Anu bija sācies
atvaļinājums, tāpēc Karmena viņu uzaicināja kādu vakaru
paciemoties.
“Pāvo un Johaness
aizbrauca uz Elvu pie Pāvo mātes,” viņa skaidroja. “Tā ka
mums būs pilnīgs miers. Uzgrillēsim kādu desu, iedzersim vīnu.
Ko saki?”
“Kāpēc ne,”
Anu piekrita. “Reins ar Sandru varēs iet uzēst picu, bet vakaru
pavadīt ar čili riekstu paku un filmu. Viņi tā vienmēr dara, kad
es nemaisos pa kājām. Un, protams, tad Reins dzer alu, bet Sandra
iztempj vismaz pāris litru limonādes. Vispār jau briesmīgi. Tā
ka pārāk bieži es viņus nevaru atstāt savā vaļā, bet savu
reizi jau nekaitē.”
“Oi, tas nu tiešām
nav nekas!” Karmena iesaucās. “Es ļoti labi zinu, ko Pāvo un
Johaness dara tai Elvā. Pāvo māte izvāra pilnu katlu ar malto
gaļu – saproti, izvāra, nevis izcep – un viņi to ēd. Man kaut
kas tāds nelien mutē, tāda pelēka, tvaikojoša masa, vē...
mazliet pat tā kā gļotaina... Kad mēs apprecējāmies, tad
pievārīja pilnu vešbļodu, un vēl joprojām man tā dažreiz
rādās sapņos tā, ka sāku aiz bailēm svīst. Bet šie sukā
iekšā ar apetīti, un visvairāk apēd Pāvo tēvs, kura vēders ir
tik liels kā katls, acīmredzot tur tā gaļa arī nogulsnējas.
Čili rieksti viņa ausij skanētu kā kaut kas bezgala inteliģents,
tos tātad ēd inteliģenti cilvēki kā tavs vīrs.”
“Un tavējais?
Viņš tak zinātnieks,” Anu iebilda.
“Jā, tikai no
iekšpuses viņš ir īsts senlaiku cilvēks, viņš vispār nezin
tādu vārdu kā čili, vienīgā garšviela viņam ir sāls. Gaļas
gabals ar sāli virsū, un tā viņam ir maltīte. Nu tad noteikti
atnāc, es gaidīšu.”
Nākamajā dienā
Anu sēdās autobusā un brauca uz Mūgu pie Karmenas. Karmena bija
pretī pieturā.
“Cik forši tevi
redzēt,” viņa teica, Anu apkampjot. “Laiks arī smuks, tikai
odu gan daudz. Bet kad aizdegsim grilu, tad jau viņi sajutīs dūmus
un muks prom.”
Pļāpādamas viņas
sasniedza Karmenas māju. Un blakus gruntsgbala stāvēja vīrs
apakšbiksēs un priecīgi pamāja.
“Tas it Mitja,”
Karmena skaidroja. “Mūsu kaimiņš.” Viņa smaidīdama pamāja
pretī.
“Citādi jau foršs
cilvēks,” Viņa pačukstēja Anu.”Tikai, kā sākas siltāks
laiks, tā iet vaļā striptīzs. Pa pagalmu staigā vienās apenēs,
un, kad paliek pavisam karsts, tad vēl norullē malu uz leju.
Dīvains paskats.”
“Vasarnīcas
romantika,” Anu noteica. Viņas iegāja dārzā.
“Gribēsi tagad
uzreiz glāzi vīna?” Karmena jautāja. “Es iedzeršu gan. Desas
gan arī ir, bet jautājums tikai, vai es mācēšu tikt galā ar
grilu. Es pati nekad neesmu grilējusi, kad mums ir ciemiņi, tas ir
vienmēr Pāvo darbs. Viņam patīk. Protams, ir jau viņam drusku
žēl, ka tik laba gaļa jācep tā vietā, lai viņa mātes stilā
to izvārītu lielajā katlā, bet nu tik daudz jau viņš saprot, ka
par to strīdēties būtu bezjēdzīgi. Vai tu proti grilēt?”
“Es nu gan
neprotu,” Anu atbildēja. “Dārza mums nav, kur tad lai mēs
grilētu?” Viņa pakasīja kāju. “Odu tiešām daudz.”
“Ni jā, bet ko
darīt, mums tak ir dārza ballīte,” Karmena atgādināja. “Zini,
es esmu redzējusi, ka Pāvo uzliek ogles, un tad pārlej ar to
aizdedzināšanas šķidrumu. Tad tās aizdedzina. Bet desas liek uz
šitās restes. Ogles mums ir, šķidrums mums ir, desas arī ir. Nu
tad mēģinām?”
Viņa nosita odu uz
pieres.
“Tu gan riskē,”
prātoja Anu.
“Nu kāds tur
risks,” Karmena oponēja. “Patiesībā man tas liekas šaubīgi,
cept uz oglēm, ja man ir iekšā lieliska plīts. Bet mēs
nedrīkstam iet iekšā, jo ir vasara, un vasarā jātusē pa āru.”
Viņa nosita vēl
divus odus.
“Palūgsim palīgā
to Mitju?” Anu ierosināja.
“Nē, nē, nekādus
apakšbikšainus večus manā pagalmā!” Karmena noraidīja. “Es
pūlos atsaukt atmiņā, kā to dara Pāvo. Varbūt man rodas kāda
skaidrība. Iedzersim tikmēr vīnu.”
Viņas dzēra vīnu,
cīnījās ar odiem un vienā laidā kasījās.
“Nu jopcik!”
beidzot Karmena iesaucās. “Mēs tak esam pieaugušas un
neatkarīgas sievietes. Mēs neticam rūķiem un gariņiem, tad kāpēc
mums jātic tām muļķībām, ka vasarā ēdiens jātaisa ārā? Tas
tikai tāds mīts. Nē, mēs gatavosim iekšā. Ejam tūlīt, citādi
tie odi mani padarīs traku.”
“Tas būs
prātīgi,” Anu piekrita. “Tā ārā ēšanas ideja laikam nāk
no odiem. Viņiem tiešām jāēd ārā, bet mums labāk iet istabā.”
“Jā, tur ir plīts
un mīksts dīvāns, priekš kam sēdēt dārzā uz cieta koka
beņķa,” Karmena piemetināja. “Ņem vīnu un glāzes, es ņemšu
desas. Ogles tad lai paliek odiem, lai paši cepas.”
Un viņas pazuda
iekšā, aizverot aiz sevis durvis.
“Vai ne, ka ir
daudz labāk,” Karmena slavēja. “Cilvēkam jādomā ar savu
galvu, nevis jāpakļaujas kaut kādām blēņām. Ielej man vēl
vīnu, es ielikšu cepties desas un pa to laiku uztaisīsim salātus.”
Kad salāti bija
gatavi, Karmena uz galda iededza sveces.
“Man baigi patīk sveču gaisma, bet Pāvo neļauj dedzināt,”
viņa žēlojās. “Pat ne Ziemassvētkos! Saproti, es sapirkos
lielu daudzumu visskaistāko sveču un visas iededzu, bet tiklīdz es
izgāju no istabas, Pāvo visas nodzēsa. Es prasīju, kāpēc tu
nodzēsi, a šis uzreiz pretī, priekš kam viņām priekšā un
pakaļā jādeg. Es saku, ka ir taču tik smuki, , a šis – bet tu
jau neskatījies, izgāji no istabas. Saproti, viņaprāt sveces var
dedzināt tikai tad, ja sēdi blakus un visu laiku viņās blenz. Tad
viss labi, tad tās nedeg bezjēdzīgi. Šausmas! Es prasu viņam,
priekš kam mums biņas taupīt, šis atbild, ka tak nākamgad arī
būšot Ziemassvētki. It kā nevarētu nopirkt jaunas! Šodien gan
es sadegšu visas sveces, un neviens tās nedzēsīs nost.”
Viņa izņēma no skapja lielu kasti sveču un sāka tās visas
aizdegt.
“Bet vai patiešām nav nedaudz dīvaini – pa logu iespīd
vasaras saule, bet uz galda deg sveces,” Anu šaubījās. “Kaut
kā neiet kopā.”
“Mēs aizvilksim aizkarus,” Karmena paziņoja. “Nekādas
saules. Sveces arī dod tik labu gaismu.”
Viņa aizvilka aizkarus un patiesi kļuva tik krēslains kā ziemā.
Vien sveces izstaroja omulīgu gaismu.
“Tiešām rodas Ziemassvētku noskaņa,” Anu konstatēja.
“Un kāpēc gan ne?” Karmena kļuva kareivīga. “Mēs esam
brīvas sievietes un varam radīt Ziemassvētku noskaņu, kad vien to
vēlamies. Lai tas Mitja drasē pa āru apenēs un baro odus, mums ir
Ziemassvētki! Varbūt uzliekam arī Ziemassvētku mūziku?”
Viņa sameklēja kādu disku, un drīz vien Frenks Sinatra medainā
balsī iedziedājās: “White Christmas...”
“Nē, nu tas ir par traku,” Anu iebilda. “Man uznāk drebuļi,
to dzirdot. It kā ar spalvainu mēli kāds man laizītu seju.”
“Jā, nu mazliet siekalaini jau ir,” Karmena piekrita. “Patiesībā
mēs šito neklausāmies arī Ziemsvētkos, vienkārši šito disku
Pāvo vinnēja institūta Ziemsvētku loterijā un es to turu
gadījumam, ja vajadzētu radīt Ziemsvētku noskaņu... Nu tad es
labāk uzlikšu “Qween”.”
Tad arī desas bija gatavas, un Karmena tās lepni ienesa istabā un
nolika starp svecēm.
“Nav gluži asinsdesas, bet gandrīz tādā pašā krāsā,” viņa
konstatēja. “Katrā ziņā tās ceptas kvalitatīvā plītī,
nevis uz lidojošam šķīvim līdzīga grila. Te ir salāti, vīns
arī vēl ir, tā ka labu apetīti!”
“Priecīgus Ziemassvētkus!” Anu novēlēja.
“Tieši tā! Tev arī!” Karmena priecājās. “Zin, cik forši!
Tur ārā kaut kāda nesaprotama vasara ar odiem un sasvīdušiem
večiem apakšbiksēs, bet mēs te sēžam kā divi lācīši!”
Viņa pacēla kājas uz dīvāna un iemalkoja vīnu. “Pasaka!”
“Esam aizbēgušas no realitātes un ieslēgušās savā ziloņkaula
tornī,” Anu svinīgi papildināja.
“Bet kas mums vēl atlika? Dārzā taču bija netīkami! Kaut kādā
ziņā man vienmēr ir tik patīkami, kad atgriežos pilsētā no
vasarnīcas, šeit es kaut kā nepārliecinoši jūtos, kā baltā
sieviete džungļos starp cilvēkēdājiem.”
Vientulīga muša nolaidās uz galda blakus desām un sāka trīt
priekškājas kluži kā kaķis.
“Visi kukaiņi tomēr nav palikuši ārā,” Anu paziņoja. “Muša
mums ir sekojusi, laikam viņai arī odi nepatīk.”
“Tā ir pilsētas muša,” Karmena paskaidroja. “Lai viņa ir.
Pēc tam sērkociņu kārbiņā to aizvedīšu uz Tallinu.”
Viņas vēl kādu brīdi pļāpāja, dzēra vīnu un skrubināja
desu. Tālu Elvā Pāvo ar Johannesu ēda vārīto malto gaļu.
Tallinā Reins ar Sandru skatījās “Šreku”, piegrauzdami čilī
riekstus, Sandra bija jau izdzērusi puslitru “Fantas”, un Reins
gāja uz virtuvi pēc vēl viena Saku ala. Viss bija labi. Beidzot
Anu paskatījās uz sienaspulksteni un paziņoja:
“Eu, klausies, nu gan man jāiet! Lai arī mums te ir Ziemassvētki,
es netaisos pie tevis arī jauno gadu sagaidīt!”
“Ja gribi, varam arī jauno gadu sagaidīt!” Karmena apgalvoja.
“Man kaut kur skapī ir arī brīnumsvecītes. Un tu mierīgi vari
pie manis pārnakšņot, viņi no Elvas līdz rītam neatgriezīsies.”
“Nē, nē, es tomēr došos mājās,” Anu atteica. “Citādi,
viņi tur bez manis netiks galā.”
Viņas izgāja pa durvīm, un acis samiedzās no spožās saules.
Vasaras gaisma šķita gluži kā tāds cunami.
“Jocīgi ir no Ziemassvētkiem tūliņ ieiet Jāņu noskaņā,”
Anu sacīja.
“Jā, un paskaties uz to Mitju!” Karmena pagriezās uz kaimiņu
dārza pusi. “Goda vārds, kā es viņu tagad ieraudzīju, tā man
ieskrēja prātā – Mitja savā dārzā šķūrē sniegu. Tas
liktos tik dabiski! Tikai pēc sekundes sapratu, ka viņš pļauj
mauriņu.”
“Un kas ar apenēm, tās ir nolocītas?”
“Tūlīt apskatīsimies!”
Viņas aizlavījās uz dārza malu un ielūrēja kaimiņa pagalmā.
“Ir gan!” Anu iesaucās.
“Vai ne!” Karmena nopriecājās. “Vīrs kā pončiks!”
Viņa pavadīja Anu uz autobusa pieturu. Odi jau bija klāt un
spindzēja apkārt.
“Man šķiet tik nožēlojami atstāt tevi šeit viņa nagos,”
Anu sacīja. “Braucam kopā!”
“Nē, nē, gan jau es spēšu turēties pretī,” Karmena
nosolījās. “Man ir droša akmens māja kā trīs sivēntiņiem.
Tur netiek ne vilks, ne odi. Tur ir gandrīz Ziemassvtki, bet
Ziemassvētkos odu nav. Bet drīz jau es atgriezīšos un tad atkal
dosimies šopingot, man vajag jaunas vasaras kurpes, tādas, kas
neberž.”
“Vai tev kādreiz tādas ir bijušas?”
“Nekad,” Karmena skumīgi atbildēja. “Bet cerība mirst
pēdējā. Es ticu, ka kaut kur tādas kurpes tomēr ir un ka kādreiz
liktenis mūs savedīs kopā.”
Viņa pamāja Anu, un Anu pamāja pretī pa autobusa logu.
Turpinājums sekos.