Ap vienpadsmitiem
vakarā Ulo ceļojums uz otru pasaules malu bija uzņēmis jau
krietnus apgriezienus, un Ulo pats bija krietnā skurbulī. Viņš
bija apmeklējis jau trīs krogus, un katrā no tiem izdzēra
bagātīgu daudzumu viskija. Pirmajā krogā viņš iegriezās tāpat
vien, sēdēja pie galda vienatnē pamazām tukšoja glāzi, vērodams
citus apmeklētājus, un devās prom pēc tam, kad oficiants viņam
atnesa trešo dubulto viskiju, ceturto pasūtīt likās tā kā
neērti. Bet kas pirmajā krogā neērti, otrajā gluži dabiski! Ulo
pārcēlās no viena kroga uz otru un tad gluži kā sāka no baltas
lapas, tiesa gan, jusdamies aizvien drosmīgāks. Trīs dubultie
viskiji un trīs tases kapučīno nozuda vienā mirklī. Visas dzīves
grūtības pagaisa, bārdāma šķita neiedomājami skaista un Ulo
būtu gribējis ar viņu parunāties, kad pie viņa galdiņa apsēdās
tukls vīrietis ar alusglāzi rokās, teikdams, ka viņu sauc
Lembits, viņš ir no laukiem un atbraucis uz pilsētu izvēdināties.
“Šad tad der
iegriezties pilsētā, lai redzētu, kā cilvēki dzīvo,” viņš
teica.
“Vai tad laukos
cilvēku nav?” Ulo apjautājās.
“Pa reizei jau
kāds divkājainis nāk pretim, bet ar viņiem var runāt tikai par
ikdienišķām lietām, dažkārt jāpaklausās, ko runā gudrāki
ļaudis,” paskaidroja resnais Lembits. “Vakar vakarā satikos ar
vienu gudru vīru, viņš teica, ka ja cilvēkam izgriežot kuņģi
un tā vietā ieliekot spaini, tad viņš varot ēst arī dzelzi.”
“Kaut kāds
stulbums,” Ulo atteica.
“Bet manuprāt
diezgan oriģināla doma,” Lembits apgalvoja iesmiedamies. “Uzreiz
redzams, ka cilvēkam galva strādā. Laukos tādas lietas
nedzirdēsi.”
“Labi vien ir, ka
nedzirdēsi, kāda jēga no tādiem murgiem,” Ulo atteica. Viņam
nebija vēlēšanās tērzēt ar Lembitu, tādu tipu viņa paša
“Oposumā” bija pa pilnam, šovakar viņš meklēja ko citu. Ne
jau tādēļ viņš izgāja no mājas, lai pļerkstētu ar nejauši
satiktiem resniem pļēguriem. Taču viņa glāzē vēl bija visai
daudz viskija un viņš nevēlējās tā pēkšņi to pamest, tāpēc
aptaurēto galdabiedru nācās vien vēl kādu laiku paciest. Lembits
stāstīja, ka pirms pāris dienām esot saticis vīru, kas
izgudrojis asfaltu.
“Kādā ziņā
izgudrojis?” Ulo nesaprata. “Asfalts ir izgudrots jau sen, ar to
ir noklāti ceļi un ielas visā pasaulē.”
“Bet tas neesot
bijis īstais asfalts,” Lembits paziņoja. “Īsto asfaltu viņi
nevar izmantot, jo patents ir tā vīra rokās. Īstajam asfaltam
jāpievieno vēl viena sastāvdaļa, bet šo sastāvdaļu pagaidām
zina viņš viens. Viņš ir Ļeņingradā studējis ķīmiju un
apgalvo, ka tajā nozarē esot tik daudz nepareizību, ka biezs –
iebāz karoti, un tā stāvēs. Bet viņš teica, ka drīz likšot
visas kārtis galdā un saukšot žurnālistus. Un šitādas lietas
dzird tikai pilsētā.”
“Savādi gan, ka
tu satiec tikai tādus pastulbākus,” Ulo atteica. “Un ilgi tu
jau šīs gudrības uzkrāj?”
“Četras dienas
jau pilsētā esmu sabijis, drīz vajadzētu atgriezties mājās,
nauda izbeidzas,” Lembits paskaidroja.
Ulo iedzēra viskija
malku.
“Dodies vien
mājās,” viņš ieteica. “Nav vērts te šķērdēt laiku.”
“Tā nebija laika
šķiešana, man tā ir kā augstskola,” atteica Lembits un
pakasīja vēdera lejasdaļu.
Ulo izgāja uz ielas
un izvēlējās nākamo krogu. Bet tur viņš ilgi nepalika, izdzēra
vienu glāzīti un devās tālāk, jo mūzika bija galīgi garām un
pie viena galdiņa bļaustījās melnīgsnēji ārzemnieki. Šādā
vietā nebija diezko omulīga pasēdēšana un runāties arī
nevarēja. Ulo jau bija sasniedzis to līmeni, kad gribas runāties.
Protams, ne jau ar tādiem kā Lembits, bet ar kādu daiļā dzimuma
pārstāvi gan. Tāpēc Ulo samaksāja par savu dzērienu un devās
tālāk.
Nākamais, pēc
skaita jau ceturtais bārs, likās daudz patīkamāks. Ulo pasūtīja
viskiju un gribēja jau uzsākt flirtu ar bārdāmu, kad pa durvīm
ienāca kāda sieviete, apmeta skatu apkārt, tad piegāja pie letes
un pasūtīja glāzi baltvīna.
“Atļaujiet, es
samaksāšu!” Ulo piedāvāja. Sieviete uz viņu izbrīnīta
paskatījās.
“Kāpēc jūs?”
“Tāpēc, ka
gribu. Ziniet, es te sēžu un man ir garlaicīgi, gribas ar kādu
papļāpāt. Nāciet, parunāsimies!”
“Nu... es
nezinu... Labs ir,” viņa piekrita un nāca Ulo līdzi. Viņi
apsēdās pie tukša stūra galdiņa un Ulo iepazīstināja ar sevi.
“Es esmu Eve,”
teica sieviete un iemalkoja vīnu. Ja Ulo nebūtu jau visai
piedzēries, viņš būtu ievērojis, ka arī sieviete nav gluži
skaidrā. Un ja Ulo vietā šeit sēdētu, piemēram, Reins Kamms,
viņš sievietē būtu atpazinis nesen parkā satikto Markus māti.
To pašu, kas mīlēja karāties. Viņa bija aizgājusi pie
draudzenes uz dzimšanas dienu, bet tā vietā, lai pēc svinībām
dotos uz mājām, viņa izlēma iedzert vēl glāzīti vīna – jo
Markus jau noteikti gulēja un pie viņa bija vecmāmiņa, tā ka
viņa varēja sev atļauties brīvu vakaru, citādi viņa taču
nepārtraukti bija mājās, ja vien negāja ar Marku uz parku, kur
viņš rāpās kokos un redelēs. Un vienmēr, kad viņš tur
karājās, viņa skumīgi atcerējās, kā arī viņa bērnībā
karājās ābelē un cik tas bija forši. Patiesībā jau arī tagad
nebūtu nekādas vainas, tikai ābelē vairs karāties nav iespējams.
Un dažreiz radās vēlēšanās novilcināt mājās došanās laiku,
gluži kā šobrīd.
Tas, ka pilnīgi
nepazīstams vīrietis piedāvā izmaksāt vīnu, protams, bija ļoti
negaidīti un pat nedaudz nepiedienīgi, bet Eve iekšēji nojauta,
ka uz kaut ko tādu bija pat cerējusi. Vīrietis bija acīmredzami
piedzēries, bet nemaz nebija nepatīkams un ļoti runīgs, bet arī
tas nebija slikti, jo Evei vairāk patika klausīties, nekā pļāpāt
pašai. Vīna glāze drīz vien bija tukša, un Ulo pasītīja vēl,
tad atkal bija tukša, un Ulo atkal pasūtīja vēl. Kā arī sev
viskiju.
“Izdzersim un tad
iesim kaut kur citur,” viņš teica. “Nav nekādas jēgas visu
vakatu sēdēt vienā vietā. Iesim mazliet pastaigāties!”
“Iesim!” Eve
piekrita un, kad abi bija izgājuši no kroga, saķērās rokās.
Ulo runāja vienā
laidā. Viņš stāstīja par “Oposumu” un par to, kāpēc viņš
tur šādu ēstuvi, kādi cilvēki tur nāk un cik jocīgi reizēm
uzvedas, un Eve skaļi smējās. Tad Ulo stāstīja par “Karu un
mieru” un par “Nožēlojamiem” un visām citām grāmatām,
kuras pēdējā laikā bija lasījis, neganti lādējās par “Doktoru
Faustu”, un Eve atkal smējās. Tad viņi sasniedza ielas stūri.
Tad gāja tālāk, līdz sasniedza nākamo bāru, pasūtīja
dzērienus, ielavījās stūrī un tur skūpstījās līdz bāra
slēgšanai.
Viņi bija atkal uz
ielas. Ulo izteica priekšlikumu ņemt taksi un braukt pie viņa, un
Eve, kas bija stipri iereibusi un ļoti laimīga, atbildēja, ka viņa
nebrauks pie Ulo, jo viņai jādodas mājās. Ulo uzstāja, bet Eve
viņu noskūpstīja un palika pie sava. Pēc tam viņi vēl kādu
laiku pavazājās pa naksnīgo pilsētu, kamēr sāka līt, un Ulo
paziņoja, ka aizvedīs Evi mājās ar taksi.
Taksometrā viņi
vēl skūpstījās, kā arī apmainījās telefona numuriem, pie tam
abiem prasīja zināmu piepūli tos ievadīt. Kad auto pieturēja pie
Eves mājas, Ulo izteica priekšlikumu iedzert pie Eves tasi kafijas,
taču Eve papurināja galvu un izskrēja no taksometra. Ulo brauca
tālāk, atslēdzās un pamodās tikai tad, kad taksometra vadītājs
viņu purināja aiz pleca.
“Esam klāt,
saimniek!”
Ulo samaksāja
rēķinu, izkāpa, pats samiegojies kā no ziemas miega iztraucēts
lācis, uzrausās pa kāpnēm, nometa žaketi uz grīdas, iekrita
gultā un acumirklī aizmiga.
Ārā jau pamazām
kļuva gaišs.
Ulo negulēja ilgi.
Kādu brīdi viņš gulēja ar vaļā acīm, neko nedomādams
blenzdams griestos. Viņš juta, ka kaut kas ir citādi, jo gulējis
ar zēķēm kājās.
“Vai es vēl esmu
piedzēries vai jau skaidrā?” Viņš prātoja un centās godīgi
novērtēt sava organisma stāvokli.
Likās, ka īpaši
piedzēries viņš vairs nebija, drīzāk tā kā skaidrs. Dziļais
miegs bija efektīvi iedarbojies. Dzērums bija pagaisis, palicis
tikai nogurums un ķermeņa vārgums.
Viņš atgūlās un
domāja. Palēnām sāka atcerēties nakts notikumus, tie izgāja
cauri galvai kā filmas saīsinājums, daži notikumi bija skaidri,
citi miglaini. Ulo izvilka no bikšu kabatas mobilo telefonu un
paskatījās. Patiešām tur bija Eves numurs.
Skatiens aizslīdēja
uz pulksteni. Patiesībā viņš bija gatavs celties, mazgāties un
iet uz darbu. Jāsāk gatavot “Oposuma” apmeklētājiem ēdiens.
Ko viņiem šodien piedāvāt? Ulo zināja – protams, soļanku.
Viņš piecēlās
sēdus un žāvādamies sāka atģērbties. Krekls smaržoja pēc
svešām smaržām, bet tas jau nebija slikti. Gluži kails Ulo
iegāja otrā istabā un paostīja arī žaketi. Tā smaržoja
līdzīgi. Viņš rūpīgi iekāra žaketi skapī un tad iegāja
dušā.
Pēc kādas stundas
Ulo jau bija “Oposumā”, zupa vārījās, un Kalju stāstīja, kā
viņi vakar ar māti gājuši pastaigāties un kā viens vīrs bija
viņu degunpriekšā pa logu nospļāvies.
Māte viņam uzsauca
– ko jūs te darāt, kā jums nav kauna cilvēkiem uz galvas
spļaudīties,” Kalju stāstīja. “Tas vīrs šausmīgi izbijās
un ilgi atvainojās, teikdams, ka viņš vērojis virs jumtiem
lidojošās kaijas, bet tad viņam kaklā uzradies kaut kāds kamols,
ko viņš tūdaļ izspļāvis. Piedāvāja apmaksāt apģērba
ķīmisko tīrīšanu. Māte atbildēja, ka nekas, mums jau
netrāpīja, tikai izbijāmies. Pēc tam vēl parunājāmies, un vīrs
pastāstīja, ka ir bijis Černobiļā.”
Ulo klausījās
Kalju stāstu ar pusausi, bet pats domāja par Evi. Viņš prātoja,
vai vajadzētu viņas numuru no telefona izdzēst vai nē. Viņš tak
tai sievietei skaidrā prātā nezvanītu, pagājušajā naktī bija
forši, bet pa dienu jādzīvo citādi. Ulo prātoja, ka viņam katru
vakaru pēc darba būtu jādodas tikties ar sievietēm, un šī doma
viņu satrauca. Par ko viņi runāja? Bet tak katru vakaru nevar
jaudāt tā piedzerties, lai sarunas raisītos. Nē, labāk lai
paliek viss, kā ir. Pa dienu “Oposumā”, vakarā mājās uz
dīvāna ar grāmatu – ieritināties kā lācis migā.
Soļanka bija
gatava, un Ulo ar Kalju vispirms piepildīja vēderus. Zupa uz
organismu iedarbojās labvēlīgi, Ulo uzreiz jutās silti. Viņš
nostājās aiz letes gaidīt klientus. Kalju atslēdza durvis, un
pirmie izsalku;sie jau sāka ierasties.
Atnāca arī Oidermā
ar Gunāru. Viņi iedzēra alu un interesējās, kas šodien
pusdienās. Izdzirdējuši par soļanku, abi nopriecājās.
“Soļanku tu
varētu vārīt pat biežāk,” ierosināja Gunārs. “Soļanka ir
ļoti vērtīgs ēdiens. Un der jebkurā diennakts laikā – kā
brokastīs, tā pusdienās un vakariņās. No rīta ar to var
uzlāpīties, pusdienās piepildīt vēderu, bet vakarā tā noder kā
uzkoda pa virsu. Es pazinu vienu onkuli, kas pārtika tikai no
soļankas. Pārējai ģimenei sieva gatavoja dažādus gardumus, bet
vīrs neko citu neņēma ne mutē, viņam pieliekamajā bija savs
katls, no tā viņš ēda, un cits neviens tam katlam nedrīkstēja
pat pieskarties. Kad katls bija tukšs, viņš uzvārīja jaunu, un
tā gadu no gada. Pat meitas kāzās viņš i nepieskārās kāzu
galdam, neēda ne torti, ne kliņģeri, piesēdās pie kāzu galda ar
savu katlu un strēba no tā savu soļanku.”
“Kur tu tādus
pekstiņus saklausies?” Oidermā taujāja.
“Es pats biju
tajās kāzās. Traka svinēšana bija, vīnu dzēra kastēm vien, un
otrā rītā visiem kāziniekiem bija stipras paģiras, tikai tam
soļankas ēdājam nekas nekaitēja, kaut gan viņš bija izdzēris
visvairāk. Bet viņš visu laiku strēba karsto zupu, un no rīta
pamodies tūliņ ķēra pēc sava katla, un tikai smējās par
citiem, kas stenēja vien un meklēja kaut ko uzlāpīties. Varens
vīrs bija, nu jau gan miris, bet nodzīvoja līdz deviņdesmit piecu
gadu vecumam.”
“Varu iztēloties,
ko viņā atrastu pie līķa sekcijas,” teica Oidermā. “Tikai
simtprocentīgu soļanku.”
Ulo smējās un
jutās tīkami. Viegls vārgums gan viņu joprojām nomāca. Viņš
prātoja, ka vakarā izņēmuma kārtā izlaidīs lasīšanu un tūliņ
dosies pie miera. Bet rīt meklēs citu grāmatu, jo ar to “Doktoru
Faustu” vairs mocīties nav vērts.
Un telefonā viņam
ir Eves numurs. Droši vien viņš kaut kad piezvanīs, taču
pagaidām ir tāda savāda, patīkama sajūta, izņemt mobilo no
kabatas un lūkoties uz šo numuru. Un pietiktu nospiest zaļo
taustiņu, kad viens no pilsētas telefoniem sāktu zvanīt.
Ulo aplūkoja
telefonu un lasīja “Eve”.
“Ulo” - lasīja
Eve tieši tai pašā brīdī, sēdēdama savā kantorī. Vajadzētu
izdzēst šo numuru, viņa domāja. Viņai galva griezās no nakts
notikumiem. Neticami, ka sešgadīga dēla māte, vairs nekāda
pusaudze, bet pieaugusi sieviete, atļāvās darīt kaut ko šitādu!
Skūpstījās ar bārā satiktu svešinieku uz ielas un taksometrā
kā tāda samīlējusies skuķe! Cik apkaunojoši!
Tomēr viņa Ulo
numuru neizdzēsa, bet ielika telefonu atpakaļ rokassomiņā. Kaut
gan tas, protams, nebija pareizi, šādus lietiskos pierādījumus
vajadzētu iznīcināt, baigi pat iztēloties, ka, nejauši uzspiežot
uz šo numuru, varētu iezvanīties telefons tā vīrieša bikšu
kabatā. Viņš paņems, nospiedīs zaļo pogu un atbildēs. Nē, par
to šausmīgi pat domāt!
Taču tad viņa
pārdomāja. Lai jau tas numurs tur stāv, daudz vietas neaizņem,
viņa sprieda. Lai tas paliek kā mazs suvenīrs no gara ceļojuma,
jo tieši no tāda Eve jutās atgriezusies. Pagurums, negulēta
nakts, sāpoša galva. Pusdienās darba ēdnīcā viņa ēda soļanku,
un tā palīdzēja.
Vakarā abi ar Marku
aiziesim uz kafejnīcu uzēst kūku, Eve izlēma. Viņa taču bija
kārtīga māte un gribēja labot savu vainu.
Visu dienu viņai
bija ļoti laba sajūta.
Turpinājums sekos.