Andruss Kivirehks. Pasaules malā (38)

Ēvaldam bija laiks doties mājās. Kā parasti, darbs tika sākts ar novēlošanos. Viena kolēģe bija atgriezusies no ceļojuma pa Grieķiju un kā ciemakukuli atvedusi pāris vīna pudeles. Ēvalds nebija vīna dzērājs, tāpēc sākumā mēģināja atteikties, taču, kā jau allaž, viņā neviens neklausījās, vīnu salēja glāzēs un tas bija jādzer.

Kolēģe pati – viņu sauca Urve – stāstīja par Grieķijas iespaidiem. Viņa bija nosauļojusies un stipri labā garastāvoklī, kura cēlonis, kā pēc Urves stāsta noskaidrojās, bija tāds, ka viņa bija Grieķijā atradusi līgavaini.

“Nu ja, tiem grieķiem jau blondīnes patīk,” teica cita kolēģe, garā un tievā Naima. “Uz ziemeļniecēm viņi metas virsū kā asinssuņi.”

“Kas tu jocīga!” brīnījās Urve. “Kāda velna pēc lai es ielaistos ar grieķiem? Jēziņ, man no tādas domas vien zosāda uzmetas! Šitie mazie, melnie vīriņi.”

“Neko nezinu,” Naima strīdējās. “Kad pirms pieciem gadiem biju Grieķijā, tur bija bariem skaistu, slaidu vīriešu. Un kas par skatienu! Tas svilina.”

“Nezinu, es viņus nevēroju,” Urve atmeta ar roku. “Mums bija tik lieliska tūristu grupa, ka man ar tiem ārzemniekiem nebija nekādas vajadzības ielaisties. Tik daudz, cik kafejnīcā pasūtīt vīnu un olīves un pēc tam samaksāt. Nē, tas foršais vīrietis, ar kuru es satikos, ir igaunis. Mēbeļu galdnieks, atraitnis.”

“Tad jau diezgan vecs?” jautāja sekretāre.

“Vīrietis labākajos gados,” atteica Urve un nikni palūrēja uz sekretāri. “Ko nozīmē vecs? Es tak arī vairs neesmu skuķis, tāpat esmu jau bijusi precējusies... Ļoti simpātisks vīrietis. Mēs iepazināmies jau pirmajā dienā, kad gids organizēja mūsu grupai braucienu uz Akropoli.”

“Es arī tur biju,” Naima svinīgi pamāja. “Tas patiesi ir pasaules brīnums.”

“Bet es jau tur nebiju!” atbildēja Urve un izplūda smieklos. “Sulevs uzreiz teica, ka viņš tai kalnā nerāpsies, viņam ir slima kāja, un laiks ir šausmīgi karsts, viņš labāk pasēdēs kafejnīcā un pasūtīs aukstu alu. Un pajautāja man, vai jūs, kundze, man nesastādītu kompāniju, es jums izmaksāšu baltvīnu. Vai arī tik traki gribat to Akropoli redzēt? Es atbildēju, ka, protams, labprāt jums piebiedrošos, jo man arī nebija nekādas lustes karstos saules staros rāpties kalnā. Akropole labi redzama arī no lejas, es taču neesmu akla, ka man vajadzētu visu aptaustīt. Tā mēs palikām kafejnīcā, Sulevs man pasūtīja vēnu un sev alu, un mēs iedzērām par jauno draudzību.”

“Un Akropole tā arī palika neredzēta?” brīnījās Naima.

“Kāpēc tad neapskatīta, mēnesi arī var apskatīt no zemes, tāpēc nav jākļūst par kosmonautu. Tās baltās drupas kalna galā var redzēt no pilsētas. Priekš kam man rāpties, lai aizelstos un sasvīstu? Mums ar Sulevu bija lieliski, pasūtījām žāvētu gaļu un pļāpājām... Pie mūsu galdiņa pienāca liels un ruds kaķis – teikšu godīgi, tik rudu nebiju dzīvē redzējusi. Pilnīgi kā magone. Pag, es atradīšu bildi telefonā...”

Urve izvilka telefonu no somas un sāka meklēt kaķa bildi.

“Te viņš ir!” šī teica. “Nu, paskatieties! Vai nav brīnums? Gluži kā nokrāsots.”

“Varbūt ir arī?” kāds ierunājās.

“Nu nē tak! Kurš tad ies krāsot klaiņojošu kaķi? Kaķu tai kafejnīcā bija miljons, bet pārējie parasti, tikai šis tāds savāds.”

Urves telefons gāja no rokas rokā, visi aplūkoja kaķi un atzinīgi murmināja.

“Kaķu karalis,” noteica Ēvalds.

“Tieši tā,” Urve piekrita. “Mēs ar Sulevu to pašu nospriedām. Oi, mums vispār tik forši gāja! Vēlāk aizgājām kopā paēst, paņēmām ekskursiju. Bet kad atkal bija jārāpjas kaut kādā kalnā, mēs palikām tuvākajā traktierī, kamēr pārējā grupa tur mocījās. Superīgs ceļojums!”

“Tad Akropole tomēr palika kārtīgi neapskatīta,” Naima stūrgalvīgi atkārtoja.

“Nu jā, bet ko tur tādu skatīties? Vecu akmeņu kaudze, par kuras skatīšanos vēl naudu paprasa. Manuprāt, rudais kaķis ir daudz interesantāks apskates objekts. Es to kaķa bildi ieliku mobilajā kā Suleva forogrāfiju un ikreiz, kad Sulevs man zvanīs, parādīsies rudā kaķa bilde. Un viņam arī – kad es zvanu, parādās rudā kaķa bilde. Tā Atēnu rudais kaķis ir kļuvis par mūsu talismanu.”

Un, gluži kā apstiprinādams Urves vārdus, telefons pēkšņi sāka spēlēt Štrausa valsi, un ekrānā parādījās rudais kaķis.

“O jē, te jau viņš ir!” Urve iespiedzās, nosarka un izskrēja gaitenī runāt.

“Nu gan ieķērusies,” Naima drūmi noteica. Viņa bija īsta vecmeita, un no šī likteņa viņu nebija glābis pat Grieķijas ceļojums, kur viņa bija, sviedros mirkdama, godīgi kāpusi Akropoles kalnā.

Ēvalds izdzēra savu vīna glāzi un uzreiz sajuta, ka kļūst miegains. Pēc vīna dzeršanas ar viņu vienmēr tā notika. Tāpēc viņš no tā visādi mēģināja izvairīties, taču viņa vēlēšanās jau parasti neko nenozīmēja. Šoreiz jau atkal Ēvalds nebija varējis tikt vaļā no šīs pieklājības izrādīšanas. Viņš nožāvājās un iekārtojās savā krēslā ērtāk. Viņš zināja, ka atlikušo dienas daļu vienkārši snauduļos un gaidīs, kad vīna iedarbība būs beigusies.

Urve bija beigusi savu telefonsarunu un tagad ziedēja pie sava datora kā tāda saulpurene. No viņas jau arī šodien nekādus lielos darbus nevarēja gaidīt, viņai ik pa brīdim atausa atmiņā kaut kas no Grieķijas ceļojuma, pie tam visi šie mirkļi saistījās ar Sulevu, tā ka visi klausītāji ļoti daudz uzzināja par mēbeļu galdnieku ar slimo kāju, kurš dziedāja vīru korī un spēlēja prāta spēles, taču par Grieķiju visai maz. Taču tas nevienu neuztrauca, jo par Grieķiju ikviens var izlasīt internetā, taču par mēbeļu galdnieku Sulevu internetā informācijas nav. Dzīve ir interesantāka nekā kaut kāds kalns, nodomāja Ēvalds, tāpēc nebija nekā savāda, ka Sulevs kopā ar rudo kaķi ieņēma tik ievērojamu vietu Grieķijas ceļojuma atmiņās.

Beidzot darbadiena bija cauri, un Urve aizskrēja satikt savu Sulevu, lai apspriestu turpmākos ceļojumu plānus. Ēvalds arī izgāja no kantora. Gaiss bija kaut kāds spiedīgs. Vīna radīto miegainumu tagad bija nomainījušas nelielas galvassāpes. Ēvalds nolēma nesteigties mājās, bet mazliet izvēdināties.

Bija tāds kluss vakars, kad ir sajūta, ka tūlīt-tūlīt kaut kas notiks. Kaut kas tāds, uz ko bija vērts gaidīt visu garo ziemu, lai šai smaržīgajā pavasara vakarā uz parka soliņa to sagaidītu. Skaidrs jau, ka nekas tāds nenotiks, dzīve rit savu gaitu, cilvēki steidzas mājās no darba vai no mājām uz veikalu, kāds ciemos, kāds uz kino, vēl kāds uz krogu lai piedzertos, kā visos citos vakaros, vienalga, vai snieg, vai spīd varavīksne. Beigās uz soliņa sēdošajam kļūst garlaicīgi, viņš ceļas un dodas mājās dzert tēju, palasīt un iet gulēt. Kā parasti, taču pats vakars sola brīnumu un laimes pilnu nākotni. Bet diemžēl solītie brīnumi neatnāk, un smaržīgais vakars neatnes neko citu kā vien siltu nakti.

Ēvalds to zināja, viņam šādas sajūtas jau bija bijušas neskaitāmas reizes – kad viņš sēdējis vai pastaigājies un domājis, ka mājās vēl negribas iet, jo vakars ir tik daudzsološs. Gluži kā teātrī pirms priekškara pacelšanās, kad jau sāk dzist gaisma zālē, tūlīt iedegsies prožektori un izrāde sāksies. Gluži kā šobrīd, šķiet, atliek tikai atvērt acis. Brīnumu nedrīkst nogulēt, tas katrā ziņā atnāks.

Tak viss vienmēr beidzas ar to, ka vienkārši jādodas mājās. Jo gaisma zālē tā arī nenodziest un priekškars neveras. Vaļā ir tikai bufete, to vienmēr var apmeklēt.

Ēvalds bija sasniedzis jūras krastu un pasēdās uz soliņa. Virs līča slējās balts kruīza kuģis, nesdams līdzi prieku un spozmi, gluži kā Pelnrušķītes ballē, taču Ēvalds zināja, ka patiesībā tur cilvēki vienkārši mielojas ap zviedru galdu, un piedzērušas sievietes dzied karaoki. Tas gan arī nebija slikti, jo karaokē dziedāt ir jautri un ēšana tāpat vienmēr nes prieku. Taču no Pelnrušķītes balles bija stipri tālu.

Te Ēvalds sajuta, kā sitas viņa sirds. Tā strādā, pumpē asinis. Ēvalds par šo noslēpumu, kā darbojas cilvēka organisms, bieži domāja un juta godbijību tā priekšā, pat tādas kā bailes gluži kā mežonis sava dieva priekšā. Kāju muskuļi klausīja un veda, kur viņš gribēja, viņš varēja kustināt kāju pirkstus vai saliekt kāju celī. Roku muskuļi arī klausīja viņa komandām, Ēvalds varēja pat ausis kustināt. Taču sirds muskulis strādāja pats par sevi, un Ēvalda vēlmes neņēma vērā. Viņš nevarēja to komandēt, nedz arī dot tam atpūtu. Nē, tas mehānisms, kuru Ēvalds pat nebija redzējis, darbojās visu laiku – kamēr vien pats vēlējās strādāt. Kad vairs negribēja, tad vienkārši apstājās. Un Ēvaldam nebija iespēju to kavēt.

Viņš klausījās savus sirdspukstus. Pagaidām darbojas. Kad tas izies no ierindas, Ēvaldam atliks vien samierināties. Un nomirt. Sirds viņam neklausa, tā ir kā nevaldāms dzīvnieks. Sirds darīja, ko pati gribēja.

“Interesanti, vai, kad tā pārtrauks darboties, man būs vēl laika nodomāt – lūk, nu tā vairs nepukst.” Ēvalds prātoja. “Tā būtu tik nevarīga sajūta. Un patiesībā es jau tagad jūtos bezpalīdzīgs, kad padomāju, ka tā var katru brīdi izbeigt darboties. Kaut vai tagad, šai mirklī. Neviens jau nevar zināt, kas tai ienāks prātā. Vienkārši vienā brīdī tā nožāvāsies un saritināsies kā noguris kucēns. Un viss. Un es tur neko nevarēšu mainīt. Savādi, kad tā padomā.”

“Tas nozīmē, ka nav vērts par to domāt,” viņš izlēma un piecēlās kājās. “Tas būtu tāpat kā, ejot pa ielu, visu laiku skatīties, lai putns neuzkakā uz galvas. Tā jau var kaklu izmežģīt. Labāk skatīties uz zemi, tur var naudu atrast. Vai vēl labāk – uz meiteņu svārciņiem. Ja uzkakās uz galvas, tad neko darīt.”

Viņš iekāpa tramvajā un brauca mājās.

“Pie mums ir Veiko,” Pireta paziņoja, iznākusi priekšnamā pretī. “Viņš pārbaudīja datoru, un tagad es viņam izrādu mūsu dzimtas fotoalbūmu.”

“Tavas dzimtas,” Ēvalds precizēja. “Man jau tikai pāris lepnu ozolu ģimenē. Tev gan radinieku ir kā raibu suņu.”

Viņš uzsita Veiko pa plecu.

“Prieks tevi redzēt, jaunekli!”

“Ir zirņu zupa un alus,” Pireta teica.

“Tas arī lieliski.”

“Cik labi, ka sirds vēl vīžo strādāt,” viņš domāja pēc mirkļa, strēbdams zirņu zupu. “Ja nu tā būtu apstājusies tur pie jūras. Tad es būtu palicis bez zupas, bet tā ir tik garda. Dzīvot tomēr ir jauki.”

Viņš ielēja sev vēl un noslaucīja zodu virtuves dvielī, jo bija ēdis ar tādu apetīti, ka tecēja garām.

“Tas ir manas vecāsmātes brālis,” Pireta pa to laiku stāstīja Veiko. “Onkulis Huberts. Viņš dzīvoja pie Latvijas robežas un audzēja tītarus. Es agrā bērnībā tur biju, un tītaru tēviņš atstāja uz mani tik spēcīgu iespaidu, ka es domāju, ka viņš ir mans radinieks. Katrreiz, kad māte runāja par onkuli Hubertu, tas tītaru tēviņš bija man acu priekšā. Tikai kad jau gāju skolā, es sapratu, ka tas nav iespējams, ka tītars būtu manas vecāsmātes brālis. Izstāstīju par šīm raizēm savai mammai, viņa vai pušu plīsa aiz smiekliem. Vai man paņemt citu albūmu?”

“Man laikam jādodas mājās,” Veiko izmeta. Ciemos bija jaki, un Pireta bija jauka, bet ar sešiem albūmiem jau bija gana, septīto skatīties viņš vairs negribēja.

“Es kādu reizi atkal atnākšu,” viņš solīja.