Nākamajā dienā
Gunārs un Oidermā devās uz saunu.
“Mums jānopērk
jaunas ziepes,” teica Oidermā. “Un tas tavs beržamais
pārvērties par tādu skrandu, ka kauns cilvēkos rādīties.”
“Nav nekas
briesmīgs,” Gunārs bezrūpīgi atteica. “Citiem arī nav nekāds
lepnais aprīkojums līdzi. Vienam večukam pagājšreiz dvielī bija
tik liels caurums, ka galva spīdēja cauri, varēja tikai ar malām
noslaucīties.”
“Kāda mums daļa
gar to večuku?” Oidermā nesaprata. “Es gribu, lai pirtī viss
ir uz tip top. Nopirksim ziepes un tev jaunu beržamo, šito veco
drisku varam izmest.”
“Alu arī vajag
paņemt,” Gunārs piemetināja.
Tā viņi iegāja
bodē, nopirka visu nepieciešamo, un pa ceļam Gunārs nepārtraukti
tērgāja par saviem nebeidzamajiem pirts piedzīvojumiem, pie tam
katrā bija iesaistīta kāda sieviete ar lielām krūtīm, kurai
viņš berzis muguru.
“Tā vien šķiet,
ka tu visu dzīvi būtu pirtī vien pavadījis,” Oidermā dzēlīgi
noteica. “Es esmu pamanījis, ka parasti vīrieši pirtī iet vieni
paši un runā savas vīru runas. Tikai mazi puisēni, kas kārtīgu
garu nevar turēt, niekojas ar sievietēm.”
“Nekā!” Gunārs
strīdējās. “Es esmu stipra gara cienītājs. Parasti notiek tā,
ka citi veči jau iet no saunas ārā, bet es izlemju vēlreiz uzkāpt
uz lāvas un uzmest riktīgi kodīgu garu, kad vārguļi ir prom. Bet
sievietes tūliņ saož, ka es esmu viens un tūliņ ir klāt. Kad es
vēl braukāju ar teātri viesizrādēs, un tā vienu vakaru pēc
izrādes devos apciemot klasesbiedru, iekūrām pirti, es jau atkal
paliku pēdējais, un te pēkšņi durvis atvērās un ienāca
klasesbiedra māte, plika ar krūtīm kā melonēm.”
“Pietiek!”
Oidermā iesaucās. “Izbeidz fantazēt! Atstāj vismaz vecus
cilvēkus mierā.”
“Es nefantazēju,
viss bija tieši tā,” Gunārs apgalvoja. “Un viņa nemaz nebija
tik veca, nedaudz virs četrdesmit. Ienāca iekšā, smējās...”
“Cik tad vecs bija
tas tavs klasesbiedrs? Un cik vecs tu pats biji?”
“Nu jauni mēs
bijām! Es laikam biju pirmo gadu teātrī. Ienāca tante iekšā,
rokā viņai bija tāda pretīga birste garā kātā, viņa to šūpoja
un teica – esi tik labiņš, Gunārs, un mani ar šito...”
“Lūdzu!”
iesaucās Oidermā. “Izbeidz!”
“Nē, nu ko tur
izbeigt, tante palūdza muguru noberzt.”
“Es zinu gan, ka
tu pie tā neapstājies. Ar muguru tev par maz. Tu laikam, Gunār,
domā, ka pirts ir kaut kāds izvirtību perēklis. Nē, pirts ir
priekš tam, lai cilvēks sakoptu savu ķermeni.”
“Bet ko tad es
varēju darīt!” Gunārs atmeta ar roku. “Es ta gribu mierīgi
nomazgāties, bet tās sievietes! Vienreiz atkal bija tāds gadījums
– mierīgi sēžu pirtī uz soliņa, mazgājos, bet vienai skuķei
nav miera, staigā man riņķī un visu laiku met ziepes zemē. Žviks
un žviks, visu laiku. Un visu laiku noliecas ar pliko dibenu pret
mani. Ko man bija darīt?”
“Palīdzēt dāmai
pacelt viņas ziepes.”
“Es palīdzēju,
bet skuķe meta un meta viņas zemē, pati ķiķinādama, ka vai, cik
slidenas. Un visu laiku stiepa dibenu uz manu pusi. Diezgan grūti
tādos apstākļos sakopt savu ķermeni, kā tu saki.”
“Neticu nevienam
tavam vārdam,” Oidermā paziņoja.
“Kāpēc tā? Tas
notika Kilingi-Nommē! Skuķe pēc tam apprecējās ar ministru,
katrreiz, kad redzu viņu televizorā prezidenta pieņemšanās,
atceros šo ziepju gadījumu. Smuks dibens bija, ar bedrītēm...”
“Gunār!”
Oidermā nopūtās. “Nomierinies taču! Es tev apsolu, ka šodien
tu nekādus bedrīšu dibenus neredzēsi.”
“Tiešām ne? Kad
tas vecais Veske atnāk, viņa dibens ir viss vienās bedrēs. Es
vienmēr skatos un brīnos – kā divas bļodas,” Gunārs tērzēja.
Viņi jau bija sasniguši pirti, pie ieejas ātri uzpīpēja un gāja
iekšā.
Veske tiešām bija
klāt, sēdēja ģērbtuvē un grieza nagus.
“Veiksmi darbā!”
Gunārs novēlēja. “Vai laba nagu raža?”
“Paldies par
apvaicāšanos, nevaru žēloties!” atteica vesais Veske sīkā
balstiņā. “Pagājšnedēļ, kad biju pirtī, atstāju negrieztus,
un nu ir trakums. Veselu pusstundu izmērcēju, bet vienalga grūti
iet.”
Viņš spieda
knaibles ar spēku, un rezultātā viens naga gabals pārlidoja pāri
visai ģērbtuvei.
“Tu jau šauj kā
no lielgabala,” Gunārs konstatēja, novilkdams kreklu un bikses.
Apakšbikses viņš pirms saunas apmeklējuma nemaz nebija uzvilcis,
tā ka bija jau gatavs iet uz mazgātuvi. Gunārs paņēma jauno
beržamo, pirtsslotu un dvieli un gāja.
Cilvēku nebija
daudz, tikai kāds melnbārdains vīrs berza savus spalvainos
stilbus. Gunārs iemērca slotu karstā ūdens bļodā un iegāja
tvaika telpā.
Uz lāvas sēdēja
resns, sarkans vīrs, ko Gunārs jau agrāk bija saticis un zināja,
ka tas ir Kusti.
“Vieglu garu!”
Ginārs novēlēja.
“Cik labi, ka tu
atnāci,” Kusti iesaucās. “Man te no stūra neērti uzliet,
labāk tu.” Gunārs uzlēja. Pacēlās tvaiks, Kusti iekliedzās kā
kaija un iesita sev ar slotu.
Tad beidzot ienāca
arī Oidermā.
“Uhh!” viņš
iesaucās. “Cik stiprs!”
“Piemet vēl,
piemet vēl!” Kusti smilkstēja. “Ak tu velns, ku forši!”
Gunārs uzlēja vēl
kārtīgu kausu. Kusti bļāva “Ai, ai, ai!” un tik ņēmās ar
slotu.
“Jā,” ieteicās
Oidermā, galvu starp pleciem iespiedis. “Nu jau ir diezgan...
Tagad iepauzē, Gunār!”
“Tomēr vēl vienu
uzmetīšu!” Gunārs izlēma un to izdarīja. Oidermā pielēca
kājās un aizbēga no lāvas.
“Pēc tam atnākšu
viens pats,” viņš noteica. “Jūs esat galīgi sajukuši.”
Kusti rukšķēja
savā stūrī un atgādināja resnu rozā roni. Gars bija patiesi
spēcīgs, un pat Gunārs prātoja, ka varētu paiet zem dušas.
“Lej pats tālāk,”
Gunārs pasniedza Kusti lejamo kausu un steidzās uz mazgājamo
telpu.
“Nu?” iejautājās
Oidermā. “Pašam slikti palika? Garu vajag mest ar apdomu, ja vien
mērķis nav izcepties.”
“Nekādas vainas,
tieši pareizais saunas karstums,” Gunārs braši noteica.
“Mūsdienās jau
pareizo garu vairs neuzmet,” teica melnbārdainais vīrs. “Krievu
laikā arī es te nācu uz pirti, tad tomēr bija cita lieta. Tagad
vairs neprot pirts krāsnis būvēt.”
“Iebāziet degunu
tvaika telpā,” Oidermā ieteica. “Tur ir tāds tvaiks, ka
dvēseli rauj vaļā.”
“Un vai tad tas ir
tas?” jautāja melnbārdis. “Galīgi nepareizas krāsnis. Gan jau
Briselē pirktas, kā citādi. Ak, ko nu runāt. Ko tad tagad vispār
prot. Viss ir galīgā dirsā.”
“Un krievu laikā
bija labi?” Oidermā prašņāja. Tādas sarunas viņu vienmēr
saniknoja, jo Oidermā bija bijis brīvības cīnītāju vidū. Dažs
viņa tolaiku līdzbiedrs vēlāk tika parlamentā vai kļuva par
ministru. Oidermā dzīve gāja citu ceļu, un ar politiku viņam
darīšanu sen vairs nebija, tomēr joprojām viņš bija patriots un
neatkarības aizstāvis. Katrreiz kad viņa klātbūtnē kāds
slavēja padomju laikus, Oidermā to nespēja paciest.
“Bija gan labi!”
apstiprināja melnbārdainais kašķīgā tonī. “Kas man tad
nekaitēja? Katru gadu braucu atpūsties uz Krimu. Un Vertsezera
krastā bija liela vasarnīca, sievastēvs strādāja būvmateriālu
veikalā, tur es visu varēju dabūt mājas celtniecībai. Pats biju
šoferis Vieglās rūpniecības ministrijā, vadāju kungus, biju
kopā ar viņiem visādās svinēšanās, dabūju piedzerties un
pieēsties līdz kaklam. Un tad nenotika tādas lietas, ka viens
turētu sevi labāku par citiem! Visi bija vienlīdzīgi! Kopā
dzērām un svinējām. Vēders bija pilns, ledusskapis pilns, nekādu
naudas rūpju... Jā, es saku, ka tie bija laimīgi laiki, lai mani
par to liek kaut cietumā.”
Oidermā kļuva
gluži sarkans.
“Neviens jūs
cietumā neliks,” viņš teica. “Stulbeņus Igaunijas Republikā
nesoda. Protams, jums varbūt krievu laikā gāja patiešām labi,
dzīrojāt kopā ar komunistiem un kopā ar sievastēvu izzagāt
celtniecības materiālu noliktavu tukšu. Muižas laikos vagariem ar
bija laba dzīve, pēc barona pavēles nopēra nabaga zemniekus un
par to dabūja speķi pieēsties, cik tik lien...”
“Ai, nu metiet pie
malas šitās runas! Kur tad krievu laikā bija nabaga zemnieki?”
bārdainais atmeta ar roku. “Kolhoznieki dzīvoja, cepuri kuldami.
Naudasmaks bija tik biezs, ka kabatā nelīda. Darbaļaudis
padomjlaikos dzīvoja labi, to neviens nevar noliegt. Bet tagad visi
esam nabagi.”
“Tās ir tik
stulbas runas, man pilnīgi paliek jūsu žēl,” Oidermā
vīzdegunīgi atcirta. “Tiešām nesaprotat, ka tolaik dzīvojāt
cietuma kamerā? Galu galā cietums jau pasargā no aukstuma, kā arī
trīsreiz dienā tev ielej kausu miltu viras, bet vai tad tā ir
dzīve? Brīvības ta nebija.”
“Nafig man tā
brīvība!” plātījās melnbārdainais “Un par to viru galīgi
garām, nekad neesmu tik labi ēdis kā krievu laikā. Kūpināta
desa bija galdā katru dienu, vārīto devu sunim.”
“Kur jūs dabūjāt
to kūpināto desu?” Oidermā pajautāja. “Es arī atceros krievu
laikus. Veikalos nekā tāda nebija. Gan jau būsit atkal šiverējis
pa kādu noliktavu!”
“Dabūju, kur
dabūju, vai nav vienalga! Tagad es to nekur nedabūju, nav naudas,
par ko nopirkt. Es saku, tādā dirsā kā patlaban Igaunija nekad
nav bijusi.”
“Nu ko, tad
brauciet prom!” Oidermā ierosināja. “Brauciet uz Krieviju!
Brauciet uz Krimu, kur bija tik labi! Peldieties Melnajā jūrā un
esiet laimīgs!”
“Brauktu tūliņ
pat, ja vien varētu!” atcirta bārdainais.
“Es arī pazinu
vienu ministrijas šoferi,” ierunājās Gunārs. “Tikai
neatceros, kurā ministrijā viņš strādāja. Kāda starpība.
Krutais čalis bija, kā jau visi, kas pie komunistiem strādāja. Kā
ne, viņam tak bija lepns auto. Kad nebija dienesta braucienu, viņš
ar to vadāja savu brūti. Es viņu satiku vienā pirts tusā, lāva
bija pilna ar plikām sievietēm un vēl tur mēs ar to šoferi,
iedomājieties, un notika tā, ka šis iespieda daiktu lāvas dēļu
šķirbā. Sākumā pats nepamanīja, bet, kad kāpa nost no lāvas,
es skatos, velns, daikts izstiepjas kā gumija! Tad tik beidzot
pamanīja, kad daikts jau izstiepies pusmetru un sāka bļaut. Tā
tik bija noņemšanās, lai viņu vaļā dabūtu. Nevar jau tā raut,
tā vēl var palikt bez dārgās mantas. Mēģinājām izurbināt to
šķirbu lielāku, nebija gan nekādu citu darbarīku, kā vien
mašīnas atslēga.”
“Jūs jau varat
gvelzt jokus un zākāties par ministriju šoferiem,” melnbārdis
tagad kļuva nikns. “Bet es jums saku, ka mēs visi bijām godīgi
darbaļaudis.”
“Nu darbaļaudis
ta jā, bet daiktu iespieda dēļu spraugā.”
“Man pietiek!”
melnbārdis piecēlās uz devās uz ģērbtuvi, ar troksni nogrūzdams
tukšo bļodu uz grīdas. No tvaika telpas parādījās kūpošs
Kusti, nosēdās uz grīdas, atstutēdamies pie sienas, un smilkstēja
smalkā balstiņā.
“Nu kā, Kusti?
Šnicele gatava?” jautāja Gunārs.
“Šnicele gatava,
gatava,” šļupstēja Kusti. “Oi, cik labi bija! Debešķīgi!”
“Nu, ejam vēl uz
lāvas?” Gunārs jautāja Oidermā. Bet Oidermā jau bija devies uz
ģērbtuvi, lai noliktu pie vietas melnbārdaino vīru.