Reins pārnāca
mājās un sauca jau no priekšnama:
“Es atnesu
kartupeļus!”
“Kādus
kartupeļus?” brīnījās Anu. “Priekš kam? Mums vēl kartupeļu
ir gana.”
“Ēvalds atstiepa
uz “Oposumu”,” skaidroja Reins. “Viņa sieva atveda no
laukiem, tie ir pērnie kartupeļi, un viņus vajag ātri apēst, lai
neaiziet bojā.”
“Kas ir Ēvalds?”
“Es taču tev jau
esmu teicis, tas ir viens čoms no “Oposuma”. Ļoti jauks
cilvēks. Atstiepa lielu kartupeju maisu un visiem izdalīja.”
“Kā Ziemsvētku
vecītis?” jautāja Sandra.
“Vēl labāk nekā
Ziemsvētku vecītis, Ziemsvētku vecītim pantiņi jāskaita, bet
Ēvalds deva kartupeļus tāpat vien.”
“Es domāju, ka
Ziemsvētku vecītis ir labāks,” iebilda Sandra. “Viņa dāvanas
ir interesantākas. Es nu tiešām negribētu Ziemsvētkos saņemt
kartupeļus.”
“Nes tos uz
virtuvi,” Anu pamācīja. “Ko tu viņus iestiepi dzīvojamā
istabā?”
“Gribēju tev
parādīt.”
“Ko tur redzēt,
kas es kartupeļus neesmu redzējusi? Tak nav tie tava Ēvalda
kartupeļi ne ar ko īpaši. Nes prom, es tagad kontroldarbus
laboju!”
Reins aiznesa
kartupeļus uz virtuvi un ielika pieliekamajā. Patiesi, Anu bija
teikusi taisnību, viņiem bija pašiem savas kartupeļu rezerves
vesels maiss, tā ka no Ēvalda dāvinājuma īsti nekādas jēgas
nebija. Reins tagad pat nedaudz nožēloja, ka bija tik daudz
savācis, labāk būtu vajadzējis atstāt vairāk citiem –
trūcīgākiem. Bet vairs jau neko nevarēja labot.
“Starp citu, jūs
ar Sandru varētu iziet ārā,” sauca Anu no istabas.
“Kaut vai uz
smilšukasti. Skaists vakars, bet man vēl divu klašu darbi
jāizskata. Man ies ātrāk, ja man apkārt būs miers.”
“Kāpēc ne, ejam
uz smilšukasti,” Reins piekrita. “Sandra, ģērbies!”
Rotaļu laukums un
smilšukaste atradās blakus ielā, nelielā parciņā. Sandra tur
gāja spēlēties no laika gala. Reizēm Rotaļu laukums bija tik
pilns ar bērniem, ka smilšukastē nebija vietas, un uz slidkalniņu
stāvēja gara rinda. Bet šovakar bija mierīgi. Tikai viens puika
raka bedri ar lāpstiņu, un viņa mamma uz soliņa lasīja žurnālu.
Reins apsēdās uz
tā paša soliņa, bet Sandra gāja uz smilšukasti. Puika viņu
ieraudzīja, pameta rakšanu un ar vēderu uzgūlās uz savas bedres,
lai to aizsargātu no meitenes. Kādu brīdi bija klusums, un viņi
viens uz otru raudzījās.
Beidzot puika teica:
“Man ir bedre.”
“Nu un tad,”
Sandra atteica. “Es arī izrakšu.”
“Bet man ir dziļa
bedre. Tik dziļa, ka sliekas var redzēt.”
“Melo, smilšukastē
sliekas nedzīvo.”
“Es izraku tik
dziļu bedri, ka tā aizsniedzas apakš smilšukastes,” puika
skaidroja. “Dziļi zemē iekšā.”
“Neticu. Parādi!”
Bet rādīšanas
vietā puika sāka trakā ātrumā bērt caurumā smiltis atpakaļ un
sāka smieties uzvaras priekā.
“Ko tu tagad
izdarīji?” Sandra neapmierināti jautāja. “Kāpēc savu bedri
aizbēri ar smiltīm?”
“Gribēju!”
puisis nokliedza. “Tagad tu nevarēsi manu bedri redzēt!”
Viņš meta un meta
virsū smiltis, līdz tas, kas bija bedre, tagad kļuva kalns.
“Stulbenis,”
Sandra noteica, nicīgi paraustīja plecus un gāja rāpties pa
redelēm. Puika kādu brīdi sēdēja smulšukastē un skatījās, kā
Sandra karājas pie redeles, tad piegāja tuvāk.
“Es arī gribu
pakarāties,” viņš teica.
“Tu tak redzi, ka
tagad es karājos!” Sandra atbildēja. “Tu ej tagad roc jaunu
bedri. Vai ej uz slidkalniņu.”
“Es gribu
karāties,” puika bija nelokāms.
“Bet tagad tu
nevari! Pagaidi, kamēr es būšu izkarājusies, tad būs tava
kārta.”
“Tu karāsies
pārāk ilgi,” puika ņurdēja. “Es gribu karāties tūlīt!”
“Kāpēc?”
“Man ir karāšanās
noskaņojums!”
Viņš piegāja un
sāka raut Sandru aiz kājas lejā.
“Tā nedrīkst
darīt!” Sandra pretojās. “Laid vaļā!”
“Ko jūs tur
darāt?” Reins iesaucās.
“Tas puika mani
rauj!” Sandra sūdzējās.
“Es gribu
karāties!” puika kliedza.
“Markus!”
iesaucās sieviete ar žurnālu. “Neaiztiec meiteni!”
“Es gribu
karāties!”
“Sandra, laid viņu
pakarāties,” Reins ierosināja. “Viņš taču ir par tevi
mazāks. Lai pakarājas drusciņ, tad atkal tu. Karājieties pēc
kārtas.”
“Ēēē!” Sandra
dusmīgi izsaucās un nolēca no redeles. “Nu tad karājies!
Pamuļķais!”
Markus nikni
pabolījās, uzrāpās redelē un sāka karāties.
“Atvainojos, viņš
reizēm ir tik stūrgalvīgs,” Markus mamma pagriezās pret Reinu.
“Es tur neko nevaru darīt.”
“Nekas,” Reins
viņu mierināja. “Nu tak viņam ļoti patīk karāties.”
“Kad biju maza,
man arī patika,” teica Markus māte. “Mums piemājas dārzā
bijaābele, un tai bija viens tāds zars, pie kura bija baigi labi
karāties. Es tur karājos augām dienām.”
“Ak tā,”
noteica Reins. Viņa skatiens neviļus aizslīdēja uz sievietes
rokām, bet tās bija gluži parastas, rozā lakotiem nagiem, nebija
nekādas pērtiķa rokas.
“Vai jums patika
karāties?” jautāja Markus māte.
“Es neatceros,”
Reins vilcinājās, nedaudz apjucis no šāda jautājuma. “Šad tad
jau laikam tomēr... karājos.”
“Kur jūs
karājāties?” aizrautīgi jautāja Markus māte.
“Kur es karājos...
Jā, labs jautājums... Nu kur jau parasti karājas,” Reins
saputrojās. “Pie kādām caurulēm vai... koku zariem...”
Patiesībā viņš
nemaz neatcerējās, ka bērnībā kaut kur būtu karājies, Reinam
bērnībā vispār patika vizināties ar riteni, bet Markus mātei
viņš to neteica, baidoties viņu aizvainot.
Sandra pa to laiku
pameta slidkalniņu un gāja pie Markus.
“Nāc lejā, tagad
ir mana kārta.”
“Nenākšu,”
puika no augšas atbildēja. Bija skaidri redzams, ka viņa rokas jau
visai nogurušas, bet viņš iekoda lūpā un ietiepīgi karājās
tālāk.
“Ja tu tik ilgi
karāsies, tev izstiepsies rokas,” Sandra apgalvoja.
“Neizstiepsies,”
puika atteica.
Viņš nespēja
vairs noturēties, atlaida rokas vaļā un iegāzās smiltīs, taču
tūliņ devās pie redeles un rāpās augšā vēlreiz.
“Rimsties nu,”
Sandra pavēlēja. “Tu jau nokriti zemē, pietiek.”
“Es gribu
karāties!” puika paziņoja, acis bolīdams aiz piepūles.
“Kad es tagad
aizbraucu uz laukiem pie vecvecākiem, taf vienmēr skatos uz to
ābeli un to zaru, kur es kādreiz karājos,” Reinam stāstīja
Markus māte. “Tagad tas liekas tik zems! Tagad es tur vairs
pakarāties nevarētu, kājas vilktos pa zemi.”
“Nu ja, bērnībā
jūs bijāt īsāka,” Reins konstatēja un pēc mirkļa pats bija
pārsteigts, cik muļķīgas lietas cilvēki pārrunā, kad tiem nav,
ko teikt, bet kaut kas tomēr jāsaka. Taču Markus mātei Reina
piezīme nemaz nelikās nepiemērota. Viņa skumji pamāja un teica:
“Jā, tieši tā.
Kad biju bērns, biju īsāka.Tad bija tik forši karāties pie tā
zara, bet tagad...”
“Kur jūs tagad
karājaties?” Reins nevarēja nepajautāt.
“Vairs nekur.”
Un nopūtās.
“Tā nu tas ir,”
Reins dziļdomīgi noteica. Markus atkal nokrita no redelēm, apsēdās
smiltīs, berzēdams sarkanās un sāpošās plaukstas pret biksēm.
Pie redelēm pielidoja zvirbulis ar kaut ko knābī un paskatījās
uz cilvēkiem, galvu piešķiebis. Viņš it kā apsvēra, vai šī
ir droša vieta, lai notiesātu savu laupījumu.
“Markus, vai ejam
mājās?” sauca māte.
“Nē, es vēl
gribu pakarāties,” atbildēja zēns.
“Nu bet tad
karājies,” māte mudināja, un Markus atkal rāpās pa redelēm.
Zvirbulis saprata, ka vieta nemaz nav droša un aizlidoja ēst citur.
Sandrai gan
rotaļlaukums bija jau apnicis.
“Ejam prom,”
viņa teica. “Es vairs te negribu.”
Reins piekrita,
novēlēja Markus mātei jauku vakaru, paņēma Sandru aiz rokas un
gāja mājās.
“Es domāju, ka
mamma savus kontroldarbus jau būs izlabojusi,” viņš prātoja.
“Varēsim viņai pastāstīt, cik interesantu karātāju ģimeni
mēs satikām. Jānāk biežāk uz smilšukasti, ko tikai neierauga!
Interesanti, vai tēvs arī karājas?”
“Tēvs karājas ar
galvu uz leju kā sikspārnis,” teica Sandra. Reins pasmējās.
Kāpņutelpā viņi
satika Voremē. Viņš stāvēja, degunu gandrīz piespiedis sienai
un pētīja to.
“Krāteri un
pauguri,” viņš teica, Reinu ieraugot. “Gluži kā mēnessainava.
Nemaz nav jālido kosmosā, tepat, kāpņutelpā, visu var apskatīt.”
“Jā, tā siena ir
briesmīgi grumbuļaina,” Reins piekrita. “Bet vai tā ir gluži
mēnessainava, to es nezinu, kaut kā nav gadījies pa Mēnesi
staigāt.”
“Un nemaz nevajag
tur doties,” Voremē apgalvoja. “Kamēr nav atklāti noslēpimi
tepat. Skatieties, piemēram, to melno svītru tur zem griestiem. Kā
tā varēja tur gadīties? Cilvēks taču tik viegli tur
neaizsniegtu, protams, bez palīglīdzekļiem, soliņa vai
pieslienamām trepēm. Tak kāpēc viņam rāpties pa trepēm, lai
uzzīmētu melnu strīpu zem griestiem? Nezinu, nezinu. Dažkārt
stāvu un skatos uz to strīpu ilgu laiku, un visvisādas domas nāk
galvā.”
“Varbūt muša
uztaisīja,” Sandra piedāvāja variantu.
“Muša?” Voremē
atkārtoja. “Tas arī ir iespējams. Bet kā var muša atstāt
tādas pēdas? Ar ko? Ja sāktu to svītru detalizēti pētīt, tad
mēs pietuvotos noslēpuma atminējumam, bet tas ir augstu, tur tik
viegli nevar piekļūt. Jā, par to varētu padomāt...”
Viņš noglāstīja
sienu.
“Interesanti, ja
to taustītu cilvēks, kas pazīst neredzīgo rakstību, vai viņš
no tiem grumbuļiem izlasītu kādu vārdu?” viņš jautāja
Reinam.
“Ej nu sazini,”
Reins paraustīja plecus. “Īsti gan neticu, ka sienu krāsotājs
te būtu ar neredzīgo zīmēm kādu ziņu atstājis. Bet nu jā,
nekad jau nevar zināt.”
“Jā, jā, nekad
jau nevar zināt,” Voremē piekrita un cieņpilni aplūkoja sienu.
“Vajag tik rakt,”
viņš noteica un beidzot sāka lēnām kāpt augšup.
“Starp citu, vai
kartupeļus negribat?” Reins pēkšņi iejautājās. “Es tikko
dabūju pilnu maisu, bet mums tagad nevajag. Es labprāt atdotu.”
Voremē apstājās.
“Kartupeļus?”
viņš domīgi atkārtoja. “Kāpēc ne. Ja jau laipni piedāvā,
tad jau jāņem.”
“Ļoti labi, es
jums tūlīt aiznesīšu līdz durvīm. Viņi ātri jāapēd, ilgi
vairs nevar glabāties.”
“Kartupeļi jau
ēšanai ir radīti,” piekrita Voremē un kad Reins atstiepa
kartupeļu maisu pie viņa durvīm, viņš no tā izņēma vienu
kartupeli, paripināja plaustā un teica:
“Dīvaini padomāt,
ka tas kartupelis ir līdz manīm atnācis no apakšzemes tumsības.
Ko viņš tur dabūja pieredzēt? Kādas dzīvības ap to ir
ņudzējušas? Protams, kartupelim nav prāta, bet vienalga
interesanti būtu zināt... No kuras puses tas kartupelis nāk?”
“No
Dienvidigaunijas,” Reins atbildēja. “Nu tad jauku vakaru!”
“Ak no
Dienvidigaunijas...” pamāja Voremē. “Jauku vakaru! Un liels
paldies par laipno devumu! Dienvidigaunijas kartupelis... Senā
Livonija! Jā-jā...”
Viņš ienesa maisu
iekšā un aiztaisīja durvis, un sēdēja krietnu laika sprīdi
priekšnamā, kartupeli plaukstā turēdams un nopētīdams no visām
pusēm.
“Ko tik visu daba
nespēj radīt,” viņš beidzot skaļi noteica. “Neticami!
Neticami!”
Viņš aizvēra acis
un iegrima dziļās domās.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru