Reins Kamms pārnāca
mājās. Viņš dzīvoja trešajā stāvā un, kāpdams augšā,
ieraudzīja Voremē sēžam uz pakāpiena starp otro un trešo stāvu
un lasām žurnālu "Teātris. Mūzika. Kino".
Voremē dzīvoja
ceturtajā, visaugstākajā, stāvā. Viņš bija vecs vīrs, kura
milzīgā, sirmā galva atgādināja noziedējušu pieneni. Katrs
mats slējās uz savu pusi, un Voremē nenēsāja cepuri, acīmredzot
tie neietilpa nevienā cepurē. Voremē bija pensionārs un liels
teātra mīļotājs. Teātris bija viņa kaislība, viņš uz teātri
gāja katru vakaru. Protams, ka ar viņa pensiju nepietika biļetēm,
bet teātrī viņu jau pazina un bieži tāpat vien ielaida trešajā
balkonā vai kādā stūrī, no kurienes skatuvi praktiski nevarēja
redzēt un kur tāpēc tikpat neviens cits negribēja sēdēt. Voremē
toties bija vienalga, viņš bija laimīgs tikt jebkurā vietā.
"Sveiki!"
teica Reins. "Kāpēc jūs te sēžat? Kaut kas noticis?"
"Sveicināts,
Kamma kungs! Es te arvien sēžu," atbildēja Voremē. "Katru
vakaru, jums vienkārši nav gadījies redzēt. Vecam cilvēkam vairs
nav tā spara, lai vienā rāvienā uzraustos ceturtajā stāvā.
Pusceļā vajag atpūtas pauzi, lai palasītu un iestiprinātos."
"Slikti gan, ka
mūsu mājā nav lifta," Reins bija līdzjūtīgs.
"Ak nē, priekš
kam man liftu? Tas tak ir ļoti jauki te pasēdēt, skat, pa kāpņu
telpas logu var redzēt bērzu. Man līdzi ir lasāmais, sieramaize,
man nav nekādu bēdu. Redziet, viss atkarīgs no attieksmes.
Protams, var jau domāt, ka kāpnes ir vienkārši nepatīkams
šķērslis, kuru vajag pārvarēt tik ātri, cik vien iespējams,
vāveres veiklībā. Bet var šīs pašas kāpnes uztvert arī kā
ceļojumu. Sava veida ekskursiju, pat piedzīvojumu. Izbaudiet šo
brīdi, kāpiet pamazām, papētiet apkārtni. Apstājieties uz
brīdi, pameditējiet, atcerieties pārvarētos pakāpienus un
gatavojieties nākamo ieņemšanai. Kad taisos kāpt pa kāpnēm, tad
rēķinos vienmēr vismaz ar kādu stundu. Un ziniet, kad es beigās
sasniedzu savu dzīvokli, tad jūtos kā šo stundu pavadījis kaut
kur garā ceļojumā."
"Bet kaut kā
šī kāpņutelpa šķiet tomēr nedaudz vienmuļa," domā
Reins. "Vienmēr taču viena un tā pati."
"Nepavisam ne!"
Voremē kratīja galvu. "Tas jums tikai tā liekas, jo jūs
tikai steidzaties šeit cauri un nepamanāt detaļas. Bet es kaut ko
atrodu katru dienu. Dažreiz konfekšpapīru uz grīdas. Dažreiz
pogu. Un tai dienā, kad kāpņutelpu izmazgāja, šeit bija
neiedomājami svaiga smarža, bija tāda sajūta, it kā es atrastos
jūras malā. Tad es te pasēdēju brīdi ilgāk, aizvēru acis un
vienkārši elpoju. Bet ļoti interesanti ir pētīt arī sienu
apmetumu. Skatieties, kādas figūras tas izveido, redziet, šeit ir
gluži kā vīrs ar pīpi, vai ne?"
Reins skatījās,
bet neredzēja vīru ar pīpi.
"Samiedziet
mazliet acis," ieteica Voremē.
Reins mēģināja
samiegt acis, taču apmetumā vienalga neko neieraudzīja, taču
pieklājības pēc pateica, ka, jā gan, ir vīrs ar pīpi.
“Nu re!”
priecājās Voremē. “Kāpņu telpa nemaz nav garlaicīga. Tā ir
pilnīgi sava pasaule.”
“Vai tad jūs
šovakar uz teātri neiesiet?” iejautājās Reins. “Pulkstenis
jau drīz septiņi.”
“Es jau biju,”
atbildēja Voremē. “Es tieši nāku no teātra. Es šodien biju
leļļuteātrī uz dienas izrādi “Kukulītis”. Lieliski, varēja
gan izraudāties, gan izsmieties.”
Tā Voremē teica
vienmēr, par katru izrādi viņš apstiprināja, ka tur “var
raudāt un smieties”. Reinam sen bija slepena vēlme nokļūt kādā
izrādē reizē ar Voremē, lai redzētu, vai kaimiņš patiesi tur
raud un smejas, bet pagaidām viņam nebija palaimējies. Voremē tik
daudz staigāja pa teātriem, vienu vakaru te, citu vakaru tur, ka
viņu bija grūti noķert.
“Vai recenzija arī
jau ir žurnālā?” jautāja Reins un parādīja uz “Teātris,
Mūzika. Kino”, ko Voremē turēja rokā, bet večuks papurināja
galvu un teica, ka tas ir 1992. gada oktobra numurs.
“Paņēmu to līdzi
tikai tāpēc, lai atpakaļceļā kāpnēs būtu ko lasīt,” viņš
paskaidroja. “Šādi materiāli jau nenoveco.”
“Nu ja, nu tad
veiksmi,” novēlēja Reins. “Es nu kāpju tālāk.”
“Laimīgu ceļu!”
pieklājīgi novēlēja Voremē un iedziļinājās atkal savā
žurnālā.
Reins pēc mirkļa
jau bija pie durvīm, pagrieza atslēgu slēdzenē un iegāja
dzīvoklī. Anu un Sandra bija jau mājās. Meitu gan neredzēja,
taču viņas balss bija dzirdama no istabas, bet Anu, kā jau
parasti, sēdēja pie rakstāmgalda un laboja kārtējos
kontroldarbus.
“Kā iet?” Reins
apjautājās.
“Briesmīgi,”
atbildēja Anu. “Skolēni kļūst aizvien stulbāki. Esmu jau
gandrīz veselu kaudzi izlabojusi, bet tikai pāris piecinieku.
Otrais pasaules karš viņiem ir kā raķešzinātne. Kā cilvēks
var rakstīt, ka Jaltas konference notika 1946. gadā! Tad karš bija
jau cauri, kāda jēga vairs konferencei?”
Anu bija vēstures
skolotāja. Reins noglaudīja viņai galvu.
“Nekas traks,
labāk, ja katrs to nezin. Zināšanas ir vērtīgs kapitāls.
Nevajag tajās dalīties ar kuru katru. Pietiek, ja tev tās ir, tad
tev vieglāk starp muļķiem izcelties.”
“Es starp viņiem
katru dienu izceļos,” noteica Anu. “Zini, es gribētu ar sev
līdzīgiem arī uzturēt sakarus. Miljonāri taču uzmeklē citus
miljonārus, ar ko biedroties, ne jau zviln kopā ar klaidoņiem.”
“Es arī esmu
gudrs,” Reins apgalvoja. “Es zinu, kad beidzās karš un kad
notika Jaltas konference. Es zinu pat Teherānas konferenci un zinu
Potsdamas konferenci, un Nirnbergas prāvu es zinu, kad Rūzvelts
nomira un kad Staļins – to arī, es zinu tik daudz lietu. Ar mani
tu droši vari uzturēt sakarus.”
“Jā, ar tevi es
uzturu,” piekrita Anu. “Tūlīt izlabošu pēdējo darbu, ielikšu
stulbo trijnieku ar mīnusu, un tad stāšos ar tevi sakaros. Uz
vienlīdzības pamatiem.”
Vēl kāds gribēja
stāties sakaros. Sandra iznāca no otras istabas, ar papīru rokā.
“Tēti, es neprotu
uzzīmēt govi.”
“Kas tu nezini,
kāda izskatās govs? Tu tak esi pa televizoru redzējusi.”
“Es zinu, kāda
viņa ir, bet es nevaru uzzīmēt. Man sanāk tik šausmīgi, vispār
neizskatās pēc govs. Uzzīmē tu!”
Reins paņēma
zīmuli un sāka zīmēt govi. Drīz vien viņam nāca atklāsme, ka
šis uzdevums ir patiešām grūts. Pirmajā zīmējumā viss aizgāja
šķībi. Galva kaut kā sanāca ieapaļa, un Reins nevarēja
atcerēties, vai govij ir kakls, vai nav. Katram gadījumam viņš
kaklu tomēr uzzīmēja, bet tad uzzīmētais dzīvnieks sāka
izskatīties tik dīvains, ka Reins pārvilka šim izdzimtenim svītru
un sāka par jaunu.
Šoreiz viņš
mēģināja zīmēt govi bez kakla, bet rezultātā drīzāk sanāca
slims zilonis. Kājas bija kaut kā pārāk resnas un viduklis
izstiepts. Tesmenis, ko viņš mēģināja iedabūt starp kājām,
arī neizskatījās labi.
“Tā nav govs,”
teica Sandra.
“Patiešām nav,”
nomurmināja Reins un sāka trešoreiz. Nekas labāks nesanāca!
Šoreiz govs kājas bija gana smalkas, bet īsas, un garais rumpis
radīja līdzību ar suni.
“Varbūt man labāk
zīmēt suni?” piedāvāja Reins.
“Es tomēr gribētu
govi,” Sandra atteica. “Es gribu iemācīties zīmēt govi.”
“Tas ir pārāk
grūti,” paskaidroja Reins. “Re, es arī neprotu govi uzzīmēt,
tātad diez vai kāds prot. Govs vispār nav uzzīmējama.”
“Tā nav
taisnība,” teica Anu no savas aizgaldes. “Govs ir zīmēta
tūkstošiem reižu, skaties kaut vai tās gleznas, kas attēlo
Kristus dzimšanu. Tur blakus vienmēr ir arī govs.”
“Tur ir trīs
ķēniņi.”
“Trīs ķēniņi
un eņģelis, un govs, un ēzelis, un vēl kaut kādi dzīvnieki, es
tikai tagad nevaru atminēties kādi.”
“Nodarbojies labāk
ar savu pasaules karu,” Reins ieteica, “un atstāj altārgleznas
mierā. Tie ir vecmeistaru darbi. Viņi varbūt patiešām mācēja
uzzīmēt govi, bet šī prasme laika gaitā ir zudusi. Jaltas
konferenci pēc kāda laika arī noteikti aizmirsīs.”
“Es neticu,”
noteica Anu un nolika pēdējo izlaboto darbu malā. “Es domāju,
ka, piemēram, Ādolfs Hitlers mācēja pietiekami labi uzzīmēt
govi, viņš bija gluži labs amatiermākslinieks. Varbūt viņš pat
ir uzzīmējis kādu bildi ar brangām govīm leknajās Alpu pļavās.”
“Diemžēl Hitlers
ir miris, tāpēc mēs nevaram viņam vairs palūgt uzzīmēt Sandrai
govi.”
“Ļauj man
pamēģināt,” piedāvāja Anu un paņēma zīmuli.
“Tā ir kaut kāda
pīle,” pēc brīža Reins noteica ļaunā priekā. “Pīle ar
lauvas ķermeni. Kā to sauc mitoloģijā?”
“Nekā nesauc,”
atteica Anu. “Vai varbūt par dēmoniem. Tiešām tev bija
taisnība: govs ir kaut kāda... nenotverama.”
“Mamm, pamēģini
vēl,” lūdzās Sandra.
Anu pamēģināja,
bet rezultāts atkal bija nožēlojams.
“Es labāk zīmēšu
rūķīti,” viņa teica.
“Es negribu
rūķīti!” Sandra noskaitās. “Tad jūs gribat suni zīmēt, tad
rūķīti... Man vajag govi! Vai tad vismaz zirgu.”
“Nu labi, es tad
pamēģināšu uzzīmēt zirgu,” Reins nopūtās. “Lai gan es
kaut kā nojaušu, ka tas ir tikpat grūts. Ja ne neiespējams.”
Viņš sāka zīmēt
zirgu, bet dīvainā kārtā šoreiz sanāca itin glīta govs.
“Skaties, Sandra!”
viņš teica, būdams par savu rokdarbu gluži pārsteigts.
“Jā, tā ir
smuka,” slavēja Sandra. “Tā ir riktīga govs. Kā tu viņu
dabūji gatavu?”
“Es pats nezinu,”
Reins godīgi atzinās. “Un es neticu, ka es spētu to atkārtot.”
“Tev vienkārši
uznāca apskaidrība,” prātoja Anu.
Ēdot vakariņas pie
televizora, doma par pasaules apceļošanu Reinam jau bija pilnīgi
izgājusi no prāta.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru