Kad Imanuēla kungs
bija aizgājis, Malle teica:
“Kalju, tev
šovakar jāiet vannā. Sen neesi bijis. Es sākšu laist ūdeni.”
Kalju neatbildēja.
Viņā auga spīts, tā bija kaut kāda netīra un drūma sajūta,
kas izplatījās pa visu viņa būtību, kā tintes piliens izplatās
pa ūdens glāzi. Tas bija sācies ar zaļajām biksēm, bet pēc tam
pieņēmies spēkā. Viņš sēdēja uz dīvāna, zodu atspiedis pret
krūtīm, un drūmi blenza grīdā.
Malle bija
atgriezusi vannas krānu un tagad čāpoju turp-atpakaļ starp
dzīvojamo istabu un virtuvi, nesdama traukus uz izlietni.
“Varbūt
palīdzēsi?” Malle jautāja Kaljum, bet tas klusēja, pat
nepaskatīdamies.
“Kas tev noticis?”
Malle prašņāja. “Tas tak tik lieliski, ka Imanuēla kungs ir
tāds zelta cilvēks! Un vēl iedomājies, ka viņš pazina mūsu
tēvu! Cik brīnišķīga sagadīšanās!”
Viņa pazuda virtuvē
un sāka mazgāt traukus. Kalju sēdēja un aplūkoja Imanuēla kunga
gatavoto figūriņu, kas attēloja viņa lepno, ūsaino tēvu. Aha,
visi viņi tādi prasmīgi un gudri, un izcili ļaudis, vīri ar
zelta rokām! Tikai viņš nebija nekas, tūļa un nelaimes putns –
uzmet kāpostus uz biksēm un, dzenot naglu, sasit īkšķi.
Pulkstenis bija
pusdesmit, sarkanā dzeguze izlīda ārā un nokūkoja. Kaljum tas
lika justies vēl štruntīgāk. Kādus piecus gadus pulkstenis bija
saplīsis, bet viņam nebija ne jausmas, kā to veco grabažu
salabot, bet re, atnāca Imanuēla kungs, un tūlīt viss kārtībā.
Dzeguze kūko kā dzīva. Un arī viņa nelaiķa tēvs to būtu
varējis salabot, var tikai pabrīnīties, cik viegli tie lielie un
varenie ar visu tiek galā.
Kalju kodīja lūpu
un juta, ka gribētu raudāt, tikai neprata. Bērnībā jau prata, un
īstenībā jau arī vēlāk acis dažkārt kļuva mitras, filmas
skatoties, bet tagad, kad patiešām būtu gribējies pinkšķēt,
asaras nenāca, tikai grauza rīkli. Pat raudāt viņš kārtīgi
nemācēja.
“Ej, paskaties,
vai vanna nav jau pilna!” Malle kliedza no virtuves. “Pēc tam
pasauc, kad vajadzēs muguru noberzt!”
Kalju iegāja
vannasistabā un aizbultēja durvis. Viņš noģērbās uz iekāpa
ūdenī. Viņš iegremdējās ūdenī gandrīz viss, ārā palika
tikai seja un resnie ceļi. Tos viņš tagad aplūkoja – baltus,
izslējušos un grubuļainus, tie izskatījās kā divas lielas
klimpas zupā. Kalju izvilka ārā rokas un aplūkoja arī tās –
strupi pirksti, resnas plaukstas, muskuļu vietā speķis. Tad viņš
aplūkoja kāju pirkstus, un tie arī viņam nepatika, uz pēdām
bija izspiedušās vēnas.
Veca cilvēka kājas,
Kalju iedomājās, un man jau arī ir piecdesmit. Viņš labi
atcerējās savu jubileju, mamma bija izcepusi kūku, un viņi to ēda
divatā, piedzerdami morsu. Gluži kā bērna dzimšanas dienā,
nekādas starpības, pieci vai piecdesmit gadi. Tikai dāvana bija
pieaugušam domāta – bārdas dzenamā mašīna. Kalju nemācēja
skūties ar žileti, vienmēr sev iegrieza, un tāpēc centās no šīs
sāpīgās procedūras izvairīties, taču Malle nevarēja ciest, ja
Kalju bija apaudzis ar bārdu. “Tev nepiestāv tāds matains zods!”
viņa aizrādīja un beigu beigās uzdāvināja dzenamo mašīnu. Ar
to bija tiešām ļoti patīkami dzīt, tā ka Kalju bija
apmierināts. Bet tagad, guļot vannā, viņam sāka likties, ka tā
jubileja bija briesmīga, visas viņa dzimšanas dienas bijušas
briesmīgas, un visa viņa dzīve ir nelaimes čupa.
Viņš izlēma, ka
vairs bārdu nedzīs, apaugs kā Ziemassvētku vecis. Tā kā viņam
jau ir piecdesmit, tad nav vairs jēgas izlikties par bērnu, viņš
taču ir vecis. Godājams sirmgalvis ar garu, plīvojošu bārdu. Kā
Gandolfs no “Gredzenu pavēlnieka”. Tādam godājamam vecim,
protams, vairs nepiestāv dzīvot kopā ar mammu, viņam nepiestāv
arī “Oposumā” mazgāt traukus, viņam piestāvētu doties kaut
kur tālu prom, vislabāk uz otru pasaules malu, kur neviens
neatcerētos iepriekšējo Kalju. Kur nebūtu nekādas iespējas
satikt bijušos klasesbiedrus, kas visi pa šo laiku ir kļuvuši par
tēviem un mātēm, daļa arī par vectētiņiem un vecmāmiņām,
kas brauc ar mašīnām un lido ar lidmašīnām, uzstājas
televīzijā un strādā svarīgos darbos, nāk pretim pa ielu,
pētījoši skatās un jautā: “Tu, Kalju? Tu vispār neesi
minījies! Ar ko tu nodarbojies? Kur dzīvo? Esi apņēmis sievu?
Bērni ir?” Kuriem tad viņš katru reizi spiests samulsis
skaidrot, ka strādā vienā krogā, dzīvo ar māti, nav ne sievas,
ne bērnu.
Tur, pasaules otrā
malā, neviens neuzdos bārdainajam Gandolfam tādus jautājumus, tur
dzīvo sveši, citādāki cilvēki, kas izturas ar godbijību, nevis
jautā, kad tu, Kalju, mājā remontu taisīsi, neliek nēsāt zaļas,
vēmekļu krāsas bikses, kādas viņš pats ne par kādu naudu
nevilktu. Tur viņš būtu brīvs vīrs, sēdētu kalna galā,
bārdains, pliko pauri ar cepuri apsedzis, svilpotu un ēstu perskus
no koka.
Tas bija skaists
sapnis. Taču drīz vien viņu rupji atgrieza realitātē, Malle
pieklauvēja pie durvīm un satraukta jautāja:
“Kalju, kāpēc tu
tur esi tik kluss? Neesi tur noslīcis?”
Kalju klusēja.
Malle pieklauvēja vēlreiz un sauca:
“Kalju, atbildi
man! Kas ar tevi ir? Esi dzīvs?”
Kalju nereaģēja.
Tad Malle sāka dauzīt vannasistabas durvis un bailēs kliedza:
“Kalju, taisi
vaļā! Kalju! Vai tu esi noslīcis? Atbildi mātei!”
“Neesmu noslīcis!”
Kalju nikni atbrēca. “Liec man mieru!”
“Uhh!” Malle
nopūtās. “Vēl dzīvs! Ko tu neatbildēji? Es varēju sirdstrieku
dabūt, jau domāju, ka tev palika slikti. Es jau neaptaustīju
ūdeni, pirms tu gāji iekšā, varbūt bija pārāk karsts. Tev jau
švaka sirds. Tagad attaisi durvis, es tev nomazgāšu muguru.”
“Negribu!” Kalju
paziņoja. “Ej prom, pats tikšu galā.”
“Kā – negribi?”
brīnījās Malle un atkal dauzīja durvis. “Mugura arī jānomazgā,
tu jau pats nevari. Taisu nu vaļā, nemāžojies!”
“Es nemāžojos!”
Kalju brēca. Viņš bija tik nikns, ka būtu gribējis izskriet ārā
no vannasistabas un tāds pats gluži kails skriet prom pa ielu uz
otru pasaules malu. Taču viņš aprobežojās ar to, ka straujām
kustībām šļakstīja ūdeni uz grīdas. “Liec man mieru! Es
nemazgāšu muguru! Es vispār neko nemazgāšu!”
Malle otrpus durvīm
kādu brīdi klusēja un tad klusi jautāja:
“Vai tev ir slikta
oma?”
“Jā!” Kalju
atbļāva. Jā, viņam ir slikta oma, tik slikta, ka vislabprātāk
būtu apgāzis vannu, ja vien tā nebūtu piestiprināta pie grīdas.
Aiz durvīm atkal
kādu brīdi bija klusums, tad Malle teica:
“Nu ja, tad sēdi
tur. Es eju gulēt. Esmu nogurusi.”
Noskanēja viņas
samirkušo čību soļi, kad viņa aizgāja uz guļamistabu. Kalju
atkal atlaidās vannā, blenza griestos un centās iztēloties, kā
viņš tai pasaules malā dzīvos. Kas to lai zin, varbūt atradīs
sev sievieti? Gandolfam visas tās fejas un karaļu meitas tik laipni
smaidīja. Viņš gan nedomāja, ka vajadzētu precēties vai ko
tamlīdzīgu... Nē, nē! Nepavisam! Bet šad tad kopā ko garšīgu
apēst vai divatā pastaigāties pa ielejām – to gan varētu. Vai
arī visas tās jaukās sievietes atnāktu vienkārši pie viņa
ciemos un sēdētu viņa istabā, un viņi visi klausītos dziesmas.
Kaljum ļoti patika mūzika, kad Tallinas Rātslaukumā notika
koncerti par brīvu, viņi ar māti vienmēr gāja, apsēdās pirmajā
rindā un klausījās. Apmēram tāpat viņš iztēlojās arī savu
nākotnes dzīvi otrajā pasaules malā, tikai mātes vietā būtu
jauka meitene ar garu bizi. Un viņš pats, protams, nebūtu tas pats
Kalju, “Oposuma” trauku mazgātājs, bet gan Gandolfs ar garo
bārdu, kuru neviens neizrīko.
Beidzot viņam vannā
kļuva vēsi un viņš izkāpa. Noslaucījās, uzvilka apakšbikses
un iespējami klusi atvēra durvis. Dzīvoklī bija kluss. Kalju
uzmanīgi piegāja pie mātes istabas durvīm un klausījās. Māte
krāca. Kalju tas apmierināja, viņš ielavījās virtuvē, atvēra
ledusskapi un ķērās pie kāpostiem.
Kāpostu ēšana
viņu ātri nomierināja. Kareivīgais noskaņojums pazuda, spītība
atkāpās. Otra pasaules mala nelikās vairs tik kārdinoša. Radās
daudz nepatīkamu jautājumu – šāds brauciens noteikti būtu
dārgs, Kalju nekad nebija lidojis ar lidmašīnu un no tā baidījās.
Skaidrs bija arī tas, ka pasaules otrā malā igauniski neviens
nesaprot, bet svešvalodas Kaljum vienmēr bija likušās grūtas. Un
kas notiks ar māti? Dusmu karstumā Kalju bija sapņojis, kā viņš
kopīgi ar pasaku skaistulēm krāčainas upes krastā dzers kakao un
mielosies ar zemenēm, bet nu viņš aptvēra, ka, lai gan minētās
darbības būtu burvīga pārmaiņa, viņš tomēr pēc visiem
piedzīvojumiem vakarā gribētu atgriezties mājās. Tak no pasaules
otras malas katru vakaru atbraukt mājās būtu ļoti grūti un
dārgi. Kaljum likās, ka vienkāršāk būtu nekur nedoties.
Viņš izēda
kāpostu bļodu tukšu. Pēc sāļā ēdiena viņš padzērās
remdenu ūdeni tieši no tējkannas snīpja. Auksts no krāna būtu
garšīgāks, bet Malle Kaljum neļāva dzert nevārītu, jo tur var
būt mikrobi. Un Kalju tādās lietās vienmēr māti klausīja uz
vārda.
Kalju klusām
aizdevās uz gultu. Malle bija to uzklājusi un, kā parasti,
uzbužinājusi spilvenu. Kalju vēl negribēja līst zem segas,
apsēdās tāpat apakšbiksēs uz dīvāna. Dvēseles miers gan vēl
nebija pilnībā atgūts, kaut kādas blāvas ilgas pēc labākas
dzīves joprojām palika. Pasaules mala, protams, bija pārāk tālu,
to sasniegt Kaljum nepietika spēka, bet varbūt kaut ko priekš
laimes var pasākt tepat, mājās? Varētu sastādīt plānu, Kalju
apsvēra, kaut vai iemācīties braukt ar riteni. Tēva vecais
divritenis joprojām stāvēja pagrabā, tukšām riepām un pilns
zirnekļu tīkliem. Savā laikā ar māti par to tika neskaitāmas
reizes runāts, Malle no vienas puses gribēja, ka Kalju brauktu ar
tēva riteni, bet no otras puses baidījās no dažnedažādiem
nelaimes gadījumiem, kas vienmēr saistās ar jebkuru sporta veidu.
Kalju pats arī īsti nevīžoja neko darīt, tā tas divritenis
stāvēja. Bet tagad to tomēr vajadzētu izmēģināt! Varētu sākt
no rītiem braukt ar riteni uz “Oposumu”? Un ja kāds bijušais
klasesbiedrs viņu sastabs, tad gan brīnīsies!
Kalju palīda zem
segas. Viņa drosmīgais plāns uzlaboja garastāvokli. Viņš
laimīgi sapņoja par pārmaiņām pilno nākotni.
No rīta Malle, kā
parasti, pamodās pusdeviņos. No virtuves nāca kafijas smarža, un
uz pannas dzirdēja sprakšķam vēršacis. Kalju nožāvājās,
uzvilka tēva vecos rītasvārkus un gāja uz vannasistabu nodzīt
bārdu.
Viņš noberza ar
savu jauno bārdas dzenamo zodu gludu un iztīrīja zobus. No
vakarvakara viņam bija atlikusi vien sajūta par īslaicīgu atmiņas
zudumu, bet par divriteni viņš vispār neatcerējās.
“Tu pa nakti esi
apēdis visus kāpostus!” teica Malle, kad dēls ienāca virtuvē
un apsēdās pie galda.
“Jā, tie bija tik
labi!” Kalju vaļsirdīgi atzinās.
“Nu tad jau labi,
ka garšoja,” Malle atteica. “Ēšanai vien jau bija taisīti. Ja
tikai tev nepaliek slikti ar vēderu, kāposti ir trekni, bet tev jau
vienmēr bijis švaks kuņģis. Vienmēr esi mocījies ar gāzēm,
paliki sarkans un kliedzi aiz sāpēm. Tēvs tad tevi masēja un
dziedāja “Vārnai sāpes, žagatai slimību”. Vai atceries?”
“Atceros,” Kalju
apstiprināja un uzsmērēja sviestu uz maizes. “Vārnai sāpes,
žagatai slimību, melnam putnam citas kaites!”
Dzeguzes pulkstenis
nozvanīja deviņas reizes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru