Padzēris
rīta kafiju, Imanuēla kungs devās uz tirgu.
Viņam
bija ieplānots nopirkt atraitnīšu stādus savai puķukastei, kas
bija piestiprināta zem loga. Arī tāpat, bez puķēm, bija jauki
skatīties pa logu, bet caur puķēm skats uz ielu bija vēl
mīlīgāks. Vasarā ziedos sanēja bites, reizēm nolaidās kāds
tauriņš. Tas pēc Imenuēla kunga domām bija ļoti skaisti.
Uz
tirgu varēja aiziet kājām, bet varēja arī pāris pieturu
nobraukt ar tramvaju, un Imanuēla kungs izvēlējās otro variantu,
vienkārši prieka pēc. Viņš ilgi nebija braucis ar tramvaju, un
sabiedriskais transports viņam patika, tur varēja redzēt vairāk
cilvēku nekā pa logu. Imanuēla kungs ļoti labprāt vēroja
cilvēkus, un sabiedriskais transports šim nolūkam bija piemērots.
Braucēju
nebija daudz, un Imanuēla kungs apsēdās blakus apaļīgai kundzei
melnā mētelī. Kā jau vasaras sākumā, cilvēki bija apģērbušies
dažādi – vieni bija jau no skapjiem izvilkuši vasaras drēbes un
drosmīgi tās uzvilkuši, citi vēl nebija šķīrušies no mēteļiem
un zābakiem. Pirmajiem bija auksti, otrajiem karsti. Kundze melnajā
mētelī atpogāja tā pogas, un Imanuēla kungs redzēja, ka apakšā
vēl ir vilnas džemperis.
“Šitajā
laikā nekad nevar saprast, ko vilkt mugurā,” kundze nopūtās.
“Vakar izgāju vienā jakā un apsaldējos, šodien sviedri līst
pār muguru.”
Imanuēla
kungs saprotoši pamāja. Viņš jau bija pieradis, ka cilvēki
tramvajos vai autobusos uzsāka ar viņu sarunu. Imanuēla kungā
bija kaut kas, kas raisīja uzticību, viņš šķita kā sens
paziņa, kura vārds ir gadu gaitā aizmirsies, bet ar kuru tomēr
tik labi runāties, it kā būtu šķīrušies tikai vakar. Arī
kundze melnajā mētelī sāka pļāpāt, stāstīja, ka dodoties uz
tirdzniecības centru nopirkt mazmeitai dzimšanas dienā Bārbiju un
ka mūsdienās lelles viņasprāt esot briesmīgas.
“Vai
ne, ka tad kad mēs ar jums bijām jauni, lelles bija kā mazas
princeses rozā kleitās un lokainiem matiem,” viņa kavējās
atmiņās. “Mīlīgas lūpiņas. Bet tagad kaut kādi briesmoņi.
Kaut vai tās ar milzu galvām, tā vien liekas, ka tām lellēm kaut
kāda baisa slimība. Zināt tās ūdensgalvas? Cik šausmīgi
nedabiski, bet bērniem patīk. Es nesaprotu, kas tur ko patikt! Bet
tagad ir vēl trakāk, tagad lellēm ir ragi pierē un aste pakaļā!
Mazbērns man skaidri palūdza – vecomamm, nopērc man velna
meiteni! Iedomājieties – velna meiteni! Viena šausmone viņai jau
ir, vampīrs ar ilkņiem mutē un sarkanām acīm, pilnīgi šausmas!
Kā tad tādu pa nakti lai apkampj, tak briesmone!”
“Gan
jau bērns no viņas nebaidās,” Imanuēla kungs prātoja.
“Oi,
viņa, protams, ne. Viņi tagad ne no kā nebaidās. Bet nē, meloju.
Kad aizbraucām uz laukiem un tur ieraudzīja vistu, iebēga istabā
un ārā iet vairs neuzdrošinājās. Vai nav dīvaini – no vistas
baidās, bet vampīrus un velnus apkampj! Agrāk neviens bērns no
vistām nebaidījās.”
“Nu
un tad jūs pirksiet mazmeitai to velna meiteni?” jautāja Imanuēla
kungs.
“Kur
tad es likšos, protams, ka pirkšu,” kundze nopūtās. “Bērns
taču lūdza, parādīja man pat bildi ar to ķēmu. Palūgšu
veikalā iepakot, mājās ielikšu skapī, lai man nav jāredz. Vai
jums ir mazbērni?”
Imanuēla
kungs papurināja galvu.
“Bet
sieva vismaz ir? Arī nav? Bet kā tad jūs iztiekat? Vīrieša
cilvēkam vienam ir grūti? Kas tad jūs pabaro un drēbes mazgā?
Esat tak simpātisks kungs.”
“Varu
iztikt,” Imanuēla kungs iesmējās. “Pats vāru, pats mazgāju.
Tagad braucu uz tirgu pirkt puķes.”
“Sievas
kapam?”
“Nē,
puķu kastei pie loga.”
“Jūs
gan esat lielisks vīrietis, mīlat puķes! Vīrieši parasti par
puķēm nerūpējas, mans nelaiķa vīrs vienmēr, kad noliku puķu
vāzi uz galda, teica, lai vācu to sienu prom, mums tak ne govju, ne
zirgu nav. Citādi bija labs vīrs, bet no puķēm nekā nesaprata.
Jums gan patīk puķes?”
“Patīk,”
Imanuēla kungs pamāja. “Bet nu man jākāpj ārā, tirgus jau
klāt. Jauku dienu, kundze!”
“Jums
tāpat! Žēl, ka nevarējām parunāt ilgāk, bet ko var zināt,
varbūt vēl redzēsimies.”
“Ļoti
iespējams, kundze,” Imanuēla kungs piekrita. Viņš izkāpa no
tramvaja un teciņiem devās pāri krustojumam, jo zaļā gaisma jau
mirkšķināja. Aizvien gadījās, ka pavecākas dāmas Imanuēla
kungam sabiedriskajā transportā izteica komplimentus, reiz garākā
braucienā viņš tika pat atklāti bildināts. Vientuļš, laipns
kungs viņās modināja gan līdzjūtību, gan vēlmi ienest savā
dzīvē jaunas vēsmas piedienīga vīriešcilvēka izskatā. Viņam
bieži teica: “Vai gribat, es šad tad atnākšu pie jums iztīrīt.”
Vai arī: “Atnāciet pie manis kādreiz uz pusdienām, diviem
cilvēkiem ir vieglāk pagatavot.” Imanuēla kungs tomēr no šiem
piedāvājumiem atvairījās, taču paturēja šīs simpātiskās
sievietes prātā, lai vēlāk tās atveidotu mālā.
Tirgū
viņš negāja uzreiz pie puķu pārdevējām, bet pastaigāja apkārt
vienkārši tāpat, jo vēlāk, ar atraitnītēm somā, tas būtu
daudz neērtāk. Imanuēla kungs pamanīja pārdevēju zilā beretē,
kas iesvēra garam un tievam jauneklim kilogramu kartupeļu un teica:
“Jūs
esat tik garš, ko jūs iesāksiet ar vienu kilogramu? Labāk došu
jums divus.”
“Nu
tad dodiet divus,” jauneklis piekrita.
“Tad
ņemsiet divus? Bet ziniet – man ir trīskilogramīgi maisiņi jau
sasvērti. Varbūt ņemsiet? Ļoti labi kartupeļi, neizšķīst
vārot. Trīs kilogrami nav daudz, jums taču ir ģimene, gan jau
noēdīsiet. Jums vairāk jāēd, jūs esat tik vājš, ka vējš var
aizpūst.”
“Labi,
tad ņemšu tos trīs kilogamus,” puisis samierinājās.
“Nu
pareizi! Bet vispār man ir arī pieckilogramīgie maisi! Es skatos,
ka jums ir tik laba tirgus soma, to var pakarināt uz pleca, un jūs
aiznesīsiet mājās piecus kilo kā nieku. Nemaz nav tik smagi. Došu
piecus kilo, vai ne, citādi ko mēs te niekojamies. Tak kartupeļi
nav jau nekāds kaviārs, ko pērk pa drusciņai, kartupeļiem jābūt
mājās pietiekami.”
“Nu
ja jūs tā domājat,” garais cilvēks murmināja. “Tad ņemšu
ar to pieckilogramīgo...”
“Tā
ir vīru runa. Lūdzu! Un skābie gurķi? Man te ir divu dienu, trīs
dienu... Vai jums patīk skābāki vai mazāk skābi?”
“Nemāku
teikt,” puisis samulsa.
“Nu
bet tak nogaršojiet!” mudināja tante ar zilo bereti un nogrieza
pa šķēlei no abu veidu gurķiem. Jauneklis apēda ar domīgu sejas
izteiksmi. Patiesībā viņam vispār nebija ieplānots pirkt skābus
gurķus, bet tagad jau bija neērti atteikties.
“Nu,
kurš? Ziniet ko, es jums iedošu katra pa pieciem.”
Un
jau iekrāmēja maisiņā gurķus un pasniedza puisim.
“Lai
labi garšo! Vēl kaut ko?”
“Nē,
paldies!” viņš steidzīgi samaksāja, uzkāra somu plecā un
mēģināja iet.
Imanuēla
kungs gāja uz gaļas paviljonu. Spēcīgs vīrs ar sarkanu ģīmi
pārdeva malto gaļu, kas bija precizi viņa paša ādas krāsā –
bija pilnīgi tāda sajūta, ka viņš būtu samalis pats sevi. Viņš
pamāja Imanuēla kungam un iesaucās:
“Nu
ko, saimniek, malto gaļu?”
“Ai,
nē, es tāpat vien skatos,” Imanuēla kungs atteica.
“Kas
tur ko uz malto gaļu skatīties, nav jau meitene! Pērc tik nost,
papiņ, vakarā ēdīsi kotletes!”
Kāda
kundze piestāja un pavaicāja, vai maltā gaļa ir svaiga.
“Tik
svaiga, ka faktiski vēl dzīva!” vīrs apstiprināja. “Burtiski
skrien vēl ap leti, negrib rimties! Viena govs puse ir samalta, otra
vēl pienu dod. Pērciet, pērciet, kundze!”
“Drausmas!
Man šitās jūsu runas uzdzen šermuļus,” kundze noteica un
paņēma puskilogramu.
Beidzot
Imanuēla kungs tika līdz puķēm. Atraitnīšu bija daudz, Imanuēla
kungs izvēlējās sešus stādus dažādās krāsās.
“Šīs,
lūdzu,” viņš teica.
Pārdevēji
bija divi, vīrietis un sieviete. Sieviete paņēma stādus no
Imanuēla kunga rokām un uzsauca vīrietim: “Iedod papīru!”
“Papīru...”
vīrs lēni atkārtoja, padomāja piecas sekundes un sameklēja zem
letes avīžu žūksni.
“Nu
dod tak ātrāk!” sieviete steidzināja. “Cilvēks gaida.”
“Man
ir laika gana,” Imanuēla kungs mierināja.
Vīrs
centās paņemt vienu avīzi, taču tas nebija tik viegli, jo tās
bija salipušas.
“Ko
tu tur ņemies?” sieviete viņu strostēja.
“Nezinu,
laikam mitrumu dabūjušas,” viņš prātoja un centās palēnām
tās atdalīt.
“Dod
šurp!” Sieviete tūliņ paņēma avīzi un sāka ietīt tajā
puķes. Vīrs tikmēr iedziļinājās tajā, kas viņam bija palikusi
rokās.
“Iedod
vēl vienu!” sieviete nokomandēja. “Ko tu tur dari! Beidz
lasīt!”
“Ko?”
vīrs jautāja.
“Es
teicu, nelasi! Kas tu uz tirgu atbrauci avīzes lasīt? Tās ir vecas
avīzes tu viņas mājās esi jau simts reižu izlasījis!”
“Nē,
es tikai skatījos...” vīrs skaidroja. “Tur bija Putina bilde.”
“Ej
tu ar savu Putinu! Tu nedzirdēji, ko tev teicu – iedod man vēl
vienu avīzi!”
Vīrs
atkal nopūlējās, kamēr visa paka nokrita zem letes.
“Ak,
debess!” sieviete nošausminājās un vāca avīzes kopā. “Lūdzu
atvainojiet, kungs, ka jums tas viss jāpacieš!”
“Viss
kārtībā!” Imanuēla kungs pasmaidīja. Viņš zināja, ko
šovakar veidos. Viņš ar
prieku uzlūkoja tūļīgo vīru, kas viņam vientiesīgi atsmaidīja
pretī, gluži kā kāds liels spēļu lācis – uzlūkoja, lai
paturētu prātā sejas vaibstus. “Vecas avīzes dažkārt ir ļoti
interesantas,” viņš teica. “Es arī šad tad palasu. Tas ir
dīvaini, ka pirmajā reizē nemaz nepamani kaut ko interesantu.”
“Ak,
ziniet, viņam šitā mūžīgi, ar visām lietām... Vecas avīzes
ta var lasīt, cik uziet, bet ne jau tirgū, kad klients gaida! Viņš
man mūžīgais tūļa. Par puķēm jau viņš rūpējas labi, caurām
dienām kašājas pa dārzu, un augi viņu mīl, aug griezdamies. Bet
ņemt viņu līdzi uz tirgu... nekādas jēgas. Šī ir pēdējā
reize. Trīs sešdesmit, lūdzu.”
Imanuēla
kungs sameklēja naudasmakā piecīti un speciāli pasniedza to
vīrietim, lai redzētu, ko viņš darīs.
“Ahāā...”
vīrs noteica un domīgi uzlūkoja banknoti. “Pieci eiro... Un
jāmaksā bija trīs sešdesmit... Tad sanāk... Viens... divi...
trīs... un četri un pieci. Tad jāizdod – viens... divi...
trīs... un sešdesmit centi... Tad sanāk... mīnus četrdesmit...
Trīs sešdesmit atpakaļ.”
Viņš
mirkli pārdomāja.
“Nē,
trīs sešdesmit jūs iedevāt...” viņš pablenza uz piecīti.
“Nē, jūs devāt piecus... Man rokā ir pieci eiro... Tas nozīmē,
ka jāizdod...”
“Eiro
četrdesmit,” sieviete nikni teica un iedeva Imanuēla kungam
atlikumu. “Lūdzu!”
Viņa
paķēra piecīti no vīra rokām, kurš vēl joprojām turpināja
rēķināt, un ielika skārda kārbā.
“Pilnīgs
ārprāts,” viņa teica vīram. “Tev tak naudu rokā nedrīkst
dot! Vai jums maisiņu vajag, kungs? Tālu jābrauc? Esat ar mašīnu?”
“Ar
tramvaju,” viņš atbildēja.
“Tad
es ielikšu maisiņā,” sieviete izlēma un ielika avīzē ietītos
stādus rozā maisiņā. “Paldies par pirkumu, nāciet atkal!”
“Visu
labu!” vīrs pieklājīgi piebilda. Pēc mirkļa viņa acīs
parādījās satraukums, viņš sāka māt jau promejošajam Imanuēla
kungam un iesaucās:
“Bet
puķes! Vai tad puķes neņemsiet? Tās... atraitnītes...” Viņš
norādīja ar pirkstu uz sev priekšā esošo atraitnīšu kasti.
“Ak
dievs, vai tad tu neredzēji, ka es pati savām rokām ietinu sešus
stādus un ieliku maisiņā?” sieva izmisa. “Viss kārtībā.”
“Ā,
viss kārtībā...” vīrs nomierinājās. “Nu tad jauki.”
Viņš
stāvēja un draudzīgi smaidīja. Imanuēla kungs uzlūkoja viņu ar
patiesu cieņu un devās mājup, lai atlikušo dienu pavadītu,
stādot atraitnītes un viedojot kārtējo māla figūriņu.
Turpinājums sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru