“Oposumā” bija
kluss, jo tuvojās slēgšanas laiks. Imanuēla kungs sēdēja savā
stūrī ar alus kausu, un vēl dažus galdiņus tālāk kāds
nepazīstams vīrietis ar sievieti klusējot ēda aknu mērci.
“Sveiks, Rein!”
Ulo sveicināja. “Alu un ķilavmaizi?”
“Nē, man šodien
neko,” Reins atteicās. “Es tikai uz mirkli iegriezos.”
Viņš aizgāja pie
Imanuēla kunga galdiņa. Imanuēla kungs viņā pavērās ar laipnu
smaidu.
“Tomēr nebija
miera?” viņš pajautāja. “Es jau domāju, ka atnāksiet. Kā
klājas Sandrai?”
“Sandrai iet
labi,” Reins atbildēja. “Kā jūs to paveicāt?”
“Ko paveicu?”
“Izārstējāt
viņu.”
Imanuēla kungs
pašūpoja galvu.
“Mēs tak
vienojāmies, dārgais draugs. Nekas nav noticis. Nekas nav bijis. Un
ja nekas nav bijis, tad arī es neko neesmu darījis. Sandra ir
vesela, jo vienmēr ir bijusi vesela. Mazas meitenes ir veselas.
Citādāk vienkārši nevar būt.”
“Bet viņa
nokrita,” Reins stāstīja. “Mana sieva redzēja. Virtuvē bija
pilns asiņu. Viņa bija bez samaņas.”
“Tātad kaut kas
nogāja greizi,” skaidroja Imanuēla kungs. “Bet kļūda tika
izlabota. To nav vērts pieminēt, jo, kā es jau teicu – būtībā
nekas nav noticis. Nu, piemēram, dažreiz jūs nolemjat kaut ko
darīt, bet pēdējā brīdī apgriežaties riņķī un tomēr
izdarāt kaut ko citu: tādā gadījumā nav vērts pieminēt
sākotnējo darbību, svarīgi ir tas, ko jūs patiesībā izdarījāt.
Sandra ir vesela. Man ir labs prāts. Pasveiciniet viņu no manis.
Paņemiet viņu kādreiz līdzi uz “Oposumu”, parunāsimies atkal
pap parastiem ēzeļiem.”
“Piedodies, bet
kas jūs esat?” Reins apvaicājās.
“Imanuēla kungs.
Mēs jau esam pazīstami.”
“Tas ir jūsu
vārds. Bet patiesībā?”
“Imanuēla kungs,”
smaidot atbildēja valriekstam līdzīgais vīrs.
“Es neticu,”
Reins teica. “Tas viss... Tas ir kaut kā nedabīgi.”
“Bet kāpēc gan
ne? Manuprāt viss ir pavisam dabiski. Slimnīcā nonāk maza
meitene, kas izrādās vesela – tur nav nekā pārdabiska. Viņas
vecāki ir laimīgi – tas arī ir dabiski. Krogā sēž vīrs vārdā
Imanuēla kungs – tas arī, manuprāt, ir pilnīgi normāli.
Nedabiski būtu viss pretējais. Tas nepiederētos, tas būtu grēks.
Vismaz šeit, pasaules malā.”
“Pasaules malā?”
Reins pārjautāja. “Vai tad mēs esam pasaules malā?”
“Kāpēc ne? Tas,
protams, atkarīgs no tā, nu kurienes atnāc. Es nācu no tālienes.
Un tiku līdz šejienei. Man šeit patīk. Es netaisos no šejienes
prom. Un es vēlos, lai šeit nenotiek lietas, kam nevajadzētu
notikt. Lai viss notiktu taisnīgi un tā, kā jābūt.”
“No kurienes tad
jūs atnācāt?” Reins jautāja.
“No citurienes,”
atbildēja Imanuēla kungs. “Ko jūs te prašņājat? Kāda tam
nozīme? Paņemiet labāk alu, pasēdēsim tāpat vien.”
“Man jāiet
mājās,” teica Reins. “Es apsolīju sievai. Šī bija mums abiem
baismīga diena.”
“Nekas nav
noticis,” Imanuēla kungs atkārtoja. “Viss ir kā iepriekš.”
Viņš iemalkoja
alu.
“Vai jūs esat
eņģelis?” Reins vaicāja.
“Kas?”
“Eņģelis. Es
saprotu, tas izklausās dumji. Bet viss, kas šodien... Jā, es zinu,
jūs atkal teiksiet – nekas nav noticis, viss kārtībā, Sandra ir
vesela... Ir gan, bet es tak zinu! Es redzēju! Un es zinu, ka jūs
to izdarījāt. Tur uz ielas, kad jūs... Un tūliņ pēc tam Anu
piezvanīja. Nu tad – vai jūs esat?”
“Es esmu.”
“Eņģelis?”
“Nē tak. Jūs
jautājāt “Vai jūs esat?” Un es atbildēju, ka esmu.
Piekrītiet.”
“Labi.” Reins
cieši lūkojās uz Imanuēla kungu. “Es laikam saprotu. Bet kāpēc
jūs esat? Tas ir, kāpēc jūs esat tieši šeit?”
“Jo es gribēju
nonākt pasaules malā,” atteica Imanuēla kungs, paraustīdams
plecus. “Un nonācu.”
“Un tagad esat
cilvēks?”
Imanuēla kungs sāka
smieties.
“Bet kas gan cits?
Protams, ka cilvēks! Vai es, pēc jūsu domām, izskatos pēc lāča
vai zirga? Dārgais draugs, aizmirstiet visu šito un nelauziet
galvu! Nemeklējiet noslēpumus tur, kur to nav, nedzenieties pakaļ
spārnotām būtnēm no Ziemsvētku pastkartēm. Pat ja jums liekas,
ka mana nenozīmīgā persona ir sūtīta jums kaut kā palīdzēt –
tad, kā jau esmu vairākkārt teicis un saku vēl – tas jums tā
tikai liekas, patiesībā nekas nav noticis! - bet ja jūs tiešām
nespējat atbrīvoties no šīm domām, kāpēc jūs nevarētu ticēt,
ka jums palīdzējis parasts cilvēks. Kāpēc jūs meklējat viņam
nimbu uz galvas, kāpēc jums vajadzīgi visādi rēgi un burvji?”
“Cilvēks
nespēj...” Reins iesāka, bet Imanuēla kungs viņu pārtrauca.
“Nerunājiet tā!
Vai zināt, cik daudz lielisku cilvēku esmu saticis! Man ļoti patīk
cilvēki. Es viņus savā ziņā krāju. Jūs teicāt – eņģelis.
Tieši tā! Patiesībā es krāju eņģeļus, eņģeļus cilvēku
izskatā. Ja es kādu satieku, tad paturu prātā, lai vēlāk
atveidotu mālā. Tā viņi paliek ar mani uz visiem laikiem. Šo
cilvēku dēļ es esmu šeit, pasaules malā. Tāpēc, lai viņus
meklētu un atrastu.”
“Vai viņu ir
daudz?” Reins jautāja.
“Vai, ļoti daudz!
Re, šodien es atradu veselus divus. Ievērojāt tos cilvekus pie tā
galdiņa? Vīrieti un sievieti. Pirms jūs atnācāt, es sēdēju
klusi savā stūrī kā parasti un klausījos viņu sarunu. Viņi
atnāca šurp atzīmēt savas sudrabkāzas. Jā, viņi ir precējušies
divdesmit piecus gadus. Un tam par godu šeit, “Oposumā” ēd
aknu mērci.”
Reins pašķielēja
uz to galdiņu. Vīrietis ar pēdējo kartupeli bija izslaucījis
šķīvi, sieviete tukšoja kefīra glāzi.
“Tev ir baltas
ūsas,” teica vīrietis.
Sieviete paņēma
salveti un noslaucīja muti.
“Mājupceļā
ieiesim veikalā, zobupasta ir beigusies,” viņa teica. “Visu
laiku aizmirstu nopirkt un katru vakaru izspiežu tukšo tūbiņu. Un
tu?”
“Es arī,”
vīrietis atbildēja.
“Sestdien
aizbrauksim uz Adaverri,” sieviete noteica. “Jānopļauj mauriņš
un... Mamma teica, ka kaut kāds zvērs ir ieperinājies bēniņos,
katru vakaru, kā aiziet gulēt, tā varot dzirdēt, kā tas staigā
– kop kop kop...”
“Tai jābūt
mātītei, ja jau augstpapēžu kurpes kājās,” vīrietis
secināja.
“Vai, cik
smieklīgi! Kā tad man bija jāsaka, bankš bankš bankš, vai?”
sieviete jautāja. “Visi zvēri staigā kop kop kop. Tā runā.”
“Bet kāpēc ne
krip-krab, krib-krab?” vīrietis vaicāja.
“Klausies, nu kāda
starpība! Mamma vienkārši negrib, ka tas zvērs tur staigā. Tas
esot baisi. Tev jāuzkāpj uz bēniņiem un jāpaskatās, kas tur
notiek. Kā tu domā, vai tā ir lapsa?”
“Lapsa jau nu gan
nekāps uz bēniņiem! Drīzāk cauna vai sermulis.”
“Ak, dievs, bet
tie tak ir bīstami! Tie var nez ko izdarīt.”
“Neko viņi
nedara. Droši vien visu dienu ar šausmām klausās, kā tava mamma
staigā pa istabu bankš bankš bankš... Un prāto – kas tas tāds
ir, vai tik nav lācis?”
“Pats tu lācis.”
Vīrietis ķiķinādams
noslaucīja muti.
“Esam paēduši.
Tad iesim?”
“Jā. Un atgādini
man par zobupastu!”
Viņi piecēlās.
“Nu tad priecīgu
kāzu jubileju!” vīrs novēlēja.
“Jā, jā. Mēs
būtu varējuši to aknu mērci ēst mājās, es arī to protu
pagatavot.”
“Nu jā, bet tomēr
svētki...” vīrs kaunīgi sacīja. “Kā nekā divdesmit
pieci...”
“Esi gan tu
dumiķis,” viņa draudzīgi noteica.
Samaksājuši
rēķinu, viņi devās projām.
“Kādā ziņā
viņi ir eņģeļi?” Reins jautāja Imanuēla kungam. “Parasri
cilvēki.”
“Bet kāpēc jūs
domājat, ka eņģelim jābūt kaut kam neparastam? Kalna augumā,
liesmojošu zobenu rokā, galvu mākoņos...” vīpsnāja Imanuēla
kungs. “No kurienes jūs ņēmāt, ka eņģelis izskatās tāds?
Vai ka tam vispār piemīt kaut kas īpašs? Es jau teicu, es meklēju
cilvēkus. Pilnīgi parastus, kā jūs teicāt. Nekādus tur runčus
zābakos.”
“Dārgā tauta, es
taisos slēgt ciet,” paziņoja Ulo aiz letes.
“Jā, protams!”
Imanuēla kungs
pabeidza savu alu un piecēlās.
“Vai es jums varu
vismaz pateikties?” Reins jautāja.
“Protams! Un es
jums pateicos par jauko kompāniju,” Imanuēla kungs teica. “Atkal
viena dieniņa pagriezusies pret vakaru. Laika ziņās sola, ka rīt
būs skaists laiks. Kāda vaina dzīvot!”
Viņi ar Reinu
sarokojās.
“Līdz nākamai
reizei!”
“Jā. Un liels
paldies!”
Aiz durvīm jau
klaudzināja Malle ar savu somu.
Kad Reins soļoja uz
mājām, parkā redzēja Marku ar viņa māti. Šoreiz Markus
nekarājās, bet gan plūca pienenes. Eve turēja rokās mobilo
telefonu un kādam sūtīja īsziņu.
Reins atminējās,
ka tad, kad iepriekšējo reizi redzēja Markus māti, viņa šķita
tā kā nelaimīga un pamesta. Šodien tāda iespaida nebija, tomēr
Reins uzskatīja par vajadzīgu pieiet klāt un sasveicināties.
“Sveiki!” Eve
diezgan pārsteigta atbildēja un iebāza telefonu kabatā.
Atpazinusi Reinu, viņa pasmaidīja. “Šodien esat bez meitas?”
“Jā, viņa ir
mājās,” Reins atbildēja. “Es tieši steidzos pie viņas.”
Viņš uzreiz
sajuta, ka tieši tā arī ir. Iztēlojoties, kā Sandra zviln dīvānā
un skatās multenes, viņš kļuva nervozs. Viņam tā nekavējoties
jāredz!
“Mēs arī ejam
mājās,” Eve paskaidroja. “Markus vienkārši nespēj paiet
garām pienenēm, tās esot viņa mīļākās puķes. Pagājšvasar
bija tas pats. Viņam vajag tās lasīt. Es gan saku, ka pienenes
vāzē nestāv, bet viņam vienalga. Nes tik mājās.”
“Bet ir jau
smukas,” Reins nosprieda un arī norāva pāris ziedu.
“Aiznesīšu
sievai un meitai,” viņš izlēma. “Jauku vakaru!”
“Jauku vakaru!”
Eve novēlēja un sauca dēlu.
“Marku, nāc tak,
ejam mājās! Mēs taču nopirkām saldējumu, tas izkusīs.”
Viņa bija tikko
izdzēsusi no telefona Ulo numuru. Priekš kam man to glabāt, viņa
nodomāja. Svešs cilvēks, svešs numurs. Priekš kam.
Pēkšņi bija
uznākusi vēlme no tā numura nekavējoties atbrīvoties, it kā tas
telefonu darītu smagāku.
Un ar pāris pogu
spiedieniem viņa to izdarīja.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru