sestdiena, 2014. gada 29. marts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (9)


Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, kā parasti nogriezās ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja pazīstamo galveno ielu. Viņš pagāja garām puķu veikalam un tad pulksteņdarbnīcai. Tālāk sanāca iet pāri ceļam. Luksoforā dega sarkanā gaisma, tāpēc Reins Kamms apstājās un gaidīja.
Automašīnas arī stāvēja, kaut gan tām dega zaļais, bet kur tu aizbrauksi, ja tev priekšā braucošie auto nekust no vietas. Sastrēgums bija milzīgs. Reins līdzjūtīgi aplūkoja pie stūres sēdošos. Viņi izskatījās bēdīgi, pacietīgi gaidoši. Darbadiena bija beigusies, viņiem rūpēja nokļūt mājās, bet līdz tam vēl bija tik ilgi jāgaida.
Reina mājas bija tepat, viņu nekas nekavēja. Bet viņš tomēr izlēma iegriezties “Oposumā”.
Šodien bija visai daudz tautas. Oidermā un Gunārs dzēra alu, bet stūrī sēdēja plikgalvains, valriekstam līdzīgs večuks un malkoja tēju.
Reins pamāja večukam, viņš šeit jau bija agrāk redzēts, bet sarunājušies viņi nebija. Večuks bija kluss un vienmēr sēdēja viens pats, citu sarunās neiejaucās, vienīgi laipni smaidīja. Likās gluži jauks cilvēks, kura klātbūtne telpai piešķīra mājīgumu, bet kāpēc gan traucēt cilvēku, kas pats vēlas sēdēt viens un rāmi dzert tēju? Reins gāja pie Oidermā un Gunāra.
Viņi vienmēr nāca šurp kopā, kas bija dabiski, jo Gunārs dzīvoja pie Oidermā. Viņam nebija savu māju, viņš pirms dažiem gadiem tās bija zaudējis. Gunārs bija izbijis aktieris, bet šo nodarbi bija pametis pirms daudziem gadiem, un, patiesību sakot, nebija neviena, kas pazītu kādu, kas būtu jebkad redzējis Gunāru uz skatuves vai filmā. Tā kā, lai gan Gunārs sevi sauca par aktieri, neviens cits šo apgalvojumu apstiprināt nevarēja, bet nebija jau arī vajadzības, jo kāpēc gan apšaubīt cilvēka vārdus? Ja cilvēks par sevi kaut ko apgalvo, tad laikam tak tā arī ir.
Oidermā kādreiz bija skolotājs, bet šobrīd iztiku pelnīja ar to, ka avīzēm un žurnāliem sastādīja krustvārdu mīklas. Ģimenes viņam nebija un, tā kā Gunārs savu dzīvokli bija zaudējis parādu dēļ, Oidermā viņu paņēma dzīvot pie sevis. Divatā taču ir jautrāk. Tagad viņi visur gāja kopā. Oidermā vienmēr nēsāja uzvalku un kaklasaiti, viņam bija lielas, stūrainas brilles, un, tā kā viņš baidījās ejot samērcēt kājas, viņam slapjākā laikā bija kājās gumijas zābaki. Gunārs, gluži otrādi, bija ļoti sportisks un pārsvarā staigāja tikai kreklā, bet, kad laiks iegriezās dzestrāks, viņš uzmeta mugurā plānu jaku un valkāja to arī vistrakākajā aukstumā, nevīžodams to pat aizvilkt ciet. Cimdus, cepuri un šalli viņš neatzina vispār. Citiem kļuva auksti, uz Gunāru paskatoties vien, bet Gunārs apgalvoja, ka viņam nekas nekaišot. Viņš bija spējīgs iet ārā dzert alu jebkuros laika apstākļos un reiz ziemā, kad jau sniga, tika redzēts pastaigājoties ēdam saldējumu.
Ulo tieši atnesa vīriem jaunus alus, un Oidermā sāka, kā aizvien, skaidrot, ka “Oposuma” vārds krogam galīgi nepiestāv.
“Oposums tak patiesībā ir žurka,” viņš klāstīja. “Kāpēc krogam jānēsā žurkas vārds? Žurkas ir pretīgi dzīvnieki, tās liecina par antisanitāru vidi.”
“Tu vari ar mani aiziet uz virtuvi un apskatīties, vai tur ir kaut kas antisanitārs,” piedāvāja Ulo. “Man nav pat prusaku. Manuprāt “Oposums” skan jauki, tikai tādiem kā tev tas asociējas ar žurkām.”
“Bet ārzemniekiem? Tajās zemēs, kur dzīvo oposumi, tie nodara daudz posta,” Oidermā turpināja. “Ko viņiem vajadzētu domāt, atbraucot uz Igauniju un redzot, ka šeit ēstuve ir nosaukta oposuma vārdā? Viņi, maigi izsakoties, būs pārsteigti. Un, starp citu, tas liekas arī provinciāli, ka savai firmai liek ārzemniecisku vārdu, kura nozīmi nezina. Vienkārši tāpēc, ka labi izklausās.”
“Nekā, es ļoti labi zinu, ko nozīmē oposums.”
“Ko tad tas nozīmē?”
“Tas ir... Tas ir kaut kāda žurka.”
“Tad tomēr ar tādu domu? Nu tad būtu arī nosaucis par žurku, tieši un godīgi! Nu priekš kam rotāties ar svešām spalvām?”
“Nomierinies, Oidermā!” Ulo vicināja roku. “Ja nepatīk, ej prom. Un par ārzemniekiem es jau nu galīgi nesatraucos, tu esi kādreiz redzējis te, pie manis, kādu ārzemnieku?”
“Nē, jo viņiem nav dūšas nākt uz krogu, kam žurkas vārds.”
“Nu re, un tas tieši labi! Tāpēc ir tāds vārds, lai tādā veidā turētu tālāk muļķus, kas no nieka žurkas baidās. Ko tev, Rein?”
Reins pasūtīja alu un ķilavmaizi, no kuras viņš nekad nespēja atteikties. Gunārs uzreiz uzsāka stāstu par to, kad viņš kā jauns aktieris bija uzsācis darbu teātrī, sajūsmas un ideālu pilns, un tad vienā Šekspīra lugā viens vecs aktieris, liels korifejs, uzkāpis uz skatuves, ar pusķilavu bārdā.
“Ēda, velns, savā ģērbtuvē pirms izrādes ķilavmaizi tāpat kā tagad tu, un daļa izbirusi no mutes un palikusi bārdā karāties,” lādējās Gunārs. “Pretīgi bija skatīties, bet iedomājieties, man nācās visu scēnu kopā ar to ķilavbārdaino vīru nospēlēt! Un vārsmās! Fui, cik tas bija riebīgi!”
“Smieties nesāki?” Reins pajautāja.
“Vēmiens nāca. Pēc tam es vairākus gadus ķilavas neēdu, jau ieraugot vien ķilavu konservus, tūlīt prātā nāca tas vecis ar ķilavu bārdā, un vēderā viss sāka griezties.”
“Ko neteici viņam, ka šim pie mūļa ķilava karājas?”
“Pateicu gan. Vecis atteica, ka vai paldies, izurķēja ārā ķilavu no bārdas matiem un iebāza mutē. Tad es tiešām nodomāju – jā, teātris ir mākslas templis!”
“Ejam uzpīpēt,” Oidermā ierosināja. Viņi piecēlās, abi ar Gunāru, bet, tiklīdz viņi sasniedza durvis, viņiem ceļu aizšķērsoja Ēvalds, kas ienesās krogā ar piebāztu maisu rokā.
“Ei!” Viņš teica un nolika maisu zemē. “Kurš grib kartupeļus?”
“Kartupeļus?” brīnījās Oidermā. “Tagad, pavasarī? Tev tiešām ir agra šķirne.”
“Tie ir pērnie,” paskaidroja Ēvalds. “Sievasmāte no laukiem atsūtīja, vajag ātri apēst, sāk palikt mīksti un asni jau nāk. Sieva teica, lai aizvedu vienu maišeli uz “Oposumu”, ja nu tur kāds grib. Un šitie jau nav visi, man vēl mājās palika daudz. Kas grib, lai brauc pie manis un ņem, es jau nespēju ar viņiem nēsāties cauri visai pilsētai, neesmu nekāds kamielis.”
“Mēs paņemtu gan kartupeļus,” prātoja Gunārs. “Vai ne, Oidermā?”
“Kartupeļi vienmēr noder,” Oidermā piekrita. “Asnus jau var noplēst, tā nav nekāda māksla.” Un izvilka no mēteļa kabatas sarullētu maisiņu.
“Iekrāmēsim kādus pāris kilo.”
“Ņemiet visu,” Ēvalds novicināja roku. “Ko nu jūs te ar pāris kilogramiem krāmēsities, man vēl mājās ir gandrīz simts.”
“Nu tad mēs citu dienu iesim un paņemsim,” teica Oidermā. “Tagad tad sadalām šos. Tu arī gribi, Rein?”
“Ja jau piedāvā, kāpēc tad ne,” pamāja Reins. “Tikai man nav maisiņa.”
“Es iedošu,” Ulo piedāvāja.
“Paldies, citu dienu atnesīšu atpakaļ.”
“Ulo?” jautāja Ēvalds. “Tu arī ņemsi?”
“Nē, es ne, es mājās kartupeļus netaisu,” atteica Ulo. “Bet es pasaukšu Kalju no virtuves, viņš noteikti gribēs.”
Kalju, kartupeļus ieraugot, bija neticami priecīgs.
“Vai tiešām var ņemt?” viņš pārjautāja. “Bez maksas?”
“Var, var,” apstiprināja Ēvalds. “Un ja gribi, atnāc kādu vakaru pie manis, dabūsi vēl.”
Tad Kalju pamanīja pie stūra galdiņa valriekstam līdzīgo večuku.
“O, Imanuēla kungs!” viņš iesaucās. “Jūs arī te! Sveicināts!”
“Sveiki, Kalju,” atbildēja Imanuēla kungs. “Kā klājas mātes kundzei?”
“Mammai klājas lieliski, aizvien jūs slavē. Vēl šorīt runāja, cik jums skaista tualete, rožainas tapetes lai. Mamma teica, ka no tādas tualetes pilnīgi negribas ārā nākt. Sēdi kā kādā pils zālē uz troņa.”
“Nu pils zāle jau nu gluži tā nav,” smējās Imanuēla kungs. “Dejot tur īsti nevar. Bet es labprāt, ja mātes kundzei patīk.”
“Patīk gan. Es pats to arī gribētu redzēt.”
“Bet nāciet skatīties! Nāciet, kad gribat!”
“Imanuēla kungs,” Ēvalds pagriezās pret veco vīru. “Mēs neesam pazīstami, mani sauc Ēvalds. Vai kartupeļus negribat? Paņemiet sev ar!”
“Liels paldies, labprāt dažus paņemšu,” pamāja Imanuēla kungs un sameklēja zem galda savu portfeli. Ēvalds bija aizvilcis savu kartupeļmaisu pašā telpas vidū, un visi vīri bija noliekušies pār to un lasīja kartupeļus savos maisiņos.
“Nu re, būs tukšs,” Ēvalds priecājās. “Ņemiet vērā, ka man mājās vēl ir daudz, bet vairāk es šurp vairs nenesīšu. Nāciet paši. Vai jūs zināt manu adresi? Jo ātrāk jūs atnāksiet, jo labāk. Nāciet vislabāk rīt!”
“Mēs nāksim,” solīja Gunārs. “Bet tagad – kā tu domā, Oidermā – iziesim cauri veikalam? Kartupeļi mums ir, atliek vēl kāposti un maltā gaļa, un vakariņās uztaisām kāpostu sautējumu?.”
“Rupjmaizi arī jānopērk,” piebilda Oidermā. “Bet kāpostu sautējums laba doma, to tiešām varētu uztaisīt. Labi, ejam!”
Viņi savāca pekeles un aizmaršēja uz tuvāko lielveikalu.
“Vai mazo vīniņu arī paņemsim?” jautāja Gunārs, iepirkumu maisiņu vicinādams.
“Vīniņš piederas pie kāpostiem,” Oidermā pamāja un, kad šie beidzot bija mājās un kartupeļi jau vārījās, kamēr kāposti ar malto gaļu burbuļoja otrā katlā, abi sēdēja uz dīvāna – kas vienlaikus bija arī Gunāra guļvieta – un iemalkoja apetītes veicināšanai pāris glāzīšu.
“Rīt no rīta man jādabū gatava krustvārdu mīkla,” Oidermā teica. “Jau vairākas dienas zvana un prasa, kā tādi lietuvēni. Galīgi apnikuši jau.”
“Bet tu nevari viņiem aizsūtīt kādu no vecajām?” ierosināja Gunārs. “Kurš to vairs atcerēsies, vai tā mīkla jau ir bijusi publicēta, vai nē?”
“Protams, ka neatcerēsies.” Oidermā apstiprināja. “Es viņiem vienmēr sūtu vecās. Bet šad tad vajag arī kādu jaunu uztaisīt, citādi vienreiz var iekrist.”
“Nu jā, bet rīt jau tu vēl tomēr vari veco aizsūtīt.”
“Varbūt tiešām,” Oidermā atmeta ar roku. “Šobrīt galīgi man nav noskaņojuma strādāt. Rīt vispār gribētos uz lupatbodi aizstaigāt, man vajag kaut kādas lētas bikses, šitās ir cauras. Jāsēž visu laiku kopā saspiestām kājām, lai neredz.”
“Jā, man arī vienu lietu vajag. Es gribu sev nopirkt citu kreklu. Tad varēs vilkt otru, kamēr pirmais mazgājas.”
“Nu bet protams!” Oidermā piekrita. “Es tev to jau sen esmu teicis. Tas jau nav normāli diendienā staigāt ar to pašu kreklu.”
“Es viņu mazgāju katru vakaru.”
“Nestāsti, viņš ir galīgi netīrs. Pie tam normāli ir, ja cilvēkam ir divi krekli.”
“Tas ir tik skaists krekls, otru es tādu nedabūšu.”
“Gan jau dabūsi vēl skaistāku,” Oidermā mierināja. “Paklau, man šķiet, ka kartupeļi būs jau mīksti. Uzliec šķīvjus un dakšiņas uz galda.”

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru