Reins
Kamms bija ceļā no darba uz mājām, nogriezās, kā parasti, ap
dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā galveno ielu.
Pagāja garām puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai. No debesīm
krita pirmās lietus lāses, un Reins pielika soli. Viņam nebija
līdzi lietussarga, tāpēc viņš gribēja tikt līdz “Oposumam”,
pirms izmirkst līdz ādai.
Tas
izdevās. Lietus viņu nenoķēra, jo Reinam izdevās iemukt pa kroga
durvīm, pirms lietus vēl kārtīgi atgrieza vaļā savus krānus.
Ulo viņam pamāja aiz letes, Ēvalds bija uz vietas, Imanuēla kungs
sēdēja savā stūrī. Un vēl bija viens maza auguma apaļīgs
vīriņš, kas sēdēja pie galdiņa blakus Ēvaldam un dzēra alu.
“Tev
atkal to pašu?” jautāja Ulo. Reins pamāja, pagrozījās pie
letes, un tad ar plēvi apklāto ķilavmaižu šķīvi rokā apsēdās
blakus Ēvaldam. Aiz loga šalca lietus.
Ēvalds
bija kaut kādā sanīkušā garastāvoklī. Viņš vienaldzīgi
dzēra alu un, kad Reins apvaicājās, kā iet, atteica:
“Nezinu.
Kaut kā garlaicīgi.”
“Vai
Pireta atkal uz laukiem aizbraukusi?”
“Tas
arī. Un vispār... Zini, dažreiz ir tāda sajūta, ka tiešām
vajadzētu aizbraukt...”
“Kaut
kur uz pasaules malu,” Reins pamāja. Viņš pavirši pavērās uz
Imanuēla kunga pusi, kas viņam atsmaidīja pretī. “Es zinu. Bet
iztēlojies, ka tu jau tur esi. Es domāju, pasaules malā. Tad nekur
nav vajadzības doties.”
“Var
doties uz otru malu.” Ēvalds kūtri noteica. “Vai kur.
Vienkārši... Kur nav apriebies, vienmēr viens un tas pats.”
“Tas
pāriet,” Reins mierināja.
“Jā,”
Ēvalds novilka. “Tas būtu glābiņš.”
Ulo
atnesa Reinam alu un pats piesēdās uz brīdi blakus. Mazais vīriņš
pie blakusgalda, ieraudzīdams saimnieku pienākam, priecīgi
iesaucās:
“Jums
ir baigi foršais krogs! Vienmēr esmu gājis garām, skatījies -
“Oposums”, lielisks nosaukums, bet visu laiku kaut kā
neiedomājos ieiet. Tagad vienmēr nākšu. Mani sauc Mits. Īpaši
man patīk tas, ka jauniešus te laikam pārāk bieži nesatiek, te
vairāk nāk tādi padzīvojuši vīri? Man nepatīk iet, kur daudz
jauniešu.”
“Kas
tad jums pret jauniešiem?” Reins apvaicājās.
“Ai,
nu nesāksim jūsot, teiksim “tu” kā pie cilvēkiem,” Mits
ierosināja. “Nē, man nekā nav pret jauniešiem, es ar tiem augām
dienām esmu kopā, jo strādāju par skolotāju. Un tieši tāpēc
man jāsargās, lai kādu no viņiem nesatieku krogā. Kā tas
izskatītos? Ja nu es iznāku no tualetes, neaiztaisījis bikses,
kādu iespaidu tas atstātu uz manu autoritāti?” viņš šķelmīgi
ieķiķinājās. “Un skolniekiem arī būtu slikti, neiedrošinātos
ne klasesbiedreni nobučot, ne cigareti aizdegt, redzot, ka skolotājs
lūr no stūra. Skolotājiem jādzer atsevišķi, skolēniem
atsevišķi, tad sirdij ir miers.”
“Mana
sieva arī ir skolotāja,” Reins teica. “Vēstures skolotāja. Un
ko tu māci?”
“Amatu
mācību,” Mits atteica. Visi tūliņ sajuta no viņa nākam vieglu
zāģu skaidu smaržu.
“Puiši
joprojām taisa taburetes?” Ulo apjautājās.
“Kā
tad!” Mits pamāja. “Lai katram igaunim būtu, kur apsēsties!
Zemei jābūt pilnai taburešu!”
Viņš
izplūda smieklos.
“Man
joprojām saglabājusies skolas laikā taisītā taburete,” Reins
paziņoja. “Mājās stāv, un es uz tās kāpju, lai nomainītu
spuldzīti.”
“Manējā
laikam pēc šķiršanās palika pie sievas,” Ulo atminējās.
“Tas
gan ir cēli!” Mits iesaucās un tā sāka smieties, ka viņam
uznāca žagas. “Tagad viņa var apmainīt spuldzītes.”
“Man
laikam nav taburetes,” Ēvalds atzinās.
“Nu
vot! To es arī saku saviem puišiem, kad viņi kurn, priekš kam
vajag tās taburetes. Es vienmēr saku – vēl joprojām katram
igaunim nav savas taburetes.” Mits noteica un atkal smējās. Tad
viņš no sava apdilušā portfeļa izvilka ar zilu izolācijas lentu
aptītu vecu portatīvo datoru un atvēra to.
“Es
jums parādīšu kaut ko smieklīgu,” viņš paziņoja un smējās
tik lipīgi, ka visi klātesošie arī kļuva smaidīgi, pat drūmais
Ēvalds. Reins pamanīja, ka stūrī sēdošais Imanuēla kungs
aplūko lustīgo taburešu meistaru ar lielu interesi, un nodomāja:
re, atkal vienu atradis savai kolekcijai. Taps jauna figūriņa.
“Mēs
ar sievu bijām kāzās,” viņš stāstīja, klabinādams nodilušo
klavieri. “Mūsu jaunā angļu valodas skolotāja precējās ar
vienu bagātnieku un ielūdza visu skolotāju kolektīvu. Vesels
vērsis griezās uz iesma!”
Viņš
smējās piecas minūtes un pārējie viņam līdzi, it kā vērsis
uz iesma būtu kaut kas neiedomājami smieklīgs.
“Bet
ne jau par to es gribēju stāstīt,” beidzot Mits noteica un
noslaucīja asaras. “Es gribēju jums kāzu bildes parādīt! Skat
– visi cilvēki kā cilvēki, bet mums ar sievu acis ciet. It kā
divi miroņi būtu uz kāzām atnākuši.”
Viņš
atkal sāka pilnā balsī smieties. Reins paskatījās uz bildi, un
tā bija patiešām smieklīga – līksmojošu kāzinieku vidū Mits
ar savu dzīvesbiedri acīm ciet.
“Ko
jūs tur skatāties, es arī gribu,” teica Imanuēla kungs uz
pienāca tuvāk ar savu alus krūzi. Mits viņam atbrīvoja vietu pie
galda.
“Lūdzu,
lūdzu!” viņš iesaucās. “Bet šī viena bilde vēl nav nekas,
lieta tāda, ka mēs pilnīgi visās bildēs esam acīm ciet. Tikai
vienā vienīgā bildē esam acīm vaļā, bet tur mums ir vaļā arī
mutes un tortesgabals krīt ārā.”
Viņš
kratījās smieklos. Bildes ekrānā mainījās, un tiešām visās
Mits ar sievu bija ciet acīm, it kā viņi visu svinību laiku
gulētu. Beidzot parādījās bilde, kur viņi skatījās kamerā,
mutēm līdz galam vaļā, un Mitam uz mēles bija balts krēms.
“Kā
divas vardes,” Mits sajūsminājās. “Tak mūs vairāk nevienās
kāzās nelūgs, sak, tie divi sabojā visas bildes, vai nu acis
ciet, vai mēles ārā, tādi lai sēž mājās.”
Visi
smējās, vēderus turēdami.
“Skatāmies
vēlreiz no sākuma,” Mits ierosināja, un šie skatījās un
smējās atkal.
“Tiešām
labas bildes,” beigās Mits noteica un smiedamies aizvēra datoru.
“Labi vēl, ka mūs neaicināja uz ģimenes bildi, tās vismaz
sanāca normālas, citādi jau nevarētu ārzemju radiem rādīt.
Līgavainim Zviedrijā ir bagāts onkulis, krietni gados, uz kāzām
viņš neatbrauca, bet pie galda visu laiku runāja, ka Alfrēda
onkulis varēs kāzu prieku baudīt no bildēm. Nu gan viņam
vajadzēs paskaidrot, kas tie divi par idiotiem.”
Viņš
tā smējās, ka gandrīz nogāzās no krēsla.
“Tie
ir divi nabaga neredzīgie, kam acis atveras vien tad, kad torti bāž
mutē,” viņš izdvesa caur smiekliem. “Ko lai dara, ka tādi
slimi cilvēki Igaunijā dzīvo! Onkulis Alfrēds var būt laimīgs,
ka savulaik laivā uz Zviedriju pārcēlies.”
Viņš
noslaucīja smieklu asaras un iedzēra pāris malku alus.
“Ak vai,” viņš
vēl pēdējo reizi iespurdzās un tad paskatījās rokaspulkstenī.
“Drīz sākas
futbols,” viņš noteica. “Vai šeit televizora nav?”
“Nav vis,” Ulo
atbildēja. “Es arvien domāju, ka televizoru var skatīties mājās.
Es vispār arī drīz slēgšu ciet, man nav iekāriena vakaros nīkt
aiz letes.”
Viņš bija iesācis
pārlasīt Tamsāres “Patiesību un taisnību”. Pirmā daļa bija
jau pusē, tātad priekšā vēl veselas četrarpusi. Ulo jau tagad
izbaudīja, cik tīkams vakars viņu gaida. Jaunais spilvens arī
bija labs un zvilnēt uz tā bija tīkami, pāršķirt laiku pa
laikam grāmatas lapas un, uznākot miegam, likties gulēt. Pa vaļējo
logu ienāk tīkams vasaras vakara gaiss. Ulo uznāca nepārvarama
vēlme tūliņ pat slēgt ciet krogu, tik vilinoša bija uzburtā
aina.
“Kas spēlē?”
Ēvalds jautāja.
“Mūsējie pret
angļiem,” Mits paskaidroja. “Mūsējie jau, protams, dabūs pa
mizu, bet vienalga tak jāskatās. Ja dabū pa mizu, tad vēl jo
vairāk najadzīgs draudzīgs atbalsts.”
“Varbūt ejam pie
manis?” Ēvalds ierosināja. “Man tik un tā sievas nav mājās,
un vakaros vienam ir tā...”
“Draņķīgi,”
Mits piebilda un ieķiķinājās.
“Jā, kaut kā tā
kā pietrūkst,” Ēvalds piekrita. “Nu ko, tad ejam?”
“Varētu jau
aiziet,” Reins prātoja. “Es piezvanīšu Anu un pateikšu, ka
eju futeni skatīties. Imanuēla kungs, vai jūs arī nāksiet?”
“Labprāt,”
atteica Imanuēla kungs. “Sen neesmu futbolu skatījies, būs jauka
pārmaiņa.”
“Tas ir forši,”
Ulo priecājās. “Tad jūs ejiet pie Ēvalda, un es varu slēgt
ciet un kustēt mājup.” Viņš atcerējās, kur iepriekšējā
vakarā palika. Tajā vietā, kur Andress un Mari kristīja savu otro
dēlu Antsu, un Pearu ar pliku dibenu dauzījās riņķī, kamēr
dabūja ar nātrēm. Šodien viņš lasīs tālāk un, kad “Patiesība
un taisnība” būs galā, tad ņems priekšā kaut ko citu.
Grāmatas nekad nebeidzas, un nevienam nebūs viņu traucēt, kad
viņš to sabiedrībā pavada vakarus.
“Vai kaut ko
nopērkam pa ceļam?” Ēvalds jautāja.
“Alu?” Reins
ierosināja.
“Nu ja, ko tad mēs
pie kafijas tases futbolu skatīsimie? Kā tādi pensionāri dienas
centrā.”
“Protams,
nopirksim,” Mits piekrita. “Kaut gan es vispār nedrīkstu dzert,
pirms gada bija infarkts, un ārsts aizliedza.”
“Bet tu tak šodien
dzēri alu?” Reins brīnījās.
“Ai, nu bet kas
tad tos ārstus klausās?” Mits līksmi iesaucās. “Ko tad lai
dara, ja uznāk kāre?”
“Ar sirdi nav
joki,” Ēvalds iebilda.
“Jā, jokus viņa
nesaprot,” Mits piekrita. “Kā tāda vecmeita.”
Viņš smējās un
piemiedza pārējiem ar aci.
“Nav ko izdabāt
tādai vecmeitai,” viņš paziņoja. “Iesim vien caur bodi, lai
nav skumīgi skatīties, kā mūsējos sasit.”
“Kāds ir laiks?”
Reins iejautājās. “Joprojām līst?”
“Aizgāja jau
tālāk,” Imanuēla kungs teica. “Debesīs ir varavīksne.”
Viņi izgāja ārā
no “Oposuma” un devās pie Ēvalda.
Nobeigums sekos.