pirmdiena, 2014. gada 23. jūnijs

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (25)


Imanuēla kungs bija visu vakaru noņēmies ar jaunas figūriņas gatavošanu, un nu tā beidzot bija gatava. Viņš bija mālā izveidojis tieviņu meiteni, kas stipri līdzinājās Sandrai. Meitenei klēpī bija mazs ēzelītis, ar pieneni mutē. Imanuēla kungs nolika jauno figūriņu plauktā, blakus skulptūriņai, kas attēlo vecu un apaļu sievieti. Tā arī bija visai svaiga, tikai nedēļu veca un visādā ziņā atgādināja Malli.
Imanuēla kungs iegāja virtuvē, uzlika vārīties kafiju, atvēra logu un izliecās pa to, lai lūkotos ārā.
Imanuēla kungam mājās nebija televizora, šo uzdevumu pildīja logs, no kura pavērās skats uz ielu. Protams, nevarētu apgalvot, ka uz ielas kaut kas daudz notiktu, prasīgam cilvēkam skatīšanās pa logu noteikti šķistu garlaicīga un vienmuļa. Ar krimināl- vai piedzīvojumu seriāliem iela noteikti nespētu konkurēt, tur ne kāvās, ne šaudījās, mašīnas nedzinās viena otrai pakaļ un nesaskrējās. Bieži gadījās, ka ilgu laika sprīdi uz ielas neparādījās ne dvēseles. Bet Imanuēla kungs par to neraizējās, viņš ar savu televizora aizvietotāju bija ļoti apmierināts un prata baudīt arī visai notikumiem nabadzīgu bildi. Vakaros viņš aizvien atbalstīja elkoņus uz palodzes, galvu atbalstīja rokā, un varēja tā sēdēt stundām ilgi. Vasarā atvērtā logā, ziemā caur stiklu.
Kafija sāka vārīties, un Imanuēla kungs ielēja sev lielu krūzi, pievienodams pienu un cukuru. Lēnītēm malkodams kafiju, viņš sēdēja pie loga un vēroja apkārtni.
Iela bija klusa. Pāris baložu tekalēja pa rensteli. Viens no tiem bija tēviņš, kas krūtis izriezis, mēģināja pavest mātīti, bet mātītei it nemaz nerūpēja tēviņa krūšu izliekums un liegā grudzināšana, bet gan drupaču knābāšana. Tēviņš darīja, ko spēja, grozījās ap mātīti, dejoja un aizvien vairāk piepūtās, bet, redzēdams, ka neviens triks nepalīdz, atgriezās parastajā stāvoklī un arī atsāka ēst.
Kāds lēnām nāca pa ceļu. Tas bija Voremē, kas atgriezās no teātra. Viņš staigāja, rokas uz muguras salicis, laiku pa laikam apstādamies, ja pamanīja ko uzmanības vērtu. Piemēram, ilgi un pamatīgi aplūkoja lietus notekcauruli, vispirms no tuvuma, tad pāri ielai no attāluma, tad atkal no tuvuma, tad atzinīgi pamāja ar galvu un gāja tālāk. Imanuēla kungs viņu vēroja pa logu un, kad Voremē pienāca klāt, pasveicināja.
“Labvakar!” Voremē atbildēja un apstājās. “Vai nav jauks pavasara vakars?”
“Ir gan,” Imanuēla kungs piekrita. “Ļoti labs vakara pastaigai.”
“Es nāku no teātra,” paskaidroja Voremē. “Izcili laba izrāde bija, varēja raudāt un varēja smieties. Ārkārtīgi daudz iespaidu. Kaut vai piemēram tas, kas notiek garderobē – kā visi dabū atpakaļ katrs tieši to pašu mēteli, ko pirms izrādes nodeva! Kāda izveicība no garderobistu puses! Es stāvēju un apbrīnoju to kā īstu mākslu.”
“Tak apmeklētāju drēbes atrod pēc numuriem,” teica Imanuēla kungs.
“Jā jau jā, bet kas tad ir numurs?” jautāja Voremē. “Numurus var sajaukt, skaitļu pasaule ir noslēpumaina. Skaitļu ir bezgalīgs daudzums, katram skailim var pievienot vēl vienu, tad vēl vienu un vēl. Gala nav! Iedomājaties? Es domāju, ka ne, cilvēki to nespēj aptvert. Bet garderobē nepalika neviens mētelis, manējais arī ne. Vienmēr, kad eju uz teātri un atdodu savu mēteli, domāju, vai tiešām to pašu mēteli pēc izrādes beigām dabūšu atpakaļ? Un katru reizi esmu dabūjis. Ziniet, tas tik bija varens skats!”
“Vai jūs kafiju nevēlaties?” iejautājās Imanuēla kungs. “Tikko uzvārīju. Vēlaties, es jums ieliešu vienu krīzīti?”
“Ar prieku,” Voremē atbildēja. “Silta kafija vienmēr nāk par labu.”
“Vai pieliet pienu arī?” “jautāja Imanuēla kungs. “Un cukuru?”
“Būtu ļoti pateicīgs,” atteica Voremē. “Pienu vienmēr dzeru labprāt, piens ir dzīves pamats. Un cukurs ir kā mazs dārgakmens. Vai jūs esat kādreiz papētījis uz galda nobirušu cukura graudiņu? Tas ir kā mazītiņš, balts dārgakmens. Kad saule tajā iespīd, tas žilbinoši viz.”
“To es neesmu redzējis,” Imanuēla kungs atzinās, padodams pa logu kafijas krūzīti.
“To jau ir grūti redzēt, cukura graudiņš ir ārkārtīgi maziņš,” Voremē paskaidroja. “Mums apkārt ir daudz sīku brīnumu, mēs tos vienkārši neievērojam. Kā es nožēloju, ka neesmu tik mazs kā skudra!”
“Kālab tā?”
“Bet iztēlojieties, kāda neparasta pasaule tad pavērtos manām acīm! Šodien pat nāku no teātra, eju lēnītiņām pa ietvi un pie sevis prātoju – kas gan notiek zem manām kājām! Ja vien es to zinātu, ja tik es varētu piedalīties šajā dzīvē! Es redzēju, ka viena skudriņa skrēja man pa priekšu un apstājās, lai tai neuzkāpju. Varēju to aplūkot, bet es jau esmu vecs, redze vairs nav laba – un es to pazaudēju no acīm. Tā es paliku neredzējis neparasto skatu.”
“Tas nekas, arī cilvēkus ir interesanti vērot,” teica Imanuēla kungs.
“Tas tiesa,” piekrita Voremē un iedzēra kafiju. “Pēc izrādes skatījos, kā cilvēki iziet no teātra un prātoju – viņi visi iet, galvu pacēluši, pretim saviem piedzīvojumiem! Ko tik tie nevar piedzīvot ceļā uz mājām! Izrādē piedzīvotie iespaidi sajaucas ar jaunajiem, un tie nāk aizvien tuvāk, gluži kā viļņi jūrā, kas nekad nebaidzas.”
“Tas ir ļoti interesanti, ko jūs sakāt. Varētu padomāt, ka cilvēki pēc teātra vienkārši dodas mājās, vai nu ar kājām kā jūs, vai arī ar mašīnām, un ar viņiem nekas nenotiek.”
Voremē purināja galvu.
“Vienmēr kaut kas notiek! Skatieties kaut vai uz mani – kāds neparasts piedzīvojums man gadījās ceļā uz mājām! To varēšu atminēties vēl pēc vairākiem gadiem. Kaut vai tā skudra, ko es satiku un kas nākamajā mirklī nožēlojamā kārtā pazuda, vai tas auto, kas aizjoņoja man garām. Bija tā – es sāku šķērsot ielu, bet no kreisās puses nāc auto, ar briesmīgu ātrumu un, kaut gan luksoforā iedegās jau dzeltenais, viņš vienā rāvienā bija pāri krustojumam un pazuda aiz līkuma. Es noskatījos tam pakaļ un mēģināju izdomāt, kur gan viņš tā steidzās, kāds bija cēlonis viņa steigai? Vai šī sastapšanās ar jums? Vai tā nav neparasta? Vai tas nav piedzīvojums? Tas nenotiek katru dienu, ka pa logu piedāvātu pasniegt kafiju ar pienu un cukuru.”
“Tas gan,” piekrita Imanuēla kungs. “Jūsu teiktajā ir savs patiesības grauds. Ja pameklē un kārtīgi pavēro, tad patiesi katrā mirklī var atrast kaut ko īpašu un interesi piesaistošu. Jocīgi, man arī patīk skatīties pa logu un vērot apkārtni, bet es spēju ievērot tikai to, ka nekas nenotiek. Un viss, ko redzu, ir tik mierīgs un ikdienišķs, it kā dzīve būtu iesnaudusies.”
“Gluži otrādi!” Voremē ar nopietnu skatu purināja galvu. “Skatieties kaut vai uz to māju otrpus ceļam! Visi logi ir tumši, skurstenis nekūp... Ko jūs par to domājat?”
“Ko man tur daudz domāt, mierīga un klusa māja. Acis atpūšas pie tās.”
“Bet man gan rodas jautājumi! Daudz jautājumu! Kad to ilgāk pavēro, pilnīgi elpa aizsitas! Kāpēc baltās mājas logi ir tumši? Kur pazuduši cilvēki? Ja viņi tomēr ir mājās, kāpēc neiededz gaismu? Skatos uz to māju, un mani pārņem bažas. Mana atbilde būtu, ka tur ir kāds baigs un tumšs noslēpums.”
“Ziniet, tajā mājā cilvēki dzīvo gan, taču viņi ir šai laikā jau aizgājuši gulēt, tāpēc arī izslēguši gaismu. Tie visi ir veci ļaudis, viņi agri iet gulēt.”
“Bet tas jau nepadara māju mazāk interesantu! Iedomājieties – mēs redzam tikai sienu, bet aiz tās guļ cilvēki! Dzīvi cilvēki, ar aizvērtām acīm un galvām uz spilvena! Ja es pieietu tuvāk un aizskartu sienu, tad gulētājs būtu no manis kāda pusmetra attālumā vai pat tuvāk, bet nevaru to redzēt um pat ne nojaust, kaut gan es stāvētu tik tuvu viņa gultai. Vai par to nav vērts padomāt? Man šķiet, ka šī diena ir devusi vielu manām pārdomām un pētījumiem uz vairākiem gadiem!”
Kāds nāca, tas bija remontstrādnieks Juku. Viņš bija iedzēris alu kopā ar draugu un nu streipuļoja uz māju pusi, kreklu ārā no biksēm un kurpjušņorei velkoties pa zemi. Viņš ieraudzīja Voremē un Imanuēla kungu, apstājās un palūdza uzsmēķēt.
“Es nepīpēju,” atbildēja Voremē.
“Es arī ne,” piebilda Imanuēla kungs. “Bet varu piedāvāt kafiju. Ar cukuru un pienu.”
Juku piekrita arī kafijai. Viņš paņēma caur logu savu krūzi, iestrēba un piebilda:
“Karsts maita.”
“Papūtiet,” ieteica Imanuēla kungs.
“Kas jums te par kafejnīcu?” prašņāja Juku. “Vai te katram paķim, kas nāk garām, pasniedz kafiju?”
“Šovakar jā, tā sanācis,” smaidīja Imanuēla kungs. “Uzvārīju kafiju, viens es nejaudāju izdzert, tad kāpēc gan nepacienāt jaukus cilvēkus?”
Juku klusēja kādu brītiņu un izskatījās kaut ko pārdomājam. Tad kaut kā sašļuka, iešņācās un pajautāja:
“Vai jūs gadījumā neesat pediņi?”
“Jūs domājat homoseksuāļi?” pārjautāja Voremē, ieturēja domīgu pauzi, it kā sakopotu spēkus un tad noteikti atbildēja:
“Nē!”
“Kāpēc jūs tā jautājat?” brīnījās Imanuēla kungs.
“Ar mani nesen notika tāds gadījums, ka...” Juku vilcinājās. “Nejauši iekļuvu tādos sūdos... Stulbi gan. Un viss bija diezgan līdzīgi – kaut kādi veči parkā mani uzrunāja, sak, nāciet, nāciet, mēs te esam jauki cilvēki, lasām grāmatas... Tik velnišķīgi labi mēs esam! Un jūs arī tagad, ielas vidū ar savu kafiju. Tad grāmatas, tagad kafija... Un vēl cukurs arī! Jūs tak parasti tā nepiedāvājat...”
“Nebaidieties, mēs neko sliktu neplānojam pret jums,” mierināja Imanuēla kungs.
“Nē, nē, neko sliktu... Vienkārši kaut kā dīvaini... Un es jau nezinu, es esmu no laukiem, bet tur nav darba, tā nu atnācu uz pilsētu dzīvokļus remontēt. Es nepārzinu šitās lietas,” Juku skaidroja. “Mums uz laukiem nekas tāds nenotiek. Tāpēc es tik stulbi iekritu. Piedodiet, vīri, es esmu arī piedzēries. Negribēju aizskart.”
“Es nemaz nejūtos aizskarts,” paziņoja Voremē. “Gluži otrādi, jūs mūsu sarunai piešķīrāt jaunu virzienu! Tātad, jums ir pieredze ar homoseksuāļiem? Ļoti interesanti!”
“Nē, velns, kāda pieredze! Nav man nekādas pieredzes! Es jau stāstīju, parkā vienkārši pienāca man klāt. Biju tāpat ar draugiem aliņu iedzēris, iegāju krūmos pačurāt. Patiesībā tagad arī nebūtu slikti, aiz šitās sētas drīkst?”
“Kāpēc aiz sētas, ienāciet pie manis,” Imanuēla kungs aicināja. “Pie mani būs ērtāk.”
“Jā, ērtāk gan...” purpināja Juku un aizdomīgi lūkojās uz Imanuēla kungu. “Velns... Nu es nezinu... Nē, veči, šitā lieta ir kaut kāda sūdīgi aizdomīga.”
“Nāciet, nāciet!” atkārtoja Imanuēla kungs. “Nāciet droši!”
“Bet... kāpēc jūs manā čurāšanā esat tik ieinteresēts?”
“Es vienkārši gribu palīdzēt,” smaidīja Imanuēla kungs.
“Jā jau jā... Palīdzēt....” Juku atkārtoja. “Nē, paldies, man tādās lietās palīdzība nav vajadzīga! Zinu šitādus izpalīdzīgos... Oh-oh-hoo! Jā, protams! Bļin, savāciet savu kafijas krūzi un atstājiet mani mierā!”
Viņš atdeva Imanuēla kungam krūzi un ātrā solī devās tālāk, ik pa laikam paskatīdamies atpakaļ, it kā baidītos, ka viņam sāks dzīties pakaļ.
“Cik nervozs jauneklis,” domīgi noteica Voremē.
“Mēs viņu sabaidījām,” Imanuēla kungs ar nožēlu konstatēja. “Tagad aizies mājās un domās par mums nezin ko.”
“Jā,” Voremē pamāja. “Jauniem ļaudīm ir priekšā vairāk laika pārdomām. Tas ir ļoti labi. Nu ko, man arī laiks iet. Paldies par kafiju. Un paldies par kompāniju un inteliģento sarunu.”
“Ja vēl kādreiz ejat garām, pieklauvējiet pie loga, dabūsiet vēl kafiju,” Imanuēla kungs pamācīja.
“Skaidrs, paturēšu jūsu logu prātā,” Voremē iesaucās, pagāja dažus soļus tālāk un nopētīja mājas fasādi, aizvēra acis un vēl kādu brīdi nekustīgi stāvēja, it kā saglabādams to savā atmiņā. “Kārtībā,” viņš tad noteica, dziļi paklanījās Imanuēla kungam un turpināja savu lēno, bet tik iespaidīgo ceļojumu.

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru