Reins Kamms bija
ceļā no darba uz mājām, kā parasti nogriezās ap dzeltenās
mājas stūri un ieraudzīja pazīstamo galveno ielu. Viņš pagāja
garām puķu veikalam un tad pulksteņdarbnīcai. Tālāk sanāca iet
pāri ceļam. Luksoforā dega sarkanā gaisma, tāpēc Reins Kamms
apstājās un gaidīja.
Automašīnas arī
stāvēja, kaut gan tām dega zaļais, bet kur tu aizbrauksi, ja tev
priekšā braucošie auto nekust no vietas. Sastrēgums bija milzīgs.
Reins līdzjūtīgi aplūkoja pie stūres sēdošos. Viņi izskatījās
bēdīgi, pacietīgi gaidoši. Darbadiena bija beigusies, viņiem
rūpēja nokļūt mājās, bet līdz tam vēl bija tik ilgi jāgaida.
Reina mājas bija
tepat, viņu nekas nekavēja. Bet viņš tomēr izlēma iegriezties
“Oposumā”.
Šodien bija visai
daudz tautas. Oidermā un Gunārs dzēra alu, bet stūrī sēdēja
plikgalvains, valriekstam līdzīgs večuks un malkoja tēju.
Reins pamāja
večukam, viņš šeit jau bija agrāk redzēts, bet sarunājušies
viņi nebija. Večuks bija kluss un vienmēr sēdēja viens pats,
citu sarunās neiejaucās, vienīgi laipni smaidīja. Likās gluži
jauks cilvēks, kura klātbūtne telpai piešķīra mājīgumu, bet
kāpēc gan traucēt cilvēku, kas pats vēlas sēdēt viens un rāmi
dzert tēju? Reins gāja pie Oidermā un Gunāra.
Viņi vienmēr nāca
šurp kopā, kas bija dabiski, jo Gunārs dzīvoja pie Oidermā.
Viņam nebija savu māju, viņš pirms dažiem gadiem tās bija
zaudējis. Gunārs bija izbijis aktieris, bet šo nodarbi bija
pametis pirms daudziem gadiem, un, patiesību sakot, nebija neviena,
kas pazītu kādu, kas būtu jebkad redzējis Gunāru uz skatuves vai
filmā. Tā kā, lai gan Gunārs sevi sauca par aktieri, neviens cits
šo apgalvojumu apstiprināt nevarēja, bet nebija jau arī
vajadzības, jo kāpēc gan apšaubīt cilvēka vārdus? Ja cilvēks
par sevi kaut ko apgalvo, tad laikam tak tā arī ir.
Oidermā kādreiz
bija skolotājs, bet šobrīd iztiku pelnīja ar to, ka avīzēm un
žurnāliem sastādīja krustvārdu mīklas. Ģimenes viņam nebija
un, tā kā Gunārs savu dzīvokli bija zaudējis parādu dēļ,
Oidermā viņu paņēma dzīvot pie sevis. Divatā taču ir jautrāk.
Tagad viņi visur gāja kopā. Oidermā vienmēr nēsāja uzvalku un
kaklasaiti, viņam bija lielas, stūrainas brilles, un, tā kā viņš
baidījās ejot samērcēt kājas, viņam slapjākā laikā bija
kājās gumijas zābaki. Gunārs, gluži otrādi, bija ļoti
sportisks un pārsvarā staigāja tikai kreklā, bet, kad laiks
iegriezās dzestrāks, viņš uzmeta mugurā plānu jaku un valkāja
to arī vistrakākajā aukstumā, nevīžodams to pat aizvilkt ciet.
Cimdus, cepuri un šalli viņš neatzina vispār. Citiem kļuva
auksti, uz Gunāru paskatoties vien, bet Gunārs apgalvoja, ka viņam
nekas nekaišot. Viņš bija spējīgs iet ārā dzert alu jebkuros
laika apstākļos un reiz ziemā, kad jau sniga, tika redzēts
pastaigājoties ēdam saldējumu.
Ulo tieši atnesa
vīriem jaunus alus, un Oidermā sāka, kā aizvien, skaidrot, ka
“Oposuma” vārds krogam galīgi nepiestāv.
“Oposums tak
patiesībā ir žurka,” viņš klāstīja. “Kāpēc krogam jānēsā
žurkas vārds? Žurkas ir pretīgi dzīvnieki, tās liecina par
antisanitāru vidi.”
“Tu vari ar mani
aiziet uz virtuvi un apskatīties, vai tur ir kaut kas antisanitārs,”
piedāvāja Ulo. “Man nav pat prusaku. Manuprāt “Oposums” skan
jauki, tikai tādiem kā tev tas asociējas ar žurkām.”
“Bet ārzemniekiem?
Tajās zemēs, kur dzīvo oposumi, tie nodara daudz posta,” Oidermā
turpināja. “Ko viņiem vajadzētu domāt, atbraucot uz Igauniju un
redzot, ka šeit ēstuve ir nosaukta oposuma vārdā? Viņi, maigi
izsakoties, būs pārsteigti. Un, starp citu, tas liekas arī
provinciāli, ka savai firmai liek ārzemniecisku vārdu, kura nozīmi
nezina. Vienkārši tāpēc, ka labi izklausās.”
“Nekā, es ļoti
labi zinu, ko nozīmē oposums.”
“Ko tad tas
nozīmē?”
“Tas ir... Tas ir
kaut kāda žurka.”
“Tad tomēr ar
tādu domu? Nu tad būtu arī nosaucis par žurku, tieši un godīgi!
Nu priekš kam rotāties ar svešām spalvām?”
“Nomierinies,
Oidermā!” Ulo vicināja roku. “Ja nepatīk, ej prom. Un par
ārzemniekiem es jau nu galīgi nesatraucos, tu esi kādreiz redzējis
te, pie manis, kādu ārzemnieku?”
“Nē, jo viņiem
nav dūšas nākt uz krogu, kam žurkas vārds.”
“Nu re, un tas
tieši labi! Tāpēc ir tāds vārds, lai tādā veidā turētu tālāk
muļķus, kas no nieka žurkas baidās. Ko tev, Rein?”
Reins pasūtīja alu
un ķilavmaizi, no kuras viņš nekad nespēja atteikties. Gunārs
uzreiz uzsāka stāstu par to, kad viņš kā jauns aktieris bija
uzsācis darbu teātrī, sajūsmas un ideālu pilns, un tad vienā
Šekspīra lugā viens vecs aktieris, liels korifejs, uzkāpis uz
skatuves, ar pusķilavu bārdā.
“Ēda, velns, savā
ģērbtuvē pirms izrādes ķilavmaizi tāpat kā tagad tu, un daļa
izbirusi no mutes un palikusi bārdā karāties,” lādējās
Gunārs. “Pretīgi bija skatīties, bet iedomājieties, man nācās
visu scēnu kopā ar to ķilavbārdaino vīru nospēlēt! Un vārsmās!
Fui, cik tas bija riebīgi!”
“Smieties nesāki?”
Reins pajautāja.
“Vēmiens nāca.
Pēc tam es vairākus gadus ķilavas neēdu, jau ieraugot vien ķilavu
konservus, tūlīt prātā nāca tas vecis ar ķilavu bārdā, un
vēderā viss sāka griezties.”
“Ko neteici viņam,
ka šim pie mūļa ķilava karājas?”
“Pateicu gan.
Vecis atteica, ka vai paldies, izurķēja ārā ķilavu no bārdas
matiem un iebāza mutē. Tad es tiešām nodomāju – jā, teātris
ir mākslas templis!”
“Ejam uzpīpēt,”
Oidermā ierosināja. Viņi piecēlās, abi ar Gunāru, bet, tiklīdz
viņi sasniedza durvis, viņiem ceļu aizšķērsoja Ēvalds, kas
ienesās krogā ar piebāztu maisu rokā.
“Ei!” Viņš
teica un nolika maisu zemē. “Kurš grib kartupeļus?”
“Kartupeļus?”
brīnījās Oidermā. “Tagad, pavasarī? Tev tiešām ir agra
šķirne.”
“Tie ir pērnie,”
paskaidroja Ēvalds. “Sievasmāte no laukiem atsūtīja, vajag ātri
apēst, sāk palikt mīksti un asni jau nāk. Sieva teica, lai
aizvedu vienu maišeli uz “Oposumu”, ja nu tur kāds grib. Un
šitie jau nav visi, man vēl mājās palika daudz. Kas grib, lai
brauc pie manis un ņem, es jau nespēju ar viņiem nēsāties cauri
visai pilsētai, neesmu nekāds kamielis.”
“Mēs paņemtu gan
kartupeļus,” prātoja Gunārs. “Vai ne, Oidermā?”
“Kartupeļi
vienmēr noder,” Oidermā piekrita. “Asnus jau var noplēst, tā
nav nekāda māksla.” Un izvilka no mēteļa kabatas sarullētu
maisiņu.
“Iekrāmēsim
kādus pāris kilo.”
“Ņemiet visu,”
Ēvalds novicināja roku. “Ko nu jūs te ar pāris kilogramiem
krāmēsities, man vēl mājās ir gandrīz simts.”
“Nu tad mēs citu
dienu iesim un paņemsim,” teica Oidermā. “Tagad tad sadalām
šos. Tu arī gribi, Rein?”
“Ja jau piedāvā,
kāpēc tad ne,” pamāja Reins. “Tikai man nav maisiņa.”
“Es iedošu,”
Ulo piedāvāja.
“Paldies, citu
dienu atnesīšu atpakaļ.”
“Ulo?” jautāja
Ēvalds. “Tu arī ņemsi?”
“Nē, es ne, es
mājās kartupeļus netaisu,” atteica Ulo. “Bet es pasaukšu
Kalju no virtuves, viņš noteikti gribēs.”
Kalju, kartupeļus
ieraugot, bija neticami priecīgs.
“Vai tiešām var
ņemt?” viņš pārjautāja. “Bez maksas?”
“Var, var,”
apstiprināja Ēvalds. “Un ja gribi, atnāc kādu vakaru pie manis,
dabūsi vēl.”
Tad Kalju pamanīja
pie stūra galdiņa valriekstam līdzīgo večuku.
“O, Imanuēla
kungs!” viņš iesaucās. “Jūs arī te! Sveicināts!”
“Sveiki, Kalju,”
atbildēja Imanuēla kungs. “Kā klājas mātes kundzei?”
“Mammai klājas
lieliski, aizvien jūs slavē. Vēl šorīt runāja, cik jums skaista
tualete, rožainas tapetes lai. Mamma teica, ka no tādas tualetes
pilnīgi negribas ārā nākt. Sēdi kā kādā pils zālē uz
troņa.”
“Nu pils zāle jau
nu gluži tā nav,” smējās Imanuēla kungs. “Dejot tur īsti
nevar. Bet es labprāt, ja mātes kundzei patīk.”
“Patīk gan. Es
pats to arī gribētu redzēt.”
“Bet nāciet
skatīties! Nāciet, kad gribat!”
“Imanuēla kungs,”
Ēvalds pagriezās pret veco vīru. “Mēs neesam pazīstami, mani
sauc Ēvalds. Vai kartupeļus negribat? Paņemiet sev ar!”
“Liels paldies,
labprāt dažus paņemšu,” pamāja Imanuēla kungs un sameklēja
zem galda savu portfeli. Ēvalds bija aizvilcis savu kartupeļmaisu
pašā telpas vidū, un visi vīri bija noliekušies pār to un
lasīja kartupeļus savos maisiņos.
“Nu re, būs
tukšs,” Ēvalds priecājās. “Ņemiet vērā, ka man mājās vēl
ir daudz, bet vairāk es šurp vairs nenesīšu. Nāciet paši. Vai
jūs zināt manu adresi? Jo ātrāk jūs atnāksiet, jo labāk.
Nāciet vislabāk rīt!”
“Mēs nāksim,”
solīja Gunārs. “Bet tagad – kā tu domā, Oidermā – iziesim
cauri veikalam? Kartupeļi mums ir, atliek vēl kāposti un maltā
gaļa, un vakariņās uztaisām kāpostu sautējumu?.”
“Rupjmaizi arī
jānopērk,” piebilda Oidermā. “Bet kāpostu sautējums laba
doma, to tiešām varētu uztaisīt. Labi, ejam!”
Viņi savāca
pekeles un aizmaršēja uz tuvāko lielveikalu.
“Vai mazo vīniņu
arī paņemsim?” jautāja Gunārs, iepirkumu maisiņu vicinādams.
“Vīniņš
piederas pie kāpostiem,” Oidermā pamāja un, kad šie beidzot
bija mājās un kartupeļi jau vārījās, kamēr kāposti ar malto
gaļu burbuļoja otrā katlā, abi sēdēja uz dīvāna – kas
vienlaikus bija arī Gunāra guļvieta – un iemalkoja apetītes
veicināšanai pāris glāzīšu.
“Rīt no rīta man
jādabū gatava krustvārdu mīkla,” Oidermā teica. “Jau
vairākas dienas zvana un prasa, kā tādi lietuvēni. Galīgi
apnikuši jau.”
“Bet tu nevari
viņiem aizsūtīt kādu no vecajām?” ierosināja Gunārs. “Kurš
to vairs atcerēsies, vai tā mīkla jau ir bijusi publicēta, vai
nē?”
“Protams, ka
neatcerēsies.” Oidermā apstiprināja. “Es viņiem vienmēr sūtu
vecās. Bet šad tad vajag arī kādu jaunu uztaisīt, citādi
vienreiz var iekrist.”
“Nu jā, bet rīt
jau tu vēl tomēr vari veco aizsūtīt.”
“Varbūt tiešām,”
Oidermā atmeta ar roku. “Šobrīt galīgi man nav noskaņojuma
strādāt. Rīt vispār gribētos uz lupatbodi aizstaigāt, man vajag
kaut kādas lētas bikses, šitās ir cauras. Jāsēž visu laiku
kopā saspiestām kājām, lai neredz.”
“Jā, man arī
vienu lietu vajag. Es gribu sev nopirkt citu kreklu. Tad varēs vilkt
otru, kamēr pirmais mazgājas.”
“Nu bet protams!”
Oidermā piekrita. “Es tev to jau sen esmu teicis. Tas jau nav
normāli diendienā staigāt ar to pašu kreklu.”
“Es viņu mazgāju
katru vakaru.”
“Nestāsti, viņš
ir galīgi netīrs. Pie tam normāli ir, ja cilvēkam ir divi
krekli.”
“Tas ir tik
skaists krekls, otru es tādu nedabūšu.”
“Gan jau dabūsi
vēl skaistāku,” Oidermā mierināja. “Paklau, man šķiet, ka
kartupeļi būs jau mīksti. Uzliec šķīvjus un dakšiņas uz
galda.”
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru