sestdiena, 2015. gada 21. marts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (37)


Veiko atkal bija pie Jānikas mājas, taču šoreiz nejuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Šodien viņš te nebija meitenes dēļ, bet gan nāca apciemot Ēvaldu un Piretu.
Iepriekšējā liķiera dzeršanas reizē Veiko reibumā bija atzinies, ka interesējas par datoriem. Pireta tūlīt bija iesaukusies:
“Tad jau tu vari paskatīties mūsu datoru! Viņš pēdējā laikā uzvedas dīvaini. Ēvalds visu laiku sola atvest vienu spečuku no darba, bet tā arī vēl to nav izdarījis.”
“Viņam daudz darba,” Ēvalds taisnojās. “Datoriem bieži viskautkas notiek, viņš nevar paspēt uz visām pusēm.”
“Tad paskatīsies, kas tam mūsu kompim kaiš?” Pireta jautāja. “Mēs jau paši neko no tā nejēdzam. Nāc, uzmet aci.”
Veiko iegāja istabā un apsēdās pie datora.
“Tas jau tāds vecs krāms,” Ēvalds vainīgi teica. “Darbā nopirka jaunus, un es veco atnesu mājās. Mums jau pietiek, ka var rēķinus samaksāt un meilus sūtīt.”
“Mūsu dēls dzīvo Amerikā, mēs ar viņu tikai caur datoru varam sazināties,” Pireta skaidroja. “Nu, Veiko, vai noskaidroji, kas par vainu?”
Lielas vainas nebija, Veiko ātri tika galā. Ēvalds ar Piretu nespēja vien viņu slavēt.
“Jaunie jau sajūt, kas šitiem mērkaķiem aiz ādas,” Ēvalds pauda cieņu. “Es ar šitām mašīnām kā pilsētnieks ar govi – kā tā sāk maut, tā nobīstas. Un ja tā ieklīst sakņu dārzā, tad nevarīgi stāv malā vai iebēg istabā. Bet laucinieks paņem vicu, uzsit pa pēcpusi, un govs paklausīgi aiziet atpakaļ uz ganībām. Ar datoriem tas pats. Tiklīdz tas verķis sāk dumpoties, tā mēs ar Piretu tikai plikšķinām acis. Bet tu, kā pienāci, tā uzreiz nomierinās.”
“Kāpēc dumpoties?” Pireta verķi aizstāvēja. “Es domāju, ka viņš bija vienkārši slims, bet Veiko atnāca un izārstēja. Zini ko, Veiko, iedod man savu numuru, lai varu tevi citreiz arī izsaukt, ja kas gadās.”
Veiko labprāt piekrita. Liķieris bija darījis viņa muti saldu un prātu priecīgu, kāpēc gan neatnākt vēl kādreiz ciemos pie Ēvalda un Piretas? Ēdiens pie viņiem garšīgs, un paši labi cilvēki. Kas attiecas uz datoru, viņš labprāt palīdzēs. Un kas pats galvenais – draudzība ar Ēvaldu un Piretu deva viņam tādu kā atslēgu uz Jānikas apsargāto pili. Viņam vairs nebūs jākaunās no Jānikas, ka vazājas gar viņas māju, tagad viņam būs labs iegansts te nākt. Meitene tak viņam nevar aizliegt apciemot paziņas! Tā ka viņam būs atļauja ienākt šai kāpņu telpā jebkurā laikā.
Viņš iedeva Piretai savu telefonu un gaidīja, kad tā zvanīs. Darbā viņš slepus vēroja Jāniku un pie sevis smaidīja. Meitene pat nenojauta par viņa slepeno ieroci. Viņi kļuvuši gluži vai par kaimiņiem. Veiko jutās kā dabas pētnieks, kam laimējies ierīkot novērošanas punktu pie ērgļa ligzdas vai ūdeles alas.
Taču dators acīmredzot darbojās perfekti, tāpēc pagaidām Veiko nebija iemesla turp doties. Viņš kļuva nervozs un pats piezvanīja Piretai, lai noskaidrotu, vai viss kārtībā.
“O jā, dators darbojas lieliski,” Pireta slavēja. “Bet tu jau tāpat vari kādu dienu pēc darba pie mums ieskriet. Kaut vai šodien. Uztaisīšu kaut ko ēdamu.”
Veiko nopriecājās un apsolīja atnākt. Un darbdienas beigās braši soļoja uz paziņu mājas pusi. Veiko vienu brīdi iedomājās, ka varētu piedāvāt Jānikai iet kopā. Tomēr viņš atmeta šo domu un ļāva meitenei aiziet pirmajai, un vēlāk pats gāja nopakaļ.
Viņš tikko bija sasniedzis Jānikas māju, kad atkal saskrējās ar viņu. Jānika bija ātri nomainījusi drēbes un tagad devās uz kārtējām vakariņām. Ieraugot Veiko, viņa manāmi noskaitās.
“Ko tu atkal te dari?” viņa uzbrēca. “Es, man liekas, tev jau teicu, lai tu liec mani mierā! Ko tu atkal vazājies gar manu māju?”
“Bet... es vispār nenācu pie tevis,” Veiko atteica un izjuta tādu saldmi kā ļaundaris, kas apzinās savu nesodāmību. “Es eju pie Piretas un Ēvalda.”
“Kas tie tādi?”
“Kas tu nepazīsti Piretu un Ēvaldu? Tie taču tavi kaimiņi. Dzīvo tai pašā kāpņu telpā. Lieliski cilvēki, mani draugi. Es ik pa laikam viņus apciemoju, gandrīz katru dienu,” Veiko meloja pārliecinoši. “Laboju viņu datoru un tā... Liķieri iedzeram.”
Jānika neko nespēja iebilst, palika klusa un skatījās uz Veiko tik apjukusi, kā jau Veiko bija cerējis. Ak, kas par jauku brīdi! Veiko to izbaudīja pilnībā. Tagad pienāktos beigt šo izrādi, pieklājīgi paklanīties un iet pa durvīm iekšā, taisnu muguru un svilpojot. Taču Veiko nespēja no meitenes atvadīties, tāpēc izdarīja kļūdu un izteica piedāvājumu:
“Kādreiz varētu kaut kur kopā aiziet...”
Nu bija trumpji atkal Jānikas rokās, un viņa tūliņ atkal kļuva nikna un vīzdegunīgi atcirta:
“Ej tak pie tiem saviem draugiem, man nav laika.” Un aizskrēja.
Veiko nopūtās. Atkal viņš bija stulbi uzvedies. Kaut gan arī gudra uzvedība te neko nepalīdzētu, cilvēkam tak vienreiz jāsaprot, ka ir tādi apstākļi, kur vienkārši nākas padoties. Saņemt sevi rokās un iet pa dzīvi tālāk. Nav ko makšķerēt pie izžuvušas upes. Tikai laika šķiešana.
Kad es to sapratīšu, Veiko sev jautāja. Un atbildēja – jā, sapratīšu. Tak tūlīt dziļi sirdī atkal ierunājās klusa balss – bet ja nu tomēr... Ko tu, nabaga cilvēks, pret tādām balsīm vari padarīt.
Veiko ieraudzīja pie mājas ziedošu ceriņu. Viņš pie tā piegāja un sāka meklēt laimes. Atradis, viņš iedomājās savu karstāko vēlēšanos un to apēda. Meklēja atkal. Atkal iedomājās to pašu vēlēšanos un ziedu apēda. Tā četras reizes. Tādā veidā izdarījis visu, lai mainītu Jānikas prātu, viņš devās pie Piretas un Ēvalda.
Ēvalda nebija mājās, taču Pireta viņu sagaidīja ar zirņu zupu.
“Tā gan ir no burkas, bet manuprāt gluži laba,” viņa teica. “Ēvaldam ļoti garšo. Tā ka ēd droši. Te ir maize un sviests.”
“Pēc tam paskatīšos katram gadījumam to datoru,” Veiko pilnu muti teica.
“Vari jau paskatīties, ja gribi, bet manuprāt tas šobrīd darbojas normāli. Un mēs jau viņu vispār īpaši daudz neizmantojam. Ēvalds savas lietas izdara darbā, es palasu ziņas un nosūtu dēlam vēstuli uz Ameriku. Ir jau grūti, kad bērns dzīvo tik tālu. Un atpakaļ tas diezvai brauks. Noteikti nebrauks.”
“Ko viņš tur dara?” Veiko pajautāja.
“Aizbrauca mācīties, tad atrada darbu, tad vēl apņēma sievu,” stāstīja Pireta. “Kā jau parasti. Pagājšgad piedzima bērns, bet neesmu to vēl dzīvē redzējusi, tikai uz bildes. Sieva pāris reižu atbrauca uz Igauniju, pirms bērna piedzimšanas viņi vasarās atbrauca. Es jau ar viņu sarunāties nevaru, mana angļu valoda ir pārāk nabadzīga. Ēvalds runā labāk par mani, bet viņš arī nesaprot, ko tas skuķis tur pļāpā. Viņa runā tik ātri! Mēs tikai mājam un sakām okei.”
“Uz Ameriku pie viņiem netaisāties aizbraukt?” Veiko jautāja.
“Tas ir šausmīgi dārgi. Nu kaut kad varbūt aizbrauksim ar, gribas tak mazbērnu redzēt. Kas to lai zin, vai viņu kādreiz uz Igauniju atvedīs un, ja atvedīs, tad būs jau gatavs amerikānis, kas runās tikai angliski un mēs viņam arī varēsim pateikt tikai okei.”
“Gan jau viņam iemācīs igauņu valodu arī,” Veiko noteica. Zirņu zupa tiešām bija laba, viņš izslaucīja ar maizi tukšo šķīvi. Pireta to pamanīja un pielēja vēl kausiņu.
“Neko viņi nemācīs,” viņa teica. “Olivers, tā sauc manu dēlu, jau tagad runā ļoti smagnēji. Un viņam jau sieva neļauj. Parunāju pāris vārdus ar dēlu, un tūlīt jau tas skuķis iejaucas! Viņi jau tur ļoti runīgi. Pie tam es kādreiz savam puisim pajautāju, ko jūs tur tagad tik gari runājat, viņš atbild, ai neko, tāpat vien. Nu uz tādu tāpat vien jau arī nav vērts neko citu atbildēt kā vien okei. Vai tu alu negribi, Ēvaldam skapī ir.”
“Nezinu, tas jau Ēvalda,” Veiko novilka.
“Tas nekas, Ēvalds atļauj, un viņam arī nav labi tik daudz alu dzert,” Pireta noteica. “Es tev ieliešu. Protams, dikti jau gribētu pie sava dēla aizbraukt, bet kā tu tiksi, viņš tak Amerikā. Briesmīgi žēl, ja tā padomā. Mana mamma jau ar, viņa kādreiz tā rūpējās par Oliveru, katru vasaru viņš pavadīja pie viņas Torvā. Tagad, kad nu šie atbrauca uz Igauniju un uz Torvu apciemot vecomammu, tad ome visu pusdienu laiku sēdēja nekustīgi pie galda, nespēja pat ieēst, tikai dzenāja kartupeli pa šķīvi un klausījās viņu angliskajā pļāpāšanā. Kad visi piecēlās no galda, tad viņa aizgāja uz pieliekamo un tur palika. Es gāju viņu sameklēt, prasu, kur tu pazudi, vai tev kaut kas notika? Teicu, lai tak nāk pie ciemiņiem. Bet viņa kategoriski atteicās! Viņai esot šausmīgi bail no tās amerikāņu valodas, viņai tepat pieliekamajā esot labi. Tā viņa tur palika. Beigās, kad olivers ar sievu jau brauca prom, izgāja uz sliekšņa pamāt. Pēc tam viņa teica, ka nu varēšot normāli paēst un iedzert glāzīti kandžas uz tām sāpēm un bēdām. Tā nu piesēdāmies atkal pie galda, un mamma ieņēma trīs glāzes pēc kārtas, teikdama, ka nu beidzot atkal jūtas pēc cilvēka. Bet vēlāk tikai bubināja, ka nabaga bērns, nabaga bērns... Prasīju, vai viņa to par Oliveru, un mamma atteica – par ko tad vēl. Es tad viņai skaidroju, ka Oliveram nav nekādu bēdu, viņam ir mīļa sieva, skaista māja un labs darbs, bet mamma tik turpināja atkārtot – nabaga bērns, nabaga bērns... Un patiesībā es jau tāpat domāju – nabaga bērns!”
“Algas jau tur noteikti daudz lielākas,” Veiko prātoja.
“Tas jau gan, protams,” Pireta piekrita. “Tev nav vēlēšanās uz Ameriku braukt?”
“Nu ko es tur darīšu,” Veiko paraustīja plecus. “Mani tur neviens negaida. Man tepat labi.”
“Pag, es tev parādīšu Olivera bildi,” Pireta ieteicās un atnesa no otras istabas fotoalbūmu.
“Te viņi visi trīs,” viņa stāstīja. “Olivers, viņa sieva un mazais Rons.”
Veiko aplūkoja bildi. Vīrietis un sieviete stāvēja savas mājas priekšā, kurai blakus auga palma. Sieviete rokās turēja zīdaini. Vīrietis nedaudz atgādināja Ēvaldu, tikai stipri kalsnāks, kājās šorti un krosenes, viņš uzvaroši smaidīja, it kā nupat būtu vinnējis maratonā. Sieviete arī smaidīja, vai drīzāk pat smējās, baltie zobi spīdēja, acis mirdzēja no saules un liela dzīvesprieka. Viņa bija pamaza auguma, lielām krūtīm un īsā kleitiņā. No zīdaiņa nekā nevarēja saprast, viņš bija vienkārši segā ietīts vīstoklis.
Katrā gadījumā tā izskatījās viena laimīga ģimene.
“Skaisti,” Veiko noteica, atdodams bildi.
“Ļoti skaisti,” Pireta piekrita. “Padomā tik, palma mājas pagalmā. Un aiz mājas esot apelsīnu un citronu koki. Nākotnē mazajam Ronam būs, kur izskraidīties...”
Viņa turēja albūmu rokā un domīgi to šķirstīja.
“Nu neko nevar darīt,” viņa izlēmīgi noteica. “Ko es te žēlojos. Paskaties labāk šito bildi! Te ir mana mamma, vēl jauna. Tās ir viņas draudzenes. Un šis mazais, četrkantainais vīrelis ir kaimiņu Antons. Viņš traki gribēja manu mammu precēt, bet mamma viņu negribēja, jo viņš nepārtraukti piržot. Kad vasarā sienu vākuši, tad Antons katru reizi, kā pacēlis dakšas, tā nopirdies, kā noliecies kaut ko pacelt, tā arī. Kartupeļu vākšanas laikā vispār licies, ka Antonam kāds motors iekšā – prrr, prrr, prrr. Kad mamma šito bildi skatās, tad vienmēr atceras, ka tieši tai brīdī, kad fotogrāfs knipsējis, Antons atkal nopirdies. Pats pēc tam atvainojās, ka gribējis bildē izstiepties garāks, pacēlies uz pirkstgaliem, tāpēc tā sanācis. Vēsturiska bilde. Kaimiņu Antons un viņa pirdiens.”
Veiko smējās.
“Vērtīgs foto, vai ne?” Pireta palielījās. “Kas man te vēl ir? Paskatīsimies... Tu taču nesteidzies? Pagaidīsi Ēvaldu, viņam būs prieks tevi redzēt. Ļoti jauki, tad sēdi mierīgi. Re ku, te ir mans vectēvs, viņš bija mežsargs un mednieks, šitas lācis ir viņa nomedīts. Ādu viņš atdeva izmiecēt, un iztaisīja segu, līdz pat mūža beigām zem tās gulēja.”
Viņi pāršķīra lapu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru