“Ko tad mēs
mammai pirksim?” Sandra prašņāja.
“Ko tu ierosini?”
“Puķes!” Sandra
ieteicās.
“Bet varbūt labāk
konfektes?”
Sandra piekrita, ka
konfektes būtu vēl daudz labāk. Un viņi iegāja veikalā un
nopirka paciņu “Medusķepu”.
Mājupcejā viņi
gāja cauri parkam. Smilšukastē redzēja Marku, bet blakus uz
soliņa sēdēja viņa mamma Eve.
“Redzi, šodien
tas puisis nekarājas,” teica Reins.
Taču viņš tikko
bija paguvis to pateikt, kad Markus piecēlās no smilškastes,
uzkāpa pa redelēm un pakarinājās pašā augšā.
“Tomēr karājas,”
Reins konstatēja.
Eve paskatījās uz
viņu pusi un pamāja sveicienu. Reins pamāja pretī. Viņam bija
sajūta, ka redz bēdīgu ainu. Vientuļa sieviete tukšā parkā,
dēls karājas redelēs. Tāda kā bezcerība.
“Vai negribi iet
ar viņu paspēlēties?” Reins iejautājās. Viņam gribējās
apsēsties blakus Markus mātei un tāpat vien papļāpāt, lai kaut
nedaudz to iepriecinātu. Bet Sandra papurināja galvu.
“Mums taču jānes
mammai konfektes!” viņa atgādināja.
“Ak, pareizi,”
Reins nopūtās. Neko nevar darīt, visiem neizdabāsi. Varbūt arī
Anu šobrīd skumji dirn uz dīvāna, kontroldarbu labošanas
nogurdināta, un garlaikojas. Paša sieva tomēr svarīgāka, Markus
un viņa māte lai paši tiek galā.
Taču Anu nekur
nedirnēja, viņa bija ķērusies pie kārtošanas.
“Tad nu beidzot
jūs nākat,” viņa iesaucās, izdzirdējusi ārdurvju vēršanos.
“Man uznāca noskaņojums nedaudz patīrīt un izrevidēt
sienasskapi. Vai esat izsalkuši?”
“Nemaz,” Reins
atbildēja. “Bet tev atnesām konfektes.”
“Nu malači,”
Anu paslavēja. “Atkal bijāt “Oposumā”? Tā jau es domāju.”
“Es vienā pusē
pankūkai smērēju ievārījumu, otrā – šokolādes mērci,”
Sandra palielījās.
“Super!” Anu
teica no otras istabas. “Neko nevaru likt pretī jūsu
varoņdarbiem.”
“Vai tad tu
šovakar kontroldarbus nelabo?” Reins jautāja.
“Iedomājies tikai
– nelaboju. Tu laikam domā, ka man ir kaut kāda kontroldarbu
mānija, un es bez tiem nevaru dzīvot. Ka kontroldarbi ir daļa no
manis.”
“Tā es nedomāju,”
Reins taisnojās. “Mūsu kāzu bildē tev nav rokās kontroldarbu
pušķis.”
“Nu jā, tad es
biju jauna, tagad esmu veca. Kontroldarbi piestāv vecai skolotājai
tāpat kā krunkas.”
“Tu neesi veca,”
Sandra apstrīdēja, pētīdama lietas, ko mamma izvilkusi no skapja.
“Pateicos. Katrā
gadījumā šodien man kontroldarbu nav, kontroldarbu es uzdošu rīt.
Šodien klasei pieteicu likt aiz auss – kas pagātni neatceras, tam
nav nākotnes. Tas nozīmē to – kas nemācās vēsturi, tas dabū
divnieku un paliek muļķis, un muļķus augstskolā neuzņem.”
“Tas ir apstrīdams
viedoklis, un tā var jaunākajās klasēs radīt tikai nicinājumu
pret inteliģenci,” teica Reins, uzvilkdams čībes un iečāpodams
istabā. “Pie tam nav jau augstskola cilvēkam vienīgais ceļš.
Vai tad proletariātam nav nākotnes? Kaut vai virtuves strādniekam?
Tev kā vēsturniecei tomēr vajadzētu zināt, kādas tik virsotnes
nevar sasniegt proletariāts. Un daža laba trauku mazgātāja var
kļūt arī par ministri.”
“Muļķības,”
Anu atteica. “Labāk pasaki, vai man šito veco slēpošanas cepuri
mest ārā, vai nē? Viņa izskatās briesmīgi, pie tam tu tāpat
slēpot neesi braucis jau gadus desmit.”
“Manis pēc vari
izmest,” atteica Reins un iekārtojās uz dīvāna. “Bet
jautājums ir par to, vai tas būtu ētiski tev kā vēsturniecei.
Vai tad tev augstskolā nemācīja, ka vēstures artefakti jāsaglabā,
lai nākamās paaudzes redzētu, kā Igaunijā dzīvoja cilvēki 21.
gadsimta sākumā?”
Viņš grozījās
dīvānā, meklēdams ērtāko pozu un pamanīja, ka pie katras
kustības dīvāns iekrakšķējās savādāk. Kad viņš griezās uz
vēdera, dīvāns teica “krāk”, bet, kad uz muguras, tad
atskanēja “krīk”.
“Tu laikam
iztēlojies, ka es šo skapi iekārtoju priekš arheoloģiskiem
pētījumiem?” Anu jautāja. “Augstskolas laikā es gana daudz
piedalījos visādos izrakumos, tāpēc labi zinu, kas skaitās
vērtīgs. Tava slēpošanas cepure diemžēl ir galīgs atkritums.
Ja vien tu netaisies dibināt privātu muzeju, es to metīšu ārā.”
“Mammu, vai tie
ģindeņi bija šausmīgi?” Sandra jautāja.
“Nē,” Anu
atteica.
“Bet ja nu mūsu
skapī arī kāds ģindenis atrodas?” Reins iejautājās.
“Iedomājies, kas tā tev būtu par laimi mūsu skapī atrast
viduslaiku apbedījumu?”
“Cik alus tu
izdzēri?” Anu pavaicāja.
“Atbildēšu ar
prieku, lai tev kā vēsturniecei būtu iespējami vairāk datu par
21. gadsimta sākuma vīrieša ikdienas dzīvi. Izdzēru vienu alu un
apēdu vienu ķilavmaizi.”
“Krīk!” un
“Krāk!” Reins pūlējās ar dīvāu izspēlēt melodiju.
“Tātad tu nevari
tik daudz turēt,” Anu secināja. “Cik mierīgi man bija tīrīt,
kad jūsu nebija! Sandra, kur tu nesīsi to šalli?”
“Es drīkstu to
ņemt sev?”
“Tā tev ir par
garu, tev būtu desmit reizes ap kaklu jātin. Es to valkāju
augstskolas laikā. Vajadzētu izmest.”
“Bet tā ir
skaista!” Sandra strīdējās pretī un izstiepa to pilnā garumā,
tā ka tā sniedzās līdz pat priekšnamam.
“Kas tur skaists,
veca lupata. Dod šurp, es to metīšu miskastē.”
“Tu esi riktīgs
vandālis,” Reins teica no dīvāna. Viņš bija atklājis, ka,
paceļot dibenu, dīvāns iekrakšķas vēl savādāk. “Tak tā
šalle ir pārdzīvojusi gadsimtus. Tādas valkāja senie cilvēki.”
“Tā ir mana
šalle.”
“Nu tu taču esi
senais cilvēks.”
“Un kas tad tu
pats esi?”
“Es arī esmu
sens. Esmu sens igaunis,” Reinam jau gandrīz izdevās izspēlēt
“Zemniekmeitiņas” melodiju, gan ne gluži pareizu, tomēr
saprotamu. “Tu mani arī gribi mest ārā?”
“Tevi vēl kādu
laiku paturēšu. Bet šitie tavi krekli gan dosies uz atkritumu
zemi.”
“Tas ir kā
kleita,” Sandra priecājās, uzvilka un nāca parādīties Reinam.
“Re, cik skaista,”
Reins slavēja. “Tāpat arī tēvs meitai igauņu zemnieku mājās
atstāja mantojumā tautastērpu.”
“Tas nav nekāds
tautastērps, bet vecs, novalkāts krekls,” Anu teica. “Bet nu
labi, nemetīšu ārā, izmantošu kā grīdaslupatu. Esi
apmierināts?”
“Briesmīgi
skatīties, cik nežēlīga tu esi pret šīm vecajām mantām, kas
mums tik uzticīgi kalpojušas,” Reins pārmeta. “Vai atceries
pasaku “Vectēva kažoks”? Cik daudz labuma bija no vecā kažoka
un cirvja kāta.”
“Kas tā par
pasaku?” jautāja Sandra.
“Tā ir Juhana
Jaigi pasaka. Mežsargam bija maza meitiņa, kuru nolaupīja vilki.
Un vienīgais, no kā vilki baidījās, bija vecātēva kažoks un
cirvja kāts.”
“Kāpēc viņi no
tiem baidījās?”
“Tāpēc, ka tajās
vecajās lietās bija iekšā varens spēks,” Reins skaidroja. “Ar
cirvja kātu bija darīts tik daudz darba, ka ja to kātu nolika kaut
kur uz ceļa, tad vilki tur neuzdrošinājās iet. Un ar kažoku tas
pats. Mežsargs ielenca vilkus ar vecajām lietām un atbrīvoja
meiteni. Esi dzirdējusi, Anu?”
“Jā jau,” Anu
atteica. “Es zinu to pasaku ļoti labi, tikai nesaprotu, ko tas man
dod. Tu gatavojies vilku uzbrukumam?”
“Kāpēc ne, mums
tak arī ir maza meita... Jābūt gatavam uz visu!”
“Tēti, bet
pilsētā taču vilku nav,” Sandra teica.
“Protams, nav,”
Anu piekrita. “Redzi, ka bērns gudrāks par tevi.”
“Bet vecās lietas
darbojas ne jau tikai uz vilkiem,” Reins negribēja padoties. “Ar
tām var vēl visu ko labu izdarīt...”
“Piemēram?”
“Es tā mirklī
nevaru izdomāt...” Reins atrunājās. “Bet nāc, paklausies, kā
es spēlēju dīvānu!”
“Ko spēlē?”
Anu brīnījās, pa durvīm pabāzdama galvu. Reins cītīgi grozījās
pa dīvānu.
“Zemniekmeitiņu,”
viņš lepni atbildēja.
“Neticami...”
Anu nogrozīja galvu un devās atpakaļ uz priekšnamu. Reins
mēģināja izspēlēt arī Igaunijas himnu, bet dīvāns neļāvās,
un daudzas notis sanāca netīras.
“Nu galu galā
neesmu jau nekāds mūziķis,” Reins nodomāja un beidza savu
vāļāšanos. Tāpat vien pagulēt ir vēl jaukāk. Anu ar Sandru
vēl kādu brīdi rakājās pa skapi, Sandra no vecajām drēbēm
izveidoja kaut ko ligzdai līdzīgu un izteica vēlēšanos tur
pārnakšņot, bet Anu paziņoja, ka tādu lupatu midzeni istabā
necietīšot. Lupatām jāiet uz miskasti, bet labās lietas jāliek
atpakaļ skapī, un vispār viņa esot nogurusi no krāmēšanās un
gribot dzert tēju un kaut ko ieēst.
Reinu sūtīja
iznest miskasti. Viņš piecēlās no dīvāna, radīdams tādu
skaņu, kas derētu operas uvertīrai, un devās ārā. Uz viena
pakāpiena mētājās vecs “Teātris. Mūzika. Kino.”, Reins
zināja, ka tas pieder Voremē, kurš lasa to mājupceļā no teātra,
atpūtinādams kājas. Reins prātoja, ka Voremē diez vai savā
dzīvē ir metis ārā kādas drazas, noteikti viņš tās augām
dienām pēta, atklādams visādus brīnumus.
“Varētu tās
Voremē uzdāvināt, tas viņam būtu kā krustvārdu mīkla,”
Reins iedomājās. “Tad večukam būtu, ko pētīt.” Tomēr likās
visai savādi svešam cilvēkam piedāvāt savas vecās lupatas. Sāks
vēl tās valkāt, bet tas jau nu galīgi neklātos. Voremē jau
tikpat pašlaik nebija mājās.
Reins izmeta maisus
atkritumu konteinerā. Bija maigs vakars, no tālienes redzēja
parku. Reins iedomājās par Markus māti. Bet no miskastes nevarēja
redzēt, vai sieviete vēl joprojām sēž uz soliņa. Viņš gāja
atpakaļ istabā dzert tēju.
Patiesībā Markus
ar māti tiešām bija parkā. Markus jau bija redelēs izkarājies
un pa slidkalniņu izšļūcies, un tagad dzenāja baložus. Baloži
pacēlās spārnos, kad zēns tuvojās, bet tūlīt atkal nolaidās,
un Markus turpināja tos trenkāt.
Eve sēdēja uz
soliņa. Žurnāls bija viņai somā, bet viņa neņēma to ārā.
Nebija vēlēšanās lasīt.
Iezvanījās
telefons. Eve satrūkās un uzmeta ekrānam izbijušos skatienu. Bet
tā bija tikai māte.
Pēc sarunas Eve
nelika telefonu atpakaļ kabatā, bet turēja rokās un laika
kavēklim lasīja kontaktpersonu sarakstu. Viņa pēdējā laikā to
bieži darīja. Viņa iegrima domās pie pēdējā vārda “Ulo”.
Laikam tomēr
vajadzētu to izdzēst, Eve domāja. Priekš kam viņai sveša
vīrieša numurs? Viņa pati Ulo nezvanīs, tas bija skaidrs. Un Ulo
viņai arī nebija zvanījis, lai gan viņa to vienlaikus gan
gaidīja, gan baidījās. Katru reizi, kad telefons iezvanījās,
viņa skatījās ekānā, vai neieraudzīs šos trīs burtus. Kad
māte zvanīja, Eve sākumā iztrūkās un domāja, ka re, te tie ir.
Jo arī vārdā “ema” (latviski – māte) ir trīs burti.
Tāpēc arī pirmajā brīdī iztrūkās, kamēr izlasīja un
nomierinājās. Tas tomēr nebija viņš.
Tā ka priekš kam
bez vajadzības noslogot telefona atmiņu? Ir taču tik viegli
izdzēst kontaktu, pāris pogu spiedienu un gatavs.
Un ko tad, ja viņš
tomēr vēl zvanīs? Tad telefons rādīs, ka zvana nepazīstams
numurs. Viņa atbildēs, nezinot, kas otrā galā gaida. Tas būtu
vēl briesmīgāk! Redzot vārdu “Ulo”, viņai vēl būtu laiks
izdomāt – atbildēt vai nē. Tak nepazīstama numura gadījumā
stāvoklis būtu daudz sarežģītāks. Tad viņai būtu jāizbīstas
no katra sveša numura, aiz kuriem lielākoties slēpjas visādi
izplatītāji.
Nē, lai jau tas
numurs paliek, Eve izlēma. Viņa vēl nepārraus to trauslo saiti.
Vai varbūt labāk
piezvanīt pašai?
Nē, nekādā
gadījumā!
Eve ielika telefonu
atpakaļ kabatā. Viņa piecēlās un piegāja pie Markus, kas bija
atkal piekāries redelēm.
“Atvainojiet, vai
te ir vieta?” viņa pajautāja un pakarinājās blakus dēlam,
šūpodama kājas. Bija jauki.
“Mammu, tu arī
karājies,” Markus atzinīgi noteica.
“Jā, es mazliet
pastaipos, tas ir labi pēc ilgas sēdēšanas,” Eve atbildēja un
viegli šūpojās. Viņa jutās atgriezusies bērnības zemē.
“Mēs tagad esam
āboli,” Markus teica un piepūta vaigus, lai vairāk izskatītos
pēc ābola.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru