Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (1)

A. Kivirehka romāns "Pasaules malā" (Andrus Kivirähk "Maailma otsas") ir atzīts par 2013. gada labāko igauņu prozas darbu. Došu nelielu ieskatu tajā.
Šis darbs tiek tulkots un publicēts ar autora atļauju.

Reins Kamms pēkšņi iedomājās, ka būtu lieliski doties ceļojumā apkārt pasaulei. Šī doma uznāca ļoti pēkšņi, kaut gan īstenībā viņš bija ceļā no darba uz mājām, tikko pagriezies ap dzeltenās mājas stūri, pēc kam ieraugot savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Automašīnu bija daudz, kā jau sastrēgumstundā. Tās gan necik ātri pabraukt nevarēja, pavilkās pāris metru, tad turpināja stāvēt. Reins Kamms kājām tika tālāk.

Viņš pagāja garām puķu veikalam un tad pulksteņdarbnīcai. Tālāk sanāca iet pāri ceļam. Luksoforā dega sarkanā gaisma, tāpēc Reins Kamms apstājās un gaidīja. Automašīnām gan dega zaļā, bet arī tās stāvēja un gaidīja, jo vienkārši nebija vietas, lai kustētos, satiksme bija pārblīvēta. Reins Kamms stāvēja un ietves, mašīnas – uz braucamās daļas. Neviens nekustējās, vienīgi vējš grieza pavasara putekļus.

Tad Reinam radās doma, ka būtu lieliski kaut kur aizbraukt. Pārmaiņas pēc. Kaut kur labi tālu un uz ilgāku laiku. Apkārt pasaulei.

Redzēt pavisam citādas zemes un pavisam citādas ielas. Nestāvēt līdz apnikumam pie sarkanās gaismas.

Likās, gluži kā logam kāds būtu atvilcis aizkarus. Pelēkais laiks uzreiz likās gaišāks, un Reins vairs nejuta zobos smiltis.

Palmas, okeāns, kalni, gleznainas ainavas, brokastis viesnīcas verandā, papagaiļu čivināšana koku zaros. Kaut kur tur aiz tās piecstāvu mājas tas viss bija.

Beidzot luksoforā iedegās zaļais un Reins varēja iet pāri. Automašīnas gan vēl nevarēja sākt braukt, tās joprojām palika gaidām aizmugurē. Doma par pasaules apceļošanu Reinam bija tik ļoti iepatikusies, ka viņš izlēma nekavējoties šai lietai ķerties klāt. Vismaz domās. Dabiski, ka nebija iespējams tūliņ sēsties lidmašīnā un doties pretī apvārsnim. Tādas lietas prasa drusku plānošanu un darbu, kā nekā vismaz jānopērk biļete un jāsakrāmē koferis. Bet tik daudz jau nu viņš vēl var atļauties, kā iegriezties "Oposumā".

"Oposums" bija krogs. Vai drīzāk bārs. Vārdu sakot, vieta, kur gribētāji varēja iedzert mēriņu un arī ko iekost. Šobrīd te nebija daudz cilvēku, patiesībā gandrīz neviena. Septiņos vakarā to parasti jau slēdza ciet, jo Ulo gribēja iet mājās. Ulo gan stāvēja aiz letes, gan pie viena bija arī "Oposuma" īpašnieks un pavārs. Tātad pats noteica likumus. Bet vieta, kas septiņos veras ciet, nepiesaista pārāk daudz apmeklētāju, jo ļaudis, ja reiz atnākuši uz krogu, grib tak tur palikt ilgāk. Ja viņus septiņos lūdz aiziet, tad citreiz viņi ies uz tādu vietu, kur var netraucēti dzert kaut vai līdz pusnaktij.

Reins tomēr apmeklēja "Oposumu". Ne katru dienu, pat ne katru nedēļu, taču dažreiz. Viņam nerūpēja palikšana ilgāk, vakarā viņš gribēja doties mājup, tāpat kā Ulo. Šobrīd gan viņš vēlējās apceļot pasauli, bet, kad cilvēki grib sākt pasaules apceļošanu, tad ir pilnīgi pieņemami, ja krogs ir vaļā tikai līdz septiņiem. Viņam nebūtu jāšķiež vairāk laika, patiesībā pat ne tik daudz, jo pasaule ir liela un nevar vienā vietā tik ilgi uzkavēties.

"Oposumā" šobrīd bija tikai Ēvalds. Ulo, protams, arī, bet, tā kā viņš bija aiz letes, tad skaitījās, ka strādā, nu un virtuvē jau noteikti bija arī Kalju, traukumazgātājs. Reins nesāka traucēt strādājošos, tāpēc apsēdās pie Ēvalda galdiņa.

"Kas jauns?"

"Nav nekā jauna," atteica Ēvalds. Viņam priekšā bija glāze alus un tukšs šķīvis. Ķilavmaizi viņš bija jau apēdis. Reinam arī nebija nekādu jaunumu, lielākoties jau vienas dienas laikā nekas tāds notikt nevar. Pat vairāku dienu laikā reti kad uzrodas kas īpašs. Avīzēs un internetā, tur bija jaunumi, bet tos pietika pašam izlasīt, pārrunāt tos nebija nekādas jēgas.

"Vai tev kādreiz uznāk vēlēšanās paceļot?" jautāja Reins.

"Kā tad."

"Piemēram, apkārt pasaulei?"

"Nē, nu apkārt pasaulei jau nu gluži ne. Bet vienreiz gan notika tā, ka no rīta izgāju no mājām, nu uz darbu, nu un eju garām autoostai - un tai brīdī radās tāda sajūta, ka kaut kā galīgi negribas iet uz darbu! Pēkšņi tas darbs likās tik pretīgs, padomā pats, diendienā viens un tas pats. Un ieraugu sev priekšā Pērnavas autobusu un kāpju iekšā. Nopirku biļeti pie vadītāja un braucu uz Pērnavu. Zini, cik forši bija!"

"Un ko tad tu Pērnavā darīji?"

"Neko! Vienkārši pastaigājos pa pilsētu. Bija skaists, pavasarīgs laiks, apmēram kā šodien. Sēdēju uz soliņa, vēroju cilvēkus, prātoju, ka redz, viņi ir pērnavieši, viņi šeit dzīvo, iet šeit uz darbu, viņiem ir katram savas lietas darāmas, kurpretī es šeit atrodos pilnīgi velti, man šajā pilsētā nav it nekādu darīšanu, man te nekā nav. Man bija sajūta, it kā es būtu Pērnavā nokritis no debesīm. Tas bija tik forši! Es tur pabiju līdz pat vakaram, man pat ienāca prātā doma palikt pa nakti! Bet nu nē, kur tad es tur gulētu, viesnīca maksā naudu, pie tam es Pērnavu vispār nepazīstu. Pie tam, paliekot šeit par ilgu, būtu visa saldā ciemošanās garša zudusi. Tā es pa nakti nepaliku, tomēr devos mājup. Sievai par šito Pērnavas braucienu nemaz nestāstīju, viņa domāja, ka dienu pavadīju darbā. Nākamajā dienā padomāju vēl, ka šoreiz varētu aizbraukt, piemēram, uz Vīlandi, tomēr neaizbraucu, tas likās jau tā kā atkārtošanās. "

"Bet es gribētu apceļot pasauli," teica Reins. "Nākot šurp, es to sāku apdomāt. Tas tomēr ir tālu no mājām, ne jau kādus pāris soļus, šai lietai jāķeras klāt pamazām."

"Jā, no kaut kurienes jau jāsāk," piekrita Ēvalds. "Tu tak nevari uzreiz aizlēkt uz Āfriku, tomēr vajag soli pa solim."

Tai brīdī Ulo iznāca no letes otras puses un jautāja, vai Reins ko vēlas.

"Es gribu ķilavmizi," teica Reins. Viņš gan izsalcis nebija, bet ķilavmaizi apēst var vienmēr, vienkārši labas garšas pēc.

"Kaut ko dzert arī?"

"Dzert... Nu kafiju varētu iedzert."

"Jā, protams, tik ātri jau tu tur netiksi," piekrita Ēvalds. "Noteikti iedzer kafiju."

"Un kurieni tev tik ātri jātiek?" jautāja Ulo, noliekot ķilavmaizi uz galda.

"Reins grib doties ceļojumā apkārt pasaulei."

"Tagad uzreiz?" prašņāja Ulo. "Ēvald, tev beidzies alus, vai atnest jaunu?"

"Nē, nenes," liedzās Ēvalds un pat uzlika plaukstu virsū tukšajai glāzei. "Nevajag. Nē, nē! Viss."

"Es tomēr atnesīšu."

"Nu labi jau labi, nes ar."

Ulo atnesa Ēvaldam alu un pie reizes Reinam kafiju.

"Pastāsti nu tad par to savu ceļojumu," viņš ieteicās. "Kāds tev ir plāns?"

"Nav jau nekāda īpašā plāna," paskaidroja Reins. "Vienkārši uznāca tāda sajūta, ka... ja aizbrauktu un paskatītos... Kaut kā tik garlaicīgi šeit sāk palikt... Pat skumji... Tai pat laikā tik skaists laiks, pavasaris... Tādā laikā vienkārši iet mājās... Nu saproti tak."

"Tu taisies braukt ar kuģi vai ar mašīnu?" jautāja Ulo. "Ar lidmašīnu nav jēgas lidot, tad jau tu neko neredzēsi, tikai mākoņus un lidostas. Tā jau tāda ierēdņu ceļošana, vairāk darbam kā priekam. Bet ja tu meklē patiesu romantiku, tad tev vajadzētu braukt ar motociklu! Tu proti braukt ar motociklu?"

"Neprotu," atteica Reins.

"Ar motociklu varētu būt bīstami," prātoja Ēvalds. "Es zinu vienu čomu, kam smagais auto sabrauca vaigu. Saprotiet, brauc šis ar savu moci pa šoseju, pēkšņi liels smagais dzenas tam garām, pavisam tuvu, pēkšņi sitiens pilnīgi aizsit elpu. Čoms tomēr turpināja ceļu, nokļuva beidzot mājās, bet tur sieva metas izprašņāt – kas tev noticis, kreisais vaigs sarkans kā tomāts, kas tevi kāds piekāvis? Čoms paskatās spogulī – jā, patiešām, kreisais vaigs asinssarkans, āda vienās skrambās, tas smagais seju apstrādājis kā ar smilšpapīru. Būtu vēl kādu milimetru tuvāk piebraucis, būtu kauli redzami. Iedomājies! Nē, nevajag ar motociklu braukt!"

"Gan jau ar mašīnu ir ērtāk," piekrita Ulo. "Vienkārši uz moča vairāk redz."

"Visvairāk redz tad, ja iet kājām," pamācoši noteica Ēvalds. "Tad ir arī laiks vērot, jo nav jāseko līdzi satiksmei, vari nogriezties nost no ceļa un iet cauri mežam vai stepei, visu aptaustīt savām rokām..."

"Bet kājāmiešana prasa šausmīgi daudz laika. Tad tu pa vienu ceļu ej, ej un ej un neko īpašu pa visu dienu neieraugi," Ulo strīdējās pretim. "Ilgi tu blenzīsi uz kaut kādu sūda mežu? Drusku paskatīsies un pietiek, gribēsi tak tikt tālāk, bet nevarēsi, dabūsi vilkties vairākus mēnešus, kamēr asins garša mutē."

"Tak neņemiet to pasaules apceļošanu tik nopietni," iejaucās Reins. "Man bija, jā, tāda vēlme, bet ne jau tūlīt es taisos tur doties, vispirms es tomēr iešu mājās , tak rīt bērnam dārziņā ir pasākums, es apsolīju iet paskatīties pēc darba, kā viņš dejo. Anu piešuva pie dzeltenās beretes no balta papīra izgrieztas ziedlapiņas. Un pēc tam jau piektdiena."

"Nu un tad, ka piektdiena, tu taču neesi māņticīgs?" jautāja Ulo. "Piektdiena ir ļoti laba diena."

"Neesmu māšticīgs, bet es tak piektdienā nesākšu nekur doties, tūlīt klāt jau nedēļas nogale ar visādām darīšanām."

"Brīvdienās reizēm ir vairāk darba kā darbdienās," piekrita Ēvalds. "Darbdienās vari sevi pasaudzēt, kā arī tur tak ir citi cilvēki, un tas tev dod paļāvību, bet brīvdienās tu esi mājās un ne uz vienu citu nevari cerēt. Bez tam brīvdienās tu esi savažots. Pēc darba tev visi ceļi vaļā – gribi, ej mājās, gribi, ej pastaigāties, gribi, nāc uz šejieni. Bet brīvdienās ir ļoti grūti sievai iestāstīt, ka paklau, es gribu iet izvēdināties. Tūlīt prasīs uz kurieni."

Viņš vienā malkā izdzēra alu, saslapināja mutē pirkstu un izslaucīja ar to no šķīvja ķilavmaizes drupačas.

"Tāpēc man arī radās tā pasaules apceļošanas ideja," pamāja Reins. "Jo tad esi pilnīgi brīvs un nepārtrauktā kustībā. Tad nav nekādas starpības, vai ir darbadiena vai brīvdiena, tev katru dienu ir jauni iespaidi, vari doties, kur gribi, nevienam nav jāatskaitās..."

"Nu jā, tas ir tā kā pēc darba. Kā es izeju pa durvīm, neviens man nesaka priekšā, uz kuru pusi man jāiet," Ēvaldam bija padoms.

"Nē, pēc darba... Tas nav gluži tas pats. Tu agrāk vai vēlāk tikpat aiziesi mājās, bet pasaules apceļojumā..."

"Nu bet no turienes tu tāpat beigu beigās pārbrauksi mājās."

"Es reiz devos un Latviju, ar autobusu, un, līdzko bijām pāri robežai, tā autobusam kaut kas saplīsa," teica Ulo. "Tā bija tāda situācija, ka netiki ne turp, ne atpakaļ. Tas tik bija viens pasaules apceļojums, patiesi. Otrreiz vairs es tādu pasaules apceļošanu negribu. Saproti, stulbākais bija tas, ka man Rīgā bija jābūt noteiktā laikā – bet tur meža vidū mēs nonīkām tik ilgi, ka man uz Rīgu vairs nebija jēgas braukt. Bet tad atsūtīja citu autobusu un aizveda mani tomēr uz Rīgu, pilnīgi pret manu gribu. Es gribēju mājās, bet mani veda uz Rīgu! Iedomājieties!"

"Nu bet tu biji nopircis biļeti uz Rīgu," bilda Reins.

"Jā jau jā, bet man tur vairs nebija nekādas vajadzības, es gribēju mājās! Beigās sanāca tā, ka nokļuvu Rīgas autoostā un tūlīt sāku gaidīt, kad tikšu atpakaļ. Kāda jēga no šitāda ceļojuma?"

"Tas vēl nav nekas," iejaucās Ēvalds. "Es zināju vienu čomu, kas lidoja uz Ameriku un nomira lidmašīnā. Un neko nevarēja izdarīt, lidmašīnu apturēt nevarēja, līķis tika pārvests pāri okeānam un tur tad sāka gudrot, kā mirstīgās atliekas atvest atpakaļ mājās. Līķa transportēšana ir šausmīgi dārga! Jādabū speciāls zārks un vispār."

"Jāā..." novilka Reins. Īsu brīdi vēl pasēdēja tāpat vien un pārdomāja. Pie sienas tikšķēja pulkstenis. Reins izdzēra savu kafiju līdz galam. "Briesmīgs notikums. Nu man laikam jādodas mājās."

"Jā, nu jau es arī slēdzu drīz ciet un eju," Ulo pamāja. "Bet nāc vēl! Vai tu, Ēvald, gribi vēl alu?"

"Nē, nu gan pietiek. Tas bija pēdējais. Patiešām, " Ēvalds noteica un apgrieza savu glāzi otrādi.

"Es tomēr tev atnesīšu vēl vienu, kamēr es te savas lietas pabeigšu."

"Nu labi."

Turpinājums sekos...