“Oposumā” Ēvalds izdzēra savu alu, atvadījās no Ulo un devās
mājās. Bet, līdzko bija apgriezies ap stūri un viņa māja ielas galā bija jau
redzama, viņam atausa atmiņā, ka no rīta, ejot uz darbu, viņam taču bija jaka
mugurā. Pa dienu laiks kļuva siltāks un, ejot prom no darba, viņš aizmirsa to
uzvilkt un izgāja vienā žaketē. Tad “Oposumā” viņš kādā brīdī atminējās gan par
aizmirsto apģērba gabalu, bet tai brīdī nevīžoja vairs iet atpakaļ uz kantori,
jo kas gan tai jakai notiks, ja viņa vienu nakti tur pakarāsies. Un pat ja
nākamajā rītā atkal būs pavēss, viņš taču var uzvilkt citu jaku, Ēvaldam to
bija vairākas. Bet tagad, mājās ejot, viņš atcerējās, ka jakas kabatā taču
palika dzīvokļa atslēga.
Tas bija nepatīkami, jo vairāk tāpēc, ka Ēvalda sievas
nebija mājās, viņa bija aizbraukusi uz Dienvidigauniju pie savas mātes un
atpakaļ bija gaidāma tikai nākamnedēļ.
Ēvalds apstājās un kādu brīdi padomāja, tad sāka iet atpakaļ
uz kantora pusi.
Tur jau noteikti visi bija prom un durvis aizslēgtas. Ēvalds
nolamājās pie sevis. Agrāk nebija šādu problēmu, vismaz kāds tomēr bija uz
vietas, vismaz uzraugs, bet uz nakti ieradās naktssargs un, ja kāds no savējiem
pieklauvēja, tad vienmēr ielaida. Tā bija gudra un pareiza sistēma, kas deva
iespēju kaut iet gulēt kabinetā, ja gadījās, ka svinēšana pārāk ieilgusi un
mājās iet vairs negribējās. Bet tad taupības nolūkā naktssargs tika atlaists un
pa nakti ēku vienkārši aizslēdza, tā ka nebija nekādas cerības tur iekļūt pa
durvīm.
Ēvalds stāvēja uz ielas un ar skatienu meklēja sava kabineta
logu. Tas patiesībā nebija augstu, otrajā stāvā. Un kas vissvarīgākais – logs
bija vaļā, viņš pats to pa dienu bija atvēris, jo logs bija dienvidu pusē un
dienas vidū telpā bija briesmīgi karsts. Īstenībā jau, protams, nebija atļauts
pa nakti atstāt logus vaļā, bet ja jau jakas kabatā aizmirstās atslēgas dēļ
netiec mājās, tāds sīkums nav ne prātā. Būtu viņš garāks, tad varētu pievilkt
atkritumu tvertni pie mājas sienas, uzrausties uz tās un tad kaut kā
aizsniegties līdz logam. Un tad būtu jau vairs būtu tikai joka lieta dabūt savu
jaku ar visu atslēgu kabatā. Jā, viņš varētu gan iekļūt pa logu, ja tikai būtu
divarpus metru garāks.
Diemžēl Ēvalds bija tikai metru septiņdesmit garš.
Protams, varētu jau arī pamēģināt vienkārši rāpties pa sienu
kā muša. Vai pat ne kā muša, patiesībā tas būtu vienkārši, jo uz sienas bija
izvirzījumi, kas atvieglotu rāpšanos, kaut vai piemēram šī caurule, kur valsts
svētkos izkārt karogu, kā arī visādas akmens puķes, uz kurām var atbalstīt
kājas.
Ēvalds nolēma pamēģināt. Viņš pievilka atkritumu tvertni pie
sienas un uzrausās uz tās.
Tā viņš uzreiz kļuva daudz garāks, tikai diemžēl ne tuvu ne
pietiekoši.
Ēvalds stiepās uz karoga turētāja pusi un satvēra to. Tagad
vajadzētu sevi uzvilkt augšā, bet pievilkšanās nekad nav bijusi mana stiprā
puse, domāja Ēvalds. Cik tad īsti reižu es skolas laikā varēju pievilkties?
Trīs, četras reizes, ne vairāk. Bet tagad es daždesmit gadus neesmu pat
mēģinājis.
“Ko jūs darāt?” kāds Ēvaldam aiz muguras iejautājās. Ēvalds
pastiepās pār plecu, lai redzētu, kas tur ir, un, ieraudzījis policistu,
pazaudēja līdzsvaru un nolēca no atkritumu tvertnes zemē.
“Es gribēju iekļūt iekšā pa logu,” viņš atbildēja.
“Priekš kam?” policists bargi jautāja. “Vai jums ir kāds
dokuments?”
“Ir gan,” teica Ēvalds un izvilka no kabatas naudasmaku.
“Man ir visādi dokumenti. ID-karte un darba apliecība. Es strādāju šajā ēkā.
Aizmirsu kabinetā jaku, bet tās kabatā ir dzīvokļa atslēga. Es gribu to dabūt
rokā, citādi netieku dzīvoklī.”
Policists izpētīja Ēvalda darba apliecību un tūliņ kļuva
draudzīgāks.
“Tas gan ir slikti, ka atslēgas palikušas darbā,” viņš
noteica. “Bet pa šo logu iekšā tomēr kāpt nedrīkst. Šī tomēr ir valsts iestāde,
tas var radīt nelāgu iespaidu. Var pasaukt atslēdznieku, es arī vienreiz paliku
aiz durvīm. Gāju atnest avīzi no pastkastes, dzīvokļa durvis aizcirtās un viss
– netiku iekšā. Atslēgas palika istabā! Pasaucu atslēdznieku, viņš atnāca un
dabūja durvis vaļā.”
“Tas būtu pārāk sarežģīti, pie tam mēs taču nedrīkstam likt
viņam uzlauzt valsts iestādes durvis,” domāja Ēvalds. “Pēc tam pa nakti tad
velns zin kas varēs iekļūt iekšā.”
“Jā, tas gan tiesa,” piekrita policists. “Un vispār jau
atslēdznieks arī dārgi maksā. Pavisam neiedomājami, cik daudz par vienu
izsaukumu viņi paprasa naudu! Stundas maksa viņiem augstāka nekā advokātiem.
Man mute palika vaļā, kad viņi piestādīja rēķinu.”
Policistam bija godīga, apaļa seja. Atmiņas par aslēdznieka
alkatību viņu bija aizskārušas.
“Tie laupītāji šeit patiešām nav vajadzīgi,” viņš atkārtoja.
“Labāk tomēr pa logu,” Ēvalds teica. “Tas, par laimi, ir
pavērts, pagrūstu vienkārši vaļā un tiktu iekšā.”
“Nedrīkst valsts iestādes logs pa nakti būt vaļā,” bilda
policists. “Zaglis var tikt iekšā, kāds tad labums no aizslēgtajām durvīm?”
“Es zinu,” pamāja Ēvalds. “Citreiz es vairs neatstāšu. Ja
tikai es tagad dabūtu atslēgu rokā!”
“Vai cita neviena mājās nav?” prašņāja policists.
“Nav, sieva aizbrauca uz Torvu, tur viņai dzīvo māte.”
“Mana vecmāmiņa arī dzīvo Helmes pusē,” nopriecājās
policists. “Un Torvā arī esmu bijis, tur jau ir slavenais ūdenslēkšanas
tornis.”
“Jā, es zinu, es tur peldējos ezerā, bet no torņa gan
nelēcu,” Ēvalds teica. “Neesmu tik drosmīgs, jau skatīšanās vien ir baisa, kā
tur daži trakie lec. Es labāk tāpat ieeju ūdenī, tas ir daudz patīkamāk.”
Policists kādu brīdi klusēja, it kā apdomādams, un blenza uz
Ēvalda kabineta logu.
“Nav jau nemaz tik augstu,” teica Ēvalds. “Ja kaut kā līdz
palodzei tiek...”
Policists uzlika roku Ēvaldam uz pleca.
“Ziniet, ja pavisam godīgi, tad patiesībā es arī no tā torņa
nelēcu,” viņš klusi noteica. “Paldies par jūsu godīgumu. Man ir sajūta, ka tas
Torvas tornis ir pārāk bīstams. Kāpēc man vajadzētu pieļaut savas paša kļūdas?
Kāda starpība, kā es ieeju ūdenī, ar lēcienu vai bez.”
“Nu pareizi, kāda starpība.”
“Ar to, starp citu, savā laikā bija problēma,” turpināja
policists un likās tāds kā skumīgs un promesošs. “Kad es braucu pie vecmāmiņas
uz laukiem, tur bija viens kaimiņu puika, par mani divus gadus vecāks, viņu
saukāja par Laiku, patiesībā viņa vārds laikam bija Riho... Viņš lēca, uz
galvas, un smējās par manām bailēm... Tur bija, jā... ar to Laiku... Bet ko es
tagad jums par to... Patiesībā tajā pusē ir ārkārtīgi skaisti,” apstiprināja
policists, kļūdams jau pašapzinīgāks. “Vai jūs tajās alās arī esat bijis?”
“Biju gan. Ļoti varenas.”
“Un uz Barklaja de Tolla muzeju arī bijāt?”
“Jā, tur arī.”
“Es esmu bijis arī Ļeņina mauzolejā,” piebilda policists.
“Tur gan man nav gadījies nokļūt. Tas bija slēgts toreiz,
kad biju Maskavā.”
“Tur jau patiesībā nekā sevišķa nebija,” policists atmeta ar
roku. “Ziniet, es piezvanīšu vienam draugam.”
Viņš paņēma telefonu, uzspieda numuru, pagāja no Ēvalda
pāris soļu nost un neilgu laiku runājās klusā balsī. Ēvalds pieklājīgi
nogaidīja.
“Tūlīt atnāks,” teica policists, beidzis runāt.
“Kas atnāks?”
“Tonu. Viņš ir mūsu vasarnīcas kaimiņš Keila-Joalā, bet tā
viņš dzīvo tepat. Izbijis sportists, viņš bija republikas izlasē. Nu krievu
laikos, protams. Pagaidīsim.”
Gaidīt nenācās ilgi, Tonu ieradās pēc desmit minūtēm. Viņš
bija drukns, gandrīz četrkantīgs, apmēram piecdesmitgadīgs, plikpaurains vīrietis, kas viegli
kliboja ar kreiso kāju.
“Tonu!” viņš stādījās priekšā pērkondimdošā balsī un satvēra
Ēvalda roku un saspieda kā ar knaiblēm. “Tu aizmirsi mēteli darbā?”
“Jaku,” Ēvalds palaboja.
“Nu ja, jaku. Kurš logs tas ir?”
“Tas otrajā stāvā, tas, kurš vaļā.”
“Ļoti labi, ka vaļā, citādi nāktos izdauzīt.”
“Nē, nē, neko nedrīkst izdauzīt,” iejaucās policists. “Tā ir
valsts iestāde. Bet tu varēsi tikt iekšā?”
“Kāpēc lai es nevarētu?” brīnījās Tonu. “Tu skaties, ka es
kliboju,” viņš pagriezās pret Ēvaldu. “Tas neko nenozīmē. Es nokritu no
līdztekām, citādi būtu ticis arī uz olimpiādi. Būtu arī varējis braukt pēc šī
kritiena, kāja priekš vingrošanas uz rīkiem nav tik svarīga, nav jau nekāds
maratons, svarīgas ir rokas. Bet viņi sagribēja sūtīt vienu armēņu puisi, kurš
tik vien kā aizbrauca uz treniņnometni un aizstiepa trenerim piecus visdārgākos
konjakus, tāpēc aizsūtīja viņu. Un man teica, ka es esot sakropļots, lai
braucot mājās kasīt olas. Olimpiādē tas armēnis, protams, neko neizdarīja.
Karājās pie riņķa kā sūds pie govs pakaļas.”
“Dabūsi tad to jaku?” jautāja policists.
“Protams, dabūšu, kāpēc lai nedabūtu! Pagaidi drusku, ļauj
ar cilvēku parunāties!” Totu sadusmojās, tad uzreiz ieņēmu dīvainu pozīciju, it
kā taisīdamies mest tiltiņu, tad pavilka kāju šķībi, izdarīja nezinkāpēc pāris
strauju boksera kustību, tad lēca ar lielu atvēzienu un satvēra karoga
turētāju. Nākamajā mirklī viņš ar kaut kādu dīvainu salto bija pacēlies līdz
palodzei un ielēca pa logu mājā.
“Vienā rāvienā!” līksmoja policists. “Nu, Tonu, tu rādi
klasi!”
“Jaka ir uz pakaramā!” kliedza Ēvalds no lejas. “Melna jaka
ar kapuci!”
Tonu parādījās logā ar jaku rokā.
“Vai mest lejā?” viņš jautāja.
“Met, es centīšos saķert.”
“Uzmanību!” sauca Tonu. “Es skaitu līdz trīs un tad! Viens,
divi, trīs!”
Un izmeta jaku ar tik lielu vēzienu, ka tā lidoja kā bumba
un Ēvalds, to ķerdams, gandrīz atkrita sēdus.
"Tagad nāc lejā!" pamācīja policists.
"Domā, ka es plānoju šeit palikt dzīvot?" Tonu nekavējās ar atbildi.
"Vairāk no šejienes neko nevajag? Lapmu, krēslu, galdu..."
"Nē, tie varētu tur arī palikt," paskaidroja
Ēvalds.
"Tu esi drošs?" Tonu nelikās mierā un, kad Ēvalds
vēlreiz apstiprināja, ka lampai, krēslam un galdam patiešām jāpaliek savās
vietās, tikai tad pacēlās virs palodzes. Kad viņš tur stāvēja un skatījās lejup
uz ielu, viņš līdzinājās King-Kongam uz debesskrāpja jumta. Pāris sievietes uz
ielas apstājās un bolījās izbailēs.
"Ak, kungs! Ko tas nozīmē? Kas viņš tāds ir?"
"Laupītāju ķer," viena domā. "Skaties, īsts
slepkavas ģīmis. Par laimi, policists jau ir klāt."
Tonu iekārās palodzē un, ar kāju pret sienu balstīdamies, ar
pāris straujām kustībām nonāca lejā. Sievietes bailēs atkāpās, bet Ēvalds, kas
bija jau jaku uzvilcis mugurā, steidzās izteikt pateicību.
"Tas neprasīja nekādu pūļu," Tonu nevērīgi atmeta
ar roku. "Ejam tagad pie manis."
"Es nevaru tagad, esmu taču darbā," teica
policists.
"Man gan patiešām jāiet mājās," prātoja Ēvalds.
"Es negribu šitos tekstus dzirdēt," Tonu bargi
sacīja. "Mēs ejam pie manis! norāvāt mani no vakariņu galda, re, man vēl
tagad ūsas ar pienu."
Tā bija tiesa, Ēvalds tagad pamanīja tievas, baltas strīpas.
"Nāciet līdzi un viss. Mums vakariņās ir kartupeļu
biezputra, sieva gaida, ejam," Tonu nokomandēja.
"Skaidrs," teica Ēvalds. Viņš pats arī zināja, ka
viņam ir vājš raksturs, viņš nespēja strīdēties ar citiem. Citi vienmēr zināja,
kā labāk, ko viņam, Ēvaldam, tagad darīt. Nu ja, viņš bija kautrīgs un, lai arī
centās katru reizi darīt zināmu savu vēlēšanos, to parasti neuzskatīja par
svarīgu. Un Ēvalds bija pārāk jauks un pieklājīgs cilvēks, lai protestētu. Ja
citi uzskatīja savu lēmumu par drošu, tad jau viņiem laikam bija taisnība,
priekš kam mazam cilvēciņam karot ar gudrākiem.
Tā viņš gāja līdzi Tonu, bet policists, par spīti
labsirdīgajai ārienei, izrādījās stūrgalvīgs tips.
"Ja tu tagad man līdzi nenāc, tad es Keila-Joalā
izbradāšu tev visas pojenes!" Tonu draudēja.
"Davai, davai, tas pojenēm tieši der," likumsargs
nenobijās. "Tonu, goda vārds, man ļoti garšo kartupeļu biezputra, bet man
tagad ir patruļa."
"Nu velns ar tevi," Tonu pēdīgi atmeta. "Bet
kā tu brīvdienās atbrauksi uz vasarnīcu – nu tad es tev parādīšu! Vispirms
pielaidīšu tavai būdai uguni un ar dakšām vaktēšu, lai netiec ārā!"
Policists pasmējās, pamāja sveicienu un aizgāja.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru