otrdiena, 2014. gada 30. decembris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (31)


Malle un Kalju visu vakaru tīrīja māju.
Malle vispirms piezvanīja Imanuēla kungam un vienojās, ka Imanuēla kungs nāks ciemos, tāpēc tagad vajadzēja ieviest kārtību. Vispār jau viņi tik un tā būtu tīrījuši, bet šai gadījumā Malle izlēma veikt lielo tīrīšanu, ieskaitot pat griestus.
“Es gan nezinu, kā mēs tur tiksim klāt,” viņa noraizējusies prātoja. “Es nevaru uzkāpt uz krēsla, uzreiz sāks reibt galva, nokritišu un salauzīšu visus kaulus. Bet tev, Kalju, kaut kā jāmēģina. Tu vēl esi jauns cilvēks, tev vēl veselība turas.”
“Kaut kā jau mēģināšu,” Kalju apsolīja, novilka čības un uzrāpās uz taburetes.
“Pagaidi, ne ar zeķēm!” Malle uztraucās. “Zeķes slīd. Es domāju, ka vislabāk būtu ar basām kājām.”
Kalju nokāpa zemē, novilka zeķes un kāpa atkal augšā.
“Še, ņem slapju lupatu un mēģini tīrīt!” Malle pamācīja. “Bet uzmanies, ka nenokrīti! Pag, es salikšu apkārt spilvenus, lai būtu mīkstāk krist.”
“Nav vērts, mamm!” Kalju noteica. Viņš nebija diezko gara auguma, tāpēc nācās papūlēties, lai aizsniegtu griestus. Bet viņš centās, tāpēc griesti tiešām palika tīrāki.
“Nu jau tu vairs tālāk nevari aizsniegt, kāp zemē, pabīdīsim krēslu,” Malle ierosināja. “Tad tīrīsi tālāk.”
Tādā veidā viņi apgāja visu istabu un, kad pēdējais stūris bija notīrīts, Kalju norausās no taburetes un ievēlās sīvānā, noguris un nosvīdis.
“Tev ir maz spēka,” Malle žēlīgi noteica. “Tev vajadzētu nodarboties ar sportu. Esi tak vēl gana jauns.”
“Kur nu jauns! Man jau ir piecdesmit!” Kalju stenēja dīvānā.
“Un tas jau ir vecums? Vīrietim tas nemaz vēl nav vecums. Visa dzīve priekšā! Vai tu atceries Kirendiku onkuli? Viņš vēl piecdesmit trīs gadu vecumā mācījās augstskolā, pirms tam bija parasts strādnieks, strādāja “Ilmārā”, bet tad vienā jaukā brīdī izlēma kļūt par advokātu, devās uz augstskolu un sāka mācīties! Mācījās septiņus gadus, jo bija slimas plaušas un pa to starpu tās vajadzēja ārstēt, un būtu arī pabeidzis, bet palika sešdesmit, un krievu laikos jau sešdesmit gados gāja pensijā. Tad atmeta ar roku un izlēma, ko nu es tālāk māžošos, ja valsts tāpat maksā. Tad jau nav vērts vairs mocīties un skolas solu deldēt. Pēc tam viņš dzīvoja Kadrioru, katru rītu nopirka baltmaizi un devās barot pīles. Atceries viņu?”
“Nē, neatceros,” Kalju atteica.
“Kā tad nu neatceries! Bija tāds sīks vīrelis, kādu metru sešdesmit, ne vairāk. Mēs ar tevi gājām pie viņa ciemos, kad viņam palika septiņdesmit pieci, tu toreiz saindējies ar pārtiku un visu nakti vēmi. Kirendiku onkulis bija vecpuisis, kas to zin, ko viņš salātos iemaisīja, vai vecu desu vai vecu krējumu... Redze arī viņam vairs nebija laba un pats jau vairs neredzēja, ko ēd.”
“Nekas nenāk atmiņā,” Kalju vēlreiz atkārtoja.
“Nu gan žēl, un man laikam arī neviena bilde ar Kirendiku onkuli nav palikusi.”
“Bet kas tad viņš mums bija? Radinieks?”
“Nē, ne radinieks, bet tava tēva darbabiedrs. Kalju, celies nu kājās, gana esi atpūties, jāķeras pie putekļu sūcēja.”
Kalu šņākdams piecēlās un izvilka putekļu sūcēju no sienasskapja. Par laimi, šis darbs bija vieglāks par griestu tīrīšanu, tomēr arī mesties četrrāpus, lai iztīrītu gultas un dīvāna apakšas, bija diezgan nogurdinoši.
“Esi rūpīgs, būs kauns, ja Imanuēla kungs atnāks, bet mums stūros putekļu kamoli,” Malle tērgāja. Viņa pati netīrīja, vecums, svars un augstais asinsspiediens neļāva, viņa sēdēja krēslā un komandēja Kalju. “Paklājam pārbrauc vairākas reizes, jo putekļi no turienes grūti nāk ārā. Tavs tēvs katru ziemu nesa paklāju ārā izdauzīt sniegā, tas ļoti nāk par labu. Pēc tam visa istaba tik svaigi smaržo un paklājs tik tīkami auksts. Tu kāpi uz tā basām kājām un raudāji, ka kniebj.”
“Nu bet tagad nav ziema, un sniega nav,” Kalju atteica, negribīgi braukādams ar putekļu sūcēju pa paklāju.
“Ļoti žēl, citādi mēs iznestu to ārā, un tad tas tiešām kļūtu tīrs, šitā māžošanās ar putekļu sūcēju neko daudz nepalīdz, vienalga daudz putekļu paliek iekšā,” Malle šūpoja galvu. “Šitās mūsdienu ierīces ir tikai priekš naudas nokāšanas, jēgas nekādas. Kaut vai veļasmašīna! Tā taču neko neizmazgā.”
“Kā nu ne, izmazgā gan,” Kalju strīdējās. “Mamm, nu ko tu vari šitās runas!”
“Ko tad viņa izmazgā, ka neizmazgā!” Malle kliedza, jo putekļu sūcējs skaļi rūca, bet Kalju devās tīrīt otru istabu. Malle piecēlās kājās un tenterēja pie dēla, lai pabeigtu sakāmo. “Neko tā neizmazgā! Agrāk, kad biju bērns, tad gultasveļu vārīja! Mans tēvs pats vārīja, viņš apgalvoja, ka sieviešu lieta ir zupu vārīt, bet ir divas lietas, ko sievietes vārīt nevar – gultasveļu un auksto gaļu. Viņš vārīja tos pats, uzvilka garu baltu kreklu, iekurināja plīti, stāvēja blakus un maisīja ar koka puļķi. Pēc tam palagi bija tik balti kā gulbja spalvas, tīri, tīri un smaržojoši. Tagad pēc mazgāšanas ar veļasmašīnu nav ne uz pusi tādi, veļasmašīna pleķus neizņem!”
“Nu tad vāri savus palagus, mamm, kas tev liedz!”
“Kur nu es vārīšu, un uz gāzes plīts jau to nemaz nevar izdarīt! Es jau teicu, ka tie jaunie aparāti nekam neder. Ledusskapis ar – nu nav no ledusskapja izņemtam pienam tās garšas, kāda ir no akas izņemtam! No akas izņemts piens bija tik svaigs un labs, ka gribējās dzert, kamēr pārplīsti, bet no ledusskapja izņemtu, pagaršo un liec atpakaļ, tik sīvs un uzdzen atraugas.”
“Mamm, nu tev nav nekādas sajēgas,” Kalju noteica un izslēdza putekļu sūcēju. “Viss, gatavs. Istabas ir tīras.”
“Oi, kur nu tīras!” Malle pūta. “Te vēl tik daudz, ko darīt. Atnes man lupatu, noslaucīšu plauktus.”
Kalju atnesa putekļu lupatu un Malle sāka slaucīt plauktus, tikai augstākos atstājot Kalju, vēl viņa uzdevums bija pārstaigāt ar lupatu logu rāmim no ārpuses.
“Uzvelc tikai kādu džemperi, kad taisi vaļā logu,” Malle ieteica.
“Mamm, tas tak ir viens mirklis,” Kalju skaidroja. “Attaisi, noslauki, aiztaisi, nav nekādas jēgas uz to īso mirkli meklēt skapī džemperi.”
“Un saslimt ir jēga?”
“Mamm, es nesaslimšu.”
“Nu pats zini, esi jau pieaudzis,” Malle saskuma. “Bet es atceros, ka biji tik mazs.”
Viņa novilka ar roku metra augstumā.
“Gājāt ar tēvu uz cirku, un pēc tam tu teici, ka gribot kļūt par tīģeru dresētāju. Es jautāju, vai tad tu no tīģeriem nebaidies, tie taču ir bīstami dzīvnieki, bet tu atbildēji, ka nē, nebaidos, viņi ir pai. Tu biji tik jauks bērns, mīlēji dzīvniekus, kad vasarā braucām uz laukiem, tu pielasīji pilnu pudeli ar gliemežiem un noslēpi sev aiz drēbēm. Ak debess, mēs ar tēvu to nepamanījām, tu to izdarīji slepus, pudelei nebija korķis virsū, un naktī tie sāka līst ārā, visa gulta bija pilna. Es no rīta gandrīz sirdstrieku dabūju, kad iegāju tevi apraudzīt, no sākuma man izskatījās, ka tās ir milzīgas blaktis, tikai pēc tam sapratu, ka gliemeži. Ko tik tu bērnībā neizstrādāji!”
Malle, putekļus slaukot, bija nonākusi līdz Ričarda foto un Imanuēla kunga dāvātajai figūriņai un apslaucīja tos īpaši rūpīgi.
“Kalju joprojām ir malacis,” viņa stāstīja bildei. “Vienmēr palīdz. Šodien tīrīja griestus un sūca putekļus. Nu varam gaidīt ciemiņus.”
No augšas atskanēja rīboņa un klaudzēšana. Malle apmierināta pamāja.
“Ūsnati arī ir mājās,” viņa konstatēja. “Bērni spēlējas. Dzirdi, kā skan, tās laikam ir mašīnītes, kas tā skan. Tev bērnībā arī bija dzeltena mašīna, kas tev ļoti patika, tad tev tētis nopirka sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu, tu ar to braukājies un teici “Dlum-dlum”, jo nemācēji izrunāt r burtu līdz pat septiņu gadu vecumam! Toreiz domju, re cik labi, ka tev patīk mašīnas, izaugsi liels, nopirksi mašīnu un vizināsi mūs ar tēvu, kas gan tā būs par skaistu dzīvi! Bet, re – sajūsma ir pāri, neesi vis mašīnu nopircis.“
“Man patīk gan joprojām!” Kalju taisnojās. “Tikai nav tik daudz naudas.”
“Jā, ir jau gan viņas dārgas,” Malle piekrita. “Ta nevajag jau ar mums to vāģi, tikai problēmas vien, pērc tik benzīnu un vaktē, ka kāds nenozog no mājas priekšas. Un braukt jau arī bīstami, trako pilni ceļi, televīzijā jau ne par ko citu nerunā, kā tikai par bojā gājušajiem. Dzērumā sēžas pie stūres, un citu dzīvības jau viņiem nerūp! Tiešām labi, Kalju, ka tev nav mašīnas. Es tev nemaz neļautu braukt!”
“Ko mēs te runājam, nu tik un tā tak mēs nekādu mašīnu nepirksim,” Kalju pārtrauca. “Vai nu ir viss iztīrīts? Varu skatīties teļuku?”
“Nē, ko tu runā! Vēl virtuve!”
“Mamm, nu gan jau Imanuēla kungs virtuvē neies.”
“Kā tu vari zināt? Ja nu viņš tomēr ieskatās? Tad varētu vai zemē līst aiz kauna! Un tualete un vannasistaba? Uz tualeti viņš noteikti ies, kā citādi? Ej un netaisies nemaz tagad sēdēt!”
Kalju tiešām jau bija iekārtojies uz dīvāna, kājas zem dibena pavilcis. Tagad ar skābu ģīmi cēlās augšā un čāpoja uz tualetes pusi pēc mātes rīkojuma.
“Bet kas tad te jādara?” viņš jautāja. “Manuprāt, te ir pietiekami tīrs.”
“Nekas nav tīrs! Ilgu laiku neesam tīrījuši podu! Es jau vairs nespēju, agrāk, kad biju jaunāka, tīrīju tualeti katru nedēļu! Tavs tēvs necieta, ja tualete ir netīra! Viņš nevarēja čurāt, ja pods bija netīrs. Viņš bija no izglītotas ģimenes, viņa tēvs bija skolmeistars un pat nedaudz rakstnieks! Viņa ģimenē bija dabiski, ka ķemertiņš spīd. Vēlāk krievi aizsūtīja visu Ričarda ģimeni uz Sibīriju, viņš vienīgais atgriezās, bet tīra tualete bija obligāta līdz mūža galam. Un es arī no viņa esmu mācījusies un tev, Kalju, arī jāmācās! Esi paipuisītis, ņem birsti un sāc berzt!”
Kalju nometās četrrāpus un sāka berzt podu, bet Malle stāvēja viņam aiz muguras un runāja – par Ričardu, par Ričarda tēvu, par savu tēvu un vēl daudziem citiem brīnišķīgiem un godājamiem cilvēkiem, kas kaut kad mūsu vidū ir dzīvojuši, tīrījuši atejas un vēl citus labus darbus darījuši. Viņu liktenis nebija viegls, bet viņi vienmēr turējuši galvu augstu paceltu, nezaudējot cerību uz labākiem laikiem, taču, kad šie laiki nepienāca, tad dzīvoja vismaz to dzīvi, kāda bija atvēlēta, mācēdami novērtēt to nelielo laimi, kāda bija.
“Kaut vai piemēram Leili Vīkholma,” Malle stāstīja. “Zelta cilvēks. Viņai bija tik mazs dzīvoklis, ka knapi gulta ietilpa, bet visu dzīvi sapņoja par klavierēm un krāja tām naudu. Un teica – tad es mācīšos spēlēt. Tak, protams, naudu nesakrāja, klavieres tak ir dārgas! Nomira, un es pat nezinu, kur tā nauda palika, es jau nebiju viņai rada, man nav daļas gar citu naudasmakiem. Bet bija ļoti eleganta sieviete! Vienmēr taisnu muguru un nesacirtotiem matiem no mājas ārā negāja. Dāma!”
“Nu, vai atejas pods tagad ir tīrs?” jautāja Kalju mocekļa balsī.
“Jā, ir jau labs, tavs tēvs būtu apmierināts. Tagad ejam uz virtuvi.”
Kalju piecēlās kājās un notrausa sviedrus no pieres.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru