Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (10)

Reins pārnāca mājās un sauca jau no priekšnama:

“Es atnesu kartupeļus!”

“Kādus kartupeļus?” brīnījās Anu. “Priekš kam? Mums vēl kartupeļu ir gana.”

“Ēvalds atstiepa uz “Oposumu”,” skaidroja Reins. “Viņa sieva atveda no laukiem, tie ir pērnie kartupeļi, un viņus vajag ātri apēst, lai neaiziet bojā.”

“Kas ir Ēvalds?”

“Es taču tev jau esmu teicis, tas ir viens čoms no “Oposuma”. Ļoti jauks cilvēks. Atstiepa lielu kartupeju maisu un visiem izdalīja.”

“Kā Ziemsvētku vecītis?” jautāja Sandra.

“Vēl labāk nekā Ziemsvētku vecītis, Ziemsvētku vecītim pantiņi jāskaita, bet Ēvalds deva kartupeļus tāpat vien.”

“Es domāju, ka Ziemsvētku vecītis ir labāks,” iebilda Sandra. “Viņa dāvanas ir interesantākas. Es nu tiešām negribētu Ziemsvētkos saņemt kartupeļus.”

“Nes tos uz virtuvi,” Anu pamācīja. “Ko tu viņus iestiepi dzīvojamā istabā?”

“Gribēju tev parādīt.”

“Ko tur redzēt, kas es kartupeļus neesmu redzējusi? Tak nav tie tava Ēvalda kartupeļi ne ar ko īpaši. Nes prom, es tagad kontroldarbus laboju!”

Reins aiznesa kartupeļus uz virtuvi un ielika pieliekamajā. Patiesi, Anu bija teikusi taisnību, viņiem bija pašiem savas kartupeļu rezerves vesels maiss, tā ka no Ēvalda dāvinājuma īsti nekādas jēgas nebija. Reins tagad pat nedaudz nožēloja, ka bija tik daudz savācis, labāk būtu vajadzējis atstāt vairāk citiem – trūcīgākiem. Bet vairs jau neko nevarēja labot.

“Starp citu, jūs ar Sandru varētu iziet ārā,” sauca Anu no istabas.

“Kaut vai uz smilšukasti. Skaists vakars, bet man vēl divu klašu darbi jāizskata. Man ies ātrāk, ja man apkārt būs miers.”

“Kāpēc ne, ejam uz smilšukasti,” Reins piekrita. “Sandra, ģērbies!”

Rotaļu laukums un smilšukaste atradās blakus ielā, nelielā parciņā. Sandra tur gāja spēlēties no laika gala. Reizēm Rotaļu laukums bija tik pilns ar bērniem, ka smilšukastē nebija vietas, un uz slidkalniņu stāvēja gara rinda. Bet šovakar bija mierīgi. Tikai viens puika raka bedri ar lāpstiņu, un viņa mamma uz soliņa lasīja žurnālu.

Reins apsēdās uz tā paša soliņa, bet Sandra gāja uz smilšukasti. Puika viņu ieraudzīja, pameta rakšanu un ar vēderu uzgūlās uz savas bedres, lai to aizsargātu no meitenes. Kādu brīdi bija klusums, un viņi viens uz otru raudzījās.

Beidzot puika teica:

“Man ir bedre.”

“Nu un tad,” Sandra atteica. “Es arī izrakšu.”

“Bet man ir dziļa bedre. Tik dziļa, ka sliekas var redzēt.”

“Melo, smilšukastē sliekas nedzīvo.”

“Es izraku tik dziļu bedri, ka tā aizsniedzas apakš smilšukastes,” puika skaidroja. “Dziļi zemē iekšā.”

“Neticu. Parādi!”

Bet rādīšanas vietā puika sāka trakā ātrumā bērt caurumā smiltis atpakaļ un sāka smieties uzvaras priekā.

“Ko tu tagad izdarīji?” Sandra neapmierināti jautāja. “Kāpēc savu bedri aizbēri ar smiltīm?”

“Gribēju!” puisis nokliedza. “Tagad tu nevarēsi manu bedri redzēt!”

Viņš meta un meta virsū smiltis, līdz tas, kas bija bedre, tagad kļuva kalns.

“Stulbenis,” Sandra noteica, nicīgi paraustīja plecus un gāja rāpties pa redelēm. Puika kādu brīdi sēdēja smulšukastē un skatījās, kā Sandra karājas pie redeles, tad piegāja tuvāk.

“Es arī gribu pakarāties,” viņš teica.

“Tu tak redzi, ka tagad es karājos!” Sandra atbildēja. “Tu ej tagad roc jaunu bedri. Vai ej uz slidkalniņu.”

“Es gribu karāties,” puika bija nelokāms.

“Bet tagad tu nevari! Pagaidi, kamēr es būšu izkarājusies, tad būs tava kārta.”

“Tu karāsies pārāk ilgi,” puika ņurdēja. “Es gribu karāties tūlīt!”

“Kāpēc?”

“Man ir karāšanās noskaņojums!”

Viņš piegāja un sāka raut Sandru aiz kājas lejā.

“Tā nedrīkst darīt!” Sandra pretojās. “Laid vaļā!”

“Ko jūs tur darāt?” Reins iesaucās.

“Tas puika mani rauj!” Sandra sūdzējās.

“Es gribu karāties!” puika kliedza.

“Markus!” iesaucās sieviete ar žurnālu. “Neaiztiec meiteni!”

“Es gribu karāties!”

“Sandra, laid viņu pakarāties,” Reins ierosināja. “Viņš taču ir par tevi mazāks. Lai pakarājas drusciņ, tad atkal tu. Karājieties pēc kārtas.”

“Ēēē!” Sandra dusmīgi izsaucās un nolēca no redeles. “Nu tad karājies! Pamuļķais!”

Markus nikni pabolījās, uzrāpās redelē un sāka karāties.

“Atvainojos, viņš reizēm ir tik stūrgalvīgs,” Markus mamma pagriezās pret Reinu. “Es tur neko nevaru darīt.”

“Nekas,” Reins viņu mierināja. “Nu tak viņam ļoti patīk karāties.”

“Kad biju maza, man arī patika,” teica Markus māte. “Mums piemājas dārzā bijaābele, un tai bija viens tāds zars, pie kura bija baigi labi karāties. Es tur karājos augām dienām.”

“Ak tā,” noteica Reins. Viņa skatiens neviļus aizslīdēja uz sievietes rokām, bet tās bija gluži parastas, rozā lakotiem nagiem, nebija nekādas pērtiķa rokas.

“Vai jums patika karāties?” jautāja Markus māte.

“Es neatceros,” Reins vilcinājās, nedaudz apjucis no šāda jautājuma. “Šad tad jau laikam tomēr... karājos.”

“Kur jūs karājāties?” aizrautīgi jautāja Markus māte.

“Kur es karājos... Jā, labs jautājums... Nu kur jau parasti karājas,” Reins saputrojās. “Pie kādām caurulēm vai... koku zariem...”

Patiesībā viņš nemaz neatcerējās, ka bērnībā kaut kur būtu karājies, Reinam bērnībā vispār patika vizināties ar riteni, bet Markus mātei viņš to neteica, baidoties viņu aizvainot.

Sandra pa to laiku pameta slidkalniņu un gāja pie Markus.

“Nāc lejā, tagad ir mana kārta.”

“Nenākšu,” puika no augšas atbildēja. Bija skaidri redzams, ka viņa rokas jau visai nogurušas, bet viņš iekoda lūpā un ietiepīgi karājās tālāk.

“Ja tu tik ilgi karāsies, tev izstiepsies rokas,” Sandra apgalvoja.

“Neizstiepsies,” puika atteica.

Viņš nespēja vairs noturēties, atlaida rokas vaļā un iegāzās smiltīs, taču tūliņ devās pie redeles un rāpās augšā vēlreiz.

“Rimsties nu,” Sandra pavēlēja. “Tu jau nokriti zemē, pietiek.”

“Es gribu karāties!” puika paziņoja, acis bolīdams aiz piepūles.

“Kad es tagad aizbraucu uz laukiem pie vecvecākiem, taf vienmēr skatos uz to ābeli un to zaru, kur es kādreiz karājos,” Reinam stāstīja Markus māte. “Tagad tas liekas tik zems! Tagad es tur vairs pakarāties nevarētu, kājas vilktos pa zemi.”

“Nu ja, bērnībā jūs bijāt īsāka,” Reins konstatēja un pēc mirkļa pats bija pārsteigts, cik muļķīgas lietas cilvēki pārrunā, kad tiem nav, ko teikt, bet kaut kas tomēr jāsaka. Taču Markus mātei Reina piezīme nemaz nelikās nepiemērota. Viņa skumji pamāja un teica:

“Jā, tieši tā. Kad biju bērns, biju īsāka.Tad bija tik forši karāties pie tā zara, bet tagad...”

“Kur jūs tagad karājaties?” Reins nevarēja nepajautāt.

“Vairs nekur.”

Un nopūtās.

“Tā nu tas ir,” Reins dziļdomīgi noteica. Markus atkal nokrita no redelēm, apsēdās smiltīs, berzēdams sarkanās un sāpošās plaukstas pret biksēm. Pie redelēm pielidoja zvirbulis ar kaut ko knābī un paskatījās uz cilvēkiem, galvu piešķiebis. Viņš it kā apsvēra, vai šī ir droša vieta, lai notiesātu savu laupījumu.

“Markus, vai ejam mājās?” sauca māte.

“Nē, es vēl gribu pakarāties,” atbildēja zēns.

“Nu bet tad karājies,” māte mudināja, un Markus atkal rāpās pa redelēm. Zvirbulis saprata, ka vieta nemaz nav droša un aizlidoja ēst citur.

Sandrai gan rotaļlaukums bija jau apnicis.

“Ejam prom,” viņa teica. “Es vairs te negribu.”

Reins piekrita, novēlēja Markus mātei jauku vakaru, paņēma Sandru aiz rokas un gāja mājās.

“Es domāju, ka mamma savus kontroldarbus jau būs izlabojusi,” viņš prātoja. “Varēsim viņai pastāstīt, cik interesantu karātāju ģimeni mēs satikām. Jānāk biežāk uz smilšukasti, ko tikai neierauga! Interesanti, vai tēvs arī karājas?”

“Tēvs karājas ar galvu uz leju kā sikspārnis,” teica Sandra. Reins pasmējās.

Kāpņutelpā viņi satika Voremē. Viņš stāvēja, degunu gandrīz piespiedis sienai un pētīja to.

“Krāteri un pauguri,” viņš teica, Reinu ieraugot. “Gluži kā mēnessainava. Nemaz nav jālido kosmosā, tepat, kāpņutelpā, visu var apskatīt.”

“Jā, tā siena ir briesmīgi grumbuļaina,” Reins piekrita. “Bet vai tā ir gluži mēnessainava, to es nezinu, kaut kā nav gadījies pa Mēnesi staigāt.”

“Un nemaz nevajag tur doties,” Voremē apgalvoja. “Kamēr nav atklāti noslēpimi tepat. Skatieties, piemēram, to melno svītru tur zem griestiem. Kā tā varēja tur gadīties? Cilvēks taču tik viegli tur neaizsniegtu, protams, bez palīglīdzekļiem, soliņa vai pieslienamām trepēm. Tak kāpēc viņam rāpties pa trepēm, lai uzzīmētu melnu strīpu zem griestiem? Nezinu, nezinu. Dažkārt stāvu un skatos uz to strīpu ilgu laiku, un visvisādas domas nāk galvā.”

“Varbūt muša uztaisīja,” Sandra piedāvāja variantu.

“Muša?” Voremē atkārtoja. “Tas arī ir iespējams. Bet kā var muša atstāt tādas pēdas? Ar ko? Ja sāktu to svītru detalizēti pētīt, tad mēs pietuvotos noslēpuma atminējumam, bet tas ir augstu, tur tik viegli nevar piekļūt. Jā, par to varētu padomāt...”

Viņš noglāstīja sienu.

“Interesanti, ja to taustītu cilvēks, kas pazīst neredzīgo rakstību, vai viņš no tiem grumbuļiem izlasītu kādu vārdu?” viņš jautāja Reinam.

“Ej nu sazini,” Reins paraustīja plecus. “Īsti gan neticu, ka sienu krāsotājs te būtu ar neredzīgo zīmēm kādu ziņu atstājis. Bet nu jā, nekad jau nevar zināt.”

“Jā, jā, nekad jau nevar zināt,” Voremē piekrita un cieņpilni aplūkoja sienu.

“Vajag tik rakt,” viņš noteica un beidzot sāka lēnām kāpt augšup.

“Starp citu, vai kartupeļus negribat?” Reins pēkšņi iejautājās. “Es tikko dabūju pilnu maisu, bet mums tagad nevajag. Es labprāt atdotu.”

Voremē apstājās.

“Kartupeļus?” viņš domīgi atkārtoja. “Kāpēc ne. Ja jau laipni piedāvā, tad jau jāņem.”

“Ļoti labi, es jums tūlīt aiznesīšu līdz durvīm. Viņi ātri jāapēd, ilgi vairs nevar glabāties.”

“Kartupeļi jau ēšanai ir radīti,” piekrita Voremē un kad Reins atstiepa kartupeļu maisu pie viņa durvīm, viņš no tā izņēma vienu kartupeli, paripināja plaustā un teica:

“Dīvaini padomāt, ka tas kartupelis ir līdz manīm atnācis no apakšzemes tumsības. Ko viņš tur dabūja pieredzēt? Kādas dzīvības ap to ir ņudzējušas? Protams, kartupelim nav prāta, bet vienalga interesanti būtu zināt... No kuras puses tas kartupelis nāk?”

“No Dienvidigaunijas,” Reins atbildēja. “Nu tad jauku vakaru!”

“Ak no Dienvidigaunijas...” pamāja Voremē. “Jauku vakaru! Un liels paldies par laipno devumu! Dienvidigaunijas kartupelis... Senā Livonija! Jā-jā...”

Viņš ienesa maisu iekšā un aiztaisīja durvis, un sēdēja krietnu laika sprīdi priekšnamā, kartupeli plaukstā turēdams un nopētīdams no visām pusēm.

“Ko tik visu daba nespēj radīt,” viņš beidzot skaļi noteica. “Neticami! Neticami!”

Viņš aizvēra acis un iegrima dziļās domās.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (9)

Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, kā parasti nogriezās ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja pazīstamo galveno ielu. Viņš pagāja garām puķu veikalam un tad pulksteņdarbnīcai. Tālāk sanāca iet pāri ceļam. Luksoforā dega sarkanā gaisma, tāpēc Reins Kamms apstājās un gaidīja.

Automašīnas arī stāvēja, kaut gan tām dega zaļais, bet kur tu aizbrauksi, ja tev priekšā braucošie auto nekust no vietas. Sastrēgums bija milzīgs. Reins līdzjūtīgi aplūkoja pie stūres sēdošos. Viņi izskatījās bēdīgi, pacietīgi gaidoši. Darbadiena bija beigusies, viņiem rūpēja nokļūt mājās, bet līdz tam vēl bija tik ilgi jāgaida.

Reina mājas bija tepat, viņu nekas nekavēja. Bet viņš tomēr izlēma iegriezties “Oposumā”.

Šodien bija visai daudz tautas. Oidermā un Gunārs dzēra alu, bet stūrī sēdēja plikgalvains, valriekstam līdzīgs večuks un malkoja tēju.

Reins pamāja večukam, viņš šeit jau bija agrāk redzēts, bet sarunājušies viņi nebija. Večuks bija kluss un vienmēr sēdēja viens pats, citu sarunās neiejaucās, vienīgi laipni smaidīja. Likās gluži jauks cilvēks, kura klātbūtne telpai piešķīra mājīgumu, bet kāpēc gan traucēt cilvēku, kas pats vēlas sēdēt viens un rāmi dzert tēju? Reins gāja pie Oidermā un Gunāra.

Viņi vienmēr nāca šurp kopā, kas bija dabiski, jo Gunārs dzīvoja pie Oidermā. Viņam nebija savu māju, viņš pirms dažiem gadiem tās bija zaudējis. Gunārs bija izbijis aktieris, bet šo nodarbi bija pametis pirms daudziem gadiem, un, patiesību sakot, nebija neviena, kas pazītu kādu, kas būtu jebkad redzējis Gunāru uz skatuves vai filmā. Tā kā, lai gan Gunārs sevi sauca par aktieri, neviens cits šo apgalvojumu apstiprināt nevarēja, bet nebija jau arī vajadzības, jo kāpēc gan apšaubīt cilvēka vārdus? Ja cilvēks par sevi kaut ko apgalvo, tad laikam tak tā arī ir.

Oidermā kādreiz bija skolotājs, bet šobrīd iztiku pelnīja ar to, ka avīzēm un žurnāliem sastādīja krustvārdu mīklas. Ģimenes viņam nebija un, tā kā Gunārs savu dzīvokli bija zaudējis parādu dēļ, Oidermā viņu paņēma dzīvot pie sevis. Divatā taču ir jautrāk. Tagad viņi visur gāja kopā. Oidermā vienmēr nēsāja uzvalku un kaklasaiti, viņam bija lielas, stūrainas brilles, un, tā kā viņš baidījās ejot samērcēt kājas, viņam slapjākā laikā bija kājās gumijas zābaki. Gunārs, gluži otrādi, bija ļoti sportisks un pārsvarā staigāja tikai kreklā, bet, kad laiks iegriezās dzestrāks, viņš uzmeta mugurā plānu jaku un valkāja to arī vistrakākajā aukstumā, nevīžodams to pat aizvilkt ciet. Cimdus, cepuri un šalli viņš neatzina vispār. Citiem kļuva auksti, uz Gunāru paskatoties vien, bet Gunārs apgalvoja, ka viņam nekas nekaišot. Viņš bija spējīgs iet ārā dzert alu jebkuros laika apstākļos un reiz ziemā, kad jau sniga, tika redzēts pastaigājoties ēdam saldējumu.

Ulo tieši atnesa vīriem jaunus alus, un Oidermā sāka, kā aizvien, skaidrot, ka “Oposuma” vārds krogam galīgi nepiestāv.

“Oposums tak patiesībā ir žurka,” viņš klāstīja. “Kāpēc krogam jānēsā žurkas vārds? Žurkas ir pretīgi dzīvnieki, tās liecina par antisanitāru vidi.”

“Tu vari ar mani aiziet uz virtuvi un apskatīties, vai tur ir kaut kas antisanitārs,” piedāvāja Ulo. “Man nav pat prusaku. Manuprāt “Oposums” skan jauki, tikai tādiem kā tev tas asociējas ar žurkām.”

“Bet ārzemniekiem? Tajās zemēs, kur dzīvo oposumi, tie nodara daudz posta,” Oidermā turpināja. “Ko viņiem vajadzētu domāt, atbraucot uz Igauniju un redzot, ka šeit ēstuve ir nosaukta oposuma vārdā? Viņi, maigi izsakoties, būs pārsteigti. Un, starp citu, tas liekas arī provinciāli, ka savai firmai liek ārzemniecisku vārdu, kura nozīmi nezina. Vienkārši tāpēc, ka labi izklausās.”

“Nekā, es ļoti labi zinu, ko nozīmē oposums.”

“Ko tad tas nozīmē?”

“Tas ir... Tas ir kaut kāda žurka.”

“Tad tomēr ar tādu domu? Nu tad būtu arī nosaucis par žurku, tieši un godīgi! Nu priekš kam rotāties ar svešām spalvām?”

“Nomierinies, Oidermā!” Ulo vicināja roku. “Ja nepatīk, ej prom. Un par ārzemniekiem es jau nu galīgi nesatraucos, tu esi kādreiz redzējis te, pie manis, kādu ārzemnieku?”

“Nē, jo viņiem nav dūšas nākt uz krogu, kam žurkas vārds.”

“Nu re, un tas tieši labi! Tāpēc ir tāds vārds, lai tādā veidā turētu tālāk muļķus, kas no nieka žurkas baidās. Ko tev, Rein?”

Reins pasūtīja alu un ķilavmaizi, no kuras viņš nekad nespēja atteikties. Gunārs uzreiz uzsāka stāstu par to, kad viņš kā jauns aktieris bija uzsācis darbu teātrī, sajūsmas un ideālu pilns, un tad vienā Šekspīra lugā viens vecs aktieris, liels korifejs, uzkāpis uz skatuves, ar pusķilavu bārdā.

“Ēda, velns, savā ģērbtuvē pirms izrādes ķilavmaizi tāpat kā tagad tu, un daļa izbirusi no mutes un palikusi bārdā karāties,” lādējās Gunārs. “Pretīgi bija skatīties, bet iedomājieties, man nācās visu scēnu kopā ar to ķilavbārdaino vīru nospēlēt! Un vārsmās! Fui, cik tas bija riebīgi!”

“Smieties nesāki?” Reins pajautāja.

“Vēmiens nāca. Pēc tam es vairākus gadus ķilavas neēdu, jau ieraugot vien ķilavu konservus, tūlīt prātā nāca tas vecis ar ķilavu bārdā, un vēderā viss sāka griezties.”

“Ko neteici viņam, ka šim pie mūļa ķilava karājas?”

“Pateicu gan. Vecis atteica, ka vai paldies, izurķēja ārā ķilavu no bārdas matiem un iebāza mutē. Tad es tiešām nodomāju – jā, teātris ir mākslas templis!”

“Ejam uzpīpēt,” Oidermā ierosināja. Viņi piecēlās, abi ar Gunāru, bet, tiklīdz viņi sasniedza durvis, viņiem ceļu aizšķērsoja Ēvalds, kas ienesās krogā ar piebāztu maisu rokā.

“Ei!” Viņš teica un nolika maisu zemē. “Kurš grib kartupeļus?”

“Kartupeļus?” brīnījās Oidermā. “Tagad, pavasarī? Tev tiešām ir agra šķirne.”

“Tie ir pērnie,” paskaidroja Ēvalds. “Sievasmāte no laukiem atsūtīja, vajag ātri apēst, sāk palikt mīksti un asni jau nāk. Sieva teica, lai aizvedu vienu maišeli uz “Oposumu”, ja nu tur kāds grib. Un šitie jau nav visi, man vēl mājās palika daudz. Kas grib, lai brauc pie manis un ņem, es jau nespēju ar viņiem nēsāties cauri visai pilsētai, neesmu nekāds kamielis.”

“Mēs paņemtu gan kartupeļus,” prātoja Gunārs. “Vai ne, Oidermā?”

“Kartupeļi vienmēr noder,” Oidermā piekrita. “Asnus jau var noplēst, tā nav nekāda māksla.” Un izvilka no mēteļa kabatas sarullētu maisiņu.

“Iekrāmēsim kādus pāris kilo.”

“Ņemiet visu,” Ēvalds novicināja roku. “Ko nu jūs te ar pāris kilogramiem krāmēsities, man vēl mājās ir gandrīz simts.”

“Nu tad mēs citu dienu iesim un paņemsim,” teica Oidermā. “Tagad tad sadalām šos. Tu arī gribi, Rein?”

“Ja jau piedāvā, kāpēc tad ne,” pamāja Reins. “Tikai man nav maisiņa.”

“Es iedošu,” Ulo piedāvāja.

“Paldies, citu dienu atnesīšu atpakaļ.”

“Ulo?” jautāja Ēvalds. “Tu arī ņemsi?”

“Nē, es ne, es mājās kartupeļus netaisu,” atteica Ulo. “Bet es pasaukšu Kalju no virtuves, viņš noteikti gribēs.”

Kalju, kartupeļus ieraugot, bija neticami priecīgs.

“Vai tiešām var ņemt?” viņš pārjautāja. “Bez maksas?”

“Var, var,” apstiprināja Ēvalds. “Un ja gribi, atnāc kādu vakaru pie manis, dabūsi vēl.”

Tad Kalju pamanīja pie stūra galdiņa valriekstam līdzīgo večuku.

“O, Imanuēla kungs!” viņš iesaucās. “Jūs arī te! Sveicināts!”

“Sveiki, Kalju,” atbildēja Imanuēla kungs. “Kā klājas mātes kundzei?”

“Mammai klājas lieliski, aizvien jūs slavē. Vēl šorīt runāja, cik jums skaista tualete, rožainas tapetes lai. Mamma teica, ka no tādas tualetes pilnīgi negribas ārā nākt. Sēdi kā kādā pils zālē uz troņa.”

“Nu pils zāle jau nu gluži tā nav,” smējās Imanuēla kungs. “Dejot tur īsti nevar. Bet es labprāt, ja mātes kundzei patīk.”

“Patīk gan. Es pats to arī gribētu redzēt.”

“Bet nāciet skatīties! Nāciet, kad gribat!”

“Imanuēla kungs,” Ēvalds pagriezās pret veco vīru. “Mēs neesam pazīstami, mani sauc Ēvalds. Vai kartupeļus negribat? Paņemiet sev ar!”

“Liels paldies, labprāt dažus paņemšu,” pamāja Imanuēla kungs un sameklēja zem galda savu portfeli. Ēvalds bija aizvilcis savu kartupeļmaisu pašā telpas vidū, un visi vīri bija noliekušies pār to un lasīja kartupeļus savos maisiņos.

“Nu re, būs tukšs,” Ēvalds priecājās. “Ņemiet vērā, ka man mājās vēl ir daudz, bet vairāk es šurp vairs nenesīšu. Nāciet paši. Vai jūs zināt manu adresi? Jo ātrāk jūs atnāksiet, jo labāk. Nāciet vislabāk rīt!”

“Mēs nāksim,” solīja Gunārs. “Bet tagad – kā tu domā, Oidermā – iziesim cauri veikalam? Kartupeļi mums ir, atliek vēl kāposti un maltā gaļa, un vakariņās uztaisām kāpostu sautējumu?.”

“Rupjmaizi arī jānopērk,” piebilda Oidermā. “Bet kāpostu sautējums laba doma, to tiešām varētu uztaisīt. Labi, ejam!”

Viņi savāca pekeles un aizmaršēja uz tuvāko lielveikalu.

“Vai mazo vīniņu arī paņemsim?” jautāja Gunārs, iepirkumu maisiņu vicinādams.

“Vīniņš piederas pie kāpostiem,” Oidermā pamāja un, kad šie beidzot bija mājās un kartupeļi jau vārījās, kamēr kāposti ar malto gaļu burbuļoja otrā katlā, abi sēdēja uz dīvāna – kas vienlaikus bija arī Gunāra guļvieta – un iemalkoja apetītes veicināšanai pāris glāzīšu.

“Rīt no rīta man jādabū gatava krustvārdu mīkla,” Oidermā teica. “Jau vairākas dienas zvana un prasa, kā tādi lietuvēni. Galīgi apnikuši jau.”

“Bet tu nevari viņiem aizsūtīt kādu no vecajām?” ierosināja Gunārs. “Kurš to vairs atcerēsies, vai tā mīkla jau ir bijusi publicēta, vai nē?”

“Protams, ka neatcerēsies.” Oidermā apstiprināja. “Es viņiem vienmēr sūtu vecās. Bet šad tad vajag arī kādu jaunu uztaisīt, citādi vienreiz var iekrist.”

“Nu jā, bet rīt jau tu vēl tomēr vari veco aizsūtīt.”

“Varbūt tiešām,” Oidermā atmeta ar roku. “Šobrīt galīgi man nav noskaņojuma strādāt. Rīt vispār gribētos uz lupatbodi aizstaigāt, man vajag kaut kādas lētas bikses, šitās ir cauras. Jāsēž visu laiku kopā saspiestām kājām, lai neredz.”

“Jā, man arī vienu lietu vajag. Es gribu sev nopirkt citu kreklu. Tad varēs vilkt otru, kamēr pirmais mazgājas.”

“Nu bet protams!” Oidermā piekrita. “Es tev to jau sen esmu teicis. Tas jau nav normāli diendienā staigāt ar to pašu kreklu.”

“Es viņu mazgāju katru vakaru.”

“Nestāsti, viņš ir galīgi netīrs. Pie tam normāli ir, ja cilvēkam ir divi krekli.”

“Tas ir tik skaists krekls, otru es tādu nedabūšu.”

“Gan jau dabūsi vēl skaistāku,” Oidermā mierināja. “Paklau, man šķiet, ka kartupeļi būs jau mīksti. Uzliec šķīvjus un dakšiņas uz galda.”

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (8)

Jānika patiesībā nebija studente, viņa strādāja tirdzniecības centrā par parfimērijas preču pārdevēju, un liķieri viņai bija uzdāvinājis tā paša veikala apsargs, kas Jānikā bija iemīlējies. Vispār jau tādu vīriešu, kas bija Jānikā iemīlējušies, bija ļoti daudz. Arī braukšanas instruktors, uz kura nodarbību Jānika steidzās, bija meitenē traki ieķēries. Citādi jau viņš nebūtu svētdienas pēcpusdienā piekritis braukšanas stundai, parasti viņam nebija nekādas patikas tādā laikā vēl kaut kur doties, tajā laikā viņš sēdēja savā dārzā un dzēra alu. Bet šoreiz viņš pat bija no rīta izmazgājis galvu un nodzinis bārdu.

“Kas tas par tik īpašu cilvēku, ar ko tu šodien taisies braukt?” prasīja instruktora sieva, kas nebija radusi, ka viņas vīrs tik rūpīgi gatavojas darbam.

“Viens ministrs,” atbildēja instruktors. “Es gan viņam teicu, ka es svētdienā ar viņu pa pilsētu riņķot netaisos, bet viņš tik šausmīgi lūdzās, ka es beidzot piekritu. Vajag tak cilvēkiem nākt pretī. Tu jau zini, ka tiem ministriem darbadienās ir tik daudz darīšanu, vienā laidā visur jāstāv un lentas jāgriež. Bet viņš man maksās dubultā, tā ka ir to vērts.”

“Ā, nu tas labi, ka kārtīgi samaksā,” sieva nomierinājās. “Tad jau, protams, ej.”

Dabiski, ka viss šis stāsts bija caur un cauri meli. Jānika nebija ministre un dubultā arī maksāt netaisījās. Patiesībā viņš ar lielāko prieku pasniegtu viņai stundas kaut par velti, bet tas nekādi nebija iespējams, autoskola nepiederēja viņam, un Jānika jau bija par nākamo stundu samaksājusi.

Jānika, protams, zināja, ka instruktors ir viņā iemīlējies, lai gan vīrietis pats par to nekad nebija ieminējies. Bet tas tāpat bija redzams. Jānika bija jau pieradusi, ka vīrieši viņā iemīlas, un tas viņu briesmīgi skumdināja. Jo šie puiši visi bija jauki cilvēki un Jānikai bija šausmīgi žēl, ka viņa nevarēja viņu labā nekā darīt. Jā, viņa, protams, centās būt iespējami pieklājīga un laipna, bet diemžēl viņai nebija iespējams staigāt uz randiņiem, iet ar viņiem pusdienās un uz kino, nemaz nerunājot par visu citu. Pirmkārt, viņai taču bija jāstrādā un, otrkārt, pielūdzēju bija tik daudz, ka, lai izpildītu visu vēlēšanās, viņai ar divdesmit četrām stundām diennaktī tāpat nepietiktu. Kā arī atbildēšana uz kavalieru īsziņām sanāca visai dārga un pieaudzēja telefona rēķinu līdz neiedomājamiem apmēriem. Bet atbildēt taču vajadzēja, tas bija vismazākais, ko viņa varēja izdarīt, lai iepriecinātu šos puišus.

Ik pa laikam tomēr Jānikai visas tās īsziņas, telefonsarunas, puķes un dāvanas līdz sirds dziļumiem apnika. Tad viņa ieslēdzās istabā un nolādēja savu likteni, kas bija viņai piešķīris tādu daiļumu un pievilcību. Viņai bija viena apaļīga draudzene, kurai nebija neviena pielūdzēja, un tāpēc šī apaļīgā draudzene varēja darīt, ko vien sirds vēlas, neviens viņu netraucēja, neviens nekur nesauca. Jānika nevarēja atļauties viena papusdienot, jo bija vesela rinda puišu, kas bija viņu uzaicinājuši pusdienās un nepacietīgi gaidīja, kad Jānika piekritīs viņu uzaicinājumiem. Un, kā jau teikts, Jānika negribēja viņus apbēdināt. Jau tā viņa vairoja to nepacietību tādējādi, ka atlika satikšanās arvien tālāk, tā ka viņas telefons turpināja saņemt žēlabainos un diedelējošos lūgumus. Nevarēja viņa bezgalīgi spīdzināt cilvēkus, agrāk vai vēlāk nācās tomēr par katru apžēloties. Kas savukārt nozīmēja to, ka brīva laika Jānikai nebija gandrīz nemaz. Nomācoši bija arī tas, ka kavalieru skaits nesamazinājās, tikai pieauga. Kas reiz bija pieķēries pie āķa, tas vaļā vairs nelaidās. Turklāt makšķeres atradās ūdenī pilnīgi pret Jānikas gribu, viņa galīgi negribēja nodarboties ar zvejniecību, bet viņa taču nevarēja noslēpties no ļaužu acīm, nevarēja uzlikt masku sejai priekšā un kapuci uz galvas kā kāds laupītājs. Gluži otrādi, Jānikas darbs nozīmēja pastāvīgu atrašanos cilvēku priekšā, un tas jau nebija nekāds celtniecības piederumu veikals, kur pārdevēji ģērbjas kombinezonos, parfimērijas preču pārdevējai jāizskatās skaistai. Jānika juta izbailes, kad redzēja, ka dažs labs vīriešu dzimuma pircējs uz viņu blenž. Viņai ar tādām lietām jau bija bēdīga pieredze. Protams, lielākoties vīrieši vienkārši pablenza uz viņu un tad aizgāja savu ceļu, bet pāris reižu bija gadījies, ka tie mēģināja ar viņu iepazīties. Skaidrs, ka Jānika nepavisam nedeva tūliņ telefona numuru, sākumā viņa vienkārši izturējās pieklājīgi, kā jau pārdevējai pienākas izturēties pret klientiem, smaidīja, klausījās, pateica pāris vārdu. Kad viņai jautāja, ko viņa vakarā dara, atbildēja, ka iet uz teātri un ka nākamais un aiznākamais vakars arī jau ir aizņemti. Vārdu sakot – viņa nedeva nekādu cerību. Reizēm tas palīdzēja, bet reizēm ne un, ja šis nelaimīgais mīlnieks sāka dienu no dienas kvernēt pie parfimērijas veikala, ubagodams Jānikas uzmanību, tad viņa beigu beigās padevīgi nopūtās kā svētā pirms došanās mocekles nāvē un atļāva jaunajam kavalierim aizvest viņu paēst. Tas bija sajūsmināts, uzbudināti melsa visādus niekus, mētājās ar asprātībām, un Jānika tikai klausījās un prātoja – lielisks, cilvēks, labs cilvēks... Tak ko man darīt, atkal jau viens uzradies... it kā man maz viņu būtu!

Uz autoskolu Jānika bija grasījusies iet jau dažus gadus, bet tas nemaz nebija viegli, jo nelaimīgie mīlnieki laupīja katru brīvo brīdi. Beidzot Jānika stingri izlēma atlikt kaudzi kopīgo pusdienošanu, ar to salaužot vairākus kilogramus siržu un pierakstījās kursos. Pirmā braukšanas stunda beidzās ar to, ka braukšanas instruktors, kluss precēts vīrs un divu bērnu tēvs, ielūdza Jāniku vakariņās.

Jānika negāja. Viņai bija nabaga vecā vīra no sirds žēl, bet viņa taisnīgi sprieda tā – instruktors jau tā dabū mani redzēt vairāk kā jebkurš cits kavalieris. Viņi, viss lielais bars, ir nelaimīgi, jo satikšanos gaida jau vairākus mēnešus, turpinādami bombardēt telefonu ar izmisīgajām īsziņām. Nebūtu godīgi, ja es ar savu braukšanas instruktoru vēl ietu arī uz restorānu. Nē, drīzāk es iepriecināšu ar kopīgajām vakariņām kādu no visilgāk cietušajiem, bet instruktoram jāsamierinās ar braukšanas stundām.

Tā arī palika. Instruktors, protams, nezināja neko par Jānikas saspringro pusdienošanas grafiku un par to, ka savā ziņā ir priviliģētākā stāvoklī, atpaliekot tikai no parfimērijas veikala apsarga, ar kuru gan arī Jānika nekur kopā negāja. Apsargs tāpat varēja blenzt uz viņu caurām dienām, ar to viņam bija jāpietiek.

Instruktors mēģināja vēlreiz, izteikdams aizvien vilinošākus priekšlikumus, pavedinoši uzplijās un burtiski līda no ādas ārā, kamēr Jānikai bija sāpīgi vērot, kā vīra sirmās ūsas pēc katra atteikuma nokārās aizvien zemāk. Bet neko nevarēja darīt, ja gribi būt taisnīgs, dažreiz nākas būt arī nežēlīgam, un Jānika sprieda, lai arī šim jaukajam braukšanas skolotājam tiek nodarīts pāri, pa to laiku viņa dod iespēju citam.

Viņa centās savu atteikumu kompensēt tādējādi, ka pret instruktoru bija ļoti laipna un smējās ilgi un skanīgi par visām viņa garlaicīgajām čukču anekdotēm. Tomēr viņa ļoti labi zināja, ka ar to vien nepietiek un ka pēc nodarbības nabaga vecais vīrs aizies mājās un tur bēdāsies līdz nākamajai nedēļai.

“Bet ko es varu darīt!” Jānika, soļojodama pa ielu, izmisīgi prātoja. “Es nevaru taču visus tos vīriešus padarīt laimīgus! Es daru, cik manos spēkos, bet nevaru taču pārplēsties pušu! Cik apgrūtinoši ir būt sievietei!”

Viņa sasniedza ielas stūri, pie kura instruktoram vajadzēja viņu savākt un kur auto viņu jau gaidīja. Instruktors izspraucās no auto, parādīja jocīgu ģīmi un palaida Jāniku pie stūres.

“Ko tu dari pēc nodarbības?” viņš uzdeva jau ierasto jautājumu. “Varbūt tomēr aizejam paēst? Vai iedzert vīnu, es atstātu mašīnu stāvvietā un aizvestu tevi mājās ar taksi.”

“Diemžēl es nevaru,” Jānika meloja. “Man jāiet pie draudzenes uz dzimšanas dienu.”

“Žēl,” nopūtās instruktors, un viņa ūsas nošļuka. Tomēr viņš neļāva garastāvoklim pasliktināties, un tūliņ atkal sāka bārstīt anekdotes par čukčām, apbrīnojot savu mīļo Jāniku īsajos svārciņos un tās ceļgalus, kas bija redzami zem stūres. Jānika uztvēra instruktora skatienu, un viņas sirdī radās tāds žēlums kā bagātam kungam, redzot, kā ubags zem viņa pusdienu galda salasa drupačas. Viņa labprāt svārkus būtu pavlkusi vēl nedaudz augstāk, lai drupaču tiek vairāk, taču zināja, ka tas varētu tikt uztverts kā pamudinājums atkārtot aicinājumu vakariņās, no kura tad nāktos atkal atteikties, tādējādi vēlreiz sagādājot nabaga vīram rūgtu vilšanos. Labāk lai viss paliek, kā ir. Apiešanās ar nelaimīgu dvēseli ir liela māksla, gluži kā staigāšana pa naža asmeni.

“Apstājamies šeit un paskatamies, kas tur notiek,” teica instruktors, kad viņi bija pabraukuši garām pilsētas parkam, no kura puses skanēja mūzika. “Uzēdam saldējumu?” viņš vēl cerīgi piemetināja.

“Nē,” atteica Jānika. “Es negribu saldējumu, man uzreiz tad sāp kakls. Un man taču jāvingrinās braukšanā.”

“Tu brauc lieliski,” slavēja instruktors, ielikdams šajos vārdos visu savu mīlestību. Jānika to saprata un nopūtās. Telefons viņas somā pa braukšanas laiku bija pīkstējis daudzas reizes, Jānika iztēlojās, cik jaunu īsziņu tur jau gaida. Un no kā. Un uz kurieni viņu atkal aicina. Tāpēc viņai tagad jāatrod iegansts, kā pieklājīgi atteikt.

“Nu tad līdz nākamsvētdienai,” viņa noteica uz atvadām.

“Bet klausies – sestdien... Kā būtu... Es domāju... Vai tu ar mani negribi kopā aizbraukt zvejot?” viņš ierosināja un blenza uz Jāniku ar tādu seju, it kā no meitenes atbildes būtu atkarīgs viss viņa turpmākais liktenis.

“Es nevaru, man jābrauc uz laukiem pie mammas,” meloja Jānika. “Un vispār man uz ūdens piemetas jūrasslimība. Man ļoti žēl!”

“Žel gan,” instruktora ūsas nokārās tik zemu, ka Jānikai pilnīgi asaras saskrēja acīs.

“Bet tu noteikti brauc zvejot un, ja sanāk liels loms, atved man ar!” viņa ierosināja. “Man ļoti garšo zivis! Tas būtu tik jauki no tavas puses!”

“Protams, atvedīšu!” instruktora acis iedegās. “Norunāts!”

Jānika viņam pamāja un gāja mājās. Telefons bija pilns ar īsziņām. Jānika iedzēra glāzīti uz galda palikušā liķiera un sāka atbildēt uz īsziņām.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (7)

Ēvalds pavadīja brīvdienas neomā. Sieva vēl joprojām bija pie mātes, un Ēvaldam tas radīja bažas. Viņš jutās kaut kā nedroši. No vienas puses viņš bija brīvs un neatkarīgs, bet no otras puses viņš nezināja, ko ar to brīvību iesākt, un cieta no vientulības. Apnicīgajām darbdienām sekoja apnicīgas brīvdienas. Laiks bija jauks, un Ēvalds no rīta izgāja pastaigāties, iedzēra kādā agri atvērtā kafejnīcā kafiju un tad klīda tālāk pa apkaimes ieliņām. Sākumā tas sagādāja prieku, un Ēvaldam likās, ka dienas turpinājumā viņu gaida vēl kaut kas aizraujošs, bet tad laiks kļuva vēl siltāks, un Ēvaldam palika karsti.

Staigāšana kļuva apgrūtinoša, viņš meklēja ēnainu soliņu, lai atpūstos un atjaunotu spēkus, bet par spīti visi soliņi bija saulē. Tā nu nekas cits neatlika, kā vien turpināt iet, bet tas vairs nekādu baudu nesagādāja, tāpēc viņš palielināja tempu un beidzot sasniedza mājas noguris un nosvīdis.

Mājās jau arī nebija nekā interesanta. Ēvalds apgūlās uz dīvāna, tad apsēdās pie virtuves galda, tad no jauna ielīda dīvānā. Laiks kļuva aizvien skaistāks, bet Ēvalds vairs ārā negāja, viņš taču tikko no turienes bija atnācis.

"Varbūt kādam piezvanīt," Ēvalds iedomājās, tomēr to nedarīja, bet slaistījās tālāk.

Beidzot viņš aizgāja gulēt, pēc kādas stundas pamodās, paskatījās pulkstenī un sāka domāt, kā tad tā, ka viņš visu dienu neko nedara, tikai nosit laiku. Vismaz varētu kaut ko palasīt. Tomēr viņš tā arī nepaņēma grāmatu rokā, toties aizgāja uz virtuvi un labu laiku stāvēja pie loga, blenzdams uz garāmgājējiem. Šķita, ka viņi jūtas priecīgi, bariņos kustēdami uz visām pusēm, kaut vai šis vīrs ar sievieti, rokās sadevušies, vai tas līksmi čivinošo meiteņu bariņš, vai puišu kompānija, kas šķita lietišķā noskaņojumā kaut kur steidzamies. Ēvaldam šķita, ka viņš viens ir izstumtais un dzīvo pilnīgi bezjēdzīgu un nomācošu dzīvi.

Tad viņš atkal iedomājās par pasaules apceļošanu, pat iztēlojās, kā viņš kādā dienvidu zemē soļo pa lauku ceļu: nesteidzoties, izbaudot jaunos iespaidus. Silts laiks, bet sviedri nelīst, jo gaiss ir tik svaigs un viegls, un iešana kļūst aizvien patīkamāka. Kad vēders kļūst tukšs, viņš apsēžas zem krūma, apēd vietējā ciema traktierī nopirktos pīrāgus, iemalko vietējo vīnu, pamielojas ar paša plūktajām vīnogām un tad dodas tālāk. Pretī jauniem piedzīvojumiem un apskates vērtām vietām.

Ēvalds atvēra ledusskapi un laika nosišanai uzēda desu. Tad pārģērbās, izgāja ārā, pariņķoja kādu stundu pa pilsētu, pa ceļam iegāja krodziņā un iedzēra pāris alu – tikai ne "Oposumā", brīvdienās tas bija slēgts – un, garlaicības mākts, gāja atpakaļ uz mājām. Nosita vēl kādu stundu uz dīvāna, miegaini blenzdams griestos, kamēr beidzot turpat aizmiga, nevīžodams uzklāt gultu. Tik un tā bija vienalga.

Svētdienā viņš pamodās ar stīvu kaklu. Gulēšana uz dīvāna nebija pārlieku ērta. Ēvalds atminējās vakardienu un nevarēja sev piedot, ka tik stulbi nositis laiku. Beigu beigās viņam taču bija brīva diena, kas piederēja tikai viņam, bet viņš to izmetis ārā kā nevajadzīgu lietu. Vaiņš taču būtu varējis darīt... dažnedažādākās lietas! Citreiz, parastā darbdienā, viņam bija tik milzīgi plāni, kas bieži palika neizpildīti, jo mūžīgi bija citi pienākumi vai sieva gaidīja mājās, bet vakardiena taču bija pilnīgi brīva visās nozīmēs. Bet viņš bija ļāvis vienkārši tai izplūst caur pirkstiem!

Šorīt, jaunai dienai austot, viņš bija pilns apņēmības, bet tagad bija jau par vēlu uzsākt lielapjoma darbus, šodien sieva būs atpakaļ no laukiem. Tiesa gan, viņa ieradīsies tikai uz pusdienlaiku, tātad viss rīts vēl ir priekšā, bet ko pa vienu rīta cēlienu tādu lai sadara?

Tad Ēveldam atausa atmiņā, ka viņš bija sievai apsolījis šo to mājās sataisīt, bet tas viss tā arī palicis neizdarīts, un tagad bija pēdējais laiks ķerties klāt. Tas sabojāja garastāvokli, un Ēvalds atkal jutās nospiests. Gluži kā dzimtcilvēks. Gribas brīvību, bet re – nedod! Katrs solis tiek diktēts, brīva laika nepaliek ne drusciņas, un dzīve tā arī palika nedzīvota. Citi dzīvoja pa skaisto, piemēram, Tonu un Veronika. Viņu dzīve izskatījās laimīga, bet Ēvalda... Ak, ko nu par to vispār runāt...

Viņš darbojās visu rītu pa mājām, šņākdams aiz niknuma. Laiks joprojām bija skaists, un Ēvaldam likās, ka tas ir noziegums cilvēku šitādā skaistā dienā turēt četrās sienās. Viņš juta nepieciešamību iziet svaigā gaisā, bet viņš neuzdrīkstējās pamest māju, kad Pireta, viņa sieva, kuru katru brīdi varēja pārrasties. Tas Ēvaldu briesmīgi kaitināja, tāpat kā tas, ka, kad tam bija brīvība iet, kur acis rāda, viņam neviena interesanta ideja neradās. Vakar viņš bija visu dienu tāpat vien noblandījies, un to atkal atkārtot viņam nebija nekādas kāres. Un vienkārši stāvēt mājas priekšā taču nav jēgas.

Tā ka viņš gan gribēja iet un kaut ko darīt, bet ko – to viņš nezināja. Tāpēc, prātīgs būdams, palika mājās. Lai gan tas viņu darīja nervozu. Katra doma šķita vedam strupceļā.

Tad iezvanījās telefons. Tā bija Pireta.

"Esmu lejā," viņa teica. "Nāc palīgā!"

Ēvaldam tūliņ kļuva vieglāk. Sieva bija klāt, un viņš vairs nebija viens. Nav vairs jābaidās, ka diena varētu paiet bezjēdzīgi, jo tagad taču Pireta pateiks, ko un kā. Viņš uzvilka džemperi un noskrēja lejā.

Pitera stāvēja pie auto un tieši vēra vaļā bagāžnieku.

“Čau!” sauca Ēvalds. “Kā iet? Kā mammai?”

“Mammai viss labi,” Pireta atteica. “Viņa man iedeva trīs kartupeļu maisus, tev tie jāuzstiepj augšā.”

“Kādi vēl tagad, pavasarī, kartupeļi?”

“Pērnie. Mammai pilns pagrabs ar tiem. Viņa tos audzē tādā daudzumā, ka visā savā mūžā nevarētu tik daudz apēst,” Pireta stāstīja. “Patiesībā viņa tos gandrīz vispār neēdot, kā pati saka. Es prasīju, kāpēc tad tev tur tik daudz kartupeļu, viņa saka, dārgais bērns, es nedrīkstu ēst kartupeļus, tie ir grūti sagremojami. Tad es jautāju, kāpēc tad tu tos vispār audzē, un viņa saka, nu mums te ir kartupeļu zeme, un tad jāaudzē kartupeļi, kā savādāk. Gan jau mēs noēdīšot, lai tik ņemot līdzi, pagrabs ir jāiztukšo, vēlāk nāks jaunie kartupeļi, tad jau vecos vairs neviens negribēs. Protams, ka mēs arī tik daudz neapēdīsim. Bet ar viņu jau nav jēgas strīdēties. Nes augšā!”

“Mēs tajos noslīksim,” teica Ēvalds. “Tur ir kādi 150 kilo.”

“Nu gan jau izdalīsim, aizvedīsim draugiem, gan jau kāds gribēs,” prātoja Pireta. “Bet te, mašīnā, es nevaru tos atstāt, jo es jau rīt no rīta uz darbu nemaz nebraucu. Varēsi uzstiept?”

“Kas man cits atliek,” Ēvalds nopūtās un sāka vilkt virsējo maisu ārā no bagāžnieka. Velns, smagu gan. Ēvalds uzcēla maisu uz pleca un sajuta zemes smaržu. Viņš iedomājās, cik labi gan būtu, ja te būtu spēkavīrs Tonu, viņš šitos maisus skriešus uznestu uz trešo stāvu. Tonu gan viņam telefona numuru bija iedevis, tomēr neklājās tak citus cilvēkus tādu sīkumu dēļ apgrūtināt, iekļūšana pa kantora logu bija viena lieta, bet savus kartupeļu maisus pa trepēm katram ir jāuznes pašam. Cita lieta, ja būtu jāstiepj skapis vai klavieres, tad skaidrs, ka būtu vajadzīgs palīgs. Toties kartupeļu maiss ir kā savs krusts, kas jānes pašam.

Pirmais maiss tomēr ar lielām mokām sasniedza dzīvokli un ar troksni piezemējās virtuvē uz grīdas. Plecs bija stīvs un notraipīts ar zemi, ko šķidrais maisa audums laida cauri. Otru maisu Ēvalds uz pleca nelika, nesa tāpat. Rokas bija kļuvušas savādi vājas, bija sajūta, it kā tām iekšā nemaz nebūtu kaulu. Bet ar pēdējiem spēkiem, tupus rāpus, pret cisku atbalstot, Ēvaldam beigu beigās izdevās arī otro maisu dabūt līdz virtuvei. Tiesa gan, dažus soļus pirms galapunkta sasniegšanas pirksti vairs nespēja maisu saturēt, un tas nogāzās uz grīdas, un pēdējos metrus Ēvalds to aizvilka. Tad viņš nedaudz atvilka elpu un grīļodamies devās pēc trešā maisa. To viņš spēja aizstiept tikai līdz ārdurvīm un tad, pēc nelielas atpūtas saņēmis pēdējos spēkus, dabūja līdz pirmajam stāvam. Tur viņš apsēdās uz maisa un vienaldzīgi samierinājās ar likteni. Tālāk viņš netiks.

Viņš uz mirkli aizvēra acis. Atvērās durvis, un kāds ienāca kāpņutelpā. Ēvalds atvēra acis. Viņa priekšā stāvēja jaunā meitene, kas pirms mēneša bija šeit ievākusies. Ēvalds bija viņu ievērojis pēc izskata, bet nepazina, kurš gan spēj ar visiem kaimiņiem iedraudzēties. Meitene vēroja uz maisa sēdošo Ēvaldu un jautāja:

“Vai kaut kas noticis?”

“Kartupeļus negribi?” prasīja Ēvalds.

“Kā, lūdzu?”

“Tu taču dzīvo tepat, pirmajā stāvā? Kartupeļus gribi?”

“Kādā ziņā?”

“Tādā ziņā, ka, vai tu kartupeļus negribi? Tu taču ēd kartupeļus? Kartupeļu biezputru, ceptus kartupeļus, vārītus kartupeļus...”

“Nu ēdu.”

“Un tev tagad mājās ir kartupeļi?”

“Pašlaik nav.”

“Gribi, es tev iedošu?” jautāja Ēvalds.

“Es nezinu... Kā jūs iedosiet?”

“Vienkārši iedošu, iestiepšu maisu tavā istabā un iedošu,” paskaidroja Ēvalds. Viņš piecēlās kājās. Meitenes izskats viņam deva spēkus, zinot, ka viņam nevajadzēs stiept maisu augšā, jo var tikt no tā vaļā tepat.

“Bet cik tas maksā?” meitene jautāja.

“Neko nemaksā, man ir labs garastāvoklis, es tāpat atdošu,” atbildēja Ēvalds. “Attaisi durvis!” Viņš iestiepa maisu meitenes dzīvoklī. “Vai nest uz virtuvi?” viņš sauca un virzījās tālāk. Apmaldīties nevarēja, meitenes dzīvoklis bija tāds pats kā Ēvalda, un virtuve atradās turpat. Viņš ievilka maisu stūrī un noslaucīja rokas biksēs.

“Nu tā,” viņš apmierināti noteica. “Tagad varat sākt ēst.”

“Kā lai jums pateicos?” jautāja meitene.

“Ko tur pateikties, tak kaimiņu būšana,” Ēvalds atmeta ar roku. “Es esmu Ēvalds.”

“Es esmu Jānika,” teica meitene. “Tomēr varbūt varu ko piedāvāt? Es gan nezinu ko. Varbūt glāzīti liķiera? Man pirms nedēļas bija dzimšanas diena, viena draudzene uzdāvināja, bet mums bija daudz visādu dzērienu, un liķieris palika pāri. Gribat?”

“Vai nē, es vispaŗ neesmu liķiera dzērājs,” Ēvalds papurināja galvu.

“Nav jēgas manis dēļ taisīt vaļā pudeli.”

“Pudele ir jau vaļā!” Jānika apgalvoja un izņēma liķieri no skapja. “Tas ir kafijas liķieris.”

“Nē, nē, es nedzeršu,” Ēvalds atteicās. “Nevajag.”

“Nu tikai mazu malciņu!” Jānika lūdza.

“Nu labi. Izmēģināsim, kas tā par mantu.”

Ēvalds izdzēra glāzīti.

“Ļoti labs!” viņš uzslavēja.

“Es ieliešu vēl drusciņ!”

“Jā, nu labi. Bet ielej sev arī, kā tad es viens dzeršu.”

“Es nevaru, es tūlīt eju uz autoskolu,” taisnojās Jānika. “Braukšanas stunda.”

“Tad jau tev jāsteidzas.”

“Mazliet ir gan. Bet ziniet, ņemiet līdzi visu pudeli! Man būs labāka sajūta, ja varu jums kaut ko uzdāvināt kā pateicību.”

Ēvalds iztēlojās, kā viņš parādās Piretas priekšā ar liķiera pudeli kartupeļu maisa vietā, un viņam likās, ka tā nebūs laba ideja.

“Nē, es tad labāk ātri izdzeršu vēl vienu glāzīti,” viņš ierosināja. “Pudele lai paliek. Uz tavu veselību!”

Viņš apgāza glāzi otrādi, nolaizīja lipīgās lūpas, pamāja Jānikai un devās augšā.

“Kur tad trešais maiss palika?” jautāja Pireta.

“Es to ziedoju labdarībai,” Ēvalds atbildēja. “Mums te pirmajā stāvā dzīvo viena nabadzīga meitene, laikam studente. Uzdāvināju viņai. Tu taču atceries, ka studiju laikā kartupeļi bija galvenā barība, ja tie studentam ir mājās, tad no bada nenomirs.”

“Ļoti labi,” Pireta uzslavēja. “Mums tāpat būtu vajadzējis tos kartupeļus citiem izdalīt. Bet kas tā no tevis par smaržu? Vai tā nabadzīgā studente tevi ar kaut ko aplaimoja?”

“Tikai ar glāzīti liķiera,” Ēvalds vainīgi noplātīja rokas. Garastāvoklis bija uzlabojies, mutē joprojām saldā garša, un depresīvā sajūta bija pilnībā izzudusi.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (6)

Sestdienas rītā Kalju un Malle centās tikt skaidrībā, ko lai velk, ejot pastaigāties.

“Kāds laiks ārā?” pētīja Malle.

“Šķiet dikti jauks, saulīte spīd,” konstatēja Kalju, paskatījies pa logu.

“Tā saule neko nenozīmē, spīdēt ta viņa spīd, bet gaiss joprojām ir auksts,” Malle brīdināja. “Pavasaris ir ļoti viltīgs. Mans tēvs aizvien teica, ka pavasarī ārā labāk neiet, jo vējš lūr aiz katra stūra. Viņš bija ļoti izglītots cilvēks, viņš strādāja aptiekā. Tavs vectēvs.”

“Zinu, mamm. Pag, es atvēršu logu, tad varēs labāk saprast.”

“Viņiem nebija termometra aiz loga, tāpēc par āra temperatūru varēja spriest tikai, atverot logu. Kalju vispirms izbāza ārā roku, tad galvu, tomēr netika īsti skaidrībā, tāpēc izliecās pa logu ar pusrumpi.”

“Vai tu gribi pa logu izkrist?” iekliedzās Malle un saķēra dēlu aiz bikšu gumijas. “Ko tu dari, trakais! Vēl drusku un būtu lejā, kas pēc tam tevi lāpītu?”

“Mammu, es taču nekur nekritīšu. Nerauj mani aiz biksēm! Laiks liekas ļoti silts un jauks.”

“Tomēr vajag kārtīgi saģērbties,” izlēma Malle, uzstiepa mugurā džemperi un vēl mēteli pa virsu. “Nezini, kur es liku cimdus?”

“Mammu, priekš kam tev cimdi? Tici man, ārā ir ļoti silts.”

“Bet katram gadījumam! Tu taču zini, ka var uznākt stiprs vējš! Nē, es tomēr ielikšu cimdus kabatā.”

Tad viņa uzmeta vērtējošu skatienu Kalju:

“Tu taču vilksi jaku mugurā?”

“Nē, mammu, domāju, ka pietiks ar džemperi.”

“Kas tu esi galīgi jucis? Tikai džemperī! Tad es ar tevi nekur neiešu. Tu gribi saķert plaušu karsoni?”

“Kādu plaušu karsoni. Džemperī taču ir silts.”

“Bet tas neaiztur vēju. Uzvelc vismaz vējjaku, nav taču vasara, kad var iet pliks.”

“Kur nu pliks? Man ir apakškrekls, tad virskrekls, un tad vēl džemperis...”

“Un vējjaku arī. Ja gribi, vari atstāt vaļā. Ja nu tev tiešām ir tik ļoti karsti.”

Kalju nopūtās un uzvilka vējjaku džemperim pa virsu. Malle izgāja cauri dzīvoklim, pārbaudot, vai gaismas ir izslēgtas un gludeklis izštepselēts. Vēl pārbaudīja, vai logi ir kārtīgi aizvērti, lai neviens zaglis nevarētu ierāpties. Malle un Kalju gan dzīvoja ceturtajā stāvā, bet Malle vienmēr apgalvoja, ka tādi bandīti kā lūši spēj uzrāpties visur, kur vajag.

Uz grāmatplaukta stāvēja Malles vīra un Kalju tēva Ričarda bilde. Viņam bija garas, nokarenas ūsas. Viņš bija sen miris. Malle viņam pamāja un teica:

“Mēs ar Kalju tagad ejam pastaigāties.”

Un tad viņi aizgāja.

Pastaiga gan necik gara nebija, nekādu pārgājienu jau viņi netaisīja. Malle nespēja necik tālu aiziet. Parasti viņi lēnītēm aiztipināja pāris kvartālu uz jūras pusi, kamēr beidzot sasniedza nelielo parku, kur varēja atpūtināt kājas un pabarot baložus. Tad pa citu ielu gāja atpakaļ.

Pastaigas laikā Malle stingri turējās pie Kalju elkoņa, tā viņai bija vieglāk soļot. Laiku pa laikam, ja Kalju sāka spert garākus soļus, Malle viņam uzsauca: “Pagaidi, apstājies, kur tu tā joņo, ļauj atvilkt elpu!” Tad viņi uz kādu mirkli apstājās, Malle nedaudz atpūtās un parādīja uz kādu priekšā stāvošu māju, teikdama:

“Šeit dzīvoja Parametsa Sirje. Ļoti skaista meitene un vienmēr valkāja tik skaistas drēbes. Es viņu allaž apskaudu, jo arī tādas gribēju, bet tēvs teica, ka nevajag nekādas ciku-cakas, kas tās spēšot mazgāt un kopt, bez tam tās lentes visur aizķeršoties. Vispraktiskākā esot parasta, brūna kleita. Un ka jaunas meitenes greznākā rota esot atturīgs un laipns skatiens.”

Un tad atkal:

“Šai mājā dzīvoja Kordandi Koļa. Bija ļoti netīrīgs, bet labu sirdi. Reiz viņš izdomāja turēt cūku, savā pagalmā ierīkoja kūti, kā tas smirdēja! Tā smaka bija pa visu ielu, daudzi gāja ar Koļu bārties, sak, ko gan tu domā, paņemt pilsētas dzīvoklī cūku, tā neklājas, pilsētā tak nevar cūkas turēt. Bet Koļa atteica, ko jūs te ņematies, es taču viņu neturu dzīvoklī, viņa ir ārā, svaigā gaisā. Lieciet dzīvniekam mieru. Kad pienāca Ziemassvētki, viņš to nokāva un katrai ģimenei, kas šai ielā dzīvoja, uzdāvināja gabalu gaļas svētku cepetim. Tad gan visi slavēja Kordandi Koļu, teikdami, ka viņš ir godavīrs. Mans tēvs arī teica, ka Kordandi Koļam ir sirds īstajā vietā.”

“Bet, cik es atceros, tad šai mājā vienmēr bijis veikals,” teica Kalju.

“Tiesa gan, tavā laikā šeit jau bija veikals. Kordandi Koļa tad jau bija sen miris. Šeit bija veikals, jā, tavs tēvs Ričards vienmēr gāja uz šejieni pirkt siļķes, viņš varēja vienā mirklī apēst trīs lielas siļķes, pēc tam viņu mocīja tik briesmīgas slāpes, ka šis nepārtraukti staigāja pie krāna dzert. Jokoja, ka siļķes vēderā gribot peldēt, tāpēc viņām vajagot ūdeni. Es teicu, tak neēd tik daudz siļķu, lai tik daudz nav jādzer, bet viņš tik atteica, ka viņš savādāk nevarot. Ikreiz, kad ieraugot siļķi, tā vajagot uzreiz viņu apēst, it kā tā siļķe būtu viņa ļaunākais ienaidnieks.”

“Bet tagad šī māja laikam vispār ir tukša,” Kalju ierunājās.

“Tagad tukša, jā,” Malle piekrita. Un tad viņi devās tālāk.

Beidzot sasniedza parku. Kalju sameklēja tukšu soliņu, un Malle apsēdās, pūsdama aiz noguruma. Viņa sameklēja savā somiņā baložiem paredzēto baltmaizi, iztina to no papīra un sauca:

“Nāciet nu ēst! Nāciet, nāciet!”

Baloži ieradās, bet ne tikai baloži, arī vārnas un kaijas, kas bija daudz lielākas un norija visu maizi baložiem no degunpriekšas. Kalju tas likās netaisnīgi, viņš mēģināja vārnas un kaijas aizdzīt prom, bet Malle neļāva:

“Nu jau, nu jau, lai tak viņas arī ēd. Netramdi putnus. Viņiem arī gribas ēst.”

“Bet baloži tā neko nedabūs!” iebilda Kalju.

“Bet ko darīt. Gan jau viņiem tāpat kaut kas tiks. Lai tak vārnas un kaijas, nabadzītes, arī piepilda savus puncīšus.”

“Nabadzītes” tikai ķērca un klaigāja, censdamās viena otrai ar knābjiem sist pa galvu.

Kad maize bija cauri, Malle ar Kalju vēl kādu brīdi pasēdēja. Kalju no pakauša noslaucīja sviedrus un teica:

“Ļoti karsts gan ir, mamm. Vējjaku nevajadzēja vilkt. Vai tad tu nejūti, ka ir silts?”

“Ir gan, patiešām silts. Man arī ir karsti, bet drēbes vilkt nost nedrīkst. Tas ir vistrakākais, ja esi sasvīdis un tad dabū vēju. Sūroja Vaike tādā veidā nomira, novilka jaku, saslima un vairs neizveseļojās. Nomira.”

“Kā ta nu tas tā var gadīties, ka novelk jaku un uzreiz nomirst?”

“Kur nu uzreiz! Četrus gadus slimoja! Vadāja viņu no vienas slimnīcas uz otru, neviens ārsts nespēja palīdzēt. Nabaga sieviete bija galīgi izmocījusies no sāpēm...”

“Un tas viss tikai tāpēc, ka novilka jaku?”

“Nu es domāju gan.”

Kalju un Malle pasēdēja vēl drusciņ. Pēkšņi Malle sāka nemierīgi grozīties, piecēlās kājās un noraizējusies paraudzījās apkārt.

“Kas ir, mammu?” Kalju nobijās. “Tu kaut ko aizmirsi? Gludeklis palika ieslēgts?”

“Nē, gludekli es pārbaudīju trīs reizes, ar to viss kārtībā. Kalju, vai tu te kaut kur neredzi kādu kafejnīcu vai konditoreju?”

“Nē. Tu gribi iedzert kafiju?”

“Negribu nekādu kafiju, man vajag uz tualeti. Redzi, es jau gan mājās pirms ārā iešanas visu izdarīju, bet nezinu, kas ir! Neesmu it kā neko dzērusi, nesaprotu, no kurienes šitā pēkšņi sagribējās. Esi labs bērns, aizej paskaties, varbūt tomēr ieraugi kādu kafejnīcu, tur tad noteikti jābūt arī tualetei, tak ielaidīs vecu cilvēku.”

Kalju apskrēja visu parku, bet kafejnīcu neatrada.

“Nav nekur!” viņš elsoja, atskrējis atpakaļ.

“Nu ir slikti.” Malle ievaimanājās. “Tad mēs te vairs nevaram palikt, jātaisās uz māju. Provēsim iet ātri, varbūt paspējam.”

“Vai tad tik briesmīgi vajag?”

“Diezgan stipri, jā. Nāc, dod man roku.”

“Bet varbūt aizej kaut kur aiz krūma?” Kalju ierosināja.

“Klusē, kur es, vecs cilvēks, parkā staigāšu aiz krūmiem? Tas neder! Un ir arī auksts, es nevaru šitajā vējā plika, tā jau var apsaldēt nieres. Nē, tas nelīdzēs, ejam mājās.”

Tā viņi iesāka mājupceļu. Malle smagi elsoja, un Kalju viņu mierināja:

“Nu nekas, pacieties vēl tikai drusku.”

“Kur nu drusku, vēl tik liels gabals jāiet,” Malle vaidēja. “Trakākas mokas nevar iedomāties! Pēdējā reize, kad es eju ārā no mājas, vai tad vismaz trīs reizes pirms tam ieiešu tualetē, tad būs sirds mierīga. Ak, kungs, ak, kungs!”

Viņai no ciešanām saskrēja asaras acīs. Kalju izbijies noskatījās mātē un apsvēra domu zvanīt ātrajai palīdzībai. Stāvoklis likās jau kritisks.

“Vai kundzei ir kāda problēma?” kāds vecs vīrs, kas stāvēja pie savas mājas durvīm, pagriezās pret Malli. Viņa plikais pauris laistījās saules gaismā, un seja bija vienās krunkās, tā ka viņš izskatījās pēc labsirdīga valrieksta.

Malle nespēja atbildēt, vien atmeta ar roku un iešņukstējās. Bet Kalju saskatīja iespējamo glābiņu.

“Mammai vajag uz tualeti, bet te nekur nav,” viņš iesaucās.

“Bet man taču ir!” teica valrieksts. “Nāciet iekšā, nekur tālu nav jāiet, es dzīvoju pirmajā stāvā.”

“Paldies!” Malle tencināja, un šī pateicība nāca no visas sirds. Viņa steidzās sekot vecajam vīram iekšā mājā. Kalju palika gaidīt pie durvīm. Vecā vīra seja viņam likās tā kā pazīstama, vai tik viņš nebija to redzējis “Oposumā”?

Pēc kāda brīža Malle kopā ar veco vīru iznāca ārā. Malle izskatījās tik neticami laimīga, ka izbēgusi elles mokām, viņa balstījās pret sava labdara roku un nebeidza viņam pateikties.

“Es nezinu, ko es būtu iesākusi, ja jūs nebūtu mani ielaidis. Es laikam būtu piečurājusi bikses,” viņa teica. “Goda vārds! Es nebūtu vairs izturējusi! Pūslis spieda ar tādu spēku, ka tur cilvēks nekā nespēj pretoties.”

“Bet tagad citreiz zināsiet, ka es te dzīvoju, un, kad atkal iesiet pastaigāties un radīsies vajadzība uz tualeti, tad tikai pieklauvējiet pie durvīm,” pamācīja večuks. “Vai ja kaut ko citu ievajagās. Un arī tad, ja neko nevajag. Tad pieklauvējiet tāpat vien, tad es jūs paaicināšu iedzert tēju.”

“Ļoti jauki no jūsu puses,” Malle pateicās. “Labi gan, ka ir tik laipni cilvēki.”

“Nu ja, ka ir!”

“Ziniet, patiešām!” piekrita Malle. “Esmu jau nodzīvojusi garu mūžu un varu teikt, ka vairums ļaužu, ko esmu sastapusi, ir bijuši labi.”

“Es arī tā domāju.”

Tad iejaucās Kalju, lai noskaidrotu, vai jaunais paziņa ir apmeklējis “Oposumu”, un večuks atbildēja, ka ir gan un ir arī Kalju tur redzējis, un viņu tūlīt pazina, kad ieraudzīja kopā ar māti ejam pa ielu.

Vēl viņš teica, ka viņu saucot par Imanuēlu un arī atkārtoja savu priekšlikumu kādreiz kopā iedzert tēju, uz ko Malle atbildēja, ka patiesībā ir viņas kārta labo cilvēku pacienāt un uzaicināja uz kūku. Kādu laiku apspriedās, kuram pie kura jāiet ciemos. Beigās šis jautājums palika atklāts un viņi vienojās vēl sazvanīties. Tad nu beidzot, pēc bagātīgiem apskāvieniem un rokasspiedieniem, Kalju un Malle devās mājup.

“Ļoti brīnišķīgs kungs,” teica Malle.

“Jā,” Kalju piekrita.

“Tavam tēvam viņš būtu paticis,” Malle apgalvoja. “Viņa draugi arī visi bija tādi, ļoti laipni. Mani stipri uzpasēja. Kad mēs apprecējāmies, viņi sameta naudu un uzdāvināja man velosipēdu, pie kura stieņa pija piekārts rudzupuķu vainags.”

“Es to jau zinu, mamm.”

“Un es ar viņu braukājos! Katru dienu! Vai vari to iedomāties?”

“Kāpēc gan ne?”

“Nu tagad es tūlīt būtu grāvī!” noteica Malle un laimīgi nopūtās. “Ak, Kalju, vai zini, ko es tev teikšu – vislaimīgākie cilvēki pasaulē ir tie cilvēki, kam negribas čurāt.”

Un viņi lēnām steberēja tālāk.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (5)

Ēvalds nākamajā rītā jutās kaut kā ne pārāk. Pie Tonu viņš bija palicis līdz vēlai naktij un dabiski, ka ar kartupeļu putru tā lieta nebeidzās. No krāsns uzradās karbonādes, kurām no ledusskapja piebiedrojās vīns. Ēvalds mēģināja atteikties, sacīdams, ka nupat jau dzēris alu un negrib, lai tie abi samaisās. Bet Tonu bija citās domās.

"Tu dzēri alu, bet es tev nemaz netaisos piedāvāt alu. Man nemaz nav alus, es to ūrīndzenamo līdzekli nekad nepērku. Kāda jēga pa vienu galu litriem liet iekšā šķidrumu, lai pēc tam tūlīt tas pa otru galu nāktu ārā? Cilvēks taču nav kanalizācijas caurule. Mēs dzersim vīnu. Un tad arī nepierīsimies kā cūkas."

Protams, ka Ēvalds negribēja pierīties kā cūka un tāpēc pakļāvās. Tonu sieva Veronika atnesa glāzes. Veronika bija galvastiesu garāka par Tonu un vismaz tikpat spēcīgas miesasbūves, tikai nekliboja un arī nebija plikpauraina, bet gan nēsāja divas resnas, melnas bizes. Tonu apgalvoja, ka Veronika ir izbijusi basketboliste.

"Mēs satikāmies sporta nometnē," viņš paskaidroja. "Mēs ar puišiem sākumā bijām baigi noskaitušies, kad mūsu nometnē ieradās basketbolistes, viņas nebija diezko modē, plakanas kā dēļi un zirgu paskatā. Ar šitādām gultā neko citu nevarēja darīt, kā tikai uzlikt spilvenu uz ģīmja. Mēs būtu gribējuši daiļslidotājas, viņas ir tādas maziņas lellītes, paņem tādu klēpī un maigi pakutini zem zodiņa un visās citās vietās kā tādu jūrascūciņu."

"Jā, un tā nu tā daiļslidotāja nāktu tev klēpī!" Veronika iespurdzās. "Viņām visām jau ir savi pāri."

"Bija jau arī tās, kas vienas slido" Tonu strīdējās. "Un viņām pāra nebija, viņas leca ar galvu āliņģī. Turpat slidotavā ar mietu izsitušas ledū caurumu un iekšā!"

"Vingrotāji stāsta daudz visādu muļķību," Veronika Ēvaldam teica kā atvainodamās. "Viņi karājas nemitīgi pie stieņa ar galvu uz leju, un tas necik labi smadzeņu darbību neietekmē. Neņemiet viņu galvā."

"Ko tu ar viņu jūsojies, tu taču redzi, ka viņam ir tikai viena galva," pamācīja Tonu. "Nav jau slieka, tai ir galva un pakaļa līdzvērtīgas, pret tām jāvēršas daudzskaitlī. Šim vīram ir tikai viena galva, pakaļa nav jāsveicina, tai ir bikses virsū."

"Pie galda jau nu varētu runāt par kaut ko citu, nevis pakaļu," Veronika aizrādīja. "Nu labi, teikšu tad 'tu'. Paņem vēl kartupeļu putru, Ēvald."

"Es jau pieēdos diezgan."

"Neko tu neesi pieēdies, es pats tev ielikšu. Nu tā, vējš tagad šķīvi vismaz neaizpūtīs," Tonu visu nokārtoja.

"Neaiznesīs vis," Ēvalds piekrita. "Šitādu šķīvi jau pat zirgs nepavilks."

"O, jā, zirgi! Un tad es gāju skatīties šitote basketbolveceņu treniņu un ko es redzu – vienai meitenei ir tīri cilvēcīgs ģīmis. Nu šitai te pašai. Pasaucu viņu, lai pēc treniņa nāk no zirgu staļļa ārā pie cilvēkiem, auzu vietā apsolīju saldējumu."

"Ļoti neglīta rīcība," pamāja Veronika. "Es no kauna varēju vai zemē iegrimt. Par kādiem zirgiem tu runāji? Visas meitenes bija ļoti jaukas."

"Bet redzi, tu uzreiz saprati, ka es vēršos pie tevis. Kaut gan es tavu vārdu nemaz nenosaucu."

"Tu tā blenzi uz mani, ka acis izkrita no pieres! Es vēl domāju, kas par lietu, vai man bikses nošļukušas, vai pupi spīd cauri krekliņam, ka tu tik stulbi uz mani blenz. Bet nē, nekas nerēgojās cauri."

“Tomēr rēgojās gan. Viss bija redzams.”

“Nemelo! No kuras vietas?”

“Man ir tāda acs, kas redz cauri akmens mūrim, ja aiz tā ir skaista meitene. Ko tāds plāns sportatērps dod, tam var redzēt cauri kā stiklam. Visu apskatīju un izlēmu, ka par šādu preci pāris saldējumu nav žēl.”

“Ak, kungs, cik nekaunīgi! Tu domā, ka es esmu pāris saldējumu vērta!”

“Pareizi, es tak nopirku arī gāzēto ūdeni, par trīs kapeikām. Ar sīrupu, ne jau pliku. Tad vēl bija arī cepumi.”

“Briesmīgais cilvēks.”

“Tik labs ieguldījums bija, ka jau trīsdesmit gadu iztur,” Tonu slavēja. “Nu, Ēvald, uz manu laimi!”

“Nākas tevi kaut kā izturēt, kaut tu esi maza auguma un plikpauris, un puni no augšas tik šausmīgi izskatās, it kā es dzīvotu ar ragaini,” Veronika skaitās, bet saskandināja ar vīru un iedzēra. Ēvaldam bija patīkami un silti. Dzīve likās skaista, lieliski jauni paziņas. Bija tik jauki dzert vīnu un uzēst karbonādi ar kartupeļu biezputru.

Nākamajā rītā vairs tik labi nebija. Ne fiziskā ziņā, jo ēsts bija krietni, un nelielā alkohola deva bija tik dziļi ierakta kartupeļu biezputras kalnos, ka nespēja organismam nodarīt nekādu ļaunumu. Vienkārši diena atnesa tādu kā bezcerības sajūtu. Laiks bija pelēks, un dzīve garlaicīga. Tādā dienā gribētos uzsviest atlūgumu uz galda un nekavējoties pazust ārā pa durvīm, aiziet, piemēram, uz parku, apsēsties uz soliņa un palikt tur labi ilgi, vienkārši sēdēt, vērot garāmgājējus, vērot debesis un ne par ko nedomāt. Vai arī doties apceļot pasauli, kā bija teicis Reins? Tas tomēr prasītu pārāk lielu ņemšanos, labāk būtu, ja pasaule pati ceļotu garām, bet tu tikai sēdi uz soliņa un vēro.

Ēvalds atkal atsauca atmiņā vakarvakaru. Tas bija gana jautrs, kā gan šodiena iegriezusies tik nomācoša? Kaut kādā brīdī Tonu uzsāka piepumpēšanos. Ēvaldam bija jāskaita un jāsaka, kad ir simts.

“Priekš kam tev tagad jāvingro?” Veronika bārās. “Sēdi pie galda, te nav nekāds cirks!”

“Klusē!” Tonu nokomandēja. “Es gribu, lai jūs skatāties. Simtreiz piepumpēties man ir tīrais nieks, akurāt labi pirms gulētiešanas.”

“Mēs varbūt nemaz negribam redzēt? Kas tur ko redzēt, viens vecs plikpauris tirinās pa grīdu un svīst.”

“Simts piepumpēšanās, tur tak nav ko svīst! Iztaisīšu un tad varēsi pārbaudīt vai es esmu sasvīdis.”

“Netaisos neko pārbaudīt. Ēvald, gribi vēl ēst? Putra gan būs atdzisusi, es uzsildīšu.”

“Nevajag,” Ēvalds atteicās. “Es putru esmu jau pārēdies.” Bet viņš nebija nemaz izbrīnījies, ka Veronika tomēr ņēmās sildīt, jo, kā jau vienmēr, citi viņa vajadzības zināja labāk. Un šobrīd tas viņu pat neuztrauca.

“Nu labi,” viņš samiernieciski noteica. “Ar namamāti nebūt labi strīdēties.”

“Uzmanību!” Tonu no grīdas iebļāvās. “Sāc skaitīt!”

Viņš sāka pumpēties.

“Vai man plakšķināt?” Viņš pēc pirmajām desmit reizēm noprasīja.

“Nevajag.”

“Jā, es plakšķināšu! Re, tas man ir nieks!”

“Pēc tējas vēl uzmet arī kūleņus un pastāvi uz galvas,” ieteica Veronika, kas nāca no virtuves ar uzsildīto putru, nolika Ēvaldam priekšā un pielēja viņam arī vīna glāzi. “Un tad pastaigā pa griestiem kā muša.”

“Pa griestiem vari staigāt pati,” elsa Tonu. “Cik daudz ir?”

“Deviņdesmit astoņi, deviņdesmit deviņi...” skaitīja Ēvalds. “Ir simts!”

Tonu piecēlās stāvus, visai stipri elsodams, un viņa plikais pauris spīdēja no sviedriem.

“Nu, kurš gan tas bija, kas pēc tik niecīgas izkustēšanās nebūšot sasvīdis?” Veronika vīpsnāja. “Tavs pauris ir tik slapjš, ka var izgriezt. Tu esi jau vecs, ko nu tu te tagad tēlo.”

“Istabā vienkārši ir karsts!” Tonu nesamulsa. “Es nesaprotu, kāpēc vīņi joprojām tik traki kurina, ārā taču jau pavasaris. Tik šausmīgi pārkurina istabu, ka var pilnīgi izcepties. Miesa paliek tik ļengana, kā no cepeškrāsns izņemta.”

“Šobrīd tu tiešām ar savu sarkano ģīmi izskaties kā no krāsns izņemts. Ja tu vēl turpināsi ālēties, tad pārsprāgsi pušu kā asinsdesa. Nāc, apsēdies!”

Apsēšanās vietā Tonu notupās un iztaisīja trīs zibenīgus kūleņus.

“Nu taču pietiek vienreiz!” Veronika noskaitās. “Celies kājās!”

Tonu izmeta vēl trīs kūleņus un tad uzlēca kājās, iebļaudamies: “Tararāāā!”

“Pilnīgi stulbs paliek. Tādiem cilvēkiem nedrīkst vīnu dot, viņiem to vajadzētu uz stingrāko aizliegt,” pasludināja Veronika.

“Kad es vēl trenējos, tad taisīju trīssimt kūleņu pēc kārtas,” Tonu lielījās. “Manus kūleņus brauca skatīties no visas Padomju Savienības. No Taškentas un Simferopoles brauca veselas delegācijas.”

“Ak, kas par muļķībām,” spurdza Veronika un iemalkoja vīnu. “Visparastākie kūleņi, tādus var iztaisīt kurš katrs.”

Lai apstiprinātu savus vārdus, viņa arī nometās uz grīdas un izmeta trīs kūleņus.

“Ohoo!” Tonu kliedza. “Urāāā!”

Viņš aizskrēja līdz istabas vidum, uzmeta tiltiņu un apskrēja pāris apļu ap galdu.

“Piedod, Ēvald, ka tev jāskatās šis cirks,” Veronika atvainojās. “Tonu visu mūžu ir gribējis kļūt par klaunu, bet viņam trūka skatītāju. Tagad, kad nu beidzot kāds ir atnācis, tam nu viss tiek. Mēģini viņam piedot.”

“Gluži otrādi, tas ir lieliski,” slavēja Ēvalds. “Man ir tāda sajūta, ka Tonu mani uzaicināja, lai es savās mājās nesēdētu viens... Nē, patiesi! Jūs esat tik jauki cilvēki...”

“Nāc, skaties, es pacelšu galdu uz vienas rokas!” kliedza Tonu no virtuves. “Ēvald, nāc šurp! Tas ir no cietā koka...”

“Vismaz noņemsi traukus?” kliedza Veronika no istabas.

“Novāksim tīru! Nāc, skaties, Ēvald! Trīsdesmit sekundes galdu noturēšu rokā. Nāc, sāc skaitīt!”

Ēvalds to visu atminējās, sēdēdams darbā pie galda. Tā tik bija dzīve, tas bija prieks un līksmība, tas bija kas atcerēšanās vērts. Bet tagad atnāca viens kolēģis, Kelvins, visai jauns cilvēks, atnesa kaut kādu papīru un palūdza:

“Izlasi un pasaki, ko par to domā.”

Ēvalds lasīja un cieta. Tas, ar ko viņš tagad nodarbojās, bija tik neiedomājami garlaicīgi, tik neiedomājami nejēdzīgi. Viņš ar mokām paraudzījās Kelvina virzienā. Arī puisis šķita esam skumīgs. Viņš noķēra Ēvalda skatienu un vārgi pasmaidīja, it kā atvainodamies – ka ne jau viņš šitās papīra būšanas izgudrojis, viņš jau arī labprātāk gribētu būt kaut kur citur, bet ko lai dara, ja kāds gudrinieks ir izdomājis, ka cilvēkiem, lai nopelnītu naudu, jāiet uz darbu, ķīnieši savukārt izgudrojuši papīru, un tagad nu sanāk tā, ka ir darbs un ir papīrs, un mēs tur neko nevaram grozīt.

“Atstāj te, es mazliet padomāšu,” Ēvalds nopūtās. Kelvins arī nopūtās, atstāja papīru uz galda un aizgāja. Pēc mirkļa Ēvalds to apskatīja, ar kafijas tasi rokā virzīdamies uz kafijas automāta pusi.

Ēvalds paņēma pilno krūzi un gāja atpakaļ, mēģinādams kaut nedaudz salauzt ierasto rutīnu. Viņš palika stāvam pie galda un uz mirkli ļāvās ilūzijai, ka ir ceļā uz kādu interesantu vietu. Stāvēja un dzēra iespējami lēni, jo priekšā nebija gaidāms nekas īpaši labs, tikai ceļojums atpakaļ pie darba.

Tas tā nebūt nebija katru dienu, lielākoties Ēvaldam darbs patika. Viņš parasti nāca uz darbu labā garastāvoklī un arī neļāva tam dienas gaitā pasliktināties. Bet bija dienas, kad viņš jutās skumji.

“Pēc piecām minūtēm sapulce,” kāds paziņoja. Ēvalds pamāja. Viņš atcerējās, kā vakar vakarā gāja mājās un kā Tonu un Veronika pa logu māja atvadas, un Tonu nokliedza:

“Ja vēl kādreiz atstāsi jaku darbā, tad zvani, es ieradīšos un šoriez ielēkšu pa logu ar kārti!”

Ēvalds iedomājās, kā viņš tagad gribētu vīnu un kartupeļu biezputru. Tomēr gāja uz sapulci.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (4)

Desmit minūtes pirms septiņiem, kad Ulo savu "Oposumu" jau taisījās slēgt, kā vienmēr, parādījās Malle.

“Labvakar, Ulo kungs!” viņa goddevīgi sveicināja un pat viegli paklanījās.

“Sveiki, sveiki,” atteica Ulo. “Ej vien uz virtuvi, Kalju jau gaida.”

Malle bija Kalju māte. Viņa bija ļoti resna un gāja, viegli streipuļodama, kā jūrnieks uz vētras svaidīta kuģa. Mallei bija kāju slimība, un nebija brīnums, ka dzelzs spieķis saliecās, kad viņa stipri uz tā atspiedās. Malles tuklais ķermenis spieda kājas jau daudzus gadus. Mallei bija jau gandrīz astoņdesmit.

Kalju bija Malles vienīgais dēls un strādāja pie Ulo par traukumazgātāju. Viņš bija īsa auguma, plikpaurains vīrelis. Kalju arī vairs nebija jauns, pirms gada bija nosvinējis savu piecdesmito jubileju. Viņš bija neprecējies un dzīvoja pie mātes.

Malle iečāpoja virtuvē. Viņai līdzi bija krietni nodilusi zila soma. Kalju viņu jau gaidīja, novilcis ķiteli un tieši pogāja ciet savu flaneļa kreklu.

“Čau, mammu,” viņš teica un nobučoja Malli.

“Kā tev pagāja diena?” Malle pajautāja un iedeva arī pretī buču.

“Ļoti jauki,” Kalju lielījās.

“Vai trauki visi ir spodri?” pētīja Malle un katram gadījumam pāris šķīvju pacēla pret gaismu. “Ja tev vēl kaut kas jāmazgā, es varu palīdzēt.”

“Nē, mamm, es esmu visu nomazgājis,” Kalle apgalvoja. “Šodien nebija pārāk daudz ēdāju.”

“Tu taču neko nesaplēsi? Vienreiz tu saplēsi alusglāzi, atceries?”

“Mammu, tas bija pirms četriem gadiem. Glāze bija tik gluma, ka izslīdēja no rokām.”

“Saplēst glāzi ir ļoti bīstami,” Malle stāstīja. “Kad Ūsoni Vaikelei izlietnē saplīsusi glāze pārgrieza vēnas, viņu knapi izglāba. Visa virtuve bija pilna ar asinīm.”

“Mammu, tu man to jau esi stāstījusi. Tas bija sen, vācu okupācijas laikā. Ūsoni Vaikele sen ir mirusi.”

“Nu un kas, ka sen,” prātoja Malle. “Tās glāzes aizvien ir tādas pašas. Tā toreiz bija laime, ka atradās gumijas caurule, ar ko aizspiest asinsvadus, citādi visas asinis būtu iztecējušas. Protams, viņa tagad ir mirusi, jau toreiz bija veca sieviete. Vai tev te ir gumijas caurule?”

“Nezinu, mamm. Nu tu taču to man jau prasīji. Domāju, ka nav. Padod tagad katlu.”

Malle izvilka no savas somas mazu, baltu katliņu, kuram uz sāna bija uzzīmētas sarkanas magones. Kalju paņēma katliņu un ielika tajā pārpalikušo ēdienu. Tā viņš darīja katru dienu, Ulo to atļāva, jo nebija taču nekādas jēgas izsviest ēdienu. Rīt tikpat gatavos kaut ko citu. Ulo pats negribēja ēdienu nest mājās, tāpēc gluži dabiski, ka to varēja dabūt Kalju.

“Vai tā ir maltās gaļas mērce?” prasīja Malle.

“Tā ir maltās gaļas mērce,” apstiprināja Kalju. “Ļoti garšīga, es pa dienu jau ēdu.”

Viņš uzlika katlam vāku. Malle izmakšķerēja no somas garu auguma strēmeli un sāka to tīt ap katlu, lai katla saturs somā neizšļakstītos. Drīz vien ar drānu aptītais katls izskatījās pēc zobusāpju nomocīta slimnieka galvas.

“Tagad nevajadzētu izlīt,” nosprieda Malle.

“Neizlīs.”

Ulo ienāca virtuvē paskatīties, cik tālu māte ar dēlu tikuši.

“Viss kārtībā. Paldies jums, Ulo kungs,” Malle pateicās. “Šovakar un rīt pusdienām ēdamā pietiks.”

“Tas ir labi, ēdiet uz veselībām! Rīt es plānoju izvārīt zirņu zupu.”

“Vai, tas gan ir labi! Zirņu zupa ir mans mīļākais ēdiens.”

“Ak tā? Nu brīnišķīgi, rītvakar atnāksiet un dabūsiet. Arlabvakaru, Malles kundze!”

“Arlabvakaru!”

Kalju pa to laiku bija uzvilcis mēteli un paņēma vienā rokā somu ar maltās gaļas mērci, bet otru pasniedza mātei. Malle kārtīgi ieķērās dēla elkonī, atbalstīdamās pret viņu, tā abi kopīgi izkļuva pa durvīm un palēnām vilkās uz māju pusi.

Ulo nodzēsa gaismas, aizslēdza “Oposuma” durvis un arī aizgāja. Citos apkārtnes krogos un restorānos dzīve tikai tagad uzņēma apgriezienus: ļaudis, kam šovakar bija ieplānots pasvinēt, pasūtīja pirmos dzērienus un izvēlējās uzkodas, daudzi vispār vēl tikai pucējās mājās pie spoguļiem, apzvanīdami draugus un paziņas, lai savāktu visu savu kompāniju un tad laistu dzīvē. Bet Ulo tas neinteresēja. Viņš savu krogu slēdza septiņos un gāja mājās, viņam nebija patikas piedalīties vakara izklaidēs.

Reiz viņam piederēja lepns un moderns restorāns, kas centās sasniegt pavārmākslas virsotnes un piedāvāja saviem viesiem visizmeklētākos ēdienus. Viņš plosījās no rīta līdz vakaram pa virtuvi, sajaukdams dažnedažādas garšu kombinācijas, izgudrodams jaunus ēdienus un visvisādi eksperimentēdams. Zupas, salātus un cepešus viņš noformēja kā īstus mākslas darbus. Tad viņa uzņēmums bankrotēja, kādus pāris gadus viņš dzēra un mocījās ar depresiju, tad izgāja ārstēšanās kursu un vēlāk atvēra "Oposumu".

"Oposumā" viņš neko neizmēģināja un neko neizgudroja. Piedāvāja visparastākos ēdienus. Katru dienu ēdienkartē bija viens vienīgs ēdiens. Kādu dienu otrais, citu dienu zupa. Salātu nebija vispār, jo "Oposuma" apmeklētāji tos tik un tā nepasūtītu. Viņi gribēja piebāzt pilnu vēderu, un priekš tam aukstās uzkodas nevajag, pietika, ja siltā ēdiena porcija bija pietiekami liela. Viņiem nebija arī svarīgi, vai ēdiena šķīvis līdzinās mozaīkai vai gleznai. Gluži otrādi, tas tieši traucētu. Ēdienam vienkārši jābūt pietiekami daudz un tas arī nedrīkst izskatīties dīvains. Neviens nevēlas ēst astoņkāji.  Toties mīl maltās gaļas mērci, frikadeļu zupu, kotleti un ceptus kartupeļus ar sīpoliem un speķi.

Ulo katru rītu atnāca uz darbu, izvārīja pilnu katlu sātīga ēdiena, un ar to pilnīgi pietika, vairāk nekas nebija vajadzīgs. Ja kāds izēda savu šķīvi un joprojām jutās izsalcis, Ulo nebija žēl iekraut tam šķīvī vēl pilnu karoti barības.

"Īsts pavārs ir tas, kas cilvēkus kārtīgi pabaro," viņš mēdza teikt. "Nevis tas, kas sava prieka pēc trīs maziņus kartupelīšus izdrāž ideāli apaļus. Kartupeļu vajag veselu kalnu, tos jāsastampā putrā, tad jāsaimaisa ar mērci, un iznākums ir īstais ēdiens. To var ēst ar karoti, un tas kārtīgi piepilda vēderu. Visīstākie pavāri strādā tur, kur ēdienu sagatavo spaiņiem, nevis tur, kur knakstās ap mikroskopiskiem mākslas darbiem. Un nav nekādas vajadzības piedāvāt klientiem ēdienkarti, kur var izvēlēties starp simtiem ēdienu. Cilvēki atnāk uz krogu, viņiem noliek otro vai zupu zem deguna – un laipni lūdzu, ēd uz veselību. Ļaudis ir ļoti laimīgi, ja tiem nav jālauza galva, pētot metriem garu ēdienkarti. Beigu beigās, viņi taču atnāk, lai ēstu. Nu un ēdienu arī dabū. Ko tur vēl izvēlēties?"

Šī filosofija sevi attaisnoja diezgan labi, un tauta nāca ēst uz "Oposumu" visai labprāt. Nebija jau, protams, tā, ka cilvēki drūzmētos rindā aiz durvīm, bet daži klienti sēdēja "Oposumā", kamēr vien tas bija līdz pulksten septiņiem vaļā. Tad krogs vērās ciet, jo, pēc Ulo domām, cilvēku īstā vieta vakaros bija mājās. Vismaz viņš pats tur vakaros vēlējās atrasties.

Ulo dzīvoja viens. Pēc tam, kad viņa smalkais restorāns bankrotēja un viņš sāka dzert līdz nemaņai, viņš aizgāja prom arī no savas sievas, atstādams viņai dzīvokli. Noīrēja maziņu ūķīti un tur iemitinājās, pamazām pārvērsdamies par īstu plukatu. Kad atgriezās no ārstēšanās, viņš to izberza tīru, izvāca ārā tukšās pudeles un piepildīja savu vecpuiša mitekli ar grāmatām. Ārstēšanās kursa laikā bija nomirusi Ulo māte, un viņas dzīvokli vajadzēja iztukšot. Ulo mātei bija daudz grāmatu, un Ulo izlēma tās visas tagad izlasīt. Tāpēc viņam vakaros bija laikus jābūt mājās. Kad viņš atkrita uz sava dīvāna un paņēma rokā grāmatu, viņš sajutās laimīgs un drošībā. Viņam nebija ne mazāko baiļu, viņš nejuta neziņu par nākotni, viņš skaidri zināja, ka mammas grāmatu pietiks visam mūžam, viņam nebija jāprāto, ar ko mamma vakaros nodarbojās līdz pat savai nāves dienai. Viņai taču nemūžam nebija jāgarlaikojas. Grāmatas, kas bija sakrautas augstās grēdās – Ulo nebija pietiekami daudz plauktu, kur tās salikt -, garantēja viņam bezrūpīgu un interesantu dzīvi.

Ulo pa ceļam uz mājām iegriezās arī veikalā, nopirka kefīru un maišeli konfekšu. Kefīru viņam patika dzert no rītiem, bet ar konfekēm bija jauki našķoties pie grāmatas. Nekāda veida ēdienu Ulo mājās neturēja, nebija vajadzības, jo viņš taču tik un tā katru dienu gāja uz "Oposumu" un noņēmās tur pie plīts, ieturēdams nepārtrauktas brokastis, pusdienas un vakariņas reizē.

Ulo pārradās mājās, nomazgāja rokas un uzvilka pidžamu. Mājās viņš valkāja tikai pidžamu, tas bija visērtāk. Tad viņš iekārtojās dīvāna stūrī ar konfekšu maišeli, tā lai ērti varētu tās paņemt un atvēra iesākto grāmatu.

Ulo lasīja Tolstoja "Karu un mieru". Grāmata viņam patika, un lasīšana gāja ātri. Divas pirmās daļas bija jau cauri, trešā pusē, ceturtā vēl neiesākta, kas izraisīja dvēselē savādu svētlaimīgu sajūtu, it kā zinātu, ka daudz jaukā un skaistā vēl ir priekšā. Starp visām sajūtām šī bija tik stipra, ka Ulo uz mirkli izlaida grāmatu no rokām, apēda konfekti un iztēlojās, ka ir eņģelis, kas no mākoņa maliņas lūkojas lejā uz pilsētu. Vakarīgās ielas, pilnas ar apkārtklīstošiem ļaudīm, kas visi kaut kur steidzās, vai nu uz krogu dzert alu, vai uz mājām skatīties televizoru un ēst vakariņas, kamēr aiz viena loga viņš, Ulo, lasīja "Karu un mieru". Ļoti neparasta parādība. Vai pilsētā vēl bija kāds, kas šobrīd lasītu šo grāmatu? Diez vai. Vai bija kāds, kas iecerējis to lasīt? Arī apšaubāmi. Lielākoties šodien nevienam nemaz mājās nebija "Kara un miera", un viņiem tas arī nerūpēja. Bet viņam bija, un viņš to lasīja, lasīja vakar un lasīs vēl arī rīt un parīt, jo viņam nebija, kur steigties.

Ulo šai mirklī jutās kā vecs pūķis, kas guļ pie dārglietu kaudzes. Viņam pieder viss, kas notiks. Viņa paša istaba ir pilna ar dažnedažādiem notikumiem, viņa līdzdalībnieki ir Andrejs Bolkonskis un Pjērs Bezuhovs. Un Natašā Rostovā viņš bija gandrīz vai iemīlējies. Viņš jutās kā cilvēks, kas vinnējis loterijā galveno balvu, pat tā kā neticami bija, ka tieši viņam tā paveicies. Salda dzīve, patiesi!

Ulo apēda vēl vienu konfekti un lasīja tālāk.

Galvenais ir pirms aizmigšanas saņemties iztīrīt zobus! Būtu tik viegli turpat uz dīvāna ar grāmatu rokā arī aizmigt, bet tas nebūtu labi. Zobi ir jātīra, jo īpaši pēc konfekšu ēšanas. Ulo to labi zināja, jo viņa nelaiķa māte, no kuras mantoto "Karu un mieru" viņš tieši lasīja, reiz bija strādājusi par zobārsti.