Arī
Ulo iepirkās. Viņš jau kādu laiku juta, ka spilvens vairs nav
riktīgs, izdilis galīgi plāns. Tas ar spilveniem notika
nepārtraukti – tikko atnes no veikala, tas ir resns un pufīgs,
bet jau pēc pusgada to var četrās daļās pārlocīt. Tas izžuva
un izkāmēja kā izbadināta govs. Protams, tas jau arī tika
badināts, tak Ulo nebija dzirdējis, ka spilveni būtu jābaro,
citādi jau viņš spilvena resnināšanas nolūkā to būtu darījis.
Tagad viņš tos tikai tos klapēja un uzbužināja, kaut gan no tā
bija maz labuma. Uz kādu mirkli jau tas piepūtās kā pāvs, taču
pietika vien uz tā uzlikt galvu, un tas saplaka kā putukrējuma
torte, uz kuras uzlikta čuguna panna.
Spilvens
Ulo bija īpaši svarīgs, jo viņš mīlēja lasīt tieši gultā,
tāpēc bija neērti, ja spilvens nebija pufīgs. Loci un rullē kā
gribi, vienalga plakans. Ulo nolēma pirkt jaunu.
Aizslēdzis
“Oposumu”, viņš devās uz netālo tirdzniecības centru.
Priekšā vēl vīdēja Kalju un Malles figūras, par abām nesdamas
maisiņu, kurā bija kastrolis ar sardelēm un kartupeļiem. Ulo
nogriezās ap stūri un iegāja milzīgajā tirdzniecības centrā.
Viņš
pagāja garām kurpju un veļas veikaliem, uzbrauca ar eskalatoru
otrajā stāvā un uzmeklēja spilvenu veikalu. Tur nebija neviena
cilvēka, ja neskaita blondu pārdevēju, kas tūliņ pienāca
piedāvāt palīdzību.
“Vai
es varu palīdzēt?” viņa jautāja kaut kā īpaši saldi un
uztaisīja līdz riebumam mīlīgu seju.
Ulo
viņu aizkustināti uzlūkoja. Ak kungs, cik lieliski šī meitene
iederējās veikalā! Kādā celtnicības veikalā starp naglām un
otām viņa izskatītos nepiedienīgi, arī sporta preču veikalā
tāda kaķenīte neko nepārdotu, aiz desu letes viņa izskatītos kā
princese kartupeļu laukā. Bet šeit, starp bārkšainiem
dīvānspilvniem un ar trollīšiem Muminiem rotātiem virtuves
cimdiem, puķainiem aizkariem un segām ar zaķīšiem, tā bija savā
elementā. Šķita, ka viņa pati arī ir kādas prasmīgas
rokdarbnieces uztamborēta un izšūta. Ulo juta, ka no tādas
meitenes viņš nopirktu spilvenu arī tad, ja viņam to galīgi
nevajadzētu.
“Man
vajadzīgs spilvens,” viņš teica.
“Ak,
spilvens!” meitene nopriecājās. “Spilvenu mums ir daudz.”
Viņas
seja iemirdzējās, un viņa pakampa pirmo paraugu, gaišzaļu dīvāna
spilvenu, kuram abās pusēs bija attēlots jenots.
“Vai
šo?” viņa nerātni jautāja un piespieda spilvenu savām cirtām,
gluži kā mācīdama Ulo apieties ar jenotspilvenu.
“Nē,
šo ne,” Ulo atteica, un viņa seja neviļus savilkās smaidā.
“Parastu spilvenu, uz kā gulēt.”
“Uz
kā gulēt...” pārdevēja atkārtoja tādā tonī, it kā Ulo būtu
pateicis kaut ko sevišķi asprātīgu un draiskulīgu. “Tādu
spilvenu, ar ko var gulēt...”
Viņa
meklējoši pavērās apkārt.
“Tur
laikam ir tādi spilveni,” Ulo norādīja uz telpas otru galu. “Kā
šķiet...”
“Tieši
tā!” meitene paslavēja un neliekuļotā dedzībā piemetināja
“Vai iesim paskatīties?”
“Iesim!”
Ulo piekrita, jusdamies, it kā dotu piekrišanu uzaicinājumam uz
randiņu.
Viņi
piegāja pie spilveniem, un meitene iesaucās medainā balsī:
“Te
tie ir. Mīksti, mīksti dūnu spilveni. Uz tiem būt patiesi saldi
sapņi.”
“Es
gribētu iespējami lielu,” Ulo paskaidroja.
“Protams!”
meitene skaļi iesaucās. “Jo lielāks spilvens, jo labāk. Es arī
mīlu gulēt uz lieliem spilveniem. Tas ir tik ērti.”
Viņa
uztaisīja tādu seju, it kā kostu šokolādē.
“Galvenais,
lai tas nesaplok,” Ulo piebilda. “Man kaut kā neveicas, jo visi
spilveni saplok. Sākumā visi ir lieli kā šie, bet pēc laika tiem
iziet gaiss. Vai tie ir dūnu spilveni vai baloni?”
Meitene
iesmējās tik dzidri kā zvārgulītis.
“Nekādi
baloni!” viņa teica. “Patiešām īsti dūnu spilveni! Lieliski
un ērti.”
Viņa
uztaisīja kaķēna seju. Ulo blenza viņā kā brīnumā. Kā gan
parasts gājiens uz veikalu var piedāvāt tādu piedzīvojumu! Viņš
negribēja, ka tas beigtos...
“Es
tad paskatīšos šos,” viņš teica.
“Skatieties,
skatieties!” pārdevēja piekrita. “Varat arī aptaustīt.”
Viņa
paņēma no plaukta vienu spilvenu un papliķēja to.
“Tik
mīksts!” viņa liegi noteica. “Uz tāda būs vissaldākie sapņi.
Pamēģniet!”
Viņa
padeva spilvenu Ulo. Viņš to satvēra un paspaidīja. Pārdevēja
atkal iesmējās, it kā Ulo darītu ko nerātnu.
“Šo
spilvenu patiešām ir labi apkampt,” viņa teica murrājoši.
“Gluži kā lāci.”
Ulo
bija gatavs noticēt, ka šī meitene vēl guļ ar lāčiem. Viņš
apmierināts pamāja.
“Šito
tad es ņemu.”
“Lieliski!”
nopriecājās pārdevēja un pašķieba galvu. “Tad ejam uz kasi?”
“Kā
gan es varu atteikties no šāda priekšlikuma,” Ulo atbildēja, un
viņa sirds vai kusa.
“Vai
varbūt tomēr vēl ko gribat?” meitene turpināja tādā pašā
tonī. “Varbūt jums vēl vajag arī spilvena pārvalku?”
Viņa
piegāja pie veļas plaukta.
“Piemēram,
šo ar pienenēm,” viņa piedāvāja. “Nu dikti smuks.”
“Nezinu
gan, vai tad vīrietim piestāv spilvendrāna ar pienenēm?” Ulo
šaubījās.
“Kāpēc
ne?” pārdevēja atteica un skatījās ar savu kaķēna skatienu.
“Vīrietis var gan pirkt spilvendrānu ar pienenēm, lai viņa
meitenei patīk.”
“Bet
man nav meitenes,” Ulo ar nožēlu noteica.
“Kā
tad tā?” pārdevēja nodvesa.
“Es
jau esmu vecs.”
“Kas
par blēņām!” viņa atkal izplūda smieklos. “Vīrieši nekad
nepaliek veci.”
“Oho!”
Ulo nopriecājās. “Tās nu gan ir labas ziņas!”
“Jā!”
Pārdevēja pamāja ar blondo galviņu. “Nepaliek! Tā ka pērciet
vien droši pieneņu spilvendrānu! Vai varbūt vēlaties ābolu? Re,
cik smuki sarkani āboli!”
“Uz
tādiem jau nevar gulēt, tūlīt gribēsies iekosties,” Ulo
prātoja.
“Nē,
iekosties gan nedrīkst!” meitene šķelmīgi noteica. “Tie ir
tikai priekš skatīšanās!” Ulo uz mirkli likās, ka meitene
runātu par sevi, jo viņam tiešām bija uznācis kārdinājums
pataustīt, vai šis mīlīgais radījums ir īsts, vai tikai iztēle.
Bet pareizi, jāaprobežojas tikai ar skatīšanos, pārāk skaistas
lietas var saplīst, ja tās aiztiek.
“Te
ir vēl viena, tumši zila ar zvaigznītēm,” viņš teica.
“O,
jā!” meitene nopriecājās. “Tā ir patiešām skaista. Nakts
debesis, tik romantiski. Un paskatieties, kas ir otrā pusē! Maziņš
Une-Mati!”
Viņa
uzvaroši pagrieza otru pusi pret Ulo, un tur bija mazs rūķis ar
maisu. Viņš izskatījās tik smieklīgs, ka Ulo iespurdzās.
“Jā,
to es ņemu,” viņš teica.
“Protams!”
pārdevēja bija apmierināta ar izvēli. “Man arī patīk šitas
Une-Mati, viņš ir tik apburošs. Es tūliņ iesaiņošu!”
Viņa
paņēma no letes apakšas lielu iepirkumu maisu.
“Te
varēs ielikt arī spilvenu,” viņa teica. “Jau šovakar varēsit
likties gulēt uz jaunā spilvena ar spilvendrānu. Saldus sapņus!”
Ulo
samaksāja, un pārdevēja ieveva viņam maisu.
“Nāciet
atkal,” viņa gandrīz pavedinoši sacīja.
“Varbūt
nākšu katru dienu,” Ulo atbildēja.
Meitene
atkal smējās savus sudraba smieklus.
“Kāpēc
ne! Mums ir daudz labu mantu. Esam atvērti katru dienu, laipni
gaidīti!”
Ulo jau bija tuvu
tam, lai pajautātu, vai viņa strādā katru dienu un bez aplinkiem
palūgtu iedot telefona numuru, tomēr pēdējā brīdī attapās un
apreibis izgāja no veikala.
Viņš apgāja ap
stūri un palika stāvam. Nē, nu patiesi, kas par lietu? Iemīlējies,
vai? Interesanti, vai viņa tā ar visiem... Viņš ieraudzīja kādu
sievieti ieejam veikalā un piegāja tuvāk, lai dzirdētu balsis.
Sieviete gribēja
nopirkt draudzenei dāvanu. Meitene tūliņ sāka savu murrāšanu:
“Varbūt,
piemēram, šos virtuves cimdus? Vai nav feini? Ar sunīšiem...
Paskat, cik mīlīgs ar ausīm! Un šitas? Šitas ir visburvīgākais!
Ņemsiet? Vai varu lūgt jūs uz kasi? Nu tad ejam!”
“Viņa tāda
vienkārši ir,” Ulo nodomāja. “Tas nebija speciāli man par
godu. Bet es tomēr tur iešu atkal. Ir taču patīkami, kad pakutina
zem zoda. Man bija pilnīgi tāda sajūta.”
Viņš ar savu
spilvena maisu devās uz māju pusi. Dostojevska “Idiots” vēl
nebija cauri, un viņš jau domās izbaudīja mierīgu vakaru ar
grāmatu un jauno spilvenu. Bet blondā pārdevēja joprojām bija
prātā, un Ulo mēģināja iztēloties, kādas būtu attiecības ar
šādu sievieti.
Tas likās kaut kā
tik vilinoši. Bet jo ilgāk Ulo par to domāja un jo vairāk
attālinājās no tirdzniecības centra, jo mazāk viņam šķita, ka
tādas attiecības būtu kaut kas labs. Cik gan daudz uzmanības
prasītu tāds kaķēns! Cik ļoti būtu jāpiepūlas, lai tādu
aplidotu! Jāpērk puķes, jāvadā uz restorāniem un uz kino, velns
viņ zin, uz kurieni vēl. Jāved ceļojumā uz siltajām zemēm,
rokās sadevušamies, jāstaigā gar jūras krastu. Un neba nu šī
cālīte ir izņēmums, viņas visas jau tādas. Gan jau tā Eve,
kuras numurs joprojām glabājās viņa telefonā, nebija citāda.
Tai reizē bija labi tāpat, un alkohols palīdzēja, bet citā reizē
ar to vairs nepietiks. Pirmā reize bija nejaušs gadījums, citā
reizē jau jāplāno, jādefinē mērķis. Bet viņam jau tāda
nebija. Viņa vienīgais mērķis bija gūt jaukas sajūtas,
atpūtināt galvu uz spilvena, pabūt vienam un mierā pēc garās
dienas “Oposuma” dzērāju kompānijā.
Viņš izņēma
mobilo no kabatas un izdzēsa Eves numuru.
Viņam to
nevajadzēja. Viņš nekad nezvanīs tai sievietei. Uz spilvenu bodi
viņš varbūt vēl kādreiz aizies, varbūt arī nē, bet viņš tai
pārdevējai telefonu neprasīs un kafiju dzert neaicinās. Vienkārši
paskatīsies. Gluži kā uz skaistu tūrisma pastkarti veikalā, kuru
mājās nest nav jēgas.
Viņš labāk sāka
domāt par kņazu Miškinu, Rogožinu un Nastasju Filipovnu. Šī
nelaimīgā un lepnā sieviete viņam likās daudz interesantāka
nekā tās, ko varēja satikt kafejnīcā vai veikalā. Ja vien tādu
satiktu! Tomēr patiesībā – ko gan viņš ar tādu Nastasju
Filipovnu iesāktu? Skaidrs, ka viņai līdzi nāktu virkne
sarežģījumu un neērtību.
Galu galā, viņš
jau ir bijis precējies, tā ka ar to pietiek.
Ulo apdomāja. Drīz
ar “Idiotu” būs cauri, ko ņemt nākamo? Jāpaskatās plauktā.
Maiss rokā bija
liels, bet viegls.
Turpinājums sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru