sestdiena, 2014. gada 8. marts

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (2)


Reins Kamms pārnāca mājās. Viņš dzīvoja trešajā stāvā un, kāpdams augšā, ieraudzīja Voremē sēžam uz pakāpiena starp otro un trešo stāvu un lasām žurnālu "Teātris. Mūzika. Kino".
Voremē dzīvoja ceturtajā, visaugstākajā, stāvā. Viņš bija vecs vīrs, kura milzīgā, sirmā galva atgādināja noziedējušu pieneni. Katrs mats slējās uz savu pusi, un Voremē nenēsāja cepuri, acīmredzot tie neietilpa nevienā cepurē. Voremē bija pensionārs un liels teātra mīļotājs. Teātris bija viņa kaislība, viņš uz teātri gāja katru vakaru. Protams, ka ar viņa pensiju nepietika biļetēm, bet teātrī viņu jau pazina un bieži tāpat vien ielaida trešajā balkonā vai kādā stūrī, no kurienes skatuvi praktiski nevarēja redzēt un kur tāpēc tikpat neviens cits negribēja sēdēt. Voremē toties bija vienalga, viņš bija laimīgs tikt jebkurā vietā.
"Sveiki!" teica Reins. "Kāpēc jūs te sēžat? Kaut kas noticis?"
"Sveicināts, Kamma kungs! Es te arvien sēžu," atbildēja Voremē. "Katru vakaru, jums vienkārši nav gadījies redzēt. Vecam cilvēkam vairs nav tā spara, lai vienā rāvienā uzraustos ceturtajā stāvā. Pusceļā vajag atpūtas pauzi, lai palasītu un iestiprinātos."
"Slikti gan, ka mūsu mājā nav lifta," Reins bija līdzjūtīgs.
"Ak nē, priekš kam man liftu? Tas tak ir ļoti jauki te pasēdēt, skat, pa kāpņu telpas logu var redzēt bērzu. Man līdzi ir lasāmais, sieramaize, man nav nekādu bēdu. Redziet, viss atkarīgs no attieksmes. Protams, var jau domāt, ka kāpnes ir vienkārši nepatīkams šķērslis, kuru vajag pārvarēt tik ātri, cik vien iespējams, vāveres veiklībā. Bet var šīs pašas kāpnes uztvert arī kā ceļojumu. Sava veida ekskursiju, pat piedzīvojumu. Izbaudiet šo brīdi, kāpiet pamazām, papētiet apkārtni. Apstājieties uz brīdi, pameditējiet, atcerieties pārvarētos pakāpienus un gatavojieties nākamo ieņemšanai. Kad taisos kāpt pa kāpnēm, tad rēķinos vienmēr vismaz ar kādu stundu. Un ziniet, kad es beigās sasniedzu savu dzīvokli, tad jūtos kā šo stundu pavadījis kaut kur garā ceļojumā."
"Bet kaut kā šī kāpņutelpa šķiet tomēr nedaudz vienmuļa," domā Reins. "Vienmēr taču viena un tā pati."
"Nepavisam ne!" Voremē kratīja galvu. "Tas jums tikai tā liekas, jo jūs tikai steidzaties šeit cauri un nepamanāt detaļas. Bet es kaut ko atrodu katru dienu. Dažreiz konfekšpapīru uz grīdas. Dažreiz pogu. Un tai dienā, kad kāpņutelpu izmazgāja, šeit bija neiedomājami svaiga smarža, bija tāda sajūta, it kā es atrastos jūras malā. Tad es te pasēdēju brīdi ilgāk, aizvēru acis un vienkārši elpoju. Bet ļoti interesanti ir pētīt arī sienu apmetumu. Skatieties, kādas figūras tas izveido, redziet, šeit ir gluži kā vīrs ar pīpi, vai ne?"
Reins skatījās, bet neredzēja vīru ar pīpi.
"Samiedziet mazliet acis," ieteica Voremē.
Reins mēģināja samiegt acis, taču apmetumā vienalga neko neieraudzīja, taču pieklājības pēc pateica, ka, jā gan, ir vīrs ar pīpi.
“Nu re!” priecājās Voremē. “Kāpņu telpa nemaz nav garlaicīga. Tā ir pilnīgi sava pasaule.”
“Vai tad jūs šovakar uz teātri neiesiet?” iejautājās Reins. “Pulkstenis jau drīz septiņi.”
“Es jau biju,” atbildēja Voremē. “Es tieši nāku no teātra. Es šodien biju leļļuteātrī uz dienas izrādi “Kukulītis”. Lieliski, varēja gan izraudāties, gan izsmieties.”
Tā Voremē teica vienmēr, par katru izrādi viņš apstiprināja, ka tur “var raudāt un smieties”. Reinam sen bija slepena vēlme nokļūt kādā izrādē reizē ar Voremē, lai redzētu, vai kaimiņš patiesi tur raud un smejas, bet pagaidām viņam nebija palaimējies. Voremē tik daudz staigāja pa teātriem, vienu vakaru te, citu vakaru tur, ka viņu bija grūti noķert.
“Vai recenzija arī jau ir žurnālā?” jautāja Reins un parādīja uz “Teātris, Mūzika. Kino”, ko Voremē turēja rokā, bet večuks papurināja galvu un teica, ka tas ir 1992. gada oktobra numurs.
“Paņēmu to līdzi tikai tāpēc, lai atpakaļceļā kāpnēs būtu ko lasīt,” viņš paskaidroja. “Šādi materiāli jau nenoveco.”
“Nu ja, nu tad veiksmi,” novēlēja Reins. “Es nu kāpju tālāk.”
“Laimīgu ceļu!” pieklājīgi novēlēja Voremē un iedziļinājās atkal savā žurnālā.
Reins pēc mirkļa jau bija pie durvīm, pagrieza atslēgu slēdzenē un iegāja dzīvoklī. Anu un Sandra bija jau mājās. Meitu gan neredzēja, taču viņas balss bija dzirdama no istabas, bet Anu, kā jau parasti, sēdēja pie rakstāmgalda un laboja kārtējos kontroldarbus.
“Kā iet?” Reins apjautājās.
“Briesmīgi,” atbildēja Anu. “Skolēni kļūst aizvien stulbāki. Esmu jau gandrīz veselu kaudzi izlabojusi, bet tikai pāris piecinieku. Otrais pasaules karš viņiem ir kā raķešzinātne. Kā cilvēks var rakstīt, ka Jaltas konference notika 1946. gadā! Tad karš bija jau cauri, kāda jēga vairs konferencei?”
Anu bija vēstures skolotāja. Reins noglaudīja viņai galvu.
“Nekas traks, labāk, ja katrs to nezin. Zināšanas ir vērtīgs kapitāls. Nevajag tajās dalīties ar kuru katru. Pietiek, ja tev tās ir, tad tev vieglāk starp muļķiem izcelties.”
“Es starp viņiem katru dienu izceļos,” noteica Anu. “Zini, es gribētu ar sev līdzīgiem arī uzturēt sakarus. Miljonāri taču uzmeklē citus miljonārus, ar ko biedroties, ne jau zviln kopā ar klaidoņiem.”
“Es arī esmu gudrs,” Reins apgalvoja. “Es zinu, kad beidzās karš un kad notika Jaltas konference. Es zinu pat Teherānas konferenci un zinu Potsdamas konferenci, un Nirnbergas prāvu es zinu, kad Rūzvelts nomira un kad Staļins – to arī, es zinu tik daudz lietu. Ar mani tu droši vari uzturēt sakarus.”
“Jā, ar tevi es uzturu,” piekrita Anu. “Tūlīt izlabošu pēdējo darbu, ielikšu stulbo trijnieku ar mīnusu, un tad stāšos ar tevi sakaros. Uz vienlīdzības pamatiem.”
Vēl kāds gribēja stāties sakaros. Sandra iznāca no otras istabas, ar papīru rokā.
“Tēti, es neprotu uzzīmēt govi.”
“Kas tu nezini, kāda izskatās govs? Tu tak esi pa televizoru redzējusi.”
“Es zinu, kāda viņa ir, bet es nevaru uzzīmēt. Man sanāk tik šausmīgi, vispār neizskatās pēc govs. Uzzīmē tu!”
Reins paņēma zīmuli un sāka zīmēt govi. Drīz vien viņam nāca atklāsme, ka šis uzdevums ir patiešām grūts. Pirmajā zīmējumā viss aizgāja šķībi. Galva kaut kā sanāca ieapaļa, un Reins nevarēja atcerēties, vai govij ir kakls, vai nav. Katram gadījumam viņš kaklu tomēr uzzīmēja, bet tad uzzīmētais dzīvnieks sāka izskatīties tik dīvains, ka Reins pārvilka šim izdzimtenim svītru un sāka par jaunu.
Šoreiz viņš mēģināja zīmēt govi bez kakla, bet rezultātā drīzāk sanāca slims zilonis. Kājas bija kaut kā pārāk resnas un viduklis izstiepts. Tesmenis, ko viņš mēģināja iedabūt starp kājām, arī neizskatījās labi.
“Tā nav govs,” teica Sandra.
“Patiešām nav,” nomurmināja Reins un sāka trešoreiz. Nekas labāks nesanāca! Šoreiz govs kājas bija gana smalkas, bet īsas, un garais rumpis radīja līdzību ar suni.
“Varbūt man labāk zīmēt suni?” piedāvāja Reins.
“Es tomēr gribētu govi,” Sandra atteica. “Es gribu iemācīties zīmēt govi.”
“Tas ir pārāk grūti,” paskaidroja Reins. “Re, es arī neprotu govi uzzīmēt, tātad diez vai kāds prot. Govs vispār nav uzzīmējama.”
“Tā nav taisnība,” teica Anu no savas aizgaldes. “Govs ir zīmēta tūkstošiem reižu, skaties kaut vai tās gleznas, kas attēlo Kristus dzimšanu. Tur blakus vienmēr ir arī govs.”
“Tur ir trīs ķēniņi.”
“Trīs ķēniņi un eņģelis, un govs, un ēzelis, un vēl kaut kādi dzīvnieki, es tikai tagad nevaru atminēties kādi.”
“Nodarbojies labāk ar savu pasaules karu,” Reins ieteica, “un atstāj altārgleznas mierā. Tie ir vecmeistaru darbi. Viņi varbūt patiešām mācēja uzzīmēt govi, bet šī prasme laika gaitā ir zudusi. Jaltas konferenci pēc kāda laika arī noteikti aizmirsīs.”
“Es neticu,” noteica Anu un nolika pēdējo izlaboto darbu malā. “Es domāju, ka, piemēram, Ādolfs Hitlers mācēja pietiekami labi uzzīmēt govi, viņš bija gluži labs amatiermākslinieks. Varbūt viņš pat ir uzzīmējis kādu bildi ar brangām govīm leknajās Alpu pļavās.”
“Diemžēl Hitlers ir miris, tāpēc mēs nevaram viņam vairs palūgt uzzīmēt Sandrai govi.”
“Ļauj man pamēģināt,” piedāvāja Anu un paņēma zīmuli.
“Tā ir kaut kāda pīle,” pēc brīža Reins noteica ļaunā priekā. “Pīle ar lauvas ķermeni. Kā to sauc mitoloģijā?”
“Nekā nesauc,” atteica Anu. “Vai varbūt par dēmoniem. Tiešām tev bija taisnība: govs ir kaut kāda... nenotverama.”
“Mamm, pamēģini vēl,” lūdzās Sandra.
Anu pamēģināja, bet rezultāts atkal bija nožēlojams.
“Es labāk zīmēšu rūķīti,” viņa teica.
“Es negribu rūķīti!” Sandra noskaitās. “Tad jūs gribat suni zīmēt, tad rūķīti... Man vajag govi! Vai tad vismaz zirgu.”
“Nu labi, es tad pamēģināšu uzzīmēt zirgu,” Reins nopūtās. “Lai gan es kaut kā nojaušu, ka tas ir tikpat grūts. Ja ne neiespējams.”
Viņš sāka zīmēt zirgu, bet dīvainā kārtā šoreiz sanāca itin glīta govs.
“Skaties, Sandra!” viņš teica, būdams par savu rokdarbu gluži pārsteigts.
“Jā, tā ir smuka,” slavēja Sandra. “Tā ir riktīga govs. Kā tu viņu dabūji gatavu?”
“Es pats nezinu,” Reins godīgi atzinās. “Un es neticu, ka es spētu to atkārtot.”
“Tev vienkārši uznāca apskaidrība,” prātoja Anu.
Ēdot vakariņas pie televizora, doma par pasaules apceļošanu Reinam jau bija pilnīgi izgājusi no prāta.

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru