Reins Kamms bija
ceļā no darba uz mājām, pagriezās, kā parasti, ap dzeltenās
mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu.
Viņš pagāja garām puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai.
Viņam šodien bija
stingrs plāns iegriezties “Oposumā”, jo bija Anu kārta izņemt
Sandru no bērnudārza, viņai jau bija sācies vasaras atvaļinājums
un tātad laika bija, cik uziet. Nebija jālabo nekādi kontroldarbi.
Skolēni izmantoja trīs mēnešus, lai aizmirstu vēsturi un
koncentrētos uz tagadni., savukārt skolotāji centās aizmirst
skolēnus.
Reins pārgāja pāri
brauktuvei. Kāds krievu vīrietis ar žokejcepuri pienāca viņam
klāt un pajautāja ceļu uz kaut kādu “Tranbelstrožu”. Vismaz
tā izklausījās. Reins gluži labi zināja krievu valodu, bet
šitādu vārdu zināja pirmo reizi.
“Kas tā par
vietu?” viņš pārjautāja.
“Tranbelstrož,”
krievs atkārtoja. “Man teica, ka tas ir kaut kur šeit.”
“Bet kas tas tāds
ir?” Reins taujāja. “Ko tur taisa?”
“Es nezinu,”
krievs atteica. “Man lika turp iet.”
“Adresi zināt?”
Reins jautāja.
“Nezinu,” krievs
atbildēja.
“Nu tad es nevaru
palīdzēt,” Reins pašūpoja galvu.
“Vai arī
Transtrulstraž,” krievs piedāvāja citu variantu.
“Arī nezinu.
Laikam kaut kāda firma.”
“Nu jā... Kaut
kāda firma... Kaut kur šeit jābūt...”
“Diemžēl neesmu
dzirdējis,” teica Reins.
“Nu ja. Tad
atvainojiet,” krievs žēli noteica, pagāja pāris soļu, apstājās
un sāka blenzt uz māju jumtiem, it kā cerēdams ieraudzīt milzu
izgaismotu uzrakstu.
“Par to es
pastāstīšu “Oposumā”,” Reins nodomāja. “Un Anu arī.”
Viņš priecājās, ka nav jāiet uz krogu un mājās tukšām rokām.
Viņš nogāja simt
metru, un iezvanījās telefons. Tā bija Anu.
“Halo!” Reins
sauca. Viņš gribēja pateikt, ka būs mājās vēlāk, taču, pirms
viņš paspēja ko pateikt, Anu viņam piebļāva pilnu ausi:
“Sandra nokrita!”
“Ko?” Reins
apstājās. “Kad?”
“Tikko! Bijām jau
mājās. Viņa uzkāpa virtuvē uz krēsla, krita un sasitās pret
skapja stūri! Mēs tagad esam ātrajos un braucam uz slimnīcu! Viņa
ir bezsamaņā!”
“Vai galva pušu?”
Reinam šķita, ka
iela ap viņu sāk griezties.
“Protams! Virtuve
pilna ar asinīm! Pie deniņiem, vai saproti?”
Anu sāka raudāt un
beidza sarunu.
Reins stāvēja
turpat, kur bija runājis ar Anu. Viņš pat telefonu neielika
kabatā, bet joprojām turēja rokā. Iela peldēja viņam acu
priekšā, mašīnu troksnis viņu sasniedza it kā no attāluma.
Šķita, ka kāds Reinu būtu izsviedis ārā no realitātes, viņš
gan joprojām redzēja apkārtni, bet neko vairs nedzirdēja. Viņš
atradās kaut kādā nebūtībā, acu priekšā ņirbēja, un
ķermenis bija it kā bezsvara stāvoklī.
Atkal parādījās
krievs, pienāca klāt un kaut ko jautāja, laikam atkal par savu
trans-blabla vietu, bet Reins viņa balsi nedzirdēja un klusēdams
papurināja galvu. Krievs skatījās viņā savādu seju, purināja
aiz pleca un vēl kaut ko jautāja. Šoreiz Reins saprata, ka krievs
jautā, vai viņam ir slikti.
“Nē,” Reins
atbildēja. “Viss kārtībā.”
Krievs pamāja un
gāja prom. Reins pagāja pāris soļu un atkal apstājās. Viss
kārtībā? Nē, protams, nē, nekas nebija kārtībā, bet nebija
nekādas jēgas krievam to teikt. Krievam bija savas darīšnas,
visiem bija savas darīšanas, visai pasaulei, no kuras Reins nupat
ir atšķirts. Citiem nebija gar viņu nekādas daļas, un arī viņam
nebija nekādas daļas gar citiem, tikai ar Anu un Sandru, kuras bija
vai nu ātrajā palīdzībā, vai slimnīcā.
Reins juta, ka viņa
rokas un kājas kļūst ledusaukstas, kaut gan citādi viņu pārņēma
karstums. Viņš negribēja vairs stāvēt uz ielas, viņam gribējās
ielīst kādā alā, kādos ēnainos krūmos un tur kvernēt,
kamēr... Kamēr kas? Kamēr viss noskaidrojas. Un ja patiešām
notiktu, ka... tad līdz pasaules galam.
Viņš nogāja dažus
metrus līdz autobusa pieturai un apsēdās uz soliņa. Mašīnas
traucās garām, tās kaut kur steidzās, tās kaut kur gaidīja.
Reins to neievēroja.
Pie viņa kājām
pienāca balodis un nočiepa kādu drupaču. Reins sēdēja un
sēdēja. Varbūt tomēr vajadzētu braukt uz slimnīcu pie Sandras?
Viņš paņēma telefonu un zvanīja Anu, baidīdamies no sienas
balss, un baisākās domas šaudījās viņa galvā. Bet Anu telefons
bija izslēgts. Tas likās tikpat briesmīgi. Kaut kas notika, kaut
kas izšķirošs un baismīgs. Nē, viņam tomēr jābrauc uz
slimnīcu, sameklēt viņas. Nevar tā pa tukšo nīkt, jāmeklē
taksis.
Rains uzspieda
taksometru firmas numuru. Ilgi gaidīja, beidzot dispečere
atbildēja, mierīgā, pat miegainā balsī, it kā pasaulē viss
būtu labākajā kārtībā, it kā nekur neviena meitene ar asiņainu
galvu negulētu slimnīcā.
“Es gribētu
taksi,” Reins teica un nosauca autobusa pieturu, pie kuras atradās.
“Uz Reina vārda.”
“Uzgaidiet,”
dispečere teica, un Reins labu brīdi dzirdēja tikai čaukstoņu.
Tas bija neizturams brīdis. Beidzot atkal atskanēja sievietes
balss.
“Diemžēl šobrīd
nav nevienas brīvas mašīnas,” viņa teica. “Atvainojiet!” Un
nolika klausuli.
Reins juta, ka
nosvīst viscaur. Trīcošiem pirkstiem viņš meklēja citas
taksometru firmas numuru, atrada, zvanīja. Numurs bija slēgts.
“Maita!” viņš
nolamājās, pietrausās kājās un metās nejauši izvēlētā
virzienā, meklējot starp garāmbraucošajām mašīnām brīvu
taksi. Patiesībā viņš bija gatavs mesties pa vidu satiksmei, lai
apturētu pirmo auto, jo kur gan tam auto vispār bija jābrauc, viņi
jau tik drasē riņķī prieka pēc, kā gan cilvēki var būt tik
vieglprātīgi un nepadomāt, ka kādam šis ir izšķirošs brīdis!
Tad kāds viņu
satvēra aiz pleca. Tas bija Imanuēla kungs.
“Sveiki!” viņš
smaidot teica. “Vai jūs arī uz “Oposumu”? Kā klājas mazajai
Sandrai?”
“Slikti,” Reins
atteica. “Viņa krītot sasita galvu un ir bezsamaņā. Es gribu
aizbraukt uz slimnīcu pie viņas, bet neviena taksometru firma neceļ
klausuli!”
Imanuēla kunga acis
momentā satumsa.
“Ko jūs sakāt,”
viņš klusi teica, nedaudz tā kā pārmetoši, un vēl klusāk
piebilda. “Tādām lietām nevajadzētu notikt. Ne šeit. Tas
neder, nemaz neder.”
Viņš pavērsa savu
valrieksta seju pret Reinu tā, it kā gribētu to noskūpstīt.
“Darām tā, it kā
nekas nebūtu bijis?” viņš čukstēja, skatīdamies uz Reinu ar
savādu skatienu. “Sarunāts? Nekā nav bijis un viss.”
Viņš paspieda
Reina roku, gluži kā apstiprinādams slepenu sazvērestību,
pagriezās un gāja uz “Oposuma” pusi.
Reins neko
nesaprata. Viņš pavadīja Imanuēla kungu ar skatienu, līdz tas
pazuda starp mājām, tad atkal paņēma telefonu.
Viņam jādabū
taksis!
Tai pašā brīdī
telefons iezvanījās. Viņš ekrānā ieraudzīja Anu vārdu, un
viņam sagriezās galva.
Kas nu?
“Jā,” viņš
klusi teica, it kā atrastos palātā vai vēl trakākā vietā.
“Runā!”
Anu kādu brīdi
klusēja.
“Nu, kas ir?”
Reins jautāja. Viņam acīs sariesās asaras.
“Ar Sandru viss
kārtībā,” Anu savādā balsī teica. “Viņa nāca pie samaņas.
Mēs drīz braucam mājās.”
“Vai viņu
sašuva?” Reins jautāja. Atkal kļuva viegli un labi. Viņas dodas
mājās! Viss trakākais ir garām! Šuves, tas ir sīkums! Kaut gan,
protams, uz sejas, meitenei... Bet vienalga, tās aizvilksies,
galvenais, ka nenotika tas, ko bailes pat pieminēt. “Vai
ievainojums liels?”
“Nav ievainojuma,”
Anu atbildēja. “Neviens šeit neko nesaprot. Viņa vienkārši
vienā brīdī atvēra acis un bija ļoti pārsteigta, ka atrodas
slimnīcā. Saproti, viņai nav ne skrambiņas! Es padomāju, ka es
viena esmu stulba, bet ārsti arī redzēja... Viņu vēl mazliet
izmeklēs, tad brauksim. Tu esi mājās?”
“Jā,” Reins
atbildēja. “Tas ir, vēl ne. Bet eju. Tad redzēsimies!”
Viņš būtu
gribējis vēl pateikt “Es tevi mīlu”, bet vilcinājās, kā
parasti, un Anu pārtrauca sarunu.
Reins gāja mājās.
Viņš jutās kā no saunas iznācis, gaišzilais krekls bija no
sviedriem gandrīz melns. Pat žakete bija slapja. Bija tāda sajūta,
it kā pēc smagas slimības pirmo reizi piecēlies no gultas, zeme
šūpojās zem kājām. Galva bija tukša. Bet sirds sitās ātri, un
visas pasaules bēdas vienā mirklī bija aizmirsušās.
Viņš atslēdza
dzīvokļa durvis un uzreiz ieraudzīja asinis. Nelielas asins lāses
priekšnamā, lielākas uz virtuves durvīm un liela asins peļķe
pie virtuves skapīša. Peļķes vidū mētājās apgāzies krēsls.
Anu nebija neko satīrījusi, nu protams, asinis var pagaidīt, tai
brīdī bija svarīgi pēc iespējas ātrāk nogādāt bērnu
slimnīcā. Reins novilka sasvīdušās drēbes, aiznesa uz
vannasistabu, uzvilka rītasvārkus un sāka mazgāt asinis no
grīdas.
Viņš bija gandrīz
pabeidzis, kad atvērās durvis. Anu ar Sandru bija mājās. Anu
izskatījās ļoti nogurusi, viņa arī bija sasvīdusi un uz drēbēm
viņai bija asiņu pleķi. Klusēdami viņi apskāvās.
“Tēti, es no
taksometra gāju zeķēs,” Sandra priecīgi pavēstīja. “Zeķēs
ir baigi forši iet pa ielu.”
“Es nepaņēmu
viņai čības... kad tas notika,” Anu skaidroja. “Es viņu nesu,
es baidījos... Ak dievs, cik tas bija šausmīgi!”
“Parādi savu
galvu, Sandra,” Reins lūdza.
“Kāpēc man viņa
visu laiku jārāda?” Sandra purpināja. “Man nekas nekaiš!”
“Parādi!” Reins
pieprasīja un pavilka meiteni pie sevis.
Galvā tiešām
nebija ne skrambas, kur nu vēl brūces. Viss bija kā parasti.
“Laid, es tagad
iešu skatīties multenes,” teica Sandra, izlocījās no tēva
rokām un aizskrēja uz otru istabu.
“Saki, ko tas
nozīmē?” jautāja Anu. “Vai redzēji asinis?”
“Redzēju.”
“No kurienes tās
radās, ja viņai galvā nav ne skrambas?”
“Es nezinu,”
Reins noteica.
Viņi klusēja.
“Tā ir
fantastika,” Anu brīnījās. “Varētu domāt, ka es redzēju
sapni. Ak, Rein, tas bija šausmīgs sapnis!”
“Es ticu,” Reins
piekrita. “Es arī, kad izdzirdēju... Kad tu man piezvanīji...
Tas bija visbriesmīgākais brīdis manā dzīvē. Tādas lietas
nedrīkstētu notikt...”
“Un nenotika...”
viņš piebilda. “Tas nenotika un viss.”
Viņa acu priekšā
parādījās vīriņš ar valrieksta seju.
“Ko tu teici?”
pārjautāja Anu, kas bija iegājusi vannasistabā novilkt drēbes.
“Es teicu, ka
nekas nav bijis un viss,” Reins atkārtoja. “Anu, man uz brīdi
jāiziet.”
“Uz kurieni tad?”
“Es nebūšu ilgi.
Es kaut ko aizmirsu... Man viena lieta jāpajautā.”
“Nu tad ej,”
teica Anu. “Bet esi drīz atpakaļ. Es gribu ieiet vannā, bet
neuzdrošinos atstāt Sandru vienu istabā. Vienkārši neuzdrīkstos,
gribu viņu visu laiku paturēt acu priekšā. Es saprotu, ka tas ir
stulbi, bet man ir tāda sajūta, ka, tiklīdz es neuzpasēšu, viņa
atkal nokritīs.”
Anu sāka raudāt.
“Nu nekritīs,”
Reins teica, vilkdams kājās džinsus. “Neuztraucies, es būšu
ātri, bet tas ir svarīgi.”
Viņš nobučoja
sievu un izskrēja pa durvīm.
Pie ārdurvīm viņš
satika to pašu krievu.
“Ā! Sveiki!”
tas uzsauca kā vecam paziņam. “Es atradu.”
“Kur tad bija?”
Reins apvaicājās.
“Ai, ļoti
vienkārši. Tikai jānogriežas pa kreisi, tad jāiziet cauri
tunelim, un tur arī ir,” krievs priecīgi stāstīja. “Tai pašā
mājā, kur notārs. Citreiz zināsiet.”
“Paldies,” Reins
pateicās. “Tad visu labu!”
“Jums arī visu
labu,” krievs novēlēja un pieklājīgi pacēla cepuri.
Reins aizsteidzās
uz “Oposumu”.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru