svētdiena, 2015. gada 12. jūlijs

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (46)


Sestdienā Malle un Kalju, kā parasti, taisījās doties pastaigā, kad Malle pēkšņi atklāja, ka Kalju džinsu jakai ir iztrūkusi poga.
“Kur tu to esi pazaudējis?” Malle šūpoja galvu. “Tagad jāmeklē jauna poga, ko piešūt. Šitādā paskatā nevar uz ielas rādīties.”
“Var jau var,” Kalju apgalvoja. “Es tāpat netaisīšu ciet.”
“Un ja uznāk vējš? Saķersi aukstumu un tad kleposi kā zirgs, es zinu, tav nav diez ko stipra veselība. Dod man šurp to jaku, es paskatīšos, kāda poga tur der. Tieši tādu pašu jau neatradīšu, bet gan jau kaut ko līdzīgu.”
Malle sameklēja sienasskapja apakšējā plauktā veco cepumu kārbu, kur glabājās pogas, un sāka pa to rakāties.
“Skaties, šī ir gluži laba,” viņa rādīja. “Visai līdzīga, ja no tālienes skatās, tad pat nevar pamanīt atšķīrību. To es piešūšu. Esi tik labs, atnes man diegu un adatu!”
Kalju atnesa prasīto.
“Iever arī diegu adatā,” Malle palūdza. “Es neredzu ievērt. Vienreiz, kad tu biji darbā, un es gribēju kaut ko sašūt, pusi dienas ņēmos un nevarēju ietrāpīt, tik bakstu un bakstu, bet kā garām, tā garām. Ar brillēm vai bez, nekādi nesanāk.”
“Nu man arī nesanāk,” Kalju tusnīja. Viņš stāvēja pie loga un rūpīgi uzmanīja diega galu, tuvināja to adatas caurumam, netrāpīja, tēmēja atkal, jau bija tā kā virsū, bet diegs bija pārāk resns un cauri negāja.
“Mammu, tas diegs ir pārāk resns.”
“Resnam arī jābūt, tievs nemaz pogu nenoturēs. Ja šūs ar tievu, tad pēc pāris dienām poga būs atkal ārā. Mēģini vēl.”
Kalju atkal apslapināja diega galu mutē, bet vairs caurumam netrāpīja.
“Neiet!”
“Tu arī vairs neredzi?” Malle brīnījās. “Tad jau tev ir mīnusi, tavs tēvs gan visu mūžu iztika bez brillēm. Viņš bija varen lepns par savu labo redzi. Trolejbusa pieturā jau no tālienes varēja pateikt, kas tas par numuru. Un skaļi to paziņoja, tā visi zināja, cik viņam ass skatiens. Bet man brilles jau kopš četrdesmit gadu vecuma. Tev laikam arī vajag.”
“Es redzu,” Kalju skaidroja. “Bet tas aizslīd garām.”
“Apslapini to mutē.”
“Visu laiku slapinu, pil jau.”
Beidzot viņam tomēr izdevās, un viņš pasniedza Mallei adatu ar ievērto diegu.
“Lūdzu!”
Malle čakli ķērās pie šūšanas.
“Šī ir skaista jaka,” viņa slavēja. “Džinsi ir modē, un ar to tu uzreiz izskaties pēc tik stilīga puiša, ka ne izteikt nevar. Un, ja tā padomā, tad tikai desmit kronas maksāja tirgū savā laikā.”
Viņa pabeidza darbu un nokoda diegu.
“Nu tad valkā vesels!”
Kalju uzvilka jaku, un viņi gāja staigāt.
“Re, kā saule cepina!” Malle brīnījās, kad viņi bija tikuši ārā un prātoja, uz kuru pusi iet. “Šodien tad pārāk garu maršrutu netaisām, man tāds karstums nav labs, uzreiz sāk galva reibt. Tad iesim pa to pusi, kur ir ēna. Kalju, kāpēc tu neesi uzlicis cepuri? Tā vēl var dabūt saules dūrienu!”
“Nedabūšu, neesam tak tuksnesī,” Kalju mierināja. “Vējš arī atvēsina galvu.”
“Nez vai, vējš arī nav labs, bērnībā tev bija dikti jūtīgas ausis,” Malle bija noraizējusies. Viņai pašai bija cepure galvā, gadus atpakaļ kaut kādā bodītē pirkta mice ar pērlītēm izšūtu uzrakstu “Chicago”.
Viņi aizgāja prom no saules stariem un klusēdami apstājās, Malle, kā aizvien, balstījās pret dēla roku.
“Šīs mājas pagrabā agrāk bija maza bodīte,” viņa atminējās. “Kad apprecējos ar tavu tēvu, nācu šeit pirkt saldo krējumu, gribēju pagatavot viņam mērci, ak jā, biju dabūjusi kaut kādas sēnes... Ā, jā! Gailenes! Tantes meita bija pie manis ciemos, Rēta, tu viņu zini, mēs bijām uz viņas bērēm. Viņa bija traka sēņotāja, un atveda man arī, un man radās doma pagatavot Ričardam labu ēdienu. Tavs tēvs dikti mīlēja sēņu mērci. Bet saldais krējums bija beidzies. Un tad nu es nācu šurp to nopirkt un pie viena nopirku vēl kaut ko, maizi laikam... Neatceros. Nu vienalga, un pārnācu mājās ar savu saldo krējumu un pēkšņi skatos – vaimandieniņ, kur ir mans naudasmaks? Naudasmaks pazudis! Ienāca prātā, ka laikam atstāju veikalā. Skrēju atpakaļ, raudādama pilnā rīklē, jo ko gan es darītu, ja naudasmaks neatradīsies, bodē tak nāk visādi ļaudis, ne jau visi ir godīgi, iebāzīs sev kabatā un viss! Tiku līdz bodei, un tur kāds večiņa tūliņ pienāca klāt un pajautāja, vai jaunā dāma neko nav pazaudējusi? Es atbildēju, ka ir gan, mans naudasmaks pazudis. Un tad večiņa no savas tirgus somas izņēma manu naudasmaku, sakot, ka atradusi to uz grīdas pie letes un palikusi gaidīt īpašnieku, kas gan jau drīz nāks meklēt savu mantu. Viņa arī gribējusi redzēt cilvēku, kas tik pavirši izturas pret savu naudu. Kāds man bija kauns! Večiņa tad man atdeva maku un sacīja, ka mani vajadzētu nopērt, lai zinātu, cik grūti nauda nāk! Vajadzētu nopērt tā kārtīgi, lai es atcerētos. Jā, tieši tā teica.”
“Tad nu gan ļauna vecene,” Kalju secināja.
“Nebija ļauna, viņai bija taisnība. Ļoti taisnīga un godīga veca sieviete,” Malle apstiprināja. “Viņa jau neko nepareizu neteica, es tiešām biju pavirša. Mīļo stundiņ, nosviest zemē naudasmaku! Ja tā sieviete nebūtu to atradusi, es nezinu, kas būtu noticis. Patiešām es biju pelnījusi pērienu. Tavam tēvam es nebūtu varējusi pateikt, ka naudasmaks pazudis, viņš nedrīkstētu nekā zināt. Tā večiņa aizvien, kad mums pa ielu kādreiz vēlāk nāca pretī, skatījās uz mani bargu skatienu, sak, piesargies, meitene! Tavs tēvs pēc tam jautāja, kas ir šī tante ar ļauno seju, kas uz mums tā blenž, un es sameloju, ka es nezinu. Pati vienmēr sāku trīcēt, kad šo veču ieraudzīju kaut vai no attāluma. Bija bail, ka tas notikums var nākt gaismā, un ko tad Ričards teiks. Viņš bija ļoti rūpīgs cilvēks. Tu esi pavisam citādāks, ko tik tu neesi pazaudējis! Skolas laikā mūžīgi zaudēji cimdus.”
Viņi sasniedza ielas stūri un nogriezās pa labi, lai noietu mazu apli apkārt kvartālam un tad atgrieztos mājās.
“Šajā mājā dzīvoja milicis,” Malle stāstīja. “Ričards viņam arī gāja labot televizoru un pēc tam, kad milicis mūs uz ielas satika, sveicināja, pieliekot roku virs auss.”
“Milici es atceros,” Kalju teica.
“Protams, tu jau tad biji liels puisis. Vai atceries arī to, ka reiz milicis tev jautāja, par ko tu gribi kļūt, un tu atbildēji, ka zoodārzā par mērkaķu kopēju. Tev tā patika mērkaķi.”
“To es neatceros,” Kalju atbildēja. Viņš apstājās un paraudzījās uz saldējuma kiosku ielas otrā pusē. “Mammu, uzēdīsim saldējumu!”
“Saldējumu? Vai tad tu drīksti?”
“Kāpēc lai es nedrīkstētu?”
“Saslimsi vēl!”
“Mammu, ir taču silts! Vasara! Vasarā vienmēr ēd saldējumu! Nopirksim divus!”
“Man arī? Nezinu...” Malle šaubījās. “Cik tad tas maksā?”
“Cik ta nu viņš var maksāt! Nopirksim mazos! Nu mammu!”
“Nu tad labi,” Malle piekrita. Izņēma no kabatas naudasmaku un iedeva Kalju. “Tad ej un nopērc. Es neiešu, es apsēdīšos tur uz soliņa. Ejot jau arī nevar ēst, jāapsēžas un jāapēd mierīgi. Nāc tad pie manis. Un uzmanies, ka nepakļūsti zem mašīnas, te jau nav luksofora!”
“Labi, labi,” Kalju apsolīja un pārskrēja pāri ielai. Malle viņu norauzējusies vēroja, bet, kad redzēja, ka dēls laimīgi nokļuvis pie saldējuma kioska, tipināja uz soliņu un nopūsdamās apsēdās.
“Ak, cik jauki!”
Kalju tūlīt arī bija klāt ar saldējumiem.
“Dod tūliņ šurp naudasmaku, es to ielikšu kabatā,” teica Malle un to izdarīja. “Nu tad noprovēsim, vai ir labs.” Viņa atplēsa papīru un nogaršoja. “Jā, ir gan labs. Tas ir plombīrs. Ēd lēnām, Kalju, lai neiekaist kakls. Un mēģini turēt tā, lai, ja sāk kust, tad nepil uz biksēm.”
“Jā, mammu, es zinu,” Kalju apstiprināja. Viņš sēdēja, noliecies uz priekšu un izplētis kājas, lai tikai turētu saldējumu no drēbēm iespējami tālu. “Te ir arī šokolādes gabaliņi,” viņš priecīgi pavēstīja.
“Jā, tu padomā tikai!” Malle arī priecājās. “Šokolādes gabaliņi! Nu kas gan mums nekaiš, Kalju, dzīvojam kā ķeizara kaķēni!”
Viņi apēda saldējumu, pasēdēja vēl kādu brītiņu, lai sakrātu spēkus atpakaļceļam, un tad devās uz māju pusi.
“Vai tu atceries Sloncevski?” Malle iejautājās. “Viņš dzīvoja tieši šajā mājā. Tāds maza auguma vīrs ar lielu dzimumzīmi uz vaiga. Krievs. Lielisks un draudzīgs cilvēks. Vienmēr, kā mani ieraudzīja, nāca klāt un sāka runāties. Es jau krievu valodu neprotu, teicu tikai visu laiku: “Dā, dā, bože moi!” Bet viņš tikai runāja. Kad nāca no tirgus, vienmēr man iedāvināja kādu tomātu vai zemenes. Sieva viņam bija tāda klusa, tikai stāvēja blakus un smaidīja. Viņiem bija divas meitas. Tavā vecumā, vai tik jūs nespēlējāties kopā?”
“Nē,” Kalju atteica.
“Nu jā, tu jau biji tāds bērns, kam labāk patika būt vienam,” Malle piekrita. “Nezinu, kas ar to Sloncevski pēc tam notika. Pēc tam, kad viņš no šejienes pārcēlās prom, neesmu viņu redzējusi... Viņam tagad jābūt jau stipri gados, kas zin, vai nav jau miris... Un meitenes jau noteikti ir precējušās... Kas to lai zin, kas tajā mājā tagad dzīvo. Re, vienam ir galvaskauss pie loga! Apžēliņ!”
“Mammu, tas nav galvaskauss, tā ir putnu barotava.”
“Ak, putnu barotava? Bet izskatās...”
“Nē, tā ir putnu barotava, taisīta no plastmasas pudeles.”
“Bet es skatījos, ka pilnīgi galvaskauss. Padomāju, kas gan tiem cilvēkiem kaiš, ka tādas lietas pie loga karina. Bet nu putnu barotava jau ir jauki. Putniņi tak grib ēst. Tad jau labi cilvēki te dzīvo, ej nu zini, varbūt kāda no Sloncevsku meitām pārcēlusies atpakaļ? Es jau gan viņu vairs i nepazītu, toreiz bija skuķis, tagad jau pieaugusi sieviete. Tik jauki, ka viņa baro putniņus. Sloncevskis allaž baroja baložus, tad jau meita viņā atsitusies.”
“Mamm, mēs tak nezinām, vai tā ir Sloncevska meita. Neesam viņu redzējuši. Ikviens var iekārtot sev pie loga putnu barotavu.”
“Nu jā, protams,” Malle piekrita. “Mēs neko nezinām par tiem Sloncevskiem. Un es pat īsti neatceros, vai uzvārds bija tieši Sloncevskis.”
“Manuprāt, nē. Kaut kāds savādāks.”
“Tie krievu uzvārdi neturas prātā,” Malle žēlojās. “Bet vienalga bija lielisks cilvēks.”
Viņi pārnāca mājās. Malle novilka kurpes un atsēdās atpūtas krēslā.
“Savās mājās tomēr ir vislabāk,” viņa nogurusi nopūtās. “Ak tu mīļā stundiņ, kā es noguru.”

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru