trešdiena, 2015. gada 11. novembris

Indreks Hargla. Aptiekārs Melhiors un bendes meita (2) - fragmenti ar komentāriem


Šajā nodaļā autors mūs iepazīstina ar slaveno izmeklētāju un - kas nav mazsvarīgi - ar Tallinas ostu. Laikam tolaik tā izskatījās nedaudz savādāk nekā tagad? Šogad mums bija problēmas ar noparkošanos ostas stāvvietā. Diemžēl par šo aspektu romāna autors klusē.

2. Tallinas osta 17. septembrī, priekšpusdienā
Tallinas aptiekārs Melhiors Vakenstēde jau gandrīz pusgadu varēja sevi saukt par rātes aptiekāru. Tas bija martā, kad viņš ieradās rātsnamā, parādīja savu naudu un apliecinājuma rakstu, un vienošanās uzmetumu, kuru viņš, vadoties pēc sava sen mirušā tēva norādījumiem un no Lībekas pasūtītās kopijas, bija uzrakstījis. Un šo papīru no visām pusēm izpētījusi, rāte bija piekritusi Melhiora piedāvājumam, ka pilsēta nopērk no viņa Akas ielas namu, samaksājot pieklājīgu daudzumu sudraba, un tad viņam atkal to izīrē, pati uzņemoties turpmākos izdevumus, kas saistīti ar aptiekas nama uzturēšanu: logu iestiklošanu, jaunu durvju ielikšanu un caurā jumta salabošanu. Toties Melhiors katru mēnesi maksā īri un tur savu aptieku tādu, kā prasa rātes dakteris un pilsētas noteikumi. Viņš katru gadu sūta rātskungiem cepumus, klaretus un konfektes, kā tagad dokumentā bija ierakstīts, ārstē sasirgušos pēc daktera norādījumiem un vispār dara visu, kas pēc Lībekas ieražām paredzēts, un pie kā viņam palīdz Dievs tas Kungs. Tas nozīmēja, ka pēc gadiem desmit Melhiors var sev nopirkt krietni lielāku māju – tā vismaz rādīja viņa aprēķini – un to tad viņš varēs nodot saviem bērniem kopā ar aptiekāra amatu, ja kāds no viņiem to vēlēsies. Un varbūt viņa dēls spēs pierunāt rāti, lai tā aptiekas vajadzībām nopērk to namu rātslaukuma stūrī, blakus svaru mājai un karātavām, kuru jau Melhiora tēvs bija noskatījis kā vispiemērotāko rātes aptiekai.
Bet pagaidām Melhiora līgumu bija parakstījis rātskungs un rakstvedis, un šis līgums paredzēja, ka aptieka ir rātes īpašums un tādējādi Melhiors bija rātes amatpersona. Viņš vismaz daļēji bija piepildījis sava tēva sapni.
Protams, rāte ņēma vērā arī to, ka Melhioram bija nopelni tās priekšā. Tikai pateicoties viņa palīdzībai, tika saņemti ciet slepkavas, kas bija nogalinājuši pilsētas iedzīvotājus vai augstus viesus. Ar Melhiora palīdzību tika atklāti drūmākie noslēpumi – tiesa gan, dažs labs jau būtu gribējis, lai tie uz visiem laikiem paliktu apslēpti. Tak to neviens nevarētu noliegt, ka, pateicoties Melhioram, pilsētas gaiss bija tīrāks un ļaunuma bija kļuvis mazāk. Gluži kā Melhiora maisītās zāles palīdzēja dziedēt pilsētnieku miesas kaites, tāpat viņa padomi spēja izravēt nekrietnību un darīt dzīvi mierīgāku un drošāku.
Melhiors bija sev vairākas reizes jautājis, kāpēc viņš to dara. Kas viņam liek savu un dažreiz arī savas ģimenes dzīvi pakļaut briesmām, lai tvarstītu noziedzniekus ? Un atbilde bija ļoti vienkārša – pilsētas gaisam jābūt tīram, lai viņa bērniem būtu labāk dzīvot. Viņš mīlēja Tallinu un ticēja, ka Tallina viņu arī mīl. Ai, par to viņš bija pārliecināts, ka šī pilsēta prot mīlēt, ka tā ir dzīva, ka tai ir savas domas, savi sapņi un savas bailes. Pagaidām pilsēta vēl bija jauna, taču tā augs un kļūs gudrāka, un Melhiors gribēja piedalīties tās izaugsmē.
Bet vēl kaut kas bija.
Vēl kaut kam bija jābūt, viņam bija tāda sajūta.
Viņa tēvs, pēc vārda arī Melhiors, kā Vakenstēdu dzimtā kopš seniem laikiem bija pieņemts, bija mācījis ienīst slepkavas. Un vēlāk viņš no rātes rakstveža Blomendāla dzirdēja, ka tai laikā, kad Melhiors uzturējās Rīgā, viņa tēvs bija rātes priekšā apsūdzējis kādu tirgoni cita nožņaugšanā un spējis to arī pierādīt, tā ka šo tirgoni piespieda doties svētceļojumā uz Bari pilsētu pie svētā Nikolaja relikvijas un ziedot tai lielu sāpju naudu, taču viņš ceļā no Tallinas uz Pērnavu tika nodurts. Tēvs nebija Melhioram par to neko stāstījis, un tagad Melhiors sev jautāja, cik vēl no aptiekāriem Vakenstēdēm bija ķēruši slepkavas un kāpēc.
Un vēl – uz nāves gultas tēvs viņam bija licis paturēt prātā vienu svēto, no kura jābaidās. Kāpēc un kuru, to tēvs vairs nebija spējis pateikt. Viņu dzimtā vienmēr bija izjutuši tikai cieņu un mīlestību pret svētajiem, un katrs Vakenstēde uzskatīja par pienākumu iemācīties visu svēto dzīvesstāstus, lūgt no viņiem svētību un aizlūgt par viņiem. Nikolajs, Viktors, Cosmas, Katrīna, Sturms un Vicilinus bija tikai daži no tiem.
Jau gadsimtiem Vakenstēdu dzimtu pa vīriešu līniju vajāja baigs lāsts, pret kuru nebija izgudrotas zāles. Vakenstēdes apguva aptiekāra amatu un meklēja palīdzību pie svētajiem, lai beidzot pārvarētu to likstu, kas viņu vīriešus iedzen kapā. Tā bija briesmīga kaite, ko dzimtas vīrieši nesa sev līdzi, un pēdējos gados arī Melhioram tā pieņēmās spēkā. Kad viņš saskaras ar sāpēm un ciešanām, ar domām par šausmām vai nāvi, viņu atkal sagrābj vecā liga. Tā brāžas virsū kā vētra, it kā liktu viņam samaksāt par visas pasaules grēkiem un paciest visas pasaules sāpes.

Es nolēmu izlaist baisās slimības detaļas. Mani tikai interesē, vai šī slimība ir reāla, vai autora fantāzija?
Melhioram šogad apritēja četrdesmit četri gadi, un viņa slimības lēkmes pēdējos gados bija kļuvušas biežākas. Viņš sargājās no tām, slēpa no draugiem, tomēr daudzi tāpat jau zināja. Un viņš pats zināja, ka nav vairs tālu tas brīdis, kad dievs aicinās pie sevis. Viņš centās par to nedomāt, jo, par to domājot, viņš tikai tuvināja sev nākamo lēkmi. Viņš vērsās ar lūgšanām pie svētajiem, kaut gan nebija pārliecināts, ka saņems atbildi. Viņš zināja, ka viņam jāsteidzas, ka nav vairs daudz atlicis, taču viņam bija jāizaudzina dēls un jāizmāca aptiekāra amatā, lai tas varētu parūpēties par māti.
Un gadu no gada viņš mēģināja atminēt, kas saista kopā šo veco kaiti, svētos un to, ka Vakenstēdes tvarsta slepkavas. Patiesībā tā bija tāda pati mīkla kā tās, ko viņš risināja pilsētas labā, tikai šeit vēl viņam bija jāizprot sava loma. Un joprojām viņam vēl nebija atbildes.
Bet šodien viņš stāvēja Tallinas ostā kā bija stāvējis daudzus gadus, jo aptiekāra amatā viņš pelnīja savu maizi, tas bija darbs, ko viņam bija paredzējis viņa tēvs un par ko viņš bija devis pilsētai zvērestu. Pirmkārt un galvenokārt viņš bija Tallinas aptiekārs. Pavasarī viņš bija apkopojis pasūtāmo preču sarakstu un nosūtījis to uz Lībeku tirgoņa Pētera Helfritša biedrībai. Tad nu visu vasaru pēc šī saraksta vāca kopā zāles, garšvielas un citas pasūtītās mantas, un šorīt viņš saņēma ziņu, ka sen gaidītais kuģis nu beidzot ir sasniedzis ostu un tajā ir arī divas lādes aptiekāram. Rēķins esot pie Helfritša, ar kuru viņam vēlāk pašam būs jānorēķinās. Un vēl viņam teica, ka jāpateicas dievam, ka tas kuģis vispār nonāca līdz Tallinai.
Ostmalā sakarā ar kuģa pienākšanu valdīja liela rosība. Tirgonis Pēters Helfritšs bija klāt pats, kā arī vēl vairāki citi tirgoņi. Un no kuģa apkalpes, nesēju, krāvēju un ormaņu runām Melhiors dabūja dzirdēt, kā viss noticis. Septembra sākumā no Lībekas uz Tallinu devās piecu kuģu konvojs, kuru pavadīja viens Hansas sargkuģis, uz kura bija kareivji, lai aizsargātos pret laupītājiem. Taču sacēlās milzīga vētra, un daudzi kuģi jau bija uznesti uz Sāremā dienvidrietumu sēkļa. Sargkuģis nogrima, un tikai trīs vīri no tā izglābās. No pieciem kuģiem trīs tika aizdzīti uz dienvidiem un vētrā bija stipri cietuši. Kapteiņi uzskatīja, ka, ja dievs dos, tad tiem izdosies sasniegt Rīgas līci un īpašas veiksmes gadījumā pat Rīgas ostu, kur tos tad nāksies lāpīt un remontēt. Divi pārējie kuģi ar lielām mokām bija spējuši izvairīties no Sāremā sēkļa un kādā līcītī spējuši pārlaist vētru. Tiesa gan, tūliņ bija klāt piekrastes ļaudis, šiem zemniekiem kaut kādas Lībekas tiesības bija pie vienas vietas, un viņi uzskatīja, ka tas, ko vētra krastā atnesusi, ir viņu guvums. Kuģa komanda raidīja uz viņiem arbaleta bultas un sagaidīja bīskapa kareivjus, kuri piekrastes ļaudis izklīdināja. Tad viņiem nācās vēl pāris dienas gaidīt un labot bojājumus, un tikai tad viņi varēja burāt tālāk uz Tallinu.
Tirgoņi Helfritšs, Verdinhusens, Unsenis, Palmedags un Limpekers, kuru preces bija uz šiem kuģiem, pirms trim dienām bija saņēmuši no Rīgas ziņneša vēsti, ka divi vētrā pazudušie kuģi bija laimīgi sasnieguši Rīgas ostu, un šķiperiem bija izdevies arī saglābt lielāko daļu kravas. Daļu preču gan nācās dzīvības glābšanas nolūkos pārsviest pār bortu, un tas nozīmēja, ka tad, kad tās aizdreifēja līdz krastam, piekrastes ļaudis tās savāca sev, jo Lībekas tiesības viņi neatzina. Lībekas tiesības paredz, ka atrastās preces jānodod tuvākajam fogtam vai rātei, taču parasti neviens tā nerīkojās un, pat ja kāds pilsētas fogts par atrastajām precēm dabūja zināt, viņam nācās dalīties ar atradēju. Tāpēc nereti gadījās tā, ka dažs bīskapa vasalis sūtīja uz Tallinu pārdošanai preces, kas patiesībā nāca no tirdzniecības kuģiem. Tas nozīmēja garas tiesas prāvas bīskapijas, ordeņa un pilsētas starpā, un līdz taisnīgam spriedumam bija jāgaida vairāki gadi.
Tomēr lielākā daļa šī konvoja preču bija laimīgi sasniegušas Rīgas ostu un nu tikai bija jāgaida, kad uz turieni aizsūtīs kuģi, kurā šīs preces pārkraut, lai nosūtītu uz Tallinu. Par pārvešanu tirgoņiem, protams, būs jāpiemaksā. Tāds nu bija tas tirgoņu amats, bet viņi jau savu atpelnīs, paaugstinot pārdodamajām precēm cenu. Taču Melhioram bija smaidījusi laime, viņa abas lādes bija neskartas sasniegušas Tallinu.

Mani sajūsmināja šis viduslaiku kuģniecības apraksts. Īsta vēstures stunda. Gluži kā savām acīm visu skatīju (it īpaši jau tos piekrastes ļaudis).
Un nu Melhiors spiedās cauri pūlim, rosījās, pavēlēja un organizēja lietas tā, lai viņa lādes pirmās nonāktu uz laivas, uzpirka nesēju, krāvēju un ormani, kuru darba pienākumi bija rātes noteikumos skaidri noteikti, tāpēc viņi nereti sajutās kā lieli kungi.
Bet nu beidzot abas Melhiora lādes bija iekrautas laivā, tad viņš atrada nesēju, kas tās aiznesa un iekrāva ormaņa divričos, kurš jau bija pa nostiprināto ceļu iebraucis ūdenī un gaidīja. Viņš samaksāja ormanim un nesējam un arī vienojās ar Helfritšu par rēķina apmaksu, un laimīgi uzlūkoja savas ar teļādu klātās un kaņepju virvēm sašņorētās lādes, kas tādējādi bija pasargātas no samirkšanas. Šajās lādēs bija viņa visas ziemas peļņa, un, ja svētie viņam dos attapību un viltību – un viņi vienmēr bija devuši – tad Melhiors to vērtību trīskāršos.
Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs, kā nu tirgonis būs izpildījis viņa pasūtījumu un kā izskatās un garšo koraļļi un mūmijas esence, agaves un kāda maģistra de Girolas rožu eļļa, kā arī īpaši maisītais līdzeklis pret krītamo kaiti, kuru bija dikti slavējis rāti apciemojušais Burgundijas bruņinieks fon Veinkamps. Melhiors bija mūsdienīgs aptiekārs, kas labprāt izmēģināja visus jaunos un Tallinā līdz šim nepazīstamos medikamentus, jo aizvien tak tiek atklāts vai no tālām Austrumu zemēm atvests kaut kas jauns.

Es ceru, ka mani nekad neārstēs ar mūmijas esenci. Kaut gan - kas to lai zina, varbūt tas kādreiz jau ir noticis...
Tā ka viņš dega nepacietībā ātrāk izpētīt savu pirkumu, bet tieši tai brīdī, kad lādes bija izkrautas no ormaņa ratiem, pie viņa piesteidzās rātes tiesas kalps un teica: “Godājamais Melhiora kungs, man jums jānodod ziņa no tiesas kunga Vencela Dorna, ja vien jums ir brītiņš laika, viņš jūs gaida sprediķotāju brālības infirmāriumā. Tur ir nogādāts kāds smagi ievainotais, kuru gribēja nogalināt, viņa dzīvība karājas mata galā, un ar viņu ir saistīts kāds noslēpums...”

Nu kāpēc nodaļa beidzas visinteresantākajā vietā?
 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana