Imanuēla
kungs nāca ciemos pie Malles un Kalju.
Malle
bija visu dienu pavadījusi virtuvē. Šoreiz viņa bija izlēmusi
pati gatavot, nevis uzsildīt no “Oposuma” atnesto. Malle bija
apsvērusi visus iespējamos salātus un uzkodas, ieskaitot rosolu,
siļķi ar krējumu vai pildītas olas, bet beigu beigās viņa teica
Kaljum:
“Zini
ko, Kalju, taisīsim tomēr silto ēdienu. Atceries, ar kādu prieku
Imanuēla kungs uzņēma kāpostu tīteņus, kad mēs gājām pie
viņa. Vīrietis grib piepildīt vēderu ar kārtīgu ēdienu, un tās
uzkodas nemaz nesanāk lētāk kā siltais, pat dārgāk! Nopirksim
cūkgaļu un skābus kāpostus, izvārīsim kartupeļus. Tas ir īsts
igauņu ēdiens.”
“Tas
ir Ziemassvētku ēdiens,” Kalju apgalvoja, taču Malle atteica, ka
cūkgaļu un skābus kāpostus var ēst vienmēr. Cūkgaļa ar
kāpostiem patiešām bija viņai ļoti iemīļots ēdiens, un
Ziemassvētkos viņa to saēdās tādā daudzumā, ka pēc tam
stenēja vien, un vēl pirms gulētiešanas ielavījās virtuvē un
pagrāba mutē jau atdzisušos kāpostus, tā ka 1. janvārī sev par
pārsteigumu atklāja, ka nav vairs lāga palicis, ko uzsildīt.
Viņi
aizgāja uz tirgu, nopirka gaļu un kāpostus, un Malle sāka cept un
vārīt. Virtuvē kļuva karsts kā ellē, Malle bija uzvilkusi
plānu naktskreklu, bet arī tas viņai mugurā kļuva gluži slapjš.
Kalju
mēģināja palīdzēt, bet māte viņam uzticēja vienīgi kartupeļu
mizošanu.
“Tu
neproti vārīt kāpostus!” Malle apgalvoja. “Vajag tā, lai
Imanuēla kungs būtu pilnīgi apmierināts!”
“Mamm,
bet es taču strādāju restorānā,” Kalju atgādināja.
“Bet
tu tak neesi pavārs, tu tikai mazgā traukus! Nemaisies, Kalju, man
jau tā ir tik daudz darāmā!”
Beidzot
ēdiens bija gatavs, un Malle iegāja dušā. Viņa uzvilka svētku
kleitu, piesprauda tauriņa brošu, kā arī sameklēja savu veco
smaržu pudeli. Uzpilinājusi sev uz kakla pāris piles, viņa
piedāvāja pudeli Kaljum.
“Kalju,
iesmaržojies tu arī!”
“Mammu,
tās tak ir sieviešu smaržas!” Kalju atteicās.
“Ei
nu, kas tad to atšķirs! Nu uzšļakstīšu tev nedaudz?”
Kalju
atvairījās un pazuda otrā istabā.
“Nu
ka ne, ne!” Malle nopūtās. “Tavs tēvs gan vienmēr iesmaržojās
ar odekolonu, ja kaut kur izgāja. Uzlēja uz plaukstām un izberzēja
pa visu seju. Bija dikti šiks vīrietis, uz ielas visas sievietes
atskatījās, kas tur iet tāds sasmaržojies. Varbūt tāpēc tu vēl
neesi sievu atradis, ka baidies iesmaržoties.”
Tad
iezvanījās durvju zvans, un Imanuēla kungs bija jau klāt. Viņam
bija rokā liels saulpureņu pušķis, ko viņš, dziļi
paklanīdamies, pasniedza Mallei.
“Ak,
debess, un saulpurenes jau zied!” Malle brīnījās. “Liels
paldies! Lauka puķes es mīlu visvairāk! Nāciet tālāk!
Nepievērsiet uzmanību, ka mums te tā nevīžīgi, sen nav bijis
remonts, bet nu jau Kalju apsolīja pie tā ķerties, tā ka drīz
jau viss būs kārtībā.”
Kalju
gan neatcerējās, ka būtu ko tādu solījis, bet ciemiņa klātbūtnē
negribēja ar māti strīdēties. Tad Imenuēla kungu ieveda
dzīvojamā istabā, un Malle sāka viņam pasniegt ēdienu.
“Ko
jūs te esat pagatavojusi, tās jau kā svētku pusdienas!”
Imanuēla kungs brīnījās. “Nudien nevajadzēja!”
“Bet
kā tad citādi, mums jau ciemiņi nāk tik reti, ka tie jau ir
svētki,” teica Malle, uzlikdama Imanuēla kungam uz šķīvja
kartupeļus. “Un tas jau nav nekas sevišķs, parasts igauņu
ēdiens, kartupeļi, kāposti un cūkgaļa, nav jau nekādi fazāni,
ne arī valzivs!”
“Kur
nu valzivs – tādu es mūžā neēstu!” Imanuēla kungs izteicās.
“Nekraujiet man, Malles kundze, tik lielu porciju, citādi vēl
šķīvis zem tās sabruks!”
“Nebaidieties,
tie ir stipri šķīvji, tos man māte dāvināja kāzās! Tie ir
izturējuši jau piecdesmit gadu un izturēs vēl. Tajos laikos prata
traukus izgatavot.”
Viņi
sāka ēst, bet notika neliela ķeza – Kaljum paslīdēja roka, un
kāposti no karotes nokļuva nevis mutē, bet uz biksēm.
“Kaljucīt!”
Malle iesaucās. “Ko tu izdarīji! Liels cilvēks, bet ēst nemāki!
Uzmeti kāpostus uz jaunajām biksēm! Ej ātri uz vannasistabu un
samitrini ar ūdeni, citādi paliks pleķis!”
Kalju
nosarka un devās uz vanasistabu, un, uzkavējies tur kādu brīdi,
atgriezās ar slapju bikšu staru.
“Nu
ko tu tik traki skaloji!” Malle dusmojās. “Tu izskaties, it kā
būtu ar biksēm gājis peldēties! Nē, nu tev tagad vajag tās
nomainīt, kā tad tu sēdēsi pie galda ar slapjām biksēm.”
“Man
tas netraucē,” Imanuēla kungs teica.
“Man
gan traucē,” Malle paziņoja. “Un viņam jau pašam arī slikti,
ka kāja paliek auksta. Ej vien ej, Kalju! Uzvelc citas bikses!”
Kalju
paklausīgi iegāja otrā istabā, bet tūliņ bija atpakaļ ar tām
pašām slapjajām biksēm.
“Nu?”
Malle brīnījās. “Kāpēc nenomainīji?”
“Es
neatradu citas,” Kalju kaunīgi murmināja.
“Ak
tu debess, nu tās taču atrodas tur, kur vienmēr!” Malle nopūtās
un ar grūtībām piecēlās kājās. “Imanuēla kungs, tūliņ
būšu atpakaļ, uzgaidiet vienu mirkli, iedošu puikam citas bikses.
Viņš jau pats neko nevar atrast.”
Malle
iegāja otrā istabā un tūliņ bija atpakaļ.
“Vai
bikses atradāt?” Imanuēla kungs jautāja.
“Protams,
bikses bija tur, kur jau parasti tās nolieku,” Malle atbildēja.
“Ak, Imanuēla kungs, mana bēda ir tā, ka mans Kalju ir tik
nevarīgs. Viņa tēvs galīgi tāds nebija. Redziet, tur ir viņa
bilde. Ir tak līdzīga tai jūsu figūriņai? Nu precīzi! Kā tas
tā iespējams?”
“Redziet,
laikam es viņu pazinu,” Imanuēla kungs smaidīdams atteica. “Tā
ka figūriņa ir laikam taisīta pēc viņa sejas, cita noslēpuma
tur nav.”
“Jūs
pazināt Ričardu?” Malle jautāja ieplestām acīm. Viņa apsēdās
blakus Imanuēla kungam uz dīvāna un ziņkārīgi viņā vērās.
“Kā jūs viņu pazināt? Vai kopā strādājāt? Gājāt vienā
skolā?”
“Nē,”
Imanuēla kungs atteica. “Mēs iepazināmies... diezgan nejauši.
Gluži kā ar jums. Ričards nāca pie manis remontēt televizoru.”
“Tiešām!”
Malle aizrautīgi pamāja. “Viņš remontēja cilvēkiem
televizorus, un ar to nopelnīja tīri labu kapeiku. Uz tehniku viņam
bija ķēriens! Nevis kā puika, tas jau neprot pat naglu sienā
iedzīt, sadauzīs visu apmetumu un vēl savainos visus desmit
pirkstus! Kur nu vēl par kādu mašīnu remontu runāt! Bet Ričardam
bija zelta rokas. Ak, tad viņš gāja arī pie jums! Re, cik
interesanti! Man tāds
prieks. Ziniet, viņš jau
sen ir miris, nav gandrīz neviena, kas viņu atcerētos, ar ko
varētu par viņu parunāt... Vai viņš pie jums nāca vairākas
reizes?”
“Jā
gan,” Imanuēla kungs pamāja. “Tā ka palika atmiņā.
Interesants vīrs bija – un tās ūsas... Viņš vienmēr bija labā
noskaņojumā, remontēdams pie sevis dziedāja un, kad bija
pabeidzis, tad teica “Operācija nu ir galā, pacients dzīvos.””
“Ak,
tā viņš teica!” Malle sajūsmā pamāja. Viņai pat asaras
sakāpa acīs. “Jā, viņš bija līksms. Un visos darbos
meistars.”
“Man
patika skatīites, kā viņš strādā, un
tā arī radās šī figūriņa,”
Imanuēla kungs
piemetināja. “Man ir tāds jocīgs hobijs –
kad satieku kādu patīkamu cilvēku, mēģinu viņu atveidot pēc
atmiņas. Un redzat, kā sanāca – gāja gadi, figūriņa visu
laiku mierīgi stāvēja man uz plaukta, bet nu es jūs satiku un
varēju jums to uzdāvināt. Varēju jums sagādāt prieku.”
“Jūs
patiešām to sagādājāt,”
Malle apstiprināja.
“Kalju!” Viņa uzsauca istabā ienākušajam dēlam. “Vai
dzirdēji? Imanuēla kungs pazina tavu tēvu!”
“Dzirdēju,”
viņš atbildēja un apsēdās pie galda. Kājās viņam bija jaunas,
zaļas bikses, bet viņam tās nemaz nepatika, mamma viņam tās
pirms kāda gada bija nopirkusi, nemaz
nepajautājot, un Kalju centās tās vilkt tik reti, cik vien
iespējams. Viņš tajās jutās briesmīgi, kaunējās no krāsas un
centās paslēpties aiz galda.
“Tavs
tēvs gāja pie Imanuēla kunga remontēt televizoru,” Malle
turpināja. “Oi, uz tehniku viņam bija nags! Gludekļi, radio un
vienalga kādas vēl mašīnas – ja saplīsa, tad Ričards to viens
un divi dabūja atkal kārtībā. Tagad mums ir tīrais posts bez
viņa, ja kāds aparāts saplīst, nekas cits neatliek, kā izsviest.
Tas skaistais dzeguzes pulkstenis jau daudzus gadus ir salūzis, es
to nemāku saremontēt un Kalju jau ne tik. Kā mums pietrūkst
Ričarda!”
“Dzeguzes
pulksteni es varētu salabot,” Imanuēla kungs domāja. “Ar
televizoru es galā netiktu, elektriskās mašīnas es labāk
neaiztieku. Bet ar pulksteni tiktu galā. Iedodiet, es paskatīšos!”
“Ak
nē, ko jūs! Jūs atnācāt ciemos, un nu sāksiet labot vecus
pulksteņus?” Malle atvairījās. “Es tik tāpat vien runāju.
Vecas lietas to vien dara, kā plīst, jums nav tās jālabo.”
“Nu
bet padomājiet! Jūsu vīrs nāca pie manis remontēt televizoru,
kāpēc tad es nevarētu salabot jūsu pulksteni? Esiet tak godīga!”
Pēc
garas tielēšanās pulkstenis tika noņemts no sienas. Imanuēla
kungs to ar interesi aplūkoja.
“Jauks
pulkstenis,” viņš slavēja. “Un nemaz nav saplīsis, tas var
iet un zvanīt vēl ilgi. Skatieties, te nav nekā sarežģīta. Šeit
vajag drusku paregulēt un šeit...”
Pulkstenis
žēlabaini iečerkstējās, kad Imanuēla kungs ņēmās pa tā
iekšieni, un meistars tam atvainojās kā dzīvai būtnei:
“Vēl
nedaudz pacieties, tūlīt būsi vesels.”
Pulkstenis
uzreiz apklusa. Imanuēla kungs aiztaisīja to ciet, ienesa otrā
istabā, pakarināja pie sienas, uzvilka atsvarus, uzlika pareizu
laiku un teica:
“Gatavs.
Pagaidiet, tūlīt būs astoņi, dzirdēsiet, kā kūko.”
“Jūs
gan esat izcils cilvēks, zelta cilvēks...” Malle iesāka slavas
dziesmu, bet Imanuēla kungs to pārtrauca, iesaukdamies:
“Vēl
ne! Neslavējiet par agru! Vispirms pagaidīsim, vai kūkos.”
Maza
sarkana dzeguze iznāca no savas paslēptuves un nokūkoja astoņas
reizes tā, ka bija bauda klausīties.
“Brīnums! Tas ir
brīnums!” Malle elsa. “Skaties, Kalju, tas vīrs dara brīnumus!”
“Tas nav nekāds
brīnums,” Imanuēla kungs smaidīdams teica. “Tikai neliela roku
veiklība.”
“Jā, bet tas jau
arī ir kaut kas, ka cilvēkam ir tik veiklas rokas! Es jau gan
cerēju, ka arī Kalju būs mantojis tēva rokas, bet re, nav vis.
Laba sirds jau viņam ir, bet ar to dzīvē ir par maz,” Malle
tērgāja. “Varbūt pie vainas arī tas, ka viņa tēvs agri
nomira, nepaspēja nodot Kaljum savas prasmes. Nu, Kalju, tev tagad
jāiet pie Imanuēla kunga mācīties, viņš tev iemācīs vismaz
pulksteņus labot. Vīrietim tas dzīvē aizvien noder.”
“Man taču jau ir
darbs,” Kalju apgalvoja, atkal nosarkdams.
“Nu jā, traukus
mazgāt tai krogā. Tas jau arī ir labs darbs, protams, bet es
aizvien esmu gribējusi, ka...” Malle nopūtās un atmeta ar roku.
“Ko nu es runāju. Ir, kā ir. Dzīvo, kā pats gribi. Imanuēla
kungs, vai vēlaties vēl gaļu?”
“Nē, paldies,
vairs nevaru.”
“Nu tad dzersim
kafiju.”
“Dzersim, Malles
kundze!”
“Tūlīt jums
uzvārīšu. Es pati nedzeršu, es citādi naktī negulēšu. Kalju
arī nevar dzert, viņam vāja sirds, un vēl staigās pa nakti
čurāt.”
“Mammu!” Kalju
protestēja. “Nekā tik traka nav!”
“Ārsts teica, ka
tev kafija nav laba, kas tu neatceries?”
Kalju nošņācās.
“Bet tad jau
nevāriet,” Imanuēla kungs sacīja. “Ko tad nu es viens dzeršu?”
“Jums jādzer,”
Malle noteica. “Jūs esat debesu dāvana, salabojāt manu dārgo
pulksteni, un es jums nepiedāvāšu pat kafiju? Ričards apgrieztos
kapā otrādi, ja izdzirdētu ko tādu!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru