sestdiena, 2015. gada 11. jūlijs

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (45)


“Oposumā” bija kluss, jo tuvojās slēgšanas laiks. Imanuēla kungs sēdēja savā stūrī ar alus kausu, un vēl dažus galdiņus tālāk kāds nepazīstams vīrietis ar sievieti klusējot ēda aknu mērci.
“Sveiks, Rein!” Ulo sveicināja. “Alu un ķilavmaizi?”
“Nē, man šodien neko,” Reins atteicās. “Es tikai uz mirkli iegriezos.”
Viņš aizgāja pie Imanuēla kunga galdiņa. Imanuēla kungs viņā pavērās ar laipnu smaidu.
“Tomēr nebija miera?” viņš pajautāja. “Es jau domāju, ka atnāksiet. Kā klājas Sandrai?”
“Sandrai iet labi,” Reins atbildēja. “Kā jūs to paveicāt?”
“Ko paveicu?”
“Izārstējāt viņu.”
Imanuēla kungs pašūpoja galvu.
“Mēs tak vienojāmies, dārgais draugs. Nekas nav noticis. Nekas nav bijis. Un ja nekas nav bijis, tad arī es neko neesmu darījis. Sandra ir vesela, jo vienmēr ir bijusi vesela. Mazas meitenes ir veselas. Citādāk vienkārši nevar būt.”
“Bet viņa nokrita,” Reins stāstīja. “Mana sieva redzēja. Virtuvē bija pilns asiņu. Viņa bija bez samaņas.”
“Tātad kaut kas nogāja greizi,” skaidroja Imanuēla kungs. “Bet kļūda tika izlabota. To nav vērts pieminēt, jo, kā es jau teicu – būtībā nekas nav noticis. Nu, piemēram, dažreiz jūs nolemjat kaut ko darīt, bet pēdējā brīdī apgriežaties riņķī un tomēr izdarāt kaut ko citu: tādā gadījumā nav vērts pieminēt sākotnējo darbību, svarīgi ir tas, ko jūs patiesībā izdarījāt. Sandra ir vesela. Man ir labs prāts. Pasveiciniet viņu no manis. Paņemiet viņu kādreiz līdzi uz “Oposumu”, parunāsimies atkal pap parastiem ēzeļiem.”
“Piedodies, bet kas jūs esat?” Reins apvaicājās.
“Imanuēla kungs. Mēs jau esam pazīstami.”
“Tas ir jūsu vārds. Bet patiesībā?”
“Imanuēla kungs,” smaidot atbildēja valriekstam līdzīgais vīrs.
“Es neticu,” Reins teica. “Tas viss... Tas ir kaut kā nedabīgi.”
“Bet kāpēc gan ne? Manuprāt viss ir pavisam dabiski. Slimnīcā nonāk maza meitene, kas izrādās vesela – tur nav nekā pārdabiska. Viņas vecāki ir laimīgi – tas arī ir dabiski. Krogā sēž vīrs vārdā Imanuēla kungs – tas arī, manuprāt, ir pilnīgi normāli. Nedabiski būtu viss pretējais. Tas nepiederētos, tas būtu grēks. Vismaz šeit, pasaules malā.”
“Pasaules malā?” Reins pārjautāja. “Vai tad mēs esam pasaules malā?”
“Kāpēc ne? Tas, protams, atkarīgs no tā, nu kurienes atnāc. Es nācu no tālienes. Un tiku līdz šejienei. Man šeit patīk. Es netaisos no šejienes prom. Un es vēlos, lai šeit nenotiek lietas, kam nevajadzētu notikt. Lai viss notiktu taisnīgi un tā, kā jābūt.”
“No kurienes tad jūs atnācāt?” Reins jautāja.
“No citurienes,” atbildēja Imanuēla kungs. “Ko jūs te prašņājat? Kāda tam nozīme? Paņemiet labāk alu, pasēdēsim tāpat vien.”
“Man jāiet mājās,” teica Reins. “Es apsolīju sievai. Šī bija mums abiem baismīga diena.”
“Nekas nav noticis,” Imanuēla kungs atkārtoja. “Viss ir kā iepriekš.”
Viņš iemalkoja alu.
“Vai jūs esat eņģelis?” Reins vaicāja.
“Kas?”
“Eņģelis. Es saprotu, tas izklausās dumji. Bet viss, kas šodien... Jā, es zinu, jūs atkal teiksiet – nekas nav noticis, viss kārtībā, Sandra ir vesela... Ir gan, bet es tak zinu! Es redzēju! Un es zinu, ka jūs to izdarījāt. Tur uz ielas, kad jūs... Un tūliņ pēc tam Anu piezvanīja. Nu tad – vai jūs esat?”
“Es esmu.”
“Eņģelis?”
“Nē tak. Jūs jautājāt “Vai jūs esat?” Un es atbildēju, ka esmu. Piekrītiet.”
“Labi.” Reins cieši lūkojās uz Imanuēla kungu. “Es laikam saprotu. Bet kāpēc jūs esat? Tas ir, kāpēc jūs esat tieši šeit?”
“Jo es gribēju nonākt pasaules malā,” atteica Imanuēla kungs, paraustīdams plecus. “Un nonācu.”
“Un tagad esat cilvēks?”
Imanuēla kungs sāka smieties.
“Bet kas gan cits? Protams, ka cilvēks! Vai es, pēc jūsu domām, izskatos pēc lāča vai zirga? Dārgais draugs, aizmirstiet visu šito un nelauziet galvu! Nemeklējiet noslēpumus tur, kur to nav, nedzenieties pakaļ spārnotām būtnēm no Ziemsvētku pastkartēm. Pat ja jums liekas, ka mana nenozīmīgā persona ir sūtīta jums kaut kā palīdzēt – tad, kā jau esmu vairākkārt teicis un saku vēl – tas jums tā tikai liekas, patiesībā nekas nav noticis! - bet ja jūs tiešām nespējat atbrīvoties no šīm domām, kāpēc jūs nevarētu ticēt, ka jums palīdzējis parasts cilvēks. Kāpēc jūs meklējat viņam nimbu uz galvas, kāpēc jums vajadzīgi visādi rēgi un burvji?”
“Cilvēks nespēj...” Reins iesāka, bet Imanuēla kungs viņu pārtrauca.
“Nerunājiet tā! Vai zināt, cik daudz lielisku cilvēku esmu saticis! Man ļoti patīk cilvēki. Es viņus savā ziņā krāju. Jūs teicāt – eņģelis. Tieši tā! Patiesībā es krāju eņģeļus, eņģeļus cilvēku izskatā. Ja es kādu satieku, tad paturu prātā, lai vēlāk atveidotu mālā. Tā viņi paliek ar mani uz visiem laikiem. Šo cilvēku dēļ es esmu šeit, pasaules malā. Tāpēc, lai viņus meklētu un atrastu.”
“Vai viņu ir daudz?” Reins jautāja.
“Vai, ļoti daudz! Re, šodien es atradu veselus divus. Ievērojāt tos cilvekus pie tā galdiņa? Vīrieti un sievieti. Pirms jūs atnācāt, es sēdēju klusi savā stūrī kā parasti un klausījos viņu sarunu. Viņi atnāca šurp atzīmēt savas sudrabkāzas. Jā, viņi ir precējušies divdesmit piecus gadus. Un tam par godu šeit, “Oposumā” ēd aknu mērci.”
Reins pašķielēja uz to galdiņu. Vīrietis ar pēdējo kartupeli bija izslaucījis šķīvi, sieviete tukšoja kefīra glāzi.
“Tev ir baltas ūsas,” teica vīrietis.
Sieviete paņēma salveti un noslaucīja muti.
“Mājupceļā ieiesim veikalā, zobupasta ir beigusies,” viņa teica. “Visu laiku aizmirstu nopirkt un katru vakaru izspiežu tukšo tūbiņu. Un tu?”
“Es arī,” vīrietis atbildēja.
“Sestdien aizbrauksim uz Adaverri,” sieviete noteica. “Jānopļauj mauriņš un... Mamma teica, ka kaut kāds zvērs ir ieperinājies bēniņos, katru vakaru, kā aiziet gulēt, tā varot dzirdēt, kā tas staigā – kop kop kop...”
“Tai jābūt mātītei, ja jau augstpapēžu kurpes kājās,” vīrietis secināja.
“Vai, cik smieklīgi! Kā tad man bija jāsaka, bankš bankš bankš, vai?” sieviete jautāja. “Visi zvēri staigā kop kop kop. Tā runā.”
“Bet kāpēc ne krip-krab, krib-krab?” vīrietis vaicāja.
“Klausies, nu kāda starpība! Mamma vienkārši negrib, ka tas zvērs tur staigā. Tas esot baisi. Tev jāuzkāpj uz bēniņiem un jāpaskatās, kas tur notiek. Kā tu domā, vai tā ir lapsa?”
“Lapsa jau nu gan nekāps uz bēniņiem! Drīzāk cauna vai sermulis.”
“Ak, dievs, bet tie tak ir bīstami! Tie var nez ko izdarīt.”
“Neko viņi nedara. Droši vien visu dienu ar šausmām klausās, kā tava mamma staigā pa istabu bankš bankš bankš... Un prāto – kas tas tāds ir, vai tik nav lācis?”
“Pats tu lācis.”
Vīrietis ķiķinādams noslaucīja muti.
“Esam paēduši. Tad iesim?”
“Jā. Un atgādini man par zobupastu!”
Viņi piecēlās.
“Nu tad priecīgu kāzu jubileju!” vīrs novēlēja.
“Jā, jā. Mēs būtu varējuši to aknu mērci ēst mājās, es arī to protu pagatavot.”
“Nu jā, bet tomēr svētki...” vīrs kaunīgi sacīja. “Kā nekā divdesmit pieci...”
“Esi gan tu dumiķis,” viņa draudzīgi noteica.
Samaksājuši rēķinu, viņi devās projām.
“Kādā ziņā viņi ir eņģeļi?” Reins jautāja Imanuēla kungam. “Parasri cilvēki.”
“Bet kāpēc jūs domājat, ka eņģelim jābūt kaut kam neparastam? Kalna augumā, liesmojošu zobenu rokā, galvu mākoņos...” vīpsnāja Imanuēla kungs. “No kurienes jūs ņēmāt, ka eņģelis izskatās tāds? Vai ka tam vispār piemīt kaut kas īpašs? Es jau teicu, es meklēju cilvēkus. Pilnīgi parastus, kā jūs teicāt. Nekādus tur runčus zābakos.”
“Dārgā tauta, es taisos slēgt ciet,” paziņoja Ulo aiz letes.
“Jā, protams!”
Imanuēla kungs pabeidza savu alu un piecēlās.
“Vai es jums varu vismaz pateikties?” Reins jautāja.
“Protams! Un es jums pateicos par jauko kompāniju,” Imanuēla kungs teica. “Atkal viena dieniņa pagriezusies pret vakaru. Laika ziņās sola, ka rīt būs skaists laiks. Kāda vaina dzīvot!”
Viņi ar Reinu sarokojās.
“Līdz nākamai reizei!”
“Jā. Un liels paldies!”
Aiz durvīm jau klaudzināja Malle ar savu somu.
Kad Reins soļoja uz mājām, parkā redzēja Marku ar viņa māti. Šoreiz Markus nekarājās, bet gan plūca pienenes. Eve turēja rokās mobilo telefonu un kādam sūtīja īsziņu.
Reins atminējās, ka tad, kad iepriekšējo reizi redzēja Markus māti, viņa šķita tā kā nelaimīga un pamesta. Šodien tāda iespaida nebija, tomēr Reins uzskatīja par vajadzīgu pieiet klāt un sasveicināties.
“Sveiki!” Eve diezgan pārsteigta atbildēja un iebāza telefonu kabatā. Atpazinusi Reinu, viņa pasmaidīja. “Šodien esat bez meitas?”
“Jā, viņa ir mājās,” Reins atbildēja. “Es tieši steidzos pie viņas.”
Viņš uzreiz sajuta, ka tieši tā arī ir. Iztēlojoties, kā Sandra zviln dīvānā un skatās multenes, viņš kļuva nervozs. Viņam tā nekavējoties jāredz!
“Mēs arī ejam mājās,” Eve paskaidroja. “Markus vienkārši nespēj paiet garām pienenēm, tās esot viņa mīļākās puķes. Pagājšvasar bija tas pats. Viņam vajag tās lasīt. Es gan saku, ka pienenes vāzē nestāv, bet viņam vienalga. Nes tik mājās.”
“Bet ir jau smukas,” Reins nosprieda un arī norāva pāris ziedu.
“Aiznesīšu sievai un meitai,” viņš izlēma. “Jauku vakaru!”
“Jauku vakaru!” Eve novēlēja un sauca dēlu.
“Marku, nāc tak, ejam mājās! Mēs taču nopirkām saldējumu, tas izkusīs.”
Viņa bija tikko izdzēsusi no telefona Ulo numuru. Priekš kam man to glabāt, viņa nodomāja. Svešs cilvēks, svešs numurs. Priekš kam.
Pēkšņi bija uznākusi vēlme no tā numura nekavējoties atbrīvoties, it kā tas telefonu darītu smagāku.
Un ar pāris pogu spiedieniem viņa to izdarīja.

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru