Veiko atkal bija pie
Jānikas mājas, taču šoreiz nejuta nekādus sirdsapziņas
pārmetumus. Šodien viņš te nebija meitenes dēļ, bet gan nāca
apciemot Ēvaldu un Piretu.
Iepriekšējā
liķiera dzeršanas reizē Veiko reibumā bija atzinies, ka
interesējas par datoriem. Pireta tūlīt bija iesaukusies:
“Tad jau tu vari
paskatīties mūsu datoru! Viņš pēdējā laikā uzvedas dīvaini.
Ēvalds visu laiku sola atvest vienu spečuku no darba, bet tā arī
vēl to nav izdarījis.”
“Viņam daudz
darba,” Ēvalds taisnojās. “Datoriem bieži viskautkas notiek,
viņš nevar paspēt uz visām pusēm.”
“Tad paskatīsies,
kas tam mūsu kompim kaiš?” Pireta jautāja. “Mēs jau paši
neko no tā nejēdzam. Nāc, uzmet aci.”
Veiko iegāja istabā
un apsēdās pie datora.
“Tas jau tāds
vecs krāms,” Ēvalds vainīgi teica. “Darbā nopirka jaunus, un
es veco atnesu mājās. Mums jau pietiek, ka var rēķinus samaksāt
un meilus sūtīt.”
“Mūsu dēls dzīvo
Amerikā, mēs ar viņu tikai caur datoru varam sazināties,”
Pireta skaidroja. “Nu, Veiko, vai noskaidroji, kas par vainu?”
Lielas vainas
nebija, Veiko ātri tika galā. Ēvalds ar Piretu nespēja vien viņu
slavēt.
“Jaunie jau sajūt,
kas šitiem mērkaķiem aiz ādas,” Ēvalds pauda cieņu. “Es ar
šitām mašīnām kā pilsētnieks ar govi – kā tā sāk maut, tā
nobīstas. Un ja tā ieklīst sakņu dārzā, tad nevarīgi stāv
malā vai iebēg istabā. Bet laucinieks paņem vicu, uzsit pa
pēcpusi, un govs paklausīgi aiziet atpakaļ uz ganībām. Ar
datoriem tas pats. Tiklīdz tas verķis sāk dumpoties, tā mēs ar
Piretu tikai plikšķinām acis. Bet tu, kā pienāci, tā uzreiz
nomierinās.”
“Kāpēc
dumpoties?” Pireta verķi aizstāvēja. “Es domāju, ka viņš
bija vienkārši slims, bet Veiko atnāca un izārstēja. Zini ko,
Veiko, iedod man savu numuru, lai varu tevi citreiz arī izsaukt, ja
kas gadās.”
Veiko labprāt
piekrita. Liķieris bija darījis viņa muti saldu un prātu
priecīgu, kāpēc gan neatnākt vēl kādreiz ciemos pie Ēvalda un
Piretas? Ēdiens pie viņiem garšīgs, un paši labi cilvēki. Kas
attiecas uz datoru, viņš labprāt palīdzēs. Un kas pats galvenais
– draudzība ar Ēvaldu un Piretu deva viņam tādu kā atslēgu uz
Jānikas apsargāto pili. Viņam vairs nebūs jākaunās no Jānikas,
ka vazājas gar viņas māju, tagad viņam būs labs iegansts te
nākt. Meitene tak viņam nevar aizliegt apciemot paziņas! Tā ka
viņam būs atļauja ienākt šai kāpņu telpā jebkurā laikā.
Viņš iedeva
Piretai savu telefonu un gaidīja, kad tā zvanīs. Darbā viņš
slepus vēroja Jāniku un pie sevis smaidīja. Meitene pat nenojauta
par viņa slepeno ieroci. Viņi kļuvuši gluži vai par kaimiņiem.
Veiko jutās kā dabas pētnieks, kam laimējies ierīkot novērošanas
punktu pie ērgļa ligzdas vai ūdeles alas.
Taču dators
acīmredzot darbojās perfekti, tāpēc pagaidām Veiko nebija
iemesla turp doties. Viņš kļuva nervozs un pats piezvanīja
Piretai, lai noskaidrotu, vai viss kārtībā.
“O jā, dators
darbojas lieliski,” Pireta slavēja. “Bet tu jau tāpat vari kādu
dienu pēc darba pie mums ieskriet. Kaut vai šodien. Uztaisīšu
kaut ko ēdamu.”
Veiko nopriecājās
un apsolīja atnākt. Un darbdienas beigās braši soļoja uz paziņu
mājas pusi. Veiko vienu brīdi iedomājās, ka varētu piedāvāt
Jānikai iet kopā. Tomēr viņš atmeta šo domu un ļāva meitenei
aiziet pirmajai, un vēlāk pats gāja nopakaļ.
Viņš tikko bija
sasniedzis Jānikas māju, kad atkal saskrējās ar viņu. Jānika
bija ātri nomainījusi drēbes un tagad devās uz kārtējām
vakariņām. Ieraugot Veiko, viņa manāmi noskaitās.
“Ko tu atkal te
dari?” viņa uzbrēca. “Es, man liekas, tev jau teicu, lai tu
liec mani mierā! Ko tu atkal vazājies gar manu māju?”
“Bet... es vispār
nenācu pie tevis,” Veiko atteica un izjuta tādu saldmi kā
ļaundaris, kas apzinās savu nesodāmību. “Es eju pie Piretas un
Ēvalda.”
“Kas tie tādi?”
“Kas tu nepazīsti
Piretu un Ēvaldu? Tie taču tavi kaimiņi. Dzīvo tai pašā kāpņu
telpā. Lieliski cilvēki, mani draugi. Es ik pa laikam viņus
apciemoju, gandrīz katru dienu,” Veiko meloja pārliecinoši.
“Laboju viņu datoru un tā... Liķieri iedzeram.”
Jānika neko nespēja
iebilst, palika klusa un skatījās uz Veiko tik apjukusi, kā jau
Veiko bija cerējis. Ak, kas par jauku brīdi! Veiko to izbaudīja
pilnībā. Tagad pienāktos beigt šo izrādi, pieklājīgi
paklanīties un iet pa durvīm iekšā, taisnu muguru un svilpojot.
Taču Veiko nespēja no meitenes atvadīties, tāpēc izdarīja kļūdu
un izteica piedāvājumu:
“Kādreiz varētu
kaut kur kopā aiziet...”
Nu bija trumpji
atkal Jānikas rokās, un viņa tūliņ atkal kļuva nikna un
vīzdegunīgi atcirta:
“Ej tak pie tiem
saviem draugiem, man nav laika.” Un aizskrēja.
Veiko nopūtās.
Atkal viņš bija stulbi uzvedies. Kaut gan arī gudra uzvedība te
neko nepalīdzētu, cilvēkam tak vienreiz jāsaprot, ka ir tādi
apstākļi, kur vienkārši nākas padoties. Saņemt sevi rokās un
iet pa dzīvi tālāk. Nav ko makšķerēt pie izžuvušas upes.
Tikai laika šķiešana.
Kad es to sapratīšu,
Veiko sev jautāja. Un atbildēja – jā, sapratīšu. Tak tūlīt
dziļi sirdī atkal ierunājās klusa balss – bet ja nu tomēr...
Ko tu, nabaga cilvēks, pret tādām balsīm vari padarīt.
Veiko ieraudzīja
pie mājas ziedošu ceriņu. Viņš pie tā piegāja un sāka meklēt
laimes. Atradis, viņš iedomājās savu karstāko vēlēšanos un to
apēda. Meklēja atkal. Atkal iedomājās to pašu vēlēšanos un
ziedu apēda. Tā četras reizes. Tādā veidā izdarījis visu, lai
mainītu Jānikas prātu, viņš devās pie Piretas un Ēvalda.
Ēvalda nebija
mājās, taču Pireta viņu sagaidīja ar zirņu zupu.
“Tā gan ir no
burkas, bet manuprāt gluži laba,” viņa teica. “Ēvaldam ļoti
garšo. Tā ka ēd droši. Te ir maize un sviests.”
“Pēc tam
paskatīšos katram gadījumam to datoru,” Veiko pilnu muti teica.
“Vari jau
paskatīties, ja gribi, bet manuprāt tas šobrīd darbojas normāli.
Un mēs jau viņu vispār īpaši daudz neizmantojam. Ēvalds savas
lietas izdara darbā, es palasu ziņas un nosūtu dēlam vēstuli uz
Ameriku. Ir jau grūti, kad bērns dzīvo tik tālu. Un atpakaļ tas
diezvai brauks. Noteikti nebrauks.”
“Ko viņš tur
dara?” Veiko pajautāja.
“Aizbrauca
mācīties, tad atrada darbu, tad vēl apņēma sievu,” stāstīja
Pireta. “Kā jau parasti. Pagājšgad piedzima bērns, bet neesmu
to vēl dzīvē redzējusi, tikai uz bildes. Sieva pāris reižu
atbrauca uz Igauniju, pirms bērna piedzimšanas viņi vasarās
atbrauca. Es jau ar viņu sarunāties nevaru, mana angļu valoda ir
pārāk nabadzīga. Ēvalds runā labāk par mani, bet viņš arī
nesaprot, ko tas skuķis tur pļāpā. Viņa runā tik ātri! Mēs
tikai mājam un sakām okei.”
“Uz Ameriku pie
viņiem netaisāties aizbraukt?” Veiko jautāja.
“Tas ir šausmīgi
dārgi. Nu kaut kad varbūt aizbrauksim ar, gribas tak mazbērnu
redzēt. Kas to lai zin, vai viņu kādreiz uz Igauniju atvedīs un,
ja atvedīs, tad būs jau gatavs amerikānis, kas runās tikai
angliski un mēs viņam arī varēsim pateikt tikai okei.”
“Gan jau viņam
iemācīs igauņu valodu arī,” Veiko noteica. Zirņu zupa tiešām
bija laba, viņš izslaucīja ar maizi tukšo šķīvi. Pireta to
pamanīja un pielēja vēl kausiņu.
“Neko viņi
nemācīs,” viņa teica. “Olivers, tā sauc manu dēlu, jau tagad
runā ļoti smagnēji. Un viņam jau sieva neļauj. Parunāju pāris
vārdus ar dēlu, un tūlīt jau tas skuķis iejaucas! Viņi jau tur
ļoti runīgi. Pie tam es kādreiz savam puisim pajautāju, ko jūs
tur tagad tik gari runājat, viņš atbild, ai neko, tāpat vien. Nu
uz tādu tāpat vien jau arī nav vērts neko citu atbildēt kā vien
okei. Vai tu alu negribi, Ēvaldam skapī ir.”
“Nezinu, tas jau
Ēvalda,” Veiko novilka.
“Tas nekas, Ēvalds
atļauj, un viņam arī nav labi tik daudz alu dzert,” Pireta
noteica. “Es tev ieliešu. Protams, dikti jau gribētu pie sava
dēla aizbraukt, bet kā tu tiksi, viņš tak Amerikā. Briesmīgi
žēl, ja tā padomā. Mana mamma jau ar, viņa kādreiz tā rūpējās
par Oliveru, katru vasaru viņš pavadīja pie viņas Torvā. Tagad,
kad nu šie atbrauca uz Igauniju un uz Torvu apciemot vecomammu, tad
ome visu pusdienu laiku sēdēja nekustīgi pie galda, nespēja pat
ieēst, tikai dzenāja kartupeli pa šķīvi un klausījās viņu
angliskajā pļāpāšanā. Kad visi piecēlās no galda, tad viņa
aizgāja uz pieliekamo un tur palika. Es gāju viņu sameklēt,
prasu, kur tu pazudi, vai tev kaut kas notika? Teicu, lai tak nāk
pie ciemiņiem. Bet viņa kategoriski atteicās! Viņai esot šausmīgi
bail no tās amerikāņu valodas, viņai tepat pieliekamajā esot
labi. Tā viņa tur palika. Beigās, kad olivers ar sievu jau brauca
prom, izgāja uz sliekšņa pamāt. Pēc tam viņa teica, ka nu
varēšot normāli paēst un iedzert glāzīti kandžas uz tām sāpēm
un bēdām. Tā nu piesēdāmies atkal pie galda, un mamma ieņēma
trīs glāzes pēc kārtas, teikdama, ka nu beidzot atkal jūtas pēc
cilvēka. Bet vēlāk tikai bubināja, ka nabaga bērns, nabaga
bērns... Prasīju, vai viņa to par Oliveru, un mamma atteica –
par ko tad vēl. Es tad viņai skaidroju, ka Oliveram nav nekādu
bēdu, viņam ir mīļa sieva, skaista māja un labs darbs, bet mamma
tik turpināja atkārtot – nabaga bērns, nabaga bērns... Un
patiesībā es jau tāpat domāju – nabaga bērns!”
“Algas jau tur
noteikti daudz lielākas,” Veiko prātoja.
“Tas jau gan,
protams,” Pireta piekrita. “Tev nav vēlēšanās uz Ameriku
braukt?”
“Nu ko es tur
darīšu,” Veiko paraustīja plecus. “Mani tur neviens negaida.
Man tepat labi.”
“Pag, es tev
parādīšu Olivera bildi,” Pireta ieteicās un atnesa no otras
istabas fotoalbūmu.
“Te viņi visi
trīs,” viņa stāstīja. “Olivers, viņa sieva un mazais Rons.”
Veiko aplūkoja
bildi. Vīrietis un sieviete stāvēja savas mājas priekšā, kurai
blakus auga palma. Sieviete rokās turēja zīdaini. Vīrietis
nedaudz atgādināja Ēvaldu, tikai stipri kalsnāks, kājās šorti
un krosenes, viņš uzvaroši smaidīja, it kā nupat būtu vinnējis
maratonā. Sieviete arī smaidīja, vai drīzāk pat smējās, baltie
zobi spīdēja, acis mirdzēja no saules un liela dzīvesprieka. Viņa
bija pamaza auguma, lielām krūtīm un īsā kleitiņā. No zīdaiņa
nekā nevarēja saprast, viņš bija vienkārši segā ietīts
vīstoklis.
Katrā gadījumā tā
izskatījās viena laimīga ģimene.
“Skaisti,” Veiko
noteica, atdodams bildi.
“Ļoti skaisti,”
Pireta piekrita. “Padomā tik, palma mājas pagalmā. Un aiz mājas
esot apelsīnu un citronu koki. Nākotnē mazajam Ronam būs, kur
izskraidīties...”
Viņa turēja albūmu
rokā un domīgi to šķirstīja.
“Nu neko nevar
darīt,” viņa izlēmīgi noteica. “Ko es te žēlojos. Paskaties
labāk šito bildi! Te ir mana mamma, vēl jauna. Tās ir viņas
draudzenes. Un šis mazais, četrkantainais vīrelis ir kaimiņu
Antons. Viņš traki gribēja manu mammu precēt, bet mamma viņu
negribēja, jo viņš nepārtraukti piržot. Kad vasarā sienu
vākuši, tad Antons katru reizi, kā pacēlis dakšas, tā
nopirdies, kā noliecies kaut ko pacelt, tā arī. Kartupeļu
vākšanas laikā vispār licies, ka Antonam kāds motors iekšā –
prrr, prrr, prrr. Kad mamma šito bildi skatās, tad vienmēr
atceras, ka tieši tai brīdī, kad fotogrāfs knipsējis, Antons
atkal nopirdies. Pats pēc tam atvainojās, ka gribējis bildē
izstiepties garāks, pacēlies uz pirkstgaliem, tāpēc tā sanācis.
Vēsturiska bilde. Kaimiņu Antons un viņa pirdiens.”
Veiko smējās.
“Vērtīgs foto,
vai ne?” Pireta palielījās. “Kas man te vēl ir?
Paskatīsimies... Tu taču nesteidzies? Pagaidīsi Ēvaldu, viņam
būs prieks tevi redzēt. Ļoti jauki, tad sēdi mierīgi. Re ku, te
ir mans vectēvs, viņš bija mežsargs un mednieks, šitas lācis ir
viņa nomedīts. Ādu viņš atdeva izmiecēt, un iztaisīja segu,
līdz pat mūža beigām zem tās gulēja.”
Viņi pāršķīra
lapu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru