svētdiena, 2016. gada 21. augusts

Alans Adojāns. Pazudis Tallinā


Ir jauka vasaras diena, stāvu Baltijas stacijā1. Uz ielām ir visai kluss, kā jau svētdienā, visi uz laukiem, pat baložus neredz. Tāda diena, kad mājās sēdēt būtu grēks, bet pilsētā nekā prātīga tāpat nav, ko darīt. Klausos pa radio šausmīgo igauņu mūziku, kad pēkšņi kāds atrauj vaļā mašīnas durvis, un tajās parādās sarkanmatains vīrs pumpainos bokseršortos. “Oi, you drivin, mate?” jautā plikais vīrs, nosarcis līdz ausu galiem. “Yes-yes, of course,” atbildu. Paceļu augšā sēdekļa atzveltni un iedarbinu mašīnu. Tikmēr tips jau ierausies iekšā. Panesas riktīga alkohola dvinga, acīmredzami šis ir kārtīgi uzlāpījies un burtiski trīc, par spīti karstajam laikam.
“Nu tā... Kur braucam?” nopētu vēlreiz dīvaino vīru. Ugunīgi sarkani mati, asinssarkanas acis, gaišsarkana bārda, un apakšbikses ar tumšsarkanām pumpām. Smieklīgs puisietis. Ja viņš nebūtu acīmredzamā ķezā, es laikam smietos pilnā balsī.
“Eeee... man nav ne jausmas,” vīrs bija visai apjucis “Kurā pilsētā mēs vispār esam?”
Nu es vairs nevaru noturēties un izplūstu smieklos. “Tu to nopietni?” pārprasu.
“Nopietni gan. Es neko neatceros, galvā kaut kāds faking melns caurums.”
“Tad nu gan ir bijusi drope ne pa jokam. Tu esi Tallinā, Igaunijā. Vai iedegās kāda spuldzīte?”
“Ā, jā jā, kaut kas nāk atmiņā. Oi, nu gan sūdi, velns. Oi-oi, nu būs ziepes.”
“Kādas ziepes?”
“Oi-oi, fak, fak. Mana sieva.”
“Kas ar sievu?”
“Mēs ar sievu atbraucām atzīmēt kāzu jubileju. Un ar meitu, oi-oi, kādi sūdi.” Vīriņš sagrābj galvu, it kā tā taisītos saplīst.
“Okei, tad jau laikam tiešām mēsli. Nu bet kur tad braucam?” ieslēdzu gaitu.
“Ja es zinātu, es tak neatceros. Dar-dar-dar-darr!”
“Auksti?”
“Nē, tā vieta bija kaut kas uz dar-dar-dar.”
“Dārza? Dārza iela?”
“Jā, laikam gan, vai tad ir tāda iela?”
“Nu ir, tepat netālu.”
“Esi čoms, aizved mani, tur jābūt kaut kādam velna hostelim, un sieva tur noteikti jau pārgaidījusies.”
Iedarbinu atkal motoru un braucam.
“Kas tad ar tevi notika, kur drēbes?” mēģinu pieklājīgi izprašņāt.
“Klausies, aizgājām vakariņās un tad sīkais nogura, sieva aizveda viņu gulēt uz hosteli. Es atkal izdomāju, ka iešu iedzeršu bārā pāris mēriņus un tur iepazinos ar kaut kādiem tipiem, bet vot tālāk neko neatceros. Pamodos kaut kādā velna parkā pie stacijas.”
“Nu vells, un viss ir pazudis, naudasmaks, drēbes?” es brīnos.
“Viss, velns. Labi vēl, ka nepamodos pliku dirsu,” vīrelis ir tuvu raudām. Iedodu viņam ūdenspudeli. Kāri padzerās, kā jau uz kārtīgām pohām, un pateicas.
Sasniedzam Dārza ielu, braucu lēnām un rādu viņam mājas. Piepeši vīrs atpazīst vienu pagalmu un sauc, lai pieturu. Tur patiešām kaut kāda hosteļa šilte. Un hosteļa priekšā stāv nikna, liela britu sieviete, rokas sānos un pārskaitusies. Vīrs izvelk desmit eiro, kas viņam glabājās zem apakšbikšu gumijas, un iespiež man rokā. Tad no sirds pateicas par dzīvības glābšanu, dziļi nopūšas, ievelk plaušās gaisu un izkāpj no auto. Pēdējā aina, ko redzu atpakaļskata spogulī, kā sieva no visa spēka atvēzējas ar dūri un metas vīru slānīt. Varu zvērēt, ka redzēju arī, kā šī pirms uzbrukuma ar labo kāju spārdīja zemi kā bullis. Nabaga vīrs.
1 Stāstītājs ir taksometra šoferis (tulk. piez.)

trešdiena, 2015. gada 11. novembris

Indreks Hargla. Aptiekārs Melhiors un bendes meita (2) - fragmenti ar komentāriem


Šajā nodaļā autors mūs iepazīstina ar slaveno izmeklētāju un - kas nav mazsvarīgi - ar Tallinas ostu. Laikam tolaik tā izskatījās nedaudz savādāk nekā tagad? Šogad mums bija problēmas ar noparkošanos ostas stāvvietā. Diemžēl par šo aspektu romāna autors klusē.

2. Tallinas osta 17. septembrī, priekšpusdienā
Tallinas aptiekārs Melhiors Vakenstēde jau gandrīz pusgadu varēja sevi saukt par rātes aptiekāru. Tas bija martā, kad viņš ieradās rātsnamā, parādīja savu naudu un apliecinājuma rakstu, un vienošanās uzmetumu, kuru viņš, vadoties pēc sava sen mirušā tēva norādījumiem un no Lībekas pasūtītās kopijas, bija uzrakstījis. Un šo papīru no visām pusēm izpētījusi, rāte bija piekritusi Melhiora piedāvājumam, ka pilsēta nopērk no viņa Akas ielas namu, samaksājot pieklājīgu daudzumu sudraba, un tad viņam atkal to izīrē, pati uzņemoties turpmākos izdevumus, kas saistīti ar aptiekas nama uzturēšanu: logu iestiklošanu, jaunu durvju ielikšanu un caurā jumta salabošanu. Toties Melhiors katru mēnesi maksā īri un tur savu aptieku tādu, kā prasa rātes dakteris un pilsētas noteikumi. Viņš katru gadu sūta rātskungiem cepumus, klaretus un konfektes, kā tagad dokumentā bija ierakstīts, ārstē sasirgušos pēc daktera norādījumiem un vispār dara visu, kas pēc Lībekas ieražām paredzēts, un pie kā viņam palīdz Dievs tas Kungs. Tas nozīmēja, ka pēc gadiem desmit Melhiors var sev nopirkt krietni lielāku māju – tā vismaz rādīja viņa aprēķini – un to tad viņš varēs nodot saviem bērniem kopā ar aptiekāra amatu, ja kāds no viņiem to vēlēsies. Un varbūt viņa dēls spēs pierunāt rāti, lai tā aptiekas vajadzībām nopērk to namu rātslaukuma stūrī, blakus svaru mājai un karātavām, kuru jau Melhiora tēvs bija noskatījis kā vispiemērotāko rātes aptiekai.
Bet pagaidām Melhiora līgumu bija parakstījis rātskungs un rakstvedis, un šis līgums paredzēja, ka aptieka ir rātes īpašums un tādējādi Melhiors bija rātes amatpersona. Viņš vismaz daļēji bija piepildījis sava tēva sapni.
Protams, rāte ņēma vērā arī to, ka Melhioram bija nopelni tās priekšā. Tikai pateicoties viņa palīdzībai, tika saņemti ciet slepkavas, kas bija nogalinājuši pilsētas iedzīvotājus vai augstus viesus. Ar Melhiora palīdzību tika atklāti drūmākie noslēpumi – tiesa gan, dažs labs jau būtu gribējis, lai tie uz visiem laikiem paliktu apslēpti. Tak to neviens nevarētu noliegt, ka, pateicoties Melhioram, pilsētas gaiss bija tīrāks un ļaunuma bija kļuvis mazāk. Gluži kā Melhiora maisītās zāles palīdzēja dziedēt pilsētnieku miesas kaites, tāpat viņa padomi spēja izravēt nekrietnību un darīt dzīvi mierīgāku un drošāku.
Melhiors bija sev vairākas reizes jautājis, kāpēc viņš to dara. Kas viņam liek savu un dažreiz arī savas ģimenes dzīvi pakļaut briesmām, lai tvarstītu noziedzniekus ? Un atbilde bija ļoti vienkārša – pilsētas gaisam jābūt tīram, lai viņa bērniem būtu labāk dzīvot. Viņš mīlēja Tallinu un ticēja, ka Tallina viņu arī mīl. Ai, par to viņš bija pārliecināts, ka šī pilsēta prot mīlēt, ka tā ir dzīva, ka tai ir savas domas, savi sapņi un savas bailes. Pagaidām pilsēta vēl bija jauna, taču tā augs un kļūs gudrāka, un Melhiors gribēja piedalīties tās izaugsmē.
Bet vēl kaut kas bija.
Vēl kaut kam bija jābūt, viņam bija tāda sajūta.
Viņa tēvs, pēc vārda arī Melhiors, kā Vakenstēdu dzimtā kopš seniem laikiem bija pieņemts, bija mācījis ienīst slepkavas. Un vēlāk viņš no rātes rakstveža Blomendāla dzirdēja, ka tai laikā, kad Melhiors uzturējās Rīgā, viņa tēvs bija rātes priekšā apsūdzējis kādu tirgoni cita nožņaugšanā un spējis to arī pierādīt, tā ka šo tirgoni piespieda doties svētceļojumā uz Bari pilsētu pie svētā Nikolaja relikvijas un ziedot tai lielu sāpju naudu, taču viņš ceļā no Tallinas uz Pērnavu tika nodurts. Tēvs nebija Melhioram par to neko stāstījis, un tagad Melhiors sev jautāja, cik vēl no aptiekāriem Vakenstēdēm bija ķēruši slepkavas un kāpēc.
Un vēl – uz nāves gultas tēvs viņam bija licis paturēt prātā vienu svēto, no kura jābaidās. Kāpēc un kuru, to tēvs vairs nebija spējis pateikt. Viņu dzimtā vienmēr bija izjutuši tikai cieņu un mīlestību pret svētajiem, un katrs Vakenstēde uzskatīja par pienākumu iemācīties visu svēto dzīvesstāstus, lūgt no viņiem svētību un aizlūgt par viņiem. Nikolajs, Viktors, Cosmas, Katrīna, Sturms un Vicilinus bija tikai daži no tiem.
Jau gadsimtiem Vakenstēdu dzimtu pa vīriešu līniju vajāja baigs lāsts, pret kuru nebija izgudrotas zāles. Vakenstēdes apguva aptiekāra amatu un meklēja palīdzību pie svētajiem, lai beidzot pārvarētu to likstu, kas viņu vīriešus iedzen kapā. Tā bija briesmīga kaite, ko dzimtas vīrieši nesa sev līdzi, un pēdējos gados arī Melhioram tā pieņēmās spēkā. Kad viņš saskaras ar sāpēm un ciešanām, ar domām par šausmām vai nāvi, viņu atkal sagrābj vecā liga. Tā brāžas virsū kā vētra, it kā liktu viņam samaksāt par visas pasaules grēkiem un paciest visas pasaules sāpes.

Es nolēmu izlaist baisās slimības detaļas. Mani tikai interesē, vai šī slimība ir reāla, vai autora fantāzija?
Melhioram šogad apritēja četrdesmit četri gadi, un viņa slimības lēkmes pēdējos gados bija kļuvušas biežākas. Viņš sargājās no tām, slēpa no draugiem, tomēr daudzi tāpat jau zināja. Un viņš pats zināja, ka nav vairs tālu tas brīdis, kad dievs aicinās pie sevis. Viņš centās par to nedomāt, jo, par to domājot, viņš tikai tuvināja sev nākamo lēkmi. Viņš vērsās ar lūgšanām pie svētajiem, kaut gan nebija pārliecināts, ka saņems atbildi. Viņš zināja, ka viņam jāsteidzas, ka nav vairs daudz atlicis, taču viņam bija jāizaudzina dēls un jāizmāca aptiekāra amatā, lai tas varētu parūpēties par māti.
Un gadu no gada viņš mēģināja atminēt, kas saista kopā šo veco kaiti, svētos un to, ka Vakenstēdes tvarsta slepkavas. Patiesībā tā bija tāda pati mīkla kā tās, ko viņš risināja pilsētas labā, tikai šeit vēl viņam bija jāizprot sava loma. Un joprojām viņam vēl nebija atbildes.
Bet šodien viņš stāvēja Tallinas ostā kā bija stāvējis daudzus gadus, jo aptiekāra amatā viņš pelnīja savu maizi, tas bija darbs, ko viņam bija paredzējis viņa tēvs un par ko viņš bija devis pilsētai zvērestu. Pirmkārt un galvenokārt viņš bija Tallinas aptiekārs. Pavasarī viņš bija apkopojis pasūtāmo preču sarakstu un nosūtījis to uz Lībeku tirgoņa Pētera Helfritša biedrībai. Tad nu visu vasaru pēc šī saraksta vāca kopā zāles, garšvielas un citas pasūtītās mantas, un šorīt viņš saņēma ziņu, ka sen gaidītais kuģis nu beidzot ir sasniedzis ostu un tajā ir arī divas lādes aptiekāram. Rēķins esot pie Helfritša, ar kuru viņam vēlāk pašam būs jānorēķinās. Un vēl viņam teica, ka jāpateicas dievam, ka tas kuģis vispār nonāca līdz Tallinai.
Ostmalā sakarā ar kuģa pienākšanu valdīja liela rosība. Tirgonis Pēters Helfritšs bija klāt pats, kā arī vēl vairāki citi tirgoņi. Un no kuģa apkalpes, nesēju, krāvēju un ormaņu runām Melhiors dabūja dzirdēt, kā viss noticis. Septembra sākumā no Lībekas uz Tallinu devās piecu kuģu konvojs, kuru pavadīja viens Hansas sargkuģis, uz kura bija kareivji, lai aizsargātos pret laupītājiem. Taču sacēlās milzīga vētra, un daudzi kuģi jau bija uznesti uz Sāremā dienvidrietumu sēkļa. Sargkuģis nogrima, un tikai trīs vīri no tā izglābās. No pieciem kuģiem trīs tika aizdzīti uz dienvidiem un vētrā bija stipri cietuši. Kapteiņi uzskatīja, ka, ja dievs dos, tad tiem izdosies sasniegt Rīgas līci un īpašas veiksmes gadījumā pat Rīgas ostu, kur tos tad nāksies lāpīt un remontēt. Divi pārējie kuģi ar lielām mokām bija spējuši izvairīties no Sāremā sēkļa un kādā līcītī spējuši pārlaist vētru. Tiesa gan, tūliņ bija klāt piekrastes ļaudis, šiem zemniekiem kaut kādas Lībekas tiesības bija pie vienas vietas, un viņi uzskatīja, ka tas, ko vētra krastā atnesusi, ir viņu guvums. Kuģa komanda raidīja uz viņiem arbaleta bultas un sagaidīja bīskapa kareivjus, kuri piekrastes ļaudis izklīdināja. Tad viņiem nācās vēl pāris dienas gaidīt un labot bojājumus, un tikai tad viņi varēja burāt tālāk uz Tallinu.
Tirgoņi Helfritšs, Verdinhusens, Unsenis, Palmedags un Limpekers, kuru preces bija uz šiem kuģiem, pirms trim dienām bija saņēmuši no Rīgas ziņneša vēsti, ka divi vētrā pazudušie kuģi bija laimīgi sasnieguši Rīgas ostu, un šķiperiem bija izdevies arī saglābt lielāko daļu kravas. Daļu preču gan nācās dzīvības glābšanas nolūkos pārsviest pār bortu, un tas nozīmēja, ka tad, kad tās aizdreifēja līdz krastam, piekrastes ļaudis tās savāca sev, jo Lībekas tiesības viņi neatzina. Lībekas tiesības paredz, ka atrastās preces jānodod tuvākajam fogtam vai rātei, taču parasti neviens tā nerīkojās un, pat ja kāds pilsētas fogts par atrastajām precēm dabūja zināt, viņam nācās dalīties ar atradēju. Tāpēc nereti gadījās tā, ka dažs bīskapa vasalis sūtīja uz Tallinu pārdošanai preces, kas patiesībā nāca no tirdzniecības kuģiem. Tas nozīmēja garas tiesas prāvas bīskapijas, ordeņa un pilsētas starpā, un līdz taisnīgam spriedumam bija jāgaida vairāki gadi.
Tomēr lielākā daļa šī konvoja preču bija laimīgi sasniegušas Rīgas ostu un nu tikai bija jāgaida, kad uz turieni aizsūtīs kuģi, kurā šīs preces pārkraut, lai nosūtītu uz Tallinu. Par pārvešanu tirgoņiem, protams, būs jāpiemaksā. Tāds nu bija tas tirgoņu amats, bet viņi jau savu atpelnīs, paaugstinot pārdodamajām precēm cenu. Taču Melhioram bija smaidījusi laime, viņa abas lādes bija neskartas sasniegušas Tallinu.

Mani sajūsmināja šis viduslaiku kuģniecības apraksts. Īsta vēstures stunda. Gluži kā savām acīm visu skatīju (it īpaši jau tos piekrastes ļaudis).
Un nu Melhiors spiedās cauri pūlim, rosījās, pavēlēja un organizēja lietas tā, lai viņa lādes pirmās nonāktu uz laivas, uzpirka nesēju, krāvēju un ormani, kuru darba pienākumi bija rātes noteikumos skaidri noteikti, tāpēc viņi nereti sajutās kā lieli kungi.
Bet nu beidzot abas Melhiora lādes bija iekrautas laivā, tad viņš atrada nesēju, kas tās aiznesa un iekrāva ormaņa divričos, kurš jau bija pa nostiprināto ceļu iebraucis ūdenī un gaidīja. Viņš samaksāja ormanim un nesējam un arī vienojās ar Helfritšu par rēķina apmaksu, un laimīgi uzlūkoja savas ar teļādu klātās un kaņepju virvēm sašņorētās lādes, kas tādējādi bija pasargātas no samirkšanas. Šajās lādēs bija viņa visas ziemas peļņa, un, ja svētie viņam dos attapību un viltību – un viņi vienmēr bija devuši – tad Melhiors to vērtību trīskāršos.
Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs, kā nu tirgonis būs izpildījis viņa pasūtījumu un kā izskatās un garšo koraļļi un mūmijas esence, agaves un kāda maģistra de Girolas rožu eļļa, kā arī īpaši maisītais līdzeklis pret krītamo kaiti, kuru bija dikti slavējis rāti apciemojušais Burgundijas bruņinieks fon Veinkamps. Melhiors bija mūsdienīgs aptiekārs, kas labprāt izmēģināja visus jaunos un Tallinā līdz šim nepazīstamos medikamentus, jo aizvien tak tiek atklāts vai no tālām Austrumu zemēm atvests kaut kas jauns.

Es ceru, ka mani nekad neārstēs ar mūmijas esenci. Kaut gan - kas to lai zina, varbūt tas kādreiz jau ir noticis...
Tā ka viņš dega nepacietībā ātrāk izpētīt savu pirkumu, bet tieši tai brīdī, kad lādes bija izkrautas no ormaņa ratiem, pie viņa piesteidzās rātes tiesas kalps un teica: “Godājamais Melhiora kungs, man jums jānodod ziņa no tiesas kunga Vencela Dorna, ja vien jums ir brītiņš laika, viņš jūs gaida sprediķotāju brālības infirmāriumā. Tur ir nogādāts kāds smagi ievainotais, kuru gribēja nogalināt, viņa dzīvība karājas mata galā, un ar viņu ir saistīts kāds noslēpums...”

Nu kāpēc nodaļa beidzas visinteresantākajā vietā?
 

otrdiena, 2015. gada 10. novembris

Indreks Hargla. Aptiekārs Melhiors un bendes meita (1) - fragmenti ar komentāriem


Lasu igauņu rakstnieka Indreka Harglas kriminālromānu "Aptiekārs Melhiors un bendes meita", tā darbība notiek viduslaiku Tallinā. Personas ar vājiem nerviem, lūdzu, nelasīt. Pirmie divi šīs sērijas romāni ir izdoti latviski un pieejami grāmatnīcās. Šis ir trešais sērijas romāns, kura fragmentus ar saviem komentāriem šeit publicēšu.

1422. g. 16. septembrī, vakarpusē, Pilsētas mūra priekšā starp Kalēju un Lopu vārtiem.

Vibekei Bosei bija septiņpadsmit gadu, un viņa savā mūžā bija jau vairākkārt redzējusi, kā nogalina cilvēku. Vismaz trīs reizes viņa bija vērojusi galvas nociršanu, bet pakāršanu vēl vairāk. Viņa zināja, kā cilvēki pirms nonāvēšanas sajūk prātā – lūdzas žēlastību no jebkura, sola jebko, apgāna jebkuru, arī svētos un dievu ar viņa eņģeļiem. Viņa atcerējās to skatienus, kuros pa brīžam uzliesmoja ārprātīgas nāvesbailes, vai atkal citreiz pilnīga vienaldzība, it kā tas nenotiktu ar viņiem pašiem, it kā viņi to visu vērotu no malas un nemaz neticētu, ka tūliņ mirs. Jā, daudzi pirms nonāvēšanas kļūst traki, smilkst un kliedz, svaidās un vārtās dubļos, lūdzas žēlastību. Cits toties truli ļauj sevi vest uz soda izpildes vietu un, muti pavēris, gaida..

Nē, tās nogalināšanas detaļas tak 21.gs. cilvēks vispār nav spējīgs lasīt. Kaut gan, baidos, ka tālāk ies vēl trakāk.
Vibeke Bose bija redzējusi daudz nāvju, jo viņa bija bendes meita un bija spiesta noraudzīties, kā viņas tēvs nogalina. Tāds bija viņas vecāku lēmums, ka viņa nedrīkst no tēva kaunēties un ka viņai jāzina, kas tas ir par darbu, kas viņiem nodrošina maizi uz galda, kas viņiem dod apģērbu un siltumu.
Likumā bija rakstīts, ka bende dabū nogalinātā drēbes, un Vibeke kopā ar māti bija vairākkārt mazgājušas un skalojušas asiņainās un pieķēzītās drēbes, pēc tam vedušas uz tirgu pārdot, ja pašu ģimenei tās nederēja. Tak pilsētas ļaudis labi zināja, kas tās par drēbēm, tāpēc viņas bija spiestas nolaist cenu. Tomēr tās vienalga pirka, kas par to, ja kāds deguns saraucās.

Pirmā reakcija - šausmas. Nē, nu kā tie cilvēki vispār toreiz dzīvoja. Bet laikam viņi vienkārši savādāk uztvēra pasauli, dzīvi un nāvi. Mēs nebūtu tagad kļuvuši tik pārcivilizēti, ja nebūtu bijis arī iepriekšējo vēstures periodu.
Bet šodien Vibeke pirmo reizi mūžā redzēja vardarbīgu nogalināšanu, kas nebija apstiprināta ar zobena tiesībām, jo kāds pats nosprieda citam tiesu un viņu uz vietas nogalināja. To redzēt bija atbaidoši, tas bija briesmīgi un nežēlīgi.
Bendes bērna dzīve nebija viegla, gluži tāpat kā bendes paša dzīve. No bendes un viņa ģimenes visi turējās pa gabalu, bendes profesiju dēvēja par nevērtīgu – ne jau tāpēc, ka tā būtu apkaunojoša nodarbošanās, bet tāpēc, ka tas nebija godājams amats, kā kurpnieka vai zeltkalēja. Bende darīja to, ko rāte pieprasīja, viņš nebija amatnieks, kas pats izlemj, kad un ko darīt, viņš tikai savāca pilsētas mēslus. Tāpēc bendem bija papildus pienākums savākt drazas to māju priekšā, kuru iedzīvotāji paši to nebija izdarījuši. Un tad savukārt pēc tradīcijas bende varēja pieprasīt, ka viņam šādā mājā ļauj kādu laiku padzīvot, un to nedrīkst liegt.
Tak bende jau negalināja pats pēc savas gribas, viņš bija augstākas varas pilnvarots izpildītājs. Viņš pildīja rātes un pilsētnieku gribu.
Un tomēr viņš, kā arī viņa sieva un bērni, bija apzīmogots. Bende darīja to, ko cits neviens nedarīja. Neviens negribēja būt par bendes draugu, tikai daži gribēja draudzēties ar viņa meitu, un tikai viens vīrs piekrita bendes meitu bildināt.
Viņš lūdza bendes meitas roku, Vibeke dusmās atcerējās. Lūdza roku, teica visādus skaistus vārdus un grasījās jau prasīt tēva piekrišanu, bet nu mārstaļa kalēja zellis Everts Brakele bija sapinies ar galdnieka meitu Lipi Holti, vilināja viņu, pirka šai našķus gadatirgū un muldēja visādas nerātnības, tā ka Lipe – un to nu gan visi zināja, ka viņa nav ilgi pierunājama – ķiķināja vien, kamēr beigu beigās abi pazuda krūmājā, kas atradās uz Plēkkalna pusi no gadatirgus laukuma.
Tallinas mūra priekšā šodien noturēja gadatirgu, ģildes un rāte bija ļāvušas kaut lopus, ko griezt uz iesmiem, alus darītāji pārdeva savus brūvējumus, tāpat arī cepa saknes, zemnieki pārdeva vistas, muižnieki pārdeva kumeļus un vēl visu ko citu... Kopš agra rīta aiz savām letēm rosījās kurpnieki, seglinieki, virvju pinēji, skroderi un citi amatnieki, staigāja zivju tirgotāji un maiznieki, un pat aptiekārs, kas pārdeva savus slavenos cepumus un konfektes. Šeit salasījās ļaudis no tuvienes un tālienes, no muižām, no ordeņa zemēm un bīskapijas, te bija zemnieki, ubagi un kropļi, pilsētas iedzīvotāji, ordeņa brāļi un baznīcas kalpi. Bija ieradušies arī dominikāņi, kuri aizvien ar savām lūgšanām griezās pie alus galdiem. Rāte bija pasūtījusi mūzikantus, kas pūš taurēs un sit bungas, komturs bija uzaicinājis savu kapelu, kas pie Lopu vārtiem pūta stabulēs un bazūnēs. Un vēl rāte bija ataicinājusi burvju māksliniekus, iluzionistus, žonglierus un lāču dīdītājus. Svētā Mikaela mūķenes lasīja priekšā mistēriju par kādas cēlas jaunavas ciešanām, taču tautu gan vairāk saistīja no Rīgas atbraukušie lāpu metēji, no kuriem viens pie tam arī rija zobenus. Tie iluzionisti raibajās drēbēs toties vadāja apkārt bārdainu sievieti, rādīja to par naudu, kā arī demonstrēja visādus trikus ar monētām un stikla lodītēm, kam ļāva pazust starp pirkstiem un tad no citas puses atkal parādīties. Viņi meta salto, lēca cauri riņķiem, novilka virvi starp diviem mietiem un staigāja pa to, aizdedza lāpas, meta tās gaisā un ķēra.
Tallinas melngalvji ap pusdienlaiku saviem sargiem lika staigāt riņķī uz rādīt savu cīņas mākslu, lai apliecinātu, cik vareni kareivji viņi ir. Vēlāk mieta galā uzsēja vainagu, un melngalvji jāšus mēģināja tam trāpīt ar šķēpiem. Visapkārt valdīja prieks un līksmība, un parasti Vibeke būtu gribējusi visur piedalīties. Viņas māte stāvēja ceriņkrūma paēnā, tirgodama nogalināto apģērbu un apavus, Vibeke kopā ar brāli bija viņai visu dienu palīdzējuši, tak beigu beigās māte viņai ļāva apstaigāt gadatirgu, un tā nu Vibeke bija aizskrējusi, jo gribēja uzmeklēt Evertu, kas bija apsolījis te būt. Bet kad viņa beidzot Evertu ieraudzīja, tad viņa aiz īgnuma un vilšanās gandrīz pakrita. Jo tas Everts bija viens melīgs krāpnieks, to jau viņai daudzi bija teikuši, bet nu viņa savām acīm redzēja, ka tā ir patiesība.
Gadatirgu rīkoja starp Kalēju un Lopu vārtiem, no kurienes veda plats lielceļš, tā malā atradās pāris noplukuša paskata krogi, un no šejienes varēja nokļūt uz takām, kas veda apkārt pilsētai rietumu un dienvidu virzienā uz ostas pusi. Abos krogos novēlojušies ceļinieki varēja dabūt arī naktsmājas, ja pilsētas vārti jau bija ciet un nebija citur, kur palikt.

 Man bail, ka es ģeogrāfiskos aprakstus iztulkošu neprecīzi. Tāpēc es tos nemaz netulkoju. Nez, vai tās vietas šodien vairs ir jelkā identificējamas dabā...

 Dienvidos Jeruzalemes kalna pusē atradās pilsētas ganības un tīrumi, ko ieskāva biezi krūmāji, kuru starpā varēja manīt jau aizaugušu zirgu dzirdināšanas dīķi. Pēcpusdienā lielākā daļa tirgus apmeklētāju jau piedzērušies zvilnēja gan zem ābelēm, gan grāvja malā, gan pie dīķa, kur nu kurais. Abi krogi sen bija jau pilni, un ārā palicēji bija spiesti sildīties uz soliņiem vai grāvī. Priekameitas grozījās ap piedzērušajiem, viena no viņām jau bija ieraususies klēpī resnam dominikānim un ar vienu roku taustīja viņa dibenu, bet ar otru lēja mutē alu. Mūkam apkārt bija salasījies bariņš ādmiņu un svaru mājas maisu cēlāju, kas visi solīja nopirkt viņam vēl un vēl alu, ja tas viņus atbrīvos no grēkiem un noturēs lustīgu sprediķi.
Vibeke skrēja garām sev pazīstamajām meitenēm, kas viņu aicināja uz ganībām, kur bija uzceltas šūpoles un taisījās dedzināt ugunskuru. Vibekei nebija ne mazākā prieka kaut kur iet un ar kādu runāt. Viņa bja nelaimīga un gribēja izraudāties, kur neviens neredz, un tad skriet pie svētajām māsām un lūgt, lai paņem viņu uz visiem laikiem pie sevis.
Pēcpusdienā apmācās, un virs pilsētas savilkās draudīgi negaisa mākoņi. Augusts bija silts un mēreni lietains, tā ka raža bija bagātīga, un tauta priecājās. Septembra sākums arī bija silts, neparasti silts, taču tad rudens nežēlīgi pieteica savas tiesības, jo, neraugoties uz dienas silto sauli, vakari kļuva arvien dzestrāki. Un kad nu debesīs sāka ducināt un zibeņot, tad tirgotāji steigšus vāca kopā savus krāmus, lai paspētu izbēgt no lietus. Vibekei būtu bijis jādodas palīgā mātei, taču viņai galīgi nebija garastāvokļa, viņa negribēja nevienu redzēt un ne ar vienu runāt. Neviens nedrīkstēja redzēt viņas asaras. Viņa atrada vietu, kur varēja no sirds izraudāties un pēc tam kļūt tik stipra, lai uz Everta pusi vairs nemūžam neskatītos un vispār pilnīgi un galīgi aizmirstu viņu ar visām viņa skrandainajām biksēm.
Kad, pērkondārdu pavadītas, sāka krist pirmās aukstās lietuslāses, viņa stāvēja krūmāja malā, kas auga aiz kroga staļļa, un sajuta, ka citreiz vairs nekad Everta dēļ neraudās un aizmirsīs par viņu. Viņa nebaidījās no lietus, viņai vajadzēja pabūt vienai un tā viņa devās paklejot pa mežu. Brikšņi bija biezi, un viņa ilgi klīda asaru pilnām acīm un sāpju pilnu sirdi. Viņa jau gandrīz sasniedza birzes malu, mežs kļuva retāks, no ezera nāca dzestrums, un tā malā atradās karātavu koks, viņas tēva darbavieta un...
Tad viņa redzēja, ka viens vīrs nogalina citu.
Viņi atradās starp diviem attāliem kokiem, jau krēslojās un lietus sāka līt stiprāk. Vibeke īsti neizšķīra viņu sejas, bet viņa redzēja, kā viens tips melnā apmetnī, galvu kapucē, vilka otru pāri grāvim, un viņi abi smējās. Tam otram bija mugurā īss zaļas vadmalas mētelis ar lāčādas apkakli un cepure turzas formā, un viņš tā streipuļoja, ka knapi turējās kājās. Tad pēkšņi pirmais vīrs to nogāza garšļaukus un pagrāba no zemes akmeni. Un tad viņš sāka sist tam otram ar akmeni pa galvu, ļoti ātri, vairākas reizes, no visa spēka atvēzēdamies, it kā dzītu naglu grīdā. Viņš sita tik ilgi, kamēr pat Vibeke redzēja, ka šļācas asinis un tas otrs vīrs vairs nekustas. Vibeke iekliedzās, bet tad tūliņ aizšāva roku mutei priekšā, jo baidījās. Viņa nesaprata, vai tas vīrs viņu ieraudzīja vai nē, taču viņš pacēla galvu un lūkojās riņķī.
Bet Vibeke jau bēga prom, ko kājas nes, apspiezdama rīklē šausmu kliedzienus. Lietus gāza, un Vibeke metās atpakaļ uz pilsētas pusi, slapjie zari sitās viņai sejā, viņas drēbes bija izmirkušas. Tad viņa aizlēca aiz gružu kaudzes un uzmanīgi pavērās riņķī. Likās, ka neviens viņai neseko. Tālumā no lielceļa puses atskanēja novēlojušos tirdzinieku saucieni, taču sev apkārt viņa dzirdēja vien lietus čaboņu. Vibeke nu apmeta riņķi un devās atpakaļ uz to vietu, kur nogalināja cilvēku. Viņa pienāca visai tuvu un jau atkal ieraudzīja zaļo apmetni, asinīm klāto seju un turzas veida cepuri, kas bija novēlusies no galvas.
Un tad viņa iekliedzās, jo skaidri redzēja, kā vīrietis – nē, tas pat nebija gluži pieaudzis vīrietis, viņš bija ļoti jauns, kā varēja manīt pēc ķermeņa apveidiem – tomēr vēl lokās un sten. Tā varēja būt pēdējā agonijas lēkme, jo bendes meita labi zināja, ka ķermenis, no kura atdalīta galva, var vēl kādu laiku raustīties krampjos. Taču viņa vienalga būtu gribējusi traukties pie nabaga vīra, lai paskatītos, vai viņā vēl ir dzīvības gars, bet tad sev aiz muguras izdzirdēja zaru brakšķēšanu. Izbailēs apgriezusies riņķī, viņa ieraudzīja, ka caur lietus plīvuru caur krūmiem tuvojas kāds tumšs stāvs. Nu gan meitene metās atkal skriet, cik jaudāja, un neapstājās tikmēr, kamēr nesasniedza drošu vietu, no kuras jau varēja redzēt pilsētas mūri. Tad viņa brīdi atvilka elpu un turpināja skriet, līdz pat Lopu vārtiem. Viņa nepievērsa uzmanību apsardzei un skrēja tik tālāk, pa lopu dzīšanas ielu, cauri ļaužu pūlim, kas drūzmējās, meklējot patvērumu no lietus, cauri rātslaukumam, kamēr sasniedza Pakalnes ielu, un tālāk caur vārtrūmi iekļuva Tallinas bendes Vulfa Boses mājā, kur ieslīga tēva rokās un izstāstīja visu, ko redzējusi.
Bende kopā ar meitu un rātes apakšfogtu vakarpusē devās uz slepkavības vietu. Lietus jau bija pārstājis, vien rudenīgie mākoņi darīja krēslaino vakaru vēl tumšāku. Viņi atrada tikai samīdītu zāli un asins pleķus, taču līķa nekur nebija.

Bendes meita aprakstīta ļoti dzīvi. Šķiet, es pat nedaudz sajutu, kā viņa jutās.

svētdiena, 2015. gada 6. septembris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (50)


Igaunija, protams, zaudēja, bet ne pārāk briesmīgi, tikai 0:2, un komentētājs domāja, ka kopumā mūsu puiši bija malači un parādīja sevi no labākās puses. Arī Ēvalda kompānija tam piekrita.
“Pareizi!” Mits apstiprināja. “Skat, cik viņi nosvīduši. Tā bija smaga spēle! Es jaunībā vienreiz spēlēju futbolu, es nezinu, kas ar to īsto spēlētāju notika, kaut ko izmežģīja vai kā... Bet mani aizsūtīja viņa vietā uz laukuma, ak šausmas, es vispār nesapratu, ko man darīt! Redzu, bumba nāk uz manu pusi, atvēzējos, lai spertu, bet netrāpīju. Tad jau tā tika pretikiekam, šis raidīja uz vārtiem, es viņam pakaļ, bet paslīdēju un nogāzos, tā ka dubļi vien nošķīda. Pieslējos kājās, skatījos, kur ir bumba, un tūliņ dabūju ar bumbu pa muguru, tā ka pilnīgi elpa aizsitās. Bumba bija man aiz muguras! Atkal nogāzos. Tad mani nomainīja, teica, ka es ;sodien neesot formā.”
Viņš izplūda smieklos.
“Biju priecīgs, kad mani noņēma no laukuma, no tiem sitieniem biju gandrīz bez samaņas,” viņš turpināja. “Mugura bija zila vēl veselu nedēļu. Nē, tie puiši tiešām ir malači, nospēlēja līdz pat beigām. Īsti čempioni!”
“Un kur tad nu mēs tiem angļiem varam pretī turēties,” Ēvalds prātoja. “Esam taču maza valsts. Zaudēt ar nieka diviem punktiem ir labi priekš mums. Piespēles izdevās, pāris lielisku raidījumu pa vārtiem arī bija, ko vēl gribēt?”
“Viņi paši ar rezultātu laikam ir pilnīgā mierā,” Reins piemetināja. “Kad gāja prom no laukuma, visi tāsmaidīja un mainījās krekliem.”
“Ā, nu vot, tagad viņiem mājās būs īsts angļu krekls,” Mits nopriecājās. “Angļu apģērbs ir izturīgs, to varēs nodotmantojumā vēl bērnubērniem. Tāpēc vien bija vērts uz laukuma iet, lai krekls nebūtu pašiem jāpērk. Izmazgās angļu sviedrus un kā jauns!”
Imanuēla kungs izdzēra savu alus pudeli tukšu.
“Tad nu taisāmies uz māju pusi?” viņš jautāja.
“Jā, tā jau būs jādara,” Reins piekrita. “Paldies, Ēvald, ka uzaicināji!”
“Ko nu es viens mājās būtu sēdējis,” Ēvalds atteica. “Paldies, ka atnācāt!”
Viņi atvadījās no mājastēva un devās prom. Nonākuši lejā pa kāpnēm, viņi manīja, ka Ēvalds stāv uz balkona un māj. Viņi pamāja pretī.
“Kā jūs, iesiet vai brauksiet?” Reins apvaicājās. “Es eju kājām.”
“Es arī,” Imanuēla kungs pievienojās. “Es dzīvoju netālu.”
“Es labāk ar autobusu,” Mits sacīja. “Nav ko kurpju zoles deldēt. Redz, kur arī nāk mans buss! Nu tad palieciet sveiki! Tiekamies “Oposumā”!”
Un viņš pārskrēja pāri ielai uz autobusa pieturu un iekāpa. Autobuss dārdēdams aizbrauca, un pieturā palika dirnam vientuļš augums, kas tur bija sēdējis jau iepriekš. Ja to redzētu Ēvalds, viņš tai sēdošajā būtu atpazinis Veiko. Bet Ēvalds bija jau iekšā un tīrīja zobus. Reins un Imanuēla kungs Veiko nepazina. Viņi sāka iet un nozuda aiz stūra.
Veiko bija devies ar bijušo klasesbiedru šņabi iedzert. Viņi arī bija krogā skatījušies futbolu, bet otrā puslaika vidū Veiko pateica, ka ies uz tualeti, bet pie galdiņa tā arī neatgriezās. Jo viņš izmuka no kroga un devās šurp uz Jānikas māju.
Futbols viņam vairs nebija ne prātā, viņu vilka uz šo pusi.
Noteiktu plānu viņam nebija. Vienā brīdī viņš iedomājās apciemot Piretu un Ēvaldu, bet tad šo domu atmeta, jo saprata, ka ir pārāk piedzēries. Labāk sēdēt tepat, šai autobusa pieturā, pēc lietus bija tik labs gaiss. Bija neliela cerība ieraudzīt Jāniku, kad viņa kaut kur dodas vai no kaut kurienes atgriežas, bet pat ja viņa neparādītos, viņš nebūtu īpaši vīlies. Nebūtu jau nemaz labi, ja Jānika viņu te ieraudzītu. Lai viņa ir kaut kur, savā mājā, savā gultā, vai arī kur citur, pie kāda ciemos, kādās svinībās. Veiko pietika ar to, ka redz viņas māju. Šī bija gluži parastā ēka ar nobirušo apmetumu Veiko prātā asociējās ar Jāniku. Kad viņš iedomājās par šo māju, caur sirdi izskrēja saldas sajūtas. Viņš to reizēm redzēja pat sapnī un pēc tam pamodās laimīgs. Jānikas māja bija gandrīz tikpat svarīga un dārga kā Jānika pati.
Reiz viņš pat pačurāja pie Jānikas mājas ārsienas. Viņš iezīmēja savu teritoriju gluži kā suns.
Tomēr nevarēja jau autobusa pieturā pavadītvisu nakti. Veiko paskatījās pulkstenī. Bija jau vēls, bet rīt darbadiena. Tad jau viņš atkal Jāniku redzēs. Varēs visu dienu uz viņu lūkoties. Tas gan nebija nekas daudz, bet tomēr.
Veiko piecēlās kājās. Un atklāja, ka visu laiku sēdējis uz košļenes. Kāds to bija uzlipinājis uz soliņa. Nu tā bija arī uz biksēm. Veiko nokasīja nost, cik spēja, taču daļa tā arī palika ieēdusies bikšu audumā no ilgās sēdēšanas. Jāgriež vai biksēs caurums, lai tiktu vaļā no košļenes.
Veiko saslapināja pirkstu mutē un paberzēja ar to, bet tas nepalīdzēja. Viņš nopūtās un devās mājup ar visu košļeni.
Reins pa to laiku bija jau tālu. Imanuēla kungs bija nogriezies uz citu ielu, tā nu viņš tagad soļoja viens. Jau kārtējo reizi viņš pagāja garām puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai. Pret vakaru iela bija tukša, satiksmes maz. Luksofors vairs nedarbojās, mirgoja tikai dzeltenais. Reins šķērsoja ielu un iegāja mājā.
Kāpņu telpā stāvēja Voremē, domu pilns. Reins viņu sen nebija redzējis. Voremē bija vasarīgi ģērbies, viņš valkāja musturotas zeķes zandalēs un rūtainu žaketi, tas viss kopā izskatījās burvīgi. Reins pasveicināja.
“Sveiki, sveiki!” Voremē atteica lēni un svinīgi.
“No teātra?” Reins jautāja.
“No teātra gan,” Voremē pamāja. “Skatījos Ļermontova “Maskarādi”. Izcili laba. Varēju smieties un raudāt.” Viņš ieturēja nelielu pauzi. “Tagad kāpju augšā, un visādas domas nāk galvā. Mēs tomēr esam tuvāk putniem, nekā dzīvniekiem.”
“Kāpēc tā?” Reins nesaprata. “Ā, tādā ziņā, ka mēs lidojam ar lidmašīnām?”
“Nē, man bija cits domu gājiens,” Voremē skaidroja. “Mūsu mājas ir debesīs, tur tā lieta.”
“Kādā ziņā debesīs?” Reins neiebrauca.
“Šīs kāpnes nav nekas cits kā kāpnes uz debesīm,” skaidroja Voremē. “Un mēs pa tām kāpjam. Ja dzīvoklim, kas atrodas, teiksim, piektajā stāvā, noņemtu sienas, tad atklātos, ka tas atrodas starp debesīm un zemi! Un ja noņemtu grīdu, tas ar šausmām varētu vērot bezdibeni zem tā. Dzīvnieki tomēr nedzīvo debesīs, viņi rok alas. Kurmis rok dziļumā. Kazas un aitas gan nerok, taču vienalga mājas neiekārto debesīs, bet gan guļ uz zemes. Bet putni – tie gan. Tie taisa ligzdas kokos. Vārna, pūce, sarkankrūtītis, dzilnītis. Un cilvēks arī tāpat.”
“Māja tomēr nav koks,” Reins iebilda. “Es dzīvoju trešajā stāvā, savā ziņā tas ir augstu, bet es par to nedomāju. Kad esmu mājās, tad grīda ir zeme, nevis koka zars.”
“Bet ja grīda pazustu?” jautāja Voremē.
“Tad es nokristu,” Reins atbildēja.
“Tieši tā,” Voremē piekrita. “Tāpēc, ka esam augstu. No zemes nekrīt. Lācis no savas migas nekur nevar nokrist. Viņš ir zemu, mēs augstu. Jā, cilvēks ir kā putns.”
Voremē izbrauca ar pirkstiem caur sirmajiem, izspūrušajiem matiem un sāka kāpt augšā.
“Vai esat kāpņu telpā atradis kaut ko jaunu un interesantu?” Reins apjautājās. Viņam piepeši izlikās, ka šovakar būtu īstais laiks mazam pārgājienam kopā ar Voremē, apskatot kāpņutelpas ievērojamākās vietas.
“Protams,” Voremē atbildēja. “Katru dienu atklāju ko tādu, kas liek apstāties un padomāt. Katru dienu.”
“Ziniet ko, iesim kopā,” Reins ierosināja. “Parādīsiet man ar.”
“Bet lūdzu,” Voremē piekrita. “Kāpņutelpa ir atvērta visiem.”
Viņi sāka lēnām kustēties. Voremē pagāja, apstājās, pavērās apkārt, tad spēra nākamo soli. Brīžiem viņš noliecās, piemiedza acis un klusēdams pētīja sienu vai pakāpienu.
“Kas tur ir?” Reins pajautāja.
“Ja es to zinātu,” Voremē atteica. “Bet skaisti izskatās.”
“Ko tieši?”
“Tās drupačas uz pakāpiena. Tik baltas kā līgavas plīvurs. Vai tās ir baltmaizes drupačas? Rīsi? Kā jūs domājat?”
“Es domāju, ka baltmaizes drupačas,” Reins teica.
Voremē saspringti tās vēroja.
“Par laimi, mums ir iespēja to pārbaudīt,” un viņš paņēma drupačas pirkstos.
“Jums bija taisnība, tiešām baltmaize,” viņš konstatēja un rūpīgi ielika drupačas kabatā.
“Rīt pacienāšu baložus,” viņš paskaidroja. “Redziet nu – kāpnes spēj arī pabarot!”
Viņš uzkāpa uz nākamā pakāpiena. Tad pagriezās atpakaļ un pavērās uz noieto ceļu.
“Kas par skatu, vai ne!” viņš iesaucās. Tad paplikšķināja pa margām.
“Cik jauki un droši ir uz tām atbalstīties,” viņš slavēja. “Tās ir metāla. Bet kāpnes no akmens. Abi stipri materiāli. Izturīgi. Cik neparasti, ka mēs, cilvēki, spējam valdīt pār šādiem elementiem! Kad par to domāju, man nāk prātā kalējs Vulkāns savā kalvē un man šķiet, ka redzu dzirksteles ceļamies debesīs, kad tas kaļ ar savu veseri.”
Viņš vēlreiz papliķēja pa margām.
“Tas ir brīnums,” viņš atkārtoja.
Viņš paskatījās lejā uz pirmo stāvu.
“Diendienā mēs iekarojam šo cilvēku būvēto kalnu virsotnes,” viņš svinīgi paziņoja. “Katru vakaru, nākot mājās, atkal un atkal. Bet no rītiem kāpjam no kalniem lejā, vieglu soli un priecīgu prātu. Un kad, devušies jau svaigajā rīta gaisā, paveramies atpakaļ, ko aiz sevis ieraugām?”
“Savu māju,” Reins bilda.
“Jā, savu māju! Tā paceļas mūsu priekšā tik varena! Un mēs zinām, ka nupat esam bijuši tās virsotnē un jūtam lepnumu. Naktī mēs bijām tur augšā. Vai vakarā mums pietiks spēka to iekarot no jauna? Jāpietiek, jo mums palīgā ir akmens un dzelzs.”
Viņš atkal pieskārās margām.
“Jā, tālāk uz kalna virsotni, kā Prometejs!” viņš iesaucās un pakāpās vēl divus soļus.
Reins bija jau sasniedzis savu dzīvokli.
“Laimīgu ceļu!” viņš novēlēja. “Izturību!”
Voremē viņā nopietni pavērās.
“Pateicos,” viņš atbildēja. “Es centīšos.”
Viņš dziļi ieelpoja un turpināja ceļu.
Reins klusi atvēra dzīvokļa durvis. Bija tumšs, visi jau gulēja. Reins iegāja vannasistabā un iztīrīja zobus. Iegāja tualetē. Tad noģērbās un ielavījās guļamistabā. Zem segas bija redzami divi pauguri – Sandra bija ielīdusi pie Anu.
Reins arī nogūlās. Spilvens bija vēss, zem segas bija silti. Omulīgāk vairs nevar būt. Sieva ar meitu klusi šņāca. Reins aizvēra acis un aizmiga.

Beigas.

piektdiena, 2015. gada 28. augusts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (49)


Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, nogriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā galveno ielu. Pagāja garām puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai. No debesīm krita pirmās lietus lāses, un Reins pielika soli. Viņam nebija līdzi lietussarga, tāpēc viņš gribēja tikt līdz “Oposumam”, pirms izmirkst līdz ādai.
Tas izdevās. Lietus viņu nenoķēra, jo Reinam izdevās iemukt pa kroga durvīm, pirms lietus vēl kārtīgi atgrieza vaļā savus krānus. Ulo viņam pamāja aiz letes, Ēvalds bija uz vietas, Imanuēla kungs sēdēja savā stūrī. Un vēl bija viens maza auguma apaļīgs vīriņš, kas sēdēja pie galdiņa blakus Ēvaldam un dzēra alu.
“Tev atkal to pašu?” jautāja Ulo. Reins pamāja, pagrozījās pie letes, un tad ar plēvi apklāto ķilavmaižu šķīvi rokā apsēdās blakus Ēvaldam. Aiz loga šalca lietus.
Ēvalds bija kaut kādā sanīkušā garastāvoklī. Viņš vienaldzīgi dzēra alu un, kad Reins apvaicājās, kā iet, atteica:
“Nezinu. Kaut kā garlaicīgi.”
“Vai Pireta atkal uz laukiem aizbraukusi?”
“Tas arī. Un vispār... Zini, dažreiz ir tāda sajūta, ka tiešām vajadzētu aizbraukt...”
“Kaut kur uz pasaules malu,” Reins pamāja. Viņš pavirši pavērās uz Imanuēla kunga pusi, kas viņam atsmaidīja pretī. “Es zinu. Bet iztēlojies, ka tu jau tur esi. Es domāju, pasaules malā. Tad nekur nav vajadzības doties.”
“Var doties uz otru malu.” Ēvalds kūtri noteica. “Vai kur. Vienkārši... Kur nav apriebies, vienmēr viens un tas pats.”
“Tas pāriet,” Reins mierināja.
“Jā,” Ēvalds novilka. “Tas būtu glābiņš.”
Ulo atnesa Reinam alu un pats piesēdās uz brīdi blakus. Mazais vīriņš pie blakusgalda, ieraudzīdams saimnieku pienākam, priecīgi iesaucās:
“Jums ir baigi foršais krogs! Vienmēr esmu gājis garām, skatījies - “Oposums”, lielisks nosaukums, bet visu laiku kaut kā neiedomājos ieiet. Tagad vienmēr nākšu. Mani sauc Mits. Īpaši man patīk tas, ka jauniešus te laikam pārāk bieži nesatiek, te vairāk nāk tādi padzīvojuši vīri? Man nepatīk iet, kur daudz jauniešu.”
“Kas tad jums pret jauniešiem?” Reins apvaicājās.
“Ai, nu nesāksim jūsot, teiksim “tu” kā pie cilvēkiem,” Mits ierosināja. “Nē, man nekā nav pret jauniešiem, es ar tiem augām dienām esmu kopā, jo strādāju par skolotāju. Un tieši tāpēc man jāsargās, lai kādu no viņiem nesatieku krogā. Kā tas izskatītos? Ja nu es iznāku no tualetes, neaiztaisījis bikses, kādu iespaidu tas atstātu uz manu autoritāti?” viņš šķelmīgi ieķiķinājās. “Un skolniekiem arī būtu slikti, neiedrošinātos ne klasesbiedreni nobučot, ne cigareti aizdegt, redzot, ka skolotājs lūr no stūra. Skolotājiem jādzer atsevišķi, skolēniem atsevišķi, tad sirdij ir miers.”
“Mana sieva arī ir skolotāja,” Reins teica. “Vēstures skolotāja. Un ko tu māci?”
“Amatu mācību,” Mits atteica. Visi tūliņ sajuta no viņa nākam vieglu zāģu skaidu smaržu.
“Puiši joprojām taisa taburetes?” Ulo apjautājās.
“Kā tad!” Mits pamāja. “Lai katram igaunim būtu, kur apsēsties! Zemei jābūt pilnai taburešu!”
Viņš izplūda smieklos.
“Man joprojām saglabājusies skolas laikā taisītā taburete,” Reins paziņoja. “Mājās stāv, un es uz tās kāpju, lai nomainītu spuldzīti.”
“Manējā laikam pēc šķiršanās palika pie sievas,” Ulo atminējās.
“Tas gan ir cēli!” Mits iesaucās un tā sāka smieties, ka viņam uznāca žagas. “Tagad viņa var apmainīt spuldzītes.”
“Man laikam nav taburetes,” Ēvalds atzinās.
“Nu vot! To es arī saku saviem puišiem, kad viņi kurn, priekš kam vajag tās taburetes. Es vienmēr saku – vēl joprojām katram igaunim nav savas taburetes.” Mits noteica un atkal smējās. Tad viņš no sava apdilušā portfeļa izvilka ar zilu izolācijas lentu aptītu vecu portatīvo datoru un atvēra to.
“Es jums parādīšu kaut ko smieklīgu,” viņš paziņoja un smējās tik lipīgi, ka visi klātesošie arī kļuva smaidīgi, pat drūmais Ēvalds. Reins pamanīja, ka stūrī sēdošais Imanuēla kungs aplūko lustīgo taburešu meistaru ar lielu interesi, un nodomāja: re, atkal vienu atradis savai kolekcijai. Taps jauna figūriņa.
“Mēs ar sievu bijām kāzās,” viņš stāstīja, klabinādams nodilušo klavieri. “Mūsu jaunā angļu valodas skolotāja precējās ar vienu bagātnieku un ielūdza visu skolotāju kolektīvu. Vesels vērsis griezās uz iesma!”
Viņš smējās piecas minūtes un pārējie viņam līdzi, it kā vērsis uz iesma būtu kaut kas neiedomājami smieklīgs.
“Bet ne jau par to es gribēju stāstīt,” beidzot Mits noteica un noslaucīja asaras. “Es gribēju jums kāzu bildes parādīt! Skat – visi cilvēki kā cilvēki, bet mums ar sievu acis ciet. It kā divi miroņi būtu uz kāzām atnākuši.”
Viņš atkal sāka pilnā balsī smieties. Reins paskatījās uz bildi, un tā bija patiešām smieklīga – līksmojošu kāzinieku vidū Mits ar savu dzīvesbiedri acīm ciet.
“Ko jūs tur skatāties, es arī gribu,” teica Imanuēla kungs uz pienāca tuvāk ar savu alus krūzi. Mits viņam atbrīvoja vietu pie galda.
“Lūdzu, lūdzu!” viņš iesaucās. “Bet šī viena bilde vēl nav nekas, lieta tāda, ka mēs pilnīgi visās bildēs esam acīm ciet. Tikai vienā vienīgā bildē esam acīm vaļā, bet tur mums ir vaļā arī mutes un tortesgabals krīt ārā.”
Viņš kratījās smieklos. Bildes ekrānā mainījās, un tiešām visās Mits ar sievu bija ciet acīm, it kā viņi visu svinību laiku gulētu. Beidzot parādījās bilde, kur viņi skatījās kamerā, mutēm līdz galam vaļā, un Mitam uz mēles bija balts krēms.
“Kā divas vardes,” Mits sajūsminājās. “Tak mūs vairāk nevienās kāzās nelūgs, sak, tie divi sabojā visas bildes, vai nu acis ciet, vai mēles ārā, tādi lai sēž mājās.”
Visi smējās, vēderus turēdami.
“Skatāmies vēlreiz no sākuma,” Mits ierosināja, un šie skatījās un smējās atkal.
“Tiešām labas bildes,” beigās Mits noteica un smiedamies aizvēra datoru. “Labi vēl, ka mūs neaicināja uz ģimenes bildi, tās vismaz sanāca normālas, citādi jau nevarētu ārzemju radiem rādīt. Līgavainim Zviedrijā ir bagāts onkulis, krietni gados, uz kāzām viņš neatbrauca, bet pie galda visu laiku runāja, ka Alfrēda onkulis varēs kāzu prieku baudīt no bildēm. Nu gan viņam vajadzēs paskaidrot, kas tie divi par idiotiem.”
Viņš tā smējās, ka gandrīz nogāzās no krēsla.
“Tie ir divi nabaga neredzīgie, kam acis atveras vien tad, kad torti bāž mutē,” viņš izdvesa caur smiekliem. “Ko lai dara, ka tādi slimi cilvēki Igaunijā dzīvo! Onkulis Alfrēds var būt laimīgs, ka savulaik laivā uz Zviedriju pārcēlies.”
Viņš noslaucīja smieklu asaras un iedzēra pāris malku alus.
“Ak vai,” viņš vēl pēdējo reizi iespurdzās un tad paskatījās rokaspulkstenī.
“Drīz sākas futbols,” viņš noteica. “Vai šeit televizora nav?”
“Nav vis,” Ulo atbildēja. “Es arvien domāju, ka televizoru var skatīties mājās. Es vispār arī drīz slēgšu ciet, man nav iekāriena vakaros nīkt aiz letes.”
Viņš bija iesācis pārlasīt Tamsāres “Patiesību un taisnību”. Pirmā daļa bija jau pusē, tātad priekšā vēl veselas četrarpusi. Ulo jau tagad izbaudīja, cik tīkams vakars viņu gaida. Jaunais spilvens arī bija labs un zvilnēt uz tā bija tīkami, pāršķirt laiku pa laikam grāmatas lapas un, uznākot miegam, likties gulēt. Pa vaļējo logu ienāk tīkams vasaras vakara gaiss. Ulo uznāca nepārvarama vēlme tūliņ pat slēgt ciet krogu, tik vilinoša bija uzburtā aina.
“Kas spēlē?” Ēvalds jautāja.
“Mūsējie pret angļiem,” Mits paskaidroja. “Mūsējie jau, protams, dabūs pa mizu, bet vienalga tak jāskatās. Ja dabū pa mizu, tad vēl jo vairāk najadzīgs draudzīgs atbalsts.”
“Varbūt ejam pie manis?” Ēvalds ierosināja. “Man tik un tā sievas nav mājās, un vakaros vienam ir tā...”
“Draņķīgi,” Mits piebilda un ieķiķinājās.
“Jā, kaut kā tā kā pietrūkst,” Ēvalds piekrita. “Nu ko, tad ejam?”
“Varētu jau aiziet,” Reins prātoja. “Es piezvanīšu Anu un pateikšu, ka eju futeni skatīties. Imanuēla kungs, vai jūs arī nāksiet?”
“Labprāt,” atteica Imanuēla kungs. “Sen neesmu futbolu skatījies, būs jauka pārmaiņa.”
“Tas ir forši,” Ulo priecājās. “Tad jūs ejiet pie Ēvalda, un es varu slēgt ciet un kustēt mājup.” Viņš atcerējās, kur iepriekšējā vakarā palika. Tajā vietā, kur Andress un Mari kristīja savu otro dēlu Antsu, un Pearu ar pliku dibenu dauzījās riņķī, kamēr dabūja ar nātrēm. Šodien viņš lasīs tālāk un, kad “Patiesība un taisnība” būs galā, tad ņems priekšā kaut ko citu. Grāmatas nekad nebeidzas, un nevienam nebūs viņu traucēt, kad viņš to sabiedrībā pavada vakarus.
“Vai kaut ko nopērkam pa ceļam?” Ēvalds jautāja.
“Alu?” Reins ierosināja.
“Nu ja, ko tad mēs pie kafijas tases futbolu skatīsimie? Kā tādi pensionāri dienas centrā.”
“Protams, nopirksim,” Mits piekrita. “Kaut gan es vispār nedrīkstu dzert, pirms gada bija infarkts, un ārsts aizliedza.”
“Bet tu tak šodien dzēri alu?” Reins brīnījās.
“Ai, nu bet kas tad tos ārstus klausās?” Mits līksmi iesaucās. “Ko tad lai dara, ja uznāk kāre?”
“Ar sirdi nav joki,” Ēvalds iebilda.
“Jā, jokus viņa nesaprot,” Mits piekrita. “Kā tāda vecmeita.”
Viņš smējās un piemiedza pārējiem ar aci.
“Nav ko izdabāt tādai vecmeitai,” viņš paziņoja. “Iesim vien caur bodi, lai nav skumīgi skatīties, kā mūsējos sasit.”
“Kāds ir laiks?” Reins iejautājās. “Joprojām līst?”
“Aizgāja jau tālāk,” Imanuēla kungs teica. “Debesīs ir varavīksne.”
Viņi izgāja ārā no “Oposuma” un devās pie Ēvalda.

Nobeigums sekos.

trešdiena, 2015. gada 12. augusts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (48)


Vienpadsmitos no rīta negaidīti iezvanījās Gunāra telefons uz virtuves galda.
“Nāc, pacel!” kliedza Oidermā, kurš turpat darbojās ap savu krustvārdu mīklu. Viņš cēlās agri, lai varētu mierīgi pastrādāt, kamēr Gunārs netraucē. Viņš paskatījās telefonā. “Tā ir Aino kundze.”
“Tad pats pacel,” atkliedza Gunārs no otras istabas. “Es esmu zem segas.”
Oidermā pielika telefonu pie auss.
“Halooo!”
“Gunār!” Aino kundze izklausījās nobažījusies. “Vai tu, Gunār?”
“Nē, tas es, Oidermā.”
“Ā, profesora kungs! Cik patīkami! Ziniet, man ir lielas raizes! Visu nakti negulēju. Iedomājieties, kas par briesmīgu nelaimi – Hubi ir iekodusi ērce!”
“Vai vai!” Oidermā brīnījās. “No kurienes tad viņa to dabūja?”
“Oi, nezinu. Gan jau ārā! Tas ir neiedomājami, ka ērces jau sasniegušas pilsētu! Vairs pat nevar atļauties savus vecos kaulus pavēdināt. Brīnums, ka vēl vilki ap māju neriņķo. Ziniet, es tā izbijos, kad atklāju to ērci, saprotiet, vakar vakarā sāku ķemmēt Hubi un pēkšņi manu tādu kā izaugumu, sāku pētīt tuvāk – ak dievs, tā taču ērce! Es pilnīgi iekliedzos. Saprotiet, biju šokā! Manam mazajam, mīļajam Hubi ir ērce kā tādam sētas krancim!”
“Nu ja viena vienīga, tad jau nav nekas traks,” Oidermā mierināja.
“Bet Hubi pie tādām lietām nav pieradis, viņš ir ļoti trausls suns!” Aino kundze žēlojās. “Kā viņš izcieta nakti! Es redzēju! Ar kādu skatienu viņš uz mani lūkojās! Mamm, palīdzi man! Un es raudāju un teicu, Hubucīt, es tev tagad nekā nevaru palīdzēt, piedod, dārgais, bet es nevaru! Es jau gribēju tūlīt pat zvanīt Gunāram, bet bija jau vēls, un neklājas tik vēlu traucēt, jo jums, profesora kungs, ir svarīgs darbs, un ko tad es zvanīšu ar savām sīkajām raizēm... Bet tagad no rīta, es vairs nevarēju ciesties! Es ceru, ka es jūs neuzmodināju?”
“Nemaz,” Oidermā atbildēja. “Aino kundze, neuztraucieties! Mēs ar Gunāru aizbrauksim pie jums un izvilksim to ērci.”
“Vai, es nezinu, kā lai jums pateicos! Tano jūsu puses ir tik augstsirdīgi! Es jau neko nevaru darīt, tas nabaga suns man ie pie sirds pieaudzis, es nespēju noskatīties, kā viņš cieš! Vajadzīga palīdzība. Profesora kungs, es jūs gaidu!”
Oidermā iegāja istabā, kur Gunārs vēl vā'ļājās pa gultu.
“Slienies tik augšā!” viņš nokomandēja. “Pasaule jāglābj. Tūlīt dosimies pie Aino kundzes, sunim jāizvelk ērce.”
“Vai, ku forši!” Gunārs žāvādamies noteica. “Tad tur varēsim paēst brokastis.” Viņš piecēlās un sameklēja cigareti. “Man pašam vienreiz ērce bija iekodusi krāna galā. Es jau, protams, pats būtu varējis izvilkt, bet es gāju uz pirmās palīdzības punktu, jo tur strādāja viena baigi smukā māsiņa un es izlēmu, ka man nekaitēs patīkama rīta masāža. Bet, velns, izrādījās, ka viņa tai dienā nebija darbā. Ieeju kabinetā, bet tur sēž mazs, resns krievs ar ūsām kā bebram. Tūlīt atmuguriski izgāju pa durvīm ārā, tādam es savu dārgumu neuzticu, tāds meža zvērs tak to varētu saplosīt. Aizgāju uz ateju un pats izvilku ārā ar nagiem.”
“Labi, labi, bet nu taisies veicīgi,” Oidermā steidzināja. “Aino kundze tur paliks traka.”
“Nav nekādas jēgas pārāk steigties, lai viņa paspēj brokastis uztaisīt,” Gunārs prātoja.
Aino kundze paspēja. Kad tā ar saraudāto seju atvēra viņiem durvis, dzīvoklis smaržoja pēc ceptām olām ar speķi.
“Jūs jau noteikti mājās nepaspējāt neko iekost,” viņa noteica. “Manis dēļ jums rīta agrumā bija jādodas prom no mājas – es jūtos patiesi neveikli. Es tak sagādāju tādas neērtības! Es tad izcepu dažas olas un žāvēto speķi, man jau tāpat mājās nav nekā cita, ko darīt. Uz veikalu es iet nevarēju, šādos apstākļos Hubi nedrīkstu atstāt vienu. Viņš ir kritiskā stāvoklī, guļ jau vairākas stundas. Es viņu pasaucu – Hubi, Hubi – viņš tik paceļ galvu un paskatās ar tādu skatienu! Nabaga suns! Kā jūs domājat, profesora kungs, vai viņam nav asinssaindēšanās?”
“Nē, nu tik traki gan noteikti nav,” Oidermā mierināja. “Ko nu vairs bēdāties, palīdzība jau ir klāt.”
“Tieši tā,” Gunārs apstiprināja. “Kur tas suns paslēpies?”
“Bet varbūt vēlaties vispirms paēst?” Aino kundze šķukstēdama jautāja. “Kā tad jūs citādi tā ar tukšu vēderu...”
“Nē, vispirms to knisli paņemsim aiz pakaļas,” Gunārs noteica. “Un pēc tam būs laiks vicot iekšā olas.”
“Cik jūs esat labs cilvēks!” Aino kundze nopūtās. “Hubi guļ uz sava deķīša. Tik pacietīgi, tik klusi...Viņam laikam ir temperatūra. Pataustīju ķermeni, tas ir silts.”
Viņi iegāja otrā istabā, kur Hubi omulīgi žāvājās. Ieraugot Gunāru, viņš atdzīvojās – suns nodomāja, ka tas atnācis viņu mazgāt, un mēģināja zibens ātrumā pazust zem dīvāna, bet Oidermā to satvēra aiz astes.
“Nekut neskriesi! Gunār, vai man turēt viņu ciet?”
“Jā, iespied viņu starp kājām,” Gunārs norīkoja un pataustīja Hubi kāju. “Jā, te patiešām ir ērce. Diezgan apaļa jau piesūkusies.”
“Nabaga Hubi, nabaga Hubi,” Aino kundze vaidēja un dramatiski spieda rokas sev pie krūts. Hubi locījās un raustījās starp Oidermā kājām. “Viņam laikam ir krampji...”
“Nav viņam nekādi krampji, tāpat vien spirinās,” atteica Gunārs. “Turi viņu tagad! Tā! Hops! Gatavs!”
Hubi iesmilkstējās un mēģināja Gunāram iekampt. Oidermā to atlaida, un suns zibenīgi pazuda otrā istabā.
“Jau viss? Dabūjāt rokā?” Aino kundze žēlabaini jautāja.
“Jā!” Gunārs apstiprināja un lepni parādīja ērci, turēdams starp īkšķi un rādītājpirkstu. “Diezgan varens milzenis, asiņu piesūcies.”
“Cik pretīgi kustoņi gan ir pasaulē!” Aino kundze iesaucās. “Un padomā tikai, tev tie ārā uzglūn, līdzko izej pa durvīm! Vai tas briesmonis tagad ir beigts? Vai mums tas jāapglabā?”
“Viņš vēl nevarētu būt beigts,” Oidermā atteica. “Mums tas jāsadedzina, citādi tas var atkal kaut kur piesūkties.”
“Tad sadedziniet!” Aino kundze teatrāli iesaucās. “Metiet to ugunī!”
Viņi iegāja virtuvē. Hobi tur tieši dzēra ūdeni, bet, ieraudzījis nākam briesmīgos vīrus, kas viņu citreiz mazgāja, citreiz aiz ķepas raustīja, tūliņ pameta savu bļodu un aizgāja paslēpties.
“Hubi, dārgumiņ, neskrien prom!” Aino kundze lūdzās. “Nāc šurp un pateicies dakteriem, kas tevi izārstēja!”
“Lai tak sunīts iet!” Oidermā vēlēja.
Viņš apsēdās pie galda un priecīgi berzēja rokas, redzot lielo daudzumu ceptu olu un treknās speķa šķēles.
Gunārs tikmēr aizdedzināja sērkociņu un tā liesmā sadedzināja ērci. Tad viņš arī sēdās pie galda.
“Vēders jau kurkst,” viņš līksmi paziņoja.
“Nu, protams, pulkstenis jau tik daudz, bet jūs vēl aizvien neēduši! Vai, jūs patiesi esat nesuši upuri!” Aino kundze iesaucās un steidzās vīrus apkalpot. “Man tikai šodien nav nekāda dzeramā, ko piedāvāt. Man tāds kauns! Bet mājās nav ne pilītes!”
“Nekas, vēl jau ir agrs,” Oidermā augstsirdīgi atmeta ar roku.
“Jūsu apciemojums sanāca tik negaidīts,” Aino kundze turpināja atvainoties. “Būtu es agrāk zinājusi, bētu varējusi aiziet uz veikalu. Es nevarēju iedomāties, ka Hobucītim atgadīsies tāda nelaime.”
“Nelaime, kas jau ir likvidēta!” Oidermā sauca. Gunārs tikai pamāja un iekodās olā.
“Ak, jā,” Aino kundze nopūtās. “Atļausiet, es apsēdīšos. Kājas tik nogurušas no šīs nervozēšanas. Ko es vispār darītu bez jums! Jūs esat mani vienīgie palīgi un gaismasstari šajā pelēkajā pasaulē!”
“Nu jau, nu jau, nepārspīlējiet!”
“Bet tā tas ir, profesora kungs! Ak, profesora kungs, tak pasakiet, kas mums tiks par šo laicīgo dzīvi?”
“Kas nu var tikt, dzīve ies tāpat vien tālāk savu ceļu. Neraizējieties!”
Vēlāk Gunārs ar Oidermā iegriezās netālu no Aino mājas esošajā veikaliņā un nopirka tur dažus alus, kurus turpat uz parka soliņa arī izdzēra, jo apēstajam sāļajam speķim stipri slāpa. Tad Oidermā sajuta, ka alus spiež uz pūsli un aizgāja aiz dēļu sētas pačurāt, kamēr Gunārs uzpīpēja. Garām gāja strādnieks Juku un arī sev palūdza cigareti.
“Nu tad lūdzu, uz veselību,” Gunārs novēlēja.
“Tencinu,” Juku pateicās. Gunārs padeva uguni. “Tagad darba tik daudz, ka nepaliek pat laika pīppauzei. Nupat biju uzstādīt tualetes podu, tagad uz citu objektu parketu likt. Tas pat nav slikti, dabū vismaz svaigu gaisu paelpot, nevis visu dienu starp putekļiem. Un ko tu strādā?”
“Es esmu vetārsts, nupat biju vienu suni operēt, nogriezu šim piekto kāju.”
“Kādu piekto kāju?” Juku izbijies jautāja. “Vai tad suņiem ir piecas kājas?”
“Nevajag būt, tāpēc nācās piekto nogriezt,” Gunārs paskaidroja. “Gadās tāda dabas kļūda, zini, aug uz muguras. Priekš kam tur kāja, tādu tak suns nevar izmantot. Nācās nogriezt.”
“Šausmas,” Juku noteica. “Tad nu gan izdzimtenis.”
“Nevis izdzimtenis, bet gan ar nestandarta ķermeņa uzbūvi,” Gunārs precizēja. “Anomālija.”
“Ā...” Juku novilka. “Nu jā, tad jau tu esi izglītots čalis. Doktors vai kas. Es esmu vienkāršs cilvēks, remontstrādnieks. Es nekad mūžā suni ar piecām kājām neesmu redzējis.”
Parādījās Oidermā, kārtodams bikses.
“Nu, tad ejam mājās?” viņš jautāja.
Juku ar jautājošu skatienu pavērās Gunārā.
“Mēs dzīvojam kopā,” Gunārs paskaidroja, izpūsdams dūmus.
Juku vispirms pablenza uz viņu, tad uz Oidermā un tad kļuva domīgs.
“Veči, nu kas par lietu?” viņš raudulīgi vaicāja. “Pēdējā laikā visur, kur vien eju, pediņi priekšā. Ko tas nozīmē?”
“Tu esi skaists vīrietis, tāpēc,” Gunārs atteica. “Tu viņus pievelc.”
Juku briesmīgi izbijās.
“Kāds skaists vīrietis?” viņš izmisis jautāja. “Tak nē! Pilnīgi parasts! Es pat neķemmējos, kā pamostos, tā eju, nemaz neskatos spogulī!”
“Bet tāds nedaudz savēlusies frizūra izskatās nerātni,” Gunārs skaidroja.
“Ko? Nerātni? Veči, ko jūs runājat, nav man nekāda nerātna frizūra!” Juku stulbi blenza riņķī. “Man vispār nav nekādas frizūras, vienkārši mati tā aug... Veči, kas tie par jokiem? Ko jūs darāt?”
“Ko mēs darām?” Oidermā jautāja.
“A?”
“Saki, ko mēs darām!”
“Ē... Ko jūs darāt? Kādā ziņā? Tajā ziņā?”
“Piemēram.”
Juku apjuka aizvien vairāk.
“A ko jūs man prasāt? Tak vai es zinu, es neko konkrēti nezinu. Veči, tā nav mana darīšana, dariet, ko gribat, tikai... Kāpēc es? Ko jūs okšķerējat man pakaļ?”
“Neviens neokšķerē, tu pats nāci klāt un prasīji smēķi,” Gunārs atteica. “Tu nodibināji kontaktu.”
“Es nodibināju kontaktu? Es nedibināju nekādu kontaktu! Es...” Juku noslaucīja sviedrus no pieres. “Es vispār neprotu nekādus kontaktus dibināt.”
“Proti gan,” Gunārs apstrīdēja. “Tu nodibināji kontaktu, tas ir fakts.”
“Fakts...” Juku murmināja. Viņš nelaimīgi vērās viņos abos. “Man jāiet likt parketu.” Viņš gandrīz šņukstēja, to sacīdams.
“Nu bet ej!” Oidermā atļāva. “Neviens tevi te ar varu netur.”
“Vai tomēr tur?” Gunārs pajautāja, izpūsdams dūmu mākoni.
“Nē, nē, netur...” Juku strauji papurināja galvu. “Es vienkārši domāju, ka tas kontakts...” Viņš sāka lēnām kustēties, pamādaja ar roku Gunāram un Oidermā un attālinājās, dīvaini saspringti iedams, it kā baidīdamies, ka uz viņu varētu šaut. Ticis aiz stūra, viņš saņēma dūšu un atskatījās, atviegloti nopūtās un metās skriet kā no būra izlaists trusis.
“Ko mēs tagad darām?” jautāja Oidermā. Priekšā bija visa diena un ar krustvārdu mīklām viņam vairs nebija patikas nodarboties.
“Ejam uz Stromi pludmali,” Gunārs ierosināja. “Gulēsim tur un vērosim sievietes. Dažas jau tur noteikti būs, viņas jau trakas uz to sauļošanos. Ak, cik daudz brūtes es esmu pludmalē saticis!”
“Ej nu, nesāc atkal par tām brūtēm,” Oidermā viņu pārtrauca. “Neesmu tev vēl nevienu brūti redzējis, un tu pie manis jau nez cik ilgi dzīvo.”
“Nu šitie pēdējie gadi neskaitās, bet agrāk, un vispār...” Gunārs iesāka. Tad viņi iekāpa autobusā.

Turpinājums sekos.

pirmdiena, 2015. gada 20. jūlijs

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (47)


Anu bija sācies atvaļinājums, tāpēc Karmena viņu uzaicināja kādu vakaru paciemoties.
“Pāvo un Johaness aizbrauca uz Elvu pie Pāvo mātes,” viņa skaidroja. “Tā ka mums būs pilnīgs miers. Uzgrillēsim kādu desu, iedzersim vīnu. Ko saki?”
“Kāpēc ne,” Anu piekrita. “Reins ar Sandru varēs iet uzēst picu, bet vakaru pavadīt ar čili riekstu paku un filmu. Viņi tā vienmēr dara, kad es nemaisos pa kājām. Un, protams, tad Reins dzer alu, bet Sandra iztempj vismaz pāris litru limonādes. Vispār jau briesmīgi. Tā ka pārāk bieži es viņus nevaru atstāt savā vaļā, bet savu reizi jau nekaitē.”
“Oi, tas nu tiešām nav nekas!” Karmena iesaucās. “Es ļoti labi zinu, ko Pāvo un Johaness dara tai Elvā. Pāvo māte izvāra pilnu katlu ar malto gaļu – saproti, izvāra, nevis izcep – un viņi to ēd. Man kaut kas tāds nelien mutē, tāda pelēka, tvaikojoša masa, vē... mazliet pat tā kā gļotaina... Kad mēs apprecējāmies, tad pievārīja pilnu vešbļodu, un vēl joprojām man tā dažreiz rādās sapņos tā, ka sāku aiz bailēm svīst. Bet šie sukā iekšā ar apetīti, un visvairāk apēd Pāvo tēvs, kura vēders ir tik liels kā katls, acīmredzot tur tā gaļa arī nogulsnējas. Čili rieksti viņa ausij skanētu kā kaut kas bezgala inteliģents, tos tātad ēd inteliģenti cilvēki kā tavs vīrs.”
“Un tavējais? Viņš tak zinātnieks,” Anu iebilda.
“Jā, tikai no iekšpuses viņš ir īsts senlaiku cilvēks, viņš vispār nezin tādu vārdu kā čili, vienīgā garšviela viņam ir sāls. Gaļas gabals ar sāli virsū, un tā viņam ir maltīte. Nu tad noteikti atnāc, es gaidīšu.”
Nākamajā dienā Anu sēdās autobusā un brauca uz Mūgu pie Karmenas. Karmena bija pretī pieturā.
“Cik forši tevi redzēt,” viņa teica, Anu apkampjot. “Laiks arī smuks, tikai odu gan daudz. Bet kad aizdegsim grilu, tad jau viņi sajutīs dūmus un muks prom.”
Pļāpādamas viņas sasniedza Karmenas māju. Un blakus gruntsgbala stāvēja vīrs apakšbiksēs un priecīgi pamāja.
“Tas it Mitja,” Karmena skaidroja. “Mūsu kaimiņš.” Viņa smaidīdama pamāja pretī.
“Citādi jau foršs cilvēks,” Viņa pačukstēja Anu.”Tikai, kā sākas siltāks laiks, tā iet vaļā striptīzs. Pa pagalmu staigā vienās apenēs, un, kad paliek pavisam karsts, tad vēl norullē malu uz leju. Dīvains paskats.”
“Vasarnīcas romantika,” Anu noteica. Viņas iegāja dārzā.
“Gribēsi tagad uzreiz glāzi vīna?” Karmena jautāja. “Es iedzeršu gan. Desas gan arī ir, bet jautājums tikai, vai es mācēšu tikt galā ar grilu. Es pati nekad neesmu grilējusi, kad mums ir ciemiņi, tas ir vienmēr Pāvo darbs. Viņam patīk. Protams, ir jau viņam drusku žēl, ka tik laba gaļa jācep tā vietā, lai viņa mātes stilā to izvārītu lielajā katlā, bet nu tik daudz jau viņš saprot, ka par to strīdēties būtu bezjēdzīgi. Vai tu proti grilēt?”
“Es nu gan neprotu,” Anu atbildēja. “Dārza mums nav, kur tad lai mēs grilētu?” Viņa pakasīja kāju. “Odu tiešām daudz.”
“Ni jā, bet ko darīt, mums tak ir dārza ballīte,” Karmena atgādināja. “Zini, es esmu redzējusi, ka Pāvo uzliek ogles, un tad pārlej ar to aizdedzināšanas šķidrumu. Tad tās aizdedzina. Bet desas liek uz šitās restes. Ogles mums ir, šķidrums mums ir, desas arī ir. Nu tad mēģinām?”
Viņa nosita odu uz pieres.
“Tu gan riskē,” prātoja Anu.
“Nu kāds tur risks,” Karmena oponēja. “Patiesībā man tas liekas šaubīgi, cept uz oglēm, ja man ir iekšā lieliska plīts. Bet mēs nedrīkstam iet iekšā, jo ir vasara, un vasarā jātusē pa āru.”
Viņa nosita vēl divus odus.
“Palūgsim palīgā to Mitju?” Anu ierosināja.
“Nē, nē, nekādus apakšbikšainus večus manā pagalmā!” Karmena noraidīja. “Es pūlos atsaukt atmiņā, kā to dara Pāvo. Varbūt man rodas kāda skaidrība. Iedzersim tikmēr vīnu.”
Viņas dzēra vīnu, cīnījās ar odiem un vienā laidā kasījās.
“Nu jopcik!” beidzot Karmena iesaucās. “Mēs tak esam pieaugušas un neatkarīgas sievietes. Mēs neticam rūķiem un gariņiem, tad kāpēc mums jātic tām muļķībām, ka vasarā ēdiens jātaisa ārā? Tas tikai tāds mīts. Nē, mēs gatavosim iekšā. Ejam tūlīt, citādi tie odi mani padarīs traku.”
“Tas būs prātīgi,” Anu piekrita. “Tā ārā ēšanas ideja laikam nāk no odiem. Viņiem tiešām jāēd ārā, bet mums labāk iet istabā.”
“Jā, tur ir plīts un mīksts dīvāns, priekš kam sēdēt dārzā uz cieta koka beņķa,” Karmena piemetināja. “Ņem vīnu un glāzes, es ņemšu desas. Ogles tad lai paliek odiem, lai paši cepas.”
Un viņas pazuda iekšā, aizverot aiz sevis durvis.
“Vai ne, ka ir daudz labāk,” Karmena slavēja. “Cilvēkam jādomā ar savu galvu, nevis jāpakļaujas kaut kādām blēņām. Ielej man vēl vīnu, es ielikšu cepties desas un pa to laiku uztaisīsim salātus.”
Kad salāti bija gatavi, Karmena uz galda iededza sveces.
“Man baigi patīk sveču gaisma, bet Pāvo neļauj dedzināt,” viņa žēlojās. “Pat ne Ziemassvētkos! Saproti, es sapirkos lielu daudzumu visskaistāko sveču un visas iededzu, bet tiklīdz es izgāju no istabas, Pāvo visas nodzēsa. Es prasīju, kāpēc tu nodzēsi, a šis uzreiz pretī, priekš kam viņām priekšā un pakaļā jādeg. Es saku, ka ir taču tik smuki, , a šis – bet tu jau neskatījies, izgāji no istabas. Saproti, viņaprāt sveces var dedzināt tikai tad, ja sēdi blakus un visu laiku viņās blenz. Tad viss labi, tad tās nedeg bezjēdzīgi. Šausmas! Es prasu viņam, priekš kam mums biņas taupīt, šis atbild, ka tak nākamgad arī būšot Ziemassvētki. It kā nevarētu nopirkt jaunas! Šodien gan es sadegšu visas sveces, un neviens tās nedzēsīs nost.”
Viņa izņēma no skapja lielu kasti sveču un sāka tās visas aizdegt.
“Bet vai patiešām nav nedaudz dīvaini – pa logu iespīd vasaras saule, bet uz galda deg sveces,” Anu šaubījās. “Kaut kā neiet kopā.”
“Mēs aizvilksim aizkarus,” Karmena paziņoja. “Nekādas saules. Sveces arī dod tik labu gaismu.”
Viņa aizvilka aizkarus un patiesi kļuva tik krēslains kā ziemā. Vien sveces izstaroja omulīgu gaismu.
“Tiešām rodas Ziemassvētku noskaņa,” Anu konstatēja.
“Un kāpēc gan ne?” Karmena kļuva kareivīga. “Mēs esam brīvas sievietes un varam radīt Ziemassvētku noskaņu, kad vien to vēlamies. Lai tas Mitja drasē pa āru apenēs un baro odus, mums ir Ziemassvētki! Varbūt uzliekam arī Ziemassvētku mūziku?”
Viņa sameklēja kādu disku, un drīz vien Frenks Sinatra medainā balsī iedziedājās: “White Christmas...”
“Nē, nu tas ir par traku,” Anu iebilda. “Man uznāk drebuļi, to dzirdot. It kā ar spalvainu mēli kāds man laizītu seju.”
“Jā, nu mazliet siekalaini jau ir,” Karmena piekrita. “Patiesībā mēs šito neklausāmies arī Ziemsvētkos, vienkārši šito disku Pāvo vinnēja institūta Ziemsvētku loterijā un es to turu gadījumam, ja vajadzētu radīt Ziemsvētku noskaņu... Nu tad es labāk uzlikšu “Qween”.”
Tad arī desas bija gatavas, un Karmena tās lepni ienesa istabā un nolika starp svecēm.
“Nav gluži asinsdesas, bet gandrīz tādā pašā krāsā,” viņa konstatēja. “Katrā ziņā tās ceptas kvalitatīvā plītī, nevis uz lidojošam šķīvim līdzīga grila. Te ir salāti, vīns arī vēl ir, tā ka labu apetīti!”
“Priecīgus Ziemassvētkus!” Anu novēlēja.
“Tieši tā! Tev arī!” Karmena priecājās. “Zin, cik forši! Tur ārā kaut kāda nesaprotama vasara ar odiem un sasvīdušiem večiem apakšbiksēs, bet mēs te sēžam kā divi lācīši!” Viņa pacēla kājas uz dīvāna un iemalkoja vīnu. “Pasaka!”
“Esam aizbēgušas no realitātes un ieslēgušās savā ziloņkaula tornī,” Anu svinīgi papildināja.
“Bet kas mums vēl atlika? Dārzā taču bija netīkami! Kaut kādā ziņā man vienmēr ir tik patīkami, kad atgriežos pilsētā no vasarnīcas, šeit es kaut kā nepārliecinoši jūtos, kā baltā sieviete džungļos starp cilvēkēdājiem.”
Vientulīga muša nolaidās uz galda blakus desām un sāka trīt priekškājas kluži kā kaķis.
“Visi kukaiņi tomēr nav palikuši ārā,” Anu paziņoja. “Muša mums ir sekojusi, laikam viņai arī odi nepatīk.”
“Tā ir pilsētas muša,” Karmena paskaidroja. “Lai viņa ir. Pēc tam sērkociņu kārbiņā to aizvedīšu uz Tallinu.”
Viņas vēl kādu brīdi pļāpāja, dzēra vīnu un skrubināja desu. Tālu Elvā Pāvo ar Johannesu ēda vārīto malto gaļu. Tallinā Reins ar Sandru skatījās “Šreku”, piegrauzdami čilī riekstus, Sandra bija jau izdzērusi puslitru “Fantas”, un Reins gāja uz virtuvi pēc vēl viena Saku ala. Viss bija labi. Beidzot Anu paskatījās uz sienaspulksteni un paziņoja:
“Eu, klausies, nu gan man jāiet! Lai arī mums te ir Ziemassvētki, es netaisos pie tevis arī jauno gadu sagaidīt!”
“Ja gribi, varam arī jauno gadu sagaidīt!” Karmena apgalvoja. “Man kaut kur skapī ir arī brīnumsvecītes. Un tu mierīgi vari pie manis pārnakšņot, viņi no Elvas līdz rītam neatgriezīsies.”
“Nē, nē, es tomēr došos mājās,” Anu atteica. “Citādi, viņi tur bez manis netiks galā.”
Viņas izgāja pa durvīm, un acis samiedzās no spožās saules. Vasaras gaisma šķita gluži kā tāds cunami.
“Jocīgi ir no Ziemassvētkiem tūliņ ieiet Jāņu noskaņā,” Anu sacīja.
“Jā, un paskaties uz to Mitju!” Karmena pagriezās uz kaimiņu dārza pusi. “Goda vārds, kā es viņu tagad ieraudzīju, tā man ieskrēja prātā – Mitja savā dārzā šķūrē sniegu. Tas liktos tik dabiski! Tikai pēc sekundes sapratu, ka viņš pļauj mauriņu.”
“Un kas ar apenēm, tās ir nolocītas?”
“Tūlīt apskatīsimies!”
Viņas aizlavījās uz dārza malu un ielūrēja kaimiņa pagalmā.
“Ir gan!” Anu iesaucās.
“Vai ne!” Karmena nopriecājās. “Vīrs kā pončiks!”
Viņa pavadīja Anu uz autobusa pieturu. Odi jau bija klāt un spindzēja apkārt.
“Man šķiet tik nožēlojami atstāt tevi šeit viņa nagos,” Anu sacīja. “Braucam kopā!”
“Nē, nē, gan jau es spēšu turēties pretī,” Karmena nosolījās. “Man ir droša akmens māja kā trīs sivēntiņiem. Tur netiek ne vilks, ne odi. Tur ir gandrīz Ziemassvtki, bet Ziemassvētkos odu nav. Bet drīz jau es atgriezīšos un tad atkal dosimies šopingot, man vajag jaunas vasaras kurpes, tādas, kas neberž.”
“Vai tev kādreiz tādas ir bijušas?”
“Nekad,” Karmena skumīgi atbildēja. “Bet cerība mirst pēdējā. Es ticu, ka kaut kur tādas kurpes tomēr ir un ka kādreiz liktenis mūs savedīs kopā.”
Viņa pamāja Anu, un Anu pamāja pretī pa autobusa logu.

Turpinājums sekos.