Reins Kamms devās
mājup no darba, pagriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri
un ieraudzīja sev priekšā tik pazīstamo galveno ielu. Pagāja
garām puķuveikalam un pulksteņdarbnīcai. Nu nācās šķērsot
ielu. Luksoforā iedegās sarkanais, un Reins Kamms apstājās
gaidīt.
Sastrēgums bija
baiss kā parasti un tik tāls, ka pa visu ceļu neredzēja brīvu
vietu, tikai automašīnas un automašīnas, kas stāvēja un
pacietīgi gaidīja. Likās neticami, ka tās vispār kaut kur taisās
nonākt, bet Reins zināja, ka nonāks gan. Vienkārši vajadzēja
laiku, laiku un samierināšanos.
Reinam viss bija
daudz vienkāršāk, viņš šķērsoja ielu un turpināja ceļu gar
brauktuvi, apsteidzot automašānias kā zaķis bruņurupuci. Šodien
viņš uz “Oposumu” negāja. Vienu brīdi gan Reins apsvēra tādu
domu, bet īpašu vēlmi tomēr neizjuta. Dienām tak nav jābūt
vienādām, vienu dienu var darīt ko vienu, nākamajā dienā atkal
ko citu, kādreiz ir šausmīga vēlme iedzert alu, citu dienu toties
prasās tēja ar citronu.
Reins Kamms gāja
mājās.
Dzīvoklis bija
pilns garšīgas smaržas, Anu cepa riņģes. Reins bija gluži
priecīgs, ka negāja uz “Oposumu”, jo, lai gan ķilavmaizes bija
labas, tās nevarēja ne salīdzināt ar ceptām reņģēm. Viņš
iegāja virtuvē un tūliņ iemeta vienu zivi mutē.
“Pacieties, kamēr
visas izcepu,” Anu protestēja. “Tad ēdīsim reizē. Nav ko te
našķoties!”
“Un tev šodien
kontroldarbi nav jālabo?” Reins pajautāja.
“Nē, es apžēlojos
par bērniem un sevi arī. Zini, cik nepatīkami ir pārnākt no
darba, nesot somā kilogramu stulbu atbilžu. Rodas jautājums, kāpēc
es tās nesu mājās. Šodien labāk atnesu zivis.”
“Tā ir gudra
izvēle,” Reins paslavēja. “No kontroldarbiem es vēl nekad
neesmu paēdis.”
“Jā, tie nav
necik barojoši. Bet, protams, tie arī nesmird.”
“Tāpēc, ka
stulbums ir bez krāsas un smaržas,” svinīgi paziņoja Reins,
bet, tā kā Anu uz viņa aforismu nereaģēja, tad aprija vēl vienu
reņģi un gāja istabā pārģērbties.
Sandra sēdēja pie
datora un spēlēja.
“Čau!” teica
Reins. “Ko tu dari?”
“Spēlēju,”
atbildēja Sandra un iesaucās: “Velns!”
“Sandra!” Reins
apsauca. “Mazs bērns nedrīkst lamāties.”
“Bet es nekā
netieku tālāk par ceturto līmeni,” Sandra sūdzējās. “Pingvīns
visu laiku iekrīt bedrē.”
“Kas tai spēlē
vispār jādara?” jautāja Reins, vilkdams mājas bikses.
“Jāskrien, un tad
jālec pāri bedrēm un aizām. Un dažreiz atnāk tā lielā muša,
ar viņu nedrīkst sadurties.”
“Tā nu gan ir
dumja spēle,” Reins atteica. “Parasta klavieres dauzīšana.”
“Es gan domāju,
ka tā ir forša spēle,” Sandra nepiekrita un cīnījās. Reins
stāvēja blakus un sekoja darbībai. “Lec!” viņš iekliedzās,
bet bija jau par vēlu, pingvīns iekrita aizā un bija beigts.
“Tev vajadzēja
ātrāk lēkt!” Reins skaidroja.
“Es pati zinu! Nu
tu redzi, ka nav iespējams tikt tālāk!”
Sandra bija nikna.
“Es jau teicu, ka
tā ir muļķīga spēle,” Reins mēģināja mierināt. “Tur nav
nekādas jēgas, tā nekur nenoved. Nu labi, tu tiktu cauri
ceturtajam līmenim, bet piektajā līmenī vienalga iekristu bedrē.
Šai spēlei nekad nav laimīgas beigas, vienkārši ātri jādauza
klaviere, kamēr vienā brīdī tev pirksti sarausies krampī un
pingvīns tikvaitā nobeigsies.”
“Bet es gribu
uztaisīt rekordu,” Sandra strīdējās.
“Bet tas jau ir
ļoti labs rekords – sasniegt ceturto līmeni!”
“Es gribu piekto!”
“Es neesmu
sasniedzis pat ceturto.”
“Tu jau vispār
neesi spēlējis.”
“Un es arī
negribu!” paziņoja Reins. “Manuprāt, tas ir garlaicīgi.
Pingvīns visu laiku dara vienu un to pašu, skrien un lec, skrien un
lec... Butu tak labi, ja viņš ik pa brīdim apstātos, apciemotu
kādu, kaut ko apēstu, tad, piemēram, uzceltu sniegavīru vai
uzsāktu sniega karu ar leduslāci... Tu pati teici, cik lieliski
būtu izdomāt pasakām jaunas beigas, bet man jau liekas, ka pasakas
jau tāpat daudz interesantākas par šito muļķīgo spēli. Te jau
vispār nekas nenotiek.”
Sandra brītiņu
padomāja.
“Tas jau būtu gan
forši, ja viņš uzsāktu sniega karu ar leduslāci, bet mums jau
nav tādas spēles! Ir tikai šī un vēl dambrete, bet tā ir vēl
daudz garlaicīgāka. Tēti, es gribu sasniegt piekto līmeni! Pārlec
šitajai lielajai bedrei!”
“Es negribu spēlēt
to dumjo spēli!”
“Tēti, nu lūdzu!
Tikai šito vietu, tālāk es pati!”
Reins negribīgi
apsēdās pie datora un, iemiesojies pingvīnā, cilpoja pa sniega
klajumu. Tūlīt pat pirmā bedre to aprija.
“Tev jālec!”
Sandra tagad pamācīja.
“Es zinu, man
vienkārši pirksti vēl nav pieraduši,” Reins paskaidroja un sāka
no jauna. Tagad viņš tika kaut cik tālāk, bet joprojām ne līdz
tai aizai, līdz kurai bija tikusi Sandra. Tad āca tumšzilā muša,
un pingvīns pakrita sniegā.
“No mušas jāturas
tālāk,” pamācīja Sandra.
“Antarktīdā
vispār nav mušu,” Reins purpināja un sāka no jauna. Bet aizvien
notika kāda neveiksme un kad viņš beidzot, pēc daudziem
mēģinājumiem, sasniedza aizu, lēciens izdevās pārāk īss, un
pingvīns gāja bojā.
“Velns!” Reins
iesaucās.
“Vai ne, tur ir
baigi grūti pārlēkt,” Sandra apstiprināja. Stāvēt blakus
kļuva garlaicīgi. “Es iešu paskatīties, ko mamma dara. Pasauc
mani, kad tiec līdz piektajam līmenim.”
“Nezinu, vai
vispār sasniegšu,” Reins ņurdēja, bet tomēr varonīgi spēlēja
tālāk. Vienu brīdi bija jau ticis ļoti tuvu, spieda taustiņus no
visa spēka un kliedza: “Lec!”, bet tomēr iekrita uz galvas
aizā. Reins juta, ka paduses sasvīst.
“Pilnīgs
stulbums!” viņš nikni noteica, dusmu pilns piecēlās kājās, un
nolēma doties uz otru istabu, bet tūlīt sēdās atpakaļ un
turpināja spēli.
“Nu!” viņš
beidzot iekliedzās, kad bija atkal pēc daudziem neveiksmīgiem
mēģinājumiem sasniedzis aizas malu. Un – tavu brīnumu –
šoreiz pingvīns paklausīja, iztaisīja graciozu lēcienu un
piezemējās aizas otrā pusē.
“Jess!”
Tālākais vairs
nebija grūts, nācās iztaisīt vien pāris mazu lēcienu, un jau
bija redzama mājiņa, kas apzīmēja ceturtā līmeņa beigas. Reins
pasauca Sandru.
“Es pārlecu!”
viņš uzvaroši paziņoja.
“Jauki!” noteica
Sandra un grūda Reinu ārā no krēsla. “Tagad es pati!”
Reins iegāja
virtuvē, viņa kājas vēl mazliet trīcēja no daudzajiem
lēcieniem, bet gars bija tik pacilāts, it kā tikko būtu saņēmis
ordeni no prezidenta.
“Es sasniedzu
piekto līmeni,” viņš paziņoju Anu.
“Kā tu vari
paspēlēt to dumjību?” Anu nesaprata. “Manuprēt, tā ir
pilnīgi tukša laika izšīešana.”
“To jau es Sandrai
arī teicu,” Reins piekrita. “Pilnīga niekošanās. Bet Sandra
nevarēja pārlēkt vienai bedrei, un es viņai palīdzēju. Zini,
baigi grūti.”
“Labi, tagad
ēdīsim,” Anu teica.
Reins aizgāja
pasaukt Sandru.
“Kā iet?” viņš
apvaicājās, noliecies pie datora.
“Šausmīgi
grūti!” Sandra žēlojās. “Bedru ir daudz vairāk, un tagad vēl
parādās visādas lapsas, kas izbāž galvas no bedrēm, tā ka
nedrīkst pārāk zemu lēkt, citādi tās nevi noķer.”
“Ne jau tevi, bet
pingvīnu,” Reins precizēja.
“Nu jā, pingvīnu.
Skaties, tēt! Kāpēc viņas tik riebīgas?”
“Pietiek spēlēt!
Mamma sauc ēst, slēdz nu datoru ārā.”
Sandra nāca. Taču
saīgusi paziņoja, ka nekādas ceptas reņģes nekad mūžā neēdīs.
“Ko tad tu ēdīsi?”
Anu jautāja.
“Neko. Man nemaz
arī negribās.”
“Tā nevar būt!”
Anu apstrīdēja. “Vakaros kaut kas jāēd, skaties, cik tu vāja!”
“Bet zivis es
negribu!”
Piegājusi pie
ledusskapja, viņa meklēja, ko tur var atrast. Galu galā tur
atradās saldējums.
“Tev nu gan ir
zelta dzīve,” Reins izteicās. “Varbūt vēl vakariņās var ēst
šokolādi?”
“Mums tak nav
šokolādes,” Sandra lietišķi atbildēja. “Tikai saldējums, un
mamma teica, ka man kaut kas jāēd.”
Viņa izēda bļodu
un piestūma mammai.
“Viss!” viņa
mazliet nogurusi noteica, kā varonis, kas ar savu rīcību izglābis
veselu tautu. “Vai tagad varu iet?”
“Bet nekādu
datoru!” Anu brīdināja.
“Es iešu zīmēt,”
Sandra paziņoja un aizskrēja.
Reņģes tomēr
nepalika neapēstas, jo Reins tās kaislīgi iznīcināja, kā zivju
iznīcinātājs viņš varēja būt pilnīgā mierā ar savu veikumu.
Tomēr kāda lieta viņu urdīja, un, kad Anu bija nolikusi Sandru
gulēt, viņa atrada Reinu dzīvojamā istabā pie datora trenkājam
pingvīnu.
“Ko tu dari?”
Anu pārmetoši jautāja.
“Es sasniedzu
sesto līmeni,” Reins atbldēja un turpināja dauzīt klavieri.
“Tu esi galīgi
dumjš palicis?” Anu prašņāja. “Spēlē kaut kādu stulbu
bērnu spēli?”
Reins jutās
vainīgs.
“Es zinu, ka tas
ir smieklīgi. Un es zinu, ka spēle ir stulba, bet tai ir savs
valdzinājums. Saproti – iedzen azartā. Tiksi pāri bedrei vai
netiksi? Izspruksi no lapsas vai nē?”
“Pēc manām domām
tas nav īpaši interesanti,” Anu palika pie sava. “Un pie kā
tas viss noved? Ar ko spēle beidzas?”
“Es domāju, ka tā
nebeidzas,” Reins izteica pieņēmumu. “Vienkārši vienā brīdī
tikt tālāk kļūst tik grūti, ka tu iekrīti aizā. Tādā ziņā
var teikt, ka spēle beidzas ar pingvīna nāvi.”
“Vienalga, cik
labi tu nespēlētu?”
“Vienalga.”
“Tad tā ir
skaidra iešana uz nāvi,” secināja Anu.
“Tā gan,” Reins
piekrita. “Bet es vēl drusku paspēlēšu. Tikai šodien! Es
apsolu. Rīt es datoram nepieskaršos. Kādu brīdi jau var padzīties
pēc nāves.”
“Labāk krīti
tūliņ bedrē,” žāvādamās novēlēja Anu un aizgāja gulēt.
“Tu esi nežēlīga,”
Reins nomurmināja, noliecies pār klavieri. “Lai viņš tak drusku
pabauda dabu, pirms...”
Viņš uzsita
klavierei, un pingvīns atsāka savu bezgalīgo ceļojumu cauri
ledainajam apvidum. Tā viņš skrēja pa dzīvi – pretī nāvei.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru