Igaunija, protams,
zaudēja, bet ne pārāk briesmīgi, tikai 0:2, un komentētājs
domāja, ka kopumā mūsu puiši bija malači un parādīja sevi no
labākās puses. Arī Ēvalda kompānija tam piekrita.
“Pareizi!” Mits
apstiprināja. “Skat, cik viņi nosvīduši. Tā bija smaga spēle!
Es jaunībā vienreiz spēlēju futbolu, es nezinu, kas ar to īsto
spēlētāju notika, kaut ko izmežģīja vai kā... Bet mani
aizsūtīja viņa vietā uz laukuma, ak šausmas, es vispār
nesapratu, ko man darīt! Redzu, bumba nāk uz manu pusi, atvēzējos,
lai spertu, bet netrāpīju. Tad jau tā tika pretikiekam, šis
raidīja uz vārtiem, es viņam pakaļ, bet paslīdēju un nogāzos,
tā ka dubļi vien nošķīda. Pieslējos kājās, skatījos, kur ir
bumba, un tūliņ dabūju ar bumbu pa muguru, tā ka pilnīgi elpa
aizsitās. Bumba bija man aiz muguras! Atkal nogāzos. Tad mani
nomainīja, teica, ka es ;sodien neesot formā.”
Viņš izplūda
smieklos.
“Biju priecīgs,
kad mani noņēma no laukuma, no tiem sitieniem biju gandrīz bez
samaņas,” viņš turpināja. “Mugura bija zila vēl veselu
nedēļu. Nē, tie puiši tiešām ir malači, nospēlēja līdz pat
beigām. Īsti čempioni!”
“Un kur tad nu mēs
tiem angļiem varam pretī turēties,” Ēvalds prātoja. “Esam
taču maza valsts. Zaudēt ar nieka diviem punktiem ir labi priekš
mums. Piespēles izdevās, pāris lielisku raidījumu pa vārtiem arī
bija, ko vēl gribēt?”
“Viņi paši ar
rezultātu laikam ir pilnīgā mierā,” Reins piemetināja. “Kad
gāja prom no laukuma, visi tāsmaidīja un mainījās krekliem.”
“Ā, nu vot, tagad
viņiem mājās būs īsts angļu krekls,” Mits nopriecājās.
“Angļu apģērbs ir izturīgs, to varēs nodotmantojumā vēl
bērnubērniem. Tāpēc vien bija vērts uz laukuma iet, lai krekls
nebūtu pašiem jāpērk. Izmazgās angļu sviedrus un kā jauns!”
Imanuēla kungs
izdzēra savu alus pudeli tukšu.
“Tad nu taisāmies
uz māju pusi?” viņš jautāja.
“Jā, tā jau būs
jādara,” Reins piekrita. “Paldies, Ēvald, ka uzaicināji!”
“Ko nu es viens
mājās būtu sēdējis,” Ēvalds atteica. “Paldies, ka atnācāt!”
Viņi atvadījās no
mājastēva un devās prom. Nonākuši lejā pa kāpnēm, viņi
manīja, ka Ēvalds stāv uz balkona un māj. Viņi pamāja pretī.
“Kā jūs, iesiet
vai brauksiet?” Reins apvaicājās. “Es eju kājām.”
“Es arī,”
Imanuēla kungs pievienojās. “Es dzīvoju netālu.”
“Es labāk ar
autobusu,” Mits sacīja. “Nav ko kurpju zoles deldēt. Redz, kur
arī nāk mans buss! Nu tad palieciet sveiki! Tiekamies “Oposumā”!”
Un viņš pārskrēja
pāri ielai uz autobusa pieturu un iekāpa. Autobuss dārdēdams
aizbrauca, un pieturā palika dirnam vientuļš augums, kas tur bija
sēdējis jau iepriekš. Ja to redzētu Ēvalds, viņš tai sēdošajā
būtu atpazinis Veiko. Bet Ēvalds bija jau iekšā un tīrīja
zobus. Reins un Imanuēla kungs Veiko nepazina. Viņi sāka iet un
nozuda aiz stūra.
Veiko bija devies ar
bijušo klasesbiedru šņabi iedzert. Viņi arī bija krogā
skatījušies futbolu, bet otrā puslaika vidū Veiko pateica, ka ies
uz tualeti, bet pie galdiņa tā arī neatgriezās. Jo viņš izmuka
no kroga un devās šurp uz Jānikas māju.
Futbols viņam vairs
nebija ne prātā, viņu vilka uz šo pusi.
Noteiktu plānu
viņam nebija. Vienā brīdī viņš iedomājās apciemot Piretu un
Ēvaldu, bet tad šo domu atmeta, jo saprata, ka ir pārāk
piedzēries. Labāk sēdēt tepat, šai autobusa pieturā, pēc
lietus bija tik labs gaiss. Bija neliela cerība ieraudzīt Jāniku,
kad viņa kaut kur dodas vai no kaut kurienes atgriežas, bet pat ja
viņa neparādītos, viņš nebūtu īpaši vīlies. Nebūtu jau
nemaz labi, ja Jānika viņu te ieraudzītu. Lai viņa ir kaut kur,
savā mājā, savā gultā, vai arī kur citur, pie kāda ciemos,
kādās svinībās. Veiko pietika ar to, ka redz viņas māju. Šī
bija gluži parastā ēka ar nobirušo apmetumu Veiko prātā
asociējās ar Jāniku. Kad viņš iedomājās par šo māju, caur
sirdi izskrēja saldas sajūtas. Viņš to reizēm redzēja pat sapnī
un pēc tam pamodās laimīgs. Jānikas māja bija gandrīz tikpat
svarīga un dārga kā Jānika pati.
Reiz viņš pat
pačurāja pie Jānikas mājas ārsienas. Viņš iezīmēja savu
teritoriju gluži kā suns.
Tomēr nevarēja jau
autobusa pieturā pavadītvisu nakti. Veiko paskatījās pulkstenī.
Bija jau vēls, bet rīt darbadiena. Tad jau viņš atkal Jāniku
redzēs. Varēs visu dienu uz viņu lūkoties. Tas gan nebija nekas
daudz, bet tomēr.
Veiko piecēlās
kājās. Un atklāja, ka visu laiku sēdējis uz košļenes. Kāds to
bija uzlipinājis uz soliņa. Nu tā bija arī uz biksēm. Veiko
nokasīja nost, cik spēja, taču daļa tā arī palika ieēdusies
bikšu audumā no ilgās sēdēšanas. Jāgriež vai biksēs caurums,
lai tiktu vaļā no košļenes.
Veiko saslapināja
pirkstu mutē un paberzēja ar to, bet tas nepalīdzēja. Viņš
nopūtās un devās mājup ar visu košļeni.
Reins pa to laiku
bija jau tālu. Imanuēla kungs bija nogriezies uz citu ielu, tā nu
viņš tagad soļoja viens. Jau kārtējo reizi viņš pagāja garām
puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai. Pret vakaru iela bija tukša,
satiksmes maz. Luksofors vairs nedarbojās, mirgoja tikai dzeltenais.
Reins šķērsoja ielu un iegāja mājā.
Kāpņu telpā
stāvēja Voremē, domu pilns. Reins viņu sen nebija redzējis.
Voremē bija vasarīgi ģērbies, viņš valkāja musturotas zeķes
zandalēs un rūtainu žaketi, tas viss kopā izskatījās burvīgi.
Reins pasveicināja.
“Sveiki, sveiki!”
Voremē atteica lēni un svinīgi.
“No teātra?”
Reins jautāja.
“No teātra gan,”
Voremē pamāja. “Skatījos Ļermontova “Maskarādi”. Izcili
laba. Varēju smieties un raudāt.” Viņš ieturēja nelielu pauzi.
“Tagad kāpju augšā, un visādas domas nāk galvā. Mēs tomēr
esam tuvāk putniem, nekā dzīvniekiem.”
“Kāpēc tā?”
Reins nesaprata. “Ā, tādā ziņā, ka mēs lidojam ar
lidmašīnām?”
“Nē, man bija
cits domu gājiens,” Voremē skaidroja. “Mūsu mājas ir debesīs,
tur tā lieta.”
“Kādā ziņā
debesīs?” Reins neiebrauca.
“Šīs kāpnes nav
nekas cits kā kāpnes uz debesīm,” skaidroja Voremē. “Un mēs
pa tām kāpjam. Ja dzīvoklim, kas atrodas, teiksim, piektajā
stāvā, noņemtu sienas, tad atklātos, ka tas atrodas starp debesīm
un zemi! Un ja noņemtu grīdu, tas ar šausmām varētu vērot
bezdibeni zem tā. Dzīvnieki tomēr nedzīvo debesīs, viņi rok
alas. Kurmis rok dziļumā. Kazas un aitas gan nerok, taču vienalga
mājas neiekārto debesīs, bet gan guļ uz zemes. Bet putni – tie
gan. Tie taisa ligzdas kokos. Vārna, pūce, sarkankrūtītis,
dzilnītis. Un cilvēks arī tāpat.”
“Māja tomēr nav
koks,” Reins iebilda. “Es dzīvoju trešajā stāvā, savā ziņā
tas ir augstu, bet es par to nedomāju. Kad esmu mājās, tad grīda
ir zeme, nevis koka zars.”
“Bet ja grīda
pazustu?” jautāja Voremē.
“Tad es nokristu,”
Reins atbildēja.
“Tieši tā,”
Voremē piekrita. “Tāpēc, ka esam augstu. No zemes nekrīt. Lācis
no savas migas nekur nevar nokrist. Viņš ir zemu, mēs augstu. Jā,
cilvēks ir kā putns.”
Voremē izbrauca ar
pirkstiem caur sirmajiem, izspūrušajiem matiem un sāka kāpt
augšā.
“Vai esat kāpņu
telpā atradis kaut ko jaunu un interesantu?” Reins apjautājās.
Viņam piepeši izlikās, ka šovakar būtu īstais laiks mazam
pārgājienam kopā ar Voremē, apskatot kāpņutelpas ievērojamākās
vietas.
“Protams,”
Voremē atbildēja. “Katru dienu atklāju ko tādu, kas liek
apstāties un padomāt. Katru dienu.”
“Ziniet ko, iesim
kopā,” Reins ierosināja. “Parādīsiet man ar.”
“Bet lūdzu,”
Voremē piekrita. “Kāpņutelpa ir atvērta visiem.”
Viņi sāka lēnām
kustēties. Voremē pagāja, apstājās, pavērās apkārt, tad spēra
nākamo soli. Brīžiem viņš noliecās, piemiedza acis un klusēdams
pētīja sienu vai pakāpienu.
“Kas tur ir?”
Reins pajautāja.
“Ja es to zinātu,”
Voremē atteica. “Bet skaisti izskatās.”
“Ko tieši?”
“Tās drupačas uz
pakāpiena. Tik baltas kā līgavas plīvurs. Vai tās ir baltmaizes
drupačas? Rīsi? Kā jūs domājat?”
“Es domāju, ka
baltmaizes drupačas,” Reins teica.
Voremē saspringti
tās vēroja.
“Par laimi, mums
ir iespēja to pārbaudīt,” un viņš paņēma drupačas pirkstos.
“Jums bija
taisnība, tiešām baltmaize,” viņš konstatēja un rūpīgi
ielika drupačas kabatā.
“Rīt pacienāšu
baložus,” viņš paskaidroja. “Redziet nu – kāpnes spēj arī
pabarot!”
Viņš uzkāpa uz
nākamā pakāpiena. Tad pagriezās atpakaļ un pavērās uz noieto
ceļu.
“Kas par skatu,
vai ne!” viņš iesaucās. Tad paplikšķināja pa margām.
“Cik jauki un
droši ir uz tām atbalstīties,” viņš slavēja. “Tās ir
metāla. Bet kāpnes no akmens. Abi stipri materiāli. Izturīgi. Cik
neparasti, ka mēs, cilvēki, spējam valdīt pār šādiem
elementiem! Kad par to domāju, man nāk prātā kalējs Vulkāns
savā kalvē un man šķiet, ka redzu dzirksteles ceļamies debesīs,
kad tas kaļ ar savu veseri.”
Viņš vēlreiz
papliķēja pa margām.
“Tas ir brīnums,”
viņš atkārtoja.
Viņš paskatījās
lejā uz pirmo stāvu.
“Diendienā mēs
iekarojam šo cilvēku būvēto kalnu virsotnes,” viņš svinīgi
paziņoja. “Katru vakaru, nākot mājās, atkal un atkal. Bet no
rītiem kāpjam no kalniem lejā, vieglu soli un priecīgu prātu. Un
kad, devušies jau svaigajā rīta gaisā, paveramies atpakaļ, ko
aiz sevis ieraugām?”
“Savu māju,”
Reins bilda.
“Jā, savu māju!
Tā paceļas mūsu priekšā tik varena! Un mēs zinām, ka nupat
esam bijuši tās virsotnē un jūtam lepnumu. Naktī mēs bijām tur
augšā. Vai vakarā mums pietiks spēka to iekarot no jauna?
Jāpietiek, jo mums palīgā ir akmens un dzelzs.”
Viņš atkal
pieskārās margām.
“Jā, tālāk uz
kalna virsotni, kā Prometejs!” viņš iesaucās un pakāpās vēl
divus soļus.
Reins bija jau
sasniedzis savu dzīvokli.
“Laimīgu ceļu!”
viņš novēlēja. “Izturību!”
Voremē viņā
nopietni pavērās.
“Pateicos,” viņš
atbildēja. “Es centīšos.”
Viņš dziļi
ieelpoja un turpināja ceļu.
Reins klusi atvēra
dzīvokļa durvis. Bija tumšs, visi jau gulēja. Reins iegāja
vannasistabā un iztīrīja zobus. Iegāja tualetē. Tad noģērbās
un ielavījās guļamistabā. Zem segas bija redzami divi pauguri –
Sandra bija ielīdusi pie Anu.
Reins arī nogūlās.
Spilvens bija vēss, zem segas bija silti. Omulīgāk vairs nevar
būt. Sieva ar meitu klusi šņāca. Reins aizvēra acis un aizmiga.
Beigas.
