Ir jauka vasaras diena, stāvu Baltijas stacijā1.
Uz ielām ir visai kluss, kā jau svētdienā, visi uz laukiem, pat
baložus neredz. Tāda diena, kad mājās sēdēt būtu grēks, bet
pilsētā nekā prātīga tāpat nav, ko darīt. Klausos pa radio
šausmīgo igauņu mūziku, kad pēkšņi kāds atrauj vaļā mašīnas
durvis, un tajās parādās sarkanmatains vīrs pumpainos
bokseršortos. “Oi, you drivin, mate?” jautā plikais
vīrs, nosarcis līdz ausu galiem. “Yes-yes, of course,”
atbildu. Paceļu augšā sēdekļa atzveltni un iedarbinu mašīnu.
Tikmēr tips jau ierausies iekšā. Panesas riktīga alkohola dvinga,
acīmredzami šis ir kārtīgi uzlāpījies un burtiski trīc, par
spīti karstajam laikam.
“Nu tā... Kur braucam?” nopētu vēlreiz
dīvaino vīru. Ugunīgi sarkani mati, asinssarkanas acis,
gaišsarkana bārda, un apakšbikses ar tumšsarkanām pumpām.
Smieklīgs puisietis. Ja viņš nebūtu acīmredzamā ķezā, es
laikam smietos pilnā balsī.
“Eeee... man nav ne jausmas,” vīrs bija visai
apjucis “Kurā pilsētā mēs vispār esam?”
Nu es vairs nevaru noturēties un izplūstu
smieklos. “Tu to nopietni?” pārprasu.
“Nopietni gan. Es neko neatceros, galvā kaut
kāds faking melns caurums.”
“Tad nu gan ir bijusi drope ne pa jokam. Tu esi
Tallinā, Igaunijā. Vai iedegās kāda spuldzīte?”
“Ā, jā jā, kaut kas nāk atmiņā. Oi, nu
gan sūdi, velns. Oi-oi, nu būs ziepes.”
“Kādas ziepes?”
“Oi-oi, fak, fak. Mana sieva.”
“Kas ar sievu?”
“Mēs ar sievu atbraucām atzīmēt kāzu
jubileju. Un ar meitu, oi-oi, kādi sūdi.” Vīriņš sagrābj
galvu, it kā tā taisītos saplīst.
“Okei, tad jau laikam tiešām mēsli. Nu bet
kur tad braucam?” ieslēdzu gaitu.
“Ja es zinātu, es tak neatceros.
Dar-dar-dar-darr!”
“Auksti?”
“Nē, tā vieta bija kaut kas uz dar-dar-dar.”
“Dārza? Dārza iela?”
“Jā, laikam gan, vai tad ir tāda iela?”
“Nu ir, tepat netālu.”
“Esi čoms, aizved mani, tur jābūt kaut kādam
velna hostelim, un sieva tur noteikti jau pārgaidījusies.”
Iedarbinu atkal motoru un braucam.
“Kas tad ar tevi notika, kur drēbes?”
mēģinu pieklājīgi izprašņāt.
“Klausies, aizgājām vakariņās un tad sīkais
nogura, sieva aizveda viņu gulēt uz hosteli. Es atkal izdomāju, ka
iešu iedzeršu bārā pāris mēriņus un tur iepazinos ar kaut
kādiem tipiem, bet vot tālāk neko neatceros. Pamodos kaut kādā
velna parkā pie stacijas.”
“Nu vells, un viss ir pazudis, naudasmaks,
drēbes?” es brīnos.
“Viss, velns. Labi vēl, ka nepamodos pliku
dirsu,” vīrelis ir tuvu raudām. Iedodu viņam ūdenspudeli. Kāri
padzerās, kā jau uz kārtīgām pohām, un pateicas.
Sasniedzam Dārza ielu, braucu lēnām un rādu
viņam mājas. Piepeši vīrs atpazīst vienu pagalmu un sauc, lai
pieturu. Tur patiešām kaut kāda hosteļa šilte. Un hosteļa
priekšā stāv nikna, liela britu sieviete, rokas sānos un
pārskaitusies. Vīrs izvelk desmit eiro, kas viņam glabājās zem
apakšbikšu gumijas, un iespiež man rokā. Tad no sirds pateicas
par dzīvības glābšanu, dziļi nopūšas, ievelk plaušās gaisu
un izkāpj no auto. Pēdējā aina, ko redzu atpakaļskata spogulī,
kā sieva no visa spēka atvēzējas ar dūri un metas vīru slānīt.
Varu zvērēt, ka redzēju arī, kā šī pirms uzbrukuma ar labo
kāju spārdīja zemi kā bullis. Nabaga vīrs.
1 Stāstītājs
ir taksometra šoferis (tulk. piez.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru