svētdiena, 2015. gada 10. maijs

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (39)


Nākamajā dienā Gunārs un Oidermā devās uz saunu.
“Mums jānopērk jaunas ziepes,” teica Oidermā. “Un tas tavs beržamais pārvērties par tādu skrandu, ka kauns cilvēkos rādīties.”
“Nav nekas briesmīgs,” Gunārs bezrūpīgi atteica. “Citiem arī nav nekāds lepnais aprīkojums līdzi. Vienam večukam pagājšreiz dvielī bija tik liels caurums, ka galva spīdēja cauri, varēja tikai ar malām noslaucīties.”
“Kāda mums daļa gar to večuku?” Oidermā nesaprata. “Es gribu, lai pirtī viss ir uz tip top. Nopirksim ziepes un tev jaunu beržamo, šito veco drisku varam izmest.”
“Alu arī vajag paņemt,” Gunārs piemetināja.
Tā viņi iegāja bodē, nopirka visu nepieciešamo, un pa ceļam Gunārs nepārtraukti tērgāja par saviem nebeidzamajiem pirts piedzīvojumiem, pie tam katrā bija iesaistīta kāda sieviete ar lielām krūtīm, kurai viņš berzis muguru.
“Tā vien šķiet, ka tu visu dzīvi būtu pirtī vien pavadījis,” Oidermā dzēlīgi noteica. “Es esmu pamanījis, ka parasti vīrieši pirtī iet vieni paši un runā savas vīru runas. Tikai mazi puisēni, kas kārtīgu garu nevar turēt, niekojas ar sievietēm.”
“Nekā!” Gunārs strīdējās. “Es esmu stipra gara cienītājs. Parasti notiek tā, ka citi veči jau iet no saunas ārā, bet es izlemju vēlreiz uzkāpt uz lāvas un uzmest riktīgi kodīgu garu, kad vārguļi ir prom. Bet sievietes tūliņ saož, ka es esmu viens un tūliņ ir klāt. Kad es vēl braukāju ar teātri viesizrādēs, un tā vienu vakaru pēc izrādes devos apciemot klasesbiedru, iekūrām pirti, es jau atkal paliku pēdējais, un te pēkšņi durvis atvērās un ienāca klasesbiedra māte, plika ar krūtīm kā melonēm.”
“Pietiek!” Oidermā iesaucās. “Izbeidz fantazēt! Atstāj vismaz vecus cilvēkus mierā.”
“Es nefantazēju, viss bija tieši tā,” Gunārs apgalvoja. “Un viņa nemaz nebija tik veca, nedaudz virs četrdesmit. Ienāca iekšā, smējās...”
“Cik tad vecs bija tas tavs klasesbiedrs? Un cik vecs tu pats biji?”
“Nu jauni mēs bijām! Es laikam biju pirmo gadu teātrī. Ienāca tante iekšā, rokā viņai bija tāda pretīga birste garā kātā, viņa to šūpoja un teica – esi tik labiņš, Gunārs, un mani ar šito...”
“Lūdzu!” iesaucās Oidermā. “Izbeidz!”
“Nē, nu ko tur izbeigt, tante palūdza muguru noberzt.”
“Es zinu gan, ka tu pie tā neapstājies. Ar muguru tev par maz. Tu laikam, Gunār, domā, ka pirts ir kaut kāds izvirtību perēklis. Nē, pirts ir priekš tam, lai cilvēks sakoptu savu ķermeni.”
“Bet ko tad es varēju darīt!” Gunārs atmeta ar roku. “Es ta gribu mierīgi nomazgāties, bet tās sievietes! Vienreiz atkal bija tāds gadījums – mierīgi sēžu pirtī uz soliņa, mazgājos, bet vienai skuķei nav miera, staigā man riņķī un visu laiku met ziepes zemē. Žviks un žviks, visu laiku. Un visu laiku noliecas ar pliko dibenu pret mani. Ko man bija darīt?”
“Palīdzēt dāmai pacelt viņas ziepes.”
“Es palīdzēju, bet skuķe meta un meta viņas zemē, pati ķiķinādama, ka vai, cik slidenas. Un visu laiku stiepa dibenu uz manu pusi. Diezgan grūti tādos apstākļos sakopt savu ķermeni, kā tu saki.”
“Neticu nevienam tavam vārdam,” Oidermā paziņoja.
“Kāpēc tā? Tas notika Kilingi-Nommē! Skuķe pēc tam apprecējās ar ministru, katrreiz, kad redzu viņu televizorā prezidenta pieņemšanās, atceros šo ziepju gadījumu. Smuks dibens bija, ar bedrītēm...”
“Gunār!” Oidermā nopūtās. “Nomierinies taču! Es tev apsolu, ka šodien tu nekādus bedrīšu dibenus neredzēsi.”
“Tiešām ne? Kad tas vecais Veske atnāk, viņa dibens ir viss vienās bedrēs. Es vienmēr skatos un brīnos – kā divas bļodas,” Gunārs tērzēja. Viņi jau bija sasniguši pirti, pie ieejas ātri uzpīpēja un gāja iekšā.
Veske tiešām bija klāt, sēdēja ģērbtuvē un grieza nagus.
“Veiksmi darbā!” Gunārs novēlēja. “Vai laba nagu raža?”
“Paldies par apvaicāšanos, nevaru žēloties!” atteica vesais Veske sīkā balstiņā. “Pagājšnedēļ, kad biju pirtī, atstāju negrieztus, un nu ir trakums. Veselu pusstundu izmērcēju, bet vienalga grūti iet.”
Viņš spieda knaibles ar spēku, un rezultātā viens naga gabals pārlidoja pāri visai ģērbtuvei.
“Tu jau šauj kā no lielgabala,” Gunārs konstatēja, novilkdams kreklu un bikses. Apakšbikses viņš pirms saunas apmeklējuma nemaz nebija uzvilcis, tā ka bija jau gatavs iet uz mazgātuvi. Gunārs paņēma jauno beržamo, pirtsslotu un dvieli un gāja.
Cilvēku nebija daudz, tikai kāds melnbārdains vīrs berza savus spalvainos stilbus. Gunārs iemērca slotu karstā ūdens bļodā un iegāja tvaika telpā.
Uz lāvas sēdēja resns, sarkans vīrs, ko Gunārs jau agrāk bija saticis un zināja, ka tas ir Kusti.
“Vieglu garu!” Ginārs novēlēja.
“Cik labi, ka tu atnāci,” Kusti iesaucās. “Man te no stūra neērti uzliet, labāk tu.” Gunārs uzlēja. Pacēlās tvaiks, Kusti iekliedzās kā kaija un iesita sev ar slotu.
Tad beidzot ienāca arī Oidermā.
“Uhh!” viņš iesaucās. “Cik stiprs!”
“Piemet vēl, piemet vēl!” Kusti smilkstēja. “Ak tu velns, ku forši!”
Gunārs uzlēja vēl kārtīgu kausu. Kusti bļāva “Ai, ai, ai!” un tik ņēmās ar slotu.
“Jā,” ieteicās Oidermā, galvu starp pleciem iespiedis. “Nu jau ir diezgan... Tagad iepauzē, Gunār!”
“Tomēr vēl vienu uzmetīšu!” Gunārs izlēma un to izdarīja. Oidermā pielēca kājās un aizbēga no lāvas.
“Pēc tam atnākšu viens pats,” viņš noteica. “Jūs esat galīgi sajukuši.”
Kusti rukšķēja savā stūrī un atgādināja resnu rozā roni. Gars bija patiesi spēcīgs, un pat Gunārs prātoja, ka varētu paiet zem dušas.
“Lej pats tālāk,” Gunārs pasniedza Kusti lejamo kausu un steidzās uz mazgājamo telpu.
“Nu?” iejautājās Oidermā. “Pašam slikti palika? Garu vajag mest ar apdomu, ja vien mērķis nav izcepties.”
“Nekādas vainas, tieši pareizais saunas karstums,” Gunārs braši noteica.
“Mūsdienās jau pareizo garu vairs neuzmet,” teica melnbārdainais vīrs. “Krievu laikā arī es te nācu uz pirti, tad tomēr bija cita lieta. Tagad vairs neprot pirts krāsnis būvēt.”
“Iebāziet degunu tvaika telpā,” Oidermā ieteica. “Tur ir tāds tvaiks, ka dvēseli rauj vaļā.”
“Un vai tad tas ir tas?” jautāja melnbārdis. “Galīgi nepareizas krāsnis. Gan jau Briselē pirktas, kā citādi. Ak, ko nu runāt. Ko tad tagad vispār prot. Viss ir galīgā dirsā.”
“Un krievu laikā bija labi?” Oidermā prašņāja. Tādas sarunas viņu vienmēr saniknoja, jo Oidermā bija bijis brīvības cīnītāju vidū. Dažs viņa tolaiku līdzbiedrs vēlāk tika parlamentā vai kļuva par ministru. Oidermā dzīve gāja citu ceļu, un ar politiku viņam darīšanu sen vairs nebija, tomēr joprojām viņš bija patriots un neatkarības aizstāvis. Katrreiz kad viņa klātbūtnē kāds slavēja padomju laikus, Oidermā to nespēja paciest.
“Bija gan labi!” apstiprināja melnbārdainais kašķīgā tonī. “Kas man tad nekaitēja? Katru gadu braucu atpūsties uz Krimu. Un Vertsezera krastā bija liela vasarnīca, sievastēvs strādāja būvmateriālu veikalā, tur es visu varēju dabūt mājas celtniecībai. Pats biju šoferis Vieglās rūpniecības ministrijā, vadāju kungus, biju kopā ar viņiem visādās svinēšanās, dabūju piedzerties un pieēsties līdz kaklam. Un tad nenotika tādas lietas, ka viens turētu sevi labāku par citiem! Visi bija vienlīdzīgi! Kopā dzērām un svinējām. Vēders bija pilns, ledusskapis pilns, nekādu naudas rūpju... Jā, es saku, ka tie bija laimīgi laiki, lai mani par to liek kaut cietumā.”
Oidermā kļuva gluži sarkans.
“Neviens jūs cietumā neliks,” viņš teica. “Stulbeņus Igaunijas Republikā nesoda. Protams, jums varbūt krievu laikā gāja patiešām labi, dzīrojāt kopā ar komunistiem un kopā ar sievastēvu izzagāt celtniecības materiālu noliktavu tukšu. Muižas laikos vagariem ar bija laba dzīve, pēc barona pavēles nopēra nabaga zemniekus un par to dabūja speķi pieēsties, cik tik lien...”
“Ai, nu metiet pie malas šitās runas! Kur tad krievu laikā bija nabaga zemnieki?” bārdainais atmeta ar roku. “Kolhoznieki dzīvoja, cepuri kuldami. Naudasmaks bija tik biezs, ka kabatā nelīda. Darbaļaudis padomjlaikos dzīvoja labi, to neviens nevar noliegt. Bet tagad visi esam nabagi.”
“Tās ir tik stulbas runas, man pilnīgi paliek jūsu žēl,” Oidermā vīzdegunīgi atcirta. “Tiešām nesaprotat, ka tolaik dzīvojāt cietuma kamerā? Galu galā cietums jau pasargā no aukstuma, kā arī trīsreiz dienā tev ielej kausu miltu viras, bet vai tad tā ir dzīve? Brīvības ta nebija.”
“Nafig man tā brīvība!” plātījās melnbārdainais “Un par to viru galīgi garām, nekad neesmu tik labi ēdis kā krievu laikā. Kūpināta desa bija galdā katru dienu, vārīto devu sunim.”
“Kur jūs dabūjāt to kūpināto desu?” Oidermā pajautāja. “Es arī atceros krievu laikus. Veikalos nekā tāda nebija. Gan jau būsit atkal šiverējis pa kādu noliktavu!”
“Dabūju, kur dabūju, vai nav vienalga! Tagad es to nekur nedabūju, nav naudas, par ko nopirkt. Es saku, tādā dirsā kā patlaban Igaunija nekad nav bijusi.”
“Nu ko, tad brauciet prom!” Oidermā ierosināja. “Brauciet uz Krieviju! Brauciet uz Krimu, kur bija tik labi! Peldieties Melnajā jūrā un esiet laimīgs!”
“Brauktu tūliņ pat, ja vien varētu!” atcirta bārdainais.
“Es arī pazinu vienu ministrijas šoferi,” ierunājās Gunārs. “Tikai neatceros, kurā ministrijā viņš strādāja. Kāda starpība. Krutais čalis bija, kā jau visi, kas pie komunistiem strādāja. Kā ne, viņam tak bija lepns auto. Kad nebija dienesta braucienu, viņš ar to vadāja savu brūti. Es viņu satiku vienā pirts tusā, lāva bija pilna ar plikām sievietēm un vēl tur mēs ar to šoferi, iedomājieties, un notika tā, ka šis iespieda daiktu lāvas dēļu šķirbā. Sākumā pats nepamanīja, bet, kad kāpa nost no lāvas, es skatos, velns, daikts izstiepjas kā gumija! Tad tik beidzot pamanīja, kad daikts jau izstiepies pusmetru un sāka bļaut. Tā tik bija noņemšanās, lai viņu vaļā dabūtu. Nevar jau tā raut, tā vēl var palikt bez dārgās mantas. Mēģinājām izurbināt to šķirbu lielāku, nebija gan nekādu citu darbarīku, kā vien mašīnas atslēga.”
“Jūs jau varat gvelzt jokus un zākāties par ministriju šoferiem,” melnbārdis tagad kļuva nikns. “Bet es jums saku, ka mēs visi bijām godīgi darbaļaudis.”
“Nu darbaļaudis ta jā, bet daiktu iespieda dēļu spraugā.”
“Man pietiek!” melnbārdis piecēlās uz devās uz ģērbtuvi, ar troksni nogrūzdams tukšo bļodu uz grīdas. No tvaika telpas parādījās kūpošs Kusti, nosēdās uz grīdas, atstutēdamies pie sienas, un smilkstēja smalkā balstiņā.
“Nu kā, Kusti? Šnicele gatava?” jautāja Gunārs.
“Šnicele gatava, gatava,” šļupstēja Kusti. “Oi, cik labi bija! Debešķīgi!”
“Nu, ejam vēl uz lāvas?” Gunārs jautāja Oidermā. Bet Oidermā jau bija devies uz ģērbtuvi, lai noliktu pie vietas melnbārdaino vīru.


Turpinājums sekos.