Andruss Kivirehks. Pasaules malā (32)

Jānika bija randiņu ar Jorgenu aizvien atlikusi un atlikusi, kamēr beidzot sāka mocīt sirdsapziņa. Vīrietis bija tik ļoti centīgs – nāca vairākas reizes nedēļā uz Jānikas darbu, katru reizi dāvināja puķes un izteica vēlēšanos pavizināt Jāniku ar mašīnu. Būtu viņš vienkārši uzaicinājis viņu paēst, Jānika sen būtu devusi viņam šo iespēju, bez ēšanas galu galā tāpat nevar iztikt, un tad kāda starpība, kurš viņai izmaksā. Turpretī autobraukšana prasa laiku, un pēc Jorgena teiktā tur paietu visa diena, un tādu upuri nest Jānika nebija gatava. Darbdienā, protams, tas notikt nevarēja, jo jābūt darbā, bet brīvdienas bija pārāk īsas un vērtīgas, lai izšķiestu tādam Jorgenam. Tāpēc viņa bija atlikusi šo pasākumu, izdomājot dažādus iemeslus, piemēram, ka mamma saslimusi un jābrauc apraudzīt, vai arī ka Amerikas radi brauc ciemos un viņa spiesta tos uzņemt. Jorgens, kas vienmēr veikalā ienāca tik priecīgs un, ziedus sniedzot, atmirdzēja smaidā pa visu seju, Jānikas aizbildinājumos klausījās līdzjūtīgi un kļuva skumjš, nopūtās un izdvesa:

“Nu tad kādu citu reizi.”

Tad sašļucis izgāja pa durvīm, lielās peles ausis nokāris un apaļās acis raižpilni nodūris. Jānikai viņa bija žēl, tāpēc viņa apņēmās vienreiz jau būs jābrauc, ja ne šajā nedēļas nogalē, tad nākamajā vai aiznākamajā, un tā šī lieta atlikās un atlikās.

Beigās Jānika vairs nespēja izturēt šīs skumjās acis. Kad Jorgens atkal ieradās ar puķēm un atsāka runāt par izbraukumu zaļumos, viņa sev atgādināja, ka kara laikā cilvēkiem bija jāizcieš arī grūtāki pārbaudījumi, un aicinājumam piekrita. Jorgens nespēja noticēt tādai laimei, ieplēta acis, aiz liela uzbudinājuma sāka runāt smalkā balstiņā un, izejot no veikala, skūpstīja Jānikai roku četras reizes. Jānika tik laimīga nebija, taču mierināja sevi ar domu, ka, ja autobrauciens kļūs pārāk garlaicīgs, gan jau izdosies piespiest viņu atgriezties pilsētā ātrāk. “Pateikšu, ka sāp galva vai kaut ko tamlīdzīgu,” viņa izlēma, gaidīdama likteņa nolikto nedēļas nogali.

Sestdienas rītā laiks bija jauks, un Jorgens ar svaigi nomazgātu mašīnu gaidīja norunātajā vietā. Jānika negribēja, ka viņš gaidītu pie mājas, jo nebija vēlams, ka viņš uzzinātu viņas adresi. Citādi vēl izietu kā ar apnicīgo Veiko, galīgi nebija vajadzības uzrauties uz vēl vienu iemīlējušos kāpņu telpā.

Jorgens bija apsējis kaklasaiti un kājās uzvilcis sniegbaltas bikses. Mati bija rūpīgi saķemmēti, un tāpēc viņš vēl vairāk atgādināja lielu, labsirdīgu peli. Jānika viņam draudzīgi uzsmaidīja, ļāva nobučot uz vaiga un iesēdās mašīnā.

Viņi izbrauca no pilsētas, apskatīja trīs muižas un divus ūdenskritumus, kā arī ēda lasi no zivjaudzētavas, kur Jorgenam uz baltajām biksēm uzkrita gabaliņš laša un atstāja pleķi. Jorgens šausmīgi izbijās, acīmredzot viņam likās, ka puisis ar nosmērētām biksēm vairs nav nopietni ņemams. Tomēr Jānika pret viņu bija laipna, palīdzēja tīrīt pleķi un mierināja nabaga Jorgenu, tā ka tas aiz lielas laimes sāka gluži vai murrāt.

Jānika pie zivs iedzēra arī nedaudz baltvīna, kamēr Jorgens, kas bija pie stūres, iztika ar minerālūdeni. Vīns bija labs, zivs arī, un Jānikai sāka likties, ka doma par nelielu izbraukumu nemaz nebija tik slikta. Veltīgi viņa tik ilgi turējās pretī, būtu varējusi jau sen puisi iepriecināt.

“Ko mēs tālāk darām?” viņa jautāja.

“Tad jau redzēsi!” Jorgens noslēpumaini atbildēja.

Jānika mirkli pārdomāja, vai nenākt klajā ar savām galvassāpēm, bet laiks bija tik jauks, un viņa izlēma, ka nav jau nekādas steigas.

Viņi sēdās mašīnā, un ceļojums turpinājās.

“Kā jūties?” viņš jautāja Jānikai. “Esi apmierināta ar braucienu?”

“Jā, baigi forši,” Jānika atteica. “Jūtos lieliski.”

Jorgens viņā ar mīlestību noskatījās. Viņi brauca cauri skaistam priežu mežam, un Jorgens sāka stāstīt, ka šo vietu pazīst kā savus piecus pirkstus, jo bērnībā šai mežā spēlējies un ziemā slēpojis.

“Šeit ir ļoti daudz melleņu!” viņš lielījās. “Tagad jau vēl ne, bet vasarā.”

“Tad tu esi šejienietis?” Jānika jautāja.

“Jā,” Jorgens atteica. “Mana mamma un tētis te dzīvo. Aizbrauksim viņus apciemot!”

Jānika nopietni izbijās. To nu gan viņa nebija gaidījusi! Tomēr viņa momentā nespēja neko izdomāt sevis aizsardzībai, galvassāpes neizklausītos ticami, jo nupat bija apgalvojusi, ka jūtas lieliski. Viņa kodīja apakšlūpu un panikā prātoja, taču bija jau par vēlu, Jorgens iegrieza mašīnu nelielā meža celiņā un pēc simts metriem viņi jau atradās pie dārza žoga, kura malā stāvēja nelielas dzirnavas.

“Tētis uzcēla,” Jorgens paskaidroja. “Viņš man ir meistars. Šitās dzirnavas viņš man uzdāvināja uz piecpadsmit gadu jubileju, vējainā laikā spārni griežas, ļoti skaists skats.”

Viņš izkāpa no mašīnas, apskrēja ap mašīnas kapotu un atvēra Jānikai durvis.

“Laipni lūgta Mežmalās!” viņš svinīgi teica.

Jānika bailīgi izkāpa. Jā, visbriesmīgākais bija noticis – tur jau nāca Jorgena māte un tēvs, rokas apkampienam izstiepuši.

“Sveiki, sveiki!” teica māte. “Cik jauks pārsteigums! Nāciet tālāk! Prieks satikt! Jānika, Jorgens man par tevi ir tik daudz stāstījis!”

Jānika vislabprātāk būtu bēgusi, atpakaļ neatskatoties, taču tas nebija iespējams, viņai tagad bija plati jāsmaida un jādodas iekšā pa vārtiņiem.

“Te nu ir tas mūsu namiņš,” teica Jorgena māte, norādīdama ar roku uz skaisto divstāvu māju un plašo dārzu, kur pilnos ziedos auga narcises un tulpes. “Šajās mājās Jorgens ir uzaudzis un tapis par vīru!”

Jānika paklausīgi pamāja. Jorgena sirmais tēvs, kas atgādināja peli vēl vairāk nekā dēls, pienāca klāt, pasniedza Jānikai roku un izsaucās:

“Jūties kā mājās, dārgais bērns!”

Jānika ar acu kaktiņu pablenza Jorgenā. Viņš vai ziedēja aiz laimes un lepnuma. Mute platā smaidā, viņš lūkojās uz visu kompāniju ar tādu seju, it kā gribētu teikt – cik jauki, ka mēs visi esam beidzot satikušies, mani dārgie!

“Ejam nu iekšā, dzersim kafiju!” vedināja Jorgena mamma. “Man ir arī torte! Tik dārgi ciemiņi!”

Jānika iegāja istabā. Situācija bija šausmīga, bet kļuva vēl šausmīgāk, kad atklājās, ka istabā ir vēl citi cilvēki. Divas tantes un vesels bars bērnu! Bija uzreiz saprotams, ka viņi ir Jāniku jau gaidījuši un nu vērās tajā kārām acīm. Pieaugušie nāca pretī, roku sveicienam izstiepuši, bērni tikai blenza, galvas kopā sabāzuši un sačukstēdamies. Jānikai bija tāda sajūta, it kā viņa mirtu.

Noskaidrojās, ka tantes ir Jorgena tēva māsas, kas jau bija pa gabalu redzams, jo arī viņas līdzinājās pelēm. Jānika tika iepazīstināta arī ar bērniem, no kuriem daži bija radi, bet pārējie kaimiņmāju bērni. Viņi stāvēja, atspiedušies pret sienu, urbināja degunus un ar neviltotu interesi aplūkoja Jāniku.

“Nu, berni, kā jums patīk Jānika?” līksmi apvaicājās viena no tantēm.

Bērni kādu laiku klusēja, tad viena sīciņa meitenīte novilka:

“Ļoti skaista...”

Visi izplūda smieklos, Jorgens priecīgi smaidīja, bet Jānika gribēja vai zemē ielīst.

Bet to viņa nevarēja izdarīt, toties nācās dzert kafiju un ēst torti, pēc tam Jorgena māte viņu izveda ekskursijā pa dārzu, kur izrādīja katru koku un krūmu, saunu un šķūņa pamatus, un tāpat arī visneiedomājamākos stumbeņus, ko Jorgena tēvs bija atstiepis mājā no meža, jo daži bija “gluži kā saritinājusis čūska”, bet citi atkal “līdzīgi stirnai, tikai ar piecām kājām”. Citi stumbeņi neko konkrētu neatgādināja, bet bija “vienkārši interesanti”, un vienam celmam bija pielipināta bārda un pīpe, un uzlikta cepure, un par to Jorgena māte teica, ka tas esot mājas gars Uku, “tāds rūķis, kas mūs sargā no visa ļauna”.

“Sveiks, Uku, tā ir Jānika,” viņa teica celmam, un Jānika padomāja, ka viņai arī pienāktos celmu pasveicināt, un izspieda vieglu smaidu. No tā gan nebija nekāda labuma, jo celms ar pīpi nekādi nereaģēja.

Bērni arī bija izgājuši ārā, un visa viņu armija tagad lūrēja no krūmiem. Jorgena māte gan laiku pa laikam iesaucās, “ko jūs te paslēpas spēlējat, ja gribat ar Jāniku parunāties, tad nāciet ārā, nav, ko baidīties”, bet bērni nenāca vis. Jānika viņiem par to bija pateicīga. Jānika juta, ka ir sasvīdusi, un pa galvu griezās tikai viena doma – tikt beidzot mājās!

Viņa, protams, saprata, ka Jorgena māte un tēvs ir jauki cilvēki, kas viņu silti, varētu pat teikt, karsti uzņēma. Raizes darīja vien tas, ka Jānika šo laipnību nejutās nekādi nopelnījusi. Viņa nebija nākamā vedekla, nebija Jorgena līgava un pat ne draudzene. No labas sirds viņa bija piekritusi ar šo pelei līdzīgo puisi pavadīt sestdienu, un redz, kas sanāca! Viņa ir kaut kur mežā, kaut kādā sētā pie svešiem cilvēkiem – un nav saprotams, kā viņa te nokļuva!

Jorgena tēvs arī parādījās, staigāja riņķī lepns kā gailis un gribēja parādīt Jānikai basketbola grozu, ko pats bija pagatavojis.

“Tu varēsi to kādudien izmēģināt!” viņš teica.

“Jā, viņš jau ir kā slims ar to basketbolu,” Jorgena māte paskaidroja.

“Vai redzi?” Jorgens jautāja, sameklēja kaut kur bumbu un iemeta trīs grozus. Jānika vairs ne par ko nebija pārsteigta, viņa zināja, ka jābūt pacietīgai, neviens tak viņu nenogalinās, kaut kad tak viņa tiks atpakaļ uz pilsētu tā vai tā.

“Tev joprojām ir precīza roka!” Jorgena māte uzslavēja. “Iesim nu atpakaļ iekšā, iedzersim vēl kafiju!”

Iekšā Jorgena tēvs paziņoja, ka ir iekurinājis saunu.

“Nē, saunā gan es neiešu!” Jānika izbijās. “Es patiešām... Šodien nevaru, lūdzu piedodiet!”

“Bet mūsu sauna ir lieliska!” Jorgena tēvs apgalvoja. “Tādu garu pilsētā dabūt nevar!”

“Es šodien nevaru iet saunā,” Jānika skaidroja. “Man nav īsti veselība... Patiesībā man vajadzētu braukt mājās. Jorgen, kā tu domā?”

“Jūs tak varat palikt pa nakti!” piedāvāja Jorgena māte. “Mums ir gana daudz brīvu istabu.”

Jānika juta, ka tagad ir jācīnās par savu dzīvību.

“Diemžēl es tiešām nevaru,” viņa teica un sāka gari stāstīt, ka viņai rīt jau piecos jābūt augšā, lai paspētu uz sava Sāremā dzīvojošā onkuļa dzimšanas dienu.

“Tā ka man briesmīgi žēl, bet mums tiešām jābrauc,” viņa pateica un paģēroši paskatījās Jorgenā.

“Nu jā, tad jau neko darīt,” Jorgena māte nopūtās. “Nu citu reizi!”

Tā cita reize gan nekad nepienāks, nodomāja Jānika. Viņai vēl bija jāpārdzīvo atvadīšanās ceremonija no Jorgena vecākiem un tantēm. Bērniem uzsauca “Nāciet, pasakiet Jānikai uz redzēšanos!” -, bet knēveļi neparādījās.

“Visu labu, bija prieks iepazīties!” Jānika teica. “Jauku vakaru!”

Jorgena māte kaut ko iečukstēja ausī Jorgena tēvam. Viņš kaut kur aizdevās. Kad Jānika ar Jorgenu jau sēdēja mašīnā, viņš parādījās ar akordeonu un sāka spēlēt “Sāremā valsi”. Tas bija pēdējais, kas Jānikai no Mežmalām palika atmiņā.

Atpakaļceļš pagāja mierīgi. Jorgens priecīgi tērgāja, Jānika bija laimīga, ka viss cauri un apmierināta vēroja ainavas, kas liecināja, ka viņi tuvojas Tallinai. Viņa apskatījās telefonā – kāds aicināja viņu rītvakar vakariņās. Jānika atbildēja, ka nāks. Vakariņas nebija bīstami, tur nebija jātiekas ar radiem.

Jānika lūdza Jorgenam viņu izlaist pie lielveikala, sacīdama, ka jānopērk Sāremā onkulim ciemakukulis. Pirms izkāpšanas Jānika ļāva Jorgenam sevi nobučot uz vaiga. Pēc visiem izciestajiem pārbaudījumiem šis bija galīgs sīkums. Viņa iegāja veikalā un gaidīja, kad Jorgena mašīna pazudīs skatienam. Tad viņa gāja mājās.

Viņa zināja, ka vairāk ar Jorgenu nebrauks nekad un nekur.