svētdiena, 2016. gada 21. augusts

Alans Adojāns. Pazudis Tallinā


Ir jauka vasaras diena, stāvu Baltijas stacijā1. Uz ielām ir visai kluss, kā jau svētdienā, visi uz laukiem, pat baložus neredz. Tāda diena, kad mājās sēdēt būtu grēks, bet pilsētā nekā prātīga tāpat nav, ko darīt. Klausos pa radio šausmīgo igauņu mūziku, kad pēkšņi kāds atrauj vaļā mašīnas durvis, un tajās parādās sarkanmatains vīrs pumpainos bokseršortos. “Oi, you drivin, mate?” jautā plikais vīrs, nosarcis līdz ausu galiem. “Yes-yes, of course,” atbildu. Paceļu augšā sēdekļa atzveltni un iedarbinu mašīnu. Tikmēr tips jau ierausies iekšā. Panesas riktīga alkohola dvinga, acīmredzami šis ir kārtīgi uzlāpījies un burtiski trīc, par spīti karstajam laikam.
“Nu tā... Kur braucam?” nopētu vēlreiz dīvaino vīru. Ugunīgi sarkani mati, asinssarkanas acis, gaišsarkana bārda, un apakšbikses ar tumšsarkanām pumpām. Smieklīgs puisietis. Ja viņš nebūtu acīmredzamā ķezā, es laikam smietos pilnā balsī.
“Eeee... man nav ne jausmas,” vīrs bija visai apjucis “Kurā pilsētā mēs vispār esam?”
Nu es vairs nevaru noturēties un izplūstu smieklos. “Tu to nopietni?” pārprasu.
“Nopietni gan. Es neko neatceros, galvā kaut kāds faking melns caurums.”
“Tad nu gan ir bijusi drope ne pa jokam. Tu esi Tallinā, Igaunijā. Vai iedegās kāda spuldzīte?”
“Ā, jā jā, kaut kas nāk atmiņā. Oi, nu gan sūdi, velns. Oi-oi, nu būs ziepes.”
“Kādas ziepes?”
“Oi-oi, fak, fak. Mana sieva.”
“Kas ar sievu?”
“Mēs ar sievu atbraucām atzīmēt kāzu jubileju. Un ar meitu, oi-oi, kādi sūdi.” Vīriņš sagrābj galvu, it kā tā taisītos saplīst.
“Okei, tad jau laikam tiešām mēsli. Nu bet kur tad braucam?” ieslēdzu gaitu.
“Ja es zinātu, es tak neatceros. Dar-dar-dar-darr!”
“Auksti?”
“Nē, tā vieta bija kaut kas uz dar-dar-dar.”
“Dārza? Dārza iela?”
“Jā, laikam gan, vai tad ir tāda iela?”
“Nu ir, tepat netālu.”
“Esi čoms, aizved mani, tur jābūt kaut kādam velna hostelim, un sieva tur noteikti jau pārgaidījusies.”
Iedarbinu atkal motoru un braucam.
“Kas tad ar tevi notika, kur drēbes?” mēģinu pieklājīgi izprašņāt.
“Klausies, aizgājām vakariņās un tad sīkais nogura, sieva aizveda viņu gulēt uz hosteli. Es atkal izdomāju, ka iešu iedzeršu bārā pāris mēriņus un tur iepazinos ar kaut kādiem tipiem, bet vot tālāk neko neatceros. Pamodos kaut kādā velna parkā pie stacijas.”
“Nu vells, un viss ir pazudis, naudasmaks, drēbes?” es brīnos.
“Viss, velns. Labi vēl, ka nepamodos pliku dirsu,” vīrelis ir tuvu raudām. Iedodu viņam ūdenspudeli. Kāri padzerās, kā jau uz kārtīgām pohām, un pateicas.
Sasniedzam Dārza ielu, braucu lēnām un rādu viņam mājas. Piepeši vīrs atpazīst vienu pagalmu un sauc, lai pieturu. Tur patiešām kaut kāda hosteļa šilte. Un hosteļa priekšā stāv nikna, liela britu sieviete, rokas sānos un pārskaitusies. Vīrs izvelk desmit eiro, kas viņam glabājās zem apakšbikšu gumijas, un iespiež man rokā. Tad no sirds pateicas par dzīvības glābšanu, dziļi nopūšas, ievelk plaušās gaisu un izkāpj no auto. Pēdējā aina, ko redzu atpakaļskata spogulī, kā sieva no visa spēka atvēzējas ar dūri un metas vīru slānīt. Varu zvērēt, ka redzēju arī, kā šī pirms uzbrukuma ar labo kāju spārdīja zemi kā bullis. Nabaga vīrs.
1 Stāstītājs ir taksometra šoferis (tulk. piez.)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru