svētdiena, 2015. gada 22. marts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (38)


Ēvaldam bija laiks doties mājās. Kā parasti, darbs tika sākts ar novēlošanos. Viena kolēģe bija atgriezusies no ceļojuma pa Grieķiju un kā ciemakukuli atvedusi pāris vīna pudeles. Ēvalds nebija vīna dzērājs, tāpēc sākumā mēģināja atteikties, taču, kā jau allaž, viņā neviens neklausījās, vīnu salēja glāzēs un tas bija jādzer.
Kolēģe pati – viņu sauca Urve – stāstīja par Grieķijas iespaidiem. Viņa bija nosauļojusies un stipri labā garastāvoklī, kura cēlonis, kā pēc Urves stāsta noskaidrojās, bija tāds, ka viņa bija Grieķijā atradusi līgavaini.
“Nu ja, tiem grieķiem jau blondīnes patīk,” teica cita kolēģe, garā un tievā Naima. “Uz ziemeļniecēm viņi metas virsū kā asinssuņi.”
“Kas tu jocīga!” brīnījās Urve. “Kāda velna pēc lai es ielaistos ar grieķiem? Jēziņ, man no tādas domas vien zosāda uzmetas! Šitie mazie, melnie vīriņi.”
“Neko nezinu,” Naima strīdējās. “Kad pirms pieciem gadiem biju Grieķijā, tur bija bariem skaistu, slaidu vīriešu. Un kas par skatienu! Tas svilina.”
“Nezinu, es viņus nevēroju,” Urve atmeta ar roku. “Mums bija tik lieliska tūristu grupa, ka man ar tiem ārzemniekiem nebija nekādas vajadzības ielaisties. Tik daudz, cik kafejnīcā pasūtīt vīnu un olīves un pēc tam samaksāt. Nē, tas foršais vīrietis, ar kuru es satikos, ir igaunis. Mēbeļu galdnieks, atraitnis.”
“Tad jau diezgan vecs?” jautāja sekretāre.
“Vīrietis labākajos gados,” atteica Urve un nikni palūrēja uz sekretāri. “Ko nozīmē vecs? Es tak arī vairs neesmu skuķis, tāpat esmu jau bijusi precējusies... Ļoti simpātisks vīrietis. Mēs iepazināmies jau pirmajā dienā, kad gids organizēja mūsu grupai braucienu uz Akropoli.”
“Es arī tur biju,” Naima svinīgi pamāja. “Tas patiesi ir pasaules brīnums.”
“Bet es jau tur nebiju!” atbildēja Urve un izplūda smieklos. “Sulevs uzreiz teica, ka viņš tai kalnā nerāpsies, viņam ir slima kāja, un laiks ir šausmīgi karsts, viņš labāk pasēdēs kafejnīcā un pasūtīs aukstu alu. Un pajautāja man, vai jūs, kundze, man nesastādītu kompāniju, es jums izmaksāšu baltvīnu. Vai arī tik traki gribat to Akropoli redzēt? Es atbildēju, ka, protams, labprāt jums piebiedrošos, jo man arī nebija nekādas lustes karstos saules staros rāpties kalnā. Akropole labi redzama arī no lejas, es taču neesmu akla, ka man vajadzētu visu aptaustīt. Tā mēs palikām kafejnīcā, Sulevs man pasūtīja vēnu un sev alu, un mēs iedzērām par jauno draudzību.”
“Un Akropole tā arī palika neredzēta?” brīnījās Naima.
“Kāpēc tad neapskatīta, mēnesi arī var apskatīt no zemes, tāpēc nav jākļūst par kosmonautu. Tās baltās drupas kalna galā var redzēt no pilsētas. Priekš kam man rāpties, lai aizelstos un sasvīstu? Mums ar Sulevu bija lieliski, pasūtījām žāvētu gaļu un pļāpājām... Pie mūsu galdiņa pienāca liels un ruds kaķis – teikšu godīgi, tik rudu nebiju dzīvē redzējusi. Pilnīgi kā magone. Pag, es atradīšu bildi telefonā...”
Urve izvilka telefonu no somas un sāka meklēt kaķa bildi.
“Te viņš ir!” šī teica. “Nu, paskatieties! Vai nav brīnums? Gluži kā nokrāsots.”
“Varbūt ir arī?” kāds ierunājās.
“Nu nē tak! Kurš tad ies krāsot klaiņojošu kaķi? Kaķu tai kafejnīcā bija miljons, bet pārējie parasti, tikai šis tāds savāds.”
Urves telefons gāja no rokas rokā, visi aplūkoja kaķi un atzinīgi murmināja.
“Kaķu karalis,” noteica Ēvalds.
“Tieši tā,” Urve piekrita. “Mēs ar Sulevu to pašu nospriedām. Oi, mums vispār tik forši gāja! Vēlāk aizgājām kopā paēst, paņēmām ekskursiju. Bet kad atkal bija jārāpjas kaut kādā kalnā, mēs palikām tuvākajā traktierī, kamēr pārējā grupa tur mocījās. Superīgs ceļojums!”
“Tad Akropole tomēr palika kārtīgi neapskatīta,” Naima stūrgalvīgi atkārtoja.
“Nu jā, bet ko tur tādu skatīties? Vecu akmeņu kaudze, par kuras skatīšanos vēl naudu paprasa. Manuprāt, rudais kaķis ir daudz interesantāks apskates objekts. Es to kaķa bildi ieliku mobilajā kā Suleva forogrāfiju un ikreiz, kad Sulevs man zvanīs, parādīsies rudā kaķa bilde. Un viņam arī – kad es zvanu, parādās rudā kaķa bilde. Tā Atēnu rudais kaķis ir kļuvis par mūsu talismanu.”
Un, gluži kā apstiprinādams Urves vārdus, telefons pēkšņi sāka spēlēt Štrausa valsi, un ekrānā parādījās rudais kaķis.
“O jē, te jau viņš ir!” Urve iespiedzās, nosarka un izskrēja gaitenī runāt.
“Nu gan ieķērusies,” Naima drūmi noteica. Viņa bija īsta vecmeita, un no šī likteņa viņu nebija glābis pat Grieķijas ceļojums, kur viņa bija, sviedros mirkdama, godīgi kāpusi Akropoles kalnā.
Ēvalds izdzēra savu vīna glāzi un uzreiz sajuta, ka kļūst miegains. Pēc vīna dzeršanas ar viņu vienmēr tā notika. Tāpēc viņš no tā visādi mēģināja izvairīties, taču viņa vēlēšanās jau parasti neko nenozīmēja. Šoreiz jau atkal Ēvalds nebija varējis tikt vaļā no šīs pieklājības izrādīšanas. Viņš nožāvājās un iekārtojās savā krēslā ērtāk. Viņš zināja, ka atlikušo dienas daļu vienkārši snauduļos un gaidīs, kad vīna iedarbība būs beigusies.
Urve bija beigusi savu telefonsarunu un tagad ziedēja pie sava datora kā tāda saulpurene. No viņas jau arī šodien nekādus lielos darbus nevarēja gaidīt, viņai ik pa brīdim atausa atmiņā kaut kas no Grieķijas ceļojuma, pie tam visi šie mirkļi saistījās ar Sulevu, tā ka visi klausītāji ļoti daudz uzzināja par mēbeļu galdnieku ar slimo kāju, kurš dziedāja vīru korī un spēlēja prāta spēles, taču par Grieķiju visai maz. Taču tas nevienu neuztrauca, jo par Grieķiju ikviens var izlasīt internetā, taču par mēbeļu galdnieku Sulevu internetā informācijas nav. Dzīve ir interesantāka nekā kaut kāds kalns, nodomāja Ēvalds, tāpēc nebija nekā savāda, ka Sulevs kopā ar rudo kaķi ieņēma tik ievērojamu vietu Grieķijas ceļojuma atmiņās.
Beidzot darbadiena bija cauri, un Urve aizskrēja satikt savu Sulevu, lai apspriestu turpmākos ceļojumu plānus. Ēvalds arī izgāja no kantora. Gaiss bija kaut kāds spiedīgs. Vīna radīto miegainumu tagad bija nomainījušas nelielas galvassāpes. Ēvalds nolēma nesteigties mājās, bet mazliet izvēdināties.
Bija tāds kluss vakars, kad ir sajūta, ka tūlīt-tūlīt kaut kas notiks. Kaut kas tāds, uz ko bija vērts gaidīt visu garo ziemu, lai šai smaržīgajā pavasara vakarā uz parka soliņa to sagaidītu. Skaidrs jau, ka nekas tāds nenotiks, dzīve rit savu gaitu, cilvēki steidzas mājās no darba vai no mājām uz veikalu, kāds ciemos, kāds uz kino, vēl kāds uz krogu lai piedzertos, kā visos citos vakaros, vienalga, vai snieg, vai spīd varavīksne. Beigās uz soliņa sēdošajam kļūst garlaicīgi, viņš ceļas un dodas mājās dzert tēju, palasīt un iet gulēt. Kā parasti, taču pats vakars sola brīnumu un laimes pilnu nākotni. Bet diemžēl solītie brīnumi neatnāk, un smaržīgais vakars neatnes neko citu kā vien siltu nakti.
Ēvalds to zināja, viņam šādas sajūtas jau bija bijušas neskaitāmas reizes – kad viņš sēdējis vai pastaigājies un domājis, ka mājās vēl negribas iet, jo vakars ir tik daudzsološs. Gluži kā teātrī pirms priekškara pacelšanās, kad jau sāk dzist gaisma zālē, tūlīt iedegsies prožektori un izrāde sāksies. Gluži kā šobrīd, šķiet, atliek tikai atvērt acis. Brīnumu nedrīkst nogulēt, tas katrā ziņā atnāks.
Tak viss vienmēr beidzas ar to, ka vienkārši jādodas mājās. Jo gaisma zālē tā arī nenodziest un priekškars neveras. Vaļā ir tikai bufete, to vienmēr var apmeklēt.
Ēvalds bija sasniedzis jūras krastu un pasēdās uz soliņa. Virs līča slējās balts kruīza kuģis, nesdams līdzi prieku un spozmi, gluži kā Pelnrušķītes ballē, taču Ēvalds zināja, ka patiesībā tur cilvēki vienkārši mielojas ap zviedru galdu, un piedzērušas sievietes dzied karaoki. Tas gan arī nebija slikti, jo karaokē dziedāt ir jautri un ēšana tāpat vienmēr nes prieku. Taču no Pelnrušķītes balles bija stipri tālu.
Te Ēvalds sajuta, kā sitas viņa sirds. Tā strādā, pumpē asinis. Ēvalds par šo noslēpumu, kā darbojas cilvēka organisms, bieži domāja un juta godbijību tā priekšā, pat tādas kā bailes gluži kā mežonis sava dieva priekšā. Kāju muskuļi klausīja un veda, kur viņš gribēja, viņš varēja kustināt kāju pirkstus vai saliekt kāju celī. Roku muskuļi arī klausīja viņa komandām, Ēvalds varēja pat ausis kustināt. Taču sirds muskulis strādāja pats par sevi, un Ēvalda vēlmes neņēma vērā. Viņš nevarēja to komandēt, nedz arī dot tam atpūtu. Nē, tas mehānisms, kuru Ēvalds pat nebija redzējis, darbojās visu laiku – kamēr vien pats vēlējās strādāt. Kad vairs negribēja, tad vienkārši apstājās. Un Ēvaldam nebija iespēju to kavēt.
Viņš klausījās savus sirdspukstus. Pagaidām darbojas. Kad tas izies no ierindas, Ēvaldam atliks vien samierināties. Un nomirt. Sirds viņam neklausa, tā ir kā nevaldāms dzīvnieks. Sirds darīja, ko pati gribēja.
“Interesanti, vai, kad tā pārtrauks darboties, man būs vēl laika nodomāt – lūk, nu tā vairs nepukst.” Ēvalds prātoja. “Tā būtu tik nevarīga sajūta. Un patiesībā es jau tagad jūtos bezpalīdzīgs, kad padomāju, ka tā var katru brīdi izbeigt darboties. Kaut vai tagad, šai mirklī. Neviens jau nevar zināt, kas tai ienāks prātā. Vienkārši vienā brīdī tā nožāvāsies un saritināsies kā noguris kucēns. Un viss. Un es tur neko nevarēšu mainīt. Savādi, kad tā padomā.”
“Tas nozīmē, ka nav vērts par to domāt,” viņš izlēma un piecēlās kājās. “Tas būtu tāpat kā, ejot pa ielu, visu laiku skatīties, lai putns neuzkakā uz galvas. Tā jau var kaklu izmežģīt. Labāk skatīties uz zemi, tur var naudu atrast. Vai vēl labāk – uz meiteņu svārciņiem. Ja uzkakās uz galvas, tad neko darīt.”
Viņš iekāpa tramvajā un brauca mājās.
“Pie mums ir Veiko,” Pireta paziņoja, iznākusi priekšnamā pretī. “Viņš pārbaudīja datoru, un tagad es viņam izrādu mūsu dzimtas fotoalbūmu.”
“Tavas dzimtas,” Ēvalds precizēja. “Man jau tikai pāris lepnu ozolu ģimenē. Tev gan radinieku ir kā raibu suņu.”
Viņš uzsita Veiko pa plecu.
“Prieks tevi redzēt, jaunekli!”
“Ir zirņu zupa un alus,” Pireta teica.
“Tas arī lieliski.”
“Cik labi, ka sirds vēl vīžo strādāt,” viņš domāja pēc mirkļa, strēbdams zirņu zupu. “Ja nu tā būtu apstājusies tur pie jūras. Tad es būtu palicis bez zupas, bet tā ir tik garda. Dzīvot tomēr ir jauki.”
Viņš ielēja sev vēl un noslaucīja zodu virtuves dvielī, jo bija ēdis ar tādu apetīti, ka tecēja garām.
“Tas ir manas vecāsmātes brālis,” Pireta pa to laiku stāstīja Veiko. “Onkulis Huberts. Viņš dzīvoja pie Latvijas robežas un audzēja tītarus. Es agrā bērnībā tur biju, un tītaru tēviņš atstāja uz mani tik spēcīgu iespaidu, ka es domāju, ka viņš ir mans radinieks. Katrreiz, kad māte runāja par onkuli Hubertu, tas tītaru tēviņš bija man acu priekšā. Tikai kad jau gāju skolā, es sapratu, ka tas nav iespējams, ka tītars būtu manas vecāsmātes brālis. Izstāstīju par šīm raizēm savai mammai, viņa vai pušu plīsa aiz smiekliem. Vai man paņemt citu albūmu?”
“Man laikam jādodas mājās,” Veiko izmeta. Ciemos bija jaki, un Pireta bija jauka, bet ar sešiem albūmiem jau bija gana, septīto skatīties viņš vairs negribēja.
“Es kādu reizi atkal atnākšu,” viņš solīja.

sestdiena, 2015. gada 21. marts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (37)


Veiko atkal bija pie Jānikas mājas, taču šoreiz nejuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Šodien viņš te nebija meitenes dēļ, bet gan nāca apciemot Ēvaldu un Piretu.
Iepriekšējā liķiera dzeršanas reizē Veiko reibumā bija atzinies, ka interesējas par datoriem. Pireta tūlīt bija iesaukusies:
“Tad jau tu vari paskatīties mūsu datoru! Viņš pēdējā laikā uzvedas dīvaini. Ēvalds visu laiku sola atvest vienu spečuku no darba, bet tā arī vēl to nav izdarījis.”
“Viņam daudz darba,” Ēvalds taisnojās. “Datoriem bieži viskautkas notiek, viņš nevar paspēt uz visām pusēm.”
“Tad paskatīsies, kas tam mūsu kompim kaiš?” Pireta jautāja. “Mēs jau paši neko no tā nejēdzam. Nāc, uzmet aci.”
Veiko iegāja istabā un apsēdās pie datora.
“Tas jau tāds vecs krāms,” Ēvalds vainīgi teica. “Darbā nopirka jaunus, un es veco atnesu mājās. Mums jau pietiek, ka var rēķinus samaksāt un meilus sūtīt.”
“Mūsu dēls dzīvo Amerikā, mēs ar viņu tikai caur datoru varam sazināties,” Pireta skaidroja. “Nu, Veiko, vai noskaidroji, kas par vainu?”
Lielas vainas nebija, Veiko ātri tika galā. Ēvalds ar Piretu nespēja vien viņu slavēt.
“Jaunie jau sajūt, kas šitiem mērkaķiem aiz ādas,” Ēvalds pauda cieņu. “Es ar šitām mašīnām kā pilsētnieks ar govi – kā tā sāk maut, tā nobīstas. Un ja tā ieklīst sakņu dārzā, tad nevarīgi stāv malā vai iebēg istabā. Bet laucinieks paņem vicu, uzsit pa pēcpusi, un govs paklausīgi aiziet atpakaļ uz ganībām. Ar datoriem tas pats. Tiklīdz tas verķis sāk dumpoties, tā mēs ar Piretu tikai plikšķinām acis. Bet tu, kā pienāci, tā uzreiz nomierinās.”
“Kāpēc dumpoties?” Pireta verķi aizstāvēja. “Es domāju, ka viņš bija vienkārši slims, bet Veiko atnāca un izārstēja. Zini ko, Veiko, iedod man savu numuru, lai varu tevi citreiz arī izsaukt, ja kas gadās.”
Veiko labprāt piekrita. Liķieris bija darījis viņa muti saldu un prātu priecīgu, kāpēc gan neatnākt vēl kādreiz ciemos pie Ēvalda un Piretas? Ēdiens pie viņiem garšīgs, un paši labi cilvēki. Kas attiecas uz datoru, viņš labprāt palīdzēs. Un kas pats galvenais – draudzība ar Ēvaldu un Piretu deva viņam tādu kā atslēgu uz Jānikas apsargāto pili. Viņam vairs nebūs jākaunās no Jānikas, ka vazājas gar viņas māju, tagad viņam būs labs iegansts te nākt. Meitene tak viņam nevar aizliegt apciemot paziņas! Tā ka viņam būs atļauja ienākt šai kāpņu telpā jebkurā laikā.
Viņš iedeva Piretai savu telefonu un gaidīja, kad tā zvanīs. Darbā viņš slepus vēroja Jāniku un pie sevis smaidīja. Meitene pat nenojauta par viņa slepeno ieroci. Viņi kļuvuši gluži vai par kaimiņiem. Veiko jutās kā dabas pētnieks, kam laimējies ierīkot novērošanas punktu pie ērgļa ligzdas vai ūdeles alas.
Taču dators acīmredzot darbojās perfekti, tāpēc pagaidām Veiko nebija iemesla turp doties. Viņš kļuva nervozs un pats piezvanīja Piretai, lai noskaidrotu, vai viss kārtībā.
“O jā, dators darbojas lieliski,” Pireta slavēja. “Bet tu jau tāpat vari kādu dienu pēc darba pie mums ieskriet. Kaut vai šodien. Uztaisīšu kaut ko ēdamu.”
Veiko nopriecājās un apsolīja atnākt. Un darbdienas beigās braši soļoja uz paziņu mājas pusi. Veiko vienu brīdi iedomājās, ka varētu piedāvāt Jānikai iet kopā. Tomēr viņš atmeta šo domu un ļāva meitenei aiziet pirmajai, un vēlāk pats gāja nopakaļ.
Viņš tikko bija sasniedzis Jānikas māju, kad atkal saskrējās ar viņu. Jānika bija ātri nomainījusi drēbes un tagad devās uz kārtējām vakariņām. Ieraugot Veiko, viņa manāmi noskaitās.
“Ko tu atkal te dari?” viņa uzbrēca. “Es, man liekas, tev jau teicu, lai tu liec mani mierā! Ko tu atkal vazājies gar manu māju?”
“Bet... es vispār nenācu pie tevis,” Veiko atteica un izjuta tādu saldmi kā ļaundaris, kas apzinās savu nesodāmību. “Es eju pie Piretas un Ēvalda.”
“Kas tie tādi?”
“Kas tu nepazīsti Piretu un Ēvaldu? Tie taču tavi kaimiņi. Dzīvo tai pašā kāpņu telpā. Lieliski cilvēki, mani draugi. Es ik pa laikam viņus apciemoju, gandrīz katru dienu,” Veiko meloja pārliecinoši. “Laboju viņu datoru un tā... Liķieri iedzeram.”
Jānika neko nespēja iebilst, palika klusa un skatījās uz Veiko tik apjukusi, kā jau Veiko bija cerējis. Ak, kas par jauku brīdi! Veiko to izbaudīja pilnībā. Tagad pienāktos beigt šo izrādi, pieklājīgi paklanīties un iet pa durvīm iekšā, taisnu muguru un svilpojot. Taču Veiko nespēja no meitenes atvadīties, tāpēc izdarīja kļūdu un izteica piedāvājumu:
“Kādreiz varētu kaut kur kopā aiziet...”
Nu bija trumpji atkal Jānikas rokās, un viņa tūliņ atkal kļuva nikna un vīzdegunīgi atcirta:
“Ej tak pie tiem saviem draugiem, man nav laika.” Un aizskrēja.
Veiko nopūtās. Atkal viņš bija stulbi uzvedies. Kaut gan arī gudra uzvedība te neko nepalīdzētu, cilvēkam tak vienreiz jāsaprot, ka ir tādi apstākļi, kur vienkārši nākas padoties. Saņemt sevi rokās un iet pa dzīvi tālāk. Nav ko makšķerēt pie izžuvušas upes. Tikai laika šķiešana.
Kad es to sapratīšu, Veiko sev jautāja. Un atbildēja – jā, sapratīšu. Tak tūlīt dziļi sirdī atkal ierunājās klusa balss – bet ja nu tomēr... Ko tu, nabaga cilvēks, pret tādām balsīm vari padarīt.
Veiko ieraudzīja pie mājas ziedošu ceriņu. Viņš pie tā piegāja un sāka meklēt laimes. Atradis, viņš iedomājās savu karstāko vēlēšanos un to apēda. Meklēja atkal. Atkal iedomājās to pašu vēlēšanos un ziedu apēda. Tā četras reizes. Tādā veidā izdarījis visu, lai mainītu Jānikas prātu, viņš devās pie Piretas un Ēvalda.
Ēvalda nebija mājās, taču Pireta viņu sagaidīja ar zirņu zupu.
“Tā gan ir no burkas, bet manuprāt gluži laba,” viņa teica. “Ēvaldam ļoti garšo. Tā ka ēd droši. Te ir maize un sviests.”
“Pēc tam paskatīšos katram gadījumam to datoru,” Veiko pilnu muti teica.
“Vari jau paskatīties, ja gribi, bet manuprāt tas šobrīd darbojas normāli. Un mēs jau viņu vispār īpaši daudz neizmantojam. Ēvalds savas lietas izdara darbā, es palasu ziņas un nosūtu dēlam vēstuli uz Ameriku. Ir jau grūti, kad bērns dzīvo tik tālu. Un atpakaļ tas diezvai brauks. Noteikti nebrauks.”
“Ko viņš tur dara?” Veiko pajautāja.
“Aizbrauca mācīties, tad atrada darbu, tad vēl apņēma sievu,” stāstīja Pireta. “Kā jau parasti. Pagājšgad piedzima bērns, bet neesmu to vēl dzīvē redzējusi, tikai uz bildes. Sieva pāris reižu atbrauca uz Igauniju, pirms bērna piedzimšanas viņi vasarās atbrauca. Es jau ar viņu sarunāties nevaru, mana angļu valoda ir pārāk nabadzīga. Ēvalds runā labāk par mani, bet viņš arī nesaprot, ko tas skuķis tur pļāpā. Viņa runā tik ātri! Mēs tikai mājam un sakām okei.”
“Uz Ameriku pie viņiem netaisāties aizbraukt?” Veiko jautāja.
“Tas ir šausmīgi dārgi. Nu kaut kad varbūt aizbrauksim ar, gribas tak mazbērnu redzēt. Kas to lai zin, vai viņu kādreiz uz Igauniju atvedīs un, ja atvedīs, tad būs jau gatavs amerikānis, kas runās tikai angliski un mēs viņam arī varēsim pateikt tikai okei.”
“Gan jau viņam iemācīs igauņu valodu arī,” Veiko noteica. Zirņu zupa tiešām bija laba, viņš izslaucīja ar maizi tukšo šķīvi. Pireta to pamanīja un pielēja vēl kausiņu.
“Neko viņi nemācīs,” viņa teica. “Olivers, tā sauc manu dēlu, jau tagad runā ļoti smagnēji. Un viņam jau sieva neļauj. Parunāju pāris vārdus ar dēlu, un tūlīt jau tas skuķis iejaucas! Viņi jau tur ļoti runīgi. Pie tam es kādreiz savam puisim pajautāju, ko jūs tur tagad tik gari runājat, viņš atbild, ai neko, tāpat vien. Nu uz tādu tāpat vien jau arī nav vērts neko citu atbildēt kā vien okei. Vai tu alu negribi, Ēvaldam skapī ir.”
“Nezinu, tas jau Ēvalda,” Veiko novilka.
“Tas nekas, Ēvalds atļauj, un viņam arī nav labi tik daudz alu dzert,” Pireta noteica. “Es tev ieliešu. Protams, dikti jau gribētu pie sava dēla aizbraukt, bet kā tu tiksi, viņš tak Amerikā. Briesmīgi žēl, ja tā padomā. Mana mamma jau ar, viņa kādreiz tā rūpējās par Oliveru, katru vasaru viņš pavadīja pie viņas Torvā. Tagad, kad nu šie atbrauca uz Igauniju un uz Torvu apciemot vecomammu, tad ome visu pusdienu laiku sēdēja nekustīgi pie galda, nespēja pat ieēst, tikai dzenāja kartupeli pa šķīvi un klausījās viņu angliskajā pļāpāšanā. Kad visi piecēlās no galda, tad viņa aizgāja uz pieliekamo un tur palika. Es gāju viņu sameklēt, prasu, kur tu pazudi, vai tev kaut kas notika? Teicu, lai tak nāk pie ciemiņiem. Bet viņa kategoriski atteicās! Viņai esot šausmīgi bail no tās amerikāņu valodas, viņai tepat pieliekamajā esot labi. Tā viņa tur palika. Beigās, kad olivers ar sievu jau brauca prom, izgāja uz sliekšņa pamāt. Pēc tam viņa teica, ka nu varēšot normāli paēst un iedzert glāzīti kandžas uz tām sāpēm un bēdām. Tā nu piesēdāmies atkal pie galda, un mamma ieņēma trīs glāzes pēc kārtas, teikdama, ka nu beidzot atkal jūtas pēc cilvēka. Bet vēlāk tikai bubināja, ka nabaga bērns, nabaga bērns... Prasīju, vai viņa to par Oliveru, un mamma atteica – par ko tad vēl. Es tad viņai skaidroju, ka Oliveram nav nekādu bēdu, viņam ir mīļa sieva, skaista māja un labs darbs, bet mamma tik turpināja atkārtot – nabaga bērns, nabaga bērns... Un patiesībā es jau tāpat domāju – nabaga bērns!”
“Algas jau tur noteikti daudz lielākas,” Veiko prātoja.
“Tas jau gan, protams,” Pireta piekrita. “Tev nav vēlēšanās uz Ameriku braukt?”
“Nu ko es tur darīšu,” Veiko paraustīja plecus. “Mani tur neviens negaida. Man tepat labi.”
“Pag, es tev parādīšu Olivera bildi,” Pireta ieteicās un atnesa no otras istabas fotoalbūmu.
“Te viņi visi trīs,” viņa stāstīja. “Olivers, viņa sieva un mazais Rons.”
Veiko aplūkoja bildi. Vīrietis un sieviete stāvēja savas mājas priekšā, kurai blakus auga palma. Sieviete rokās turēja zīdaini. Vīrietis nedaudz atgādināja Ēvaldu, tikai stipri kalsnāks, kājās šorti un krosenes, viņš uzvaroši smaidīja, it kā nupat būtu vinnējis maratonā. Sieviete arī smaidīja, vai drīzāk pat smējās, baltie zobi spīdēja, acis mirdzēja no saules un liela dzīvesprieka. Viņa bija pamaza auguma, lielām krūtīm un īsā kleitiņā. No zīdaiņa nekā nevarēja saprast, viņš bija vienkārši segā ietīts vīstoklis.
Katrā gadījumā tā izskatījās viena laimīga ģimene.
“Skaisti,” Veiko noteica, atdodams bildi.
“Ļoti skaisti,” Pireta piekrita. “Padomā tik, palma mājas pagalmā. Un aiz mājas esot apelsīnu un citronu koki. Nākotnē mazajam Ronam būs, kur izskraidīties...”
Viņa turēja albūmu rokā un domīgi to šķirstīja.
“Nu neko nevar darīt,” viņa izlēmīgi noteica. “Ko es te žēlojos. Paskaties labāk šito bildi! Te ir mana mamma, vēl jauna. Tās ir viņas draudzenes. Un šis mazais, četrkantainais vīrelis ir kaimiņu Antons. Viņš traki gribēja manu mammu precēt, bet mamma viņu negribēja, jo viņš nepārtraukti piržot. Kad vasarā sienu vākuši, tad Antons katru reizi, kā pacēlis dakšas, tā nopirdies, kā noliecies kaut ko pacelt, tā arī. Kartupeļu vākšanas laikā vispār licies, ka Antonam kāds motors iekšā – prrr, prrr, prrr. Kad mamma šito bildi skatās, tad vienmēr atceras, ka tieši tai brīdī, kad fotogrāfs knipsējis, Antons atkal nopirdies. Pats pēc tam atvainojās, ka gribējis bildē izstiepties garāks, pacēlies uz pirkstgaliem, tāpēc tā sanācis. Vēsturiska bilde. Kaimiņu Antons un viņa pirdiens.”
Veiko smējās.
“Vērtīgs foto, vai ne?” Pireta palielījās. “Kas man te vēl ir? Paskatīsimies... Tu taču nesteidzies? Pagaidīsi Ēvaldu, viņam būs prieks tevi redzēt. Ļoti jauki, tad sēdi mierīgi. Re ku, te ir mans vectēvs, viņš bija mežsargs un mednieks, šitas lācis ir viņa nomedīts. Ādu viņš atdeva izmiecēt, un iztaisīja segu, līdz pat mūža beigām zem tās gulēja.”
Viņi pāršķīra lapu.