Andruss Kivirehks. Pasaules malā (35)

Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, nogriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Pagāja garām puķu veikalam un pulksteņdarbnīcai. Šodien atkal bija viņa kārta izņemt Sandru no bērnudārza.

Bērni bija ārā, kā jau tas pienākas jaukā pavasara vakarā. Sandru uzreiz nemanīja, un Reins vērās apkārt, bet tūliņ bija klāt Kristo un paziņoja:

“Sandra ir otrā pusē, viņas tur ar meitenēm spēlē mājas.”

Un uzmetās par ceļvedi, iedams Reinam pa priekšu.

“Viņas vienmēr spēlējas otrā pusē, bet audzinātājai tas nepatīk,” viņš stāstīja tā kā noraizējies, bet ļauni priecīgā tonī, kā cilvēks, kas pēc labākās sirdsapziņas palīdz atmaskot valsts apzadzējus vai citus likumpārkpējus. “Audzinātāja jau nevar redzēt, ko mājas otrā pusē bērni dara, tāpēc bērniem jāspēlējas mājas priekšā. Es vienmēr spēlējos mājas priekšā! Bet meitenes neklausa audzinātāju un vienmēr aizlavās aiz mājas!”

Un tad līdzjūtīgi piemetināja:

“Tur arī saule nespīd, tur ir ēna.”

Spēlēšanās mājās notika pilnā sparā, divas meitenes stāvēja un savā starpā par kaut ko skaidrojās, vicinoties ar rokām. Pārējās, arī Sandra, sēdēja bariņā zemē un izskatījās nogarlaikojušās. Kristo rādīja ar pirkstu.

“Tur viņas ir!” viņš iesaucās un pats metās mukt, gluži kā nodevējs, kas atvedis iebrucēju karaspēku pie savējo nometnes un nu baidās atriebības. Ieraugot tēvu, Sandra atdalījās no meiteņu bariņa un atcilpoja pie viņa. Abi kājās stāvošie skuķi viņas aiziešanu nemanīja, bet turpināja dedzīgi strīdēties.

“Spēlējāt mājās?” Reins pajautāja. Sandra pamāja.

“Vai tās, kas stāvēja kājās, bija tēvs un māte?” Reins prašņāja tālāk. “Un ko viņas tā strīdējās?”

“Viņas bija māte un bērns,” Sandra atbildēja. “Birgita bija māte, bet Kristīne viņas meita. Birgita gribēja tīrīt grīdu, un Kristīne gribēja palīdzēt, bet Birgita teica, ka Kristīne ir vēl bēbis un nemāk tīrīt. Kristīne teica, ka viņa nav bēbis, bet ir desmitgadīga, un desmitgadīgajiem ir jāpalīdz mātēm. Bet Birgita nepiekrita, viņa teica, ka Kristīnei ir nulle gadu, un nullgadīgie neprot pat staigāt.”

“Kāpēc tad viņa negribēja, ka Kristīne palīdz?” Reins jautāja.

“Tāpēc, ka mums ir tikai viena slota,” Sandra paskaidroja. “Un slaucīt ir visinteresantāk, tāpēc Birgita pati gribēja to darīt. Birgita vispār vienmēr komandē un neļauj citiem neko darīt.”

Viņa traģiski nopūtās.

“Bet kas tad bijāt jūs pārējās?” Reins turpināja iztaujāt. “Es jau domāju, ka jūs bijāst bērni.”

“Nē, mēs bijām kaķi.”

“Kāpēc jūs neko neteicāt?”

“Kaķi neprot runāt.”

“Tad jau tā ir garlaicīga spēle,” Reins konstatēja.

“Garlaicīgi, jā,” Sandra piekrita. “Bet bez mātes un bērna jau citu lomu nav.”

“Bet tēvs? Kāda jau varēja spēlēt tēvu,” Reins ierosināja.

“Tēvs taču ir puika,” Sandra apstrīdēja. “Bet puikas mēs spēlē negribam. Viņi vienmēr dara visādas stulbības. Vienreiz mēs uzaicinājām Ēriku būt par tēvu, un viņš piekrita, bet tad pateica, ka viņš ir tāds tēvs, kas strādā par Zirnekļcilvēku, un sāka rāpties pa sienu augšā.”

“Un kas tur slikts, kāpēc tēvs nevarētu strādāt par Zirnekļcilvēku? Būtu smieklīgi.”

“Bet pēc tam viņš teica, ka viņam vajag robotu armiju, un uzaicināja vēl trīs puišus, un viņi tikai dauzījās un cīkstējās, un spļaudījās,” Sandra sūdzējās. “Kas tā vairs par māju spēli, tās jau ir pilnīgas šausmas.”

“Kāpēc viņi spļaudījās?”

“Nu kad visu laiku šitā rūc, tad nāk siekalas pa muti,” Sandra teica un nodemonstrēja, kā tas notiek. Siekalas lidoja pa gaisu.

“Izbeidz, Sandra!” Reins pavēlēja. “Tu jau neesi robots. Ej ģērbties!”

Kad viņi izgāja ārā, tūliņ parādījās Kristo un lielījās:

“Es protu pats uzvilkt gumijniekus!”

“Tu ar katru dienu kļūsti aizvien malacīgāks!” Reins uzslavēja.

“Kļūstu gan! Drīz es iemācīģos zāģēt kokus.”

“Noteikti,” Reins pamāja, un viņi izgāja pa bērnudārza vārtiņiem. Bet Kristo nelikās mierā un nobļāva viņiem pakaļ:

“Es vēl zinu, ka pie sarkanās gaismas nedrīkst iet pāri!”

“Jā, jā, malacis,” Reins atkliedza un teica Sandrai:

“Ļoti kārtīgs jauneklis.”

Sandra kaut kā nenoteikti iespurdzās un teica:

“Tēti, ejam uz “Oposumu”!”

“Vai tad tu atkal neesi ēdusi?”

“Drusku ēdu, bet es gribu pankūkas. Ejam, tēti! Tu varēsi dzert alu.”

Reinam patika šis priekšlikums, viņš pat jutās nedaudz aizkustināts. Padomā, cik mīļi – paša meita aicina uz krogu! Šī vieta, kas daudziem ir pagrimšanas cēlonis, viņam kļūst par ģimenes izklaidi, gluži kā gājiens uz zoodārzu. Tie vīrieši, kam nav bērnu, spiesti meklēt pudeles brāļus, bet viņš ierodas ar meitu.

“Nu tad ejam ar,” viņš piekrita.

“Juhū!” Sandra nopriecājās un sāka lēkāt uz vienas kājas.

“Oposums” bija diezgan tukšs, pastāvīgo klientu nebija neviena – ne Oidermā, ne Gunāra, ne Ēvalda un pat ne Imanuēla kunga viņa klusajā stūrī. Daži vīri tomēr sēdēja, bet Reins nebija atnācis meklēt kompāniju, viņam bija līdzi meita. Viņš pasūtīja pankūkas un alu un apsēdās kopā ar Sandru.

Ulo bija savādā noskaņojumā. Viņa smaids bija īpaši laipns, skatiens tik silts un, kad viņš atnesa Sandrai pankūkas, noglāstīja viņai matus un paplikšķināja Reinam uz pleca.

“Redzi, Sandra, man šodien ir gan ievārījums, gan šokolādes mērce, izvēlies, ko labāk gribi,” viņš teica un nolika abus traukus uz galda. “Ja gribi, liec abus. Es atnesu divas dakšiņas, tā ka tu, Rein, arī pie alus vari piekost, ja vēlies.”

“Paldies, es labāk ķilavmaizi,” Reins atteica, bet Sandrai ļoti patika jaunā kārtība, un uz viņas šķīvi aizceļoja gan ievārījums, gan šokolādes mērce.

Ulo aizgāja atpakaļ aiz letes. Trauku mazgātuvē Kalju šķindināja šķīvjus, un Ulo aiz līdzjūtības pret nabaga vīru izlēma viņam arī izcept pankūkas. Uzlēja mīklu uz pannas un uzslavēja sevi par labo sirdi.

“Cik viegli ir darīt cilvēkiem labu,” viņš domāja. “Patiesi, tā ir lieliska grāmata!”

Ulo bija iesācis lasīt Dostojevska “Idiotu”.

Nesaprotamā “Doktora Fausta” nogurdināts, viņš to bija pametis pusē un iebāzis priekšnama skapī, kur atradās dažādas lietotās mantas, kuras viņš nesaņēmās izmest, bet nebija arī vērts paturēt. Tā vietā viņš izņēma no plaukta “Idiotu”, un jau četras dienas atradās kņaza Miškina ietekmē.

Ulo kļuva īpaši mīlīgs un lēnīgs. Precīzāk – kā cilvēks, kas izdzirdējis par kādu garšvielu, ielūkojas savā virtuves skapī un sev par pārsteigumu atklāj, ka viņam tās ir pārpārēm, tāpat Ulo, sajūsminādamies par grāmatu, atrada sevī daudz kā laba. Viņš ir pieticīgs, nesavtīgs, laipns... Viņš pie sevis murminot atkārtoja visas šīs īpašības, cepdams Kaljum pankūkas, un sirds pildījās ar lepnumu un prieku.

“Kalju, nāc uz virtuvi!” viņš aicināja, un, kad pēc mirkļa laimē starojošais Kalju kāri bēra uz pankūkām cukuru, viņš jutās vēl vairāk līdzīgs Miškinam.

“Un vai tad Kalju ir citāds?” viņš prātoja. “Vientiesīgs, pret visiem draudzīgs, kas pat mušai nedarīs pāri. Tīra, šķīsta dvēsele. Vai atkal Reins, kurš meitas kompānijā alu dzer. Ar labs cilvēks. Un visi pārējie arī. Visi, kas šurp nāk. Dažs gan pirmajā mirklī šķiet nīgrs vai savāds, bet īstenībā, iekšienē – tīrs zelts.”

“Tieši tāpat par cilvēkiem domā arī Viņš,” viņam ieskrēja prātā, un viņam vieglas trīsas pārskrēja pār muguru. Tik patīkami ir būt labam cilvēkam!

Viņš piegāja pie Reina galdiņa.

“Kā garšo?” Viņš jautāja Sandrai, vēlreiz tai noglāstīdams galvu.

“Paldies, ļoti,” Sandra pieklājīgi atbildēja.

“Viņa izēda pusburku ievārījuma,” Reins atvainojās. “Un šokolādes mērci arī krietni patukšojusi.”

“Pareizi,” Ulo paslavēja. “Pankūkām jābūt saldām. Un dzīvei jābūt skaistai. Vai ne?”

“Tā ja, un, lai dzīve būtu skaista, uz tās vajag uzsmērēt ievārījumu,” noteica Reins un iztukšoja alus kausu. “Paldies tev, nu mēs ejam mājās.”

“Sveiciniet savu sievu!” Ulo teica. “Sandra, esi laba meitene! Un nāc drīz atkal!”

“Tas onkulis šodien kaut kāds jocīgs,” Sandra izteicās, kad abi soļoja mājup.

“Varbūt nedaudz iedzēris,” Reins minēja. “Tad cilvēki paliek īpaši sirsnīgi.”

Viņš pārdomāja Ulo teikto par dzīvi un ievārījumu un ierosināja:

“Ieiesim veikalā un nopirksim mammai kaut ko jauku.”

Ulo tai brīdī stāvēja aiz letes un domāja par Nastasju Fiļipovnu. Viņš gan pats jutās kā Miškins, gan arī bija šajā grāmatas varonī iemīlējies. Viņš sapņoja, ka kādreiz dzīvē satiktu tādu sievieti – bezgala daiļu un neaprakstāmi nelaimīgu, kuru darīt laimīgu.

Šādi domājot par Nastasju Filipovnu, viņam iešāvās prātā Eve un tā nakts, kas beidzās ar kārtīgu skūpstīšanos. Viņam bija Eves telefona numurs, bet viņš ne reizes vēl nebija uz to zvanījis. Tagad Ulo izņēma telefonu no kabatas un paspaidīja rokās.

Galu galā – varbūt tieši šī sieviete arī ir mūsdienu Nastasja Filipovna, kam vajadzīga palīdzība no vīrieša, kas gatavs upurēties. Bet pat, ja nav – jebkurā gadījumā viņa arī ir pelnījusi, lai viņu ievērotu, teiktu laipnus vārdus un padarītu viņas ikdienu jaukāku.

Ulo jau gandrīz bija gatavs Evei zvanīt, bet tad atkal sāka šaubīties.

Un ja nu tā nebūtu labdarība, bet nesmalkjūtīga iejaukšanās cita dzīvē? Ja nu Eve notikušo ir jau aizmirsusi vai mēģina aizmirst, bet viņš neļauj? Varbūt Eve ir viņa numuru jau izdzēsusi, tāpēc viņa nesapratīs, kas tagad zvana, un tad viņam nāktos stādīties priekšā: “Es esmu tas vīrietis, kas jūs tajā bārā... Atcerieties... Un pēc tam taksometrā...” Tas būtu neveikli. “Es jūs neatceros!” vai “Ko jūs vēl gribat?” Viņa varētu teikt. Un ko viņš tad lai atbild?

Viņš klaudzināja ar mobilo pa leti. Viņš gribēja izturēties tā, kā labam, nesavtīgam cilvēkam jāizturas, bet kā gan labs un nesavtīgs cilvēks lai izturas šādos grūtos apstākļos? Ja viņš zinātu, ka sieviete gaida viņa zvanu, tad lieta būtu skaidra, bet ja ne, tad viņa rīcība būtu drīzāk nelietīga – krogusdzērājs neliek miera, uzmācas! Tovakar nedabūja, atkal mēģina.

Taču patiesībā arī kņaza Miškina attiecības ar sievietēm bija pretrunīgas, Ulo iedomājās. Lai gan viņš gribēja tikai labu, bieži sanāca slikti.

Turklāt šodien tik un tā nebūtu laika ar Evi satikties, un rīt arī ne. “Idiots” vēl nebija pabeigts, un viņš gribēja to mierīgi izlasīt, nevis iet uz tikšanos. Jau tagad viņš tīksminājās, iztēlojoties, kā ieritināsies gultā ar grāmatu.

Ulo ielika telefonu atpakaļ kabatā. Kas zin, varbūt kādu citu reizi.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (34)

Kad Imanuēla kungs bija aizgājis, Malle teica:

“Kalju, tev šovakar jāiet vannā. Sen neesi bijis. Es sākšu laist ūdeni.”

Kalju neatbildēja. Viņā auga spīts, tā bija kaut kāda netīra un drūma sajūta, kas izplatījās pa visu viņa būtību, kā tintes piliens izplatās pa ūdens glāzi. Tas bija sācies ar zaļajām biksēm, bet pēc tam pieņēmies spēkā. Viņš sēdēja uz dīvāna, zodu atspiedis pret krūtīm, un drūmi blenza grīdā.

Malle bija atgriezusi vannas krānu un tagad čāpoju turp-atpakaļ starp dzīvojamo istabu un virtuvi, nesdama traukus uz izlietni.

“Varbūt palīdzēsi?” Malle jautāja Kaljum, bet tas klusēja, pat nepaskatīdamies.

“Kas tev noticis?” Malle prašņāja. “Tas tak tik lieliski, ka Imanuēla kungs ir tāds zelta cilvēks! Un vēl iedomājies, ka viņš pazina mūsu tēvu! Cik brīnišķīga sagadīšanās!”

Viņa pazuda virtuvē un sāka mazgāt traukus. Kalju sēdēja un aplūkoja Imanuēla kunga gatavoto figūriņu, kas attēloja viņa lepno, ūsaino tēvu. Aha, visi viņi tādi prasmīgi un gudri, un izcili ļaudis, vīri ar zelta rokām! Tikai viņš nebija nekas, tūļa un nelaimes putns – uzmet kāpostus uz biksēm un, dzenot naglu, sasit īkšķi.

Pulkstenis bija pusdesmit, sarkanā dzeguze izlīda ārā un nokūkoja. Kaljum tas lika justies vēl štruntīgāk. Kādus piecus gadus pulkstenis bija saplīsis, bet viņam nebija ne jausmas, kā to veco grabažu salabot, bet re, atnāca Imanuēla kungs, un tūlīt viss kārtībā. Dzeguze kūko kā dzīva. Un arī viņa nelaiķa tēvs to būtu varējis salabot, var tikai pabrīnīties, cik viegli tie lielie un varenie ar visu tiek galā.

Kalju kodīja lūpu un juta, ka gribētu raudāt, tikai neprata. Bērnībā jau prata, un īstenībā jau arī vēlāk acis dažkārt kļuva mitras, filmas skatoties, bet tagad, kad patiešām būtu gribējies pinkšķēt, asaras nenāca, tikai grauza rīkli. Pat raudāt viņš kārtīgi nemācēja.

“Ej, paskaties, vai vanna nav jau pilna!” Malle kliedza no virtuves. “Pēc tam pasauc, kad vajadzēs muguru noberzt!”

Kalju iegāja vannasistabā un aizbultēja durvis. Viņš noģērbās uz iekāpa ūdenī. Viņš iegremdējās ūdenī gandrīz viss, ārā palika tikai seja un resnie ceļi. Tos viņš tagad aplūkoja – baltus, izslējušos un grubuļainus, tie izskatījās kā divas lielas klimpas zupā. Kalju izvilka ārā rokas un aplūkoja arī tās – strupi pirksti, resnas plaukstas, muskuļu vietā speķis. Tad viņš aplūkoja kāju pirkstus, un tie arī viņam nepatika, uz pēdām bija izspiedušās vēnas.

Veca cilvēka kājas, Kalju iedomājās, un man jau arī ir piecdesmit. Viņš labi atcerējās savu jubileju, mamma bija izcepusi kūku, un viņi to ēda divatā, piedzerdami morsu. Gluži kā bērna dzimšanas dienā, nekādas starpības, pieci vai piecdesmit gadi. Tikai dāvana bija pieaugušam domāta – bārdas dzenamā mašīna. Kalju nemācēja skūties ar žileti, vienmēr sev iegrieza, un tāpēc centās no šīs sāpīgās procedūras izvairīties, taču Malle nevarēja ciest, ja Kalju bija apaudzis ar bārdu. “Tev nepiestāv tāds matains zods!” viņa aizrādīja un beigu beigās uzdāvināja dzenamo mašīnu. Ar to bija tiešām ļoti patīkami dzīt, tā ka Kalju bija apmierināts. Bet tagad, guļot vannā, viņam sāka likties, ka tā jubileja bija briesmīga, visas viņa dzimšanas dienas bijušas briesmīgas, un visa viņa dzīve ir nelaimes čupa.

Viņš izlēma, ka vairs bārdu nedzīs, apaugs kā Ziemassvētku vecis. Tā kā viņam jau ir piecdesmit, tad nav vairs jēgas izlikties par bērnu, viņš taču ir vecis. Godājams sirmgalvis ar garu, plīvojošu bārdu. Kā Gandolfs no “Gredzenu pavēlnieka”. Tādam godājamam vecim, protams, vairs nepiestāv dzīvot kopā ar mammu, viņam nepiestāv arī “Oposumā” mazgāt traukus, viņam piestāvētu doties kaut kur tālu prom, vislabāk uz otru pasaules malu, kur neviens neatcerētos iepriekšējo Kalju. Kur nebūtu nekādas iespējas satikt bijušos klasesbiedrus, kas visi pa šo laiku ir kļuvuši par tēviem un mātēm, daļa arī par vectētiņiem un vecmāmiņām, kas brauc ar mašīnām un lido ar lidmašīnām, uzstājas televīzijā un strādā svarīgos darbos, nāk pretim pa ielu, pētījoši skatās un jautā: “Tu, Kalju? Tu vispār neesi minījies! Ar ko tu nodarbojies? Kur dzīvo? Esi apņēmis sievu? Bērni ir?” Kuriem tad viņš katru reizi spiests samulsis skaidrot, ka strādā vienā krogā, dzīvo ar māti, nav ne sievas, ne bērnu.

Tur, pasaules otrā malā, neviens neuzdos bārdainajam Gandolfam tādus jautājumus, tur dzīvo sveši, citādāki cilvēki, kas izturas ar godbijību, nevis jautā, kad tu, Kalju, mājā remontu taisīsi, neliek nēsāt zaļas, vēmekļu krāsas bikses, kādas viņš pats ne par kādu naudu nevilktu. Tur viņš būtu brīvs vīrs, sēdētu kalna galā, bārdains, pliko pauri ar cepuri apsedzis, svilpotu un ēstu perskus no koka.

Tas bija skaists sapnis. Taču drīz vien viņu rupji atgrieza realitātē, Malle pieklauvēja pie durvīm un satraukta jautāja:

“Kalju, kāpēc tu tur esi tik kluss? Neesi tur noslīcis?”

Kalju klusēja. Malle pieklauvēja vēlreiz un sauca:

“Kalju, atbildi man! Kas ar tevi ir? Esi dzīvs?”

Kalju nereaģēja. Tad Malle sāka dauzīt vannasistabas durvis un bailēs kliedza:

“Kalju, taisi vaļā! Kalju! Vai tu esi noslīcis? Atbildi mātei!”

“Neesmu noslīcis!” Kalju nikni atbrēca. “Liec man mieru!”

“Uhh!” Malle nopūtās. “Vēl dzīvs! Ko tu neatbildēji? Es varēju sirdstrieku dabūt, jau domāju, ka tev palika slikti. Es jau neaptaustīju ūdeni, pirms tu gāji iekšā, varbūt bija pārāk karsts. Tev jau švaka sirds. Tagad attaisi durvis, es tev nomazgāšu muguru.”

“Negribu!” Kalju paziņoja. “Ej prom, pats tikšu galā.”

“Kā – negribi?” brīnījās Malle un atkal dauzīja durvis. “Mugura arī jānomazgā, tu jau pats nevari. Taisu nu vaļā, nemāžojies!”

“Es nemāžojos!” Kalju brēca. Viņš bija tik nikns, ka būtu gribējis izskriet ārā no vannasistabas un tāds pats gluži kails skriet prom pa ielu uz otru pasaules malu. Taču viņš aprobežojās ar to, ka straujām kustībām šļakstīja ūdeni uz grīdas. “Liec man mieru! Es nemazgāšu muguru! Es vispār neko nemazgāšu!”

Malle otrpus durvīm kādu brīdi klusēja un tad klusi jautāja:

“Vai tev ir slikta oma?”

“Jā!” Kalju atbļāva. Jā, viņam ir slikta oma, tik slikta, ka vislabprātāk būtu apgāzis vannu, ja vien tā nebūtu piestiprināta pie grīdas.

Aiz durvīm atkal kādu brīdi bija klusums, tad Malle teica:

“Nu ja, tad sēdi tur. Es eju gulēt. Esmu nogurusi.”

Noskanēja viņas samirkušo čību soļi, kad viņa aizgāja uz guļamistabu. Kalju atkal atlaidās vannā, blenza griestos un centās iztēloties, kā viņš tai pasaules malā dzīvos. Kas to lai zin, varbūt atradīs sev sievieti? Gandolfam visas tās fejas un karaļu meitas tik laipni smaidīja. Viņš gan nedomāja, ka vajadzētu precēties vai ko tamlīdzīgu... Nē, nē! Nepavisam! Bet šad tad kopā ko garšīgu apēst vai divatā pastaigāties pa ielejām – to gan varētu. Vai arī visas tās jaukās sievietes atnāktu vienkārši pie viņa ciemos un sēdētu viņa istabā, un viņi visi klausītos dziesmas. Kaljum ļoti patika mūzika, kad Tallinas Rātslaukumā notika koncerti par brīvu, viņi ar māti vienmēr gāja, apsēdās pirmajā rindā un klausījās. Apmēram tāpat viņš iztēlojās arī savu nākotnes dzīvi otrajā pasaules malā, tikai mātes vietā būtu jauka meitene ar garu bizi. Un viņš pats, protams, nebūtu tas pats Kalju, “Oposuma” trauku mazgātājs, bet gan Gandolfs ar garo bārdu, kuru neviens neizrīko.

Beidzot viņam vannā kļuva vēsi un viņš izkāpa. Noslaucījās, uzvilka apakšbikses un iespējami klusi atvēra durvis. Dzīvoklī bija kluss. Kalju uzmanīgi piegāja pie mātes istabas durvīm un klausījās. Māte krāca. Kalju tas apmierināja, viņš ielavījās virtuvē, atvēra ledusskapi un ķērās pie kāpostiem.

Kāpostu ēšana viņu ātri nomierināja. Kareivīgais noskaņojums pazuda, spītība atkāpās. Otra pasaules mala nelikās vairs tik kārdinoša. Radās daudz nepatīkamu jautājumu – šāds brauciens noteikti būtu dārgs, Kalju nekad nebija lidojis ar lidmašīnu un no tā baidījās. Skaidrs bija arī tas, ka pasaules otrā malā igauniski neviens nesaprot, bet svešvalodas Kaljum vienmēr bija likušās grūtas. Un kas notiks ar māti? Dusmu karstumā Kalju bija sapņojis, kā viņš kopīgi ar pasaku skaistulēm krāčainas upes krastā dzers kakao un mielosies ar zemenēm, bet nu viņš aptvēra, ka, lai gan minētās darbības būtu burvīga pārmaiņa, viņš tomēr pēc visiem piedzīvojumiem vakarā gribētu atgriezties mājās. Tak no pasaules otras malas katru vakaru atbraukt mājās būtu ļoti grūti un dārgi. Kaljum likās, ka vienkāršāk būtu nekur nedoties.

Viņš izēda kāpostu bļodu tukšu. Pēc sāļā ēdiena viņš padzērās remdenu ūdeni tieši no tējkannas snīpja. Auksts no krāna būtu garšīgāks, bet Malle Kaljum neļāva dzert nevārītu, jo tur var būt mikrobi. Un Kalju tādās lietās vienmēr māti klausīja uz vārda.

Kalju klusām aizdevās uz gultu. Malle bija to uzklājusi un, kā parasti, uzbužinājusi spilvenu. Kalju vēl negribēja līst zem segas, apsēdās tāpat apakšbiksēs uz dīvāna. Dvēseles miers gan vēl nebija pilnībā atgūts, kaut kādas blāvas ilgas pēc labākas dzīves joprojām palika. Pasaules mala, protams, bija pārāk tālu, to sasniegt Kaljum nepietika spēka, bet varbūt kaut ko priekš laimes var pasākt tepat, mājās? Varētu sastādīt plānu, Kalju apsvēra, kaut vai iemācīties braukt ar riteni. Tēva vecais divritenis joprojām stāvēja pagrabā, tukšām riepām un pilns zirnekļu tīkliem. Savā laikā ar māti par to tika neskaitāmas reizes runāts, Malle no vienas puses gribēja, ka Kalju brauktu ar tēva riteni, bet no otras puses baidījās no dažnedažādiem nelaimes gadījumiem, kas vienmēr saistās ar jebkuru sporta veidu. Kalju pats arī īsti nevīžoja neko darīt, tā tas divritenis stāvēja. Bet tagad to tomēr vajadzētu izmēģināt! Varētu sākt no rītiem braukt ar riteni uz “Oposumu”? Un ja kāds bijušais klasesbiedrs viņu sastabs, tad gan brīnīsies!

Kalju palīda zem segas. Viņa drosmīgais plāns uzlaboja garastāvokli. Viņš laimīgi sapņoja par pārmaiņām pilno nākotni.

No rīta Malle, kā parasti, pamodās pusdeviņos. No virtuves nāca kafijas smarža, un uz pannas dzirdēja sprakšķam vēršacis. Kalju nožāvājās, uzvilka tēva vecos rītasvārkus un gāja uz vannasistabu nodzīt bārdu.

Viņš noberza ar savu jauno bārdas dzenamo zodu gludu un iztīrīja zobus. No vakarvakara viņam bija atlikusi vien sajūta par īslaicīgu atmiņas zudumu, bet par divriteni viņš vispār neatcerējās.

“Tu pa nakti esi apēdis visus kāpostus!” teica Malle, kad dēls ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.

“Jā, tie bija tik labi!” Kalju vaļsirdīgi atzinās.

“Nu tad jau labi, ka garšoja,” Malle atteica. “Ēšanai vien jau bija taisīti. Ja tikai tev nepaliek slikti ar vēderu, kāposti ir trekni, bet tev jau vienmēr bijis švaks kuņģis. Vienmēr esi mocījies ar gāzēm, paliki sarkans un kliedzi aiz sāpēm. Tēvs tad tevi masēja un dziedāja “Vārnai sāpes, žagatai slimību”. Vai atceries?”

“Atceros,” Kalju apstiprināja un uzsmērēja sviestu uz maizes. “Vārnai sāpes, žagatai slimību, melnam putnam citas kaites!”

Dzeguzes pulkstenis nozvanīja deviņas reizes.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (33)

Imanuēla kungs nāca ciemos pie Malles un Kalju.

Malle bija visu dienu pavadījusi virtuvē. Šoreiz viņa bija izlēmusi pati gatavot, nevis uzsildīt no “Oposuma” atnesto. Malle bija apsvērusi visus iespējamos salātus un uzkodas, ieskaitot rosolu, siļķi ar krējumu vai pildītas olas, bet beigu beigās viņa teica Kaljum:

“Zini ko, Kalju, taisīsim tomēr silto ēdienu. Atceries, ar kādu prieku Imanuēla kungs uzņēma kāpostu tīteņus, kad mēs gājām pie viņa. Vīrietis grib piepildīt vēderu ar kārtīgu ēdienu, un tās uzkodas nemaz nesanāk lētāk kā siltais, pat dārgāk! Nopirksim cūkgaļu un skābus kāpostus, izvārīsim kartupeļus. Tas ir īsts igauņu ēdiens.”

“Tas ir Ziemassvētku ēdiens,” Kalju apgalvoja, taču Malle atteica, ka cūkgaļu un skābus kāpostus var ēst vienmēr. Cūkgaļa ar kāpostiem patiešām bija viņai ļoti iemīļots ēdiens, un Ziemassvētkos viņa to saēdās tādā daudzumā, ka pēc tam stenēja vien, un vēl pirms gulētiešanas ielavījās virtuvē un pagrāba mutē jau atdzisušos kāpostus, tā ka 1. janvārī sev par pārsteigumu atklāja, ka nav vairs lāga palicis, ko uzsildīt.

Viņi aizgāja uz tirgu, nopirka gaļu un kāpostus, un Malle sāka cept un vārīt. Virtuvē kļuva karsts kā ellē, Malle bija uzvilkusi plānu naktskreklu, bet arī tas viņai mugurā kļuva gluži slapjš.

Kalju mēģināja palīdzēt, bet māte viņam uzticēja vienīgi kartupeļu mizošanu.

“Tu neproti vārīt kāpostus!” Malle apgalvoja. “Vajag tā, lai Imanuēla kungs būtu pilnīgi apmierināts!”

“Mamm, bet es taču strādāju restorānā,” Kalju atgādināja.

“Bet tu tak neesi pavārs, tu tikai mazgā traukus! Nemaisies, Kalju, man jau tā ir tik daudz darāmā!”

Beidzot ēdiens bija gatavs, un Malle iegāja dušā. Viņa uzvilka svētku kleitu, piesprauda tauriņa brošu, kā arī sameklēja savu veco smaržu pudeli. Uzpilinājusi sev uz kakla pāris piles, viņa piedāvāja pudeli Kaljum.

“Kalju, iesmaržojies tu arī!”

“Mammu, tās tak ir sieviešu smaržas!” Kalju atteicās.

“Ei nu, kas tad to atšķirs! Nu uzšļakstīšu tev nedaudz?”

Kalju atvairījās un pazuda otrā istabā.

“Nu ka ne, ne!” Malle nopūtās. “Tavs tēvs gan vienmēr iesmaržojās ar odekolonu, ja kaut kur izgāja. Uzlēja uz plaukstām un izberzēja pa visu seju. Bija dikti šiks vīrietis, uz ielas visas sievietes atskatījās, kas tur iet tāds sasmaržojies. Varbūt tāpēc tu vēl neesi sievu atradis, ka baidies iesmaržoties.”

Tad iezvanījās durvju zvans, un Imanuēla kungs bija jau klāt. Viņam bija rokā liels saulpureņu pušķis, ko viņš, dziļi paklanīdamies, pasniedza Mallei.

“Ak, debess, un saulpurenes jau zied!” Malle brīnījās. “Liels paldies! Lauka puķes es mīlu visvairāk! Nāciet tālāk! Nepievērsiet uzmanību, ka mums te tā nevīžīgi, sen nav bijis remonts, bet nu jau Kalju apsolīja pie tā ķerties, tā ka drīz jau viss būs kārtībā.”

Kalju gan neatcerējās, ka būtu ko tādu solījis, bet ciemiņa klātbūtnē negribēja ar māti strīdēties. Tad Imenuēla kungu ieveda dzīvojamā istabā, un Malle sāka viņam pasniegt ēdienu.

“Ko jūs te esat pagatavojusi, tās jau kā svētku pusdienas!” Imanuēla kungs brīnījās. “Nudien nevajadzēja!”

“Bet kā tad citādi, mums jau ciemiņi nāk tik reti, ka tie jau ir svētki,” teica Malle, uzlikdama Imanuēla kungam uz šķīvja kartupeļus. “Un tas jau nav nekas sevišķs, parasts igauņu ēdiens, kartupeļi, kāposti un cūkgaļa, nav jau nekādi fazāni, ne arī valzivs!”

“Kur nu valzivs – tādu es mūžā neēstu!” Imanuēla kungs izteicās. “Nekraujiet man, Malles kundze, tik lielu porciju, citādi vēl šķīvis zem tās sabruks!”

“Nebaidieties, tie ir stipri šķīvji, tos man māte dāvināja kāzās! Tie ir izturējuši jau piecdesmit gadu un izturēs vēl. Tajos laikos prata traukus izgatavot.”

Viņi sāka ēst, bet notika neliela ķeza – Kaljum paslīdēja roka, un kāposti no karotes nokļuva nevis mutē, bet uz biksēm.

“Kaljucīt!” Malle iesaucās. “Ko tu izdarīji! Liels cilvēks, bet ēst nemāki! Uzmeti kāpostus uz jaunajām biksēm! Ej ātri uz vannasistabu un samitrini ar ūdeni, citādi paliks pleķis!”

Kalju nosarka un devās uz vanasistabu, un, uzkavējies tur kādu brīdi, atgriezās ar slapju bikšu staru.

“Nu ko tu tik traki skaloji!” Malle dusmojās. “Tu izskaties, it kā būtu ar biksēm gājis peldēties! Nē, nu tev tagad vajag tās nomainīt, kā tad tu sēdēsi pie galda ar slapjām biksēm.”

“Man tas netraucē,” Imanuēla kungs teica.

“Man gan traucē,” Malle paziņoja. “Un viņam jau pašam arī slikti, ka kāja paliek auksta. Ej vien ej, Kalju! Uzvelc citas bikses!”

Kalju paklausīgi iegāja otrā istabā, bet tūliņ bija atpakaļ ar tām pašām slapjajām biksēm.

“Nu?” Malle brīnījās. “Kāpēc nenomainīji?”

“Es neatradu citas,” Kalju kaunīgi murmināja.

“Ak tu debess, nu tās taču atrodas tur, kur vienmēr!” Malle nopūtās un ar grūtībām piecēlās kājās. “Imanuēla kungs, tūliņ būšu atpakaļ, uzgaidiet vienu mirkli, iedošu puikam citas bikses. Viņš jau pats neko nevar atrast.”

Malle iegāja otrā istabā un tūliņ bija atpakaļ.

“Vai bikses atradāt?” Imanuēla kungs jautāja.

“Protams, bikses bija tur, kur jau parasti tās nolieku,” Malle atbildēja. “Ak, Imanuēla kungs, mana bēda ir tā, ka mans Kalju ir tik nevarīgs. Viņa tēvs galīgi tāds nebija. Redziet, tur ir viņa bilde. Ir tak līdzīga tai jūsu figūriņai? Nu precīzi! Kā tas tā iespējams?”

“Redziet, laikam es viņu pazinu,” Imanuēla kungs smaidīdams atteica. “Tā ka figūriņa ir laikam taisīta pēc viņa sejas, cita noslēpuma tur nav.”

“Jūs pazināt Ričardu?” Malle jautāja ieplestām acīm. Viņa apsēdās blakus Imanuēla kungam uz dīvāna un ziņkārīgi viņā vērās. “Kā jūs viņu pazināt? Vai kopā strādājāt? Gājāt vienā skolā?”

“Nē,” Imanuēla kungs atteica. “Mēs iepazināmies... diezgan nejauši. Gluži kā ar jums. Ričards nāca pie manis remontēt televizoru.”

“Tiešām!” Malle aizrautīgi pamāja. “Viņš remontēja cilvēkiem televizorus, un ar to nopelnīja tīri labu kapeiku. Uz tehniku viņam bija ķēriens! Nevis kā puika, tas jau neprot pat naglu sienā iedzīt, sadauzīs visu apmetumu un vēl savainos visus desmit pirkstus! Kur nu vēl par kādu mašīnu remontu runāt! Bet Ričardam bija zelta rokas. Ak, tad viņš gāja arī pie jums! Re, cik interesanti! Man tāds prieks. Ziniet, viņš jau sen ir miris, nav gandrīz neviena, kas viņu atcerētos, ar ko varētu par viņu parunāt... Vai viņš pie jums nāca vairākas reizes?”

“Jā gan,” Imanuēla kungs pamāja. “Tā ka palika atmiņā. Interesants vīrs bija – un tās ūsas... Viņš vienmēr bija labā noskaņojumā, remontēdams pie sevis dziedāja un, kad bija pabeidzis, tad teica “Operācija nu ir galā, pacients dzīvos.””

“Ak, tā viņš teica!” Malle sajūsmā pamāja. Viņai pat asaras sakāpa acīs. “Jā, viņš bija līksms. Un visos darbos meistars.”

“Man patika skatīites, kā viņš strādā, un tā arī radās šī figūriņa,” Imanuēla kungs piemetināja. “Man ir tāds jocīgs hobijs – kad satieku kādu patīkamu cilvēku, mēģinu viņu atveidot pēc atmiņas. Un redzat, kā sanāca – gāja gadi, figūriņa visu laiku mierīgi stāvēja man uz plaukta, bet nu es jūs satiku un varēju jums to uzdāvināt. Varēju jums sagādāt prieku.”

“Jūs patiešām to sagādājāt,” Malle apstiprināja. “Kalju!” Viņa uzsauca istabā ienākušajam dēlam. “Vai dzirdēji? Imanuēla kungs pazina tavu tēvu!”

“Dzirdēju,” viņš atbildēja un apsēdās pie galda. Kājās viņam bija jaunas, zaļas bikses, bet viņam tās nemaz nepatika, mamma viņam tās pirms kāda gada bija nopirkusi, nemaz nepajautājot, un Kalju centās tās vilkt tik reti, cik vien iespējams. Viņš tajās jutās briesmīgi, kaunējās no krāsas un centās paslēpties aiz galda.

“Tavs tēvs gāja pie Imanuēla kunga remontēt televizoru,” Malle turpināja. “Oi, uz tehniku viņam bija nags! Gludekļi, radio un vienalga kādas vēl mašīnas – ja saplīsa, tad Ričards to viens un divi dabūja atkal kārtībā. Tagad mums ir tīrais posts bez viņa, ja kāds aparāts saplīst, nekas cits neatliek, kā izsviest. Tas skaistais dzeguzes pulkstenis jau daudzus gadus ir salūzis, es to nemāku saremontēt un Kalju jau ne tik. Kā mums pietrūkst Ričarda!”

“Dzeguzes pulksteni es varētu salabot,” Imanuēla kungs domāja. “Ar televizoru es galā netiktu, elektriskās mašīnas es labāk neaiztieku. Bet ar pulksteni tiktu galā. Iedodiet, es paskatīšos!”

“Ak nē, ko jūs! Jūs atnācāt ciemos, un nu sāksiet labot vecus pulksteņus?” Malle atvairījās. “Es tik tāpat vien runāju. Vecas lietas to vien dara, kā plīst, jums nav tās jālabo.”

“Nu bet padomājiet! Jūsu vīrs nāca pie manis remontēt televizoru, kāpēc tad es nevarētu salabot jūsu pulksteni? Esiet tak godīga!”

Pēc garas tielēšanās pulkstenis tika noņemts no sienas. Imanuēla kungs to ar interesi aplūkoja.

“Jauks pulkstenis,” viņš slavēja. “Un nemaz nav saplīsis, tas var iet un zvanīt vēl ilgi. Skatieties, te nav nekā sarežģīta. Šeit vajag drusku paregulēt un šeit...”

Pulkstenis žēlabaini iečerkstējās, kad Imanuēla kungs ņēmās pa tā iekšieni, un meistars tam atvainojās kā dzīvai būtnei:

“Vēl nedaudz pacieties, tūlīt būsi vesels.”

Pulkstenis uzreiz apklusa. Imanuēla kungs aiztaisīja to ciet, ienesa otrā istabā, pakarināja pie sienas, uzvilka atsvarus, uzlika pareizu laiku un teica:

“Gatavs. Pagaidiet, tūlīt būs astoņi, dzirdēsiet, kā kūko.”

“Jūs gan esat izcils cilvēks, zelta cilvēks...” Malle iesāka slavas dziesmu, bet Imanuēla kungs to pārtrauca, iesaukdamies:

“Vēl ne! Neslavējiet par agru! Vispirms pagaidīsim, vai kūkos.”

Maza sarkana dzeguze iznāca no savas paslēptuves un nokūkoja astoņas reizes tā, ka bija bauda klausīties.

“Brīnums! Tas ir brīnums!” Malle elsa. “Skaties, Kalju, tas vīrs dara brīnumus!”

“Tas nav nekāds brīnums,” Imanuēla kungs smaidīdams teica. “Tikai neliela roku veiklība.”

“Jā, bet tas jau arī ir kaut kas, ka cilvēkam ir tik veiklas rokas! Es jau gan cerēju, ka arī Kalju būs mantojis tēva rokas, bet re, nav vis. Laba sirds jau viņam ir, bet ar to dzīvē ir par maz,” Malle tērgāja. “Varbūt pie vainas arī tas, ka viņa tēvs agri nomira, nepaspēja nodot Kaljum savas prasmes. Nu, Kalju, tev tagad jāiet pie Imanuēla kunga mācīties, viņš tev iemācīs vismaz pulksteņus labot. Vīrietim tas dzīvē aizvien noder.”

“Man taču jau ir darbs,” Kalju apgalvoja, atkal nosarkdams.

“Nu jā, traukus mazgāt tai krogā. Tas jau arī ir labs darbs, protams, bet es aizvien esmu gribējusi, ka...” Malle nopūtās un atmeta ar roku. “Ko nu es runāju. Ir, kā ir. Dzīvo, kā pats gribi. Imanuēla kungs, vai vēlaties vēl gaļu?”

“Nē, paldies, vairs nevaru.”

“Nu tad dzersim kafiju.”

“Dzersim, Malles kundze!”

“Tūlīt jums uzvārīšu. Es pati nedzeršu, es citādi naktī negulēšu. Kalju arī nevar dzert, viņam vāja sirds, un vēl staigās pa nakti čurāt.”

“Mammu!” Kalju protestēja. “Nekā tik traka nav!”

“Ārsts teica, ka tev kafija nav laba, kas tu neatceries?”

Kalju nošņācās.

“Bet tad jau nevāriet,” Imanuēla kungs sacīja. “Ko tad nu es viens dzeršu?”

“Jums jādzer,” Malle noteica. “Jūs esat debesu dāvana, salabojāt manu dārgo pulksteni, un es jums nepiedāvāšu pat kafiju? Ričards apgrieztos kapā otrādi, ja izdzirdētu ko tādu!”

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (32)

Jānika bija randiņu ar Jorgenu aizvien atlikusi un atlikusi, kamēr beidzot sāka mocīt sirdsapziņa. Vīrietis bija tik ļoti centīgs – nāca vairākas reizes nedēļā uz Jānikas darbu, katru reizi dāvināja puķes un izteica vēlēšanos pavizināt Jāniku ar mašīnu. Būtu viņš vienkārši uzaicinājis viņu paēst, Jānika sen būtu devusi viņam šo iespēju, bez ēšanas galu galā tāpat nevar iztikt, un tad kāda starpība, kurš viņai izmaksā. Turpretī autobraukšana prasa laiku, un pēc Jorgena teiktā tur paietu visa diena, un tādu upuri nest Jānika nebija gatava. Darbdienā, protams, tas notikt nevarēja, jo jābūt darbā, bet brīvdienas bija pārāk īsas un vērtīgas, lai izšķiestu tādam Jorgenam. Tāpēc viņa bija atlikusi šo pasākumu, izdomājot dažādus iemeslus, piemēram, ka mamma saslimusi un jābrauc apraudzīt, vai arī ka Amerikas radi brauc ciemos un viņa spiesta tos uzņemt. Jorgens, kas vienmēr veikalā ienāca tik priecīgs un, ziedus sniedzot, atmirdzēja smaidā pa visu seju, Jānikas aizbildinājumos klausījās līdzjūtīgi un kļuva skumjš, nopūtās un izdvesa:

“Nu tad kādu citu reizi.”

Tad sašļucis izgāja pa durvīm, lielās peles ausis nokāris un apaļās acis raižpilni nodūris. Jānikai viņa bija žēl, tāpēc viņa apņēmās vienreiz jau būs jābrauc, ja ne šajā nedēļas nogalē, tad nākamajā vai aiznākamajā, un tā šī lieta atlikās un atlikās.

Beigās Jānika vairs nespēja izturēt šīs skumjās acis. Kad Jorgens atkal ieradās ar puķēm un atsāka runāt par izbraukumu zaļumos, viņa sev atgādināja, ka kara laikā cilvēkiem bija jāizcieš arī grūtāki pārbaudījumi, un aicinājumam piekrita. Jorgens nespēja noticēt tādai laimei, ieplēta acis, aiz liela uzbudinājuma sāka runāt smalkā balstiņā un, izejot no veikala, skūpstīja Jānikai roku četras reizes. Jānika tik laimīga nebija, taču mierināja sevi ar domu, ka, ja autobrauciens kļūs pārāk garlaicīgs, gan jau izdosies piespiest viņu atgriezties pilsētā ātrāk. “Pateikšu, ka sāp galva vai kaut ko tamlīdzīgu,” viņa izlēma, gaidīdama likteņa nolikto nedēļas nogali.

Sestdienas rītā laiks bija jauks, un Jorgens ar svaigi nomazgātu mašīnu gaidīja norunātajā vietā. Jānika negribēja, ka viņš gaidītu pie mājas, jo nebija vēlams, ka viņš uzzinātu viņas adresi. Citādi vēl izietu kā ar apnicīgo Veiko, galīgi nebija vajadzības uzrauties uz vēl vienu iemīlējušos kāpņu telpā.

Jorgens bija apsējis kaklasaiti un kājās uzvilcis sniegbaltas bikses. Mati bija rūpīgi saķemmēti, un tāpēc viņš vēl vairāk atgādināja lielu, labsirdīgu peli. Jānika viņam draudzīgi uzsmaidīja, ļāva nobučot uz vaiga un iesēdās mašīnā.

Viņi izbrauca no pilsētas, apskatīja trīs muižas un divus ūdenskritumus, kā arī ēda lasi no zivjaudzētavas, kur Jorgenam uz baltajām biksēm uzkrita gabaliņš laša un atstāja pleķi. Jorgens šausmīgi izbijās, acīmredzot viņam likās, ka puisis ar nosmērētām biksēm vairs nav nopietni ņemams. Tomēr Jānika pret viņu bija laipna, palīdzēja tīrīt pleķi un mierināja nabaga Jorgenu, tā ka tas aiz lielas laimes sāka gluži vai murrāt.

Jānika pie zivs iedzēra arī nedaudz baltvīna, kamēr Jorgens, kas bija pie stūres, iztika ar minerālūdeni. Vīns bija labs, zivs arī, un Jānikai sāka likties, ka doma par nelielu izbraukumu nemaz nebija tik slikta. Veltīgi viņa tik ilgi turējās pretī, būtu varējusi jau sen puisi iepriecināt.

“Ko mēs tālāk darām?” viņa jautāja.

“Tad jau redzēsi!” Jorgens noslēpumaini atbildēja.

Jānika mirkli pārdomāja, vai nenākt klajā ar savām galvassāpēm, bet laiks bija tik jauks, un viņa izlēma, ka nav jau nekādas steigas.

Viņi sēdās mašīnā, un ceļojums turpinājās.

“Kā jūties?” viņš jautāja Jānikai. “Esi apmierināta ar braucienu?”

“Jā, baigi forši,” Jānika atteica. “Jūtos lieliski.”

Jorgens viņā ar mīlestību noskatījās. Viņi brauca cauri skaistam priežu mežam, un Jorgens sāka stāstīt, ka šo vietu pazīst kā savus piecus pirkstus, jo bērnībā šai mežā spēlējies un ziemā slēpojis.

“Šeit ir ļoti daudz melleņu!” viņš lielījās. “Tagad jau vēl ne, bet vasarā.”

“Tad tu esi šejienietis?” Jānika jautāja.

“Jā,” Jorgens atteica. “Mana mamma un tētis te dzīvo. Aizbrauksim viņus apciemot!”

Jānika nopietni izbijās. To nu gan viņa nebija gaidījusi! Tomēr viņa momentā nespēja neko izdomāt sevis aizsardzībai, galvassāpes neizklausītos ticami, jo nupat bija apgalvojusi, ka jūtas lieliski. Viņa kodīja apakšlūpu un panikā prātoja, taču bija jau par vēlu, Jorgens iegrieza mašīnu nelielā meža celiņā un pēc simts metriem viņi jau atradās pie dārza žoga, kura malā stāvēja nelielas dzirnavas.

“Tētis uzcēla,” Jorgens paskaidroja. “Viņš man ir meistars. Šitās dzirnavas viņš man uzdāvināja uz piecpadsmit gadu jubileju, vējainā laikā spārni griežas, ļoti skaists skats.”

Viņš izkāpa no mašīnas, apskrēja ap mašīnas kapotu un atvēra Jānikai durvis.

“Laipni lūgta Mežmalās!” viņš svinīgi teica.

Jānika bailīgi izkāpa. Jā, visbriesmīgākais bija noticis – tur jau nāca Jorgena māte un tēvs, rokas apkampienam izstiepuši.

“Sveiki, sveiki!” teica māte. “Cik jauks pārsteigums! Nāciet tālāk! Prieks satikt! Jānika, Jorgens man par tevi ir tik daudz stāstījis!”

Jānika vislabprātāk būtu bēgusi, atpakaļ neatskatoties, taču tas nebija iespējams, viņai tagad bija plati jāsmaida un jādodas iekšā pa vārtiņiem.

“Te nu ir tas mūsu namiņš,” teica Jorgena māte, norādīdama ar roku uz skaisto divstāvu māju un plašo dārzu, kur pilnos ziedos auga narcises un tulpes. “Šajās mājās Jorgens ir uzaudzis un tapis par vīru!”

Jānika paklausīgi pamāja. Jorgena sirmais tēvs, kas atgādināja peli vēl vairāk nekā dēls, pienāca klāt, pasniedza Jānikai roku un izsaucās:

“Jūties kā mājās, dārgais bērns!”

Jānika ar acu kaktiņu pablenza Jorgenā. Viņš vai ziedēja aiz laimes un lepnuma. Mute platā smaidā, viņš lūkojās uz visu kompāniju ar tādu seju, it kā gribētu teikt – cik jauki, ka mēs visi esam beidzot satikušies, mani dārgie!

“Ejam nu iekšā, dzersim kafiju!” vedināja Jorgena mamma. “Man ir arī torte! Tik dārgi ciemiņi!”

Jānika iegāja istabā. Situācija bija šausmīga, bet kļuva vēl šausmīgāk, kad atklājās, ka istabā ir vēl citi cilvēki. Divas tantes un vesels bars bērnu! Bija uzreiz saprotams, ka viņi ir Jāniku jau gaidījuši un nu vērās tajā kārām acīm. Pieaugušie nāca pretī, roku sveicienam izstiepuši, bērni tikai blenza, galvas kopā sabāzuši un sačukstēdamies. Jānikai bija tāda sajūta, it kā viņa mirtu.

Noskaidrojās, ka tantes ir Jorgena tēva māsas, kas jau bija pa gabalu redzams, jo arī viņas līdzinājās pelēm. Jānika tika iepazīstināta arī ar bērniem, no kuriem daži bija radi, bet pārējie kaimiņmāju bērni. Viņi stāvēja, atspiedušies pret sienu, urbināja degunus un ar neviltotu interesi aplūkoja Jāniku.

“Nu, berni, kā jums patīk Jānika?” līksmi apvaicājās viena no tantēm.

Bērni kādu laiku klusēja, tad viena sīciņa meitenīte novilka:

“Ļoti skaista...”

Visi izplūda smieklos, Jorgens priecīgi smaidīja, bet Jānika gribēja vai zemē ielīst.

Bet to viņa nevarēja izdarīt, toties nācās dzert kafiju un ēst torti, pēc tam Jorgena māte viņu izveda ekskursijā pa dārzu, kur izrādīja katru koku un krūmu, saunu un šķūņa pamatus, un tāpat arī visneiedomājamākos stumbeņus, ko Jorgena tēvs bija atstiepis mājā no meža, jo daži bija “gluži kā saritinājusis čūska”, bet citi atkal “līdzīgi stirnai, tikai ar piecām kājām”. Citi stumbeņi neko konkrētu neatgādināja, bet bija “vienkārši interesanti”, un vienam celmam bija pielipināta bārda un pīpe, un uzlikta cepure, un par to Jorgena māte teica, ka tas esot mājas gars Uku, “tāds rūķis, kas mūs sargā no visa ļauna”.

“Sveiks, Uku, tā ir Jānika,” viņa teica celmam, un Jānika padomāja, ka viņai arī pienāktos celmu pasveicināt, un izspieda vieglu smaidu. No tā gan nebija nekāda labuma, jo celms ar pīpi nekādi nereaģēja.

Bērni arī bija izgājuši ārā, un visa viņu armija tagad lūrēja no krūmiem. Jorgena māte gan laiku pa laikam iesaucās, “ko jūs te paslēpas spēlējat, ja gribat ar Jāniku parunāties, tad nāciet ārā, nav, ko baidīties”, bet bērni nenāca vis. Jānika viņiem par to bija pateicīga. Jānika juta, ka ir sasvīdusi, un pa galvu griezās tikai viena doma – tikt beidzot mājās!

Viņa, protams, saprata, ka Jorgena māte un tēvs ir jauki cilvēki, kas viņu silti, varētu pat teikt, karsti uzņēma. Raizes darīja vien tas, ka Jānika šo laipnību nejutās nekādi nopelnījusi. Viņa nebija nākamā vedekla, nebija Jorgena līgava un pat ne draudzene. No labas sirds viņa bija piekritusi ar šo pelei līdzīgo puisi pavadīt sestdienu, un redz, kas sanāca! Viņa ir kaut kur mežā, kaut kādā sētā pie svešiem cilvēkiem – un nav saprotams, kā viņa te nokļuva!

Jorgena tēvs arī parādījās, staigāja riņķī lepns kā gailis un gribēja parādīt Jānikai basketbola grozu, ko pats bija pagatavojis.

“Tu varēsi to kādudien izmēģināt!” viņš teica.

“Jā, viņš jau ir kā slims ar to basketbolu,” Jorgena māte paskaidroja.

“Vai redzi?” Jorgens jautāja, sameklēja kaut kur bumbu un iemeta trīs grozus. Jānika vairs ne par ko nebija pārsteigta, viņa zināja, ka jābūt pacietīgai, neviens tak viņu nenogalinās, kaut kad tak viņa tiks atpakaļ uz pilsētu tā vai tā.

“Tev joprojām ir precīza roka!” Jorgena māte uzslavēja. “Iesim nu atpakaļ iekšā, iedzersim vēl kafiju!”

Iekšā Jorgena tēvs paziņoja, ka ir iekurinājis saunu.

“Nē, saunā gan es neiešu!” Jānika izbijās. “Es patiešām... Šodien nevaru, lūdzu piedodiet!”

“Bet mūsu sauna ir lieliska!” Jorgena tēvs apgalvoja. “Tādu garu pilsētā dabūt nevar!”

“Es šodien nevaru iet saunā,” Jānika skaidroja. “Man nav īsti veselība... Patiesībā man vajadzētu braukt mājās. Jorgen, kā tu domā?”

“Jūs tak varat palikt pa nakti!” piedāvāja Jorgena māte. “Mums ir gana daudz brīvu istabu.”

Jānika juta, ka tagad ir jācīnās par savu dzīvību.

“Diemžēl es tiešām nevaru,” viņa teica un sāka gari stāstīt, ka viņai rīt jau piecos jābūt augšā, lai paspētu uz sava Sāremā dzīvojošā onkuļa dzimšanas dienu.

“Tā ka man briesmīgi žēl, bet mums tiešām jābrauc,” viņa pateica un paģēroši paskatījās Jorgenā.

“Nu jā, tad jau neko darīt,” Jorgena māte nopūtās. “Nu citu reizi!”

Tā cita reize gan nekad nepienāks, nodomāja Jānika. Viņai vēl bija jāpārdzīvo atvadīšanās ceremonija no Jorgena vecākiem un tantēm. Bērniem uzsauca “Nāciet, pasakiet Jānikai uz redzēšanos!” -, bet knēveļi neparādījās.

“Visu labu, bija prieks iepazīties!” Jānika teica. “Jauku vakaru!”

Jorgena māte kaut ko iečukstēja ausī Jorgena tēvam. Viņš kaut kur aizdevās. Kad Jānika ar Jorgenu jau sēdēja mašīnā, viņš parādījās ar akordeonu un sāka spēlēt “Sāremā valsi”. Tas bija pēdējais, kas Jānikai no Mežmalām palika atmiņā.

Atpakaļceļš pagāja mierīgi. Jorgens priecīgi tērgāja, Jānika bija laimīga, ka viss cauri un apmierināta vēroja ainavas, kas liecināja, ka viņi tuvojas Tallinai. Viņa apskatījās telefonā – kāds aicināja viņu rītvakar vakariņās. Jānika atbildēja, ka nāks. Vakariņas nebija bīstami, tur nebija jātiekas ar radiem.

Jānika lūdza Jorgenam viņu izlaist pie lielveikala, sacīdama, ka jānopērk Sāremā onkulim ciemakukulis. Pirms izkāpšanas Jānika ļāva Jorgenam sevi nobučot uz vaiga. Pēc visiem izciestajiem pārbaudījumiem šis bija galīgs sīkums. Viņa iegāja veikalā un gaidīja, kad Jorgena mašīna pazudīs skatienam. Tad viņa gāja mājās.

Viņa zināja, ka vairāk ar Jorgenu nebrauks nekad un nekur.