svētdiena, 2014. gada 5. oktobris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (28)


Ap vienpadsmitiem vakarā Ulo ceļojums uz otru pasaules malu bija uzņēmis jau krietnus apgriezienus, un Ulo pats bija krietnā skurbulī. Viņš bija apmeklējis jau trīs krogus, un katrā no tiem izdzēra bagātīgu daudzumu viskija. Pirmajā krogā viņš iegriezās tāpat vien, sēdēja pie galda vienatnē pamazām tukšoja glāzi, vērodams citus apmeklētājus, un devās prom pēc tam, kad oficiants viņam atnesa trešo dubulto viskiju, ceturto pasūtīt likās tā kā neērti. Bet kas pirmajā krogā neērti, otrajā gluži dabiski! Ulo pārcēlās no viena kroga uz otru un tad gluži kā sāka no baltas lapas, tiesa gan, jusdamies aizvien drosmīgāks. Trīs dubultie viskiji un trīs tases kapučīno nozuda vienā mirklī. Visas dzīves grūtības pagaisa, bārdāma šķita neiedomājami skaista un Ulo būtu gribējis ar viņu parunāties, kad pie viņa galdiņa apsēdās tukls vīrietis ar alusglāzi rokās, teikdams, ka viņu sauc Lembits, viņš ir no laukiem un atbraucis uz pilsētu izvēdināties.
“Šad tad der iegriezties pilsētā, lai redzētu, kā cilvēki dzīvo,” viņš teica.
“Vai tad laukos cilvēku nav?” Ulo apjautājās.
“Pa reizei jau kāds divkājainis nāk pretim, bet ar viņiem var runāt tikai par ikdienišķām lietām, dažkārt jāpaklausās, ko runā gudrāki ļaudis,” paskaidroja resnais Lembits. “Vakar vakarā satikos ar vienu gudru vīru, viņš teica, ka ja cilvēkam izgriežot kuņģi un tā vietā ieliekot spaini, tad viņš varot ēst arī dzelzi.”
“Kaut kāds stulbums,” Ulo atteica.
“Bet manuprāt diezgan oriģināla doma,” Lembits apgalvoja iesmiedamies. “Uzreiz redzams, ka cilvēkam galva strādā. Laukos tādas lietas nedzirdēsi.”
“Labi vien ir, ka nedzirdēsi, kāda jēga no tādiem murgiem,” Ulo atteica. Viņam nebija vēlēšanās tērzēt ar Lembitu, tādu tipu viņa paša “Oposumā” bija pa pilnam, šovakar viņš meklēja ko citu. Ne jau tādēļ viņš izgāja no mājas, lai pļerkstētu ar nejauši satiktiem resniem pļēguriem. Taču viņa glāzē vēl bija visai daudz viskija un viņš nevēlējās tā pēkšņi to pamest, tāpēc aptaurēto galdabiedru nācās vien vēl kādu laiku paciest. Lembits stāstīja, ka pirms pāris dienām esot saticis vīru, kas izgudrojis asfaltu.
“Kādā ziņā izgudrojis?” Ulo nesaprata. “Asfalts ir izgudrots jau sen, ar to ir noklāti ceļi un ielas visā pasaulē.”
“Bet tas neesot bijis īstais asfalts,” Lembits paziņoja. “Īsto asfaltu viņi nevar izmantot, jo patents ir tā vīra rokās. Īstajam asfaltam jāpievieno vēl viena sastāvdaļa, bet šo sastāvdaļu pagaidām zina viņš viens. Viņš ir Ļeņingradā studējis ķīmiju un apgalvo, ka tajā nozarē esot tik daudz nepareizību, ka biezs – iebāz karoti, un tā stāvēs. Bet viņš teica, ka drīz likšot visas kārtis galdā un saukšot žurnālistus. Un šitādas lietas dzird tikai pilsētā.”
“Savādi gan, ka tu satiec tikai tādus pastulbākus,” Ulo atteica. “Un ilgi tu jau šīs gudrības uzkrāj?”
“Četras dienas jau pilsētā esmu sabijis, drīz vajadzētu atgriezties mājās, nauda izbeidzas,” Lembits paskaidroja.
Ulo iedzēra viskija malku.
“Dodies vien mājās,” viņš ieteica. “Nav vērts te šķērdēt laiku.”
“Tā nebija laika šķiešana, man tā ir kā augstskola,” atteica Lembits un pakasīja vēdera lejasdaļu.
Ulo izgāja uz ielas un izvēlējās nākamo krogu. Bet tur viņš ilgi nepalika, izdzēra vienu glāzīti un devās tālāk, jo mūzika bija galīgi garām un pie viena galdiņa bļaustījās melnīgsnēji ārzemnieki. Šādā vietā nebija diezko omulīga pasēdēšana un runāties arī nevarēja. Ulo jau bija sasniedzis to līmeni, kad gribas runāties. Protams, ne jau ar tādiem kā Lembits, bet ar kādu daiļā dzimuma pārstāvi gan. Tāpēc Ulo samaksāja par savu dzērienu un devās tālāk.
Nākamais, pēc skaita jau ceturtais bārs, likās daudz patīkamāks. Ulo pasūtīja viskiju un gribēja jau uzsākt flirtu ar bārdāmu, kad pa durvīm ienāca kāda sieviete, apmeta skatu apkārt, tad piegāja pie letes un pasūtīja glāzi baltvīna.
“Atļaujiet, es samaksāšu!” Ulo piedāvāja. Sieviete uz viņu izbrīnīta paskatījās.
“Kāpēc jūs?”
“Tāpēc, ka gribu. Ziniet, es te sēžu un man ir garlaicīgi, gribas ar kādu papļāpāt. Nāciet, parunāsimies!”
“Nu... es nezinu... Labs ir,” viņa piekrita un nāca Ulo līdzi. Viņi apsēdās pie tukša stūra galdiņa un Ulo iepazīstināja ar sevi.
“Es esmu Eve,” teica sieviete un iemalkoja vīnu. Ja Ulo nebūtu jau visai piedzēries, viņš būtu ievērojis, ka arī sieviete nav gluži skaidrā. Un ja Ulo vietā šeit sēdētu, piemēram, Reins Kamms, viņš sievietē būtu atpazinis nesen parkā satikto Markus māti. To pašu, kas mīlēja karāties. Viņa bija aizgājusi pie draudzenes uz dzimšanas dienu, bet tā vietā, lai pēc svinībām dotos uz mājām, viņa izlēma iedzert vēl glāzīti vīna – jo Markus jau noteikti gulēja un pie viņa bija vecmāmiņa, tā ka viņa varēja sev atļauties brīvu vakaru, citādi viņa taču nepārtraukti bija mājās, ja vien negāja ar Marku uz parku, kur viņš rāpās kokos un redelēs. Un vienmēr, kad viņš tur karājās, viņa skumīgi atcerējās, kā arī viņa bērnībā karājās ābelē un cik tas bija forši. Patiesībā jau arī tagad nebūtu nekādas vainas, tikai ābelē vairs karāties nav iespējams. Un dažreiz radās vēlēšanās novilcināt mājās došanās laiku, gluži kā šobrīd.
Tas, ka pilnīgi nepazīstams vīrietis piedāvā izmaksāt vīnu, protams, bija ļoti negaidīti un pat nedaudz nepiedienīgi, bet Eve iekšēji nojauta, ka uz kaut ko tādu bija pat cerējusi. Vīrietis bija acīmredzami piedzēries, bet nemaz nebija nepatīkams un ļoti runīgs, bet arī tas nebija slikti, jo Evei vairāk patika klausīties, nekā pļāpāt pašai. Vīna glāze drīz vien bija tukša, un Ulo pasītīja vēl, tad atkal bija tukša, un Ulo atkal pasūtīja vēl. Kā arī sev viskiju.
“Izdzersim un tad iesim kaut kur citur,” viņš teica. “Nav nekādas jēgas visu vakatu sēdēt vienā vietā. Iesim mazliet pastaigāties!”
“Iesim!” Eve piekrita un, kad abi bija izgājuši no kroga, saķērās rokās.
Ulo runāja vienā laidā. Viņš stāstīja par “Oposumu” un par to, kāpēc viņš tur šādu ēstuvi, kādi cilvēki tur nāk un cik jocīgi reizēm uzvedas, un Eve skaļi smējās. Tad Ulo stāstīja par “Karu un mieru” un par “Nožēlojamiem” un visām citām grāmatām, kuras pēdējā laikā bija lasījis, neganti lādējās par “Doktoru Faustu”, un Eve atkal smējās. Tad viņi sasniedza ielas stūri. Tad gāja tālāk, līdz sasniedza nākamo bāru, pasūtīja dzērienus, ielavījās stūrī un tur skūpstījās līdz bāra slēgšanai.
Viņi bija atkal uz ielas. Ulo izteica priekšlikumu ņemt taksi un braukt pie viņa, un Eve, kas bija stipri iereibusi un ļoti laimīga, atbildēja, ka viņa nebrauks pie Ulo, jo viņai jādodas mājās. Ulo uzstāja, bet Eve viņu noskūpstīja un palika pie sava. Pēc tam viņi vēl kādu laiku pavazājās pa naksnīgo pilsētu, kamēr sāka līt, un Ulo paziņoja, ka aizvedīs Evi mājās ar taksi.
Taksometrā viņi vēl skūpstījās, kā arī apmainījās telefona numuriem, pie tam abiem prasīja zināmu piepūli tos ievadīt. Kad auto pieturēja pie Eves mājas, Ulo izteica priekšlikumu iedzert pie Eves tasi kafijas, taču Eve papurināja galvu un izskrēja no taksometra. Ulo brauca tālāk, atslēdzās un pamodās tikai tad, kad taksometra vadītājs viņu purināja aiz pleca.
“Esam klāt, saimniek!”
Ulo samaksāja rēķinu, izkāpa, pats samiegojies kā no ziemas miega iztraucēts lācis, uzrausās pa kāpnēm, nometa žaketi uz grīdas, iekrita gultā un acumirklī aizmiga.
Ārā jau pamazām kļuva gaišs.
Ulo negulēja ilgi. Kādu brīdi viņš gulēja ar vaļā acīm, neko nedomādams blenzdams griestos. Viņš juta, ka kaut kas ir citādi, jo gulējis ar zēķēm kājās.
“Vai es vēl esmu piedzēries vai jau skaidrā?” Viņš prātoja un centās godīgi novērtēt sava organisma stāvokli.
Likās, ka īpaši piedzēries viņš vairs nebija, drīzāk tā kā skaidrs. Dziļais miegs bija efektīvi iedarbojies. Dzērums bija pagaisis, palicis tikai nogurums un ķermeņa vārgums.
Viņš atgūlās un domāja. Palēnām sāka atcerēties nakts notikumus, tie izgāja cauri galvai kā filmas saīsinājums, daži notikumi bija skaidri, citi miglaini. Ulo izvilka no bikšu kabatas mobilo telefonu un paskatījās. Patiešām tur bija Eves numurs.
Skatiens aizslīdēja uz pulksteni. Patiesībā viņš bija gatavs celties, mazgāties un iet uz darbu. Jāsāk gatavot “Oposuma” apmeklētājiem ēdiens. Ko viņiem šodien piedāvāt? Ulo zināja – protams, soļanku.
Viņš piecēlās sēdus un žāvādamies sāka atģērbties. Krekls smaržoja pēc svešām smaržām, bet tas jau nebija slikti. Gluži kails Ulo iegāja otrā istabā un paostīja arī žaketi. Tā smaržoja līdzīgi. Viņš rūpīgi iekāra žaketi skapī un tad iegāja dušā.
Pēc kādas stundas Ulo jau bija “Oposumā”, zupa vārījās, un Kalju stāstīja, kā viņi vakar ar māti gājuši pastaigāties un kā viens vīrs bija viņu degunpriekšā pa logu nospļāvies.
Māte viņam uzsauca – ko jūs te darāt, kā jums nav kauna cilvēkiem uz galvas spļaudīties,” Kalju stāstīja. “Tas vīrs šausmīgi izbijās un ilgi atvainojās, teikdams, ka viņš vērojis virs jumtiem lidojošās kaijas, bet tad viņam kaklā uzradies kaut kāds kamols, ko viņš tūdaļ izspļāvis. Piedāvāja apmaksāt apģērba ķīmisko tīrīšanu. Māte atbildēja, ka nekas, mums jau netrāpīja, tikai izbijāmies. Pēc tam vēl parunājāmies, un vīrs pastāstīja, ka ir bijis Černobiļā.”
Ulo klausījās Kalju stāstu ar pusausi, bet pats domāja par Evi. Viņš prātoja, vai vajadzētu viņas numuru no telefona izdzēst vai nē. Viņš tak tai sievietei skaidrā prātā nezvanītu, pagājušajā naktī bija forši, bet pa dienu jādzīvo citādi. Ulo prātoja, ka viņam katru vakaru pēc darba būtu jādodas tikties ar sievietēm, un šī doma viņu satrauca. Par ko viņi runāja? Bet tak katru vakaru nevar jaudāt tā piedzerties, lai sarunas raisītos. Nē, labāk lai paliek viss, kā ir. Pa dienu “Oposumā”, vakarā mājās uz dīvāna ar grāmatu – ieritināties kā lācis migā.
Soļanka bija gatava, un Ulo ar Kalju vispirms piepildīja vēderus. Zupa uz organismu iedarbojās labvēlīgi, Ulo uzreiz jutās silti. Viņš nostājās aiz letes gaidīt klientus. Kalju atslēdza durvis, un pirmie izsalku;sie jau sāka ierasties.
Atnāca arī Oidermā ar Gunāru. Viņi iedzēra alu un interesējās, kas šodien pusdienās. Izdzirdējuši par soļanku, abi nopriecājās.
“Soļanku tu varētu vārīt pat biežāk,” ierosināja Gunārs. “Soļanka ir ļoti vērtīgs ēdiens. Un der jebkurā diennakts laikā – kā brokastīs, tā pusdienās un vakariņās. No rīta ar to var uzlāpīties, pusdienās piepildīt vēderu, bet vakarā tā noder kā uzkoda pa virsu. Es pazinu vienu onkuli, kas pārtika tikai no soļankas. Pārējai ģimenei sieva gatavoja dažādus gardumus, bet vīrs neko citu neņēma ne mutē, viņam pieliekamajā bija savs katls, no tā viņš ēda, un cits neviens tam katlam nedrīkstēja pat pieskarties. Kad katls bija tukšs, viņš uzvārīja jaunu, un tā gadu no gada. Pat meitas kāzās viņš i nepieskārās kāzu galdam, neēda ne torti, ne kliņģeri, piesēdās pie kāzu galda ar savu katlu un strēba no tā savu soļanku.”
“Kur tu tādus pekstiņus saklausies?” Oidermā taujāja.
“Es pats biju tajās kāzās. Traka svinēšana bija, vīnu dzēra kastēm vien, un otrā rītā visiem kāziniekiem bija stipras paģiras, tikai tam soļankas ēdājam nekas nekaitēja, kaut gan viņš bija izdzēris visvairāk. Bet viņš visu laiku strēba karsto zupu, un no rīta pamodies tūliņ ķēra pēc sava katla, un tikai smējās par citiem, kas stenēja vien un meklēja kaut ko uzlāpīties. Varens vīrs bija, nu jau gan miris, bet nodzīvoja līdz deviņdesmit piecu gadu vecumam.”
“Varu iztēloties, ko viņā atrastu pie līķa sekcijas,” teica Oidermā. “Tikai simtprocentīgu soļanku.”
Ulo smējās un jutās tīkami. Viegls vārgums gan viņu joprojām nomāca. Viņš prātoja, ka vakarā izņēmuma kārtā izlaidīs lasīšanu un tūliņ dosies pie miera. Bet rīt meklēs citu grāmatu, jo ar to “Doktoru Faustu” vairs mocīties nav vērts.
Un telefonā viņam ir Eves numurs. Droši vien viņš kaut kad piezvanīs, taču pagaidām ir tāda savāda, patīkama sajūta, izņemt mobilo no kabatas un lūkoties uz šo numuru. Un pietiktu nospiest zaļo taustiņu, kad viens no pilsētas telefoniem sāktu zvanīt.
Ulo aplūkoja telefonu un lasīja “Eve”.
“Ulo” - lasīja Eve tieši tai pašā brīdī, sēdēdama savā kantorī. Vajadzētu izdzēst šo numuru, viņa domāja. Viņai galva griezās no nakts notikumiem. Neticami, ka sešgadīga dēla māte, vairs nekāda pusaudze, bet pieaugusi sieviete, atļāvās darīt kaut ko šitādu! Skūpstījās ar bārā satiktu svešinieku uz ielas un taksometrā kā tāda samīlējusies skuķe! Cik apkaunojoši!
Tomēr viņa Ulo numuru neizdzēsa, bet ielika telefonu atpakaļ rokassomiņā. Kaut gan tas, protams, nebija pareizi, šādus lietiskos pierādījumus vajadzētu iznīcināt, baigi pat iztēloties, ka, nejauši uzspiežot uz šo numuru, varētu iezvanīties telefons tā vīrieša bikšu kabatā. Viņš paņems, nospiedīs zaļo pogu un atbildēs. Nē, par to šausmīgi pat domāt!
Taču tad viņa pārdomāja. Lai jau tas numurs tur stāv, daudz vietas neaizņem, viņa sprieda. Lai tas paliek kā mazs suvenīrs no gara ceļojuma, jo tieši no tāda Eve jutās atgriezusies. Pagurums, negulēta nakts, sāpoša galva. Pusdienās darba ēdnīcā viņa ēda soļanku, un tā palīdzēja.
Vakarā abi ar Marku aiziesim uz kafejnīcu uzēst kūku, Eve izlēma. Viņa taču bija kārtīga māte un gribēja labot savu vainu.
Visu dienu viņai bija ļoti laba sajūta.

Turpinājums sekos.