Reins Kamms bija
ceļā no darba uz mājām, nogriezās, kā parasti, ap dzeltenās
mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu.
Pagāja garām puķu veikalam un pulksteņdarbnīcai. Šodien atkal
bija viņa kārta izņemt Sandru no bērnudārza.
Bērni bija ārā,
kā jau tas pienākas jaukā pavasara vakarā. Sandru uzreiz
nemanīja, un Reins vērās apkārt, bet tūliņ bija klāt Kristo un
paziņoja:
“Sandra ir otrā
pusē, viņas tur ar meitenēm spēlē mājas.”
Un uzmetās par
ceļvedi, iedams Reinam pa priekšu.
“Viņas vienmēr
spēlējas otrā pusē, bet audzinātājai tas nepatīk,” viņš
stāstīja tā kā noraizējies, bet ļauni priecīgā tonī, kā
cilvēks, kas pēc labākās sirdsapziņas palīdz atmaskot valsts
apzadzējus vai citus likumpārkpējus. “Audzinātāja jau nevar
redzēt, ko mājas otrā pusē bērni dara, tāpēc bērniem
jāspēlējas mājas priekšā. Es vienmēr spēlējos mājas
priekšā! Bet meitenes neklausa audzinātāju un vienmēr aizlavās
aiz mājas!”
Un tad līdzjūtīgi
piemetināja:
“Tur arī saule
nespīd, tur ir ēna.”
Spēlēšanās mājās
notika pilnā sparā, divas meitenes stāvēja un savā starpā par
kaut ko skaidrojās, vicinoties ar rokām. Pārējās, arī Sandra,
sēdēja bariņā zemē un izskatījās nogarlaikojušās. Kristo
rādīja ar pirkstu.
“Tur viņas ir!”
viņš iesaucās un pats metās mukt, gluži kā nodevējs, kas
atvedis iebrucēju karaspēku pie savējo nometnes un nu baidās
atriebības. Ieraugot tēvu, Sandra atdalījās no meiteņu bariņa
un atcilpoja pie viņa. Abi kājās stāvošie skuķi viņas
aiziešanu nemanīja, bet turpināja dedzīgi strīdēties.
“Spēlējāt
mājās?” Reins pajautāja. Sandra pamāja.
“Vai tās, kas
stāvēja kājās, bija tēvs un māte?” Reins prašņāja tālāk.
“Un ko viņas tā strīdējās?”
“Viņas bija māte
un bērns,” Sandra atbildēja. “Birgita bija māte, bet Kristīne
viņas meita. Birgita gribēja tīrīt grīdu, un Kristīne gribēja
palīdzēt, bet Birgita teica, ka Kristīne ir vēl bēbis un nemāk
tīrīt. Kristīne teica, ka viņa nav bēbis, bet ir desmitgadīga,
un desmitgadīgajiem ir jāpalīdz mātēm. Bet Birgita nepiekrita,
viņa teica, ka Kristīnei ir nulle gadu, un nullgadīgie neprot pat
staigāt.”
“Kāpēc tad viņa
negribēja, ka Kristīne palīdz?” Reins jautāja.
“Tāpēc, ka mums
ir tikai viena slota,” Sandra paskaidroja. “Un slaucīt ir
visinteresantāk, tāpēc Birgita pati gribēja to darīt. Birgita
vispār vienmēr komandē un neļauj citiem neko darīt.”
Viņa traģiski
nopūtās.
“Bet kas tad bijāt
jūs pārējās?” Reins turpināja iztaujāt. “Es jau domāju, ka
jūs bijāst bērni.”
“Nē, mēs bijām
kaķi.”
“Kāpēc jūs neko
neteicāt?”
“Kaķi neprot
runāt.”
“Tad jau tā ir
garlaicīga spēle,” Reins konstatēja.
“Garlaicīgi, jā,”
Sandra piekrita. “Bet bez mātes un bērna jau citu lomu nav.”
“Bet tēvs? Kāda
jau varēja spēlēt tēvu,” Reins ierosināja.
“Tēvs taču ir
puika,” Sandra apstrīdēja. “Bet puikas mēs spēlē negribam.
Viņi vienmēr dara visādas stulbības. Vienreiz mēs uzaicinājām
Ēriku būt par tēvu, un viņš piekrita, bet tad pateica, ka viņš
ir tāds tēvs, kas strādā par Zirnekļcilvēku, un sāka rāpties
pa sienu augšā.”
“Un kas tur
slikts, kāpēc tēvs nevarētu strādāt par Zirnekļcilvēku? Būtu
smieklīgi.”
“Bet pēc tam viņš
teica, ka viņam vajag robotu armiju, un uzaicināja vēl trīs
puišus, un viņi tikai dauzījās un cīkstējās, un spļaudījās,”
Sandra sūdzējās. “Kas tā vairs par māju spēli, tās jau ir
pilnīgas šausmas.”
“Kāpēc viņi
spļaudījās?”
“Nu kad visu laiku
šitā rūc, tad nāk siekalas pa muti,” Sandra teica un
nodemonstrēja, kā tas notiek. Siekalas lidoja pa gaisu.
“Izbeidz, Sandra!”
Reins pavēlēja. “Tu jau neesi robots. Ej ģērbties!”
Kad viņi izgāja
ārā, tūliņ parādījās Kristo un lielījās:
“Es protu pats
uzvilkt gumijniekus!”
“Tu ar katru dienu
kļūsti aizvien malacīgāks!” Reins uzslavēja.
“Kļūstu gan!
Drīz es iemācīģos zāģēt kokus.”
“Noteikti,”
Reins pamāja, un viņi izgāja pa bērnudārza vārtiņiem. Bet
Kristo nelikās mierā un nobļāva viņiem pakaļ:
“Es vēl zinu, ka
pie sarkanās gaismas nedrīkst iet pāri!”
“Jā, jā,
malacis,” Reins atkliedza un teica Sandrai:
“Ļoti kārtīgs
jauneklis.”
Sandra kaut kā
nenoteikti iespurdzās un teica:
“Tēti, ejam uz
“Oposumu”!”
“Vai tad tu atkal
neesi ēdusi?”
“Drusku ēdu, bet
es gribu pankūkas. Ejam, tēti! Tu varēsi dzert alu.”
Reinam patika šis
priekšlikums, viņš pat jutās nedaudz aizkustināts. Padomā, cik
mīļi – paša meita aicina uz krogu! Šī vieta, kas daudziem ir
pagrimšanas cēlonis, viņam kļūst par ģimenes izklaidi, gluži
kā gājiens uz zoodārzu. Tie vīrieši, kam nav bērnu, spiesti
meklēt pudeles brāļus, bet viņš ierodas ar meitu.
“Nu tad ejam ar,”
viņš piekrita.
“Juhū!” Sandra
nopriecājās un sāka lēkāt uz vienas kājas.
“Oposums” bija
diezgan tukšs, pastāvīgo klientu nebija neviena – ne Oidermā,
ne Gunāra, ne Ēvalda un pat ne Imanuēla kunga viņa klusajā
stūrī. Daži vīri tomēr sēdēja, bet Reins nebija atnācis
meklēt kompāniju, viņam bija līdzi meita. Viņš pasūtīja
pankūkas un alu un apsēdās kopā ar Sandru.
Ulo bija savādā
noskaņojumā. Viņa smaids bija īpaši laipns, skatiens tik silts
un, kad viņš atnesa Sandrai pankūkas, noglāstīja viņai matus un
paplikšķināja Reinam uz pleca.
“Redzi, Sandra,
man šodien ir gan ievārījums, gan šokolādes mērce, izvēlies,
ko labāk gribi,” viņš teica un nolika abus traukus uz galda. “Ja
gribi, liec abus. Es atnesu divas dakšiņas, tā ka tu, Rein, arī
pie alus vari piekost, ja vēlies.”
“Paldies, es labāk
ķilavmaizi,” Reins atteica, bet Sandrai ļoti patika jaunā
kārtība, un uz viņas šķīvi aizceļoja gan ievārījums, gan
šokolādes mērce.
Ulo aizgāja atpakaļ
aiz letes. Trauku mazgātuvē Kalju šķindināja šķīvjus, un Ulo
aiz līdzjūtības pret nabaga vīru izlēma viņam arī izcept
pankūkas. Uzlēja mīklu uz pannas un uzslavēja sevi par labo
sirdi.
“Cik viegli ir
darīt cilvēkiem labu,” viņš domāja. “Patiesi, tā ir
lieliska grāmata!”
Ulo bija iesācis
lasīt Dostojevska “Idiotu”.
Nesaprotamā
“Doktora Fausta” nogurdināts, viņš to bija pametis pusē un
iebāzis priekšnama skapī, kur atradās dažādas lietotās mantas,
kuras viņš nesaņēmās izmest, bet nebija arī vērts paturēt. Tā
vietā viņš izņēma no plaukta “Idiotu”, un jau četras dienas
atradās kņaza Miškina ietekmē.
Ulo kļuva īpaši
mīlīgs un lēnīgs. Precīzāk – kā cilvēks, kas izdzirdējis
par kādu garšvielu, ielūkojas savā virtuves skapī un sev par
pārsteigumu atklāj, ka viņam tās ir pārpārēm, tāpat Ulo,
sajūsminādamies par grāmatu, atrada sevī daudz kā laba. Viņš
ir pieticīgs, nesavtīgs, laipns... Viņš pie sevis murminot
atkārtoja visas šīs īpašības, cepdams Kaljum pankūkas, un
sirds pildījās ar lepnumu un prieku.
“Kalju, nāc uz
virtuvi!” viņš aicināja, un, kad pēc mirkļa laimē starojošais
Kalju kāri bēra uz pankūkām cukuru, viņš jutās vēl vairāk
līdzīgs Miškinam.
“Un vai tad Kalju
ir citāds?” viņš prātoja. “Vientiesīgs, pret visiem
draudzīgs, kas pat mušai nedarīs pāri. Tīra, šķīsta dvēsele.
Vai atkal Reins, kurš meitas kompānijā alu dzer. Ar labs cilvēks.
Un visi pārējie arī. Visi, kas šurp nāk. Dažs gan pirmajā
mirklī šķiet nīgrs vai savāds, bet īstenībā, iekšienē –
tīrs zelts.”
“Tieši tāpat par
cilvēkiem domā arī Viņš,” viņam ieskrēja prātā, un viņam
vieglas trīsas pārskrēja pār muguru. Tik patīkami ir būt labam
cilvēkam!
Viņš piegāja pie
Reina galdiņa.
“Kā garšo?”
Viņš jautāja Sandrai, vēlreiz tai noglāstīdams galvu.
“Paldies, ļoti,”
Sandra pieklājīgi atbildēja.
“Viņa izēda
pusburku ievārījuma,” Reins atvainojās. “Un šokolādes mērci
arī krietni patukšojusi.”
“Pareizi,” Ulo
paslavēja. “Pankūkām jābūt saldām. Un dzīvei jābūt
skaistai. Vai ne?”
“Tā ja, un, lai
dzīve būtu skaista, uz tās vajag uzsmērēt ievārījumu,”
noteica Reins un iztukšoja alus kausu. “Paldies tev, nu mēs ejam
mājās.”
“Sveiciniet savu
sievu!” Ulo teica. “Sandra, esi laba meitene! Un nāc drīz
atkal!”
“Tas onkulis
šodien kaut kāds jocīgs,” Sandra izteicās, kad abi soļoja
mājup.
“Varbūt nedaudz
iedzēris,” Reins minēja. “Tad cilvēki paliek īpaši
sirsnīgi.”
Viņš pārdomāja
Ulo teikto par dzīvi un ievārījumu un ierosināja:
“Ieiesim veikalā
un nopirksim mammai kaut ko jauku.”
Ulo tai brīdī
stāvēja aiz letes un domāja par Nastasju Fiļipovnu. Viņš gan
pats jutās kā Miškins, gan arī bija šajā grāmatas varonī
iemīlējies. Viņš sapņoja, ka kādreiz dzīvē satiktu tādu
sievieti – bezgala daiļu un neaprakstāmi nelaimīgu, kuru darīt
laimīgu.
Šādi domājot par
Nastasju Filipovnu, viņam iešāvās prātā Eve un tā nakts, kas
beidzās ar kārtīgu skūpstīšanos. Viņam bija Eves telefona
numurs, bet viņš ne reizes vēl nebija uz to zvanījis. Tagad Ulo
izņēma telefonu no kabatas un paspaidīja rokās.
Galu galā –
varbūt tieši šī sieviete arī ir mūsdienu Nastasja Filipovna,
kam vajadzīga palīdzība no vīrieša, kas gatavs upurēties. Bet
pat, ja nav – jebkurā gadījumā viņa arī ir pelnījusi, lai
viņu ievērotu, teiktu laipnus vārdus un padarītu viņas ikdienu
jaukāku.
Ulo jau gandrīz
bija gatavs Evei zvanīt, bet tad atkal sāka šaubīties.
Un ja nu tā nebūtu
labdarība, bet nesmalkjūtīga iejaukšanās cita dzīvē? Ja nu Eve
notikušo ir jau aizmirsusi vai mēģina aizmirst, bet viņš neļauj?
Varbūt Eve ir viņa numuru jau izdzēsusi, tāpēc viņa nesapratīs,
kas tagad zvana, un tad viņam nāktos stādīties priekšā: “Es
esmu tas vīrietis, kas jūs tajā bārā... Atcerieties... Un pēc
tam taksometrā...” Tas būtu neveikli. “Es jūs neatceros!”
vai “Ko jūs vēl gribat?” Viņa varētu teikt. Un ko viņš tad
lai atbild?
Viņš klaudzināja
ar mobilo pa leti. Viņš gribēja izturēties tā, kā labam,
nesavtīgam cilvēkam jāizturas, bet kā gan labs un nesavtīgs
cilvēks lai izturas šādos grūtos apstākļos? Ja viņš zinātu,
ka sieviete gaida viņa zvanu, tad lieta būtu skaidra, bet ja ne,
tad viņa rīcība būtu drīzāk nelietīga – krogusdzērājs
neliek miera, uzmācas! Tovakar nedabūja, atkal mēģina.
Taču patiesībā
arī kņaza Miškina attiecības ar sievietēm bija pretrunīgas, Ulo
iedomājās. Lai gan viņš gribēja tikai labu, bieži sanāca
slikti.
Turklāt šodien tik
un tā nebūtu laika ar Evi satikties, un rīt arī ne. “Idiots”
vēl nebija pabeigts, un viņš gribēja to mierīgi izlasīt, nevis
iet uz tikšanos. Jau tagad viņš tīksminājās, iztēlojoties, kā
ieritināsies gultā ar grāmatu.
Ulo ielika telefonu
atpakaļ kabatā. Kas zin, varbūt kādu citu reizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru