Imanuēla kungs bija
visu vakaru noņēmies ar jaunas figūriņas gatavošanu, un nu tā
beidzot bija gatava. Viņš bija mālā izveidojis tieviņu meiteni,
kas stipri līdzinājās Sandrai. Meitenei klēpī bija mazs
ēzelītis, ar pieneni mutē. Imanuēla kungs nolika jauno figūriņu
plauktā, blakus skulptūriņai, kas attēlo vecu un apaļu sievieti.
Tā arī bija visai svaiga, tikai nedēļu veca un visādā ziņā
atgādināja Malli.
Imanuēla kungs
iegāja virtuvē, uzlika vārīties kafiju, atvēra logu un izliecās
pa to, lai lūkotos ārā.
Imanuēla kungam
mājās nebija televizora, šo uzdevumu pildīja logs, no kura
pavērās skats uz ielu. Protams, nevarētu apgalvot, ka uz ielas
kaut kas daudz notiktu, prasīgam cilvēkam skatīšanās pa logu
noteikti šķistu garlaicīga un vienmuļa. Ar krimināl- vai
piedzīvojumu seriāliem iela noteikti nespētu konkurēt, tur ne
kāvās, ne šaudījās, mašīnas nedzinās viena otrai pakaļ un
nesaskrējās. Bieži gadījās, ka ilgu laika sprīdi uz ielas
neparādījās ne dvēseles. Bet Imanuēla kungs par to neraizējās,
viņš ar savu televizora aizvietotāju bija ļoti apmierināts un
prata baudīt arī visai notikumiem nabadzīgu bildi. Vakaros viņš
aizvien atbalstīja elkoņus uz palodzes, galvu atbalstīja rokā, un
varēja tā sēdēt stundām ilgi. Vasarā atvērtā logā, ziemā
caur stiklu.
Kafija sāka
vārīties, un Imanuēla kungs ielēja sev lielu krūzi, pievienodams
pienu un cukuru. Lēnītēm malkodams kafiju, viņš sēdēja pie
loga un vēroja apkārtni.
Iela bija klusa.
Pāris baložu tekalēja pa rensteli. Viens no tiem bija tēviņš,
kas krūtis izriezis, mēģināja pavest mātīti, bet mātītei it
nemaz nerūpēja tēviņa krūšu izliekums un liegā grudzināšana,
bet gan drupaču knābāšana. Tēviņš darīja, ko spēja, grozījās
ap mātīti, dejoja un aizvien vairāk piepūtās, bet, redzēdams,
ka neviens triks nepalīdz, atgriezās parastajā stāvoklī un arī
atsāka ēst.
Kāds lēnām nāca
pa ceļu. Tas bija Voremē, kas atgriezās no teātra. Viņš
staigāja, rokas uz muguras salicis, laiku pa laikam apstādamies, ja
pamanīja ko uzmanības vērtu. Piemēram, ilgi un pamatīgi aplūkoja
lietus notekcauruli, vispirms no tuvuma, tad pāri ielai no attāluma,
tad atkal no tuvuma, tad atzinīgi pamāja ar galvu un gāja tālāk.
Imanuēla kungs viņu vēroja pa logu un, kad Voremē pienāca klāt,
pasveicināja.
“Labvakar!”
Voremē atbildēja un apstājās. “Vai nav jauks pavasara vakars?”
“Ir gan,”
Imanuēla kungs piekrita. “Ļoti labs vakara pastaigai.”
“Es nāku no
teātra,” paskaidroja Voremē. “Izcili laba izrāde bija, varēja
raudāt un varēja smieties. Ārkārtīgi daudz iespaidu. Kaut vai
piemēram tas, kas notiek garderobē – kā visi dabū atpakaļ
katrs tieši to pašu mēteli, ko pirms izrādes nodeva! Kāda
izveicība no garderobistu puses! Es stāvēju un apbrīnoju to kā
īstu mākslu.”
“Tak apmeklētāju
drēbes atrod pēc numuriem,” teica Imanuēla kungs.
“Jā jau jā, bet
kas tad ir numurs?” jautāja Voremē. “Numurus var sajaukt,
skaitļu pasaule ir noslēpumaina. Skaitļu ir bezgalīgs daudzums,
katram skailim var pievienot vēl vienu, tad vēl vienu un vēl. Gala
nav! Iedomājaties? Es domāju, ka ne, cilvēki to nespēj aptvert.
Bet garderobē nepalika neviens mētelis, manējais arī ne. Vienmēr,
kad eju uz teātri un atdodu savu mēteli, domāju, vai tiešām to
pašu mēteli pēc izrādes beigām dabūšu atpakaļ? Un katru reizi
esmu dabūjis. Ziniet, tas tik bija varens skats!”
“Vai jūs kafiju
nevēlaties?” iejautājās Imanuēla kungs. “Tikko uzvārīju.
Vēlaties, es jums ieliešu vienu krīzīti?”
“Ar prieku,”
Voremē atbildēja. “Silta kafija vienmēr nāk par labu.”
“Vai pieliet pienu
arī?” “jautāja Imanuēla kungs. “Un cukuru?”
“Būtu ļoti
pateicīgs,” atteica Voremē. “Pienu vienmēr dzeru labprāt,
piens ir dzīves pamats. Un cukurs ir kā mazs dārgakmens. Vai jūs
esat kādreiz papētījis uz galda nobirušu cukura graudiņu? Tas ir
kā mazītiņš, balts dārgakmens. Kad saule tajā iespīd, tas
žilbinoši viz.”
“To es neesmu
redzējis,” Imanuēla kungs atzinās, padodams pa logu kafijas
krūzīti.
“To jau ir grūti
redzēt, cukura graudiņš ir ārkārtīgi maziņš,” Voremē
paskaidroja. “Mums apkārt ir daudz sīku brīnumu, mēs tos
vienkārši neievērojam. Kā es nožēloju, ka neesmu tik mazs kā
skudra!”
“Kālab tā?”
“Bet
iztēlojieties, kāda neparasta pasaule tad pavērtos manām acīm!
Šodien pat nāku no teātra, eju lēnītiņām pa ietvi un pie sevis
prātoju – kas gan notiek zem manām kājām! Ja vien es to zinātu,
ja tik es varētu piedalīties šajā dzīvē! Es redzēju, ka viena
skudriņa skrēja man pa priekšu un apstājās, lai tai neuzkāpju.
Varēju to aplūkot, bet es jau esmu vecs, redze vairs nav laba –
un es to pazaudēju no acīm. Tā es paliku neredzējis neparasto
skatu.”
“Tas nekas, arī
cilvēkus ir interesanti vērot,” teica Imanuēla kungs.
“Tas tiesa,”
piekrita Voremē un iedzēra kafiju. “Pēc izrādes skatījos, kā
cilvēki iziet no teātra un prātoju – viņi visi iet, galvu
pacēluši, pretim saviem piedzīvojumiem! Ko tik tie nevar piedzīvot
ceļā uz mājām! Izrādē piedzīvotie iespaidi sajaucas ar
jaunajiem, un tie nāk aizvien tuvāk, gluži kā viļņi jūrā, kas
nekad nebaidzas.”
“Tas ir ļoti
interesanti, ko jūs sakāt. Varētu padomāt, ka cilvēki pēc
teātra vienkārši dodas mājās, vai nu ar kājām kā jūs, vai
arī ar mašīnām, un ar viņiem nekas nenotiek.”
Voremē purināja
galvu.
“Vienmēr kaut kas
notiek! Skatieties kaut vai uz mani – kāds neparasts piedzīvojums
man gadījās ceļā uz mājām! To varēšu atminēties vēl pēc
vairākiem gadiem. Kaut vai tā skudra, ko es satiku un kas nākamajā
mirklī nožēlojamā kārtā pazuda, vai tas auto, kas aizjoņoja
man garām. Bija tā – es sāku šķērsot ielu, bet no kreisās
puses nāc auto, ar briesmīgu ātrumu un, kaut gan luksoforā
iedegās jau dzeltenais, viņš vienā rāvienā bija pāri
krustojumam un pazuda aiz līkuma. Es noskatījos tam pakaļ un
mēģināju izdomāt, kur gan viņš tā steidzās, kāds bija
cēlonis viņa steigai? Vai šī sastapšanās ar jums? Vai tā nav
neparasta? Vai tas nav piedzīvojums? Tas nenotiek katru dienu, ka pa
logu piedāvātu pasniegt kafiju ar pienu un cukuru.”
“Tas gan,”
piekrita Imanuēla kungs. “Jūsu teiktajā ir savs patiesības
grauds. Ja pameklē un kārtīgi pavēro, tad patiesi katrā mirklī
var atrast kaut ko īpašu un interesi piesaistošu. Jocīgi, man arī
patīk skatīties pa logu un vērot apkārtni, bet es spēju ievērot
tikai to, ka nekas nenotiek. Un viss, ko redzu, ir tik mierīgs un
ikdienišķs, it kā dzīve būtu iesnaudusies.”
“Gluži otrādi!”
Voremē ar nopietnu skatu purināja galvu. “Skatieties kaut vai uz
to māju otrpus ceļam! Visi logi ir tumši, skurstenis nekūp... Ko
jūs par to domājat?”
“Ko man tur daudz
domāt, mierīga un klusa māja. Acis atpūšas pie tās.”
“Bet man gan rodas
jautājumi! Daudz jautājumu! Kad to ilgāk pavēro, pilnīgi elpa
aizsitas! Kāpēc baltās mājas logi ir tumši? Kur pazuduši
cilvēki? Ja viņi tomēr ir mājās, kāpēc neiededz gaismu? Skatos
uz to māju, un mani pārņem bažas. Mana atbilde būtu, ka tur ir
kāds baigs un tumšs noslēpums.”
“Ziniet, tajā
mājā cilvēki dzīvo gan, taču viņi ir šai laikā jau aizgājuši
gulēt, tāpēc arī izslēguši gaismu. Tie visi ir veci ļaudis,
viņi agri iet gulēt.”
“Bet tas jau
nepadara māju mazāk interesantu! Iedomājieties – mēs redzam
tikai sienu, bet aiz tās guļ cilvēki! Dzīvi cilvēki, ar
aizvērtām acīm un galvām uz spilvena! Ja es pieietu tuvāk un
aizskartu sienu, tad gulētājs būtu no manis kāda pusmetra
attālumā vai pat tuvāk, bet nevaru to redzēt um pat ne nojaust,
kaut gan es stāvētu tik tuvu viņa gultai. Vai par to nav vērts
padomāt? Man šķiet, ka šī diena ir devusi vielu manām pārdomām
un pētījumiem uz vairākiem gadiem!”
Kāds nāca, tas
bija remontstrādnieks Juku. Viņš bija iedzēris alu kopā ar
draugu un nu streipuļoja uz māju pusi, kreklu ārā no biksēm un
kurpjušņorei velkoties pa zemi. Viņš ieraudzīja Voremē un
Imanuēla kungu, apstājās un palūdza uzsmēķēt.
“Es nepīpēju,”
atbildēja Voremē.
“Es arī ne,”
piebilda Imanuēla kungs. “Bet varu piedāvāt kafiju. Ar cukuru un
pienu.”
Juku piekrita arī
kafijai. Viņš paņēma caur logu savu krūzi, iestrēba un
piebilda:
“Karsts maita.”
“Papūtiet,”
ieteica Imanuēla kungs.
“Kas jums te par
kafejnīcu?” prašņāja Juku. “Vai te katram paķim, kas nāk
garām, pasniedz kafiju?”
“Šovakar jā, tā
sanācis,” smaidīja Imanuēla kungs. “Uzvārīju kafiju, viens
es nejaudāju izdzert, tad kāpēc gan nepacienāt jaukus cilvēkus?”
Juku klusēja kādu
brītiņu un izskatījās kaut ko pārdomājam. Tad kaut kā sašļuka,
iešņācās un pajautāja:
“Vai jūs gadījumā
neesat pediņi?”
“Jūs domājat
homoseksuāļi?” pārjautāja Voremē, ieturēja domīgu pauzi, it
kā sakopotu spēkus un tad noteikti atbildēja:
“Nē!”
“Kāpēc jūs tā
jautājat?” brīnījās Imanuēla kungs.
“Ar mani nesen
notika tāds gadījums, ka...” Juku vilcinājās. “Nejauši
iekļuvu tādos sūdos... Stulbi gan. Un viss bija diezgan līdzīgi
– kaut kādi veči parkā mani uzrunāja, sak, nāciet, nāciet,
mēs te esam jauki cilvēki, lasām grāmatas... Tik velnišķīgi
labi mēs esam! Un jūs arī tagad, ielas vidū ar savu kafiju. Tad
grāmatas, tagad kafija... Un vēl cukurs arī! Jūs tak parasti tā
nepiedāvājat...”
“Nebaidieties, mēs
neko sliktu neplānojam pret jums,” mierināja Imanuēla kungs.
“Nē, nē, neko
sliktu... Vienkārši kaut kā dīvaini... Un es jau nezinu, es esmu
no laukiem, bet tur nav darba, tā nu atnācu uz pilsētu dzīvokļus
remontēt. Es nepārzinu šitās lietas,” Juku skaidroja. “Mums
uz laukiem nekas tāds nenotiek. Tāpēc es tik stulbi iekritu.
Piedodiet, vīri, es esmu arī piedzēries. Negribēju aizskart.”
“Es nemaz nejūtos
aizskarts,” paziņoja Voremē. “Gluži otrādi, jūs mūsu
sarunai piešķīrāt jaunu virzienu! Tātad, jums ir pieredze ar
homoseksuāļiem? Ļoti interesanti!”
“Nē, velns, kāda
pieredze! Nav man nekādas pieredzes! Es jau stāstīju, parkā
vienkārši pienāca man klāt. Biju tāpat ar draugiem aliņu
iedzēris, iegāju krūmos pačurāt. Patiesībā tagad arī nebūtu
slikti, aiz šitās sētas drīkst?”
“Kāpēc aiz
sētas, ienāciet pie manis,” Imanuēla kungs aicināja. “Pie
mani būs ērtāk.”
“Jā, ērtāk
gan...” purpināja Juku un aizdomīgi lūkojās uz Imanuēla kungu.
“Velns... Nu es nezinu... Nē, veči, šitā lieta ir kaut kāda
sūdīgi aizdomīga.”
“Nāciet, nāciet!”
atkārtoja Imanuēla kungs. “Nāciet droši!”
“Bet... kāpēc
jūs manā čurāšanā esat tik ieinteresēts?”
“Es vienkārši
gribu palīdzēt,” smaidīja Imanuēla kungs.
“Jā jau jā...
Palīdzēt....” Juku atkārtoja. “Nē, paldies, man tādās
lietās palīdzība nav vajadzīga! Zinu šitādus izpalīdzīgos...
Oh-oh-hoo! Jā, protams! Bļin, savāciet savu kafijas krūzi un
atstājiet mani mierā!”
Viņš atdeva
Imanuēla kungam krūzi un ātrā solī devās tālāk, ik pa laikam
paskatīdamies atpakaļ, it kā baidītos, ka viņam sāks dzīties
pakaļ.
“Cik nervozs
jauneklis,” domīgi noteica Voremē.
“Mēs viņu
sabaidījām,” Imanuēla kungs ar nožēlu konstatēja. “Tagad
aizies mājās un domās par mums nezin ko.”
“Jā,” Voremē
pamāja. “Jauniem ļaudīm ir priekšā vairāk laika pārdomām.
Tas ir ļoti labi. Nu ko, man arī laiks iet. Paldies par kafiju. Un
paldies par kompāniju un inteliģento sarunu.”
“Ja vēl kādreiz
ejat garām, pieklauvējiet pie loga, dabūsiet vēl kafiju,”
Imanuēla kungs pamācīja.
“Skaidrs, paturēšu
jūsu logu prātā,” Voremē iesaucās, pagāja dažus soļus tālāk
un nopētīja mājas fasādi, aizvēra acis un vēl kādu brīdi
nekustīgi stāvēja, it kā saglabādams to savā atmiņā.
“Kārtībā,” viņš tad noteica, dziļi paklanījās Imanuēla
kungam un turpināja savu lēno, bet tik iespaidīgo ceļojumu.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru