blenž uz mani tādu skatienu,
ka... Tad jau redzēsi! Varbūt rīt man būs jāizvācas.”
Tonu
pārtrauca sarunu. Ēvalds pakasīja zodu ar telefonu. Pēdējā
laikā viņu aizvien vedināja dzert vīnu. Vai šai gadījumā
konjaku, kāda starpība.
Ēvalds
nopūtās. Viņš vislabprātāk ietu mājās, bet ko lai dara, ja
tevi burtiski velk ar varu. Nevar tak atteikt Tonu.
Viņš
piezvanīja Piretai un izstāstīja.
“Ko
man darīt?” viņš raudulīgi vaicāja. “Tonu uzstāj... Laikam
man jāiet?”
“Nu,
protams,” Pireta apstiprināja. “Kaķis tak ir tik jauks
dzīvnieks. Es un apskaties.”
“Nu
tad es iešu,” Ēvalds noguris atteica. “Uz redzēšanos, dārgā!”
Ēvalds
beidza sarunu, pasmaidīja un paskatījās datora ekrānā ar
daudzsološu skatienu.
Kads
viņš pēc pāris stundām zvanīja pie Tonu un Veronikas durvīm,
Veronika bija tā, kas nāca atvērt.
“Sveiks,
Ēvald!” viņa priecājās. “Nāc tūlīt uz virtuvi! Kaķim par
godu uztaisījām reņģu sacepumu, tas vēl ir silts.”
“Tonu
teica, ka tas esot mežonīgs radījums,” teica Ēvalds.
“Burvīgs
kaķubērns,” Veronika iesaucās. “Tonu solās viņu audzināt
par sportistu. Kopš atnesu puisi mājās, visu dienu staigā šim
pakaļ. Gribēja izvilkt pat no dīvāna apakšas, par laimi
neizdevās, tur viņam vismaz ir miers.”
“Kur
tu viņu dabūji?” Ēvalds jautāja.
“Pie
veikala viena sieviete tirgoja, kartona kastē ieliktu. Ko nu tirgoja
– tāpat atdeva. Es paņēmu, kā var tik burvīgu dzīvnieku
neņemt.”
Viņi
iegāja virtuvē. Mazītiņš kaķēns dzēra pienu no tases, un
liels Tonu gulēja blakus un saspringti vēroja kaķa ātro mēlīti.
“Ahāā!
Ēvald!” viņš nodārdināja, ieraudzījis nācēju. Kaķēns
nobijās no skaļās balss un aizskrēja paslēpties zem galda. Tonu
četrrāpus aizlīda viņam pakaļ un sagrāba.
“Ko
tu visu laiku viņu kacini, liec viņam mieru!” Veronika rājās.
“Es
gribu parādīt Ēvaldam,” Tonu aizstāvējās. “Re, Ēvald!
Šitāds viņš ir! Nu saki, ko lai es daru? Vai man jau šodien
savākt mantas? Veronika atstiepusi mājā jaunu vīrieti, kas tad
man vairs par dzīvi?”
“Ko
tu vari visu laiku pļurkstēt šitās muļķības?” Veronika
dusmojās. “Ēvalds vairs citreiz pie mums nenāks. Liec to kaķi
zemē un sēdini ciemiņu pie galda, salej konjaku.”
“Pareizi!
Konjaks! Tūlīt ieliešu!” Tonu iesaucās, uz mirkli nolika kaķi
uz galda pie reņģu sacepuma, tad atkal sagrāba un iežmiedza sev
klēpī, kad konjaks bija saliets. “Dzersim uz manu veselību, jo
man visvairāk to vajag. Man, Ēvald, priekšā ir smaga cīņa, jo
man jāatkaro atpakaļ Veronikas sirds! Šobrīd tā pieder tam
spalvainajam radījumam, un es te esmu kā piektais ritenis.”
“Es
gan domāju, ka es šai mājā esmu piektais ritenis,” teica
Veronika, uzlikdama Ēvaldam reņģu sacepumu. “Kopš es atnesu
kaķi, tu no viņa neatstājies. Tavu sirdi viņš ir iekarojis, tas
uzreiz redzams.”
“Man
taču jāiepazīst savs ienaidnieks,” Tonu skaidroja. “Man jau
vairs daudz laika nav palicis, es ticu, ka viņš jau šonakt
pārgrauzīs man rīkli, jo es jau teicu, ka divi ar olām vienā
mājā nesadzīvos.”
“Izbeidz
vienreiz šitās muļķības par tām olām. Nav jau vairs
smieklīgi.”
“Līdz
jokiem te tālu. Tev, Veronika, jāizlemj, kuram no mums jāsasit
savas olas.”
“Ko
tu vēl jautā? Tev, protams! Kaķis taču ir mans jaunais mīļākais.”
“Tā!”
Tonu nopietni iesaucās un paskatījās Ēvaldam acīs. “Tu
dzirdēji, Ēvald? Šitāds liktenis mani sagaida. Kad tu mani
nākamreiz satiksi, es jau valkāšu kleitu, staigāšu uz
pirkstgaliem un runāšu smalkā balstiņā. Šis zvērs būs mājas
tēviņš.”
Viņš
pacēla kaķi sev acu priekšā un sajūsmināts to uzlūkoja.
“Tīģeri!”
viņš pie tā vērsās ar cieņu. “Ja es tevi tagad cieši
neturētu, tu nokostu man galvu. Briesmonis!”
Viņš
nobučoja kaķi uz dibena.
“Noliec
taču viņu te,” Veronika teica. “Lai vari saskandināt ar
Ēvaldu.”
“Nelikšu,” Tonu ielika kaķi sev klēpī, kur tas saritinājās
un aizmiga.
“Kā
viņu sauc?” Ēvalds jautāja.
“Vārds
vēl jāsameklē,” Tonu atbidēja. “Tam jābūt kādam sportistam
vai olimpiādes uzvarētājam par godu. Diemžēl igauņiem nav
neviena vingrotāja, kas būtu olimpiādes medaļnieks, tāpēc es
piedāvāju kaķi nosaukt par Jānu Taltsu.”
“Nekādā
gadījumā,” Veronika pretojās. “Es taču nevaru saukt “Jān
Talts, nāc šurp!” Tas nav kaķa vārds.”
“Nu
tad Pslusalu.”
“Nē.”
“Tad
Johanness Kotkas.”
“Nu
bet tu padomā! Johanness Kotkas čurā kastē un murrā gultā? Kaķa
vārdam jābūt Ints vai Muskas.”
“Muska
vai Ints – vai tie būtu piemēroti vārdi nākamajam čempionam?”
Tonu sašutis iesaucās. “Vai tu redzēji, cik veikli viņš rāpjas
pa aizkariem? Es zinu – sauksim viņu par Luriku un viss.”
Veronika
nopūtās.
“Nu
labi, Luriks nav tik traki. Ar to var sarast. Dod man tagad viņu
šurp, es viņu ielikšu groziņā, lai drusku atpūšas.”
Viņa
paņēma gulošo Luriku, piespieda pie krūtīm un aiznesa uz otru
istabu.
“Oi,
Ēvald, dārgais draugs!” teica Tonu, kad viņi palika divatā.
“Tas mežonis mani nobeigs.” Viņš atkal pielēja glāzes.
“Šodien gan ir svarīga diena. Uz minkas veselību!”
“Vai
jums nekad agrāk nav bijuši dzīvnieki?” Ēvalds apvaicājās.
“Nē,
nekad. Neviena starp mani un Veroniku nav bijis!” Tonu purināja
galvu. “Līdz šim bikses ir bijušas manās kājās, bet nu es
jūtu, ka kaķis velk savas.”
“Un
bērnu arī nav?” Ēvalds turpināja izvaicāt.
“Bērns...
Reiz gandrīz bija. Bet tad notika tā, ka tomēr nebija. Saproti. Un
pēc tam... nebija vairs iespējams,” Tonu atbildēja.
“Man
ļoti žēl.”
“Tas
bija tik sen,” Tonu
atteica un tūlīt paaugstināja balsi. “Bet oi, Ēvald! Nu tik
sāksies! Nezinu, kā es spēšu turēties pretī. Kaķu tēviņš
mājās – tas jau ir karastāvoklis!”
“Nav
tik traki, gan jau tiksi galā,” Ēvalds mierināja.
Mājās
viņš nokļuva ap pusnakti, laimīgs un šmigā. Nu viņam bija labs
prāts uz visiem cilvēkiem – gan uz Veroniku un Tonu, kas bij
paņēmuši kaķēnu, gan uz sevi pašu, kuru gaidīja mājās vecā
labā Pireta, gan uz Piretu, kurai bija tik labs vīrs, kas tikai
dažreiz gāja iedzert un mājās atgriezās normālā laikā un arī
citādi bija labs. Un kad viņš kāpņutelpā ieraudzīja Jāniku,
arī uz viņu tam bija labs prāts, jo kā gan uz tik jaunu un jauku
cilvēku lai nebūtu labs prāts?
“Jūs
nu gan esat mīlīga,” viņš teica Jānikai no sirds. “Es to sen
gribēju pateikt. Es tikko nāku no kaķa kristībām, viņš dabūja
vārdu Luriks, sākumā gribēja likt Jāns Talts, bet beigās ielika
Luriks, un tas Luriks ir tieši tikpat mīlīgs cik jūs. Jūs esat
drusku līdzīgi. Jā. Ar labu nakti!”
Un
Ēvalds drošu soli devās pa kāpnēm augšā.
Jānika
sākumā no negaidītās satikšanās nedaudz izbijās, bet,
iekļuvusi dzīvoklī, viņa vēlreiz pārdomāja Ēvalda vārdus, un
viņai kļuva labāk ap sirdi. Randiņš, no kura viņa atgriezās,
bija garlaicīgs, čalis pārsvarā bija klusējis, ar pirkstu
glaudījis glāzes malu un mēģinājis skatīties Jānikai dziļi
acīs. Jānika prātoja, vai šis paņēmiens nāk no kādas
flirtēšanas pamācības. Katrā gadījumā tas nenostrādāja,
tikai atstāja dīvainu iespaidu. Jānika apēda pasūtīto saldējumu
tik ātri, ka sāka sāpēt zobi, un ātri gāja mājās.
Iepīkstējās
telefons. Braukšanas instruktors bija atsūtījis īsziņu, kas
sastāvēja no viena burta “k”.
Ak
nē, Jānika skumīgi nodomāja. Nabaga onkulis! Acīmredzot nupat
piedzēries, saņēmies drosmi un nu mēģina sūtīt mīlas
apliecinājumus, tikai uz pogām vairs nevar trāpīt.
Tādus
ziņojumus Jānika saņēma bieži un tāpēc nojauta lietas
apstākļus. Un patiesi - braukšanas instruktors tai brīdī svinēja
sievasmātes jubileju.
Vienā
brīdī viņš bija piecēlies no galda, aiztenterējis uz mazmājiņu,
izņēmis telefonu un, mēles galu no mutes izbāzis, mēģinājis
uzdrukāt ziņu. Bet jau pēc “k” burta uzbakstīšanas nejauši
nospieda nepareizo pogu, un ziņa nosūtījās. Un pēc tam telefons
iekrita podā. Vienas vienīgas bēdas un nelaimes.
Jānika
par šīm bēdām neko nezināja. Viņa nožāvājās, izslēdza
telefonam skaņu, lai pielūdzēji netraucē naktsmieru ar savām
īsziņām, un likās gulēt.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru