Sestdienā Malle un
Kalju, kā parasti, taisījās doties pastaigā, kad Malle pēkšņi
atklāja, ka Kalju džinsu jakai ir iztrūkusi poga.
“Kur tu to esi
pazaudējis?” Malle šūpoja galvu. “Tagad jāmeklē jauna poga,
ko piešūt. Šitādā paskatā nevar uz ielas rādīties.”
“Var jau var,”
Kalju apgalvoja. “Es tāpat netaisīšu ciet.”
“Un ja uznāk
vējš? Saķersi aukstumu un tad kleposi kā zirgs, es zinu, tav nav
diez ko stipra veselība. Dod man šurp to jaku, es paskatīšos,
kāda poga tur der. Tieši tādu pašu jau neatradīšu, bet gan jau
kaut ko līdzīgu.”
Malle sameklēja
sienasskapja apakšējā plauktā veco cepumu kārbu, kur glabājās
pogas, un sāka pa to rakāties.
“Skaties, šī ir
gluži laba,” viņa rādīja. “Visai līdzīga, ja no tālienes
skatās, tad pat nevar pamanīt atšķīrību. To es piešūšu. Esi
tik labs, atnes man diegu un adatu!”
Kalju atnesa
prasīto.
“Iever arī diegu
adatā,” Malle palūdza. “Es neredzu ievērt. Vienreiz, kad tu
biji darbā, un es gribēju kaut ko sašūt, pusi dienas ņēmos un
nevarēju ietrāpīt, tik bakstu un bakstu, bet kā garām, tā
garām. Ar brillēm vai bez, nekādi nesanāk.”
“Nu man arī
nesanāk,” Kalju tusnīja. Viņš stāvēja pie loga un rūpīgi
uzmanīja diega galu, tuvināja to adatas caurumam, netrāpīja,
tēmēja atkal, jau bija tā kā virsū, bet diegs bija pārāk resns
un cauri negāja.
“Mammu, tas diegs
ir pārāk resns.”
“Resnam arī
jābūt, tievs nemaz pogu nenoturēs. Ja šūs ar tievu, tad pēc
pāris dienām poga būs atkal ārā. Mēģini vēl.”
Kalju atkal
apslapināja diega galu mutē, bet vairs caurumam netrāpīja.
“Neiet!”
“Tu arī vairs
neredzi?” Malle brīnījās. “Tad jau tev ir mīnusi, tavs tēvs
gan visu mūžu iztika bez brillēm. Viņš bija varen lepns par savu
labo redzi. Trolejbusa pieturā jau no tālienes varēja pateikt, kas
tas par numuru. Un skaļi to paziņoja, tā visi zināja, cik viņam
ass skatiens. Bet man brilles jau kopš četrdesmit gadu vecuma. Tev
laikam arī vajag.”
“Es redzu,”
Kalju skaidroja. “Bet tas aizslīd garām.”
“Apslapini to
mutē.”
“Visu laiku
slapinu, pil jau.”
Beidzot viņam tomēr
izdevās, un viņš pasniedza Mallei adatu ar ievērto diegu.
“Lūdzu!”
Malle čakli ķērās
pie šūšanas.
“Šī ir skaista
jaka,” viņa slavēja. “Džinsi ir modē, un ar to tu uzreiz
izskaties pēc tik stilīga puiša, ka ne izteikt nevar. Un, ja tā
padomā, tad tikai desmit kronas maksāja tirgū savā laikā.”
Viņa pabeidza darbu
un nokoda diegu.
“Nu tad valkā
vesels!”
Kalju uzvilka jaku,
un viņi gāja staigāt.
“Re, kā saule
cepina!” Malle brīnījās, kad viņi bija tikuši ārā un
prātoja, uz kuru pusi iet. “Šodien tad pārāk garu maršrutu
netaisām, man tāds karstums nav labs, uzreiz sāk galva reibt. Tad
iesim pa to pusi, kur ir ēna. Kalju, kāpēc tu neesi uzlicis
cepuri? Tā vēl var dabūt saules dūrienu!”
“Nedabūšu,
neesam tak tuksnesī,” Kalju mierināja. “Vējš arī atvēsina
galvu.”
“Nez vai, vējš
arī nav labs, bērnībā tev bija dikti jūtīgas ausis,” Malle
bija noraizējusies. Viņai pašai bija cepure galvā, gadus atpakaļ
kaut kādā bodītē pirkta mice ar pērlītēm izšūtu uzrakstu
“Chicago”.
Viņi aizgāja prom
no saules stariem un klusēdami apstājās, Malle, kā aizvien,
balstījās pret dēla roku.
“Šīs mājas
pagrabā agrāk bija maza bodīte,” viņa atminējās. “Kad
apprecējos ar tavu tēvu, nācu šeit pirkt saldo krējumu, gribēju
pagatavot viņam mērci, ak jā, biju dabūjusi kaut kādas sēnes...
Ā, jā! Gailenes! Tantes meita bija pie manis ciemos, Rēta, tu viņu
zini, mēs bijām uz viņas bērēm. Viņa bija traka sēņotāja, un
atveda man arī, un man radās doma pagatavot Ričardam labu ēdienu.
Tavs tēvs dikti mīlēja sēņu mērci. Bet saldais krējums bija
beidzies. Un tad nu es nācu šurp to nopirkt un pie viena nopirku
vēl kaut ko, maizi laikam... Neatceros. Nu vienalga, un pārnācu
mājās ar savu saldo krējumu un pēkšņi skatos – vaimandieniņ,
kur ir mans naudasmaks? Naudasmaks pazudis! Ienāca prātā, ka
laikam atstāju veikalā. Skrēju atpakaļ, raudādama pilnā rīklē,
jo ko gan es darītu, ja naudasmaks neatradīsies, bodē tak nāk
visādi ļaudis, ne jau visi ir godīgi, iebāzīs sev kabatā un
viss! Tiku līdz bodei, un tur kāds večiņa tūliņ pienāca klāt
un pajautāja, vai jaunā dāma neko nav pazaudējusi? Es atbildēju,
ka ir gan, mans naudasmaks pazudis. Un tad večiņa no savas tirgus
somas izņēma manu naudasmaku, sakot, ka atradusi to uz grīdas pie
letes un palikusi gaidīt īpašnieku, kas gan jau drīz nāks meklēt
savu mantu. Viņa arī gribējusi redzēt cilvēku, kas tik pavirši
izturas pret savu naudu. Kāds man bija kauns! Večiņa tad man
atdeva maku un sacīja, ka mani vajadzētu nopērt, lai zinātu, cik
grūti nauda nāk! Vajadzētu nopērt tā kārtīgi, lai es
atcerētos. Jā, tieši tā teica.”
“Tad nu gan ļauna
vecene,” Kalju secināja.
“Nebija ļauna,
viņai bija taisnība. Ļoti taisnīga un godīga veca sieviete,”
Malle apstiprināja. “Viņa jau neko nepareizu neteica, es tiešām
biju pavirša. Mīļo stundiņ, nosviest zemē naudasmaku! Ja tā
sieviete nebūtu to atradusi, es nezinu, kas būtu noticis. Patiešām
es biju pelnījusi pērienu. Tavam tēvam es nebūtu varējusi
pateikt, ka naudasmaks pazudis, viņš nedrīkstētu nekā zināt. Tā
večiņa aizvien, kad mums pa ielu kādreiz vēlāk nāca pretī,
skatījās uz mani bargu skatienu, sak, piesargies, meitene! Tavs
tēvs pēc tam jautāja, kas ir šī tante ar ļauno seju, kas uz
mums tā blenž, un es sameloju, ka es nezinu. Pati vienmēr sāku
trīcēt, kad šo veču ieraudzīju kaut vai no attāluma. Bija bail,
ka tas notikums var nākt gaismā, un ko tad Ričards teiks. Viņš
bija ļoti rūpīgs cilvēks. Tu esi pavisam citādāks, ko tik tu
neesi pazaudējis! Skolas laikā mūžīgi zaudēji cimdus.”
Viņi sasniedza
ielas stūri un nogriezās pa labi, lai noietu mazu apli apkārt
kvartālam un tad atgrieztos mājās.
“Šajā mājā
dzīvoja milicis,” Malle stāstīja. “Ričards viņam arī gāja
labot televizoru un pēc tam, kad milicis mūs uz ielas satika,
sveicināja, pieliekot roku virs auss.”
“Milici es
atceros,” Kalju teica.
“Protams, tu jau
tad biji liels puisis. Vai atceries arī to, ka reiz milicis tev
jautāja, par ko tu gribi kļūt, un tu atbildēji, ka zoodārzā par
mērkaķu kopēju. Tev tā patika mērkaķi.”
“To es neatceros,”
Kalju atbildēja. Viņš apstājās un paraudzījās uz saldējuma
kiosku ielas otrā pusē. “Mammu, uzēdīsim saldējumu!”
“Saldējumu? Vai
tad tu drīksti?”
“Kāpēc lai es
nedrīkstētu?”
“Saslimsi vēl!”
“Mammu, ir taču
silts! Vasara! Vasarā vienmēr ēd saldējumu! Nopirksim divus!”
“Man arī?
Nezinu...” Malle šaubījās. “Cik tad tas maksā?”
“Cik ta nu viņš
var maksāt! Nopirksim mazos! Nu mammu!”
“Nu tad labi,”
Malle piekrita. Izņēma no kabatas naudasmaku un iedeva Kalju. “Tad
ej un nopērc. Es neiešu, es apsēdīšos tur uz soliņa. Ejot jau
arī nevar ēst, jāapsēžas un jāapēd mierīgi. Nāc tad pie
manis. Un uzmanies, ka nepakļūsti zem mašīnas, te jau nav
luksofora!”
“Labi, labi,”
Kalju apsolīja un pārskrēja pāri ielai. Malle viņu norauzējusies
vēroja, bet, kad redzēja, ka dēls laimīgi nokļuvis pie saldējuma
kioska, tipināja uz soliņu un nopūsdamās apsēdās.
“Ak, cik jauki!”
Kalju tūlīt arī
bija klāt ar saldējumiem.
“Dod tūliņ šurp
naudasmaku, es to ielikšu kabatā,” teica Malle un to izdarīja.
“Nu tad noprovēsim, vai ir labs.” Viņa atplēsa papīru un
nogaršoja. “Jā, ir gan labs. Tas ir plombīrs. Ēd lēnām,
Kalju, lai neiekaist kakls. Un mēģini turēt tā, lai, ja sāk
kust, tad nepil uz biksēm.”
“Jā, mammu, es
zinu,” Kalju apstiprināja. Viņš sēdēja, noliecies uz priekšu
un izplētis kājas, lai tikai turētu saldējumu no drēbēm
iespējami tālu. “Te ir arī šokolādes gabaliņi,” viņš
priecīgi pavēstīja.
“Jā, tu padomā
tikai!” Malle arī priecājās. “Šokolādes gabaliņi! Nu kas
gan mums nekaiš, Kalju, dzīvojam kā ķeizara kaķēni!”
Viņi apēda
saldējumu, pasēdēja vēl kādu brītiņu, lai sakrātu spēkus
atpakaļceļam, un tad devās uz māju pusi.
“Vai tu atceries
Sloncevski?” Malle iejautājās. “Viņš dzīvoja tieši šajā
mājā. Tāds maza auguma vīrs ar lielu dzimumzīmi uz vaiga.
Krievs. Lielisks un draudzīgs cilvēks. Vienmēr, kā mani
ieraudzīja, nāca klāt un sāka runāties. Es jau krievu valodu
neprotu, teicu tikai visu laiku: “Dā, dā, bože moi!” Bet viņš
tikai runāja. Kad nāca no tirgus, vienmēr man iedāvināja kādu
tomātu vai zemenes. Sieva viņam bija tāda klusa, tikai stāvēja
blakus un smaidīja. Viņiem bija divas meitas. Tavā vecumā, vai
tik jūs nespēlējāties kopā?”
“Nē,” Kalju
atteica.
“Nu jā, tu jau
biji tāds bērns, kam labāk patika būt vienam,” Malle piekrita.
“Nezinu, kas ar to Sloncevski pēc tam notika. Pēc tam, kad viņš
no šejienes pārcēlās prom, neesmu viņu redzējusi... Viņam
tagad jābūt jau stipri gados, kas zin, vai nav jau miris... Un
meitenes jau noteikti ir precējušās... Kas to lai zin, kas tajā
mājā tagad dzīvo. Re, vienam ir galvaskauss pie loga! Apžēliņ!”
“Mammu, tas nav
galvaskauss, tā ir putnu barotava.”
“Ak, putnu
barotava? Bet izskatās...”
“Nē, tā ir putnu
barotava, taisīta no plastmasas pudeles.”
“Bet es skatījos,
ka pilnīgi galvaskauss. Padomāju, kas gan tiem cilvēkiem kaiš, ka
tādas lietas pie loga karina. Bet nu putnu barotava jau ir jauki.
Putniņi tak grib ēst. Tad jau labi cilvēki te dzīvo, ej nu zini,
varbūt kāda no Sloncevsku meitām pārcēlusies atpakaļ? Es jau
gan viņu vairs i nepazītu, toreiz bija skuķis, tagad jau pieaugusi
sieviete. Tik jauki, ka viņa baro putniņus. Sloncevskis allaž
baroja baložus, tad jau meita viņā atsitusies.”
“Mamm, mēs tak
nezinām, vai tā ir Sloncevska meita. Neesam viņu redzējuši.
Ikviens var iekārtot sev pie loga putnu barotavu.”
“Nu jā, protams,”
Malle piekrita. “Mēs neko nezinām par tiem Sloncevskiem. Un es
pat īsti neatceros, vai uzvārds bija tieši Sloncevskis.”
“Manuprāt, nē.
Kaut kāds savādāks.”
“Tie krievu
uzvārdi neturas prātā,” Malle žēlojās. “Bet vienalga bija
lielisks cilvēks.”
Viņi pārnāca
mājās. Malle novilka kurpes un atsēdās atpūtas krēslā.
“Savās mājās
tomēr ir vislabāk,” viņa nogurusi nopūtās. “Ak tu mīļā
stundiņ, kā es noguru.”
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru