Ēvaldam bija laiks
doties mājās. Kā parasti, darbs tika sākts ar novēlošanos.
Viena kolēģe bija atgriezusies no ceļojuma pa Grieķiju un kā
ciemakukuli atvedusi pāris vīna pudeles. Ēvalds nebija vīna
dzērājs, tāpēc sākumā mēģināja atteikties, taču, kā jau
allaž, viņā neviens neklausījās, vīnu salēja glāzēs un tas
bija jādzer.
Kolēģe pati –
viņu sauca Urve – stāstīja par Grieķijas iespaidiem. Viņa bija
nosauļojusies un stipri labā garastāvoklī, kura cēlonis, kā pēc
Urves stāsta noskaidrojās, bija tāds, ka viņa bija Grieķijā
atradusi līgavaini.
“Nu ja, tiem
grieķiem jau blondīnes patīk,” teica cita kolēģe, garā un
tievā Naima. “Uz ziemeļniecēm viņi metas virsū kā asinssuņi.”
“Kas tu jocīga!”
brīnījās Urve. “Kāda velna pēc lai es ielaistos ar grieķiem?
Jēziņ, man no tādas domas vien zosāda uzmetas! Šitie mazie,
melnie vīriņi.”
“Neko nezinu,”
Naima strīdējās. “Kad pirms pieciem gadiem biju Grieķijā, tur
bija bariem skaistu, slaidu vīriešu. Un kas par skatienu! Tas
svilina.”
“Nezinu, es viņus
nevēroju,” Urve atmeta ar roku. “Mums bija tik lieliska tūristu
grupa, ka man ar tiem ārzemniekiem nebija nekādas vajadzības
ielaisties. Tik daudz, cik kafejnīcā pasūtīt vīnu un olīves un
pēc tam samaksāt. Nē, tas foršais vīrietis, ar kuru es satikos,
ir igaunis. Mēbeļu galdnieks, atraitnis.”
“Tad jau diezgan
vecs?” jautāja sekretāre.
“Vīrietis
labākajos gados,” atteica Urve un nikni palūrēja uz sekretāri.
“Ko nozīmē vecs? Es tak arī vairs neesmu skuķis, tāpat esmu
jau bijusi precējusies... Ļoti simpātisks vīrietis. Mēs
iepazināmies jau pirmajā dienā, kad gids organizēja mūsu grupai
braucienu uz Akropoli.”
“Es arī tur
biju,” Naima svinīgi pamāja. “Tas patiesi ir pasaules brīnums.”
“Bet es jau tur
nebiju!” atbildēja Urve un izplūda smieklos. “Sulevs uzreiz
teica, ka viņš tai kalnā nerāpsies, viņam ir slima kāja, un
laiks ir šausmīgi karsts, viņš labāk pasēdēs kafejnīcā un
pasūtīs aukstu alu. Un pajautāja man, vai jūs, kundze, man
nesastādītu kompāniju, es jums izmaksāšu baltvīnu. Vai arī tik
traki gribat to Akropoli redzēt? Es atbildēju, ka, protams, labprāt
jums piebiedrošos, jo man arī nebija nekādas lustes karstos saules
staros rāpties kalnā. Akropole labi redzama arī no lejas, es taču
neesmu akla, ka man vajadzētu visu aptaustīt. Tā mēs palikām
kafejnīcā, Sulevs man pasūtīja vēnu un sev alu, un mēs iedzērām
par jauno draudzību.”
“Un Akropole tā
arī palika neredzēta?” brīnījās Naima.
“Kāpēc tad
neapskatīta, mēnesi arī var apskatīt no zemes, tāpēc nav
jākļūst par kosmonautu. Tās baltās drupas kalna galā var redzēt
no pilsētas. Priekš kam man rāpties, lai aizelstos un sasvīstu?
Mums ar Sulevu bija lieliski, pasūtījām žāvētu gaļu un
pļāpājām... Pie mūsu galdiņa pienāca liels un ruds kaķis –
teikšu godīgi, tik rudu nebiju dzīvē redzējusi. Pilnīgi kā
magone. Pag, es atradīšu bildi telefonā...”
Urve izvilka
telefonu no somas un sāka meklēt kaķa bildi.
“Te viņš ir!”
šī teica. “Nu, paskatieties! Vai nav brīnums? Gluži kā
nokrāsots.”
“Varbūt ir arī?”
kāds ierunājās.
“Nu nē tak! Kurš
tad ies krāsot klaiņojošu kaķi? Kaķu tai kafejnīcā bija
miljons, bet pārējie parasti, tikai šis tāds savāds.”
Urves telefons gāja
no rokas rokā, visi aplūkoja kaķi un atzinīgi murmināja.
“Kaķu karalis,”
noteica Ēvalds.
“Tieši tā,”
Urve piekrita. “Mēs ar Sulevu to pašu nospriedām. Oi, mums
vispār tik forši gāja! Vēlāk aizgājām kopā paēst, paņēmām
ekskursiju. Bet kad atkal bija jārāpjas kaut kādā kalnā, mēs
palikām tuvākajā traktierī, kamēr pārējā grupa tur mocījās.
Superīgs ceļojums!”
“Tad Akropole
tomēr palika kārtīgi neapskatīta,” Naima stūrgalvīgi
atkārtoja.
“Nu jā, bet ko
tur tādu skatīties? Vecu akmeņu kaudze, par kuras skatīšanos vēl
naudu paprasa. Manuprāt, rudais kaķis ir daudz interesantāks
apskates objekts. Es to kaķa bildi ieliku mobilajā kā Suleva
forogrāfiju un ikreiz, kad Sulevs man zvanīs, parādīsies rudā
kaķa bilde. Un viņam arī – kad es zvanu, parādās rudā kaķa
bilde. Tā Atēnu rudais kaķis ir kļuvis par mūsu talismanu.”
Un, gluži kā
apstiprinādams Urves vārdus, telefons pēkšņi sāka spēlēt
Štrausa valsi, un ekrānā parādījās rudais kaķis.
“O jē, te jau
viņš ir!” Urve iespiedzās, nosarka un izskrēja gaitenī runāt.
“Nu gan
ieķērusies,” Naima drūmi noteica. Viņa bija īsta vecmeita, un
no šī likteņa viņu nebija glābis pat Grieķijas ceļojums, kur
viņa bija, sviedros mirkdama, godīgi kāpusi Akropoles kalnā.
Ēvalds izdzēra
savu vīna glāzi un uzreiz sajuta, ka kļūst miegains. Pēc vīna
dzeršanas ar viņu vienmēr tā notika. Tāpēc viņš no tā visādi
mēģināja izvairīties, taču viņa vēlēšanās jau parasti neko
nenozīmēja. Šoreiz jau atkal Ēvalds nebija varējis tikt vaļā
no šīs pieklājības izrādīšanas. Viņš nožāvājās un
iekārtojās savā krēslā ērtāk. Viņš zināja, ka atlikušo
dienas daļu vienkārši snauduļos un gaidīs, kad vīna iedarbība
būs beigusies.
Urve bija beigusi
savu telefonsarunu un tagad ziedēja pie sava datora kā tāda
saulpurene. No viņas jau arī šodien nekādus lielos darbus
nevarēja gaidīt, viņai ik pa brīdim atausa atmiņā kaut kas no
Grieķijas ceļojuma, pie tam visi šie mirkļi saistījās ar
Sulevu, tā ka visi klausītāji ļoti daudz uzzināja par mēbeļu
galdnieku ar slimo kāju, kurš dziedāja vīru korī un spēlēja
prāta spēles, taču par Grieķiju visai maz. Taču tas nevienu
neuztrauca, jo par Grieķiju ikviens var izlasīt internetā, taču
par mēbeļu galdnieku Sulevu internetā informācijas nav. Dzīve ir
interesantāka nekā kaut kāds kalns, nodomāja Ēvalds, tāpēc
nebija nekā savāda, ka Sulevs kopā ar rudo kaķi ieņēma tik
ievērojamu vietu Grieķijas ceļojuma atmiņās.
Beidzot darbadiena
bija cauri, un Urve aizskrēja satikt savu Sulevu, lai apspriestu
turpmākos ceļojumu plānus. Ēvalds arī izgāja no kantora. Gaiss
bija kaut kāds spiedīgs. Vīna radīto miegainumu tagad bija
nomainījušas nelielas galvassāpes. Ēvalds nolēma nesteigties
mājās, bet mazliet izvēdināties.
Bija tāds kluss
vakars, kad ir sajūta, ka tūlīt-tūlīt kaut kas notiks. Kaut kas
tāds, uz ko bija vērts gaidīt visu garo ziemu, lai šai smaržīgajā
pavasara vakarā uz parka soliņa to sagaidītu. Skaidrs jau, ka
nekas tāds nenotiks, dzīve rit savu gaitu, cilvēki steidzas mājās
no darba vai no mājām uz veikalu, kāds ciemos, kāds uz kino, vēl
kāds uz krogu lai piedzertos, kā visos citos vakaros, vienalga, vai
snieg, vai spīd varavīksne. Beigās uz soliņa sēdošajam kļūst
garlaicīgi, viņš ceļas un dodas mājās dzert tēju, palasīt un
iet gulēt. Kā parasti, taču pats vakars sola brīnumu un laimes
pilnu nākotni. Bet diemžēl solītie brīnumi neatnāk, un
smaržīgais vakars neatnes neko citu kā vien siltu nakti.
Ēvalds to zināja,
viņam šādas sajūtas jau bija bijušas neskaitāmas reizes – kad
viņš sēdējis vai pastaigājies un domājis, ka mājās vēl
negribas iet, jo vakars ir tik daudzsološs. Gluži kā teātrī
pirms priekškara pacelšanās, kad jau sāk dzist gaisma zālē,
tūlīt iedegsies prožektori un izrāde sāksies. Gluži kā šobrīd,
šķiet, atliek tikai atvērt acis. Brīnumu nedrīkst nogulēt, tas
katrā ziņā atnāks.
Tak viss vienmēr
beidzas ar to, ka vienkārši jādodas mājās. Jo gaisma zālē tā
arī nenodziest un priekškars neveras. Vaļā ir tikai bufete, to
vienmēr var apmeklēt.
Ēvalds bija
sasniedzis jūras krastu un pasēdās uz soliņa. Virs līča slējās
balts kruīza kuģis, nesdams līdzi prieku un spozmi, gluži kā
Pelnrušķītes ballē, taču Ēvalds zināja, ka patiesībā tur
cilvēki vienkārši mielojas ap zviedru galdu, un piedzērušas
sievietes dzied karaoki. Tas gan arī nebija slikti, jo karaokē
dziedāt ir jautri un ēšana tāpat vienmēr nes prieku. Taču no
Pelnrušķītes balles bija stipri tālu.
Te Ēvalds sajuta,
kā sitas viņa sirds. Tā strādā, pumpē asinis. Ēvalds par šo
noslēpumu, kā darbojas cilvēka organisms, bieži domāja un juta
godbijību tā priekšā, pat tādas kā bailes gluži kā mežonis
sava dieva priekšā. Kāju muskuļi klausīja un veda, kur viņš
gribēja, viņš varēja kustināt kāju pirkstus vai saliekt kāju
celī. Roku muskuļi arī klausīja viņa komandām, Ēvalds varēja
pat ausis kustināt. Taču sirds muskulis strādāja pats par sevi,
un Ēvalda vēlmes neņēma vērā. Viņš nevarēja to komandēt,
nedz arī dot tam atpūtu. Nē, tas mehānisms, kuru Ēvalds pat
nebija redzējis, darbojās visu laiku – kamēr vien pats vēlējās
strādāt. Kad vairs negribēja, tad vienkārši apstājās. Un
Ēvaldam nebija iespēju to kavēt.
Viņš klausījās
savus sirdspukstus. Pagaidām darbojas. Kad tas izies no ierindas,
Ēvaldam atliks vien samierināties. Un nomirt. Sirds viņam
neklausa, tā ir kā nevaldāms dzīvnieks. Sirds darīja, ko pati
gribēja.
“Interesanti, vai,
kad tā pārtrauks darboties, man būs vēl laika nodomāt – lūk,
nu tā vairs nepukst.” Ēvalds prātoja. “Tā būtu tik nevarīga
sajūta. Un patiesībā es jau tagad jūtos bezpalīdzīgs, kad
padomāju, ka tā var katru brīdi izbeigt darboties. Kaut vai tagad,
šai mirklī. Neviens jau nevar zināt, kas tai ienāks prātā.
Vienkārši vienā brīdī tā nožāvāsies un saritināsies kā
noguris kucēns. Un viss. Un es tur neko nevarēšu mainīt. Savādi,
kad tā padomā.”
“Tas nozīmē, ka
nav vērts par to domāt,” viņš izlēma un piecēlās kājās.
“Tas būtu tāpat kā, ejot pa ielu, visu laiku skatīties, lai
putns neuzkakā uz galvas. Tā jau var kaklu izmežģīt. Labāk
skatīties uz zemi, tur var naudu atrast. Vai vēl labāk – uz
meiteņu svārciņiem. Ja uzkakās uz galvas, tad neko darīt.”
Viņš iekāpa
tramvajā un brauca mājās.
“Pie mums ir
Veiko,” Pireta paziņoja, iznākusi priekšnamā pretī. “Viņš
pārbaudīja datoru, un tagad es viņam izrādu mūsu dzimtas
fotoalbūmu.”
“Tavas dzimtas,”
Ēvalds precizēja. “Man jau tikai pāris lepnu ozolu ģimenē. Tev
gan radinieku ir kā raibu suņu.”
Viņš uzsita Veiko
pa plecu.
“Prieks tevi
redzēt, jaunekli!”
“Ir zirņu zupa un
alus,” Pireta teica.
“Tas arī
lieliski.”
“Cik labi, ka
sirds vēl vīžo strādāt,” viņš domāja pēc mirkļa,
strēbdams zirņu zupu. “Ja nu tā būtu apstājusies tur pie
jūras. Tad es būtu palicis bez zupas, bet tā ir tik garda. Dzīvot
tomēr ir jauki.”
Viņš ielēja sev
vēl un noslaucīja zodu virtuves dvielī, jo bija ēdis ar tādu
apetīti, ka tecēja garām.
“Tas ir manas
vecāsmātes brālis,” Pireta pa to laiku stāstīja Veiko.
“Onkulis Huberts. Viņš dzīvoja pie Latvijas robežas un audzēja
tītarus. Es agrā bērnībā tur biju, un tītaru tēviņš atstāja
uz mani tik spēcīgu iespaidu, ka es domāju, ka viņš ir mans
radinieks. Katrreiz, kad māte runāja par onkuli Hubertu, tas tītaru
tēviņš bija man acu priekšā. Tikai kad jau gāju skolā, es
sapratu, ka tas nav iespējams, ka tītars būtu manas vecāsmātes
brālis. Izstāstīju par šīm raizēm savai mammai, viņa vai pušu
plīsa aiz smiekliem. Vai man paņemt citu albūmu?”
“Man laikam
jādodas mājās,” Veiko izmeta. Ciemos bija jaki, un Pireta bija
jauka, bet ar sešiem albūmiem jau bija gana, septīto skatīties
viņš vairs negribēja.
“Es kādu reizi
atkal atnākšu,” viņš solīja.